Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

I

Dzirnavnieka dēls gāja un prātoja. Viņš bija plecīgs, četrpadsmit gadu vecs pusaudzis, saules un vēja aprauts, viņa galva vienmēr bija pilna visvisādu izdomu.

Kad viņš izaugs liels, tad darinās sērkociņus. Šis amats ir ļoti bīstams — pirkstus notrieps sērs, neviens vairs neuzdrīkstēsies sniegt roku. Taču paziņas izrādīs cieņu tādas briesmu lietas apguvējam.

Mežā viņš apciemoja savus putnus. Tie visi bija viņa draugi, viņš zināja, kur tie vij ligzdas, saprata putnu valodu un tiem atbildēja dažādās balsīs. Ne vienreiz vien viņš putnus bija barojis ar drupatām, kas saviļātas no tēva dzirnavās maltiem miltiem.

Visi koki gar taku arī bija viņam labi draugi. Pavasarī viņš no tiem bija tecinājis sulas, ziemā kā mīļš tētis šos kokus aprūpējis, nokratīdams sniegu no zariem, lai tie nenolīktu. Arī pašā augšā, pamestajā akmeņlauztuvē, neviens akmens viņam nebija svešs, viņš tajos bija iekalis burtus un zīmes un tad tos dažādi izvietojis — vidējais bija mācītājs, apkārtējie — draudzes locekļi. Brīnumu brīnumus dabūja redzēt šī vecā akmeņlauztuve!

Viņš nogriezās no takas un devās lejā pie dambja. Dzirnavu rats griezās, gaisu tricināja dobja, apdullinoša rūkoņa. Viņš bija pieradis klaiņot te apkārt un pats ar sevi skaļi sarunāties. Šķita, ka ik putu pērlīte dzīvo savu īpašu dzīvi un var par to pastāstīt, bet pie slūžām upe krita lejā pilnīgi stāvus, likās, it kā žāvēties būtu izklāta žilbi sidrabaina dzija. Lejpus dambja upē dzīvoja zivis, viņš tur daudz reižu bija izmetis makšķeri.

Kad viņš izaugs, viņš kļūs par ūdenslīdēju. Jā, tikai par ūdenslīdēju, ne par ko citu.

No kuģa klāja viņš nolaidīsies jūras dziļumā un atradīsies nepazīstamā valstībā, kur viļņi līgo brīnumainus mežus un pašās dzīļu dzīlēs slienas koraļļu pilis. Un pa pils logu viņam māj princese un sauc: «Nāc iekšā!»

Pēkšņi viņš izdzirda savu vārdu. Netālu stāvēja tēvs un sauca: Juhanness!

— No pils pienākusi ziņa. Tev jāpārceļ jaunie kungi uz salu.

Juhanness žigli devās uz pili. Dzirnavnieka dēlam tika parādīta liela, negaidīta žēlastība.

Kungu māja tiešām izskatījās kā neliela pils, jā, kā vientuļa, zaļas lapotnes ieskauta pasaku pils. Balti krāsotās mājas sienās un jumtā bija daudz ovālu logu, un, kad bija sabraukuši viesi, apaļajā tornī plīvoja karogs. Ļaudis šo māju sauca par pili.

No vienas puses kungu māju ieskāva līcis, no otras — biezs mežs; tālumā rēgojās nelielas zemnieku mājiņas.

Juhanness satika jaunos kungus pie steķiem un palīdzēja tiem iekāpt laivā. Viņš tos pazina jau sen, tie bija «pilskunga» bērni un to draugi no pilsētas. Viņi visi bija uzvilkuši garus ūdens zābakus, un, kad laiva piestāja pie salas, malā vajadzēja iznest tikai desmit gadu veco Viktoriju, kurai kājās bija mazas, seklas kurpītes.

— Vai drīkstu tevi nest? — jautāja Juhanness.

— Es nesīšu! — iesaucās pilsētnieks Oto, jauns puisis iesvētāmā vecumā; viņš pacēla meiteni uz rokām.

Juhanness noskatījās, kā Oto aiznes meiteni tālāk no krasta līdz pakalniņam, un dzirdēja, ka viņa teica: «Paldies!» Tad Oto pavēlēja:

— Tagad tu — jā, kā tad viņu sauc? — uzraugi laivu!

— Viņu sauc par Juhannesu, — Viktorija paskaidroja. — Jā, lai viņš uzrauga laivu.

Juhanness palika viens. Pārējie, paņēmuši grozus, devās dziļāk salā meklēt putnu olas. Juhanness brīdi stāvēja prātodams, viņš labprāt būtu gājis kopā ar citiem, laivu taču varēja izvilkt krastā. Par smagu? Nebūt ne! Un viņš no visa spēka pavilka laivu un uzrāva augstu krastā.

Viņš dzirdēja, ka jaunie kundzēni smiedamies un runādami arvien vairāk attālinās. Labi, laimīgu ceļu! Tomēr viņi varēja Juhannesu paņemt līdzi. Viņš parādītu ligzdas — slēptus iedobumus kalnos, kuros mīt plēsīgi putni ar pūciņām pie knābja. Reiz viņš tur bija redzējis pat sermuli.

Viņš iestūma laivu atpakaļ ūdenī un sāka irties apkārt salai. Zēns jau bija pabraucis labu gabalu, kad viņam uzsauca:

— Airē atpakaļ! Tu izbiedē putnus!

— Es jums tikai gribēju parādīt sermuļa alu, — Juhanness paskaidroja, un viņa balss skanēja vaicājoši.

— Un tad mēs varētu izkvēpināt čūsku midzeni, — viņš pēc mirkļa turpināja. — Man ir līdzi sērkociņi.

Taču neviens neatbildēja. Tad Juhanness pagrieza laivu un īrās atpakaļ — uz to vietu, kur viņi bija izkāpuši. Tur viņš izvilka laivu malā.

Kad viņš izaugs, tad nopirks sultāna salu un nevienu uz tās nelaidīs.

Lielgabalkuģis apsargās salas krastus. «Jūsu gaišība,» pie viņa ienāks vergi un ziņos, «kāds kuģis uzgrūdies uz klints un grimst, uz tā ir jauni cilvēki, tie aizies bojā!» — «Lai iet bojā!» viņš atbild. «Jūsu gaišība, viņi sauc pēc palīdzības, vēl mēs varam viņus izglābt. Tur ir kāda jauna sieviete baltā kleitā.» — «Glābiet viņus!» Juhanness pavēl pērkondimdošā balsī. Un tā viņš atkal pēc daudziem gadiem ierauga pilskunga bērnus, un Viktorija krīt pie viņa kājām un pateicas par izglābšanu.

«Nav vērts pateikties, es izpildīju tikai savu pienākumu,» viņš atbild, «staigājiet brīvi pa manu salu.» Un tad viņš liek atvērt pils durvis un pacienāt viesus no zelta traukiem, un trīssimt melnu verdzeņu dzied un dejo viņiem priekšā visu nakti. Bet, kad jaunie pilskungi taisās braukt projām, Viktorija negrib tiem doties līdzi, šņukstēdama nometas zemē, putekļos, pie viņa kājām, jo viņa mīl Juhannesu.

«Atļaujiet man palikt te, neatgrūdiet mani, jūsu gaišība, es būšu jūsu verdzene...»

Juhanness satraukts ātri dodas uz salas iekšieni. Jā, viņš izglābs pilskunga bērnus.

Kas zina vai viņi te, salā, nav apmaldījušies? Varbūt Viktorija pakritusi spraugā starp akmeņiem un nevar piecelties? Juhanness pastieps roku un piecels meiteni kājās.

Taču jaunieši tikai pārsteigti paskatījās uz viņu, kad viņš pienāca klāt. Kā viņš uzdrīkstējies pamest laivu?

— Tu man atbildēsi par laivu! — Oto uzkliedza.

— Vai gribat, es jums parādīšu, kur ir avenes? — Juhanness piedāvājās.

Klusums. Tad ierunājās Viktorija:

— Avenes? Kur tās ir?

Taču pilsētas jaunskungs ātri attapās un sacīja:

— Ar tām mēs tagad neķēpāsimies. Juhanness teica:

— Es zinu arī, kur var salasīt gliemežvākus. Atkal klusums.

— Vai tajos ir pērles? — Oto jautāja.

— Ai, ja tās būtu! — izsaucās Viktorija.

Nē, to Juhanness nezināja, bet gliemežvāki guļ upes dibenā, baltajās smiltīs; jābrauc ar laivu un pēc tiem jānirst.

Šī iedoma sacēla skaļus smieklus, un Oto ņirdzīgi sacīja:

— Tu nu gan izskaties pēc ūdenslīdēja! Juhanness sāka smagi elpot.

— Vai gribat, es uzkāpšu uz tās tur klints un nogāzīšu lejā lielu akmeni?

— Nē, kāpēc?

— Tāpat vien, lai jūs redzētu.

Arī šī iedoma jaunajiem kundzēniem nepatika, un Juhanness nokaunējies apklusa.

Tad viņš devās meklēt putnu olas savrup no citiem — salas otrā malā.

Kad visi atkal bija sapulcējušies pie laivas, izrādījās, ka Juhanness salasījis daudz vairāk olu nekā citi. Viņš tās piesardzīgi nesa cepurē.

— Tu gan esi manīgs — kā tu dabūji tik daudz? — pilsētas kungs jautāja.

— Es zinu, kur ir putnu ligzdas, — Juhanness iepriecināts atbildēja. — Es olas pielikšu pie tavējām, Viktorij!

— Pagaidi! — Oto uzkliedza. — Tā tik vēl trūka! Visi raudzījās uz Oto.

— Kas var galvot, ka cepure ir tīra? — Oto, rādīdams uz Juhannesa cepuri, jautāja. Juhanness klusēja. Viņa prieks apdzisa. Viņš pagriezās un devās atpakaļ uz klintīm, nesdams cepurē olas.

— Kas tam puikam lēcies? Uz kurieni viņš iet? — Oto nepacietīgi vaicāja.

— Uz kurieni tu ej, Juhannes? — Viktorija uzsauca un sāka skriet viņam pakaļ.

Viņš apstājās un klusi atbildēja:

— Es atlikšu olas atpakaļ ligzdās. Brīdi abi stāvēja, viens otrā lūkodamies.

— Un pēcpusdienā es iešu uz akmeņlauztuvi, — viņš sacīja.

Viktorija klusēja.

— Vai gribi, es tev parādīšu alu?

— Ai, man bail! Tu teici, ka tajā ir tumšs.

Tad, par spīti visām savām bēdām, Juhanness pasmaidīja un teica:

— Jā, bet es taču būšu kopā ar tevi.

Jau kopš agras bērnības Juhannesam patika rotaļāties vecajā akmeņlauztuvē.

Cilvēki, iedami pa ceļu, bija dzirdējuši, kā viņš tur augšā kaut ko meistaro un pats ar sevi sarunājas; reizēm viņš iztēlojās sevi par mācītāju un teica sprediķus. Lauztuve jau sen bija pamesta, akmeņi sūnām apauguši, vietas, kur reiz izdarīja urbumus un lika spridzekļus, vairs nebija samanāmas. Taču pašā lauztuves galā bija slepena ala, ko dzirnavnieka dēls bija iztīrījis no akmeņiem un skaisti izgreznojis,— tur dzīvoja visdrosmīgākā laupītāju banda pasaulē, un viņš bija tās vadonis.

Rau, viņš pašķindina sudraba zvaniņu. Alā ieskrien mazs cilvēciņš — punduris ar dimanta sprādzi pie cepures. Tas ir kalps. Viņš paklanās līdz pašai zemei.

«Kad atnāks princese Viktorija, ved viņu šurp!» Juhanness skaļi pavēl. Punduris atkal paklanās līdz zemei un pazūd. Juhanness izstaipās uz mīkstā dīvāna un iegrimst domās. Viņš sēdinās viešņu goda vietā un liks cienāt ar visgardākiem ēdieniem no sudraba un zelta traukiem. Liesmojošs ugunskurs apgaismos alu, bet dziļumā aiz smaga zelta brokāta priekškara viņai sagatavos guļvietu, un viņas miegu sargās divpadsmit bruņinieki...

Juhanness pielec kājās, četrrāpus izlien ārā no alas un klausās. Lejā uz taciņas brikšķ zari un čaukst lapas.

— Viktorija!

— Jā! — viņa atsaucas. Viņš skrien viņai pretī.

— Vai, man bail! — viņa saka. Viņš parausta plecus un atbild:

— Es nupat tur biju. Nāku tieši no turienes.

Viņi ieiet alā. Viņš norāda, lai viņa apsēžas uz akmens, un saka:

— Uz tā paša akmens sēdēja milzis.

— Vai, nerunā, tālāk nestāsti! Vai tev nebija bail?

— Nē.

— Tu teici, ka viņam ir tikai viena acs, bet viena acs taču ir troļļiem.

Juhanness pārdomā.

— Viņam bija divas acis, bet ar vienu aci viņš bija akls. Viņš pats tā teica.

— Un ko vēl viņš teica? Nē, labāk nestāsti!

— Viņš jautāja, vai es negribot viņam kalpot.

— Lai dievs pasargā! Tu taču nepiekriti?

— Es nepiekritu, bet galīgi arī neatteicos.

— Vai tu esi traks? Gribi, lai tevi iesloga šai alā?

— Pats nezinu. Pasaulē arī nekā laba nav. Klusums.

— Kopš atbraukuši tie pilsētnieki, tu tikai ar viņiem vien kopā turies, — Juhanness saka.

Klusums.

Juhanness pārdomā.

— Bet es esmu stiprāks par viņiem, es divas reizes pēc kārtas aiznestu tevi uz krastu. Es varētu tevi noturēt uz rokām veselu stundu. Palūk!

Viņš paņem meiteni rokās un paceļ augšup. Meitene apķeras viņam ap kaklu.

— Laid mani, tu esi piekusis.

Viņš noliek meiteni zemē. Viņa saka:

— Bet Oto arī ir stiprs. Un viņš pat kāvies ar lieliem cilvēkiem.

Juhanness šaubīdamies vaicā:

— Ar lieliem cilvēkiem?

— Jā, pilsētā.

Klusums. Juhanness apsver.

— Jā, tad jau skaidrs. Es zinu, kas man tagad jādara, — viņš saka.

— Kas tad?

— Es pieteikšos pie milža.

— Ai, tu esi traks, vai dzirdi! — Viktorija sauc.

— Nu un tad? Man tagad vienalga. Es pieteikšos. Viktorija meklē izeju.

— Bet varbūt viņš vairs te nenāks?

— Nāks gan, — Juhanness atbild.

— Šurp? — meitene aši vaicā.

— Jā.

Viktorija pieceļas un dodas uz izeju.

— Nāc, iesim labāk ārā!

— Nav nekur jāsteidzas, — Juhanness saka, kaut gan arī pats ir nobālējis. — Milzis nāk tikai naktī. Tieši pusnaktī.

Viktorija nomierinās un atkal grib apsēsties uz akmens. Taču Juhannesam jau ir grūti savaldīt briesmoni, ko pats izsaucis, tāpēc alā palikt ir bīstami.

— Ja tu gribi iet ārā, tad iesim, te, augšā, ir viens akmens ar tavu vārdu. Es tev parādīšu.

Viņi izrāpjas no alas un atrod akmeni. Viktorija jūtas lepna un laimīga.

Aizgrābtais Juhanness asarām acīs saka:

— Kad manis vairs te nebūs, tu paskatīsies uz šo akmeni un iedomāsies mani.

Atcerēsies ar labu prātu.

— Noteikti, — Viktorija atbild. — Bet tu taču atgriezīsies?

— Ko var zināt? Varbūt neatgriežos.

Viņi lēnām iet mājup. Juhanness tikko valda raudas.

— Nu ardievu! — Viktorija saka.

— Es tevi pavadīšu vēl gabaliņu.

Viņa tik bezsirdīgi un ātri atvadījās — tas Juhannesu aizvaino, skar viņa patmīlu.

Viņš spēji apstājas un taisnās dusmās saka:

— Klausies, ko tev teikšu, Viktorija! Neviens nemūžam nebūs pret tevi tik labs kā es! Neviens! To tu iegaumē!

— Oto arī pret mani ir labs, — meitene iebilst.

— Ak tā? Nu tad ej pie viņa! Klusēdami viņi paiet dažus soļus.

— Par mani nav ko raizēties. Es dzīvošu cepuri kuldams. Tu vēl nezini, ko man apsolīja par atlīdzību.

— Nē. Ko tad apsolīja?

— Pusvalsti. Tas ir viens.

— Un tu dabūsi pusvalsti?

— Un bez tam arī princesi. Viktorija apstājas.

— Tas nu gan nav tiesa, vai ne?

— Tā milzis solīja. Klusums.

— Diezin kāda viņa izskatās? — Viktorija klusi nosaka.

— Ak dievs, viņa ir visskaistākā pasaulē! Kurš tad to nezina!

Viktorija ir satriekta.

— Un tu gribi viņu precēt? — viņa vaicā.

— Protams, kāpēc ne? — viņš atbild. Bet, redzēdams, ka Viktorija tiešām ir aizkustināta, viņš piebilst: — Bet var gadīties, ka dažreiz es parādos virszemē.

Ierodos ciemos.

— Bet viņu tu neņem līdzi! — meitene lūdzas. — Kam tev viņa te vajadzīga?

— Jā, es nākšu viens pats.

— Vai vari to apsolīt?

— Jā, to es varu. Bet kāda tev tur daļa? Tev taču tas ir vienalga.

— Tā nerunā, vai dzirdi! — Viktorija atbild. — Viņa tevi droši vien nemīl tik stipri kā es.

Juhannesa sirdī ielīst silts prieks. Aiz laimes un mulsuma par Viktorijas vārdiem viņš varētu vai zemē ielīst. Viņš neuzdrīkstas paskatīties uz meiteni un novēršas. Tad viņš paceļ no zemes zaru, noberž tam mizu un iesit ar zaru sev pa roku. Beidzot viņš apjukumā sāk svilpot.

— Vai, nu man laiks iet mājās, — viņš saka.

— Ardievu! — meitene atbild un sniedz viņam roku.

II

Dzirnavnieka dēls aizbrauca uz pilsētu. Viņš ilgi palika projām. Viņš gāja skolā un daudz mācījās, izauga, kļuva liels un spēcīgs, uz virslūpas viņam parādījās pūkas.

Līdz pilsētai bija tālu, braucieni turp un atpakaļ maksāja dārgi, un taupīgais dzirnavnieks daudzus gadus lika dēlam palikt pilsētā gan ziemu, gan vasaru.

Juhanness cauras dienas urbās grāmatās.

Nu jau viņš bija pieaudzis, viņam palika astoņpadsmit, tad divdesmit gadu.

Un tad kādā pavasara pēcpusdienā viņš nokāpa no kuģa. Pilī bija uzvilkts karogs par godu kunga dēlam, kas arī ieradās brīvdienās ar to pašu kuģi; uz piestātni viņam bija atsūtīts pretī pajūgs. Juhanness sveicināja pilskungu, pilskundzi un Viktoriju. Cik liela izaugusi Viktorija! Viņa neatņēma Juhannesa sveicienu.

Viņš vēlreiz pacēla cepuri un dzirdēja, ka meitene vaicā brālim:

— Paklau, Ditlef, — kas tas tāds, kas mūs sveicina? Brālis atbildēja:

— Tas ir Juhanness, dzirnavnieka dēls.

Viktorija pameta uz viņu skatienu, bet trešo reizi Juhanness vairs nesveicināja.

Pajūgs aizbrauca. Juhanness devās uz mājām.

Ak, tu pasaulīt, cik maza bija viņu mājiņa! Juhanness vairs nevarēja ieiet iekšā nepieliecies. Vecāki viņu sagaidīja ar svētku cienastu. Viņu pārņēma dziļš saviļņojums. Te viss bija dārgu un aizkustinošu atmiņu apdvests. Labie, sirmie vecīši — tēvs un māte — sniedza viņam pēc kārtas roku un apsveica ar atgriešanos.

Vēl tai pašā vakarā viņš apstaigāja salu un visu apskatīja. Pakavējās pie dzirnavām, pie akmeņlauztuves, aizgāja līdz dambim, kur reiz bija ķēris zivis.

Skumīgi viņš klausījās pazīstamo putnu dziesmās, putni jau bija savijuši kokos ligzdas; viņš apmeta pat līkumu, lai apskatītu lielo skudru pūzni mežā. Skudras bija pazudušas, pūznis izmiris. Juhanness pabikstīja to, bet tajā vairs nebija dzīvības zīmju. Tā klaiņodams, viņš pamanīja, ka pilskunga mežs ir stipri izcirsts.

— Nu, vai vēl pazini vecās vietas? — jokodamies jautāja tēvs. — Vai redzēji strazdus, savus senos paziņas?

— Pazinu, bet ne visas. Mežs ir izcirsts.

— Mežs nav mūsu, bet pilskunga. Ne jau mums jāskaita viņa koki. Ikvienam ir vajadzīga nauda, bet pilskungam vajag ļoti daudz naudas, — tēvs atbildēja.

Dienas nāca un aizritēja, gaišas, līksmas dienas, jaukas, bērnības atmiņu apdvestas stundas, kad viss aicina atgriezties pie zemes un tīrajām debesīm, sauc atpakaļ lauku ārēs un kalnos.

Juhanness gāja pa ceļu uz pils pusi. No rīta viņam iedzēla lapsene, un virslūpa bija uztūkuši. Ja viņš satiks kādu no kungiem, tad tikai pasveicinās un ies tālāk. Taču nevienu nesastapa. Pils dārzā viņš ieraudzīja kādu dāmu un, pienācis klāt, sveicinādams dziļi palocījās un tūlīt gāja tālāk. Tā bija pilskundze. Ejot garām pilij, viņa sirds, tāpat kā sendienās, stipri pukstēja. Baltā māja ar daudzajiem logiem un skarbais, augstprātīgais pilskungs joprojām iedvesa viņam bijīgu cieņu. Viņš nogriezās uz kuģu piestātni.

Tur viņš satika Ditlefu un Viktoriju. Juhanness jutās nelāgi — varbūt viņiem liksies, ka viņš sekojis. Turklāt viņam bija uztūkusi virslūpa. Viņš palēnināja gaitu, šaubīdamies, vai iet tālāk. Tomēr viņš gāja. Jau no tālienes viņš sveicināja un, iedams viņiem pretī, turēja cepuri rokās. Abi klusējot atņēma sveicienu un lēnām pagāja viņam garām. Viktorija gan pavērās viņā. Viņas seja it kā notrīsēja.

Juhanness turpināja ceļu. Viņu bija pārņēmis satraukums, par to liecināja pat viņa gaita. Cik liela izaugusi Viktorija, pilnīgi pieaugusi jaunava, un cik skaista! Viņas uzacis virs deguna gandrīz saplūda kopā un atgādināja divas smalkas samta strēmelītes. Acis bija daudz tumšākas, kļuvušas tumši zilas.

Iedams mājup, Juhanness iegriezās pa taku, kas izlocījās cauri mežam tālu no pils dārza. Neviens nevarēs teikt, ka viņš seko pils bērniem pa pēdām. Viņš uzkāpa pakalnā un apsēdās uz akmens. Putni dziedāja aizrautīgi un kaisli, tie sauca un vilināja cits citu, lidoja ar zariņiem knābīšos. Gaisā vēdīja saldena smarža no melnzemes, plaukstošiem pumpuriem un trūdošiem kokiem.

Taču Juhanness gribot negribot atkal ieraudzīja Viktoriju — no pretējās puses viņa nāca tieši uz šo pakalnu, kur viņš sēdēja.

Juhannesu pārņēma bezspēcīgas dusmas, viņš vēlējās būt kaut kur tālu, tālu projām. Šoreiz viņa noteikti domās, ka viņš gribējis viņu satikt. Vai atkal jāsveicina?

Varbūt raudzīties uz otru pusi, izlikties, ka nav viņu pamanījis? Viņam taču ir uztūkusi lūpa.

Bet, kad Viktorija bija pienākusi klāt, viņš piecēlās un noņēma cepuri. Viņa pasmaidīja un palocīja galvu.

— Labvakar! Esiet sveicināti mājās! — viņa sacīja. Šķita, ka viņas lūpas atkal mazliet notrīs, taču viņa ātri savaldījās.

— Tam pat grūti ticēt, bet es tiešām nezināju, ka tu nāksi šurp, — Juhanness taisnojās.

— Protams, jūs to nevarējāt zināt, — viņa atbildēja. — Man pēkšņi ienāca prātā nākt uz šo pusi.

Ai, un viņš bija sacījis Viktorijai «tu»!

— Cik ilgi jūs šeit paliksiet? — viņa vaicāja.

— Visu brīvlaiku.

Viņš atbildēja ar mokām, Viktorija uzreiz likās tik tāla. Kādēļ tad viņa bija sākusi sarunu?

— Ditlefs stāsta, ka jūs esot ļoti čakls, Juhannes. Jūs tik labi mācoties. Un viņš saka arī, ka jūs rakstot dzejoļus. Vai tas tiesa?

Viņš atbildēja īsi un izvairīgi:

— Tas nav nekas sevišķs. Dzejoļus raksta visi.

Nu viņa droši vien ies projām, jo nekā vairs nebilda.

— Tīrais negals, šorīt man iedzēla lapsene, — viņš ierunājās, rādīdams uz savu lūpu. — Tāpēc lūpa tā uzpampusi.

— Jūs pārāk ilgi neesat bijis mājās, lapsenes jūs vairs nepazīst.

Viņu sadzēlusi lapsene, bet Viktorijai tas vienalga. Nu protams. Tur viņa stāvēja un ripināja uz pleca sarkanu saulsargu ar apzeltītu rokturi, par citiem viņai bija maza bēda. Bet viņš šo lepno, cienījamo jaunkundzi bija nesis uz rokām ne vienreiz vien!

— Arī es pats lapsenes vairs nepazīstu. Agrāk tās bija manas draudzenes, — viņš atbildēja.

Taču Viktorija nesaprata viņa vārdu dziļo jēgu un nekā neatbildēja. Ak, bet jēga bija tik dziļa!

— Es daudz ko te vairs nepazīstu. Pat mežs ir izcirsts. Viņas seja apmācās.

— Tad jums te negribēsies dzejot, — viņa sacīja. — Bet ja nu jums ienāktu prātā veltīt vienu dzejoli man? Nē, ko es runāju! Nu jūs dzirdat, cik maz es no tā saprotu.

Aizskarts viņš lūkojās uz zemi un klusēja. Meitene viņu laipni izzobo, runā augstprātīgus vārdus, lai redzētu, kā tie viņu ietekmēs. Taču veltīgi — visus šos gadus Juhanness nebija tērējis laiku tikai ar pantu kalšanu, viņš izlasījis daudz vairāk grāmatu nekā citi.

— Nu labi, mēs droši vien vēl satiksimies. Uz redzēšanos!

Viņš pacēla cepuri un, nekā neatbildējis, aizgāja.

Ak, ja viņa zinātu, ka tikai viņai vienīgai viņš bija veltījis savus dzejoļus, itin visus, pat to par nakti un to par malduguni, kas plīvo pār purvu. Viņa nemūžam to neuzzinās.

Svētdien atnāca Ditlefs un aicināja Juhannesu uz salu. «Man atkal būs jāairē,» Juhanness nodomāja, tomēr piekrita doties līdzi. Lai gan bija svētdiena, gar piestātni pastaigājās tikai daži cilvēki. Visapkārt valdīja klusums, pie debesīm spoži spīdēja saule. Piepeši no jūras — no tās attālajām salām atskanēja mūzika. Pasta kuģis, apmetis plašu loku, piestāja pie steķiem, uz klāja spēlēja orķestris.

Juhanness atsēja laivu un apsēdās pie airiem. Šajā žilbajā dienā viņš bija tādā kā vēlīgā un pacilātā noskaņā, un mūzikas skaņas auda gaisā plīvuru no ziediem un zelta vārpām.

Bet kur kavējas Ditlefs? Viņš stāv un skatās uz kuģi un pasažieriem, it kā gaidīdams kādu. «Es te ilgāk vairs nesēdēšu pie airiem, kāpšu krastā,» Juhanness nodomāja un sāka griezt laivu atpakaļ.

Pēkšņi viņam gar acīm pazibēja kaut kas balts, viņš dzirdēja noplunkšķam ūdeni.

No kuģa atskanēja daudzbalsīgs izmisuma kliedziens, bet tie, kas stāvēja krastā, ieplestām acīm skatījās un rādīja ar pirkstu uz vietu, kur pazuda baltais stāvs. Mūzika apklusa.

Juhanness acumirklī metās palīgā. Viņš rīkojās pilnīgi instinktīvi, bez pārdomām, bez svārstīšanās. Viņš nedzirdēja, ka uz kuģa māte kliedza: «Mana meitiņa, mana meitiņa!» Viņš neredzēja neko. Nezaudēdams laiku, viņš izlēca no laivas ūdenī un ienira dziļumā.

Dažus mirkļus viņš nebija redzams, tikai tur, kur viņš pazuda, uz ūdens parādījās apļi, un visi saprata, ka viņš meklē. Vaimanas uz kuģa nerimās.

Tad viņš atkal iznira — mazliet tālāk, vairākas asis no nelaimes vietas. Visi klaigāja un rādīja ar pirkstu: «Nē, te, te, nevis tur!»

Viņš vēlreiz ienira.

Atkal mokpilnas gaidas, uz kuģa klāja nerimstoši vaimanāja kāda sieviete un kāds vīrietis lauzīja rokas. Novilcis svārkus un kurpes, no klāja ūdenī metās kāds cilvēks — stūrmanis. Viņš rūpīgi izmeklēja to vietu, kur meitene bija nogrimusi, un visi lika cerības tikai uz viņu.

Tad virs ūdens atkal parādījās Juhannesa galva — vēl tālāk nekā iepriekš, daudzas asis tālāk. Viņš bija pazaudējis cepuri, viņa galva saulē spīdēja kā ronim.

Varēja redzēt, ka viņš peld ar pūlēm, ka kaut kas viņu traucē, ka viena roka viņam aizņemta. Pēc mirkļa viņš jau turēja zobos savu atradumu — tā bija slīkone. No krasta un no kuģa klāja atskanēja apbrīnas pilni saucieni, droši vien šos saucienus dzirdēja arī stūrmanis, jo pabāza galvu ārā no ūdens un paraudzījās apkārt.

Beidzot Juhanness nokļuva līdz laivai, kas bija aiznesta sāņus. Viņš ielika meiteni laivā un pēc tam ierausās arī pats; tas viss notika pāris minūtēs. Cilvēki krastā redzēja, ka viņš noliecas pār meiteni, pārplēš viņai uz muguras kleitu, tad satver airus un no visa spēka sāk irties pie kuģa. Kad nelaimīgo uzvilka uz klāja, tur atskanēja daudzbalsīgs, gaviļains «urā!».

— Kā jums ienāca prātā viņu meklēt tik tālu? — Juhannesam vaicāja.

Viņš atbildēja:

— Es pazīstu dibenu. Tur ir straume. Es to atcerējos. Cauri pūlim spiedās kāds kungs nāves bālumā, viņš krampjaini pasmaidīja, viņa acīs bija asaras.

— Uzkāpiet uz klāja! — viņš sauca. — Es gribu jums pateikties. Mēs esam jums lielu pateicību parādā. Tikai uz mirkli!

Un svešais kungs, joprojām bāls kā nāve, pazuda pūlī.

No kuģa nolaida trapu. Juhanness uzkāpa uz klāja.

Ilgi viņš tur nepalika. Pateica savu vārdu un adresi. Kāda sieviete apskāva slapjo Juhannesu, bālais, galīgi apjukušais kungs iespieda viņam rokā savu pulksteni.

Juhanness iegāja kajītē, kur divi vīri noņēmās ap slīkoni, viņi teica:

— Viņa nāk pie samaņas. Sirds jau pukst!

Juhanness palūkojās uz slīcēju — gaišmataina meitene īsā kleitā, kas mugurpusē pārplēsta. Tad kāds uzlika Juhannesam galvā cepuri un izvadīja viņu ārā.

Viņš nekādi vairs neatcerējās, kā ticis krastā un kā izvilcis malā laivu. Viņš tikai dzirdēja vēlreiz atskanam «urā!», un, kad kuģis sāka kustēties, uz klāja atkal skanēja jautra mūzika. Viņam pārskrēja aukstas, taču svētlaimīgas trīsas, viņš pasmaidīja, viņa lūpas viegli noraustījās.

— Tātad mums šodien no brauciena nekas neiznāks, — Ditlefs sacīja. Viņš izskatījās neapmierināts.

Klāt pienāca Viktorija un spēji iesaucās:

— Vai tu esi traks! Ejiet mājās un pārģērbieties sausās drēbēs!

— Tas nu gan ir svarīgi — deviņpadsmit gadu vecumā!

Juhanness devās uz mājām. Viņam ausīs vēl skanēja mūzika un skaļie «urā!» saucieni. Viņu steidzināja uzbudinājums. Viņš pagāja garām savai mājai un cauri mežam sasniedza akmeņlauztuvi. Te viņš uzmeklēja sev vietiņu saulgozī. Viņa drēbes kūpēja. Viņš apsēdās. Taču svētlaimīgs, nevaldāms satraukums laupīja viņam mieru. Viņš bija laimes pārpilns. Nometies ceļos, viņš, karstām asarām ritot, pateicas dievam par šo dienu. Viktorija stāvēja krastā, dzirdēja «urā!» saucienus! «Ejiet mājās un pārģērbieties sausas drēbēs!» viņa sacīja.

Viņš apsēdās un vairāk reižu līksmi iesmējās. Jā, viņa redzēja, ka viņš veic šo varoņdarbu, ar lepnumu viņu vēroja, kad viņš glāba slīcēju. «Viktorija, Viktorija! Vai tu maz zini, cik pilnīgi es tev piederu ikkatru savas dzīves mirkli! Es gribētu būt tavs kalps, tavs vergs, novākt visus šķēršļus tavā ceļā. Ak, es ilgojos skūpstīt tavas mazās kurpītes, jūgties tavā karietē, saltās dienās likt šķilas tavā kamīna! Zelta šķilas tavā kamīnā, Viktorija!»

Viņš pavērās apkārt. Neviens viņu nedzirdēja, viņš bija viens pats. Viņš joprojām turēja rokā dārgo pulksteni — tas tikšķēja, tas gāja.

«Paldies, paldies, tev, dievs, par šo labo dienu!» Viņš noglāstīja apsūnojušos akmeņus, noglāstīja kritušos zarus. Viktorija viņam neuzsmaidīja. Nē, viņa tā nemēdz darīt. Viņa tikai stāvēja piestātnē, un liegs sārtums ielija viņai vaigos. Ja viņš uzdāvinātu Viktorijai šo pulksteni — varbūt viņa pieņemtu šādu balvu?

Saule rietēja, karstums kritās. Juhanness tikai tagad juta, ka ir galīgi izmircis, un viegls kā spalva skriešus aizskrēja uz mājam.

Pilī bija sabraukuši viesi, draugi un paziņas no pilsētas, augas dienas tur dejoja un līksmoja. Apaļajā tornī visu nedēļu plīvoja karogs.

Bija siena laiks, bet ar zirgiem braukāja jautrie viesi, un siens palika neievākts.

Pļauja vispār nebija sākusies, jo kalpa puišiem vajadzēja aizstāt gan kučierus, gan airētājus, un zāle pļavās nokalta.

Bet dzeltenajā viesistabā nerimtīgi skanēja mūzika...

Tajās dienās sirmais dzirnavnieks apturēja dzirnavas un aizslēdza māju. Viņš bija mācījies no rūgtās pieredzes. Bija gadījies, ka vesels bars jautru pilsētnieku bija iebrukuši pie viņa un joka pēc sagandējuši labības maisus. Naktis bija gaišas un siltas, tās mudināt mudināja uz palaidnībām. Kad bagātais kambarkungs bija jauns, viņš reiz ieradās dzirnavās, nesdams bļodā skudru pūzni, un iemeta skudras graudos.

Kambarkungs jau bija vecs un rāms, bet tagad pilī viesojās Oto, viņa dēls, kam arī prāts nesās uz visādiem stiķiem un niķiem. Par viņa trakulībām klīda visādas valodas...

Klau, mežā atskanēja pakavu dipoņa un saucieni. Tur jādelēja jaunie viesi, zirgi bija notriekti vienās putās. Jātnieki pieauļoja pie dzirnavnieka mājas un sāka dauzīt ar pātagām durvis. Aploda bija pavisam zema, taču viņiem iegribējās iekļūt pa durvīm jāšus.

— Labdien, labdien! — viņi auroja. — Mēs ieradāmies pie jums ciemos!

Dzirnavnieks par šo iedomu tikai pazemīgi smaidīja. Tad jaunie cilvēki steigšus nolēca no zirgiem, piesēja tos un palaida dzirnavas.

— Kausā nav graudu! — dzirnavnieks kliedza. — Jūs sabojāsiet dzirnakmeni!

Briesmīgajā grandoņā neviens viņa balsi nesadzirdēja.

— Juhannes! — dzirnavnieks no visa spēka iesaucās. No akmeņlauztuves atskrēja Juhanness.

— Viņi saberzīs manus dzirnakmeņus! — tēvs kliedza, rādīdams uz viesiem.

Juhanness lēnām piegāja pie jaunajiem cilvēkiem. Viņš bija krīta baltumā, dzīslas deniņos bija pietūkušas. Viņš pazina Oto, kambarkunga dēlu, kas tagad nēsāja kadeta formu, tam līdzi bija vēl divi jaunekļi. Viens no tiem smaidot sveicināja Juhannesu, gribēdams visu griezt par labu.

Juhanness nekliedza un nedraudēja, viņš tikai gāja tālāk. Viņš devās tieši pie Oto.

Pēkšņi viņš ieraudzīja divas jātnieces izjājam no meža, viena no tām bija Viktorija.

Viņai mugurā bija zaļš jātnieces tērps, un viņa jāja uz pilskunga baltās ķēves.

Viktorija nesteidzās klāt, bet, pieturējusi zirgu, pārlaida visiem jautājošu skatienu.

Juhanness spēji pagriezās, uzkāpa uz dambja un atvēra aizvaru. Grandoņa pamazām norima, dzirnavas apstājās.

Oto iesaucas:

Lai maļ! Kāpēc tu tās apstādināji? Lai maļ, es tev saku!

Vai tu palaidi dzirnavas? — jautāja Viktorija. Jā, — Oto smiedamies atbildēja. — Kādēļ tās apstājušas? Kāpēc nemaļ?

— Tāpēc, ka ir tukšas, — Juhanness aizžņaugtā balsī atbildēja. — Vai saproti? Dzirnavas ir tukšas.

— Tās taču ir tukšas. Vai dzirdi? — arī Viktorija piebilda.

— Kā lai es to būtu zinājis? — Oto taisnodamies smējās. — Bet atļaujiet jautāt: kāpēc tās ir tukšas? Vai aizmirsies iebērt graudus?

— Kāp zirgā! — uzsauca viens no Oto biedriem, lai izbeigtu šo sarunu.

Viņi uzlēca zirgos. Pirms aizjāšanas viens no jaunekļiem Juhannesam atvainojās.

Viktorija palika beidzamā. Pajājusi kādu gabaliņu, viņa pagrieza zirgu atpakaļ.

— Esiet tik laipns un atvainojieties savam tēvam mūsu vietā! — viņa sacīja.

— Kadets gan varēja pats atvainoties, — Juhanness atbildēja.

— Jā, jums taisnība, tomēr... Viņam galva pilna visādu izdomu... Es, liekas, jūs sen neesmu redzējusi, Juhannes.

Juhanness pavērās viņā, neticēdams savām ausīm. Vai viņš nepārklausījās? Vai tiešām viņa aizmirsusi pērno svētdienu — viņa triumfa dienu!

Viņš atbildēja:

— Es jūs pagājušajā svētdienā redzēju piestātnē.

— Ak jā, — viņa tūdaļ atbildēja. — Cik labi, ka jums izdevās palīdzēt stūrmanim! Meiteni taču atrada, vai ne?

Viņš atbildēja strupi, juzdamies aizskarts:

— Jā. Meiteni mēs atradām.

— Bet varbūt, — viņa turpināja, it kā viņai šī doma tikai nupat būtu ienākusi prātā, — varbūt jūs viens pats... Nu, vai nav vienalga. Jā, es ceru, ka jūs atvainosieties mūsu vietā savam tēvam. Ar labu nakti!

Smaidīdama viņa pamāja ar galvu un, pievilkusi pavadu, aizjāja.

Kad Viktorija vairs nebija redzama, Juhanness satraukts un aizvainots arī devās uz mežu. Pēkšņi viņš ieraudzīja Viktoriju stāvam pie koka. Atspiedusies pret stumbru, viņa elsoja.

Vai viņa nokritusi no zirga? Vai sasitusies?

Juhanness gāja viņai klāt un jautāja:

— Kas jums noticis?

Viņa panācās pretī, izstiepa rokas, viņas acis mirdzēja. Taču viņa tūlīt apstājās, rokas noslīga, un viņa atbildēja:

— Nē, man nekas nav noticis, es palaidu zirgu pa priekšu un pati gāju kājām... Juhannes, neskatieties tā uz mani! Tur, pie dambja, jūs stāvējāt un raudzījāties uz mani. Ko jūs gribat?

— Ko es gribu? Es nesaprotu... — viņš izstomīja.

— Cik jums plata roka! — viņa pēkšņi sacīja un uzlika savu roku uz Juhannesa delnas. — Lūk, te, kur sākas plauksta. Un kā jūs esat iededzis, pavisam brūns!

Viņš sakustējās, gribēja satvert viņas roku. Taču viņa, pacēlusi svārku malu, sacīja:

— Nē, nē, man nekas nav noticis. Es tikai gribēju iet kājām mājup. Ar labu nakti!

III

Juhanness atkal aizbrauca uz pilsētu. Un aizritēja dienas un gadi, ilgs laiks, ko aizpildīja saspringts darbs un sapņi, mācības un dzejošana. Viņam uzsmaidīja laime, viņš uzrakstīja dzejoli par Esteri — «jūdu meiteni, kura kļuva Persijas karaliene»; šo darbu iespieda, un viņš pat saņēma honorāru. Otrs dzejolis — «Mīlestības maldu takas», kas bija sarakstīts mūka Venda vārdā, sagādāja viņam popularitāti.

Kas tad ir mīlestība? Vēja šalkas rožu ceros, nē, liesma, kas kvēlo asinīs.

Mīlestība ir velnišķīga mūzika, tās skaņas liek lēkāt pat sirmgalvja sirdij. Tā gluži kā mārpuķīte atveras, tuvojoties naktij, un gluži kā anemone no vieglākās vēsmas sakļauj ziedlapiņas un novīst, ja tai pieskaras.

Tāda ir mīlestība.

Tā var cilvēku pazudināt, atgriezt dzīvē un atkal iededzināt viņam savu kauna zīmi. Šodien tā ir vēlīga pret mani, rīt — pret tevi, bet parīt jau pret citu, tāpēc ka tā ir nepastāvīga. Tomēr tā var uzspiest tev neizdzēšamu zīmogu un degt gaišās liesmās līdz tavai nāves stundai, tāpēc ka tā ir mūžīga. Kas tad īsti ir mīlestība?

Ak, mīlestība — tā ir vasaras nakts ar zvaigžņotām debesīm un zemes smaržu.

Bet kādēļ tā jaunekli mudina meklēt nomaļas takas un laupa sirmgalvim mieru viņa vientuļajā istabiņā? Ak, mīlestība, tu pārvērt cilvēka sirdi ziedošā dārzā un netīrā mēslainē, krāšņā un nekautrīgā dārzā, kam augsni baro noslēpumainības un netiklības atkritumi.

Vai tā neliek mūkam naktī iezagties pa aizslēgtiem dārza vārtiem un caur logu skatīties uz guļošajiem? Vai tā nedara neprātīgu klostera māsu un neaptumšo prātu princesei? Vai tā nenoliec karaļa galvu līdz zemei, tā ka viņa mati slauka ceļa putekļus, un viņš murmina nepieklājīgus vārdus un smejas, un izkar mēli.

Tāda ir mīlestība.

Nē, nē, tā mēdz būt arī pavisam citāda, un to nevar salīdzināt ne ar ko pasaulē.

Pavasara naktī tā nolaidās zemes virsū, un jauneklis ieraudzīja acis — divas acis.

Viņš skatījās tajās un nespēja novērsties. Viņš skūpstīja maigas lūpas, un viņam šķita, it kā viņa sirdī sastaptos divi spīdekļi — saule un zvaigzne. Viņu apskāva maigas rokas, un viņš neko vairs nedz dzirdēja, nedz redzēja.

Mīlestība — tas ir radītāja pirmais vārds, pirmā doma, kas uzdzirkstīja viņa prātā.

Un, kad viņš sacīja: «Lai: top gaisma!» — tad tapa mīlestība. Un viss, ko viņš radīja, bija lielisks, nevienu savu radību viņš negribētu atsaukt atpakaļ nebūtībā. Un mīlestība kļuva par visas pasaules pirmsākumu un visas pasaules valdnieci, bet uz visām tās takām klājas ziedi un asinis, ziedi un asinis.

Septembra diena.

Šī aklā ieliņa ir viņa tīkamākā pastaigas vieta. Juhanness staigā pa to uz priekšu un atpakaļ tāpat kā pa savu istabu, jo viņš te nekad nesastop pretimnācējus, bet abpus ielas stiepjas dārzi, kuros koki ietērpti sarkana un dzeltena lapu rotā.

Kā varēja gadīties, ka šo ceļu gāja Viktorija? Kāpēc viņa to izvēlējusies? Viņš nebija pārskatījies, tā tiešām bija viņa, un vakar vakarā, kad viņš pavērās ārā pa logu, tā laikam arī bija viņa, kas gāja garām.

Juhannesa sirds strauji pukstēja. Viņš zināja, ka Viktorija ir pilsētā, viņš bija to dzirdējis. Taču dzirnavnieka dēls nesagājās ar tām aprindām, ar kurām satikās viņa.

Arī ar Ditlefu viņam nebija nekā kopīga.

Viņš saņēmās un devās dāmai pretī. Vai viņa Juhannesu pazīs vai ne? Cēla un domīga viņa gāja savu ceļu — lepni paceltu galvu uz slaidā kakla.

Viņš sveicināja.

— Labdien! — viņa klusi atbildēja.

Viņa negrasījās apstāties, un viņš klusēdams pagāja viņai garām. Viņa kājas saļodzījās. Ieliņas galā viņš, kā parasti, pagriezās atpakaļ. «Es iešu, skatīšos uz zemi un nepacelšu acis,» viņš nodomāja. Tikai pēc soļiem desmit viņš pacēla acis.

Viņa bija apstājusies pie kāda skatloga.

Ko lai dara — vai jānogriežas tuvākajā sānielā? Kādēļ viņa tur stāv? Tas bija maza, nabadzīga veikaliņa skatlogs, kurā juku jukām bija izlikti sarkanu ziepju gabali, stikla burka ar putraimiem un dzēstas pastmarkas.

Varbūt paiet vēl kādus desmit soļus un tad griezties atpakaļ?

Pēkšņi Viktorija uz viņu paskatījās un devās viņam pretī. Viņa gāja ātri, it kā spēji saņēmusi drosmi, un, sākot runāt, viņai aizrāvās elpa. Viņa saspringti smaidīja.

— Labdien! Cik jauki, ka es jūs sastapu!

Ak dievs, kā viņa sirds dauzījās, tā nevis pukstēja, bet trīsēja. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet spēja tikai pakustināt lūpas. No viņas tērpa, no viņas dzeltenās kleitas, no viņas dvašas vēdīja viegla smarža. Šai mirklī viņš vēl nebija paspējis ielūkoties viņai sejā, tikai pazina viņas trauslos plecus un slaido, šauro delnu uz saulsarga turekļa. Tā bija viņas labā roka. Pirkstā bija gredzens.

Pirmajā mirklī viņš vēl neattapās un nenojauta nelaimi. Tikai viņas roka likās brīnum daiļa.

— Esmu jau veselu nedēļu pilsētā, — viņa turpināja, — bet jūs neesmu redzējusi. Ak jā, reiz es jūs redzēju uz ielas, kāds man teica — tas esot jūs. Jūs esat kļuvis tik vīrišķīgs.

Viņš nomurmināja:

— Es zināju, ka jūs esat pilsētā. Vai ilgi te paliksiet?

— Ne, ne visai ilgi. Dažas dienas. Man jābrauc atpakaļ uz mājām.

— Pateicos jums, ka varēju jūs te sastapt! — viņš teica.

Klusums.

— Jā, es laikam esmu apmaldījusies, — viņa beidzot sacīja. — Es dzīvoju kambarkunga namā. Uz kurieni iziet šī iela?

— Vai drīkstu jūs pavadīt? Viņi gāja tālāk kopā.

— Vai Oto patlaban ir mājās? — viņš iejautājās, lai nebūtu jāklusē.

— Jā: mājās, — Viktorija īsi atbildēja.

No kādiem vārtiem iznāca daži vīrieši, viņi nesa pianīnu un aizsprostoja ietvi.

Viktorija parāvās pa kreisi, uz mirkli piekļāvās ar plecu savam ceļabiedram.

Juhanness pavērās viņā.

— Lūdzu, atvainojiet! — viņa nočukstēja.

No šā pieskāriena viņam pāršalca saldkairas trīsas, viņas elpa mirklīgi noglāstīja viņa vaigus.

— Redzu, ka jums pirkstā ir gredzens, — viņš sacīja un it kā vienaldzīgi pasmaidīja. — Vai jūs var apsveikt?

Ko viņa atbildēs? Juhanness lūkojās viņā, viņš aizturēja elpu.

— Un jūs? — viņa vaicāja. — Vai vēl neesat pārmijis gredzenus? Ak jā, patiesībā jau... Bet kāds stāstīja... Patlaban par jums dzird tik daudz, raksta pat avīzēs.

— Esmu publicējis dažus dzejoļus, — viņš atbildēja. — Jūs laikam gan neesat tos lasījusi?

— Bet vai tā nebija vesela grāmata? Man likās...

— Jā, bija arī neliela grāmatiņa.

Viņi nonāca pie kāda laukumiņa, un, lai gan Viktoriju gaidīja kambarkunga mājā, viņa tomēr nesteidzās, bet apsēdās uz sola. Juhanness palika stāvam.

Pēkšņi viņa pastiepa roku un teica:

— Sēdieties arī jūs!

Un tikai tad, kad viņš bija apsēdies, Viktorija atlaida viņa roku.

«Tagad vai nekad,» viņš nodomāja. Viņš mēģināja runāt izsmējīgā un vienaldzīgā tonī, pasmaidīja, paskatījās apkārt.

— Ak tad jūs esat saderinājusies un man, savam kaimiņam, par to nebilstat ne vārda!

Viņa kaut ko apsvēra.

— Ne jau par to es šodien gribēju ar jums runāt, — viņa atbildēja.

Juhanness uzreiz kļuva nopietns un klusi sacīja:

— Es jau tāpat visu sapratu. Klusums.

Tad viņš turpināja:

— Es visu laiku zināju... lai kā censtos, vienalga... ne jau es... Es esmu tikai dzirnavnieka dēls, bet jūs... Tur nekā nevar grozīt. Es pat nesaprotu, ka uzdrīkstos sēdēt te jums blakām un vēl šādi runāt. Man jūsu priekšā būtu jāstāv kājās vai jātup uz ceļiem. Tas būtu pareizi. Taču es sēžu... Droši vien arī visiem maniem prombūtnes gadiem ir sava nozīme. Esmu kļuvis drosmīgāks. Es apzinos, ka neesmu vairs bērns un jūs mani nevarat iemest cietumā, pat ja to vēlētos. Tāpēc esmu kļuvis drosmīgāks.

Neturiet tādēļ uz mani ļaunu prātu, bet es labāk klusēšu.

— Nē, runājiet! Sakiet visu, ko gribējāt teikt!

— Vai drīkstu? Visu, ko gribu? Tad arī jūsu gredzens man nevar aizliegt to darīt?

— Nē, — viņa klusi atbildēja, — tas jums neko neaizliedz.

— Vai tiešām? Vai tā ir patiesība? Dievs lai jūs svētī, Viktorija! Vai es neesmu pārklausījies? — viņš pielēca kājās un pieliecās, lai redzētu viņas seju. — Vai gredzens neko nenozīmē?

— Apsēdieties! Viņš atkal apsēdās.

— Ak, ja jūs zinātu, ka nemitīgi esmu domājis par jums visu šo laiku! Ak dievs, nevienu mirkli man prātā nebija citas domas! Lai es satiku ko satikdams, runāju ar ko runādams, visa plašā pasaule man dzīvoja tikai vienā vienīgā cilvēkā. Šis cilvēks bijāt jūs. Visu laiku mani neatstāja doma: Viktorija ir visskaistākā un viscēlākā būtne zemes virsū, un viņu es pazīstu! Turklāt es domās jūs vienmēr godāju par Viktorijas jaunkundzi. Es ļoti labi sapratu, ka esmu jums tālāks nekā jebkurš cits. Bet es jūs pazinu, un tas man nozīmēja ārkārtīgi daudz, es pat zināju, kur jūs dzīvojat. Varbūt arī jūs mani šad tad iedomājāt? Protams, jūs par mani nedomājāt! Bet es bieži vakaros, sēdēdams savā istabā, domāju: ja nu jūs mani tomēr atceraties? Un mani pārņēma svētlaime, es rakstīju jums, Viktorijas jaunkundz, dzejoļus un par savu pēdējo naudu pirku ziedus, nesu tos mājās un liku vāzē. Visi mani dzejoļi ir veltīti jums, izņemot nedaudzus, kuri nav publicēti, Bet jūs droši vien nemaz neesat lasījusi arī tos, kas ir iespiesti. Tagad esmu sācis rakstīt lielu grāmatu. Ak dievs, cik ļoti esmu jums pateicīgs, jo jūs piepildāt manas dienas un naktis — un tā ir mana vienīgā laime.

Katru mirkli es kaut ko dzirdu un redzu, kas atgādina jūs. Jūsu vārdu esmu uzrakstījis uz griestiem, es guļu un skatos uz to. Bet meitene, kas uzkopj manu istabu, nevar šo vārdu ieraudzīt, jo esmu to uzrakstījis nelieliem burtiem un tikai pats varu salasīt. Tas man sagādā īpašu prieku.

Viktorija aizgriezās, izvilka no ņiebura papīriņu.

— Redzat, — viņa, aprauti elpodama, sacīja. — Es to izgriezu un paglabāju.

Neslēpšu — es to vakaros pārlasu. Pirmo reizi man šo dzejoli parādīja tēvs, es paņēmu avīzi un piegāju pie loga, lai izlasītu. «Kur ir? Es nevaru atrast,» es sacīju un šķirstīju avīzi. Taču patiesībā es to ieraudzīju tūlīt un jau biju paspējusi izlasīt. Es jutos tik laimīga!

No papīriņa dvesmoja viņas ādas smarža. Viņa atlocīja šo avīzes izgriezumu un parādīja viņam — tas bija viens no viņa pirmajiem dzejoļiem, četri īsi panti, kas veltīti viņai — jātniecei uz baltā zirga. Tā bija neviltota un aizkustinoša atzīšanās, kas nāca no pašām sirds dzīlēm, nevaldāms jūtu uzbrāzmojums, kas strāvoja no katras rindas gluži kā zvaigžņu margojošā gaisma.

— Jā, — viņš sacīja. — To es esmu sacerējis. Tas jau ir tik sen, toreiz bija nakts, es rakstīju dzejoļus un aiz mana loga šalca apses. Vai tiešām jūs to atkal paslēpjat? Paldies! Jūs to atkal paslēpāt. Ak! — viņš apmulsis nočukstēja, un viņa balss bija tikko dzirdama. — Iedomājieties tikai, jūs sēžat man tik tuvu! Es pieskaros ar roku jūsu rokai, no jums strāvo siltums. Bieži, kad es vienatnē domāju par jums, man bija vēsi no saviļņojuma, bet tagad ir silti. Kad es pēdējo reizi biju mājās, jūs izskatījāties tik skaista, bet tagad esat kļuvusi vēl skaistāka. Acis, uzacis vai smaids — nē, es nezinu, viss kopā, jūs pati!

Viktorija smaidīja un lūkojās uz viņu, acis pievērusi, tās mirdzēja tumši zilas aiz garajām skropstām. Vaigi viņai sārtoja. Šķita, ka no viņas izstaro laimība, ar neapzinātu rokas kustību viņa pavadīja Juhannesa vārdus.

— Paldies! — viņa sacīja.

— Nē, Viktorij, nepateicieties man! — viņš atbildēja.

Visa viņa dvēsele tiecās viņai pretī, viņam gribējās runāt vēl un vēl, taču tie bija juceklīgi teicieni, viņš jutās kā apreibis.

— Bet ja jūs, Viktorij, mani kaut mazliet mīlat... Es zinu, ka tas nevar būt, bet sakiet, ka tā ir, kaut arī tas nav tiesa. Lūdzu, lūdzu! Ak, tad dodu jums solījumu, ka es kaut ko sasniegšu, sasniegšu gandrīz neiespējamo. Jūs pat nenojaušat, ko es varu sasniegt. Reizēm es jūtu, ka manī slēpjas milzum daudz neizmantota spēka. Bieži tas laužas uz āru. Naktīs es pieceļos un staigāju pa istabu šurp un turp, jo mani vajā vīzijas. Es neļauju gulēt savam kaimiņam blakus telpā, viņš dauza pie sienas. Rīta agrumā viņš ienāk pie manis un nikni rājas. Bet kāda man daļa gar viņu, neliekos ne zinis, es tik daudz esmu domājis par jums, ka man liekas — jūs esat pie manis. Es pieeju pie loga un sāku dziedāt; jau svīst gaisma, aiz loga šalc apses. «Saldu dusu!» es saku austošajai dienai. Bet to es saku jums. «Tagad viņa guļ,» es domāju, «saldu dusu! Lai dievs viņu svētī!» Un tad es eju gulēt. Un tā tas notiek katru nakti. Tomēr es nekad nebūtu domājis, ka jūs esat tik skaista! Tagad, kad jūs aizbrauksiet, es jūs atcerēšos tādu, kāda jūs esat patlaban. Es jūs tik skaidri redzēšu...

— Bet vai jūs nebrauksiet uz mājām?

— Nē. Neesmu vēl pabeidzis darbu. Nē, es braukšu, protams, braukšu. Tūlīt pat. Es gan vēl neesmu pabeidzis darbu, bet es darīšu visu, ko jūs gribat. Vai jūs reizēm pastaigājaties pils dārzā? Vai vakaros izejat laukā? Tad es varētu uz jums paskatīties, jūs sveicināt, neko vairāk neuzdrīkstos cerēt. Bet, ja jūs mani kaut mazliet mīlat, ja neesmu jums pretīgs, tad... Dariet man to prieku... Zināt, ir tāda palma, talipota palma, tā zied vienreiz mūžā, bet zaļo līdz septiņdesmit gadiem. Taču tā uzzied tikai vienu reizi. Un tagad ziedu arī es. Jā, es sadabūšu naudu un aizbraukšu uz mājām. Es pārdošu visu, ko jau esmu uzrakstījis, es patlaban rakstu lielu grāmatu, to es pārdošu — jau rīt, visu, ko jau esmu uzrakstījis. Man par to diezgan labi samaksās. Vai jūs vēlaties, lai es braucu uz mājām?

— Jā.

— Paldies! Paldies! Piedodiet, ja loloju pārdrošas cerības, bet kāda svētlaime ir ticēt neiespējamībai! Šī ir laimīgākā diena manā mūžā...

Viņš noņēma cepuri un nolika to sev blakām.

Viktorija pavērās apkārt. Ielas viņā galā parādījās kāda dāma, mazliet tālāk — sieviete ar grozu.

Viktorija satrūkās, palūkojās savā pulkstenī.

— Vai jums jāiet? Pasakiet man kaut ko, iekams aizejat, ļaujiet man dzirdēt jūsu... Es jūs mīlu, lūk, tagad esmu to pateicis. No jūsu atbildes atkarīgs, vai es... Esmu pilnīgi jūsu varā... Atbildiet man!

Klusums.

Viņš nodūra galvu.

— Nē, neatbildiet! — viņš lūdza.

— Šeit ne. Es atbildēšu jums tur, mājās. Viņi devās tālāk.

— Runā, ka jūs precēšot to meiteni, meiteni, kuru jūs izglabāt. Kā tad viņu sauc?

— Vai jūs domājat Kamillu?

— Jā, Kamillu Seieri. Runā, ka jūs viņu precēšot.

— Ak tā? Kādēļ jūs to vaicājat? Viņa taču vēl ir bērns. Esmu bijis pie viņiem, tā ir liela un bagāta māja, īsta pils, tāda pati kā jūsējā. Esmu tur bijis vairākas reizes. Bet viņa vēl ir tīrais bērns.

— Viņai jau ir piecpadsmit gadu. Esmu viņu redzējusi, esam tikušās pie paziņām. Viņa man ļoti patika. Burvīga meitene!

— Bet man ne prātā nenāk viņu precēt, — Juhanness teica.

— Tiešām?

Viņš paraudzījās uz Viktoriju. Viņa seja samācās.

— Bet kādēļ jūs ierunājāties par viņu? Vai gribat manu uzmanību pievērst citai?

Viņa sāka iet ātrāk, bet nekā neatbildēja. Jau bija klāt kambarkunga māja. Viņa satvēra Juhannesu aiz rokas un ievilka sev līdzi pa parādes durvīm un vilka augšup pa kāpnēm.

— Es taču negribu iet iekšā, — viņš izbrīnījies sacīja. Viņa piespieda zvaniņu, pagriezās pret Juhannesu, viņas krūtis cilājās.

— Es jūs mīlu, — viņa sacīja. — Vai jūs saprotat? Es mīlu jūs.

Pēkšņi viņa ātri novilka viņu atkal lejā — trīs četrus pakāpienus, apskāva un noskūpstīja. Viņš juta, ka viņa trīc.

— Es mīlu jūs, — viņa atkārtoja.

Augšā pavērās durvis. Viņa izraisījās no skavām un uzskrēja pa kāpnēm.

IV

Nakts atkāpjas, jau trīsuļo sidrabaina rītausma, nāk zilpelēks septembra rīts.

Dārzā klusi šalc apses. Atveras logs, pa to izliecas ārā cilvēks un kaut ko dzied.

Viņam mugurā nav svārku — šis neprātis vakarnakt apskurbis no laimes.

Pēkšņi viņš atskatās — pie durvīm klauvē. «Iekšā!» viņš sauc. Ienāk viņa kaimiņš.

— Labrīt! — Juhanness saka ienācējam.

Tas ir vecāks vīrs, bāls un nikns, rokās viņam lampa, tāpēc ka gaisma tikko svīst.

— Gribu jums vēlreiz aizrādīt, Mellera kungs, Juhannes Mellera kungs, ka jūs uzvedaties nepiedienīgi, — kaimiņš ērcīgi saka.

— Jums taisnība, — Juhanness atbild. — Bet saprotiet, es esmu kaut ko uzrakstījis, tas nāca pats no sevis, redzat, to visu es naktī uzrakstīju, šī nakts man bija laimīga. Bet tagad esmu pabeidzis. Es atvēru logu un sāku dziedāt.

— Jūs sākāt aurot, — kaimiņš izlabo. — Kā drīkst tā kliegt pilnā rīklē? Vēl taču ir nakts.

Juhanness paķer papīrus, kas izmētāti pa galdu, veselu žūksni papīra lapu, lielāku un mazāku.

— Paraugieties! — viņš sauc. — Savu mūžu man nav tā veicies ar rakstīšanu.

Visu it kā apmirdzēja zibens uzliesma. Reiz es redzēju, kā zibens skrien pa telegrāfa vadu — gluži kā ugunīga šautra. Arī manī šonakt uzliesmoja tāds zibens. Ko lai es daru? Esmu pārliecināts, ka jūs man vairs nedusmosiet, kad izstāstīšu, kā tas notika.

Es sēdēju te un rakstīju, ne reizi nepiecēlos no krēsla, atcerējos jūs un izturējos klusi.

Bet tad pienāca mirklis, kad es visu aizmirsu, šķita, ka krūtis pārplīsīs, es tad droši vien piecēlos, varbūt arī naktī piecēlos un pat sāku staigāt pa istabu. Es jutos tik laimīgs.

— Naktī gan es neko nedzirdēju, — kaimiņš saka. — Bet tik agrā stundā taisīt vaļā logu, turklāt aurot pilna rīklē — tā ir tīrā bezkaunība.

— Ja, jums taisnība, tā, protams, ir bezkaunība. Bet es taču jums paskaidroju, kā tas gadījās. Es pārlaidu neparastu nakti. Vakar es piedzīvoju kaut ko ārkārtēju. Es gāju pa ielu un sastapu savu laimi, vai dzirdat — sastapu savu zvaigzni un savu laimi!

Vai saprotat? Un viņa mani noskūpstīja. Viņai tik sārtas lūpas. Es viņu mīlu! Viņa mani noskūpstīja, un viņas skūpsts mani apreibināja. Vai jūs kādreiz ir pārņēmušas tādas trīsas, ka vairs nevarat izrunāt ne vārda? Es nevarēju izrunāt ne vārda, bet sirds man sita tik spēcīgi, ka es drebēju. Es pārskrēju mājās un acumirklī aizmigu, aizmigu, sēžot uz krēsla. Vakarā es pamodos. Manā dvēselē viss virmoja no sajūsmas, un es sāku rakstīt. Ko es rakstīju? Lūk, te tas ir! Mani pārņēma lieliska, vēl nepieredzēta sajuta, es atrados paradīzē, mana dvēsele atvērās kā zieds saules staros, eņģelis man sniedza vīnu, es to izdzēru, tas bija skurbinošs vīns, un es to dzēru no granāta kausa.

Vai es varēju dzirdēt sitam pulksteni? Vai varēju redzēt, kā mana lampa nodziest? Lai dievs dod, ka jūs mani saprastu! Es to atkal pārdzīvoju no jauna, atkal gāju kopā ar savu mīļoto pa ielu, un visi gājēji pavadīja viņu ar skatieniem. Mēs iegājām parkā un satikām karali, es aiz prieka noņēmu cepuri un palocījos līdz zemei, un karalis pavadīja viņu, manu mīļoto, ar skatienu, tāpēc ka viņa ir tik cēla un daiļa. Mēs gājām atpakaļ uz pilsētu, un visi skolas bērni noraudzījās viņai pakaļ, jo viņa ir tik jauna un ģērbusies gaišā kleitā. Tad mēs nonācām pie sarkanās akmens mājas un iegājām iekšā. Es sekoju viņai pa kāpnēm un gribēju nomesties viņas priekšā ceļos. Pēkšņi viņa mani apskāva un skūpstīja. Tas notika vakarvakarā, pavisam nesen. Vai gribat zināt, ko esmu uzrakstījis? Esmu uzrakstījis mūžīgu himnu priekam un laimei. Man šķita, ka laime visā savā smaidošajā kailumā guļ manā priekšā un stiepj man pretī rokas.

— Es negribu vairs ar jums runāt, — kaimiņš dusmīgi, it kā cerību zaudējis, atbild. — Bet esmu jūs brīdinājis, un tā ir pēdējā reize.

Juhanness viņu aptur pie durvīm.

— Pagaidiet vēl mazliet! Ja jūs būtu redzējis — nupat jūsu seju it kā apmirdzēja saule. Kad jūs pagriezāties, gaisma no šīs lampas skāra jūsu pieri. Un es ieraudzīju, ka jūs vairs neesat dusmīgs. Jā, tiesa kas tiesa, es atvēru logu, es pārāk skaļi dziedāju. Es biju priecīgs un brālīgi visus mīlēju. Tā dažkārt notiek. Saprāts klusē. Man vajadzēja iedomāties, ka jūs vēl guļat...

— Visa pilsēta vēl guļ.

— Jā, vēl ir agrs. Es jums gribu kaut ko uzdāvināt. Vai pieņemsiet no manis šo dāvanu? Tā ir cigarešu etvija, sudraba, man pašam to uzdāvināja. To man uzdāvināja kāda meitenīte, kuru es reiz izglābu. Lūdzu! Tajā var ielikt divdesmit cigaretes. Jūs negribat ņemt? Ak tā, jūs nesmēķējat, bet jums vajadzētu sākt. Vai es rīt drīkstu ieiet pie jums un atvainoties? Es labprāt kaut ko darītu, lūgtu, lai jūs man piedodat...

— Ar labu nakti!

— Ar labu nakti! Tagad es likšos gulēt. Es jums to apsolu. Jūs vairs nedzirdēsiet nevienu skaņu no manas istabas. Turpmāk es vairāk uzmanīšos.

Kaimiņš aizgāja.

Juhanness piepeši atkal atvēra durvis un sauca viņam nopakaļ:

— Jā, es taču braukšu projām! Es jūs vairs netraucēšu, jau rīt braukšu projām. Aizmirsu to pateikt.

Viņš neaizbrauca. Viņu aizkavēja dažādi iemesli: vajadzēja vēl kaut ko nokārtot, kaut ko nopirkt, ar kādu norēķināties, tā pagāja vēl viena diena un pienāca vakars.

Viņš mētājās apkārt pa pilsētu kā galvu zaudējis.

Beidzot viņš piezvanīja pie kambarkunga durvīm.

— Vai Viktorijas jaunkundze mājās?

Viktorija bija izgājusi.

Viņš paskaidroja, ka ir no vienas puses ar Viktorijas jaunkundzi, tikai vēlējies ar viņu sasveicināties, ja viņa būtu mājās, uzdrošinājies iegriezties uz brīdi. Gribējis nodot kādu ziņu savējiem. Nu, neko darīt.

Tad viņš devās klaiņot pa pilsētu. Varbūt viņš nejauši satiks Viktoriju, varbūt ieraudzīs viņu karietē. Viņš klīda apkārt līdz pat vakaram.

Viktoriju viņš ieraudzīja pie teātra, paklanījās, pasmaidīja un paklanījās, viņa atbildēja uz sveicienu. Viņš gribēja iet viņai klāt — viņus šķīra tikai daži soļi —, bet piepeši ieraudzīja, ka viņa nav viena, bet kopā ar Oto, kambarkunga dēlu. Viņam mugurā bija leitnanta forma.

Juhanness nodomāja: «Tūlīt viņa dos man kādu mājienu, varbūt neuzkrītoši paskatīsies uz manu pusi.» Taču viņa steigšus iegāja pa teātra galvenajām durvīm — pietvīkusi, nodurtu galvu, itin kā gribēdama paslēpties.

Varbūt mēģināt viņu satikt teātrī? Juhanness nopirka biļeti un iegāja iekšā.

Viņš zināja, kura ir kambarkunga loža; jā, šiem bagātniekiem bija īpaša loža. Un šai ložā sēdēja Viktorija — grezni ģērbusies un skaista. Viņa raudzījās apkārt, bet uz viņa pusi nepaskatījās. Ne reizi nepaskatījās.

Starpbrīdī viņš sagaidīja Viktoriju foajē. Viņš atkal paklanījās. Viņa palūkojās uz viņu mazliet izbrīnījusies un atņēma sveicienu.

— Atspirdzinājumus var dabūt tur, — Oto sacīja un norādīja uz priekšu.

Viņi devās tālāk.

Juhanness viņus pavadīja ar skatienu. Viņa acis aizplīvuroja dīvaina migla. Visi uz viņu kurnēja, viņu grūstīja. Viņš mehāniski atvainojās, bet joprojām palika stāvot.

Viņa vairs nebija redzama.

Kad viņa atgriezās, viņš dziļi palocījās un nomurmināja:

— Atvainojiet, jaunkundz...

Oto atbildēja uz sveicienu un, acis piemiedzis, viņu nopētīja.

— Tas ir Juhanness, — Viktorija viņus iepazīstināja. — Vai tu neatceries? Jūs droši vien gribat zināt, kā klājas jūsu tuviniekiem, — viņa turpināja, un viņas seja bija skaista un rāma. — Es īsti nezinu, bet domāju, ka visi ir veseli. Jā, jā, sveiki un veseli. Es pasveicināšu jūsu vecākus.

— Pateicos. Vai drīz brauksiet mājās, jaunkundz?

— Tuvākajās dienās. Jā, es viņus pasveicināšu. Viņa pamāja ar galvu un aizgāja.

Juhanness pavadīja viņu ar skatienu, kamēr viņa nozuda, tad atstāja teātri. Viņš bez mērķa klaiņoja pa ielām, smagi un gurdi staigāja šurp un turp, lai kaut kā nosistu laiku. Ap desmitiem viņš stāvēja pie kambarkunga nama. Izrāde drīz beigsies, viņa brauks šurp. Varbūt viņam izdosies atvērt karietes durvis un, noņemot cepuri, palocīties līdz zemei.

Beidzot pēc pusstundas viņa piebrauca. Vai viņš drīkstēja palikt stāvam pie durvīm un atkal sevi atgādināt? Ātri, atpakaļ neskatīdamies, viņš pārgāja pāri ielai.

Viņš dzirdēja, ka atveras kambarkunga nama vārti, kariete iebrauca pagalmā, un vārti atkal aizvērās. Tad viņš pagriezās.

Veselu stundu viņš staigāja šurpu turpu gar māju. Viņš nevienu negaidīja, neloloja nekādu nodomu. Piepeši durvis atvērās, un uz ielas iznāca Viktorija. Galvā viņai nebija cepures, uz pleciem viņa bija tikai uzmetusi šalli. Viņa pasmaidīja — tā kā izbijusies, tā ka samulsusi un ievaicājās:

— Vai jūs staigājat un par kaut ko domājat?

— Domāju? Nē, — viņš atbildēja. — Tāpat vien staigāju.

— Redzēju jūs staigājam uz priekšu un atpakaļ un nolēmu... Redzēju jūs pa logu. Man tūlīt jāiet atpakaļ.

— Pateicos, ka jūs iznācāt, Viktorij! Pirms brīža es biju tik izmisis, tagad tas jau pārgājis. Piedodiet, ka es jūs sveicināju teātrī! Es izdarīju vel lielāku aplamību — atnācu šurp, piezvanīju pie durvīm un vaicāju pēc jums. Gribēju jūs satikt un uzzināt, kas jums tovakar bija prātā.

— To taču jūs pats zināt, — viņa atbildēja. — Tovakar es pateicu jums tik daudz, jūs nevarējāt mani pārprast.

— Es tomēr nevaru tam ticēt.

— Nerunāsim vairs par to! Es pateicu daudz, pat pārāk daudz, bet tagad nerīkojos saskaņā ar saviem vārdiem. Es jūs mīlu, es nemeloju aizvakar un nemeloju arī tagad, bet mūs šķir nepārejama plaisa. Jūs man ļoti patīkat, es tik labprāt ar jums runāju, daudz labprātāk nekā ar kādu citu, bet... Es nedrīkstu stāvēt te ilgāk, mūs var ieraudzīt pa logu. Juhannes, ir iemesli, kurus jūs nezināt, tāpēc nevaicājiet man nekad vairs, kas man bija prātā. Esmu par to domājusi dienām un naktīm, es teicu jums taisnību. Taču tas nav iespējams.

— Kas nav iespējams?

— Viss. Itin viss. Juhannes, nespiediet mani izturēties lepni.

— Piedodiet, to es nekādā ziņā nedarīšu! Bet tātad aizvakar jūs esat dzinusi ar mani jokus. Gadījās, ka jūs mani nejauši satikāt uz ielas, bijāt labā noskaņā un tad...

Viņa pagriezās, grasīdamās iet iekšā.

— Vai esmu izdarījis kādu pārkāpumu? — viņš vaicāja. Viņa seja bija nāves bālumā. — Kā gan citādi es varēju zaudēt jūsu... Šajās divās dienās un naktīs es droši vien esmu izdarījis kādu lielu aplamību.

— Nē, tā tas nebūt nav. Es tikai visu pārdomāju. Vai tiešam jūs nepārdomājāt? Saprotiet mani, tas nekad nav bijis iespējams. Man jūs ļoti patīkat, es jūs novērtēju un...

— Un cienu.

Viņa skatās uz Juhannesu, kurš smaida, un aizskarta iekarsīgi turpina:

— Ak dievs, vai tad jūs pats nesaprotat, ka tēvs jūs noraidīs? Kāpēc jūs piespiežat mani to sacīt? Jūs taču pats saprotat. Kurp tas novedīs? Vai man nav taisnība?

Klusums.

— Jā, — viņš atbild.

— Bez tam, — viņa atsāk, — ir tik daudz iemeslu... Ne, jums tiešam nevajag man vairs sekot, teātri jūs mani galīgi pārbiedējāt. Nedariet tā vairs nekad!

— Nedarīšu, — viņš piekrīt. Viktorija satver viņa roku.

— Varbūt jūs atbrauksiet uz kādu nedēļu mājās? Mani tas ļoti iepriecinātu. Cik silta ir jūsu roka! Bet es trīcu. Nu man jāiet. Ar labu nakti!

— Ar labu nakti! — viņš atbild.

Auksta un pelēka iela stiepās cauri pilsētai kā smilšu josta, kā ceļš, kam nav gala.

Juhanness ieraudzīja zēnu, kas pārdeva vecas, novītušas rozes. Viņš uzsauca zēnam, paņēma vienu rozi un iedeva tam naudas gabalu — zelta pieckronu monētu, karalisku samaksu, un devās tālāk. Bars bērnu rotaļājās pie vārtiem. Gadus desmit vecs puišelis nepakustēdamies sēdēja un vēroja viņus; zilās, vecīgās acis sekoja rotaļai, viņa vaigi bija iekrituši, zods četrstūrains, galvā audekla cepurīte. Patiesībā tā bija cepures iedrēbe, tā aizstāja zēnam parūku. Matu slimība uz visiem laikiem bija izķēmojusi viņa galvu. Droši vien arī dvēsele viņam bija pavisam sačervelējusies no slimības.

To visu Juhanness ievēroja, lai gan viņam nebija skaidra priekšstata, kurā pilsētas daļā viņš atrodas un kurp iet. Sāka līņāt, bet viņš to nejuta un neatvēra lietussargu, kaut arī visu dienu to nēsāja līdzi.

Beidzot viņš bija nonācis pie kāda laukuma un apsēdās uz sola. Lietus pieņēmās, viņš neapzināti atvēra lietussargu un palika sēžam. Viņam uzmācās pārvarīgs gurdums, domas kļuva miglainas, viņš aizvēra acis un iesnaudās.

Taču drīz viņš uztrūkās, viņu pamodināja garāmgājēju skaļās balsis. Viņš piecēlās un slāja tālāk. Galva bija skaidrāka, viņš atcerējās visu, kas noticis, visus sīkumus, pat to, ka samaksājis puisēnam par novītušu rozi piecas kronas. Viņš iztēlojās, kā puišelis priecāsies, starp saviem grašiem atklājis šo neparasto naudas gabalu — nevis nieka divdesmit piecas ēras, bet veselu zelta pieckronnieku! Žēlīgais dievs!

Arī bērnu baru lietus bija aizdzinis, viņi tagad rotaļājās pavārtē, svieda akmentiņus un lēca «klases». Taču desmit gadu vecais, ķēmīgais večuks joprojām sēdēja un viņos noraudzījās. Ej nu sazini, varbūt viņš tur sēž un par kaut ko priecājas, varbūt viņam pagrabistabiņā ir lelle, ķipars vai vilciņš. Varbūt viņa dzīvē vēl viss nav zaudēts, varbūt viņa sačervelējušajā dvēselē vēl plaiksnī cerība.

Pēkšņi parādījās stalta, eleganta dāma. Juhanness satrūkās un apstājās. Nē, viņš šo dāmu nepazina. Viņa bija iznākusi no šķērsielas un steidzās tālāk, viņai nebija lietussarga, lai gan lietus gāza straumēm. Viņš dāmu panāca, paraudzījās uz viņu un pagāja garām. Cik viņa smalka un jauna! Viņa sālīs, viņa saaukstēsies, bet viņš neuzdrīkstējās dāmai tuvoties. Tad viņš nolaida savu lietussargu — ja jāsamirkst, tad samirksim abi! Mājās viņš pārnāca pāri pusnaktij.

Uz galda atradās vēstule — ielūgums. Seieri priecāšoties, ja viņš atnākšot pie viņiem rītvakar. Viņš sastapšot paziņas, starp citu — vai varot uzminēt? — Viktoriju, pils jaunkundzi. «Ar sirsnīgiem sveicieniem jūsu...»

Juhanness aizmiga, sēdēdams uz krēsla. Pēc divām stundām viņš pamodās. Vēl samiegojies, drebuļu kratīts, pagājušās dienas pārestību izmocīts, viņš apsēdās pie galda, lai atbildētu uz vēstuli, uz ielūgumu, kuru negribēja pieņemt.

Viņš uzrakstīja atbildi un jau gribēja to nonest lejā, pasta kastītē. Pēkšņi viņš apjēdza, ka arī Viktorija ir ielūgta. Ak tā, viņa nekā nebija teikusi, baiļojās, ka viņš atnāks, viņa negribēja ar viņu tikties starp svešiem cilvēkiem.

Viņš saplēš vēstuli sīkos gabaliņos, uzraksta jaunu — paldies, viņš ieradīsies.

Saviļņojumā viņam trīc roka, viņu pārņēmusi dīvaina, sūra līksme. Kādēļ lai viņš neietu? Kādēļ viņam jāslēpjas? Tik un tā visam beigas!

Viņa dvēsele pilna juceklīgu izjūtu. Vienā atvēzienā viņš nopleš no sienas kalendāra žūksni lapiņu, aizsteidzas veselu nedēļu uz priekšu. Viņš iedomājas, ka saņēmis priecīgu vēsti, jūtas ārkārtīgi laimīgs, viņam gribas izbaudīt šo brīdi, viņš aizsmēķēs pīpi, apsēdīsies krēslā un ļausies svētlaimei. Taču pīpe ir aizsērējusi, viņš veltīgi meklē nazi vai īlenu, lai pīpi iztīrītu, un pēkšņi nolauž rādītāju sienas pulkstenim. Viņš tīksminās, skatoties uz sagandēto pulksteni. «Ha-ha-hā!» viņš klusībā smejas un skatās apkārt, vai nevarētu vēl kaut ko salauzt.

Laiks rit. Beidzot viņš ar visām slapjajām drēbēm iekrīt gultā un aizmieg.

Kad viņš pamostas, ir jau liela diena. Lietus joprojām līst, ielas ir slapjas. Viņa galvā valda juceklis, sapņi jaucas kopa ar atmiņām par vakardienu. Drudzis viņu vairs nekrata, gluži otrādi, karstums ir rimis, viņu apvēda vēsums, it kā viņš visu nakti būtu klīdis pa pielijušu mežu un tagad atrastos ūdens tuvumā.

Pie durvīm klauvē, pastnieks atnes vēstuli. Viņš atplēš aploksni, skatās vēstulē, lasa, tikai ar pūlēm saprot vārdu jēgu. Vēstule ir no Viktorijas, maza zīmīte: viņa aizmirsusi pateikt, ka vakarā ielūgta pie Seieriem. Viņa gribētu Juhannesu tur sastapt, paskaidrot visu tiešāk, lūgt, lai viņš aizmirst viņu, lai iztur šo triecienu kā vīrs.

«Atvainojiet par slikto papīru. Patiesā sirsnībā jūsu...»

Viņš izgāja no mājas, kaut kur steigā paēda, atgriezās atpakaļ un beidzot uzrakstīja Seieriem atbildi — šodien viņš nevarot ierasties, bet gribētu attiecināt šo ielūgumu uz citu reizi, kaut vai uz rītvakaru.

Vēstuli viņš nosūtīja ar ziņnesi.

V

Pienāca rudens, Viktorija bija aizbraukusi, bet mazajā, aklajā ieliņā viss bija tāpat kā agrāk — tās pašas mājas un tāds pats klusums. Juhannesa istabā pa naktīm dega lampa. Tā iedegās vakarā līdz ar zvaigznēm un nodzisa, kad jau ausa diena. Viņš strādāja, galvu nepacēlis, rakstīja savu lielo grāmatu.

Aizritēja nedēļas un mēneši. Viņš dzīvoja noslēgti, ne ar vienu nesatikās, pie Seieriem vairs negāja. Iztēle bieži dzina ar viņu ļaunus jokus, iepina viņa grāmatā neiederīgas izdomas, un uzrakstīto vēlāk vajadzēja izsvītrot un aizmest. Tas stipri kavēja darbu. Pēkšņs troksnis uz ielas nakts klusumā, ratu rīboņa satrauca viņa domas un izsita tās no sliedēm.

Pa ielu joņo kariete.

— Ei! Sargies! Nost no ceļa!

Kādēļ? Kādēļ jāsargās no šīs karietes? Tā aizdrāzās garām, tagad jau nogriezusies gar stūri. Varbūt tur stāv kāds cilvēks bez mēteļa, bez cepures, stāv, saliecies uz priekšu, gaida triecienu pa galvu, viņš grib, lai kariete viņu sabrauc, sašķaida, nosit.

Cilvēks grib mirt, bet tā ir viņa darīšana. Viņš jau sen vairs neaizpogā krekla pogas, no rītiem neaizsien zābaku auklas, viņš staigā apkārt neaizpogājies, izģindušās krūtis ir kailas, viņš grib mirt... Un šis cilvēks jau guļ uz nāves gultas, viņš raksta draugam vēstuli — mazu zīmīti, lūgumu. Cilvēks nomira, bet vēstule palika, uz tās ir datums un paraksts, tā rakstīta lieliem un maziem burtiem, taču cilvēks, kas to rakstīja, pēc stundas nomira. Cik savādi! Parakstoties viņš savam vārdam pat pievilka parasto asti, bet pēc stundas nomira... Un tad kāds cits cilvēks... Viņš guļ viens pats mazā istabiņā, tās sienas ir nokrāsotas zilas un apsistas ar koka paneli. Nu un tad? Nekas. Tieši viņam vienīgajam visā plašajā pasaulē tagad pienākusi kārta mirt. Viņš domā par to, domā līdz galīgam spēku izsīkumam. Jau iestājies vakars, sienas pulkstenis rāda astoņi, viņš skatās uz pulksteni un nesaprot, kāpēc tas nesit. Pulkstenis nesit. Jau ir dažas minūtes pāri astoņiem, pulkstenis joprojām tikšķ, tomēr nesit. Nabadziņš, viņam jau zūd apziņa, pulkstenis sita, bet viņš to nedzirdēja. Pie sienas karājas viņa mātes ģīmetne, — bac! — viņš izdur tajā ar pirkstu caurumu. Ko lai iesāk ar šo portretu, kāpēc tas jāglabā, ja viņam pašam gals klāt? Apmiglotais skatiens pievēršas puķpodam uz galda, viņš pastiepj roku, lēnām un apdomīgi novelk puķpodu zemē uz grīdas, un pods saplīst. Kādēļ jāsaudzē šo puķi? Pēc tam viņš izsviež ārā pa logu savu dzintara iemuti. Ko lai viņš ar to iesāk? Viņam tas ir skaidrs — nav nekādas jēgas atstāt te iemuti, kad viņš pats gulēs kapā. Pēc nedēļas šis cilvēks nomira...

Juhanness pieceļas un sāk staigāt šurpu turpu pa istabu. Kaimiņš aiz sienas atmostas, krākšana mitējas, dzirdama nopūta un žēls kunkstiens. Juhanness uz pirkstgaliem pieiet pie rakstāmgalda un atkal apsēžas. Aiz loga vējš šalc apsēs.

Vecajām apsēm ir nobirušas lapas, koki atgādina nelaimīgus kropļus. Rēpuļainie zari klakstēdami sitas pret mājas sienu gluži kā sausi koka spriguļi, kas nemitīgi klaudz un klaudz.

Juhanness pārlasa uzrakstītās lappuses. Jā, iztēle viņu atkal aizvedusi pa maldu ceļiem. Kāpēc iepīta nāve un kariete, kas aizdrāžas garām? Viņš taču apraksta dārzu, zaļu, ziedošu dārzu savā dzimtajā pusē. Pils dārzu. Lūk, par ko viņš raksta. Dārzs tagad ir miris un sniegots, taču viņš raksta nevis par ziemu, bet par pavasari, smaržām un vieglu, siltu vēju. Ir vakars. Ūdens līcī ir tik dziļš un nekustīgs — gluži kā izkausēts svins. Zied ceriņi, dzīvžogs zaļš un sapumpurojis, gaiss tik rāms, ka var dzirdēt līča otrā krastā dziedam putnu. Dārza alejā stāv Viktorija, viņa ir viena, ģērbusies baltās drēbēs, viņai apritējušas divdesmit vasaras. Viņa stāv dārzā. Viņa ir garāka par augstāko rožu krūmu, viņa raugās uz līci, uz mežu un tālē dusošiem kalniem; viņa atgādina baltu parādību zaļajā dārzā. Lejā uz ceļa dzirdami soļi, viņa pieiet pie zaļumu ieskautās lapenes, atspiežas ar elkoņiem pret žogu un lūkojas lejup.

Ceļa gājējs noņem cepuri un palokās gandrīz līdz zemei. Viņa pamāj pretī. Nācējs paveras apkārt, uz ceļa nav neviena, un viņš pasper dažus soļus uz žoga pusi. Tad viņa atkāpjas un sauc: «Ne, nē!» — met ar roku. «Viktorija,» viņš saka, «tā ir taisnība, ko jūs reiz teicāt, es nedrīkstēju to iedomāties, jo tas nav iespējams.» — «Jā,» viņa atbild, «bet ko jūs tagad gribat?» Viņš pienāk viņai pavisam tuvu. Viņus šķir tikai žogs, un viņa atbilde skan: «Ko es gribu? Es gribu te pastāvēt tikai vienu mirkli. Pēdējo reizi. Es gribu pieiet jums iespējami tuvāk. Lūk, es stāvu jums gandrīz blakām.» Viņa klusē. Mirklis aizrit. «Ar labu nakti!» viņš saka, atkal noņem cepuri un palokās līdz zemei. «Ar labu nakti!» viņa atbild. Un viņš aiziet, atpakaļ nepaskatījies...

Kāds tam visam sakars ar nāvi? Juhanness saburza aprakstīto lapu un iesviež krāsnī. Tur jau ir citi aprakstīti papīri, kas nolemti liesmām, nevaldāmās iztēles uzplūdi. Un viņš atkal raksta par ceļa gājēju, par ceļinieku, kas paklanījies atvadījās, kad tikšanās mirklis bija garām. Bet dārzā palika meitene baltās drēbēs, viņai bija divdesmit gadu. Viņa negribēja kļūt šā ceļinieka sieva, nē, nekādā ziņā ne. Tomēr viņš bija stāvējis pie tā žoga, aiz kura viņa dzīvoja. Tā viņam reiz bija laimējies.

Atkal paiet nedēļas un mēneši, un pienāk pavasaris. Sniegs jau nokusis, un gaiss pilns šalkoņas, it kā no saules līdz mēnesim brāzmotu pali. Bezdelīgas atlidojušas, mežā aiz pilsētas sāk rosīties visa dzīvā radība, čivina putni, sarunādamies svešā mēlē. No zemes dvesmo svaiga, asa smarža.

Juhanness bija strādājis visu ziemu. Dienu un nakti apšu sausie zari rakstā sitās pret mājas sienu, bet tagad, pavasarī, vētras rimušas un klaudzoņa mitējusies.

Atvēris logu, Juhanness paraugās ārā. Iela jau ir klusa, lai gan līdz pusnaktij vēl tālu; tīrajās debesīs margo zvaigznes, rīt būs skaidra un silta diena. Viņš ieklausās pilsētas dunoņā, kas saplūst kopā ar tālo, nerimtīgo šalkoņu. Piepeši iesvilpjas lokomotīve, tas ir nakts vilciena signāls. Izklausās, it kā nakts klusumā būtu iedziedājies gailis. Laiks ķerties pie darba, visu ziemu šis lokomotīves svilpiens bija viņam skanējis kā aicinājums.

Juhanness aizver logu un atkal apsēžas pie galda. Viņš atbīda sāņus grāmatas, ko bija lasījis, pievelk tuvāk papīru un paņem spalvu.

Lielā grāmata ir gandrīz pabeigta, trūkst tikai pēdējās nodaļas — atvadu sveiciena no aizbraucoša kuģa —, bet tā jau ir nobriedusi viņa galvā.

Ceļmalas viesnīcā sēž kāds cilvēks, viņš te apmeties, garām braucot, viņam priekšā vēl tāls ceļš. Viņa mati un bārda ir sirmi, gadi atstājuši savas pēdas; lai gan viņš vēl ir stalts un spēcīgs, tomēr izskatās vecāks, nekā ir patiesība. Pagalmā gaida viņa ekipāža, zirgi atpūšas, kučieris ir priecīgs un apmierināts, jo svešinieks viņam pasūtījis vīnu un ēdienu. Kad svešinieks ieraksta savu vārdu viesu grāmatā, saimnieks viņu pazīst, dziļi palokās un parāda viņam lielu cieņu. «Kas tagad dzīvo pilī?» svešinieks jautā. Saimnieks atbild: «Kapteinis, viņš ir ļoti bagāts, bet viņa sieva, pilskundze, ir laba pret visiem.» — «Pret visiem?» svešais pats sev vaicā un dīvaini pasmaida. «Tātad arī pret mani?» Un tad viesis apsēžas un sāk kaut ko rakstīt, pēc tam pārlasa uzrakstīto. Tas ir dzejolis — rāms un svinīgs, taču tajā ir daudz rūgtu vardu. Tad viesis saplēš uzrakstīto, sēž un plēš papīru sīksīkos gabaliņos. Pēkšņi pie durvīm klauvē, istabā ienāk sieviete dzeltenā kleitā. Viņa atmet plīvuru, tā ir pilskundze, Viktorijas kundze. Viņa izturas kā karaliene. Viesis pietrūkstas kājās, viņa sadrūmušo seju pēkšņi it kā apstaro iekšēja gaisma. «Jūs esat tik laba pret visiem,» viņš sarūgtināts saka, «jūs atnācāt arī pie manis.» Viņa neatbild, stāv un klusēdama raugās uz viņu, viņas vaigi tumši pietvīkst. «Ko jūs vēlaties?» viņš ar tādu pašu sarūgtinājumu saka. «Vai esat atnākusi, lai atgādinātu man pagātni? Bet lieciet vērā, ka mēs redzamies pēdējo reizi, cienītā kundze, jo es braucu projām uz visiem laikiem.» Tomēr jaunā pilskundze nekā neatbild, bet viņas lūpas trīc. «Vai jums ar to nepietiek, ka es atzinos jums savā neprātā?» viņš jautā. «Nu tad dzirdat, es atzīstos vēlreiz. Es atdevu jums savu sirdi, bet neesmu jūsu cienīgs — vai tagad jūtaties apmierināta?» Un viņš turpina, arvien vairāk iekaisdams: «Jūs mani atraidījāt un aizgājāt pie cita. Es biju neaptēsts lauku puisis, lācis, barbars, kas savā jaunības muļķībā iemaldījies karaļa medību josla!» Bet tad viesis atkrīt krēslā, šņukst un lūdzas: «Ejiet projām! Piedodiet man un ejiet savu ceļu!» Sārtums pazūd no pilskundzes vaigiem. Un viņa lēnām, katru vārdu skaidri izrunādama, saka: «Es mīlu jūs. Saprotiet taču beidzot: es mīlu jūs — vienu vienīgo cilvēku. Ardievu!» Un tad jaunā pilskundze aizklāj seju ar rokām un ātri iziet ārā pa durvīm...

Juhanness noliek spalvu un atslīgst pret krēsla muguru. Tātad punkts, beigas. Tur guļ grāmata, visas lappuses, ko viņš pierakstījis, deviņu mēnešu darbs. Sirds viņam viegla un līksma — darbs ir pabeigts. Un, kamēr viņš sēž, stingi raudzīdamies logā, aiz kura svīst gaisma, viņa galvā joprojām saspringti rosās domas, iztēle nerimtīgi darbojas. Viņš ir radoša gara pārpilns, viņa apziņa šķiet kā aizaudzis dārzs, kas pārbagāts nenovāktu augļu un leknas, kūpošas zemes.

Noslēpumainā veidā viņš nokļuvis dziļā, izmirušā ielejā, kur nav nevienas dzīvas radības. Tikai tālumā dzirdamas ērģeļu skaņas. Viņš pieiet ērģelēm tuvāk un tās aplūko, no ērģelēm plūst asinis, ērģeles joprojām spēlē, bet no sāniem tām sūcas asinis. Viņš iet tālāk un nonāk pie kāda laukuma. Tas ir tukšs, tur neaug neviens koks, nav dzirdama neviena skaņa — tuksnesīgs laukums. Taču smiltīs ir manāmas pēdas, gaisā vēl jaušas pēdējo vārdu atskaņas, tātad cilvēki tikai nesen šo vietu pametuši.

Viņu pārņem dīvaina sajūta; vārdu atbalsis, kas vēl plīvo pār laukumu, viņu biedē, apstāj, nomāc. Viņš atgaiņājas, bet tās atkal tuvojas. Taču viņš redz, ka tie ir nevis vārdi, bet sirmi večuki, dejojoši večuki, tagad viņš tos skaidri saskata. Kādēļ viņi dejo un kādēļ dejo tik gurdeni? No sirmajiem dejotājiem vēdī aukstums, večuki viņu neredz, jo ir akli, un viņš uzsauc viņiem, bet viņi nedzird, viņi ir miruši. Viņš dodas tālāk uz austrumiem — pretī saulei un pienāk pie kalna. Kāda balss jautā: «Vai tu tur stāvi kalna pakājē?» — «Jā, es stāvu kalna pakājē.» — «Kalns, pie kā tu stāvi, ir mana kāja, es guļu, važās iekalts, pašā zemes viņā malā, nāc un atbrīvo mani!» Un viņš dodas uz zemes viņu malu. Pie tilta viņam uzglūn kāds cilvēks, katram, kas iet pāri tiltam, viņš atņem ēnu. Šis cilvēks ir no muskusa. Viņu pārņem baismas, ieraugot šo vīru, kas grib atņemt viņa ēnu. Viņš spļauj tam virsū, draud ar dūrēm, bet tas stāv nekustīgi un gaida. «Griezies atpakaļ!» kāds uzsauc viņam aiz muguras. Viņš pagriežas un ierauga galvu, kas ripo pa ceļu, norādot viņam virzienu. Tā ir cilvēka galva, laiku pa laikam tā klusi iesmejas. Galva ripo dienu un nakti, un viņš tai seko.

Jūras malā galva iegrimst zemē un pazūd. Viņš metas ūdenī, ienirst. Pēkšņi viņš stāv pie milzīgiem vārtiem, un viņu sagaida liela, rejoša zivs. Tai ir zirga krēpes, bet tā rej kā suns. Aiz zivs stāv Viktorija. Viņš izstiepj viņai pretī rokas. Viktorija ir kaila. Viņa uzsmaida viņam, vējš plivina viņas matus. Tad viņš skaļi sauc viņu, pats dzird savu saucienu — un pamostas.

Juhanness pieceļas un pieiet pie loga. Ir jau gandrīz gaišs. Mazajā spogulī uz palodzes viņš redz, ka viņa deniņi ir piesārtuši. Viņš nodzēš lampu un pelēcīgajā rīta gaismā vēlreiz pārlasa savas grāmatas pēdējo lappusi. Tad viņš apgulstas.

Pēcpusdienā Juhanness samaksāja par istabu, nodeva manuskriptu izdevējam un atstāja pilsētu. Viņš aizbrauca uz ārzemēm — neviens nezināja, uz kurieni.

VI

Lielā grāmata iznāca — vesela maza pasaule mainīgu noskaņu, balsu un ainavu.

To nopirka, izlasīja un nolika. Pagāja daži mēneši. Uz rudens pusi Juhanness laida klajā jaunu grāmatu. Nu un? Tagad viņa vārds bija visiem uz lūpām, viņš guva panākumus. Šī jaunā grāmata bija rakstīta svešatnē, tālu projām no ierastajiem apstākļiem, tā bija stipra kā nostāvējies vīns.

«Dārgais lasītāj, tas ir stāsts par Dideriku un Iselinu. Rakstīts laimīgā laikā, vieglās dienās, kad jebkura nasta liekas panesama, rakstīts jūtu uzplūdā pret Dideriku, ko dievs bija piemeklējis ar mīlestību.»

Juhanness mita svešās zemēs, neviens nezināja, kur. Un pagāja vairāk nekā gads, iekams tas kļuva zināms.

— Pie durvīm tā kā klauvē, — kādu vakaru saka vecais dzirnavnieks.

Un viņi abi ar sievu apklust un ieklausās.

— Nē, nav neviena, — tad viņa saka. — Pulkstenis jau ir desmit, drīz būs tumšs.

Paiet dažas minūtes.

Pie durvīm atkal klauvē — šoreiz stipri un noteikti, it kā beidzot sadūšojies.

Dzirnavnieks atver. Uz sliekšņa stāv pils jaunkundze.

— Nebaidieties, tā esmu es, — viņa saka un mulsi smaida. Viņa ienāk iekšā, viņai pasniedz krēslu, bet viņa paliek stāvot. Ap pleciem viņai tikai silts lakats, bet kājās mazas, seklas kurpītes, lai gan vēl nav pavasaris un ceļi ir dubļaini.

— Es tikai gribēju jūs brīdināt, ka pavasarī te atbrauks leitnants, — viņa saka, — leitnants, mans līgavainis. Viņš droši vien medīs meža slokas. Es tikai gribēju jūs brīdināt, lai jūs neizbītos.

Dzirnavnieks un viņa sieva izbrīnījušies raugās uz pils jaunkundzi. Parasti pils kungi nekad nevienu nebrīdināja, kad viesi devās mežā un laukos medībās. Viņi pazemīgi pateicas:

— Paldies par jūsu laipnību! Viktorija pagriežas pret durvīm.

— Tikai to es gribēju pateikt. Domāju, jūs esat veci cilvēki, nebūs par ļaunu, ja es iepriekš to pateikšu.

Dzirnavnieks atbild:

— Paldies, ka par mums domājāt, jaunkundz! Bet vai jaunkundze nav saslapējusi kājas?

— Nē, ceļš ir sauss, — viņa īsi atbild. — Es vispār gribēju kādu gabaliņu pastaigāt. Ar labu nakti!

— Ar labu nakti!

Viņa pavelk aizšaujamo un atver durvis, bet pēkšņi pagriežas un vaicā:

— Ak jā, vai jums ir kāda ziņa no Juhannesa?

— Nē, nav. Paldies par vaicājumu, jaunkundz! Nē, nav nekādas.

— Viņš droši vien drīz pārbrauks. Domāju, ka jums ir kādas ziņas.

— Nē, viņš nav mums rakstījis kopš pagājušā pavasara. Esot svešās zemēs.

— Jā, es zinu, ka ārzemēs. Viņam tur klājas labi. Viņš pats grāmatā raksta, ka viņam pienākušas vieglas dienas. Tātad klājas labi.

— Ak, lai dievs dod! Mēs viņu gaidām. Tikai viņš mums neraksta, nevienam neraksta. Bet mēs viņu gaidām.

— Tātad viņam labāk klājas tur, kur viņš pašlaik atrodas, ja jau ir vieglas dienas. Viņam tur patīk. Es tikai gribēju zināt, vai viņš pavasarī būs mājās. Vēlreiz ar labu nakti!

— Ar labu nakti!

Dzirnavnieks un viņa sieva pavada Viktoriju ārā un noskatās viņai pakaļ, bet viņa, galvu pacēlusi, iet savās seklajās kurpītēs pa ceļu uz pili, laipodama ap dubļu peļķēm.

Pēc dažām dienām no Juhannesa pienāk vēstule. Viņš atgriezīšoties mājās pēc kāda mēneša, kad būšot pabeidzis vēl vienu jaunu grāmatu. Šajā ilgajā laikā viņam esot klājies labi, jaunais darbs drīz būšot pabeigts. Tajā viņš esot ļāvis vaļu savai nevaldāmajai iztēlei...

Dzirnavnieks dodas uz pili. Uz ceļa viņš atrod mutautiņu, tas apzīmēts ar Viktorijas iniciāļiem, viņa to pazaudējusi aizvakar vakarā.

Pils jaunkundze esot augšstāvā, bet istabene piedāvājas pateikt. Ko viņš vēloties?

Dzirnavnieks pateicas, bet viņš labāk pagaidīšot.

Beidzot jaunkundze nonāk lejā.

— Jūs gribot ar mani runāt? — viņa vaicā un atver blakus istabas durvis.

Dzirnavnieks pieiet viņai tuvāk, atdod mutautiņu un saka:

— Mēs saņēmām arī vēstuli no Juhannesa.

Uz mirkli viņas sejā iestarojas prieks, bet tikai vienu īsu mirkli. Viņa atbild:

— Pateicos, tas tiešām ir mans mutautiņš.

— Viņš brauks mājās, — dzirnavnieks saka gandrīz čukstus.

Viņas seja kļūst salta.

— Runājiet skaļāk, dzirnavniek! Kas brauks? — viņa vaicā.

— Juhanness.

— Juhanness? Nu un tad?

— Nekas, es tikai... mēs domājām, ka jums tas jāpasaka... Es aprunājos ar sievu, arī viņa tā domāja. Aizvakar jūs prasījāt, vai viņš braukšot mājās pavasarī. Jā, viņš brauks.

— Un jūs droši vien ļoti priecājaties? — pils jaunkundze vaicā. — Kad tad viņš pārbrauks?

— Pēc viena mēneša.

— Ak tā? Un nekas cits jums nav sakāms?

— Nē, mēs tikai domājām, tā kā jūs prasījāt... Nē, cits nekas. Tas ir viss.

Dzirnavnieks atkal runā klusākā balsī.

Viktorija pavada viņu līdz ārdurvīm. Gaitenī viņi satiek jaunkundzes tēvu, un, garām ejot, viņa skaļi un vienaldzīgi saka:

— Dzirnavnieks teica, ka Juhanness drīz atgriezīšoties mājās. Tu taču atceries Juhannesu?

Dzirnavnieks, iedams ārā pa pils vārtiem, nosolās nekad vairs neklausīt sievai, kad viņai liksies, ka viņa prot lasīt kāda sirdī. To viņš skaidri un gaiši viņai pateiks.

VII

Slaido pīlādzi pie dzirnavu dambja viņš reiz gribēja nogriezt makšķeres kātam.

Pagājuši daudzi gadi, un pīlādzis kļuvis resnāks par viņa dilbu. Izbrīnījies viņš to apskatīja un gāja tālāk.

Augšpus gar upmalu joprojām kuploja paparžu audze, īsts biezoknis, dzīvnieki tajā bija ieminuši takas, pār kurām slīga paparžu lapas. Juhanness, tāpat kā bērnībā, lauzās cauri šai biežņai, pašķirdams to ar rokām, bet ar kājām taustīdams ceļu.

Kukaiņi un ķirzakas bēga uz visām pusēm no šī milža soļiem.

Augšā pie akmeņlauztuves ziedēja dzeloņplūmes, vizbulītes un vijolītes. Viņš noplūca dažus ziediņus. Dzimtenes smaržas viņu atgrieza pagājībā. Tālē zilgmoja kaimiņu novada zilie kalni, un viņpus līča kūkoja dzeguze.

Viņš apsēdās uz akmens un pēc brītiņa sāka klusi dziedāt. Pēkšņi lejā uz taciņas atskanēja soļi.

Bija vakars, saule rietēja, bet gaisā vēl virmoja siltums. No meža, kalniem un līča dvesmoja bezgalīgs miers. Pa taku uz akmeņlauztuvi nāca sieviete. Tā bija Viktorija.

Uz rokas viņa nesa grozu.

Juhanness piecēlās, sveicināja un grasījās iet projām.

— Es negribēju jūs iztraucēt, — viņa sacīja. — Gribēju tikai te saplūkt puķes.

Viņš neatbildēja. Viņam neienāca prātā, ka viņas dārzā taču ir puķu atliku likām.

— Paņēmu līdzi grozu, kur ielikt puķes, — viņa atsāka. — Bet varbūt neko neatradīšu. Tās vajadzīgas svētku galdam. Mums būs viesi.

— Lūk, te ir vizbulītes un vijolītes. Tur tālāk augšā zied apiņi. Bet tiem varbūt vēl par agru.

— Jūs esat kļuvis bālāks nekā toreiz, kad mēs tikāmies, — viņa ievēroja. — Tas bija pirms diviem gadiem. Dzirdēju, ka jūs esot aizbraucis. Es lasīju jūsu grāmatas.

Viņš joprojām neatbildēja. Varbūt vajadzētu sacīt: «Jā, ar labu vakaru, jaunkundz!» — un iet projām? No tās vietas, kur stāvēja viņš, bija tikai solis līdz tuvākam akmenim un no tā viens solis līdz takai, kur bija apstājusies viņa, — no turienes viegli varēja tikt lejā no kalna. Bet viņa stāvēja viņam tieši ceļā. Mugurā viņai bija dzeltena kleita un galvā sarkana cepure. Viņa bija skaista un neizprotama.

Viņas kakls bija kails.

— Es stāvu jums ceļā, — viņa izdvesa un mazliet atkāpās. Viņš savaldījās, lai neizrādītu satraukumu.

Tagad viņus šķīra tikai viens solis. Taču viņa nepagāja sāņus, lai dotu viņam ceļu, bet palika stāvot. Viņi skatījās viens otrā. Pēkšņi viņa koši pietvīka, nodūra acis un paspēra soli sāņus. Viņas seja pauda mulsumu, lai gan viņa smaidīja.

Viņš pagāja viņai garām un apstājās, viņu aizkustināja viņas skumjais smaids, sirds atkal traucās viņai pretī, un viņš uz labu laimi sacīja:

— Jūs droši vien bieži esat bijusi pilsētā kopš tās reizes?... Kopš tās reizes, kad...

Tagad es atceros, kur agrāk bija daudz puķu. Paugurā ap jūsu karoga kātu.

Viņa pagriezās pret viņu, un viņš pārsteigts redzēja, ka viņa ir satraukta un nobālusi.

— Apciemojiet mūs! — viņa sacīja. — Atnāciet, kad būs viesi! Mēs gaidām viesus, — viņa turpināja, un viņas seja atkal pietvīka. — Atbrauks daži no pilsētas.

Tas būs drīz, bet es jums vēl paziņošu, kad īsti. Atbildiet — vai piekrītat?

Viņš neatbildēja. Viņas viesi nebija viņam piemērota sabiedrība, viņš tajā neiederējās.

— Lūdzu, neatsakieties! Jums nebūs garlaicīgi, esmu visu apdomājusi un sagādājusi jums pārsteigumu.

Klusums.

— Jūs man vairs nevarat sagādāt nekādu pārsteigumu. Viņa iekoda lūpā, pār viņas seju atkal pārslīdēja skumjais smaids.

— Ko jūs no manis gribat? — viņa gandrīz neskanīgi vaicāja.

— No jums es nekā negribu, Viktorijas jaunkundz. Es tikai te sēdēju uz akmens, taisījos iet projām.

— Bet es klaiņoju pa mežu, visu dienu klaiņoju un atmaldījos te. Ja es būtu gājusi gar upi, tad es nebūtu atnākusi šurp tieši tad, kad...

— Mīļā jaunkundz, šis mežs ir jūsu, nevis mans.

— Reiz es jums nodarīju pāri, Juhannes, gribēju tagad visu vērst par labu, izlīdzināt savu vainu. Es tiešām esmu sagādājusi jums pārsteigumu un domāju... ceru, ka tas jūs iepriecinās... Vairāk es nevaru sacīt. Bet gribu jūs lūgt šoreiz atnākt.

— Ja tas jums dara prieku, tad es ieradīšos.

— Ieradīsieties?

— Jā, es pateicos par ielūgumu.

Iegriezies no takas mežā, viņš pavērās atpakaļ. Viņa bija apsēdusies uz akmens, grozu nolikusi blakām. Juhanness negāja mājās, bet sāka klaiņot pa ceļu turp un atpakaļ. Viņa galvā spietoja tūkstoš domu. Pārsteigums? Viņa pati to sacīja, nupat sacīja, un balss viņai trīcēja, Juhannesa krūtīs uzliesmoja prieks, sirds sāka dobji, nevaldāmi pukstēt, šķita, ka viņam pieauguši spārni. Varbūt tā nav nejaušība, ka arī šodien viņai mugurā dzeltenā kleita? Viņš bija paskatījies uz viņas roku — pagājušajā reizē viņai pirkstā bija gredzens, šoreiz gredzena nebija.

Pagāja stunda. Viņu apņēma meža un zemes izgarojumi, tie iespiedās plaušās, sirdī. Viņš sēdēja, atliecies atpakaļ, sakrustojis rokas aiz pakauša, un klausījās dzeguzes kūkošanā otrpus līča. Gaiss bija pilns putnu kaislo dziesmu.

Un atkal viss sākas no jauna! Kad viņa parādījās pie akmeņlauztuves savā dzeltenajā kleitā, sarkanu cepuri galvā, viņa izskatījās kā taurenītis, kas lido no akmens uz akmeni un pēkšņi apstājas viņam priekšā. «Es negribēju jūs traucēt,» viņa teica un pasmaidīja; viņas smaidošās lūpas bija sārtas, visa viņas seja staroja, bet acis bārstīja zvaigznes. Uz viņas kakla stīgoja dažas smalkas, zilas dzīsliņas, bet nedaudzie vasaras raibumi zem acīm piešķīra ādai siltu nokrāsu. Viņai tagad bija divdesmit gadu.

Pārsteigums? Kas viņai padomā? Varbūt viņa grib viņam parādīt viņa paša grāmatas, nolikt priekšā divus trīs sējumus un iepriecināt viņu, ka tās nopirkusi un pat atgriezusi? Lūdzu, maza uzmanība un neliels mierinājums! Nenonieciniet manu necilo žēlastības dāvanu!

Viņš spēji piecēlās un palika stāvam. Viktorija nāca atpakaļ. Viņas grozs bija tukšs.

— Jūs neatradāt puķes? — viņš jautāja, domādams savas domas.

— Nē, es tās nemaz nemeklēju, tikai pasēdēju uz akmens ...

— Jā, starp citu, — viņš ierunājās, — netirdiet sevi ar domām, ka esat pret mani izturējusies slikti. Jums nekas nav jāvērš nedz par labu, nedz mani jāmierina.

— Ne jau par to ir runa, — viņa apjukusi atbildēja. Tad atjēdzās, paskatījās uz viņu un kaut ko apsvēra. — Nē, nepavisam. Man tikai šķita, ka toreiz... Es negribēju, ka jūs visu laiku turat uz mani ļaunu prātu par to, kas notika tai reizē.

— Nē, es nebūt neturu uz jums ļaunu prātu.

Viņa vēl brīdi pārdomāja. Tad pēkšņi lepni izslējās.

— Nu tad jo labāk. Bet man tā būs laba mācība. Tas jūs nemaz tik ļoti neapbēdināja. Un tagad vairs to nepieminēsim.

— Kā vēlaties. Manas bēdas jums ir vienaldzīgas — gan tagad, gan toreiz.

— Ardievu! — viņa sacīja.

— Ardievu! — viņš atbildēja.

Un viņi aizgāja katrs savu ceļu. Viņš apstājās un palūkojās atpakaļ. Lūk, tur viņa aiziet. Viņš izstiepa rokas un čukstēja: «Es neturu uz jums ļaunu prātu, nē, nē, neturu.

Es jūs joprojām mīlu, es jūs mīlu...»

— Viktorija! — viņš iesaucās.

Viņa to dzirdēja, satrūkās un atskatījās, taču neapstājās.

Aizritēja dažas dienas. Juhanness nezināja, kur rimties, viņš nestrādāja, negulēja un gandrīz visu dienu pavadīja mežā. Reiz viņš uzkāpa priedēm apaugušajā pakalnā, kur slējās pils karoga kārts. Arī apaļajā tornī bija uzvilkts karogs.

Viņu pārņēma dīvains satraukums. Pilī ieradīsies viesi, tur notiks svinības.

Diena bija karsta, starp tveicē rāmi dusošajiem kalniem kā zila dzīsla vēla viļņus upe. Pie krasta pieslīdēja kuģis, pamezdams ūdenī baltu putu vērpeti. No pils pagalma izbrauca četri pajūgi un auļoja lejā uz piestātni.

Kuģis pietauvojās, no tā izkāpa kungi un dāmas un iesēdās ekipāžās. Tad no pils atskanēja šāvieni. Apaļajā tornī stāvēja divi vīri ar medību bisēm, viņi tās pielādēja un izšāva, pielādēja un izšāva. Kad nodārdēja divdesmit pirmais šāviens, ekipāžas ieripoja pa pils vārtiem un šaušana mitējās.

Jā, pilī būs viesības. Viesus sagaidīja ar karogiem un salūtu. Pajūgos sēdēja dažas militāras personas, droši vien arī leitnants Oto.

Juhanness nokāpa lejā un devās mājup. Viņu panāca kāds vīrs no pils un apturēja.

Vīram cepurē bija vēstule no Viktorijas jaunkundzes, viņa gaidot atbildi.

Juhanness trīsošu sirdi izlasīja vēstuli. Viktorija tomēr viņu ielūdza, viņa rakstīja laipnus vārdus, lūgdama viņu atnākt. «Tieši šoreiz būtu ļoti svarīgi, lai jūs ierastos.

Dodiet nesējam atbildi!»

Juhannesam bija uzsmaidījusi negaidīta un necerēta laime, asinis sakāpa viņam galvā, viņš atbildēja ziņnesim, ka būšot. «Jā, pateicos, es tūlīt ieradīšos.»

— Lūdzu, ņemiet!

Viņš iedeva ziņnesim krietnu dzeramnaudu un steidzās uz mājām pārģērbties.

VIII

Pirmo reizi mūžā viņš iegāja pa pils vārtiem un devās augšā pa kāpnēm uz otro stāvu. No zāles atskanēja balsu murdoņa, sirds viņam aizgūtnēm dauzījās, viņš pieklauvēja un iegāja iekšā.

Viņam pretī nāca pilskundze, vēl gluži jauna sieviete, laipni viņu saņēma un paspieda viņam roku. Kāds prieks! Viņa atceroties Juhannesu vēl, lūk, tādu... Bet tagad viņš esot liels vīrs... Šķita, ka pilskundze grib teikt vēl kaut ko, viņa paturēja Juhannesa roku savējā un cieši vēroja viņu.

Arī pilskungs pienāca Juhannesam klāt un sniedza roku. Sievai taisnība — viņš tagad esot liels vīrs ne tikai augumā vien. Slavens vīrs. Ļoti liels prieks...

Juhannesu iepazīstināja ar viesiem, ar kambarkungu, kas bija vienos ordeņos, ar kambarkundzi, ar kādu kaimiņu novada muižnieku, ar leitnantu Oto. Viktorija nebija manāma.

Pagāja krietns laiks. Beidzot ienāca Viktorija — bāla un samulsusi; aiz rokas viņa veida pavisam jauniņu meiteni. Viņas apgāja apkārt zālei, ar visiem sasveicinājās un mazliet parunājās. Tad apstājās pie Juhannesa.

Viktorija smaidot sacīja:

— Lūk, tā ir Kamilla! Vai tas nav pārsteigums? Jūs taču esat pazīstami.

Viņa brīdi noraudzījās abos, tad atstāja zāli.

Pirmajā mirklī Juhanness stāvēja kā valodu zaudējis. Ak tad tāds bija solītais pārsteigums! Viktorija laipni bija pagādājusi sev aizstājēju. Lūdzu, dārgie draugi, mīliet viens otru! Pavasaris ir pilnā plaukumā, saule spīd. Atveriet logus, ja vēlaties, jo dārzs ir pilns smaržu un bērzu galotnēs jau svilpo strazdi. Kādēļ jūs klusējat?

Uzsmaidiet taču viens otram!

— Jā, mēs esam pazīstami, — Kamilla vaļsirdīgi apstiprināja. — Šajā vietā jūs mani reiz izvilkāt no ūdens.

Viņa bija jauna, gaiša, priecīga, ģērbusies sārtā kleitā, viņai bija septiņpadsmit gadu. Juhanness savaldījās, sāka smieties un triekt jokus. Meitenes līksmā čivināšana viņu pamazām uzmundrināja, sirds sāka pukstēt rāmāk. Kamilla bija saglabājusi jauku, bērnišķīgu paradumu — klausīdamās viņa piešķieba galvu. Viņš to atcerējās — pārsteigums neizdevās.

Zālē atkal ienāca Viktorija, paņēma zem rokas leitnantu, pieveda pie Juhannesa un teica:

— Vai jūs pazīstat Oto, manu līgavaini? Jūs viņu droši vien atceraties?

Jaunie vīrieši viens otru atcerējās. Viņi pārmija nepieciešamās frāzes, palocījās un izšķīrās. Viktorija ar Juhannesu palika vieni.

Viņš jautāja:

— Vai tas bija jūsu pārsteigums?

— Jā, — viņa sapīkusi nepacietīgi atbildēja. — Es darīju visu, ko spēju, vairāk nekā darīt nevaru. Neuzmetiet lūpu, labāk pateicieties man, es redzēju, ka jūs kļuvāt priecīgs.

— Es jums pateicos. Jā, es tiešām kļuvu priecīgs. Viņu pārņēma bezgalīgs izmisums, viņa seja kļuva nāves bāla. Tiesa kas tiesa, viņa reiz bija nodarījusi viņam pāri. Bet cik dāsni viņa tagad savu vainu izlīdzināja! Juhanness viņai no visas sirds pateicās.

— Redzu, ka šodien jums gredzens atkal pirkstā, — viņš dobji sacīja. — Nevelciet to vairs nost!

Klusums.

— Nē, tagad es to vairs nevilkšu nost, — viņa atbildēja.

Viņi cieši raudzījās viens otram acīs. Viņa lūpas trīcēja. Viņš ar galvu pamāja uz leitnanta pusi un aizsmakušā balsī izaicinoši sacīja:

— Jums ir laba gaume, Viktorijas jaunkundz. Skaists vīrietis. Gan pleci plati, gan uzpleči krāšņi.

Viņa atbildēja ļoti mierīgi:

— Nē, skaists gan viņš nav. Toties labi audzināts. Un tas arī kaut ko nozīmē.

— Tas ir mērķēts uz mani. Pateicos! — Juhanness skaļi iesmējās un nekaunīgi piebilda: — Turklāt naudas viņam kā spaļu, un tas nozīmē vēl kaut ko vairāk.

Viktorija tūlīt pagriezās un aizgāja.

Viņš staigāja pa zāli kā dieva nepieņemts. Kamilla kaut ko stāstīja, kaut ko vaicāja, bet viņš nedzirdēja un neatbildēja. Viņa atkal kaut ko sacīja, pat pieskārās viņa rokai un veltīgi gaidīja atbildi.

— Ko jūs staigājat? — viņa smiedamās iesaucās. — Domājat vienā domāšanā!

Viktorija, to dzirdēdama, atbildēja:

— Viņš vēlas būt viens. Arī mani viņš aizraidīja. — Pēkšņi viņa piegāja Juhannesam klāt un skaļā balsī sacīja: — Jūs droši vien lauzāt galvu, kā man atvainoties. Nepūlieties! Tieši otrādi, man jāatvainojas jums, es tik vēlu aizsūtīju ielūgumu. No manas puses tā bija liela nevērība. Bet es atjēdzos tikai pēdējā brīdī, biju jūs pavisam aizmirsusi. Taču ceru, ka jūs to neņemsiet ļaunā, man bija tik daudz kā cita, par ko domāt.

Viņš apjucis skatījās uz Viktoriju. Arī Kamilla pārsteigta lūkojās gan vienā, gan otrā. Viktorija stāvēja viņam pretī bāla un mierīga, viņas seja pauda apmierinājumu.

Viņa jutās gandarīta.

— Tādi jau ir mūsdienu vīrieši, — viņa pievērsās Kamillai. — Nedrīkst gaidīt no tiem pārāk daudz. Tur sēž mans līgavainis un spriež par aļņu medībām, bet te stāv dzejnieks un domā savas domas... Sakiet jel kaut ko, ak, dzejniek!

Viņš nodrebēja, dzīsla deniņos pietūka.

— Ak tā? Jūs lūdzat, lai es kaut ko saku? Nu labi.

— Ai nē, nepūlieties! Viņa jau gribēja iet projām.

— Lai nerastos nekādi pārpratumi, — viņš kā skaldīt noskaldīja, tomēr viņa balss trīcēja, — nerunāsim aplinkus. Sakiet, Viktorijas jaunkundz, — vai jūs nesen nebijāt iemīlējusies?

Dažus mirkļus iestājās pilnīgs klusums. Visi trīs dzirdēja savus sirdspukstus.

Kamilla izbijusies steigšus atbildēja:

— Nu protams, Viktorija taču ir iemīlējusies savā līgavainī. Viņa nesen saderinājās — vai jūs to nezinājāt?

Durvis uz ēdamistabu atvērās.

Juhanness atrada savu vietu pie galda un palika tur stāvot. Viss galds viņa acu priekšā šūpojās, viņš redzēja daudzas sejas un dzirdēja balsu dūkoņu.

— Lūdzu, sēdieties, tā ir jūsu vieta, — pilskundze laipni sacīja. — Pēdējais laiks visiem sēsties pie galda.

— Atvainojiet! — pēkšņi Juhannesam aiz muguras atskanēja Viktorijas balss.

Viņš pakāpās sāņus.

Viņa paņēma Juhannesa kartīti un nolika to septiņas vietas tuvāk galda galam, blakus kādam pavecākam vīram, kas reiz pilī kalpoja par mājskolotāju un bija izdaudzināts par krietnu iemetēju. Pārmijuši kartītes, viņa apsēdās savā vietā.

Juhanness to visu redzēja. Pilskundze šķita nepatīkami pārsteigta, viņa steigšus sāka rosīties galda otrā puse un izvairījās lūkoties uz Juhannesu.

Galīgi apjucis, vēl vairāk satraukts Juhanness aizgāja uz savu jauno vietu. Viņam paredzēto vietu ieņēma kāds no Ditlefa draugiem, kas bija atbraucis no pilsētas, — jauns cilvēks ar briljanta aproču pogām. Viņam pa kreisi sēdēja Viktorija, pa labi — Kamilla.

Mielasts sākās.

Vecais mājskolotājs atcerējās Juhannesu vēl kā zēnu, viņi sāka tērzēt. Skolotājs stāstīja, ka arī viņš jaunībā rakstījis dzejoļus, uzmetumi vēl esot saglabājušies, izdevīgā gadījumā viņš tos parādīšot Juhannesam. Šodien viņš esot uzaicināts pilī ģimenes svētkos, lai dalītos priekā par Viktorijas saderināšanos. Pilskungs un pilskundze senās draudzības vārdā sagādājuši viņam šo pārsteigumu.

— Jūsu grāmatas es neesmu lasījis, — viņš sacīja Juhannesam. — Ja iegribas kaut ko palasīt, tad es lasu tikai savus sacerējumus. Manā galda atvilktnē glabājas stāsti un dzejoļi. Tos izdos pēc manas nāves. Lai lasītāji beidzot uzzina, kas es esmu bijis par cilvēku. Jā, mēs, vecā kaluma rakstnieki, nesteidzamies tūdaļ publicēt visus savus darbus, kā mūsdienu jaunie mēdz darīt. Uz jūsu veselību!

Mielasts turpinās. Pilskungs pieskandina pie savas glāzes un pieceļas. Viņa smalkā, kalsnā seja pauž saviļņojumu, kā redzams, viņš ir ļoti laimīgs. Juhanness zemu noliec galvu. Viņa glāze ir tukša, un neviens nav ielējis viņam vīnu. Viņš pats piepilda glāzi līdz malām un atkal nodur galvu. Nu tas brīdis ir pienācis!

Pilskungs runā gari un skaistiem vārdiem, pēc runas atskan daudzi līksmi izsaucieni — saderināšanās ir pasludināta. Pilskunga meitu un kambarkunga dēlu visi bērtin apber ar apsveikumiem.

Juhanness izdzer tukšu savu glāzi.

Pēc brīža viņa satraukums noplok, viņš atgūst mieru. Šampanietis silti un glāstoši strāvo viņa dzīslās. Viņš dzird, ka runu teic arī kambarkungs, atkal nodārd «bravo!» un «urā!» saucieni, šķind glāzes. Tikai vienu reizi viņš paskatās uz Viktoriju. Viņa ir bāla un it kā nomākta, viņa nepaceļ acis. Turpretī Kamilla viņam uzsmaida un pamāj, viņš arī pamāj pretī.

Mājskolotājs turpina savu sakāmo:

— Cik jauki, ka divi cilvēki savienojas laulības saitēm! Man tas nebija lemts. Es biju jauns students ar lielām izredzēm, ļoti apdāvināts, manam tēvam bija sens vārds, liela māja, bagātība, daudz kuģu. Tātad, uzdrīkstos sacīt, nākotne man rādījās spoža.

Viņa arī bija jauna, no labas ģimenes. Es aizgāju pie viņas un atklāju savu sirdi. Nē, viņa atbild. Vai jūs varat to saprast? Es darīju, ko varēju, mācījos, uzņēmu triecienu kā īsts vīrs. Un tad manam tēvam uzbruka neveiksme, kuģi aizgāja bojā, vārdu sakot, viņš bankrotēja. Ko tad es darīju? Atkal to uzņēmu kā vīrs. Toties viņa galīgi pārvērtās. Atgriezās mūsu pilsētā un uzmeklēja mani. «Ko viņa no manis grib?» es vaicāju. Esmu kritis nabadzībā, kļuvis par nenozīmīgu mājskolotāju, visas nākotnes izredzes izkūpējušas, mani dzejoļi mētājas atvilktnē, bet nu viņa atnākusi un tagad ir ar mieru precēties ar mani. Tagad ir ar mieru!

Mājskolotājs paraugās uz Juhannesu un vaicā:

— Vai jūs spējat viņu saprast?

— Bet tagad savukārt negribējāt jūs?

— Kā es to varēju gribēt? Pliks un nabags, nožēlojama skolotajā aldziņa iznāk tikai lētai tabakai un arī vienīgi svētdienas. Es nedrīkstēju nodarīt viņai tādu ļaunumu.

Taču es jums vaicāju: vai jūs viņu saprotat?

— Un kas ar viņu notika?

— Velns parāvis, jūs neatbildat uz manu jautājumu! Viņa apprecējās ar kādu kapteini. Pēc gada. Ar artilērijas kapteini. Uz jūsu veselību!

— Stāsta, ka esot sievietes, kas vienmēr meklējot kādu, kam vajadzīga līdzjūtība.

Ja vīram klājas labi, viņas to ienīst un pašas sev šķiet liekas, turpretī, ja viņam uzbrūk posts un nelaime, viņas jūtas kā uzvarētājas un saka: «Es esmu tava!»

— Bet kāpēc viņa mani atraidīja labajās dienās? Man bija gandrīz tikpat spožas izredzes kā karaļdēlam.

— Kas to zina! Tātad viņa gaidīja tikmēr, kamēr jūs nokarat galvu.

— Bet es nenokāru galvu. Nevienu reizi. Es saglabāju savu lepnumu un viņai atteicu. Ko nu jūs sacīsiet?

Juhanness klusēja.

— Bet varbūt jums taisnība, — vecais mājskolotājs turpināja. — Zvēru pie dieva un visiem viņa eņģeļiem, ka jums ir taisnība, — viņš piepeši izsaucās un atkal iedzēra.

— Galu gala viņa iziet pie veca kapteiņa. Viņa to apkopj, baro ar karotīti kā zīdaini un valda pār viņu. Pie artilērijas kapteiņa!

Juhanness pacēla acis. Viktorija sēdēja, turēdama roka glāzi, un skatījās tieši uz viņu. Tad viņa augstu pacēla glāzi. Viņš notrīcēja un arī satvēra savu glāzi. Viņa roka drebēja.

Tad viņa iesmējās un skaļā balsi nosauca tā cilvēka vardu, kas sēdēja Juhannesam blakām. Šis cilvēks bija vecais mājskolotājs.

Juhanness pazemots nolika glāzi un mulsi, nevarīgi pasmaidīja. Visi viesi raudzījās uz viņu.

Vecais mājskolotājs bija līdz asarām saviļņots par savas bijušās skolnieces uzmanību. Viņš steigšus izdzēra savu glāzi.

— Un tā nu esmu nodzīvojis līdz sirmam vecumam, mētājos apkārt pa pasauli kā vecs naudas gabals, vientuļš un neatzīts, — viņš turpināja. — Tā lēmis liktenis.

Neviens nezina, kas mīt manā dvēselē, bet neviens nav dzirdējis mani kurnam. Nav tālu jāmeklē. Vai jūs esat novērojis ūbeli? Vai jūs zināt, ka šī lielā līdzjutēja nekad nedzer tīru, skaidru avota ūdeni, bet vispirms to saduļķo?

— Nē, to es nezināju.

— Žēl. Bet tā tas ir. Un es esmu līdzīgs šim putnam. Es nedabūju par sievu to, kuru vēlējos, tomēr arī man dzīvē nebija liegti savi prieki. Bet es tos centos saduļķot.

Vienmēr cenšos tos saduļķot. Toties man nekad nedraud vilšanās. Redzat, tur sēž Viktorija. Viņa nupat pacēla glāzi uz manu veselību. Esmu bijis viņas skolotājs, tagad viņa precēsies, un es par to priecājos, no visas sirds priecājos, it kā viņa būtu mana meita. Varbūt es vēl mācīšu viņas bērnus. Lai nu kā, bet dzīvē tomēr ir savi prieki.

Bet, jo vairāk es domāju par jūsu vārdiem, jo labāk saprotu, ka jūs par sievietes līdzjūtību spriežat pareizi... Tik tiešām pareizi... Atvainojiet vienu mirkli!

Viņš paņēma savu glāzi, piecēlās un aizgāja pie Viktorijas. Viņa kājas jau bija grīļīgas, un viņš gāja, stipri salīcis uz priekšu.

Runas tika teiktas cita pēc citas — runāja leitnants, kaimiņu novada muižnieks pacēla glāzi par godu sievietēm, par mājasmāti. Piepeši piecēlās jaunais cilvēks ar briljanta aproču pogām un nosauca Juhannesa vārdu. Viņš esot dabūjis atļauju runāt ne tikai savā vārdā — viņš gribot apsveikt jauno dzejnieku visas jaunās paaudzes vārdā. Tā bija sirsnīga viengadnieku pateicība, izjusti vārdi, pilni atzinības un apbrīnas.

Juhanness gandrīz neticēja savām ausīm. Viņš čukstēja mājskolotājam:

— Vai viņš runā par mani?

— Jā. Viņš man aizsteidzās priekšā. Es pats taisījos pacelt par jums glāzi. Viktorija to lūdza man jau priekšpusdienā.

— Kas jūs lūdza?

Mājskolotājs vērīgi paskatījās uz Juhannesu.

— Neviens, — viņš atbildēja.

Runas laikā viesu skatieni pievērsās Juhannesam, pat pilskungs viņam pamāja, bet kambarkundze nopētīja viņu ar lorneti. Kad runa bija beigta, visi tukšoja glāzes.

— Tagad atbildiet viņam! — vecais mājskolotājs teica. — Viņš pacēla par jums glāzi. To gan vajadzētu darīt kādam vecākam spalvas biedram. Turklāt es nemaz neesmu ar viņu vienis prātis. Nepavisam ne.

Juhanness lūkojās uz to pusi, kur sēdēja Viktorija. Tā bija viņa, kas lūgusi, lai runā jauneklis ar briljanta aproču pogām. Kādēļ viņa to bija darījusi? Pirms tam viņa bija griezusies pie cita, jau agri no rīta par to bija domājusi. Kādēļ viņa to bija darījusi? Tagad viņa sēž, acis nodūrusi, un ne ar vaibstu sevi nenodod.

Pēkšņi Juhannesa acis aizplīvuroja dziļš un spēcīgs saviļņojums. Viņš gribētu krist viņas priekšā ceļos un pateikties viņai, bezgalīgi pateikties. Viņš to izdarīs vēlāk, pēc mielasta.

Kamilla, starojoši smaidīdama, bez mitas trieca ar saviem galda biedriem. Viņa jutās apmierināta, savos septiņpadsmit gados viņa nebija iepazinusi neko citu kā tikai prieku. Viņa vairākas reizes māja Juhannesam, lai viņš pieceļas.

Viņš piecēlās.

Viņš teica īsu runu dobjā, saviļņojuma pilnā balsī. Šajos svētkos, ko šajā mājā svinēja priecīga notikuma dēļ, bija ielūgts arī viņš — pavisam svešs, neievērojams cilvēks. Viņam gribas pateikties tam, kam bija ienākusi prātā šī labā doma, un tam, kas bija veltījis viņam tik daudzus laipnus vārdus. Viņš novērtēja arī to lielo uzmanību, ar kādu visi, kas šeit sapulcējušies, bija uzklausījuši viņa — sveša cilvēka cildināšanu. Vienīgais iemesls, kas viņam deva tiesības piedalīties šajās svinībās, bija tas, ka viņš ir pils kaimiņa dēls...

— Jā, tā ir! — mirdzošām acīm pēkšņi iesaucās Viktorija.

Visi pagriezās pret viņu. Viņas vaigi dega, krūtis cilājas. Juhanness apklusa.

Iestājās neveikls klusums.

— Viktorij! — pilskungs pārsteigts iesaucās.

— Turpiniet! — viņa atkal iesaucās. — Jā, tas ir vienīgais iemesls! Bet runājiet tālāk! — Tad viņas acu mirdzums piepeši apdzisa, viņa bezcerīgi pasmaidīja un pašūpoja galvu. Pēc tam, pievērsusies tēvam, paskaidroja: — Es tīšām viņu noniecināju. Viņš taču pats arī sevi noniecina. Bet es negribēju pārtraukt...

Izdzirdējis šo paskaidrojumu, Juhanness tūlīt atguvās, viņa sirds skaļi pukstēja.

Viņš ievēroja, ka pilskundze raugās uz Viktoriju asarām acīs un ar bezgalīgi žēlu skatienu.

— Jā, Viktorijas jaunkundzei ir taisnība, — Juhanness sacīja. — Es tiešām sevi pārāk noniecināju. Viņa laipni atgādināja man, ka es biju ne vien kaimiņa dēls, bet arī rotaļu biedrs. Un tas dod man tiesības šodien te atrasties. Paldies Viktorijas jaunkundzei, viņai ir pilnīga taisnība. Šī ir mana dzimtā vieta, mežs, kas apņem pili, reiz bija visa mana pasaule, bet aiz tās — svešas, nepazīstamas zemes, dēku un piedzīvojumu pilna dzīve.

Viņš mirkli apklusa, tad turpināja, ka tais gados Viktorija un Ditlefs bieži aicinājuši viņu piedalīties kādā izbraucienā vai rotaļā — tie bijuši viņa bērnības vislielākie piedzīvojumi. Vēlāk, to atceroties, viņš sapratis, cik milzīga nozīme viņa turpmākajā dzīvē bijusi tieši šīm stundām, un, ja šeit teiktie vārdi ir patiesi un viņa darbos reizumis uzliesmo dzirksts, tad to uzšķīlušas to dienu atmiņas; tā ir atblāzma no tās laimes, ko šie abi draugi viņam dāvājuši viņa dzīves agrienā. Tāpēc arī viņiem pieder liela daļa no tā, ko viņš radījis. Vispārējiem labajiem novēlējumiem sakarā ar saderināšanos viņš gribot vēl pievienot savu pateicību abiem pils mantiniekiem par laimīgajām bērnības dienām, kad nedz laiks, nedz apstākļi vēl nebija nostājušies starp viņiem, par līksmajām, īsajām vasaras dienām...

Galda runa — katrā ziņā kaut kas tamlīdzīgs. Ne visai izdevusies, bet arī ne pārāk slikta; viesi tukšoja glāzes, mielasts turpinājās, un sarunas atsākās. Ditlefs dzedri sacīja mātei:

— Tātad es esmu sarakstījis lielu daļu no viņa darbiem, bet man pašam par to nebija ne miņas. Ir gan jocīgi!

Bet pilskundze par šo joku nesmējās. Viņa saskandināja ar saviem bērniem un teica:

— Pateicieties viņam, katrā ziņā pateicieties! Bērnībā viņš taču bija tik vientuļš... Ko tu dari, Viktorij?

— Gribu ar kalponi aizsūtīt viņam par pateicību šo ceriņzaru. Vai tad nedrīkst?

— Nē, — leitnants kā ar cirvi atcirta.

Pēc mielasta visi izklīda gan pa istabām, gan verandā, daži iegāja pat dārzā.

Juhanness nokāpa lejā viesistabā, kuras logi izgāja uz dārzu. Tur jau bija salasījušies smēķētāji — kaimiņu muižnieks un vēl kāds kungs, kas pusbalsī stāstīja par pils īpašnieka naudas lietām. Saimniecība nolaista, lauki aizauguši, žogi apgāzušies, mežs izcirsts. Runā, ka viņam grūti nākšoties samaksāt ārkārtīgi lielo apdrošinājumu summu par kustamo un nekustamo inventāru.

— Par cik lielu summu tas ir apdrošināts? Muižnieks nosauca summu, milzu summu.

— Starp citu, pilskungs nekad neierobežojas un par naudu nebēdā. Te allaž rīkojas ar plašu vērienu. Cik, piemēram, nemaksā šāds mielasts! Bet tagad, kā redzams, visi apcirkņi iztukšoti, iztukšota pat izslavētā pilskundzes dārglietu lādīte, toties znota naudas zutenis atjaunošot agrāko greznību.

— Vai viņš ir bagāts?

— O, viņam naudas kā spaļu.

Juhanness atkal piecēlās un izgāja dārzā. Ceriņi ziedēja, pretī vēdīja jasmīnu, narcišu un kreimeņu smarža. Viņš sameklēja nomaļu stūrīti pie paša žoga un apsēdās uz akmens, krūmi viņu aizsedza no ziņkāriem skatieniem. Viņš jutās noguris no pārdzīvotā, līdz nāvei noguris, viņa domas bija juceklīgas. Viņš nosprieda, ka jāiet mājās, taču aiz kūtruma palika sēžam. Pēkšņi viņš izdzirda paklusu sarunu uz grantētā celiņa, kāds tuvojās, viņš pazina Viktorijas balsi. Juhanness aizturēja elpu un ieklausījās, cauri lapotnei paspīdēja leitnanta formas tērps. Tur pastaigājās abi saderinātie.

— Man šķiet, te kaut kas nav īsti kārtībā, — viņš saka. — Tu tver katru viņa vārdu, uztraucies, iekliedzies. Ko tas viss nozīmē?

Viņa apstājas viņam pretī un lepni atmet galvu.

— Vai gribi zināt? — viņa vaicā.

— Jā. Viņa klusē.

— Starp citu, ja tam nav nekādas nozīmes, tad man vienalga. Vari neteikt.

Viktorija nodur galvu.

— Tam nav nekādas nozīmes, — viņa atbild.

Viņi iet tālāk. Pastumdījis uzplečus, leitnants skaļi saka: Tad lai viņš piesargās! Citādi ar virsnieka roku dabūs pļauku.

Un viņi pagriežas uz lapenes pusi.

Juhanness vēl ilgi palika sēžam uz akmens — tikpat gurdens un nomākts. Viss tagad likās vienaldzīgs. Leitnantam bija radušās aizdomas, un viņa līgava tūlīt tās izkliedēja. Viņa runāja tā, kā vajadzēja, apmierināja virsnieka sirdi un devās tālāk rokrokā ar savu līgavaini. Un strazdi koku zaros vīteroja viņiem virs galvas. Jā, tā tas ir. Lai dievs dod viņiem ilgu mūžu!... Juhanness viņai par godu bija teicis galda runu, atklājis visu savu sirdi. Viņam nebija viegli notušēt viņas nepiedienīgo izrīcību, bet viņa pat paldies nepateica. Satvēra glāzi un izdzēra tukšu. Uz jūsu veselību, patīksminieties, cik eleganti es protu dzert... Starp citu, vai jūs esat vērojis sievieti dzeram? Lai viņa dzertu no kā dzerdama — no tases vai no glāzes. Paraugieties uz viņu no malas! Viņa ākstās tā, ka pretīgi skatīties. Izstiepj lūpas, tik tikko pieskaras dzērienam, un lai dievs nedod, ja jūs tobrīd paskatīsieties uz viņas roku! Tad viņa vairs nezinās, kur dēties. Vispār nav ieteicams skatīties sievietei uz rokām. To viņa necieš, tūlīt sāk izvairīties. Gan piespiež roku pie krūtīm, gan tur to citādi, skaistāk, un tas viss tikai tādēļ, lai slēptu grumbiņu vai līku pirkstu, vai ne visai glītu nagu.

Beidzot viņa vairs neiztur un sadusmota jautā: «Uz ko jūs tā skatāties?» Reiz viņa Juhannesu bija skūpstījusi — vasarā. Tas bija tik sen... Diezin vai maz bija? Un kā tas gadījās? Liekas, viņi sēdēja uz sola, ilgi sarunājās, pēc tam devās projām pa ielu un gāja tik tuvu viens otram, ka viņš pat pieskārās viņas rokai. Bet pie durvīm viņa noskūpstīja Juhannesu. «Es jūs mīlu!» viņa teica... Taču tagad viņa pagāja garām rokrokā ar citu, varbūt viņi joprojām sēž lapenē. Leitnants paziņoja, ka došot viņam pļauku. Juhanness to skaidri dzirdēja, viņš negulēja, bet viņš arī nepiecēlās, nepagājās pretī. Ar virsnieka roku, leitnants paziņoja. Jā, tā gan, bet vai nav vienalga?...

Juhanness piecēlās un aizgāja līdz lapenei. Tā bija tukša. Verandas durvīs stāvēja Kamilla un sauca viņu: viesistabā pasniedzot kafiju. Juhanness devās turp. Viesistabā sēdēja abi saderinātie, tur bija arī citi viesi.

Juhannesam pasniedza tasi kafijas, viņš to paņēma un atgāja nostāk.

Ar viņu sāka tērzēt Kamilla. Meitenes seja starot staroja, viņa tik uzticīgi raudzījās Juhannesā, ka viņš nespēja turēties pretī, iesaistījās sarunā, atbildēja uz viņas jautājumiem un smējās. Kur viņš esot bijis? Dārzā? Nav tiesa. Viņa dārzā viņu meklējusi, bet nav atradusi. Dārzā viņš gan neesot bijis.

— Vai viņš bija dārzā, Viktorij? — viņa jautāja.

— Es viņu tur neredzēju, — Viktorija atbild. Leitnants uzmet viņai īgnu skatienu un, lai brīdinātu savu līgavu, tīšām skaļi jautā kaimiņu muižniekam:

— Tātad uzaicinājums uz sloku medībām jūsu muižā paliek spēkā?

— Protams, — atbild muižnieks. — Laipni lūdzu! Leitnants pamet skatienu uz Viktoriju. Viņa mierīgi sēž tai pašā pozā, klusē un pat nemēģina atrunāt viņu no braukšanas medībās. Leitnants īgņojas aizvien vairāk un nervozi plucina ūsiņas.

Kamilla atkal kaut ko vaicā Viktorijai.

Leitnants strauji pieceļas un saka muižniekam:

— Labi, es jau šovakar braukšu jums līdzi. Pēc šiem vārdiem viņš iziet ārā no viesistabas. Muižas īpašnieks un daži viesi viņam seko. Iestājas īss klusuma brīdis.

Piepeši atsprāgst durvis un atkal ienāk leitnants. Viņš ir ārkārtīgi satraukts.

— Vai tu kaut ko aizmirsi? — Viktorija jautā un pieceļas.

Leitnants pie durvīm dīvaini pamīņājas, gluži kā nevarēdams nostāvēt uz vietas, bet tad dodas tieši pie Juhannesa un, pavicinot roku, it kā netīšām iesit viņam pa seju.

Pēc tam skriešus atgriežas pie durvīm un atkal sāk mīņāties pie sliekšņa.

— Esiet uzmanīgāks, jūs man trāpījāt pa aci, — Juhanness saka un māksloti skaļi smejas.

— Jūs maldāties, — leitnants atbild. — Es jums iecirtu pļauku. Vai jūs saprotat? Saprotat?

Juhanness izvelk mutautiņu, berž ar to aci un saka:

— Pļauku jau nu gan jūs man neiecirtāt. Jūs taču labi zināt, ka es ar vienu roku varu jūs saliekt uz pusēm un iebāzt kabatā.

Pēc šiem vārdiem viņš pieceļas.

Steigšus atvēris durvis, leitnants izmetas ārā no viesistabas.

— Es tomēr iecirtu! — viņš kliedz no gaiteņa. Un ar skaļu blīkšķi aizcērt durvis.

Juhanness atkal apsēžas.

Viktorija joprojām stāv istabas vidū. Viņa lūkojas uz Juhannesu un ir bāla kā nāve.

— Vai viņš jums iesita? — Kamilla ārkārtīgi pārsteigta jauta.

— Nevilšus. Viņš man trāpīja pa aci. Vai redzat?

— Ak dievs, acs ir sarkana, tās ir asinis! Nē, neberziet, ļaujiet, es izskalošu. Jūsu mutautiņš ir tik raupjš, lieciet nost! Es labāk ar savu. Kaut kas nedzirdēts, tieši pa aci!

Viktorija arī sniedza Juhannesam savu mutautiņu. Viņa neteica ne vārda. Tad lēnām piegāja pie stikla durvīm, apstājas pie tām ar muguru pret istabu un sāka raudzīties dārzā. Savu mutautiņu viņa saplēsa sīkās strēmelēs. Pēc brīža viņa atvēra durvis un klusēdama atstāja viesistabu.

IX

Uz dzirnavām atnāca Kamilla — jautra un bezrūpīga. Viņa bija viena pati. Viņa tūdaļ devās iekšā mājiņā un smaidīdama teica:

— Piedodiet, ka es nepieklauvēju! Upe tik stipri šalc, tāpēc nodomāju, ka manu klauvējienu tik un tā nesadzirdēs.

Viņa palūkojās apkārt un iesaucās:

— Ai, cik te ir jauki! Burvīgi! Kur ir Juhanness? Es esmu Juhannesa paziņa. Kā ar viņa aci?

Viņai pasniedza krēslu, viņa apsēdās. Juhannesu atsauca no dzirnavām. Viņa acs bija aiztūkusi.

— Mani neviens nesūtīja, — Kamilla tūlīt steidzās paziņot. — Man pašai iegribējās atnākt šurp. Uz acs jums joprojām jātur auksta komprese.

— Būs jau tāpat labi, — viņš atbildēja. — Dievs lai jūs svētī par jūsu labestību!

Kādēļ jūs šurp atnācāt? Vai gribat redzēt dzirnavas? Paldies, ka atnācāt! — Viņš piegāja pie mātes, apskāva viņu ap viduci, pieveda pie Kamillas un teica: — Tā ir mana māte.

Viņi devās lejup uz dzirnavām. Sirmais dzirnavnieks noņēma cepuri, zemu paklanījās un kaut ko sacīja. Kamilla nesadzirdēja, taču pasmaidīja un teica uz labu laimi:

— Paldies, paldies! Jā, man ļoti gribējās redzēt dzirnavas.

Troksnis viņu biedēja. Viņa turējās Juhannesam pie rokas un, acis iepletusi, lūkojās gan uz Juhannesu, gan uz veco dzirnavnieku, it kā gaidīdama paskaidrojumu.

Viņa bija kā kurla. Daudzie rati un malšanas ierīces viņā modināja apbrīnu, viņa smējās, raustīja Juhannesu aiz rokas un visu izprašņāja. Dzirnavas apturēja un no jauna iedarbināja, lai Kamilla redzētu, kā to dara.

Vēl ilgi pēc tam, kad viņi bija izgājuši no dzirnavām, Kamilla runāja jocīgi skaļā balsī, itin kā dzirnu grandoņa skanētu viņai ausīs.

Juhanness viņu pavadīja līdz pilij.

— Tas nemaz nav aptverams, ka viņš uzdrošinājās jums iesist pa aci! — viņa brīnījās. — Pēc tam viņš tūlīt aizbrauca medībās kopā ar to muižnieku. Ārkārtīgi nepatīkams atgadījums. Viktorija šonakt ne acu neaizvēra.

— Toties nākamo nakti gulēs labāk, — Juhanness atbildēja. — Kad jūs brauksiet uz mājām?

— Rīt. Bet kad jūs atgriezīsieties pilsētā?

— Rudenī. Vai es jūs varētu vēl satikt pēcpusdienā? Viņa iesaucās:

— Nu protams! Jauki! Jūs stāstījāt par kādu alu, parādiet man to!

— Es aiziešu pēc jums, — viņš sacīja.

Atceļā viņš apsēdās uz akmens un iegrima domās. Sirdī modās silta un līksma cerība.

Pēcpusdienā viņš aizgāja uz pili, bet palika stāvam ārā, tikai iesūtīja Kamillai vēsti. Kamēr viņš stāvēja un gaidīja, otrajā stāvā pie loga uz mirkli parādījās Viktorija. Viņa vērīgi paskatījās uz Juhannesu, tad pagriezās un pazuda istabā.

Kamilla iznāca. Juhanness viņu aizveda uz akmeņlauztuvi un alu. Viņš bija neparasti rāmā un priecīgā noskaņā, meitene izkliedēja viņa skumjas, viņas līksmie, bezrūpīgie vārdi lija pār viņu kā svētība. Šodien Juhannesu sargāja visi labie gari.

— Atcerieties, Kamilla, jūs man reiz iedāvinājāt duncīti. Tam bija sudraba spals.

Es to ieliku lādītē kopā ar citiem niekiem, jo nezināju, ko ar to iesākt.

— Ar to tiešām nav ko iesākt. Nu un pēc tam?

— Pēc tam es to pazaudēju.

— Ak vai! Bet varbūt es varu dabūt tādu pašu vietā? Es mēģināšu.

Viņi devās atpakaļ.

— Un vai jūs atceraties, ka reiz uzdāvinājāt man medaljonu? Tādu biezu un smagu, no zelta. Iekšpusē jūs bijāt ierakstījusi pāris sirsnīgu vārdu.

— Jā, atceros.

— Pērngad ārzemēs es atdāvināju jūsu medaljonu, Kamilla.

— Ak tā? Vai tiešām atdāvinājāt? Bet kādēļ?

— Es to atdevu par piemiņu kādam jaunam draugam. Viņš bija krievs. Viņš uz ceļiem man pateicās par šo balvu.

— Vai tiešām viņš tik ļoti priecājās? Ak dievs, uz ceļiem, esmu pārliecināta, ka viņš ļoti priecājās, ja jau metās ceļos! Es jums uzdāvināšu citu medaljonu, bet to gan glabājiet!

Viņi iznāca uz ceļa, kas veda no pils uz dzirnavām. Juhanness apstājās un sacīja:

— Pie šā krūma es reiz pieredzēju dīvainu atgadījumu. Tolaik te viens pats bieži mēdzu staigāt. Bija silts, kluss vasaras vakars. Es atlaidos guļus aiz krūmāja un iegrimu domas. Pēkšņi pa ceļu lēnām tuvojās divi cilvēki. Dāma apstājās. Viņas pavadonis vaicāja: «Kādēļ jūs apstājāties?» Nesaņēmis atbildi, viņš jautājumu atkārtoja: «Vai jums kaut kas notika?» — «Nē,» viņa atbildēja. «Bet jums nevajag tā raudzīties uz mani.» — «Es tikai gāju un lūkojos uz jums,» viņš atbildēja. «Jā,» viņa sacīja, «es zinu, ka mani mīlat bet tēvs jūs noraidīs, saprotiet, tas nav iespējams.»

Viņš nomurmināja: «Jā, tas tiešām nav iespējams.» Tad viņa sacīja: «Cik jums plata roka, lūk, te, kur sākas plauksta. Apbrīnojami plata!» Un viņa satvēra sava pavadoņa roku.

Klusums.

— Un kas notika tālāk?— vaicāja Kamilla.

— Nezinu, — Juhanness atbildēja. — Bet kādēļ viņa teica tādus vārdus par roku?

— Varbūt viņam tiešām bija skaistas rokas. Un tās klāja baltas krekla aproces. Ā, es, liekas, saprotu. Viņa droši vien viņu ļoti mīlēja.

— Kamilla, — viņš sacīja, — ja es jūs ļoti mīlētu un gaidītu dažus gadus... Es tikai tāpat vien vaicāju... Vārdu sakot, es neesmu jūsu cienīgs, bet kā jums šķiet, jūs būtu ar mieru kļūt mana sieva, ja es to lūgtu pēc gada vai diviem gadiem?

Klusums.

Kamilla pēkšņi pietvīka, apjuka un, rokas žņaudzīdama, sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Viņš pievilka meiteni sev klāt un jautāja:

— Kā jums liekas? Vai jūs piekrītat?

— Jā, — viņa atbildēja un iekļāvās viņa skaujās.

Nākamajā dienā Juhanness sagaidīja Kamillu, lai pavadītu viņu uz piestātni. Viņš skūpstīja viņas rokas — tik bērnišķas un nevainīgas, un sirds viņam bija pārpilna līksmes un pateicības.

Viktorija nebija nākusi Kamillai līdzi.

— Kāpēc tevi neviens nepavada?

Mulsi raudzīdamās uz Juhannesu, Kamilla pastāstīja, ka pili piemeklējusi briesmīga nelaime. No rīta atnesta telegramma, pilskungs kļuvis bāls kā nāve, vecais kambarkungs un kambarkundze sākuši skaļi vaimanāt. Vakar vakarā medībās nošauts Oto.

Juhanness satvēra Kamillas roku.

— Nošauts? Leitnants?

— Jā. Līķi ved šurp. Cik briesmīgi!

Viņi gāja tālāk, katrs savās domās nogrimuši, tikai ļaužu burzma piestātnē, kuģis, matrožu saucieni viņus atjēdzināja. Kamilla bikli sniedza viņam roku, viņš to noskūpstīja un teica:

— Kamilla, es neesmu tevis cienīgs, nekādā ziņā neesmu. Bet, ja tu esi ar mieru kļūt mana sieva, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tu būtu laimīga.

— Es esmu ar mieru. Es to vienmēr esmu vēlējusies, visu laiku.

— Dažas dienas vēlāk es iegriezīšos pilsētā. Pēc nedēļas mēs atkal redzēsimies.

Viņa uzkāpa uz klāja. Juhanness māja ar roku, māja tikmēr, kamēr varēja viņu saredzēt. Kad viņš pagriezās, lai dotos mājup, viņš ieraudzīja Viktoriju, viņa arī turēja rokā mutautiņu un māja Kamillai.

— Es mazliet nokavējos, — viņa sacīja.

Viņš neatbildēja. Ko lai viņš atbildētu? Varbūt izteikt viņai līdzjūtību par zaudējumu, varbūt apsveikt, paspiest roku? Viņas balss bija pilnīgi neskanīga, seja pauda dziļu mulsumu, varēja redzēt, ka viņa pārcietusi smagu triecienu.

Krastmala kļuva tukša.

— Jūsu acs vēl ir sarkana, — viņa teica un pagāja viņam garām. Pēc tam atskatījās.

Viņš joprojām stāvēja tai pašā vietā.

Tad viņa pēkšņi apgriezās un pienāca viņam klāt.

— Oto ir miris, — viņa skarbā balsī sacīja, un viņas acis gailēja. — Jūs klusējat, jūs esat tik pašpārliecināts. Bet viņš bija tūkstošreiz labāks par jums, vai dzirdat! Vai jūs zināt, kā viņš nomira? Viņu nošāva, viņa galvu sašķaidīja gabalu gabalos — mazo, muļķīgo galvu. Viņš bija tūkstošreiz. ..

Viņa sāka elsot un izmisusi aizsteidzās projām.

Vēlā vakarā pie dzirnavnieka durvīm kāds pieklauvēja. Juhanness atvēra durvis un paraudzījās laukā. Aiz durvīm stāvēja Viktorija un māja viņam. Viņš izgāja ārā.

Viņa spēji satvēra viņa roku un veda viņu līdzi pa ceļu; viņas roka bija salta kā ledus.

— Apsēdieties! — viņš sacīja. — Apsēdieties un mazliet atpūtieties! Jūs esat tik nomocījusies.

Viņi apsēdās. Viņa čukstēja:

— Ko gan jūs par mani domājat! Es ne brīdi nelieku jūs mierā!

— Jūs esat ļoti nelaimīga, — viņš atbildēja. — Tagad uzklausiet mani, Viktorij, nomierinieties! Vai es varu jums kaut kā palīdzēt?

— Augstais dievs, neņemiet ļaunā vārdus, ko es šodien teicu! — viņa lūdzās. — Jā, es esmu ļoti nelaimīga, jau daudzus gadus nelaimīga. Es teicu, ka viņš ir tūkstošreiz labāks par jums, tas nav tiesa, piedodiet man! Viņš ir miris, viņš bija mans līgavainis, tas ir viss. Vai jūs domājat, ka es labprāt tam piekritu? Juhannes, paskatieties! Tas ir mans saderināšanās gredzens, es to dabūju jau sen, ļoti sen, bet tagad es to sviedīšu projām, jau sviežu! — Un viņa iemeta gredzenu krūmājā. viņi abi dzirdēja to nokrītam. — To gribēja mans tēvs. Tēvs ir nabags, galīgi nabags, bet Oto būtu mantojis daudz naudas. «Tev tas jādara,» tēvs man sacīja. «Es negribu,» atbildēju. «Domā par saviem vecākiem,» viņš teica, «domā par pili, par mūsu seno vārdu, par manu godu!» — «Labi, es piekrītu, bet pagaidiet trīs gadus!» es atbildēju.

Tēvs man pateicās un bija ar mieru gaidīt, Oto arī gaidīja, visi gaidīja, bet mani piespieda valkāt saderināšanās gredzenu. Laiks aizritēja, es redzēju, ka man nav glābiņa. «Kādēļ lai gaidu vēl ilgāk? Lai mans nākamais vīrs brauc šurp!» es teicu tēvam. «Dievs lai tevi svētī!» tēvs atbildēja un atkal pateicās man, ka es piekritu. Oto atbrauca. Es viņu nesagaidīju kuģu piestātnē, es stāvēju savā istabā pie loga un redzēju viņu atbraucam. Tad es ieskrēju pie māmuļas un nometos viņas priekšā ceļos.

«Kas tev kait, mīļais bērns?» viņa vaicāja. «Es nevaru, nē, es nevaru iet pie viņa,» es sacīju. «Viņš ir atbraucis, viņš stāv tur lejā. Labāk apdrošiniet manu dzīvību, tad es noslīcināšos līcī vai pie dambja, tā man būs labāk.» Māmuļa nobālēja un sāka aiz žēluma raudāt. Ienāca tēvs. «Mīļā Viktorij, Oto ir atbraucis, tev jānāk lejā un jāsagaida līgavainis,» tēvs sacīja. «Es nevaru, nevaru,» es atbildēju un lūdzu, lai viņš apžēlojas par mani un apdrošina manu dzīvību. Tēvs neatbildēja ne vārda, apsēdās uz krēsla un iegrima domās, bet rokas viņam sāka drebēt. To redzot, es sacīju: «Ved šurp manu vīru, esmu ar mieru iet pie viņa.»

Viktorija apklusa. Viņa trīcēja. Juhanness satvēra otru viņas roku un sāka to sildīt plaukstās.

— Paldies! — viņa teica. — Juhannes, lūdzu, turiet manu roku labi cieši! Lūdzu, lūdzu, spiediet stiprāk! Ak dievs, cik jums siltas rokas! Esmu jums ļoti pateicīga. Tikai, lūdzu, piedodiet tos vārdus, ko es teicu kuģu piestātnē!

— Es jau tos sen esmu aizmirsis. Vai gribat, es jums iznesīšu lakatu?

— Nē, paldies! Es nesaprotu, kāpēc trīcu, jo galva man deg. Juhannes, man jums jālūdz piedošana par daudz ko...

— Nē, nē, nevajag. Tā, tagad jūs esat nomierinājusies. Pasēdiet mazliet!

— Jūs teicāt galda runu, tukšojāt glāzi uz manu laimi. Es pat neapjēdzu, ko darīju, no tā brīža, kad jūs piecēlāties, līdz brīdim, kad apsēdāties, es tikai klausījos jūsu balsī. Tā skanēja kā ērģeles, un es cietu, tāpēc ka tā mani satrauca. Tēvs vaicāja, kādēļ es jums kaut ko uzkliedzu un jūs pārtraucu, viņš bija ļoti neapmierināts. Bet māmuļa man nekā nevaicāja, viņa mani saprata. Es viņai visu biju izstāstījusi jau pirms diviem gadiem un, kad atgriezos no pilsētas, atkal visu izstāstīju. Tas bija toreiz, kad mēs satikāmies.

— Nerunāsim vairs par to!

— Labi, bet piedodiet man, lūdzu, esiet žēlsirdīgs! Ko lai es tagad iesāku? Tēvs ir mājās, viņš staigā šurp un turp pa savu kabinetu. Tas viņam ir briesmīgs trieciens. Rīt ir svētdiena, viņš ir licis, lai atbrīvo visus kalpus, nevienu citu rīkojumu nav vairs devis. Viņa seja ir kļuvusi pelēka, viņš visu laiku tikai klusē — tā viņu ietekmējusi znota nāve. Es pateicu māmuļai, ka iešu pie jums. «Rīt no rīta mums abām, tev un man, jābrauc kambarkungam un kundzei līdzi uz pilsētu,» viņa sacīja. «Es iešu pie Juhannesa,» es atkārtoju. «Tēvam nav naudas, mēs visi trīs šeit dzīvot vairs nevaram, viņš te, pilī, paliks viens pats,» māmuļa atbildēja un sāka runāt par kaut ko citu. Tad es gāju uz durvīm. Māmuļa paskatījās uz mani. «Tagad es iešu pie viņa,» es teicu pēdējo reizi. Māmuļa pienāca man klāt, noskūpstīja mani un teica: «Dievs lai jūs svētī!»

Juhanness atlaida viņas rokas un sacīja:

— Tā, tagad jūs esat sasildījusies.

— Mīļš paldies! Jā, nu man ir silti... «Dievs lai jūs svētī!» māmuļa teica. Es viņai esmu visu izstāstījusi, viņa to sen zina. «Bet, dārgais bērns, kuru tad tu īsti mīli?» viņa jautāja. «Vai tev tas vēl jāvaicā?» es atbildēju. «Es mīlu Juhannesu, tikai viņu esmu mīlējusi visu mūžu, tikai viņu vienīgo...»

Viņš sakustējās.

— Ir jau vēls. Mājās droši vien par jums uztraucas.

— Nē, — viņa atbildēja. — Viņi taču zina, ka es mīlu jūs, Juhannes, jūs taču pats nojaušat, ka viņi zina. Es tik ļoti pēc jums ilgojos visus šos gadus, neviens, neviens to nespēj saprast. Es gāju te pa ceļu un domāju: «Tagad iegriezīšos mežā, jo viņam patika staigāt pa mežu.» Un tā es darīju. Tajā dienā, kad dabūju zināt, ka jūs esat pārbraucis, es uzvilku gaišas drēbes, savu dzelteno kleitu, aiz satraukuma un gaidām es jutos gluži slima, staigāju no istabas istabā. «Kā tu šodien staro!» māmuļa sacīja.

Es staigāju un visu laiku atkārtoju: «Viņš ir atgriezies! Viņš ir brīnišķīgs, un viņš ir atgriezies, tā tas ir!» Nākamajā dienā es vairs nespēju izturēt, atkal uzvilku dzelteno kleitu un gāju uz akmeņlauztuvi, lai jūs satiktu. Vai atceraties? Es jūs tiešām satiku, bet teicu jums, ka nācu plūkt puķes, bet tas man nebija ne prātā. Jūs vairs nepriecājāties, mani ieraudzījis, tomēr es jums pateicos, ka jūs sastapu. Kopš mūsu pēdējās tikšanās bija pagājuši vairāk nekā divi gadi. Jums rokā bija zars, jūs sēdējāt un to vicinājāt, bet, kad jūs aizgājāt, es paņēmu šo zaru, noglabāju un pārnesu mājās...

— Viktorij, — viņš trīsošā balsī sacīja, — nekad vairs tā nerunājiet!

— Nekad vairs? — viņa izbijusies iesaucās un satvēra viņa roku. — Nē, es to nedarīšu. Jums nepatīk to dzirdēt. — Viņa satraukti glāstīja Juhannesa roku. — Kā es drīkstēju cerēt, ka jums tas patiks! Esmu nodarījusi jums tik daudz ļauna. Bet varbūt ar laiku jūs man piedosiet?

— Es sen esmu jums piedevis. Bet runa nav par to.

— Par ko tad? Klusums.

— Man jau ir līgava, — viņš atbildēja.

X

Dienu vēlāk, svētdienā, pilskungs ieradās pie dzirnavnieka un lūdza, lai viņš pievakarē atnāk uz pili un aizved leitnanta Oto līķi uz piestātni. Dzirnavnieks neizpratnē raudzījās uz pilskungu, bet pilskungs paskaidroja, ka visi kalpi atlaisti un aizgājuši uz baznīcu, mājās neesot neviena no saimes ļaudīm.

Kā redzams, pilskungs naktī nebija ne acu aizvēris, viņš izskatījās kā viesis no viņsaules, turklāt nebija skuvies. Tomēr viņš, kā parasti, vicināja savu niedres spieķi un turējās stalti.

Uzvilcis labākās drēbes, dzirnavnieks devās uz pili. Kad viņš bija iejūdzis zirgus, pats pilskungs palīdzēja viņam iznest šķirstu un novietot ratos. Viss norisinājās klusi, gandrīz vai noslēpumaini, tuvumā nebija manāma neviena dzīva dvēsele.

Dzirnavnieks brauca uz piestātni. Viņam sekoja kambarkungs, kambarkundze un pilskundze ar Viktoriju. Visi četri nāca kājām. Pilskungs vēl ilgi stāvēja uz kāpnēm un māja ar roku. Vējš plivināja viņa sirmos matus.

Kad šķirsts bija uzvilkts uz kuģa, uz klāja uzgāja arī pavadītāji. Pilskundze, stāvēdama pie margām, uzsauca dzirnavniekam, lai viņš pasveicina pilskungu, arī Viktorija lūdza to darīt.

Tad kuģis atgāja. Dzirnavnieks ilgi pavadīja to ar skatienu. Pūta stiprs vējš, jūra viļņojās. Tikai pēc stundas ceturkšņa kuģis pazuda aiz salām. Tad dzirnavnieks brauca mājās.

Viņš ieveda zirgus stallī, iedeva tiem barību un gribēja ieiet pilī, lai nodotu pilskungam sveicienus no sievas un meitas. Taču izrādījās, ka virtuves durvis ir aizslēgtas. Viņš apgāja mājai apkārt, lai ieietu pa galvenajām durvīm, bet atklājās, ka tās arī ir aizslēgtas. «Pilskungs laikam guļ dienvidu,» dzirnavnieks nodomāja. Un, tā kā viņš bija goda vīrs un gribēja izpildīt savu solījumu, tad devās uz saimes māju, cerēdams tur kādu satikt, lai uzticētu nodot pilskungam sveicienus no savējiem.

Saimes mājā nebija neviena cilvēka. Viņš apgāja apkārt pagalmam un ielūkojās kalpoņu namiņā. Arī tur neviena nebija. Visa pils bija kā izmirusi.

Dzirnavnieks jau grasījās iet projām, kad pamanīja pils pagrabā iespīdamies gaismu. Viņš apstājās. Pa mazajiem, režģotajiem lodziņiem viņš skaidri saredzēja kādu cilvēku, kurš devās lejā pagrabā, vienā rokā nesdams sveci, otrā — ar sarkanu zīdu pārvilktu krēslu. Tas bija pilskungs. Viņš bija noskuvies un uzvilcis fraku, saposies gluži kā uz viesībām. «Varbūt pieklauvēt pie loga un nodot sveicienus no kundzes?» dzirnavnieks prātoja, tomēr nekustēja no vietas.

Pilskungs palaida gaismu apkārt un ielūkojās visos kaktos. Tad viņš izvilka salmu vai siena maisu un nolika to pie durvju sliekšņa. Tad no kannas aplēja maisu ar kādu šķidrumu. Pēc tam viņš atnesa pie durvīm kastes, salmus un saliekamās dārza kāpnes un arī aplaistīja ar šķidrumu no kannas. Dzirnavnieks ievēroja, ka viņš pūlas nenotriept pirkstus un drēbes. Beidzot viņš paņēma sveces galiņu, novietoja uz maisa un rūpīgi aplika tam apkārt salmus. Tad pilskungs apsēdās krēslā.

Dzirnavnieks nevarēja vien nobrīnīties, raudzīdamies šajos priekšdarbos, un viņa dvēselē modās tumša nojausma. Pilskungs kā sastindzis sēdēja krēslā un nenovērsa skatienu no sveces, kas saruka arvien vairāk un vairāk. Rokas viņš bija uzlicis uz ceļiem. Dzirnavnieks redzēja, ka viņš notrauš puteklīti no melnās frakas un atkal uzliek rokas uz ceļiem.

Tad sirmais dzirnavnieks lielās bailēs iekliedzās.

Pilskungs pagrieza galvu un pavērās ārā pa logu. Pēkšņi viņš pietrūkās kājās, pienāca pie loga un pieplaka pie rūts. Viņa skatienā jautās neizsakāmas ciešanas.

Viņš savieba seju, mēmās dusmās pacēla pret logu sažņaugtas dūres, tad sāka draudēt tikai ar vienu roku, bet pats kāpās atpakaļ. Pēkšņi viņš uzgrūdās krēslam, svece apgāzās. Tai pašā mirklī uzšāvās milzu liesma.

Dzirnavnieks kliegdams metās projām. Vispirms viņš šausmās apskrēja apkārt pagalmam, nezinādams, ko iesākt, tad pieskrēja pie pagraba loga, izsita rūti un skaļi sauca pilskungu; pēc tam pieliecies sāka raustīt dzelzs režģus, salieca un izrāva laukā.

Pēkšņi viņš izdzirdēja balsi, balsi bez vārdiem, tādu kā vaidu, tas nāca gluži kā no pazemes; vaids atskanēja divas reizes, un dzirnavnieks nāves baismās atrāvās no loga un metās bēgt uz mājām. Viņš neuzdrīkstējās pavērties atpakaļ.

Kad viņš pēc brīža kopā ar Juhannesu atskrēja atpakaļ, pils — lielā, vecā koka ēka — jau bija liesmās. Piesteidzās arī daži cilvēki no piestātnes, taču nekā vairs nevarēja glābt. Viss nodega līdz pamatiem.

Bet dzirnavnieks bija kluss kā kaps.

XI

Vai jūs zināt, kas ir mīlestība? Tā ir tikai vējš, kas iešalcas rožu krūmos un aprimst. Taču mēdz būt arī citāda mīlestība — gluži kā neizdzēšams zīmogs tā pastāv visu mūžu, līdz pat nāvei. Gan vienu, gan otru ir radījis dievs, un ar viņa ziņu mīlestība ir vai nu nemirstīga, vai mirstīga.

Pa ceļu iet divas mātes un sarunājas. Viena ir uzposusies gaiši zilā kleitā, jo viņas mīļotais ir atgriezies mājās no ilgiem klejojumiem. Otra ir ģērbusies sērās. Viņai bija trīs meitas, divas melnīgsnējas un trešā gaišmate. Gaišmate ir mirusi. Jau aizritējuši desmit gadi, veseli desmit gadi, bet māte joprojām valkā sēras.

— Šodien tik brīnišķīgs laiks! — iesaucas māte, kas ģērbusies zilās drēbēs, un sasit plaukstas. — Siltums mani reibina, mīlestība mani reibina, esmu laimes pārpilna! Es te, ceļa vidū, varētu izģērbties kaila, izstiept rokas pret sauli un saņemt tās skūpstus.

Bet sērās tērptā klusē, viņa nepasmaida un neatbild.

— Vai tu joprojām skumsti par savu meitiņu? — savā vientiesībā jautā zili ģērbtā.

— Pagājuši taču jau desmit gadi.

Māte sēru drānās atbild:

— Jā. Tagad viņai būtu piecpadsmit.

Tad zilās drēbēs ģērbtā saka, lai viņu mierinātu:

— Bet tev vēl ir divas meitas, tās taču ir dzīvas!

— Jā, bet abas ir tumšmates. — Sērojošā māte ieraudas. — Mirusī bija gaišmate.

Un abas mātes izšķiras un katra aiziet savu ceļu — katra ar savu mīlestību ...

Bet abām melnīgsnējām meitām arī katrai bija sava mīlestība, un viņas abas mīlēja vienu un to pašu vīrieti.

Viņš atnāca pie vecākās māsas un teica:

— Gribu lūgt jums padomu, jo es mīlu jūsu māsu. Vakar es kļuvu viņai neuzticīgs, viņa mani pārsteidza, kad es gaitenī skūpstīju viņas istabeni. Viņa klusi iekliedzās — tas bija nevis kliedziens, bet vaids — un pagāja garām. Ko lai es tagad daru? Es mīlu jūsu māsu, parunājiet ar viņu, dieva dēļ, palīdziet man!

Vecākā māsa nobāl un tver ar roku pie sirds, taču tūlīt pasmaida, itin kā viņu svētīdama, un saka:

— Es jums palīdzēšu.

Nākamajā dienā viņš aiziet pie jaunākās māsas, nokrīt viņas priekšā ceļos un atzīstas mīlestībā.

Meitene viņu ar skatienu nomēra no galvas līdz kājām un atbild:

— Jūs lūdzat, lai jums dāvāju žēlastību, bet es diemžēl nevaru dot vairāk par desmit kronām. Ejiet pie manas māsas, viņa ir bagātāka par mani.

Pēc šiem vārdiem viņa aiziet, lepni pacēlusi galvu. Bet, iegājusi savā istabā, viņa nokrīt uz grīdas un aiz mīlestības lauza rokas.

Ir ziema, ārā auksts, migla, putekļi un vējš. Juhanness atkal ir pilsētā, apmeties savā agrākajā istabiņā, apses zari atkal sitas pret koka mājas sienu un logu, no kura viņš ne vienreiz vien ir sveicis rītausmu. Patlaban saule nav redzama.

Darbs aizņēma viņam visu laiku, viņš aprakstīja veselu kaudzi papīra, pa ziemu tā vēl auga augumā. Brīnumainiem notikumiem pārbagāta bija viņa fantāzijas valstība — melnum melna nakts, ko apspīdēja liesmaini sarkana saule.

Taču dienas mēdza būt dažādas, labās mijās ar ļaunajām, un lāgiem pašā darba iekaismē kāda doma, kādas acis, kāds sen sacīts vārds uzplaiksnīja atmiņā — un iedvesma noplaka. Tad viņš piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu, no vienas sienas līdz otrai; viņš bieži tā staigāja, grīdā bija nomīdīta gaiša taciņa, kas diendienā kļuva aizvien gaišāka...

«Šodien es nevaru strādāt, nevaru domāt, nevaru izbēgt no atmiņām, tāpēc mēģinu aprakstīt to, ko pieredzēju kādu nakti. Dārgo lasītāj, šodien man ir gaužām grūta diena. Snieg, uz ielas neredz neviena cilvēka, viss ir skumjš, un manā sirdī valda bezgalīgas skumjas. Es pagājos pa ielu, pēc tam stundām ilgi staigāju pa istabu, pūlēdamies kaut mazliet sakopot domas, bet nu jau klāt pievakare, un man nemaz nav kļuvis labāk. Manās krūtīs jau vajadzētu degt liesmai, bet es esmu salts un bāls kā dziestoša diena. Dārgo lasītāj, šādā dvēseles noskaņā mēģināšu aprakstīt gaišu, burvīgu nakti. Darbs mani nomierinās, un, kad būs aizritējušas dažas stundas, es varbūt atkal atgūšu prieku...»

Pie durvīm klauvē, istabā ienāk Kamilla Seiere — viņa jaunā līgava, ar ko viņš slepus saderinājies. Juhanness noliek spalvu un pieceļas. Viņi uzsmaida viens otram un sasveicinās.

— Kāpēc tu man nemaz nevaicā par balli? — viņa tūlīt jautā un atmetas krēslā.

— Es dejoju katru deju. Balle ilga līdz trim. Es dejoju ar Ričmondu.

— Tūkstoškārt pateicos, ka tu atnāci, Kamilla. Man tik bēdīgi, bet tu esi tik līksma, tas man palīdzēs izkliedēt skumjas. Kāds tērps tev bija ballē?

— Sarkans, protams. Ak dievs, es neko neatceros, bet laikam gan briesmīgi daudz runāju un smējos. Bija tik jautri. Jā, man bija sarkana kleita bez piedurknēm, pleci pavisam kaili. Bet Ričmonds strādā sūtniecībā Londonā.

— Ak tā?

— Viņa vecāki ir angļi, bet viņš dzimis te. Kas vainas tavām acīm? Tās ir gluži sarkanas. Vai tu esi raudājis?

— Nē, — viņš smiedamies atbild. — Es pārāk cieši ielūkojos savā stāstījumā, bet tur spīd tik spoža saule. Kamilla, esi laba meitene, neplēs vairs papīru, tu jau tik daudz saplēsi.

— Ak dievs, es aizdomājos! Nedusmojies, Juhannes!

— Nekas, tie bija tikai uzmetumi. Bet, paklau, matos tev droši vien bija roze?

— Kā tad! Tumšsarkana roze, gandrīz melna. Zini ko, Juhannes, mēs kāzu ceļojumā varētu braukt uz Londonu. Tur nemaz neesot tik nelāgi, kā stāsta. Tās ir tikai izdomas, ka tur vienmēr esot migla.

— Kā tu zini?

— Ričmonds stāstīja. To viņš man stāstīja šonakt, bet viņš jau nu zina. Jā, tu taču pazīsti Ričmondu?

— Nē, nepazīstu. Reiz viņš man par godu teica runu, viņam bija briljanta aproču pogas. Tik daudz es par viņu atceros.

— Viņš ir apburošs. Viņš pienāca man klāt, palocījās un teica: «Jūs droši vien mani vairs neatceraties, jaunkundz.» Zini, es viņam iedevu rozi.

— Rozi? Kādu rozi?

— To, kas bija man matos. Es to iedevu viņam.

— Tu, kā manu, esi tajā Ričmondā iemīlējusies. Kamilla tumši pietvīkst un sāk dedzīgi aizstāvēties.

— Nē, nepavisam ne, nē, nē! Ja cilvēks patīk, ja pret viņu labi izturas, tas nebūt nenozīmē, ka... Juhannes, tu esi galīgi jucis! Es nemūžam vairs neminēšu viņa vārdu.

— Dievs ar tevi, Kamilla, es nemaz nevēlējos... Nedomā, lūdzu... Gluži pretēji, es gribu viņam pateikties, ka viņš tevi izklaidēja.

— Tā nu vēl trūka, uzdrošinies tikai! Savu mūžu vairs nerunāšu ar viņu ne vārda.

Klusums.

— Labi, lai tas paliek, — viņš saka. — Vai tu jau iesi?

— Jā, ilgāk vairs nevaru palikt. Kā tev veicas darbs? Māmiņa par to apvaicājās.

Un iedomājies — es tik sen nebiju redzējusi Viktoriju, bet nupat satiku.

— Nupat?

— Jā, nākot šurp. Viņa man uzsmaidīja. Ak dievs, kā viņa sakritusi! Paklau, vai tu drīz brauksi uz mājām?

— Jā, drīz, — viņš atbild un pietrūkstas kājās. Viņa seju klāj sārtums. — Varbūt jau tuvākajās dienās. Vispirms man jāuzraksta kaut kas, man tikko ienāca prātā, mana stāsta beigas. Jā, tās man jāuzraksta, katra ziņā jāuzraksta! Iedomājies, ka tu raugies uz pasauli no augšas, tā atgādina skaistu un dīvainu pāvesta mantiju. Tās ielocēs klaiņā cilvēki, viņi staigā pa pāriem, krēslo, viss apklusis, tā ir mīlestības stunda. Es nosaukšu savu grāmatu — «Paaudžu paaudzes». Man liekas, tā būs varena aina. Es bieži esmu redzējis to ar savām gara acīm, un ikreiz man šķiet, ka manas krūtis izplešas un es ietveru savās skavās visu pasauli. Lūk, cilvēki, dzīvnieki, putni — viņiem visiem reiz pienāk mīlestības stunda, Kamilla. Visapkārt jaušas kaislas gaidas, acīs kvēl liesmas, krūtis cilājas. Pār zemi klājas liega sārtme, tas ir kauna sārtums no visām šīm kailajām sirdīm, un arī nakts top liegi sārta. Bet tālumā slienas augsti, dusoši kalni, tie nekā nav redzējuši, nekā nav dzirdējuši. Bet no rīta dievs lej pār visu savas siltās saules spožos starus. Grāmata sauksies «Paaudžu paaudzes».

— Ak tā?

— Jā. Un, kad būšu to pabeidzis, es braukšu projām. Liels paldies, Kamilla, ka tu atnāci! Un aizmirsti visu, ko es teicu! Es nekā ļauna nedomāju.

— Es visu jau esmu aizmirsusi. Bet viņa vārdu es nekad vairs neminēšu, nekad vairs.

Nākamajā rītā Kamilla atnāk atkal. Viņa ir bāla un neparasti satraukta.

— Kas tev kaiš? — viņš vaicā.

— Man? Nekas, — viņa steigšus atbild. — Bet es mīlu tikai tevi. Nedomā, ka ar mani kaut kas noticis un es tevi vairs nemīlu. Tagad paklausies, ko es izdomāju: mēs nebrauksim uz Londonu. Ko mēs tur darīsim? Viņš pats nezina, ko runā, šis balamute, tur ir daudz vairāk miglas, nekā viņš stāsta. Kāpēc tu manī tā skaties? Es jau nemaz neminēju viņa vārdu. Šitāds melsējs, viņš man visu sameloja. Uz Londonu mēs nebrauksim.

Viņš skatās uz viņu, sāk raudzīties vērīgāk.

— Labi, nebrauksim uz Londonu, — viņš domīgi nosaka.

— Lieliski! Tātad nolemts! Vai tu esi pabeidzis rakstīt to grāmatu par paaudzēm? Ak tu kungs, cik tas ir interesanti! Pabeidz to labi drīz, Juhannes, un atnāc pie mums! Mīlestības stunda, tu taču tā sacīji, vai ne? Un dīvaina pāvesta mantija ar ielocēm, un liegi sārta nakts, redzi, cik labi es visu atceros, ko tu man stāstīji. Pēdējā laikā es retāk te esmu nākusi, bet tagad nākšu katru dienu un apjautāšos, kad tu to pabeigsi.

— Es to pabeigšu drīz, — viņš saka, joprojām raudzīdamies uz Kamillu.

— Šodien es paņēmu tavas grāmatas un ienesu savā istabā. Es gribu tās pārlasīt.

Tas man sagādās lielu prieku. Paklau, Juhannes, esi tik labs, pavadi mani uz mājām, es nezinu, vai gluži mierīgi tikšu līdz mājām. Varbūt kāds gaida mani lejā, staigā pa ielu un gaida. Esmu gandrīz vai par to pārliecināta... — Pēkšņi viņa sāk raudāt un caur asarām čukst: — Es viņu nosaucu par meli, man to nevajadzēja darīt. Man žēl, ka tā darīju. Viņš man nav melojis, tieši otrādi, viņš visu laiku... Otrdien mums būs viesi, taču viņa nebūs, bet tu atnāc, vai dzirdi? Vai tu man to apsoli? Tomēr es nedrīkstēju runāt par viņu slikti. Nezinu, ko tu par mani domā...

Viņš atbild:

— Liekas, es sāku saprast, kas ar tevi notiek.

Viņa metas Juhannesam ap kaklu, piekļaujas viņam pie krūtīm, apmulsumā trīcēdama.

— Bet es mīlu arī tevi! — viņa izsaucas. — Tu nedrīksti domāt citādi! Es nemīlu viņu vien, tik ļauni tas nav. Kad tu pērngad mani bildināji, es jutos ļoti laimīga, bet tad ieradās viņš. Es neko nesaprotu. Vai esmu tik nekrietna, Juhannes? Es viņu mīlu mazlietiņ vairāk nekā tevi, es tur nekā nevaru līdzēt, tas mani pēkšņi pārņēma. Ak dievs, kopš viņu ieraudzīju, es jau daudzas naktis neesmu ne acu aizvērusi, es mīlu viņu aizvien vairāk un vairāk. Ko lai daru? Tu esi par mani daudz vecāks, dod man padomu! Viņš pavadīja mani līdz šejienei un tagad stāv tur, ārā, un gaida, lai pavadītu uz mājām, varbūt viņš ir galīgi pārsalis. Vai tu mani nicini, Juhannes? Es viņu neesmu skūpstījusi, nē, tici man, es viņam tikai iedevu rozi. Kāpēc tu neatbildi, Juhannes? Tev jāsaka, ko lai es daru, jo ilgāk vairs nevaru izturēt!

Juhanness sēž nepakustēdamies un klausās. Pēc tam viņš saka:

— Man nav ko atbildēt.

— Paldies, mīļais Juhannes, paldies, ka tu nedusmojies uz mani! — viņa saka un notrauš asaras. — Bet tici, es mīlu arī tevi. Mīļais dievs, es tagad nākšu pie tevis biežāk, darīšu visu, ko tu gribi. Tomēr viņu es mīlu vairāk. Es to negribēju. Tā nav mana vaina.

Viņš klusēdams pieceļas un, uzlicis galvā cepuri, saka:

— Vai iesim?

Viņi devās lejup pa kāpnēm.

Uz ielas stāvēja Ričmonds. Viņš bija jauns vīrietis tumšiem matiem un brūnām acīm, kurās dzirkstīja jaunība un dzīvotprieks. Salā viņa vaigi bija piesārtuši.

— Vai neesat nosalis? — Kamilla jautāja, pieskriedama pie jaunekļa.

Viņas balss aiz saviļņojuma drebēja. Pēkšņi viņa metās atpakaļ pie Juhannesa, ieķērās viņam elkonī un sacīja:

— Piedod, ka nejautāju, vai arī tev nav auksti! Tu taču neesi uzvilcis mēteli. Es atnesīšu, vai gribi? Negribi? Tad aizpogā vismaz svārkus!

Un viņa aizpogāja Juhannesa svārkus.

Juhanness sniedza Ričmondam roku. Viņš jutās tik savādi, it kā tas, kas patlaban notika, neskartu viņu. Piespiesti smaidīdams, viņš nomurmināja:

— Priecājos jūs atkal sastapt.

Ričmonda sejā nemanīja nedz mulsuma, nedz izlikšanas. Viņš sveicināja Juhannesu kā labu paziņu un zemu palocījās.

— Nesen es redzēju vienu no jūsu grāmatām kādā Londonas grāmatnīcas logā, — viņš sacīja. — Tā bija tulkota angļu valodā. Bija tik patīkami ieraudzīt šo grāmatu — it kā sveikas no dzimtenes.

Kamilla gāja starp abiem vīriešiem un skatījās gan uz vienu, gan uz otru.

— Tātad tu atnāksi otrdien, Juhannes? Piedod, ka es domāju tikai par sevi! — viņa piebilda un iesmējās. Bet tūlīt it kā nožēlā pievērsās Ričmondam un lūdza arī viņu atnākt. Būšot tikai paziņas, Viktorija un viņas māte arī ielūgtas, kopā kādi pārdesmit cilvēki.

Pēkšņi Juhanness apstājās un sacīja:

— Man jāiet atpakaļ.

— Uz redzēšanos otrdien! — Kamilla atbildēja.

Ričmonds satvēra Juhannesa roku un sirsnīgi paspieda. Tad abi laimīgie jaunieši divatā turpināja savu ceļu.

XII

Zilās drēbēs ģērbusies sieviete bija ārkārtīgi satraukta, viņa ik mirkli gaidīja norunāto signālu no dārza, bet mājā nedrīkstēja nākt iekšā, iekāms nebija aizgājis viņas vīrs. Ak šis vīrs, četrdesmit gadu vecs, turklāt plikpauris! Kāda draudīga doma šovakar tirdīja viņu? Viņš izskatījās bāls, nepakustēdamies sēdēja krēslā, nolīcis pār avīzi.

Viņa nekur vairs nerada mieru. Nu jau pulkstenis nosita vienpadsmit. Bērnus viņa sen bija apguldījusi, bet vīrs vēl negāja projām. Kas notiks, ja atskanēs signāls un durvis atdarīs slepenā atslēdziņa — un abi vīrieši satiksies, stāvēs seju pret seju un raudzīsies viens otram acīs! Viņa neuzdrīkstējās šo domu izdomāt līdz galam.

Viņa ierāvās vistumšākajā istabas kaktā, lauzīja rokas un neizturējusi beidzot sacīja:

— Pulkstenis jau ir vienpadsmit. Ja tu gribi iet uz klubu, tad ir pēdējais laiks.

Vīrs tūlīt piecēlās, nobālēja vēl vairāk un izgāja ārā no istabas, ārā no mājas.

Pie dārza žoga viņš apstājās un izdzirdēja klusu svilpienu. Uz grantētā celiņa nočirkstēja soļi, dārza vārtiņos noskrapstēja atslēga, un pēc brītiņa viesistabā aiz aizkariem parādījās divas ēnas.

Gan signāls, gan soļi, gan abas ēnas aiz aizkariem — tas viss viņam jau bija sen pazīstams.

Viņš iet uz klubu. Tas ir atvērts, logos deg gaisma, bet viņš neiet iekšā. Pusstundu viņš staigā pa ielām, gar savu dārzu, bezgalīgu pusstundu. «Pagaidīšu vēl mazliet,» viņš nodomā un paklaiņo stundas ceturksni. Beidzot viņš ieiet dārzā, dodas augšā pa kāpnēm un piezvana pie savas mājas durvīm.

Kalpone paver durvis un, lūkodamās pa spraugu, saka:

— Kundze jau sen...

Tad viņa apraujas, ieraudzījusi, kas stāv aiz durvīm.

— Apgūlusies, protams, — viņš turpina. — Esiet tik laba un pasakiet kundzei, ka pārnācis viņas vīrs.

Kalpone aiziet. Viņa pieklauvē un saka caur durvīm:

— Man lika pateikt, ka pārnācis kungs.

Kundze no istabas vaicā:

— Ko tu saki? Vai pārnācis kungs? Kas tev lika to teikt?

— Pats kungs. Viņš stāv ārā.

Kundzes istabā atskan kluss izsauciens, tad steidzīgi čuksti, durvis atveras un aizveras. Pēc tam viss apklust. Ienāk kungs. Sieva viņu sagaida ne dzīva, ne mirusi.

— Klubs bija slēgts, — viņš tūlīt aiz līdzjūtības saka. — Es sūtīju kalponi, lai tu neizbītos.

Viņa atkrīt krēslā — viņa ir nomierinājusies, laimīga, glābta. Šajā svētlaimes noskaņā viņā uzvilnī labsirdība, un viņa vaicā vīram, kā viņš jūtas.

— Tu esi tik bāls. Vai tev kas kaiš, dārgais?

— Es neesmu slims, — viņš atbild.

— Varbūt kaut kas noticis? Tu tik dīvaini esi saviebis seju.

— Ne, es smaidu. Tāds ir mans smaids. Turpmāk gribu tikai šādi smaidīt.

Viņa klausās šajos strupajos, aizsmakušā balsī teiktajos vārdos un nesaprot to jēgu. Ko viņš grib sacīt?

Pēkšņi viņš ar neiedomājamu spēku ieskauj viņu kā spīlēs un čukst viņai tieši sejā:

— Kā tu domā, ja mēs uzliktu viņam ragus... tam, kas aizgāja... Ja mēs uzliktu viņam ragus?

Viņa iekliedzas un sauc kalponi. Īsi, dzedri iesmiedamies, viņš palaiž vaļā sievu un, plati muti atplētis, sit sev pa gurniem.

No rīta kundzes labā sirds atkal ņem virsroku, viņai saka vīram:

— Vakar vakarā tev uznāca savāda lēkme, tagad tā pārgājusi, tomēr tu vēl esi bāls.

— Jā, — viņš atbild, — manā vecumā asprātība maksā dārgi. Es nekad vairs nemēģināšu būt asprātīgs.

Mūks Vends man stāstīja par dažādām mīlestībām un beidzot vēl izklāstīja vienu, piebilzdams:

— Pasaulē nav nekā skaistāka par šādu mīlestību!

Jaunlaulātie nule atgriezušies mājās, viņu garais kāzu brauciens ir beidzies, un viņi sāk dzīvot divatā.

Krītoša zvaigzne nomet loku pār viņu mājas jumtu.

Vasarā jaunie kopā pastaigājas, cieši piespiedušies viens otram. Viņi plūc dzeltenas, sarkanas un zilas puķes dāvā tās viens otram, vēro, kā vējš liec zāli, klausās putnu dziesmās, un ik vārds, ko viņi izrunā, ir kā glāsts. Ziemā viņi vizinās ragavās ar zvārgulīšiem, debesis ir zilas un augšā, mūžības plašumos, joņo zvaigznes.

Tā pagāja daudzi, daudzi gadi. Jaunajam pārim auga trīs bērni bet viņu sirdis joprojām bija vienotas tāpat kā tai dienā, kad viņi pārmija pirmo skūpstu.

Bet tad vīrs sasirga, slimība viņu ilgi piesaistīja pie gultas, un viņa sievas pacietība tika smagi pārbaudīta. Tajā dienā, kad viņš beidzot bija izveseļojies un piecēlās no gultas, viņš sevi vairs nepazina: slimība bija viņu izkropļojusi, viņam bija izkrituši visi mati.

Viņu pārņēma drūmas domas. Kādu rītu viņš jautāja sievai:

— Tu droši vien mani vairs nemīli?

Taču laulātā draudzene pietvīka, apskāva viņu, skūpstīja tikpat kaisli kā viņu mīlestības pavasarī un atbildēja:

— Es tevi mīlu, mīlu tāpat kā agrāk. Es nemūžam neaizmirsīšu, ka tu izvēlējies tieši mani, nevis citu, ka tu dāvāji man mūža laimi.

Un viņa iegāja savā istabā un līdz ādai nogrieza savus gaišos matus, lai izskatītos līdzīga vīram, ko viņa bezgala mīlēja.

Un atkal pagāja daudzi, daudzi gadi, jaunais pāris novecoja, viņu bērni pieauga.

Savos priekos viņi dalījās tāpat kā agrāk. Vasarā viņi pastaigājās pa laukiem un lūkojās, kā viļņojas zāle, bet ziemā, ietinušies kažokos, zvaigžņotās naktīs vizinājās ar kamanām. Un sirds viņiem joprojām bija kvēla un līksma, it kā viņi būtu dzēruši burvju vīnu.

Tad sievu ķēra trieka. Vecīte vairs nevarēja staigāt, viņu vajadzēja stumt krēslā ar riteņiem, un to darīja viņas vīrs. Viņa neizsakāmi cieta no savas nelaimes, un bēdas viņas sejā iegrauza dziļas grumbas.

Tad kādu dienu viņa sacīja:

— Labāk es būtu nomirusi. Esmu tik nožēlojama un neglīta, bet tava seja joprojām ir skaista, tu mani vairs nevari skūpstīt un mīlēt tā kā agrāk.

Bet vīrs viņu apskāva un aizgrābts atbildēja:

— Es tevi mīlu vēl vairāk, vairāk par savu dzīvību, mīlu tevi tāpat kā pirmajā dienā, tāpat kā pirmajā brīdī, kad tu man iedevi rozi. Vai atceries? Tu iedevi man rozi un lūkojies manī ar savām skaistajām acīm. Roze smaržoja tāpat kā tu, tu pietvīki tikpat sārta kā roze, un es apreibu no tevis. Bet tagad es tevi mīlu vēl vairāk, tu esi skaistāka nekā jaunībā, un es tev no visas sirds pateicos par katru dienu, ko tu pavadīji kopā ar mani.

Un vīrs iegāja savā istabā un ielēja sev sejā sērskābi, lai sevi sakropļotu, un tad teica sievai:

— Ar mani notika nelaime, man iešļācās sejā sērskābe, mani vaigi tagad ir apdedzināti — tagad tu droši vien mani vairs nemīlēsi?

— Ak, mans līgavaini, mans mīļotais! — sirmgalve čukstēja un skūpstīja viņa rokas. — Tu esi visskaistākais vīrietis pasaulē, no tavas balss skaņas mana sirds joprojām notrīc, es tevi mīlēšu līdz savai nāves stundai.

XIII

Juhanness sastapa Kamillu uz ielas. Viņa bija kopā ar māti, tēvu un jauno Ričmondu. Apturējuši karieti, viņi laipni uzsauca Juhannesam.

Kamilla satvēra viņu aiz rokas un sacīja:

— Tu neatnāci pie mums. Mums bija tik liela balle! Mēs tevi gaidījām līdz pat pēdējam brīdim, bet tu neatnāci.

— Es biju aizņemts, — viņš atbildēja.

— Nedusmojies, ka es vēl neesmu aizgājusi pie tevis,— viņa turpināja. — Tagad es noteikti drīz ieradīšos, līdzko Ričmonds aizbrauks. Ai, kāda mums bija balle!

Viktorijai kļuva slikti, viņu pārveda mājās, vai tu esi to dzirdējis? Pēc dažām dienām es viņu apciemošu. Viņai droši vien jau ir daudz labāk, drīz vien pavisam atspirgs. Es Ričmondam iedāvināju medaljonu, gandrīz tādu pašu kā tev. Juhannes, apsoli man, ka pieskatīsi savu krāsni! Rakstot tu visu aizmirsti, un tava istaba kļūst kā ledus pagrabs. Tev jāsauc istabene!

— Labi, es saukšu istabeni, — viņš atbildēja.

Arī Seiera kundze vērsās pie Juhannesa, izvaicāja par viņa darbu. Kā sokas «Paaudžu paaudzes»? Viņa nepacietīgi gaidot nākamo Juhannesa darbu.

Juhanness pieklājīgi atbildēja uz visiem jautājumiem un zemu palocījās. Kariete aizbrauca. Kāda viņam daļa gar to visu — šo karieti, šiem cilvēkiem, šīm sarunām!

Viņš pēkšņi samanīja dvēselē tukšumu un saltumu, un šī sajūta neizgaisa līdz pat mājām. Uz ielas gar viņa durvīm staigāja kāds cilvēks. Tas bija sens paziņa, bijušais pils mājskolotājs.

Juhanness sasveicinājās ar viņu.

Vecais skolotājs bija ģērbies garā, silta, rūpīgi iztīrītā mētelī, viņš izskatījās enerģisks un jauneklīgs. — Jūs te sagaida draugs un kolēģis, — viņš sacīja. — Sniedziet man roku, jaunais cilvēk! Kopš mēs pēdējo reizi tikāmies, dievs ir vadījis mani pa neizdibināmiem ceļiem. Es esmu apprecējies, man ir māja, dārziņš un sieva. Pasaulē vēl notiek brīnumi. Vai varat to apstrīdēt?

Juhanness izbrīnījies lūkojās viņā.

— Tātad nevarat. Jā, redzat, es pasniedzu stundas viņas dēlam. Viņai pūrā bija dēls. Viņa, pats par sevi saprotams, jau reiz bija precējusies, viņa ir atraitne. Tātad es apprecēju atraitni. Jūs varētu iebilst, ka tas nebija man pareģots, tomēr es apprecēju atraitni. Puika viņai ir no pirmās laulības. Vārdu sakot, es tur aizgāju, paskatījos uz dārzu un uz atraitni un nodevos ilgām pārdomām. Pēkšņi es atjēdzos — visu to taču piedāvā man. Un es sev saku — lai arī tas nav man pareģots, tomēr es to darīšu, es tam piekritīšu, kas zina, varbūt tieši tas ir rakstīts man zvaigznēs. Un tā tas notika.

— Apsveicu! — Juhanness sacīja.

— Pag! Ne vārda vairāk! Es zinu, ko jūs gribat teikt. Nu, bet viņa, tā pirmā, jūs gribat sacīt. Vai tad jūs esat aizmirsis savu mūžīgo jaunības mīlestību? Tieši to jūs gribat sacīt. Bet atļaujiet man savukārt vaicāt, kas tad notika ar manu pirmo un vienīgo mīlestību. Vai tad viņa neapprecējās ar artilērijas kapteini? Un vēl viens mazs jautājums: vai jūs jebkad kaut vienu reizi esat redzējis, ka vīrietis dabū to sievieti, kuru vēlas? Es ne. Stāsta, ka dievs reiz uzklausījis kāda vīra lūgšanu un viņš dabūjis savu vienīgo un pirmo mīlestību. Bet tas labi nebeidzies. Kāpēc? Jūs atkal jautāsiet, un es jums atbildēšu: tā nenozīmīgā iegansta dēļ, ka viņa drīz vien nomira — drīz, vai jūs to saprotat, ha-ha-hā! Tā tas ir allaž. Neviens nedabū par sievu to, ko grib, bet, ja nu tas vienu vienīgu reizi pēc tīrās taisnības un tiesas notiek, tad viņa tūlīt nomirst.

Lūk, kādu ļaunu joku ar mums izspēlē liktenis. Un vīrietis ir spiests meklēt sev jaunu mīlestību un cenšas nepalikt zaudētājos. Kapā līdzi viņš taču negulsies! Ticiet man — daba to tik labi iekārtojusi, ka cilvēki spēj pārdzīvot ne tikai to vien. Kaut vai, piemēram, es pats.

Juhanness sacīja:

— Redzu, ka esat ar dzīvi apmierināts.

— Pilnīgi, cik nu tas iespējams. Dzirdiet, redziet, aptaustiet! Vai rūpes un raizes atstājušas manī pēdas? Esmu apģērbies no galvas līdz kājām, man ir sava pajumte, laulāta draudzene, bērns — proti, atvase. Tieši to es gribēju sacīt. Attiecībā uz saviem dzejoļiem es jums atbildēšu skaidri un gaiši. Ak, mans jaunais kolēģi, esmu vecāks par jums un laikam gan no dabas vairāk apdāvināts nekā jūs. Tātad mani dzejoļi atrodas rakstāmgalda atvilktnē. Tos publicēs pēc manas nāves. «Tad jau tie jums nesagādās nekādu prieku,» jūs sacīsiet. Te nu jūs atkal maldāties, jo patlaban es ar tiem iepriecinu savu ģimeni. Vakaros, kad aizdegta lampa, es atslēdzu atvilktni, izņemu savus dzejoļus un lasu tos skaļi priekšā savai sievai un viņas atvasei. Viņai ir četrdesmit gadu, puikam — divpadsmit, un viņi abi ir sajūsmināti. Starp citu, ja jūs kādu vakaru mūs apciemotu, es pacienātu jūs ar vakariņām un groku. Uzskatiet, ka esat ielūgts! Lai dievs stāv jums klāt!

Viņš sniedza Juhannesam roku. Piepeši viņš jautāja:

— Vai esat dzirdējis par Viktoriju?

— Par Viktoriju? Nē. Ak tā, es nupat dzirdēju, ka...

— Vai tiešām neesat ievērojis, kā viņa sakrīt, ap acīm rodas aizvien tumšāki loki?

— Neesmu viņu redzējis kopš pērnā pavasara. Vai tad viņa joprojām slimo?

— Jā, — skolotājs negaidīti skarbi atbildēja un piecirta kāju.

— Man tikai nupat sacīja... Nē, neesmu redzējis, ka viņa sakritusies. Vai tad viņa ir ļoti slima?

— Ļoti. Varbūt jau ir mirusi. Vai saprotat? Juhanness apjucis paskatījās gan uz skolotāju, gan uz savām durvīm, it kā nezinādams, vai iet iekšā vai palikt, tad atkal uz skolotāju, uz viņa garo mēteli, uz viņa cepuri. Tad žēli, skumīgi pasmaidīja kā cilvēks, kam pēkšņi uzbrukusi nelaime. Bet vecais mājskolotājs draudīgā tonī turpināja:

— Atkal viens neapstrīdams piemērs. Arī viņa nedabūja to, kuru vēlējās, to, kas viņai bija nolemts kopš bērnības, — jauno, skaisto leitnantu. Kādu vakaru viņš devās medībās, šāviens trāpīja viņam pierē un pāršķēla galvu. Tur nu viņš gulēja, maza joka upuris, ko dievam tam kungam labpatika ar viņu izspēlēt. Viktorija, viņa līgava, sakritās, viņā bija iegrauzies tārps, kas saēda viņu kā sietu visu mūsu — viņas draugu acu priekšā. Pirms dažām dienām viņa aizgājusi uz viesībām pie kaut kādiem Seieriem. Starp citu, viņa man stāstīja, ka arī jūs esot bijis ielūgts, bet neesot ieradies. Vārdu sakot, šajā ballē viņa ne brīdi nav varējusi nosēdēt mierīgi, viņai uzmākušās atmiņas par līgavaini, bet viņa, par spīti visam, izlikusies jautra un dejojusi visu vakaru, dejojusi gluži kā neprāta pārņemta.

Pēc tam viņa pakritusi, grīda kļuvusi sarkana no viņas asinīm; viņu pacēluši, iznesuši ārā, aizveduši mājās. Ilgi viņa nemocījās.

Mājskolotājs piegāja cieši klāt Juhannesam un kā skaldīt noskaldīja:

— Viktorija ir mirusi.

Juhanness gluži kā akls sāka taustīties ar rokām.

— Mirusi? Kad? Tas nevar būt! Viktorija mirusi?

— Jā, mirusi, — mājskolotājs atbildēja. — Viņa nomira šorīt, pareizāk sakot, priekšpusdienā. — Viņš iebāza roku svārku kabatā un izvilka biezu aploksni. — Šo vēstuli viņa lūdza nodot jums. Te tā būs. «Pēc manas nāves» — viņa sacīja. Mana misija ir izpildīta.

Un neatsveicinājies, vairs neteicis ne vārda, mājskolotājs pagriezās un lēnām aizgāja lejup pa ielu.

Bet Juhanness palika stāvot ar vēstuli rokā. Viktorija bija mirusi. Viņš atkal un atkal skaļi izrunāja viņas vārdu — aizlūzušā, neizteiksmīgā balsī. Viņš palūkojās uz vēstuli — pazīstams rokraksts. Lielie un mazie burti taisnās rindiņās, bet tā, kas tos rakstīja, ir mirusi!

Viņš iegāja mājā un devās augšā pa kāpnēm, sameklēja saišķī vajadzīgo atslēgu un atvēra durvis. Viņa istaba bija auksta un tumša. Viņš apsēdās pie loga un dziestošās dienas gaismā sāka lasīt Viktorijas vēstuli.

«Dārgais Juhannes,» viņa rakstīja, «kad Jūs lasīsiet šo vēstuli, es jau būšu mirusi.

Cik dīvaini, tagad es vairs nekaunos un rakstu Jums atkal, it kā mūs nekas nešķirtu.

Agrāk, kad biju mundra un vesela, es labāk būtu cietusi dienām un naktīm nekā rakstījusi Jums vēlreiz. Bet tagad, kad mana dzīvība izdziest, mans prāts ir grozījies.

Sveši cilvēki redzēja, ka man no mutes plūda asinis, ārsts mani izmeklēja un teica, ka man palikusi tikai daļa no vienas plaušas, — kāda jēga man vairs kaunēties?

Es guļu gultā un domāju par pēdējiem vārdiem, ko Jums teicu. Tas bija tovakar mežā. Tad es nezināju, ka tie ir mani pēdējie vārdi, ko Jums saku, jo tad būtu no Jums atvadījusies un pateikusi Jums paldies. Bet tagad es Jūs vairs neredzēšu un rūgti nožēloju, ka nemetos toreiz Jūsu priekšā ceļos, neskūpstīju Jūsu kurpes un zemi, kuru Jūs mināt, lai pierādītu, cik neizsakāmi esmu Jūs mīlējusi. Es te guļu kā vakar, tā šodien un tik ļoti vēlos kaut mazliet atlabt, lai atkal varētu atgriezties mājās, aiziet uz mežu un uzmeklēt to vietu, kur mēs sēdējam, kad Jūs turējāt manas rokas; tad es nomestos zemē, sataustītu Jūsu pēdas un skūpstītu viršus ap tām. Bet es vairs neatgriezīšos mājās, varbūt vienīgi tad, ja man kļūs kaut drusku labāk, kā māmuļa cer.

Dārgais Juhannes! Ir tik grūti aprast ar domu, ka es tikai tāpēc esmu nākusi pasaulē, lai Jūs mīlētu, bet nu jau es atvados no dzīves. Cik savādi ir gulēt te un gaidīt savu dienu un savu stundu! Soli pa solim es attālinos no dzīves, no cilvēkiem, no ielu kņadas. Arī pavasari es vairs nekad neredzēšu, un šīs mājas un ielas un šie koki parkā — tas viss paliks tāds pats, kāds bijis. Šodien man atļāva brīdi pasēdēt gultā un palūkoties ārā pa logu. Uz ielas stūra divi satikās, viņi sasveicinājās, sadevās rokās, par kaut ko runāja un smējās, bet es jutos tik savādi, ka te guļu un to redzu, un man jāmirst. Es nodomāju, ka tie divi tur, lejā, nezina, ka es te guļu un gaidu savu pēdējo stundu, bet, ja arī zinātu, viņi tomēr tāpat sasveicinātos un tikpat jautri sarunātos.

Vakarnakt, kad bija melna tumsa, es domāju, ka mana stunda jau situsi, sirds stājās pukstēt un man šķita, ka es dzirdu tālumā mūžības šalkas. Taču nākamajā mirklī es atguvos un no jauna sāku elpot. Šo sajūtu nav iespējams aprakstīt. Māmuļa domā, ka es pa sapņiem esmu dzirdējusi upes un ūdenskrituma šalkoņu pie mums mājās.

Ak dievs, Juhannes, Jums jāzina, cik ļoti es Jūs mīlēju! Nevarēju to Jums parādīt, jo tik daudz kas stājās man ceļā, vispirmām kārtām — mans raksturs. Tēvs arī bija cietsirdīgs pats pret sevi, un es esmu viņa meita. Bet tagad, kad man jāmirst un neko vairs nevar vērst par labu, es Jums rakstu, lai to visu pateiktu. Es pati brīnos, kāpēc tā daru, jo Jums tas ir vienaldzīgs, it īpaši tagad, kad manis vairs nebūs; tomēr man gribas būt kopā ar Jums līdz pat pēdējam mirklim, lai nejustos vientuļāka nekā agrāk.

Es it kā redzu, kā Jūs lasāt šo vēstuli, redzu Jūsu kustības, Jūsu plecus un rokas, redzu, kā Jūs turat vēstuli un to lasāt. Un mēs vairs neesam tik tālu viens no otra, es nodomāju. Es nevaru aizsūtīt pēc Jums, man nav tādu tiesību. Māmuļa jau pirms divām dienām gribēja aizsūtīt pēc Jums, bet es nolēmu labāk rakstīt. Turklāt es gribu, lai Jūs mani atceraties tādu, kāda es biju senāk, iekāms saslimu. Atminu, ka Jūs... (daži vārdi te izsvītroti) ... manas acis un uzacis, bet arī tās vairs nav tādas kā agrāk.

Arī tāpēc es negribēju, ka Jūs nākat. Un vēl es lūdzu Jūs — neskatieties uz mani šķirstā! Neesmu daudz pārvērtusies, tikai kļuvusi bālāka, man būs uzģērbta dzeltenā kleita, tomēr Jums būs smagi, ja redzēsiet mani tādu.

Vairākkārt esmu atsākusi šo vēstuli, tomēr neesmu uzrakstījusi ne tūkstošo daļu no tā, ko vēlos Jums sacīt. Man ir baismi, es negribu mirt, sirds dziļumos paļaujos uz dievu, ka man varbūt kļūs mazliet labāk un es nodzīvošu kaut vai līdz pavasarim. Tad dienas ir gaišas un koki salapo. Ja es izveseļotos, tad nemūžam vairs neizturētos ļauni pret Jums, Juhannes. Cik daudz esmu raudājusi, par to domādama! Ak, es gribētu iziet ārā uz ielas un noglāstīt katru bruģakmeni, apstāties pie katra lieveņa un pateikties ik pakāpienam, un būt labai pret visiem! Es nekad vairs nežēlotos ne par ko, ja kāds man iesistu, es vienīgi pasmaidītu, es pateiktos un slavētu dievu, ja tikai varētu dzīvot. Es taču nemaz neesmu dzīvojusi, nevienam neesmu nekā laba darījusi, un šī nedzīvotā dzīve tagad kuru katru brīdi pārtrūks. Ja Jūs zinātu, cik ļoti es vēlos dzīvot, Jūs darītu visu, kas ir Jūsu spēkos! Protams, Jūs nekā nevarat darīt, tomēr es iedomājos — ja Jūs un visi cilvēki pasaulē aizlūgtu par mani, lai dievs paildzina manu mūžu, varbūt dievs šo lūgšanu uzklausītu? Ak, cik tad es būtu pateicīga, nevienam vairs nedarītu ļauna, bet ar smaidu uzņemtu visu, kas man nolemts, — ja vien varētu dzīvot!

Māmuļa sēž man blakus un raud. Viņa te sēdēja visu nakti un mani apraudāja. Tas man ir neliels mierinājums, kas atmaidzina šķiršanās rūgtumu. Šodien es iedomājos — ko Jūs darītu, ja es kādu dienu nāktu Jums pretī uz ielas skaistā tērpā, neteiktu vairs neviena aizskaroša vārda, bet pasniegtu Jums rozi, ko būtu jau iepriekš nopirkusi. Un tad es atcerējos, ka nemūžam vairs nevarēšu tā darīt, kā gribu, jo es taču vairs neatspirgšu, bet nobiršu. Tagad es bieži raudu, guļu un klusi, nerimtīgi raudu. Ja es nešņukstu, tad krūtis man nesāp. Juhannes, mans mīļais, dārgais draugs, mans vienīgais mīļotais šai pasaulē, nāc pie manis un paliec, kad ap mani viss sāks satumst! Es tad neraudāšu, bet smaidīšu, cik spēšu, aiz prieka, ka Tu esi atnācis.

Kur gan palicis mans lepnums, mana drosme! Tagad es vairs neesmu sava tēva meita; bet tas tāpēc, ka spēki mani pametuši. Es ilgi esmu cietusi, Juhannes, jau ilgi pirms šīm pēdējām dienām. Es cietu, kad Jūs bijāt ārzemēs, un pēc tam, kad mēs pavasarī atbraucām uz pilsētu, katra diena man sagādāja neizsakāmas mokas. Agrāk es nekad nezināju, cik bezgala gari var vilkties nakts. Es Jūs divas reizes tajā laikā redzēju uz ielas. Jūs pagājāt man garām, bet mani neievērojāt. Cerēju, ka satikšu Jūs pie Seieriem, bet Jūs neatnācāt. Es nebūtu ar Jums runājusi, arī nebūtu piegājusi pie Jums, es būtu Jums pateicīga, ka varu Jūs redzēt kaut iztālēm. Taču Jūs neatnācāt. Es nodomāju, ka Jūs varbūt neatnācāt manis dēļ. Vienpadsmitos es sāku dejot, jo ilgāk vairs nespēju gaidīt. Jā, Juhannes, es Jūs mīlēju, Jūs vienīgo mīlēju visu mūžu. To Jums raksta Viktorija, un dievs pār manu plecu lasa šos vārdus.

Un tagad man no Jums jāatvadās, jo ir gandrīz satumsis, es vairs nekā neredzu.

Ardievu, Juhannes, paldies par katru dienu! Un, aizejot no zemes, es līdz pēdējam mirklim Jums pateikšos un visu garo, salto ceļu čukstus atkārtošu Jūsu vārdu.

Dzīvojiet laimīgs un piedodiet, ko esmu Jums nodarījusi, piedodiet arī to, ka es nepaspēju nomesties Jūsu priekšā ceļos un izlūgties piedošanu! To es tagad daru savā sirdī. Lai Jums labi klājas, Juhannes, ardievu uz mūžu! Vēlreiz pateicos par visu, par katru dienu un stundu! Man vairs nav spēka.

Jūsu Viktorija

Ir aizdegta lampa, ap mani kļuvis daudz gaišāks. Es atkal biju nemaņā, tālu no šīs pasaules. Paldies dievam, šoreiz nejutos tik baismi kā iepriekš. Es pat dzirdēju klusi skanam mūziku, bet galvenais — nebija tumšs. Es esmu tik pateicīga! Bet nu spēki man zūd... Ardievu, mans mīļotais...»