Otrais sējums - Pāns. Glāna nāve. Viktorija. Zem rudens zvaigznēm. Ceļinieks klusi koklē. Stāsti

1861. gada piezīmes

I

Glāna ģimene var pēc sirds patikas sludināt avīzēs par pazudušo leitnantu Tomasu Glānu. Viņš nemūžam neatgriezīsies. Viņš ir miris, es pat zinu, ka viņš nomira. Patiesību sakot, mani arī nepārsteidz neatlaidība, ar kādu viņa ģimene joprojām turpina meklējumus, jo Tomass Glāns daudzējādā ziņā bija neparasts un iemīļots cilvēks. Es to atzīstu patiesības labad, par spīti tam, ka pret Glānu vēl joprojām jūtu nepatiku, arī atmiņas par viņu modina naidu. Viņš bija apveltīts ar pievilcīgu izskatu, jauneklību un spējām sagrozīt galvu. Ja viņš kādu uzlūkoja ar savu dzīvnieka skatienu, tas tūdaļ juta viņa varu, pat es to izjutu. Kāda dāma reiz teica: «Ja viņš uz mani skatās, es vairs neapjēdzu, kas ar mani notiek, it kā viņš man būtu pieskāries.»

Taču Tomasam Glānam bija savas kļūdas, un es nedomāju tās slēpt, jo es viņu ienīstu. Reizēm viņš bija nenopietns un gražīgs kā mazs bērns, bet. arī tikpat labsirdīgs un piemīlīgs, varbūt tāpēc sievietes liptin lipa viņam klāt, dievs vien to zina. Viņš stundām ilgi varēja tērzēt ar sievietēm un smieties par viņu muļķīgajiem jokiem, bet sievietēm jau tas patīk. Tā, piemēram, par kādu ļoti resnu cilvēku viņš teica, ka tas laikam esot ielicis biksēs mucu ar taukiem, un pats par savu asprātību gardi smējās, lai gan, manuprāt, viņam vajadzēja kaunēties. Vēlāk, kad mēs dzīvojām vienā mājā, viņš pavisam skaidri parādīja savu ākstību: saimniece kādu rītu ienāca manā istabā un jautāja, ko es vēlētos brokastīs, un es steigā atbildēju: vienu šķēli olu ar maizi. Tomass Glāns tieši tobrīd sēdēja manā istabā — viņš dzīvoja skabūzītī zem paša jumta — un sāka skaļi smieties par manu pārteikšanos, smējās kā negudrs.

«Vienu šķēli olu ar maizi,» viņš nemitīgi atkārtoja, kamēr es uz viņu tik izbrīnīti paskatījos, ka viņš aprima. Varbūt es vēlāk atcerēšos vēl citas viņa smieklīgās īpašības un aprakstīšu arī tās, es viņu nesaudzēšu, jo viņš joprojām ir mans ienaidnieks. Kāpēc lai es būtu cēlsirdīgs? Tomēr atzīstos, ka viņš ākstījās tikai tad, kad bija piedzēries. Bet vai dzeršana pati par sevi nav pretīgs netikums?

Kad es ar viņu iepazinos tūkstoš astoņi simti piecdesmit devītā gada rudenī, viņam bija trīsdesmit divi gadi, mēs bijām vienā vecumā. Toreiz viņš bija uzaudzējis kuplu bārdu un valkāja adītus kreklus ar pārāk lieliem kakla izgriezumiem, turklāt bieži neaizpogāja augšējo pogu. Sākumā man viņa kakls likās neparasti skaists, bet vēlāk, kad viņš pamazām bija padarījis mani par savu ienaidnieku, man šķita, ka viņa kakls nemaz nav skaistāks par manu, es tikai savu kaklu tā neizrādu. Pirmo reizi mēs sastapāmies uz prāmja, mums bija pa ceļam, un mēs tūlīt norunājām kopā nolīgt ratus un braukt ar vēršiem, ja vilciens līdz turienei neies. Es ar nolūku neminu vietu, uz kurieni mēs devāmies, lai kāds netiktu uz pēdām. Taču Glāna ģimene mierīgu sirdsapziņu var izbeigt sava tuvinieka meklēšanu, jo viņš nomira tajā vietā, uz kurieni mēs devāmies un kuru es negribu nosaukt.

Par Tomasu Glānu es jau biju dzirdējis, iekams mēs satikāmies, viņa vārds man nebija svešs. Biju dzirdējis, ka viņam esot bijis sakars ar kādu dižciltīgas dzimtas mantinieci Ziemeļu Norvēģijā un viņš jauno sievieti tā vai citādi kompromitējis un viņa šos sakarus pārtraukusi. Tad viņš sava muļķīgajā spītībā nozvērējies viņai atriebties, bet dāma ļāvusi viņam rīkoties pēc patikas, jo viņu tas vairs neskāris. Kopš tā laika Tomasa Glāna vārds kļuva diezgan pazīstams, viņš mežonīgi un trakulīgi kāvās, plītēja, taisīja skandālu pēc skandāla un aizgāja no militārā dienesta. Dīvaina atriebība par noraidījumu!

Klīda arī citādi nostāsti par viņa sakaru ar šo jauno dāmu. Ka viņš nepavisam neesot viņu kompromitējis, bet viņas vecāki parādījuši viņam durvis, arī viņa pati vecākiem piekritusi, tāpēc ka tieši tad kāds zviedru grāfs, kura vārdu es negribu minēt, lūdzis viņas roku. Bet šim nostāstam es gribu mazāk ticēt, drīzāk gan pirmajai versijai, jo es ienīstu Tomasu Glānu un domāju par viņu visļaunāko. Bet, lai būtu kā būdams, viņš nekad nerunāja par šo sakaru ar dižciltīgo dāmu, un es viņu arī neiztaujāju. Kāda man tur daļa?

Atceros, ka uz prāmja mēs runājām tikai par mazo lauku ciematu, uz kurieni braucām un kur neviens no mums agrāk nebija bijis.

— Tur esot arī viesnīca, — Glāns teica un pētīja karti. — Ja laimēsies, varēsim dzīvot tur. Saimniece esot veca angliete, patiesība jauktene. Virsaitis dzīvojot kaimiņu ciematā, viņam esot daudz sievu, dažai tikai desmit gadu.

Nu, es neko nezināju par to, vai virsaitim ir daudz sievu un vai ciematā ir viesnīca, tāpēc klusēju, bet Glāns smaidīja, un viņa smaids man likās apburošs.

Es, starp citu, aizmirsu pieminēt, ka Glānam bija arī savas vainas, lai gan viņš bija skaists vīrietis. Viņš pats stāstīja, ka kreisajā kājā esot sens ievainojums no lodes un uz laika maiņu šī kāja vienmēr sāpot.

II

Pēc nedēļas mēs bijām iekārtojušies vecās pusanglietes lielajā būdā, ko tur dēvēja par viesnīcu. Tā nu gan bija viesnīca! Tās sienas lielāko tiesu bija nomaļiem, tikai vietām no koka, un koku bija sagrauzuši termīti, kas tur čumēja un mudžēja. Es dzīvoju blakām viesistabai, manas istabas logs bija ielas pusē, logam bija viena vienīga ne visai tīra rūts, bet Glāns bija izvēlējies kaut kādu ūķi bēniņos, tiesa, arī tam bija stikla rūts ielas pusē, taču tur bija daudz tumšāk un netīkamāk. Saule sakarsēja salmu jumtu, tāpēc Glāna skabūzī dienu un nakti bija neizturami karsts, turklāt kāpņu nebija un vajadzēja rāpties pa pieslienamām kāpnēm ar četrām redelēm. Ko es tur varēju līdzēt? Izvēlēties es atļāvu Glānam un teicu:

— Te ir divas istabas, viena apakšā un otra augšā, izvēlieties!

Un Glāns apskatīja abas istabas un izvēlējās augšējo — varbūt lai atstātu man labāko; bet vai tad es nebiju viņam tāpēc pateicīgs? Es parādā nepaliku.

Kamēr turējās svelme, mēs nemedījām, bet sēdējām mājās — karstums tiešām bija neizturams. Naktī mēs gulējām zem moskītu tīkla, tomēr reizēm sikspārņi akli metās pret tīklu, saplēsa to lupatu lēveros. Glānam tā gadījās bieži, jo karstuma dēļ vajadzēja turēt lūku vaļā. Dienā mēs gulējām uz mašas mūsu būdas priekšā un vērojām dzīvi citās būdās. Iezemieši bija brūnādaini, biezām lūpām, visiem bija tumšas, stingas acis un ausīs auskari. Viņi bija gandrīz kaili, tikai ap gurniem apsējs no drānas vai lapām, sievietēm vēl bija īsi bruncīši. Bērni dienu un nakti skraidīja apkārt pilnīgi kaili, viņiem bija lieli vēderi, kas spīdēja kā ieeļļoti.

— Sievietes ir pārāk resnas, — Glāns sacīja.

Arī man šķita, ka sievietes ir pārāk resnas, varbūt es pirmais to ievēroju, nevis Glāns, bet tāpēc ar viņu neķildojos un labprāt atstāju viņam atklājēja godu. Galu galā ne jau visas sievietes izskatījās neglītas, kaut arī viņu sejas bija tuklas un uzblīdušas.

Es iepazinos ar kādu meiteni — jaukteni gariem matiem un spoži baltiem zobiem, viņa bija skaistāka par visām. Es sastapu viņu reiz vakarā, viņa gulēja rīsu lauka malā, augstā zālē, gulēja uz vēdera un kūļāja kājas. Mēs sākām runāties un palikām kopā līdz pat rītam, un, kad mēs šķīrāmies, viņa tūlīt negāja uz mājām, bet nolēma stāstīt vecākiem, ka nakti pavadījusi kaimiņu ciemā. Glāns to nakti bija pavadījis ar divām meitenēm, pavisam jauniņām, varbūt ne vecākām par desmit gadiem. Ar tām viņš varēja noņemties un dzert rīsu šņabi — tāda bija viņa gaume.

Pēc pāris dienām devāmies medībās. Mēs gājām garām tējas plantācijām, rīsu laukiem un zālainiem klajumiem, pametām aiz muguras ciemu un soļojām gar upes krastu, mēs iegājām mežā, kur auga dīvaini, svešādi koki: bambusi, mango, tamarindi, tīkkoki un sālskoki, eļļaskoki un gumijkoki, dievs vien to zina, kas tie bija par kokiem, mēs nekā daudz no tā visa nesapratām. Taču upe bija ļoti sekla un tāda palika līdz lietus periodam. Mēs nošāvām meža baložus un vistas un pievakarē ieraudzījām divas panteras. Pār mūsu galvām lidoja papagaiļi. Glāns bija apbrīnojams šāvējs, viņam gandrīz nekad nemisējās. Tas tāpēc, ka viņa bise bija labāka par manējo. Taču arī es vairākkārt trāpīju. Tomēr es ar to nelielījos, bet Glāns bieži vien teica: «Tam es trāpīšu astē, tam — galvā.» To viņš teica, iekams nospieda gaili, un, kad putns bija nokritis, izrādījās, ka viņš tiešām trāpījis vai nu galvā, vai astē. Kad mēs uzduramies tām divām panterām, Glānam ienāca prātā noguldīt tās ar skroteni, bet es viņu atrunāju, jo metās jau krēsla un mums bija palikušas tikai kādas pāris patronas. Es domāju, viņš gribēja vienīgi palielīties, ka viņam ir dūša šaut uz panteru ar skrotīm.

— Žēl, ka es tomēr nešāvu, — viņš man teica. — Kādēļ jūs esat tik sasodīti piesardzīgs? Vai gribat ilgi dzīvot?

— Priecājos, ja jūs atzīstat, ka esmu par jums prātīgāks, — es atbildēju.

— Tādu nieku dēļ neķildosimies, — viņš piebilda. Tie bija viņa vārdi, nevis mani. Ja viņš grib ķildoties, ar mani lai labāk nesāk. Man jau tad sāka rasties nepatika pret viņa vieglprātību un valdzinājumu. Vakar vakarā, piemēram, mēs ar Magiju, tamulu meiteni, manu draudzeni, pavisam mierīgi gājām pa ceļu, abi bijām jaukā noskaņā. Glāns sēdēja ārā pie būdas un, kad mēs gājām garām, mūs sveicināja un pasmaidīja. Magija viņu redzēja pirmo reizi un ziņkāri mani par viņu iztaujāja. Viņš meiteni tā bija ietekmējis, ka mēs drīz šķīrāmies, aizgājām katrs uz savu pusi.

Kad es to pastāstīju Glānam, viņš apgalvoja, ka tās esot vienīgi manas iedomas.

Bet es to neaizmirsu. Ne jau man viņš uzsmaidīja, kad mēs gājām garām, viņš uzsmaidīja Magijai.

— Ko viņa vienmēr košļā? — viņš man vaicāja.

— Nezinu. Tāpēc taču viņai ir zobi, — es atbildēju.

Man tas nebija nekas jauns, ka Magija pastāvīgi košļā, to es jau sen biju ievērojis.

Taču viņa nekošļāja betelpalmas riekstus, viņas zobi tāpat bija sniega baltumā, viņai bija paradums košļāt visu, kas pagadījās, — gan monētas, gan papīra gabaliņus, gan putnu spalvas. Viņai tikai vajadzēja košļāt — vienalga, ko. Un kas tur peļams? Viņa tik un tā bija ciema skaistule. Glāns mani apskauda, tur tā vaina.

Nākamajā vakarā mēs ar Magiju salabām un par Glānu vairs nerunājām.

III

Atkal pagāja nedēļa, mēs ik dienas devāmies medībās un nošāvām daudz medījumu. Reiz no rīta, kad mēs ar Glānu tikko bijām iegājuši mežā, viņš satvēra mani aiz rokas un čukstēja: «Stāviet!» Tai pašā mirklī viņš pielika šauteni pie vaiga un izšāva. Viņš bija nošāvis jaunu leopardu. Es arī to varēju nošaut, bet šis gods krita Glānam, viņš izšāva pirmais. «Nu gan viņš atkal plātīsies!» es nodomāju. Mēs piegājām pie nošautā zvēra, tas bija uzreiz pagalam, lode saplosījusi kreisos sānus un iestrēguši mugurā.

Man nepatika, ka mani rausta aiz rokas, tāpēc es sacīju:

— Tā es arī varēju izšaut. Glāns paskatījās uz mani. Es atkal sacīju:

— Jūs varbūt neticat, ka es to varētu izdarīt?

Glāns arī tagad neko neatbildēja. Toties viņš atkal rīkojas bērnišķīgi un iešāva beigtajam leopardam galvā. Es jutos kā no mākoņiem nokritis.

— Jā, — viņš paskaidroja, — man nepatīk, ka trāpīju leopardam sānos.

Redzat, šāds vienkāršs šāviens aizskāra viņa godu, viņš vienmēr gribēja izcelties.

Cik gan viņš bija aušīgs! Bet tas mani neskāra, es nemaz nedomāju viņu nodot.

Vakarā, kad mēs atgriezāmies ar nošauto leopardu, mūs apstāja iezemieši. Glāns, starp citu, tikai pateica, ka mēs to nošāvām no rīta, un vairs nelikās ne zinis. Tur bija arī Magija.

— Kas to nošāva? — viņa vaicāja.

— Tu taču redzi divas brūces, mēs to nošāvām šorīt.— Un viņš apgrieza leopardu un rādīja abas brūces, gan sānos, gan galvā.

— Te izgāja mana lode, — viņš teica un rādīja brūci sānos; viņa muļķības dēļ iznāca, ka es esmu trāpījis galvā. Es netaisījos viņa teikto izlabot, kāpēc gan? Glāns pēc tam cienāja iedzimtos ar rīsu šņabi un deva katram, cik vien tas varēja iedzert.

— Viņi abi to nošāvuši, — Magija klusi noteica, tomēr visu laiku skatījās uz Glānu.

Es pavilku meiteni sāņus un sacīju:

— Kāpēc tu visu laiku lūkojies uz viņu? Vai mani tu nemaz neredzi?

— Redzu gan, — viņa atbildēja. — Paklau, vakarā es atnākšu.

Nākamajā dienā Glāns saņēma to vēstuli. Vēstule bija atvesta ar kuģi, bet pēc tam astoņdesmit jūdzes klīdusi apkārt pa sauszemi. Vēstuli bija rakstījusi sievietes roka, un es nodomāju, ka laikam to sūta viņa agrākā draudzene, dižciltīga dāma. Izlasījis vēstuli, Glāns nervozi iesmējās un iedeva ziņnesim dzeramnaudu par piegādāšanu.

Taču drīz viņš kļuva kluss un drūms un visu dienu nedarīja nekā cita, tikai stingi lūkojās vienā punktā. Vakarā viņš piedzērās kopā ar kādu vecu iezemiešu punduri un viņa dēlu, apskāva arī mani un uzstāja, lai es ar viņiem sadzeru.

— Kāpēc jūs šovakar esat tik laipns? — es jautāju. Viņš saka skaļi smieties un teica:

— Te nu mēs abi esam aizmaldījušies līdz pašai Indijai un šaujam zvērus, vai ne?

Vai tas nav smieklīgi? Iedzersim par visas pasaules un visu zemju bagātniekiem, par visām skaistajām sievietēm, gan precētām, gan neprecētām, tuvām un tālām! Ha-hā! Iedomājieties! Precēta sieva piedāvājas vīrietim — precēta sieva!

— Grāfiene! — es dzēlīgi sacīju. To es teicu ļoti dzēlīgi un trāpīju naglai uz galvas. Viņš atņirdza zobus gluži kā suns, tāpēc ka runāju pārliecinoši un trāpīju naglai uz galvas. Tad viņš pēkšņi sarauca pieri, viņam sāka raustīties plaksti, acīmredzot viņš atjēdzās, baidījās, ka izrunājies par daudz, tik svarīgs viņam bija šis nenozīmīgais noslēpums. Bet tieši tad pie mūsu būdas pieskrēja daži bērni, kliegdami:

— Tīģeri, vai, tīģeri!

Pašā ciema nomalē krūmos starp upi un ciematu tīģeris bija noķēris bērnu.

Glānam ar to pietika, jo viņš bija apskurbis un apjucis, viņš paķēra šauteni un skrēja uz brikšņiem, pat cepuri neuzlicis. Bet kāpēc viņš tagad paķēra šauteni, nevis skroteni, ja bija tik drosmīgs? Viņam vajadzēja pārbrist pāri upei, kas bija pat bīstami, lai gan upe tagad pirms lītavām bija gandrīz sausa. Pēc brīža izdzirdēju divus šāvienus, tiem sekoja vēl trešais. «Trīs šāvieni vienam zvēram!» es nodomāju. «Ar diviem šāvieniem var nošaut lauvu, bet tas ir tikai tīģeris!» Tomēr arī šie trīs šāvieni bija veltīgi, bērns jau bija saplosīts un gandrīz aprīts, kad ieradās Glāns. Ja viņš nebūtu tik apskurbis, viņš arī vairs nemēģinātu bērnu glābt.

Visu nakti viņš plītēja un dzēra kaimiņu būdā kopā ar kādu atraitni un viņas divām meitām, ej nu sazini, ar kuru no visām trim.

Divas dienas Glāns ne brīdi nebija skaidrā, pudeles biedru viņam netrūka. Viņš veltīgi mēģināja pierunāt arī mani piedalīties uzdzīvē, pat vairs neapzinājās, ko saka, jo pārmeta man, ka esmu uz viņu greizsirdīgs.

— Greizsirdība jūs padara aklu, — viņš teica. Greizsirdība! Es esot greizsirdīgs!

— Vai jūs maz saprotat, ko runājat? Es esot greizsirdīgs! Uz jums? Par ko tad es varētu būt greizsirdīgs?

— Nē, nē, protams, jūs neesat greizsirdīgs, — viņš atbildēja. — Starp citu, es šodien satiku Magiju. Viņa kā vienmēr košļā, mute vien kust.

Es savaldīju mēli un aizgāju.

IV

Mēs atkal gājām medībās. Glāns juta, ka ir mani apvainojis, un lūdza, lai es viņam piedodot.

— Galu galā man viss apnicis, — viņš teica. — Cik labi būtu, ja jums misētos un jūs trāpītu man pakausī.

«Laikam gan grāfienes vēstule nedod viņam miera,» es nodomāju un atbildēju:

— Ko sēj, to pļauj.

Ar katru dienu viņš kļuva arvien drūmāks un klusāks, vairs nedzēra un nebilda ne vārda; vaigi viņam iekrita.

Reiz es piepeši aiz sava loga izdzirdu balsis un smieklus, paraudzījos ārā un ieraudzīju, ka Glāns atkal bezrūpīgi triec ar Magiju. Viņš lika lietā visu savu pievilcību. Magija acīmredzot nupat bija iznākusi no mājas un Glāns viņu gaidījis.

Viņi pat nekautrējās stāvēt un ķiķināties tieši zem mana loga!

Es sāku trīcēt pie visām miesām, paķēru bisi, uzvilku gaili, bet tūlīt nolaidu ieroci. Es izgāju ārā un paņēmu Magiju aiz rokas; klusēdami mēs devāmies ārā no ciemata. Glāns tūdaļ ielīda savā ūķī.

— Kāpēc tu atkal ar viņu runā? — es Magijai vaicāju. Viņa neatbildēja.

Man kļuva smagi, sirds tik strauji pukstēja, ka es tikko varēju paelpot Nekad es Magiju nebiju redzējis tik skaistu kā tobrīd, tik skaistu nebiju redzējis pat nevienu balto meiteni, tāpēc aizmirsu, ka viņa ir tamulu meitene, viņas dēļ aizmirsu visu pasauli.

— Atbildi — kāpēc tu ar viņu runā? — es atkārtoju.

— Man viņš patīk, — viņa atbildēja.

— Vai viņš tev patīk labāk par mani?

— Jā.

Nu jā, viņš viņai patīk labāk, bet vai es esmu sliktāks? Vai tad es vienmēr neesmu pret viņu izturējies labi, vai neesmu viņai devis naudu un dāvanas? Bet ko darījis viņš?

— Viņš par tevi zobojas, saka, tu vienmēr gremojot kā govs, — es teicu.

To viņa nesaprata, un es paskaidroju, ka viņai ir paradums visu bāzt mutē un košļāt un Glāns tāpēc par viņu zobojas. Tas viņu ietekmēja vairāk nekā viss cits, ko es biju sacījis.

— Paklau, Magij, — es turpināju, — tev jākļūst manai uz visiem laikiem. Vai tu to negribi? Es visu esmu pārdomājis, es ņemšu tevi līdzi, kad braukšu prom no šejienes, es tevi apprecēšu, vai dzirdi, un mēs aizbrauksim uz manu zemi un dzīvosim tur. Nu, vai gribi?

Šie vārdi viņu arī ietekmēja, viņa kļuva līksma un visu laiku tērgāja bez mitas.

Glānu viņa pieminēja tikai vienu reizi, viņa vaicāja:

— Vai Glāns arī brauks ar mums kopā?

— Nē, nebrauks. Vai tev žēl? — es jautāju.

— Nē, nē, — viņa steigšus atbildēja. — Es priecājos. Glānu viņa vairs nepieminēja, un es nomierinājos. Kad es viņu aicināju pie sevis, viņa nāca.

Kad viņa pēc pāris stundām aizgāja, es uzrāpos pie Glāna un pieklauvēju pie plānajām niedru durvīm. Viņš bija mājās. Es teicu:

— Es atnācu pateikt, ka rīt labāk neiesim medībās.

— Kāpēc ne? — Glāns vaicāja.

— Tāpēc, ka negalvoju par sevi, varu pārskatīties un ielaist jums lodi pakausī.

Glāns nekā neatbildēja, un es norāpos lejā. Pēc šāda brīdinājuma viņam rīt nevajadzētu iet medībās. Bet kāpēc viņš atvilināja Magiju zem mana loga un ar viņu kūvējās? Kāpēc viņš nebrauca atpakaļ, ja vēstule viņu aicināja? Velti cerēt! Viņš staigāja apkārt, zobus sakodis, un lāgiem skaļi iesaucās: «Nemūžam! Nemūžam! Lai tad mani labāk nogalina!»

Bet nākamajā rītā — pēc tam, kad es iepriekšējā vakarā biju viņu brīdinājis, — Glāns tomēr stāvēja pie manas gultas un sauca:

— Celieties, celieties, veco zēn! Laiks ir brīnišķīgs, kā radīts medībām. Bet vakar jūs sarunājāt muļķības.

Pulkstenis vēl nebija pat četri, bet es tūdaļ piecēlos un saģērbos. Kāpēc viņš neievēroja manu brīdinājumu? Es pielādēju bisi viņa acu priekšā. Turklāt laiks nemaz nebija brīnišķīgs, kā viņš teica, tieši otrādi, līņāja, tātad viņš atklāti par mani ņirgājās.

Taču es nelikos to manam un klusēdams gāju viņam līdzi.

Visu dienu mēs noklaiņojām pa mežu, katrs ar savam domām kaudamies. Mēs nekā nenošāvām, laidām medījumus garām, jo mūsu domas bija nodarbinātas pavisam ar ko citu. Sākot ar pusdienas laiku, Glāns turējās man mazliet pa priekšu, it kā gribēdams mani izaicināt, lai izpildu savu nodomu. Viņš gāja tieši pret manas bises stobru, taču arī šo izsmieklu es pacietu. Vakarā mēs atgriezāmies mājās, nekas nebija noticis. Es domāju: «Varbūt viņš tagad pierausies un liks Magiju mierā!»

— Šodien bija mana mūža garākā diena, — Glāns sacīja kad bijām pienākuši pie būdas.

Pēc tam mēs nepārmijām vairs ne vārda.

Nākamajās dienās viņa noskaņa bija aplam drūma, laikam tās pašas vēstules dēļ.

«Es to nevaru izturēt! Nē, nevaru izturēt!» viņš naktīs reizēm izsaucās. Tas bija dzirdams visā būdā. Viņš savā nomāktībā vairs pat neatbildēja uz saimnieces laipnajiem jautājumiem un pa miegam sāka vaidēt. «Viņa sirdsapziņa nav tīra!» es nodomāju. «Bet kāpēc viņš nebrauc uz mājām? Laikam taču lepnums neļauj, viņš negrib atgriezties, ja reiz viņam parādītas durvis!»

Ar Magiju es tikos katru vakaru, Glāns vairs ar viņu nerunāja. Es ievēroju, ka viņa nekā nekošļā, vairs nemaz nekošļā, es nopriecājos un nodomāju: «Viņa vairs nekošļā, tātad par vienu trūkumu mazāk, un es viņu tāpēc mīlu divkārt vairāk!» Reiz viņa vaicāja par Glānu, vaicāja ļoti piesardzīgi. Vai viņš esot slims? Vai varbūt aizbraucis?

— Ja viņš nav izlaidis garu vai aizbraucis, tad droši vien guļ savā migā. Man vienalga. Man viņš apriebies.

Bet, kad mēs pienācām pie būdas, tad ieraudzījām Glānu, viņš gulēja uz mašas, salicis rokas aiz pakauša, un stingi raudzījās debesīs.

— Re, tur jau viņš guļ, — es teicu.

Magija tūdaļ piesteidzās pie viņa, iekams es paguvu viņu atturēt, un priecīgi sacīja:

— Es vairs nekošļāju, redzi! Neko, ne spalvu, ne monētu, ne papīra gabaliņu.

Glāns tik tikko uz viņu paskatījās un atkal sāka blenzt debesīs, bet es ar Magiju aizgāju. Kad es viņai pārmetu, ka viņa lauzusi savu solījumu un runājusi ar Glānu, viņa atbildēja, ka tikai gribējusi viņu pārsteigt.

— Ak tā, pārsteigt? Vai tu viņa dēļ atmeti košļāšanu? — es jautāju.

Viņa neatbildēja. Kas vēl nebūs — viņa man neatbildēs?

— Vai dzirdi, tu viņa dēļ atmeti košļāšanu?

— Nē, nē, — viņa atbildēja, — tevis dēļ.

Tā es arī domāju. Kādēļ lai viņa kaut ko darītu Glāna dēļ?

Magija apsolīja vakarā atnākt pie manis, un viņa atnāca.

V

Viņa atnāca desmitos, es izdzirdēju viņas balsi ārā. Viņa veda pie rokas bērnu un ar to skaļi runāja. Kāpēc viņa nenāk iekšā, un kāpēc viņai līdzi bērns? Es vēroju viņu, un man sāka likties, ka, skaļi runādama ar bērnu, viņa dod kādam signālu, redzēju arī, ka viņa nenovērš acu no jumta — no Glāna loga. Varbūt viņš pamājis vai devis pa logu kādu zīmi, izdzirdis lejā viņas balsi? Tik daudz es arī saprotu, ka, runājot ar bērnu, nav jāskatās augstu gaisā.

Es jau gribēju doties ārā un satvert viņu aiz rokas; taču tai pašā brīdī viņa palaida vaļā bērnu, pameta to stāvam, bet pati nāca iekšā pa būdas durvīm. Viņa ienāca priekšnamā. Nu, beidzot es viņu krietni sapurināšu!

Es dzirdēju, ka Magija ienāk priekšnamā, es nealojos, viņa jau bija pie manām durvīm. Taču viņa nenāca vis manā istabā, bet rāpās pa kāpnēm uz bēniņiem, uz Glāna ūķi, es to dzirdēju pilnīgi skaidri. Es plaši atrāvu vaļā durvis, bet Magija jau bija augšā, tur aizvērās durvis un vairs nekas nebija dzirdams. Tas notika desmitos vakarā.

Es atgriezos savā istabā, apsēdos un pielādēju bisi, kaut gan bija jau nakts.

Divpadsmitos es uzkāpu augšā un klausījos pie Glāna durvīm, dzirdēju, ka pie Glāna ir Magija, ka viņi abi mīlinās, un gāju atkal lejā. Vienos es atkal uzkāpu augšā, bet tagad viss bija kluss. Es gaidīju aiz durvīm, kamēr viņi atmodīsies. Pulkstenis bija trīs, pulkstenis bija četri, un, kad jau bija pieci, viņi atmodās. «Tas ir labi,» es nodomāju. Es nedomāju ne par ko citu, tikai par to, ka viņi atmodušies, cik tas ir labi.

Taču pēc brītiņa es saimnieces būdā dzirdēju troksni un kņadu, man bija steigšus jāraušas lejā, lai mani nepārsteigtu. Glāns un Magija bija pamodušies, un es būtu dzirdējis daudz ko vairāk, bet man vajadzēja iet projām.

Gaitenī es pats sev sacīju: «Te viņa gāja garām manām durvīm, bet tās neatvēra, viņa devās augšā pa šiem četriem pakāpieniem.»

Mana gulta bija neskarta, arī tagad es neapgūlos, bet apsēdos pie loga un darbojos ar bisi. Sirds man nevis pukstēja, bet drebēja.

Pēc kādas pusstundas es atkal dzirdēju Magijas soļus uz pakāpieniem. Es atvēru logu un redzēju, ka viņa iznāk ārā no būdas. Viņa bija īsajos katūna svārciņos, kas nesniedzās pat līdz ceļgaliem, bet uz pleciem uzmetusi Glāna vilnas šalli. Nekā vairāk viņai mugurā nebija, bet svārciņi bija vienās krunkās. Viņa, kā parasti, gāja ļoti lēnām un pat nepaskatījās uz manu logu. Tad viņa pazuda starp būdām.

Drīz nonāca lejā arī Glāns ar šauteni, pilnīgi sagatavojies medībām. Viņš izskatījās drūms un pat nesveicināja. Starp citu, viņš bija ļoti rūpīgi un izmeklēti apģērbies.

«Uzcirties kā līgavainis,» es nodomāju.

Es tūdaļ pielēcu kājās un devos viņam līdzi, neviens no mums neteica ne vārda.

Abas pirmās vistas, ko nošāvām, bija ļoti saplosītas, jo bijām šāvuši ar lodēm, tomēr mēs tās izcepām zem kāda koka, cik nu labi varējām, un klusēdami apēdām. Tā pienāca divpadsmit.

Tad Glāns man uzsauca:

— Vai esat pielādējis savu bisi? Varbūt mēs kaut kam uzduramies.

— Esmu pielādējis, — es atbildēju.

Tad viņš uz mirkli pazuda aiz krūmiem. Kāds prieks man būtu viņu nošaut kā suni! Bet nebija ko steigties. Vēl viņš varēja visu nožēlot, jo droši vien saprata, kas man padomā, tāpēc arī vaicāja, vai mana bise pielādēta. Kaut šodien būtu pārvarējis savu augstprātību! Bet nē, bija pat uzvilcis jaunu kreklu! Viņš izskatījās aplam iedomīgs.

Ap vieniem viņš galīgi bāls un nikns nostājās man priekšā un sacīja:

— Nē, es to nevaru izturēt! Pārbaudiet taču, vai esat pielādējis savu bisi, vai tajā ir lodes!

— Pārbaudiet labāk pats savu bisi! — es atbildēju, lai gan ļoti labi zināju, kādēļ viņš visu laiku vaicā par manu bisi.

Un viņš atkal pagāja sāņus. Es pietiekami skaidri parādīju savu nostāju, viņš apklusa un nodūra galvu.

Pēc kādas stundas es nošāvu balodi un no jauna pielādēju bisi.

Kamēr es to pielādēju, Glāns stāvēja aiz koka un mani novēroja. Viņš redzēja, ka es tiešām pielādēju bisi, un pēc tam skaļi un skaidri sāka dziedāt kādu korāli, iedomājieties, kāzu korāli.

«Viņš dzied kāzu korāli un uzvilcis savas labākas drēbes,» es nodomāju, «acīmredzot uzskata, ka šodien ir pilnīgi neatvairāms.» Viņš sāka iet man pa priekšu, galvu nodūris, un joprojām dziedāja. Viņš atkal soļoja tieši pretī manas bises stobram, it kā domātu: «Ja, tagad tam jānotiek, tāpēc es dziedu kāzu korāli!» Bet nekas tomēr nenotika, un, kad viņš beidza dziedāt, viņam bija jāatskatās uz mani.

— Mēs šodien neko daudz nenošausim, — viņš sacīja un pasmaidīja, tādējādi atvainodamies, ka dziedājis medību laikā. Un pat tagad viņa smaids bija apburošs, it kā viņš smaidītu caur asarām, bet lūpas viņam tiešām trīcēja, lai gan, protams, arī tā bija dižošanās — smaidīt tik izšķirošā brīdī.

Es nebiju nekāds sievišķis, un viņš saprata, ka mani tā nevar ietekmēt, viņš nobālēja un sāka nervozi staigāt man apkārt, drīz uz kreiso, drīz uz labo pusi, lāgu lāgiem apstājās un nogaidīja. Ap pieciem es pēkšņi izdzirdēju rībienu, man gar kreiso ausi nosvilpa lode. Es pacēlu acis. Glāns stāvēja dažus soļus attālu un skatījās manī, viņa ierocis kūpēja. Vai viņš gribēja mani nošaut? Es sacīju:

— Jūs nošāvāt garām. Pēdējā laikā jūs šaujat slikti.

Taču viņš nebūt nešāva slikti, nekad nekļūdījās, viņš tikai bija gribējis mani saniknot.

— Nu tad atriebieties, velns parāvis! — viņš man uzkliedza.

— Visam savs laiks, — es atbildēju un sakodu zobus. Mēs stāvam un skatāmies viens uz otru, piepeši Glāns parausta plecus un man uzsauc: — Gļēvulis!

Viņš vēl sauks mani par gļēvuli! Es paceļu šauteni, tēmēju viņam tieši sejā un nospiežu gaili. Ko sēj, to pļauj...

Tātad Glāna ģimenei vairs nav nekādas jēgas meklēt šo cilvēku. Mani jau sen kaitina muļķīgie sludinājumi, kas sola tik un tik lielu atalgojumu par ziņām par kādu mirušo. Tomass Glāns nomira nelaimes gadījumā, no nejaušas lodes medībās Indijā.

Tiesa ierakstīja viņa vārdu un miršanas datumu protokolā, protokolu iešuva vākos, un šai protokolā apliecināts, ka viņš ir miris, — dzirdiet, jūs tur! — miris, miris tieši no nejaušas lodes.