STĀSTI
MĪLESTĪBAS VERGI
I
To es uzrakstīju pati. Uzrakstīju šodien, lai atvieglotu sirdi. Esmu zaudējusi darbu kafejnīcā, zaudējusi dzīvē prieku. Esmu zaudējusi visu. Bet es strādāju kafejnīcā «Maksimilian».
Kāds jauns kungs pelēkā uzvalkā ieradās šajā kafejnīcā katru vakaru kopā ar diviem draugiem, viņi apsēdās pie viena no maniem galdiņiem. Kafejnīcā nāca daudz apmeklētāju, ikvienam bija kāds laipns vārds, ko man pateikt, tikai šim kungam ne.
Viņš bija slaids un kalsnējs, melniem, mīkstiem matiem un zilām acīm, kuras reižu reizēm pievērsās man. Viņa virslūpu klāja tikko manāmas pūciņas.
Laikam jau no paša sākuma viņam kaut kas manī nepatika.
Viņš veselu nedēju nāca katru vakaru. Biju pie viņa pieradusi, un, ja viņš neatnāca, man kaut kā it kā pietrūka. Un, lūk, kādu vakaru viņš neatnāca. Es nevarēju rimties, apstaigāju visu kafejnīcu un pēkšņi viņu ieraudzīju pie galdiņa — aiz vienas no lielajām kolonnām pie otras ieejas. Viņš sēdēja kopā ar kādu cirka aktrisi. Viņa bija ģērbusies dzeltenā kleitā, rokās viņai bija gari cimdi pāri elkoņiem. Viņa izskatījās ļoti jauna, acis viņai bija skaistas un brūnas, turpretī man acis bija zilas.
Es mirkli pastāvēju, gribēju saklausīt, par ko viņi runā. Dāma viņam kaut ko pārmeta, teica, ka viņš esot viņai apnicis, lūdza, lai viņš iet projām. «Svētā dievmāte,» es lūdzos, «lai viņš nāk pie mana galda!»
Nākamajā vakarā viņš, kā parasti, ieradās kopā ar saviem abiem draugiem, viņi apsēdās pie viena no maniem galdiņiem. Man bija pieci galdiņi. Es negāju viņam tūlīt klāt, kā vienmēr mēdzu darīt, es pietvīku un izlikos, ka neesmu viņu pamanījusi. Tad viņš man pamāja. Es teicu:
— Vakar jūs te nebijāt.
— Cik šī meitene ir smuidra un daiļa, — viņš sacīja saviem draugiem.
— Vai alu? — es jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja.
Es nevis gāju, bet lidoju ar trim alus kausiem.
II
Aizritēja divas dienas. Viņš iedeva man vizītkarti un teica:
— Aiznes to tai... Es nenoklausījos līdz galam, paņēmu vizītkarti un aiznesu dāmai dzeltenajā kleitā. Iedama es izlasīju viņa vārdu: Vladimirs T... Kad atnācu atpakaļ, viņš jautājoši manī pavērās.
— Es to nodevu viņai, — es sacīju.
— Vai atbildi nesaņēmi?
— Nē.
Tad viņš pasniedza man vienu marku, pasmaidīja un teica:
— Klusēšana jau arī ir atbilde.
Viņš nosēdēja visu vakaru, nenovērsdams skatienu no šās dāmas un viņas pavadoņiem. Vienpadsmitos viņš piecēlās un piegāja pie viņas galda. Dāma viņu saņēma salti. Abi viņas pavadoņi turpretī ar viņu runājās, uzdeva ņirdzīgus jautājumus un skaļi smējās. Viņš atgriezās drīz — pēc dažām minūtēm, un es viņam aizrādīju, ka viņa vasaras mētelim viena kabata slapja, laikam no alus. Viņš tūlīt novilka mēteli, spēji pagriezās un nikni paskatījās uz cirka dāmas galdu. Es kā varēdama savedu kārtībā mēteli, un viņš smaidīdams man teica:
— Pateicos, verdzene.
Es palīdzēju viņam uzvilkt mēteli un slepus noglāstīju viņa muguru.
Viņš sēdēja, iegrimis domās. Viens no viņa draugiem pasūtīja vēl alu, es paņēmu viņa kausu un to piepildīju. Es gribēju ņemt arī T... kausu.
— Nē, — viņš sacīja un uzlika roku uz manas rokas. No šā pieskāriena mana roka bezspēcīgi noslīga, viņš to laikam pamanīja un tūdaļ atvilka savu roku.
Vakarā, nometusies ceļos pie gultas, es par viņu aizlūdzu. Un aiz prieka noskūpstīju savu labo roku, kurai viņš bija pieskāries.
III
Reiz viņš man uzdāvināja puķes — veselu pušķi. Nākdams uz kafejnīcu, viņš tās bija nopircis no puķu sievas, kas stāvēja uz stūra. Ziedi bija svaigi un sārti — milzīgs pušķis, viņš bija iztukšojis gandrīz visu pārdevējas grozu. Viņš noklāja ar tām galdiņu, pie kura sēdēja. Šoreiz viņš bija viens. Tiklīdz man pagadījās brīvs brītiņš, es aizstājos aiz kolonnas, skatījos uz viņu un domāju: «Viņu sauc — Vladimirs T...»
Tā pagāja krietns laiks. Viņš nemitīgi raudzījās pulkstenī.
Es jautāju:
— Vai jūs kādu gaidāt?
Viņš izklaidīgi pavērās manī un pēkšņi teica:
— Nē, es nevienu negaidu. Ko lai es gaidītu?
— Bet es domāju, ka varbūt jūs kādu gaidāt, — es atkārtoju.
— Panāciet šurp, — viņš aicināja. — Tās domātas jums. Un viņš man iedeva visu ziedu klēpi.
Es gribēju pateikties, bet balss man aiztrūka, es tikai nočukstēju «paldies».
Laimes pārņemta, es stāvēju pie bufetes un neatcerējos, kas man jāpasūta.
— Kas jums vajadzīgs? — jautāja bufetniece.
— Bet vai jūs nezināt? — es atjautāju.
— Kā lai es zinu? Vai jūs esat jukusi, vai?
— Jūs tiešām nezināt, no kā es dabūju šos ziedus? — es jautāju. Garām gāja vecākais viesmīlis.
— Jūs aizmirsāt aiznest alu kungam ar koka kāju, — es dzirdēju viņu sakām.
— Man tos uzdāvināja Vladimirs, — es sacīju un steidzos aiznest alu.
T... vēl nebija aizgājis. Kad viņš piecēlās, es atkal viņam pateicos. Viņš sadrūma un teica:
— Patiesībā es tās nepirku jums...
Nu jā, viņš droši vien tās bija pircis citai. Taču uzdāvinājis man. Ziedus dabūju es, nevis tā, kurai viņš tos pirka. Un viņš atļāva man par tiem pateikties. Ar labu nakti, Vladimir.
IV
Nākamajā rītā lija.
«Kādu kleitu lai šodien velku — melno vai zaļo?» domāju. «Vilkšu zaļo, tā ir jaunāka.» Es jutos tik laimīga.
Pie tramvaja pieturas lietū stāvēja kāda sieviete. Viņai nebija lietussarga. Es viņai piedāvāju savējo, bet viņa pateicās un atsacījās. Tad es nolaidu arī savu lietussargu.
«Lai viņa nesamirkst viena,» es nodomāju.
Vakarā kafejnīcā atnāca Vladimirs.
— Paldies par vakardienas ziediem, — es lepni sacīju.
— Par kādiem ziediem? — viņš vaicāja. — Neatgādiniet man šos ziedus.
— Es tikai gribēju jums pateikties. Viņš paraustīja plecus un atbildēja:
— Ne jau jūs es mīlu, verdzene.
Ne jau mani viņš mīl... Es to zināju un nejutos vīlusies. Taču es viņu redzēju ik vakaru, viņš allaž apsēdās pie mana galdiņa, nevis pie cita, un es viņam nesu alu.
Laipni lūdzu, Vladimir.
Nākamajā vakarā viņš atnāca vēlu. Viņš tūlīt jautāja:
— Vai jums ir nauda, verdzene?
— Nē, diemžēl ne, esmu nabaga meitene, — es atbildēju.
Tad viņš palūkojas uz mani un smaidīdams sacīja:
— Jūs mani laikam pārprotat. Man vajag nedaudz naudas līdz rītam.
— Man mājās ir simt trīsdesmit marku.
— Mājās? Bet te nav? Es atbildēju:
— Pagaidiet stundas ceturksni, līdz slēgs kafejnīcu, tad es jums tās atnesīšu.
Viņš nogaidīja stundas ceturksni, un mēs izgājām no kafejnīcas kopā.
— Dodiet man tikai simt markas, — viņš sacīja. Visu laiku viņš soļoja man blakām, nevis pa priekšu vai aiz muguras, kā to bieži mēdz darīt smalki kungi.
— Man ir tikai tāds mazs skabūzītis, — es teicu, kad apstājāmies pie mājas, kurā es dzīvoju.
— Es neiešu jums līdzi. Pagaidīšu tepat, — viņš atbildēja.
Viņš palika gaidot.
Kad es atgriezos, viņš izskaitīja naudu un teica:
— Te ir vairāk nekā simt marku. Desmit es jums dodu par dzeramnaudu. Jā, jā, paklausieties, es gribu dot jums desmit marku dzeramnaudas.
Un viņš iedeva man naudu, pateica ar labu nakti un aizgāja. Es redzēju, ka uz ielas stūra viņš vecajai, klibajai ubadzei iedeva vienu marku.
V
Nākamajā vakarā viņš sacīja, ka diemžēl nevarot atdot parādu. Es viņam par to pateicos. Viņš vaļsirdīgi atzinās, ka naudu noplītējis.
— Ko lai dara, verdzene! Jūs jau zināt — dzeltenā dāma! — viņš smaidīdams teica.
— Kāpēc tu šo meiteni sauc par verdzeni? — viens no viņa draugiem ievaicājās.
— Tu jau pats esi lielāks vergs nekā viņa.
— Vai atnest alu? — es viņu pārtraucu.
Drīz ienāca dāma dzeltenajā kleitā. T... piecēlās un palocījās. Paklanījās tik zemu, ka mati viņam krita sejā. Viņa pagāja garām, apsēdās pie tukša galdiņa, taču atslēja pie tā ar mugurām divus krēslus, šādi parādīdama, ka viss galdiņš aizņemts. T... tūdaļ aizgāja pie viņas un apsēdās uz viena krēsla. Pēc dažām minūtēm viņš piecēlās un skaļi sacīja:
— Labi, es iešu projām. Un nekad vairs neatgriezīšos.
— Pateicos, — viņa atbildēja.
Aiz prieka es tikko jutu grīdu zem kājām, pieskrēju pie bufetes un sāku kaut ko stāstīt. Droši vien to, ka viņš nekad vairs neatgriezīsies pie viņas. Garām gāja vecākais viesmīlis un teica man skarbu piezīmi, bet es tam nepievērsu ne mazāko uzmanību.
Kad divpadsmitos kafejnīcu slēdza, T... mani pavadīja uz māju.
— Dodiet man piecas markas no tām desmit, kuras es jums vakar iedevu, — viņš teica.
Es iedevu viņam visas desmit, viņš tās arī paņēma, bet piecas atdeva atpakaļ par dzeramnaudu. Un negribēja dzirdēt nekādus iebildumus.
— Šovakar es esmu tik laimīga! Ja nu es uzdrīkstētos lūgt, lai jūs uznākat pie manis? Bet man ir tikai tāds mazs skabūzītis, — es teicu.
— Es neiešu jums līdzi. Ar labu nakti, — viņš sacīja. Viņš aizgāja. Pagāja garām vecajai ubadzei, bet aizmirsa iedot viņai žēlastības dāvanu, lai gan viņa dziļi palocījās. Es pieskrēju pie ubadzes, iedevu viņai dažus šiliņus un teicu:
— Tos jums sūta kungs pelēkā uzvalkā, viņš nupat pagāja jums garām.
— Kungs pelēkā uzvalkā? — ubadze atvaicāja.
— Jā, melnmatainais kungs. Vladimirs.
— Vai jūs esat viņa sieva? Es atbildēju:
— Nē, es esmu viņa verdzene.
VI
Vairākus vakarus no vietas viņš sacīja, ka diemžēl nevar atdot manu naudu. Es lūdzu, lai viņš mani nesāpina. Viņš runāja to skaļi, apkārtējie dzirdēja un smējās par viņu.
— Esmu nelietis un blēdis, — viņš sacīja. — Aizņēmos no jums naudu, bet nevaru atdot. Par piecdesmit markām es būtu ar mieru nocirst savu labo roku.
Šie vārdi mani satrieca, un es gudroju, kur lai sadabūju viņam naudu, taču man nebija kur to ņemt. Mazliet vēlāk viņš sacīja:
— Ja jūs man jautātu, kas noticis, tad dzirdiet: dzeltenā dāma ar savu cirku aizbraukusi. Un es viņu esmu aizmirsis. Pat vairs neatceros.
— Tomēr tu šodien viņai atkal aizrakstīji, — viens no viņa draugiem ierunājās.
— Pēdējo reizi, — Vladimirs atbildēja.
No puķu sievas es nopirku vienu rozi un gribēju iespraust to viņa svārku pogcaurumā. Taču es jutu viņa elpu uz savas rokas un ilgi nevarēju atrast pogcaurumu.
— Paldies, — viņš sacīja.
Es palūdzu kasē tās dažas markas, kas man vēl pienācās, un atdevu viņam. Tas bija tik maz.
— Paldies, — viņš atkal sacīja.
Es jutos laimīga visu vakaru, līdz Vladimirs ierunājās:
— Par šīm markām es aizbraukšu uz vienu nedēļu. Kad atgriezīšos, jūs dabūsiet savu naudu.
Redzēdams, ka es sakustos, viņš piebilda:
— Es taču jūs mīlu. — Un satvēra manu roku.
Es galīgi apjuku, — viņš aizbrauc un pat nesaka, uz kurieni, kaut gan es to vaicāju. Kafejnīca, lustras un daudzie viesi sagriezās man acu priekšā virpulī. Es neizturēju un satvēru abas viņa rokas.
— Es atgriezīšos pie jums pēc nedēļas, — viņš sacīja un spēji piecēlās.
Es dzirdēju, ka vecākais viesmīlis man saka:
— Jūs esat atlaista.
«Vienalga,» es nodomāju. «Kāda tam nozīme? Pēc nedēļas pie manis atgriezīsies Vladimirs!» Es gribēju viņam par to pateikties, pagriezos, bet viņš jau bija aizgājis.
VII
Pēc nedēļas, vakarā pārnākot mājās, es saņēmu no viņa vēstuli. Viņš bija izmisumā, rakstīja, ka sekojis dzeltenajai dāmai, ka nekad nevarēs atdot man naudu, ka esot galīgā trūkumā. Tad viņš atkal sevi sauca par nekrietnu cilvēku un apakšā bija pierakstījis: «Esmu dzeltenās dāmas vergs.»
Es raudāju dienu un nakti, vairāk nekā nespēju darīt. Pēc nedēļas mani atlaida, es sāku meklēt jaunu darbu. Es apstaigāju citas kafejnīcas un viesnīcas, zvanīju pie dzīvokļu durvīm, piedāvādama savus pakalpojumus. Taču veltīgi. Vēlu vakarā es par puscenu nopirku avīzes un, mājās pārnākusi, uzmanīgi izlasīju visus sludinājumus. Es domāju: «Varbūt atradīšu kaut ko un izglābšu mūs abus — gan Vladimiru, gan mani...»
Vakar vakarā es avīzē nejauši uzdūros uz viņa vārda un izlasīju to, kas bija par viņu rakstīts. Es tūdaļ izgāju ārā no mājas, klaiņāju pa ielām un atgriezos tikai no rīta.
Var jau būt, ka es kaut kur gulēju, varbūt sēdēju uz kāpnēm, nespēdama paiet tālāk.
Es vairs neatceros.
Šodien es to atkal pārlasīju. Bet vispirms to izlasīju vakar vakarā, pārnākusi mājās. Es sāku lauzīt rokas atslīgu krēslā. Pēc tam nez kāpēc apsēdos uz grīdas atslējos pret krēslu, situ ar plaukstām pret grīdu un domāju. Bet varbūt es nemaz nedomāju. Galva man bija pilnīgi tukša, es neko neatceros. Pēc tam es droši vien piecēlos un izgāju ārā. Uz ielas stūra — to es skaidri atceros — es iedevu vecajai ubadzei vienu monētu un teicu:
— To jums sūta kungs pelēkajā uzvalkā, jūs viņu pazīstat.
— Jūs laikam esat viņa līgava? — sieva jautāja. Es atbildēju:
— Nē, esmu viņa atraitne... Līdz rītam es klaiņāju pa ielām. Un tagad es to atkal pārlasīju. Viņu sauca — Vladimirs T...
I
To es uzrakstīju pati. Uzrakstīju šodien, lai atvieglotu sirdi. Esmu zaudējusi darbu kafejnīcā, zaudējusi dzīvē prieku. Esmu zaudējusi visu. Bet es strādāju kafejnīcā «Maksimilian».
Kāds jauns kungs pelēkā uzvalkā ieradās šajā kafejnīcā katru vakaru kopā ar diviem draugiem, viņi apsēdās pie viena no maniem galdiņiem. Kafejnīcā nāca daudz apmeklētāju, ikvienam bija kāds laipns vārds, ko man pateikt, tikai šim kungam ne.
Viņš bija slaids un kalsnējs, melniem, mīkstiem matiem un zilām acīm, kuras reižu reizēm pievērsās man. Viņa virslūpu klāja tikko manāmas pūciņas.
Laikam jau no paša sākuma viņam kaut kas manī nepatika.
Viņš veselu nedēju nāca katru vakaru. Biju pie viņa pieradusi, un, ja viņš neatnāca, man kaut kā it kā pietrūka. Un, lūk, kādu vakaru viņš neatnāca. Es nevarēju rimties, apstaigāju visu kafejnīcu un pēkšņi viņu ieraudzīju pie galdiņa — aiz vienas no lielajām kolonnām pie otras ieejas. Viņš sēdēja kopā ar kādu cirka aktrisi. Viņa bija ģērbusies dzeltenā kleitā, rokās viņai bija gari cimdi pāri elkoņiem. Viņa izskatījās ļoti jauna, acis viņai bija skaistas un brūnas, turpretī man acis bija zilas.
Es mirkli pastāvēju, gribēju saklausīt, par ko viņi runā. Dāma viņam kaut ko pārmeta, teica, ka viņš esot viņai apnicis, lūdza, lai viņš iet projām. «Svētā dievmāte,» es lūdzos, «lai viņš nāk pie mana galda!»
Nākamajā vakarā viņš, kā parasti, ieradās kopā ar saviem abiem draugiem, viņi apsēdās pie viena no maniem galdiņiem. Man bija pieci galdiņi. Es negāju viņam tūlīt klāt, kā vienmēr mēdzu darīt, es pietvīku un izlikos, ka neesmu viņu pamanījusi. Tad viņš man pamāja. Es teicu:
— Vakar jūs te nebijāt.
— Cik šī meitene ir smuidra un daiļa, — viņš sacīja saviem draugiem.
— Vai alu? — es jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja.
Es nevis gāju, bet lidoju ar trim alus kausiem.
II
Aizritēja divas dienas. Viņš iedeva man vizītkarti un teica:
— Aiznes to tai... Es nenoklausījos līdz galam, paņēmu vizītkarti un aiznesu dāmai dzeltenajā kleitā. Iedama es izlasīju viņa vārdu: Vladimirs T... Kad atnācu atpakaļ, viņš jautājoši manī pavērās.
— Es to nodevu viņai, — es sacīju.
— Vai atbildi nesaņēmi?
— Nē.
Tad viņš pasniedza man vienu marku, pasmaidīja un teica:
— Klusēšana jau arī ir atbilde.
Viņš nosēdēja visu vakaru, nenovērsdams skatienu no šās dāmas un viņas pavadoņiem. Vienpadsmitos viņš piecēlās un piegāja pie viņas galda. Dāma viņu saņēma salti. Abi viņas pavadoņi turpretī ar viņu runājās, uzdeva ņirdzīgus jautājumus un skaļi smējās. Viņš atgriezās drīz — pēc dažām minūtēm, un es viņam aizrādīju, ka viņa vasaras mētelim viena kabata slapja, laikam no alus. Viņš tūlīt novilka mēteli, spēji pagriezās un nikni paskatījās uz cirka dāmas galdu. Es kā varēdama savedu kārtībā mēteli, un viņš smaidīdams man teica:
— Pateicos, verdzene.
Es palīdzēju viņam uzvilkt mēteli un slepus noglāstīju viņa muguru.
Viņš sēdēja, iegrimis domās. Viens no viņa draugiem pasūtīja vēl alu, es paņēmu viņa kausu un to piepildīju. Es gribēju ņemt arī T... kausu.
— Nē, — viņš sacīja un uzlika roku uz manas rokas. No šā pieskāriena mana roka bezspēcīgi noslīga, viņš to laikam pamanīja un tūdaļ atvilka savu roku.
Vakarā, nometusies ceļos pie gultas, es par viņu aizlūdzu. Un aiz prieka noskūpstīju savu labo roku, kurai viņš bija pieskāries.
III
Reiz viņš man uzdāvināja puķes — veselu pušķi. Nākdams uz kafejnīcu, viņš tās bija nopircis no puķu sievas, kas stāvēja uz stūra. Ziedi bija svaigi un sārti — milzīgs pušķis, viņš bija iztukšojis gandrīz visu pārdevējas grozu. Viņš noklāja ar tām galdiņu, pie kura sēdēja. Šoreiz viņš bija viens. Tiklīdz man pagadījās brīvs brītiņš, es aizstājos aiz kolonnas, skatījos uz viņu un domāju: «Viņu sauc — Vladimirs T...»
Tā pagāja krietns laiks. Viņš nemitīgi raudzījās pulkstenī.
Es jautāju:
— Vai jūs kādu gaidāt?
Viņš izklaidīgi pavērās manī un pēkšņi teica:
— Nē, es nevienu negaidu. Ko lai es gaidītu?
— Bet es domāju, ka varbūt jūs kādu gaidāt, — es atkārtoju.
— Panāciet šurp, — viņš aicināja. — Tās domātas jums. Un viņš man iedeva visu ziedu klēpi.
Es gribēju pateikties, bet balss man aiztrūka, es tikai nočukstēju «paldies».
Laimes pārņemta, es stāvēju pie bufetes un neatcerējos, kas man jāpasūta.
— Kas jums vajadzīgs? — jautāja bufetniece.
— Bet vai jūs nezināt? — es atjautāju.
— Kā lai es zinu? Vai jūs esat jukusi, vai?
— Jūs tiešām nezināt, no kā es dabūju šos ziedus? — es jautāju. Garām gāja vecākais viesmīlis.
— Jūs aizmirsāt aiznest alu kungam ar koka kāju, — es dzirdēju viņu sakām.
— Man tos uzdāvināja Vladimirs, — es sacīju un steidzos aiznest alu.
T... vēl nebija aizgājis. Kad viņš piecēlās, es atkal viņam pateicos. Viņš sadrūma un teica:
— Patiesībā es tās nepirku jums...
Nu jā, viņš droši vien tās bija pircis citai. Taču uzdāvinājis man. Ziedus dabūju es, nevis tā, kurai viņš tos pirka. Un viņš atļāva man par tiem pateikties. Ar labu nakti, Vladimir.
IV
Nākamajā rītā lija.
«Kādu kleitu lai šodien velku — melno vai zaļo?» domāju. «Vilkšu zaļo, tā ir jaunāka.» Es jutos tik laimīga.
Pie tramvaja pieturas lietū stāvēja kāda sieviete. Viņai nebija lietussarga. Es viņai piedāvāju savējo, bet viņa pateicās un atsacījās. Tad es nolaidu arī savu lietussargu.
«Lai viņa nesamirkst viena,» es nodomāju.
Vakarā kafejnīcā atnāca Vladimirs.
— Paldies par vakardienas ziediem, — es lepni sacīju.
— Par kādiem ziediem? — viņš vaicāja. — Neatgādiniet man šos ziedus.
— Es tikai gribēju jums pateikties. Viņš paraustīja plecus un atbildēja:
— Ne jau jūs es mīlu, verdzene.
Ne jau mani viņš mīl... Es to zināju un nejutos vīlusies. Taču es viņu redzēju ik vakaru, viņš allaž apsēdās pie mana galdiņa, nevis pie cita, un es viņam nesu alu.
Laipni lūdzu, Vladimir.
Nākamajā vakarā viņš atnāca vēlu. Viņš tūlīt jautāja:
— Vai jums ir nauda, verdzene?
— Nē, diemžēl ne, esmu nabaga meitene, — es atbildēju.
Tad viņš palūkojas uz mani un smaidīdams sacīja:
— Jūs mani laikam pārprotat. Man vajag nedaudz naudas līdz rītam.
— Man mājās ir simt trīsdesmit marku.
— Mājās? Bet te nav? Es atbildēju:
— Pagaidiet stundas ceturksni, līdz slēgs kafejnīcu, tad es jums tās atnesīšu.
Viņš nogaidīja stundas ceturksni, un mēs izgājām no kafejnīcas kopā.
— Dodiet man tikai simt markas, — viņš sacīja. Visu laiku viņš soļoja man blakām, nevis pa priekšu vai aiz muguras, kā to bieži mēdz darīt smalki kungi.
— Man ir tikai tāds mazs skabūzītis, — es teicu, kad apstājāmies pie mājas, kurā es dzīvoju.
— Es neiešu jums līdzi. Pagaidīšu tepat, — viņš atbildēja.
Viņš palika gaidot.
Kad es atgriezos, viņš izskaitīja naudu un teica:
— Te ir vairāk nekā simt marku. Desmit es jums dodu par dzeramnaudu. Jā, jā, paklausieties, es gribu dot jums desmit marku dzeramnaudas.
Un viņš iedeva man naudu, pateica ar labu nakti un aizgāja. Es redzēju, ka uz ielas stūra viņš vecajai, klibajai ubadzei iedeva vienu marku.
V
Nākamajā vakarā viņš sacīja, ka diemžēl nevarot atdot parādu. Es viņam par to pateicos. Viņš vaļsirdīgi atzinās, ka naudu noplītējis.
— Ko lai dara, verdzene! Jūs jau zināt — dzeltenā dāma! — viņš smaidīdams teica.
— Kāpēc tu šo meiteni sauc par verdzeni? — viens no viņa draugiem ievaicājās.
— Tu jau pats esi lielāks vergs nekā viņa.
— Vai atnest alu? — es viņu pārtraucu.
Drīz ienāca dāma dzeltenajā kleitā. T... piecēlās un palocījās. Paklanījās tik zemu, ka mati viņam krita sejā. Viņa pagāja garām, apsēdās pie tukša galdiņa, taču atslēja pie tā ar mugurām divus krēslus, šādi parādīdama, ka viss galdiņš aizņemts. T... tūdaļ aizgāja pie viņas un apsēdās uz viena krēsla. Pēc dažām minūtēm viņš piecēlās un skaļi sacīja:
— Labi, es iešu projām. Un nekad vairs neatgriezīšos.
— Pateicos, — viņa atbildēja.
Aiz prieka es tikko jutu grīdu zem kājām, pieskrēju pie bufetes un sāku kaut ko stāstīt. Droši vien to, ka viņš nekad vairs neatgriezīsies pie viņas. Garām gāja vecākais viesmīlis un teica man skarbu piezīmi, bet es tam nepievērsu ne mazāko uzmanību.
Kad divpadsmitos kafejnīcu slēdza, T... mani pavadīja uz māju.
— Dodiet man piecas markas no tām desmit, kuras es jums vakar iedevu, — viņš teica.
Es iedevu viņam visas desmit, viņš tās arī paņēma, bet piecas atdeva atpakaļ par dzeramnaudu. Un negribēja dzirdēt nekādus iebildumus.
— Šovakar es esmu tik laimīga! Ja nu es uzdrīkstētos lūgt, lai jūs uznākat pie manis? Bet man ir tikai tāds mazs skabūzītis, — es teicu.
— Es neiešu jums līdzi. Ar labu nakti, — viņš sacīja. Viņš aizgāja. Pagāja garām vecajai ubadzei, bet aizmirsa iedot viņai žēlastības dāvanu, lai gan viņa dziļi palocījās. Es pieskrēju pie ubadzes, iedevu viņai dažus šiliņus un teicu:
— Tos jums sūta kungs pelēkā uzvalkā, viņš nupat pagāja jums garām.
— Kungs pelēkā uzvalkā? — ubadze atvaicāja.
— Jā, melnmatainais kungs. Vladimirs.
— Vai jūs esat viņa sieva? Es atbildēju:
— Nē, es esmu viņa verdzene.
VI
Vairākus vakarus no vietas viņš sacīja, ka diemžēl nevar atdot manu naudu. Es lūdzu, lai viņš mani nesāpina. Viņš runāja to skaļi, apkārtējie dzirdēja un smējās par viņu.
— Esmu nelietis un blēdis, — viņš sacīja. — Aizņēmos no jums naudu, bet nevaru atdot. Par piecdesmit markām es būtu ar mieru nocirst savu labo roku.
Šie vārdi mani satrieca, un es gudroju, kur lai sadabūju viņam naudu, taču man nebija kur to ņemt. Mazliet vēlāk viņš sacīja:
— Ja jūs man jautātu, kas noticis, tad dzirdiet: dzeltenā dāma ar savu cirku aizbraukusi. Un es viņu esmu aizmirsis. Pat vairs neatceros.
— Tomēr tu šodien viņai atkal aizrakstīji, — viens no viņa draugiem ierunājās.
— Pēdējo reizi, — Vladimirs atbildēja.
No puķu sievas es nopirku vienu rozi un gribēju iespraust to viņa svārku pogcaurumā. Taču es jutu viņa elpu uz savas rokas un ilgi nevarēju atrast pogcaurumu.
— Paldies, — viņš sacīja.
Es palūdzu kasē tās dažas markas, kas man vēl pienācās, un atdevu viņam. Tas bija tik maz.
— Paldies, — viņš atkal sacīja.
Es jutos laimīga visu vakaru, līdz Vladimirs ierunājās:
— Par šīm markām es aizbraukšu uz vienu nedēļu. Kad atgriezīšos, jūs dabūsiet savu naudu.
Redzēdams, ka es sakustos, viņš piebilda:
— Es taču jūs mīlu. — Un satvēra manu roku.
Es galīgi apjuku, — viņš aizbrauc un pat nesaka, uz kurieni, kaut gan es to vaicāju. Kafejnīca, lustras un daudzie viesi sagriezās man acu priekšā virpulī. Es neizturēju un satvēru abas viņa rokas.
— Es atgriezīšos pie jums pēc nedēļas, — viņš sacīja un spēji piecēlās.
Es dzirdēju, ka vecākais viesmīlis man saka:
— Jūs esat atlaista.
«Vienalga,» es nodomāju. «Kāda tam nozīme? Pēc nedēļas pie manis atgriezīsies Vladimirs!» Es gribēju viņam par to pateikties, pagriezos, bet viņš jau bija aizgājis.
VII
Pēc nedēļas, vakarā pārnākot mājās, es saņēmu no viņa vēstuli. Viņš bija izmisumā, rakstīja, ka sekojis dzeltenajai dāmai, ka nekad nevarēs atdot man naudu, ka esot galīgā trūkumā. Tad viņš atkal sevi sauca par nekrietnu cilvēku un apakšā bija pierakstījis: «Esmu dzeltenās dāmas vergs.»
Es raudāju dienu un nakti, vairāk nekā nespēju darīt. Pēc nedēļas mani atlaida, es sāku meklēt jaunu darbu. Es apstaigāju citas kafejnīcas un viesnīcas, zvanīju pie dzīvokļu durvīm, piedāvādama savus pakalpojumus. Taču veltīgi. Vēlu vakarā es par puscenu nopirku avīzes un, mājās pārnākusi, uzmanīgi izlasīju visus sludinājumus. Es domāju: «Varbūt atradīšu kaut ko un izglābšu mūs abus — gan Vladimiru, gan mani...»
Vakar vakarā es avīzē nejauši uzdūros uz viņa vārda un izlasīju to, kas bija par viņu rakstīts. Es tūdaļ izgāju ārā no mājas, klaiņāju pa ielām un atgriezos tikai no rīta.
Var jau būt, ka es kaut kur gulēju, varbūt sēdēju uz kāpnēm, nespēdama paiet tālāk.
Es vairs neatceros.
Šodien es to atkal pārlasīju. Bet vispirms to izlasīju vakar vakarā, pārnākusi mājās. Es sāku lauzīt rokas atslīgu krēslā. Pēc tam nez kāpēc apsēdos uz grīdas atslējos pret krēslu, situ ar plaukstām pret grīdu un domāju. Bet varbūt es nemaz nedomāju. Galva man bija pilnīgi tukša, es neko neatceros. Pēc tam es droši vien piecēlos un izgāju ārā. Uz ielas stūra — to es skaidri atceros — es iedevu vecajai ubadzei vienu monētu un teicu:
— To jums sūta kungs pelēkajā uzvalkā, jūs viņu pazīstat.
— Jūs laikam esat viņa līgava? — sieva jautāja. Es atbildēju:
— Nē, esmu viņa atraitne... Līdz rītam es klaiņāju pa ielām. Un tagad es to atkal pārlasīju. Viņu sauca — Vladimirs T...
SAULES DĒLS
Naktī bija uzsnidzis sniegs. Zemi sedza biezs, balts paklājs.
Viņš bija pamodies ar līksmu domu, ka vakar saņēmis vēstuli — negaidītu, labu ziņu; viņš jutās jauns un laimīgs un aiz laimes sāka klusi dziedāt. Tad viņš piegāja pie loga, atvilka aizkaru un ieraudzīja sniegu. Dziesmiņa uzreiz aprāvās, bezcerība pārņēma dvēseli, un viņa šaurie, slīpie pleci notrīcēja.
Līdz ar ziemu viņam allaž sākās nejauks laiks, vislielākās mokas, kuras neviens nesaprata. Tikai uzskatot sniegu, jau uzmācās domas par nāvi un iznīcību. Iestājās garie, tumšie vakari ar savu notrulinošo, bezjēdzīgo klusumu; viņš nespēja strādāt savā darbnīcā, viņa sastingusī dvēsele bija mēma. Reiz vasarā viņš bija dzīvojis mazā pilsētiņā, lielā, gaišā istabā, kuras logu apakšējās rūtis bija nokrāsotas baltas. Baltais stikls atgādināja ledu un, skatoties uz to, viņš juta neizsakāmas mokas. Viņš gribēja sevi pārvarēt, nodzīvoja šajā istabā vairākus mēnēšus un diendienā sev apgalvoja, ka arī ledum daudzu cilvēku acīs ir savs skaistums, ka ziema un vasara ir tikai vienas un tās pašas dieva mūžīgās idejas īstenojums un viņa radītas, — taču nekas nelīdzēja.
Viņš nespēja pieskarties savam darbam, un nemitīgās pašmocības viņu galīgi sabeidza.
Vēlāk viņš dzīvoja Parīzē. Kad pilsētā svinēja līksmus svētkus, viņš labprāt pastaigājās pa bulvāriem un vēroja visu, kas notiek apkārt. Visbiežāk tas bija gaišajos, siltajos vasaras vakaros, kad pilsētā no lielajiem parkiem dvesmoja lapu un ziedu smaržas. Ielas mirdzēja elektriskajā gaismā, līksmi cilvēki smaidīdami staigāja šurpu turpu, sasaucās, dziedāja, bārstīja konfeti, visur prieks un gaviles. Cik reižu viņš bija izgājis uz ielas, gribēdams iejukt pūlī un priecāties līdzi citiem, — taču pēc pusstundas jau bija paņēmis fiakru un atgriezies mājās. Kādēļ? Viņam bija uzvilnījušas atmiņas: elektriskajā gaismā viņa acu priekšā konfeti virpuļoja un nosēdās gluži kā sniegpārslas.
No gada gadā atkārtojās viens un tas pats.
Kur gan dzīvoja viņa dvēsele? Varbūt saules zemē, palmu zemē. Varbūt Gangas krastos, kur nekad nenovīst lotoss.. .
Naktī bija uzsnidzis sniegs. Viņš domāja, cik putniem mežā auksti un kādas nāves mokas jācieš vijolīšu saknēm, iekāms tās sasalušajā zemē nomirst. Un no kā lai tagad pārtiek zaķis?
Viņš vairs nespēja iziet ārā no mājas. Vairākus mēnešus viņš gandrīz nemaz neatstāja savu istabu — gan staigāja šurpu turpu, gan sēdēja krēslā un domāja.
Neviens nesaprata, cik ļoti viņš cieš šajā ieslodzījumā. Viņš vēl bija jauns un varētu ar visu krūti mesties dzīvē, arī spēka netrūka. Taču, tiklīdz iestājās sals, viņš bija nosodīts sēdēt istabā un vientulībā gremdēties pārdomās. Tādās dienās viņa sieva mēdza ieslēgt skapī augļus, kurus bija pirkusi bērniem, citādi vīrs tos izņēma, nolika šos pāris ābolus vai nožēlojamo vīnogu ķekaru sev priekšā uz galda un ilgi tīksminājās ap tiem, jo tie bija vasaras un dienvidu augļi, un galu galā tos apēda.
Pārmaiņa notika apbrīnojami strauji. Parasti viņam nepatika atbildēt uz vēstulēm, turpretī tagad viņš metās pie galda un uzrakstīja veselu kaudzi vēstuļu — pat gluži svešiem cilvēkiem, jautādams tiem kaut ko vai paziņodams gluži nesvarīgus notikumus. Viņam bija neskaidra nojauta, ka jau tuvojas pēdējā stundiņa, un tikai ar šīm vēstulēm, kuras izsūtīja uz visām debesu pusēm, viņš vēl cerēja kaut neilgi uzturēt sakarus ar dzīvi.
Ar viņu notika arī citas pārmaiņas: viņš bija pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru.
Palicis viens, viņš bieži skaļā balsī raudāja, bet naktīs gulēja puspievērtām acīm un mocījās smagos murgos.
Tomēr šis vārgulīgais, nelīdzsvarotais cilvēks vasarā vienmēr bija mundrs un sprigans. Turpretī tumšajos ziemas mēnešos viņu māca briesmīgs sabrukums. Viņa jūtu uzplūdi bija spēji un brāzmaini kā pērkona negaiss no skaidrām debesīm, viņš bieži nometās uz ceļiem sava jaunākā dēla priekšā un, karstas asaras liedams, lūdza par puisēnu dievu. Viņš kaisli vēlējās, lai zēns pretēji viņam pašam nekad nekļūtu plaši pazīstams. Visiem slaveniem cilvēkiem dvēseles dzīles ir saduļķotas, viņus samaitājusi uzmanība, slava, kas viņus izceļ citu vidū, pūļa ziņkāre. Šī «dzīve uz skatuves» pārvērš viņu skatienus, viņu gaitu, stāju, uzvedību. Bet viņa dēls lai ir zemesrūķis, lai sēj un ievāc ražu. Neviens nav pārāks par to, kas sēj un ievāc sava darba augļus. Un viņš vēlējās vēl kaut ko: lai dievs pasargā viņa dēlu no dzīves svešatnē. Cik daudz jāpārdzīvo cilvēkam, kas spiests meklēt patvērumu svešā zemē!
Turklāt viņš nesaprot nedz svešo valodu, nedz svešos skatienus, nedz smaidus.
Svešumā debess ir citāda un citādi zvaigznāji. Arī puķēm ir citāda krāsa, un arī putni svešumā dzied pavisam citādi. Un karogkārtī plīvo citāds karogs.
Nojauta viņam sacīja, ka liktenis viņu nežēlīgi izrāvis no viņa īstās vides. Varbūt viņš kādreiz, pirms daudziem gadiem, dzīvojis citā zemē, tālā un siltā.
-32° pēc Celzija
Ar šausmām viņš vēro, ka aukstums pieņemas un visa dzīvā radība ārā nosalst.
Viņa istabas logs iziet uz mežu un lielceļu, pa kuru cilvēki brauc uz pilsētu un atgriežas mājup. Neviena lapiņa tagad nekustas, eglājs sabozis adatas, visi koki apsarmojuši. Vispiemērotākais laiks ziemas sportam. Nabaga zīlīte tikko pakustina spārniņus, aiz viņas gaisā stiepjas tieva garaiņu stīdziņa. Daba ir pamirusi, visur sals un klusums, pat ne vēsmiņa nesaviļņo gaisu. Visapkārt, šķiet, ir tikai balti, sasaluši tauki.
Lejā uz ceļa šķind zvaniņi, garām pabrauc kamanas, tajās sēž vīrietis un sieviete.
Zirgu un braucējus visu laiku ietver viegls, balts mākonis. Šis vīrietis un šī sieviete droši vien nekad nav redzējuši, kā aug vīnogas, varbūt viņi ne reizi mūžā nav tās pat nogaršojuši. Pēc viņu sejas nav manāms, ka viņi ir neapmierināti ar auksto laiku, viņi mierīgi brauc uz pilsētu nokārtot savus sīkos darījumus, tikai lāgiem paskubina zirgu, ja, viņuprāt, tas pārāk gausi spraucas cauri šiem briesmīgajiem taukiem. Saules zemes cilvēks par šo skatu aiz smiekliem varētu vai nobeigties. Turpretī vīrietis un sieviete pavisam mierīgi, bez jebkāda izbrīna aplūko briesmīgo, noslēpumaino sala valstību, kas viņus apņem no visām pusēm, un nemaz nelauza galvu par šo noslēpumu, jo arī paši ir sala bērni un uzauguši sniegājos. Viņi sēž kamanās kā divi valzirgi.
Vīrietim pie bārdas karājas lāstekas...
Nelaimīgais, sala izmocītais mākslinieks pa logu redz, ka pagalmā rotaļājas viņa meitiņa. Viņa no galvas līdz kājām ievīstīta biezās vilnas drēbēs; tikai biezajām kazas vilnas zeķēm piešūtas ādas pēdiņas. Meitenīte velk kamaniņas, viņas soļu čirkstoņa griežas tēvam ausīs. Viņa pleci sāk raustīties, viņš it kā galīgā bezspēkā aizver acis, no šīm dīvainajām ciešanām viņa piere noraso sviedriem. Meitenīte viņu sauc, pievērsusi logam savu piesarkušo sejiņu, un žēlojas, ka pārtrūkusi kamaniņu virve.
Viņš steigšus iziet pagalmā un sasien virvi, viņam nav nedz cepures, nedz siltu drēbju. «Vai tev nesalst?» meitenīte jautā. Nē, viņam nesalst, viņa rokas ir siltas, tikai ledainais gaiss dursta kaklu. Taču viņam nekad nesalst.
Viņš ievēro, ka vecais, lielais bērzs pie ieejas durvīm ir tāds kā sagumis, tā stumbrs ir ieplīsis. «Tur vainīgs aukstums!» gleznotājs nodomā un nodrebinās...
Naktī laiks pēkšņi pārmainījās. Piecēlies gultā sēdus, viņš gaidīja siltumu, lai gan zināja, ka ziema vēl atgriezīsies un tik ātri neatkāpsies. Un tomēr viņa sirdī iedzirkstījās cerība.
Aukstums jo dienas jo mazinājās, beidzot no jumtiem pilēja palāses un debesīs it kā šalca milzu viļņi.
Cerība viņa sirdī iedegās arvien vairāk un šalkoņa, kas jautās gaisā, satrauca viņu gluži ka mūzika, — varbūt tiešām pavasaris jau rībina savas zelta bungas!
Pēkšņi kādu nakti sāka sīki grabināt pret rūtīm. Viņš piecēlās un ieklausījās.
Lietus! Viņu pārņēma brīnumains prieks, viņš ātri apģērbās, ieskrēja savā darbnīcā un aizdedzināja visas spuldzes. Viņa ilgas pēc vasaras piepeši pārvērtās spožā iedvesmā, visi spēki, kas viņā snauda, spēji atraisījās, un to pašu nakti viņš sāka aizrautīgi strādāt. Pār viņu brāzās siltzemju vīzijas un skaņas, acu priekšā neparastā, apbrīnojamā skaidrībā iznira ainava — pasakaina ieleja un tās centrā — cilvēks, jauns, skaists dievs, kas tikko parādījies pasaulē un pirmo reizi apskata savu valstību.
Dievs, pasaules valdnieks, tīksminās par dzīves rītausmu. Visapkārt krāšņa daba, palmas un tropu ziedi, liānas lielām, biezām lapām, kas atgādina asiņainus gaļas gabalus un šķiet it kā elpojam, indigo augi, rudzi, kukurūza un vīnogulāji. Ielejā staigā zvēri, cilvēks jūt to klātbūtni un dzird, kā tie ēd. Augšā uz klints apmeties bars milzīgu putnu, to spalvas ir cietas kā zobeni, bet acis spīd kā zaļas ugunis. Un tālāk — pēdējā palmu birzs pazūd aiz apvāršņa...
Pāri šai ainavai spīd pirmie rīta saules stari un apmirdz cilvēku no galvas līdz kājām.
Viņš strādā līdz rītausmai. Tad kādu stundu nosnaužas un strādā atkal. Nekas viņu nespēj atturēt, viņu sagrābis neparasts spēks un rauj sev līdzi. Lietus lija piecas dienas, un šais piecās dienās viņš pabeidza skici gleznai «Saules dēls».
Mazs melnīgsnējs cilvēks bez bārdas un kailu, augstu pieri. Viņš klusi sēž krēslā un klausās, ko runā citi. Reizēm viņš iekāsējas un samulsis aizliek roku priekšā mutei. Ja viņu uzrunā, viņš nervozi satrūkstas un brīdi stingi skatās sarunu biedrā.
Apsēdies kādā kaktā, viņš tur nosēž visu vakaru, viņa izturēšanās ir neveikla, un viņš pats tik nenozīmīgs, ka neviens nepievērš viņam uzmanību. Šķiet, ka viņš iekļuvis šai smalkajā sabiedrībā aiz pārpratuma.
Pēc dažām nedēļām šis melnīgsnējais cilvēks aizsūta uz izstādi savu gleznu. Un kopš šās dienas visi viņu pazīst.
VIESIZRĀDE
Man Drammenā vajadzēja nolasīt lekciju par mūsdienu literatūru. Šādā veidā biju nolēmis bez īpašām pūlēm nopelnīt naudu, kas man bija ļoti nepieciešama. Kādā jaukā atvasaras dienā es sēdos vilcienā, kas gāja uz šo jauko pilsētu. Tas bija tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā.
Drammenā es nepazinu itin nevienu cilvēku, neviens nepazina arī mani. Arī avīzēs es par savu priekšlasījumu nebiju ielicis sludinājumu, taču vasaras sākumā, kad man vēl turējās nauda, es biju pasūtījis piecsimt vizītkaršu, tās es tagad gribēju izsūtīt uz viesnīcām, restorāniem, lielākiem veikaliem, lai šim notikumam pievērstu vispārēju uzmanību. Patiesību sakot, vizītkartes nebija visai izdevušās, mans vārds bija iespiests kļūdaini, bet ar labu gribu varēja uzminēt, ka runa ir par mani. Turklāt mans vārds te bija pilnīgi nepazīstams, tāpēc kļūdai nebija nekādas nozīmes.
Sēdēdams vilcienā, es aprēķināju savu budžetu. Iznākums mani ne mazākā mērā nenomāca. Biju radis iztikt ar nelieliem līdzekļiem vai pavisam bez tiem. Protams, arī šoreiz man trūka vajadzīgo līdzekļu, lai varētu uzstāties Drammenas iedzīvotāju priekšā tādā oreolā, kāds atbilst manai estētiskajai misijai, taču ar zināmu taupību es cerēju tikt galā ar savu uzdevumu. Tikai nekādu izšķērdību! Ēst es varēju krodziņos, ielavīties tur vakarā, kad satumsis, bet naktsmītnei esmu nodomājis izmantot «Istabas iebraucējiem». Kādi citādi izdevumi man vēl atliek?
Sēdēdams vilcienā, es pārdomāju savu lekciju. Biju nolēmis to veltīt Aleksandram Kjelānam, šim ievērojamam norvēģu rakstniekam.
Mani kupejas biedri, daži jautri zemnieki, kas laikam bijuši Kristiānijā, laida apkārt pudeli un arī man piedāvāja iedzert, bet es ar pateicību atsacījos. Arī vēlāk viņi, kā parasti mēdz darīt ieskurbuši un labsirdīgi cilvēki, mēģināja mani iesaistīt sarunā, bet es izvairījos. Beidzot mana uzvedība un it īpaši koncentrētība, ar kādu izdarīju piezīmes savos papīros, viņus pārliecināja, ka esmu mācīts vīrs, kam galva pilna dažādu domu, un viņi lika mani mierā.
Iebraucis Drammenā, es izkāpu no vilciena, aizgāju līdz tuvākajam solam un uzliku uz tā savu ceļasomu. Gribēju vēl šo to pārdomāt, iekāms devos uz pilsētu.
Ceļasoma, starp citu, man nemaz nebija vajadzīga, biju to paņēmis tikai tāpēc, ka dzirdēju — daudz vieglāk esot atrast istabu un iekārtoties, ja līdzi ir bagāža. Šī ceļasoma bija nožēlojama, darināta no grīdsegas un tik nonēsāta, ka nemaz nepiederējās ceļojošam lektoram, toties mans apģērbs — tumšzils uzvalks ar vesti izskatījās daudz pieklājīgāks.
Pie manis pienāca kāds viesnīcas kalpotājs ar spožiem burtiem uz cepures un dzīrās paņemt manu ceļasomu.
Es viņu noraidīju. Paskaidroju, ka vēl neesmu izvēlējies viesnīcu, man vēl jāsatiek daži šejienes redaktori, jo man šai pilsētā jānolasa lekcija par literatūru.
Nu jā, bet viesnīca man tomēr nepieciešama, kaut kur taču būs jādzīvo. Viņa viesnīca, bez šaubām, esot pati labākā. Elektriskie zvani, vannas istaba, lasāmzāle.
Viesnīca atrodoties tepat tuvumā — augšup pa šo ielu un tad pa kreisi.
Viņš atkal sniedzās pēc manas ceļasomas. Es viņu atturēju.
— Vai tad jūs pats gribat nest savu bagāžu uz viesnīcu?
— Protams. Mums ir viens ceļš, bagāžu es uzkarināšu uz mazā pirkstiņa, un tā man sekos.
Tad puisis mani aplūkoja vērīgāk un tūlīt saprata, ka neesmu nekāds smalkais kungs. Viņš atgriezās pie vilciena, lai izraudzītos citus pasažierus, bet, nevienu neatradis, atkal atnāca pie manis un sāka mani pierunāt. Beidzot viņš pat paziņoja, ka tieši manis dēļ esot ieradies stacijā.
Tā jau pavisam cita lieta! Puisi varbūt atsūtījusi kāda komiteja, kas dzirdējusi par manu atbraukšanu, varbūt Strādnieku arodbiedrība. Garīgā dzīve Drammenā, bez šaubām, sit augstu vilni, cilvēki ilgojas pēc interesantām lekcijām, visa pilsēta gaidīt gaida manu uzstāšanos. Ko var zināt, varbūt Drammena šajā ziņā pat pārspēj Kristiāniju.
— Nu tad jūs, protams, ņemiet manu ceļasomu, — es teicu puisim. — Jā, man ienāca prātā — viesnīcā taču var dabūt vīnu? Es gribēju teikt — pie pusdienām.
— Vīnu? Jā, vislabākās šķirnes.
— Labi, varat iet. Es atnākšu vēlāk. Man vispirms jāapmeklē avīžu redakcijas.
Man šis puisis šķita diezgan prātīgs, un es lūdzu viņam padomu.
— Pie kāda no redaktoriem jūs man ieteiktu griezties? Visus jau nepagūšu apmeklēt.
— Arentsens ir visievērojamākais, visturīgākais cilvēks. Visi griežas pie viņa.
Pats par sevi saprotams, ka redakcijā Arentsens nebija sastopams, bet es viņu uzmeklēju dzīvoklī. Izklāstīju viņam savu nodomu — runa taču bija par literatūru.
— Pie mums gan par to maz interesējas. Pērnvasar te ieradās kāds zviedru students, viņš nolasīja lekciju par mūžīgo mieru, bet pašam vēl vajadzēja piemaksāt.
— Es gribu pastāstīt par jaunāko literatūru, — es sacīju.
— Nu jā, es jūs saprotu, — redaktors atbildēja, — bet brīdinu, ka arī jums būs jāpiemaksā.
Jāpiemaksā! Šis Arentsena kungs nudien bija jocīgs! Varbūt viņš domā, ka esmu atbraucis kādas firmas uzdevumā? Tad es jautāju bez aplinkiem:
— Vai Strādnieku arodbiedrības lielā zāle ir brīva?
— Nē, Strādnieku arodbiedrības zāle rītvakar jau ir izpārdota. Tur rādīs antispiritiskus priekšnesumus. Starp citu, piedalīsies arī pērtiķis un plēsīgi zvēri. No pārējām telpām varu ieteikt tikai Parka paviljonu.
— Jūs man to iesakāt?
— Tās ir lielas un patīkamas telpas. Cik maksā — to gan es nezinu, bet jūs droši vien dabūsiet lētāk. Runājiet ar valdi.
Es nolēmu palikt pie Parka paviljona. Telpas likās piemērotas. Strādnieku arodbiedrības zāles bieži mēdz būt šauras un neērtas.
— Bet kas ir valdes locekļi?
— Advokāts Karlsens, kāds kažokādu izstrādātājs un vēl kāds grāmattirgotājs.
Es devos pie advokāta Karlsena. Viņš dzīvoja ārpilsētā, es gāju un gāju, līdz beidzot nonācu galā. Es izklāstīju savu nodomu un pieprasīju Parka paviljonu. Teicu, ka tas droši vien būs piemērots tādam retam pasākumam kā lekcijai par literatūru.
Advokāts iegrima domās, pēc tam pakratīja galvu.
— Nē? Vai zāle pārāk liela? Bet cik bēdīgi būtu, ja apmeklētājiem vietu trūkuma dēļ vajadzētu iet uz māju!
Advokāts atklāja savas domas. Viņš man tikai varot ieteikt atsacīties no šā nodoma. Šeit par šādiem jautājumiem maz interesējoties, kāds zviedru students te jau gribējis nolasīt lekciju...
— Jā, bet viņš runāja par mūžīgo mieru, — es iebildu, — es turpretī runāšu par literatūru, par daiļliteratūru...
— Turklāt jūs esat atbraucis neizdevīgā laikā, — advokāts neatlaidās. — Tikko izsludināts antispiritisks priekšnesums Strādnieku arodbiedrības telpās, tur rādīšot gan pērtiķi, gan plēsīgus zvērus...
Es smaidot lūkojos uz sarunas biedru. Viņš, liekas, tiešām tā domāja, kā runāja, te bija velti tērēt vārdus.
— Cik jūs prasāt par Parka paviljonu? — es strupi vaicāju.
— Astoņas kronas, — viņš atbildēja. — Starp citu, par paviljona izīrēšanu lemj valde. Galīgo atbildi jūs saņemsiet pēc pāris dienām, bet man šķiet, ka jau tagad varu šīs telpas jums apsolīt.
Es izdarīju zibenīgu aplēsi: pa šīm divām dienām man izies trīs kronas, paviljona īre — astoņas kronas, tātad vienpadsmit kronas. Iznāk, ka divdesmit četri klausītāji, kuri maksās par biļeti puskronu, jau segtu izdevumus, tātad pārējie simt vai divsimt apmeklētāji dotu man skaidru peļņu.
Es situ advokātam saujā. Paviljons bija noīrēts.
Es sameklēju viesnīcu un iegāju iekšā. Istabene vaicāja:
— Vai jūs vēlaties numuru pirmajā vai otrajā stāvā? Es atbildēju mierīgi, bez augstprātības:
— Es vēlos lētu numuru, vislētāko.
Kalpone mani nopētīja. Jokupēteris, vai, kas uzjautrinās, pieprasīdams lētu numuru? Vai tad es neapjautājos izsūtāmajam par vīnu pie pusdienām? Varbūt es izturējos tik pieticīgi, negribēdams apgrūtināt viesnīcas īpašnieku? Istabene attaisīja kādas durvis. Es atsprāgu atpakaļ.
— Šis numurs ir brīvs. Tas domāts jums. Jūsu mantas jau tur noliktas. Laipni lūdzu!
Izejas nebija, es iegāju. Tas bija viesnīcas greznākais salons.
— Kur ir gulta?
— Tur, guļamdīvāns. Gulta te neiederas. Bet dīvānu pa nakti var izvilkt.
Istabene atstāja mani vienu.
Es sapīku. Tur nu stāvēja mana nožēlojamā ceļasoma! Manas kurpes pēc tālā gājiena pa lielceļu bija noputējušas, īsi sakot, es izlamājos.
Tai pašā brīdī istabene pabāza galvu pa durvīm un jautāja:
— Vai jūs ko vēlaties?
Ak tu mūžs, cilvēks te nedrīkst pat atvieglot sirdi ar sulīgu lāstu, tūlīt klāt vesela varza kalpotāju!
— Nē, — es pikti atcirtu. — Atnesiet man divas sviestmaizes!
Istabene cieši skatījās manī.
— Nekā silta nevēlaties?
— Nē.
Pēkšņi viņa saprata. Kuņģis. Pavasara gaiss. Droši vien lēkme.
Atgriezusies ar divām sviestmaizēm, viņa atnesa arī vīna karti. Šis iedīdītais radījums man visu vakaru nedeva miera: vai liksiet sasildīt jūsu gultu, tur ir arīdzan vanna, ja jūs vēlētos...
Tikko sāka svīst gaisma, es nervozi piecēlos un apģērbos. Mani kratīja drebuļi.
Šis sasodītais dīvāns, kā izrādījās, man bija par īsu, un gandrīz nebiju ne acu aizvēris.
Es piespiedu zvana pogu. Neviens nenāca. Laikam vēl bija ļoti agrs, no ielas nedzirdēja nevienu troksni. Mazliet atmiegojies, ievēroju, ka gaisma vēl nemaz nav uzaususi.
Es apskatīju istabu. Greznāku telpu savu mūžu nebiju redzējis. Mani pārņēma drūmas nojausmas, es piezvanīju vēlreiz. Stāvēju līdz potītēm mīkstajā grīdsegā un gaidīju. Tagad man nolaupīs pēdējos šiliņus, varbūt to pat nepietiks. Steigšus saskaitīju, cik naudas man īstenībā ir. Izdzirdis soļus, es pārtraucu skaitīšanu.
Taču neviens nenāca. Man tikai tā izklausījās.
Atsāku skaitīt. Kur palikusi uzmācīgā istabene? Varbūt šī sliņķe vēl guļ, lai gan laukā jau pavisam gaišs?
Beidzot viņa ienāca — lāgā neapģērbusies, ap pleciem apmetusi tikai lakatu.
— Vai jūs zvanījāt?
— Lūdzu, atnesiet manu rēķinu, — es teicu un centos izlikties mierīgs.
— Rēķinu? Tas nav tik vienkārši. Kundze vēl guļ. Pulkstenis tikai trīs. — Istabene izskatījās samulsusi, bet nenolaida no manis acis. Kas tas par ieradumu — tā blenzt uz cilvēku! Kāda viņai daļa, ka tik agri esmu nolēmis atstāt viesnīcu?
— Neko darīt, — es teicu. — Rēķins man vajadzīgs tūlīt.
Istabene aizgāja.
Viņa palika projām veselu mūžību. Manu uztraukumu vēl pavairoja bailes — varbūt par numuru jāmaksā par stundām, un es tagad te stāvu un izšķiežu savu naudu par šo piespiedu gaidīšanu. Man nebija nekādas jēgas par kārtību greznās viesnīcās.
Turklāt pie sienas virs mazgājamā galdiņa karājās aizrādījums — ja viesis nav brīdinājis par aizbraukšanu līdz sešiem vakarā, tad viņam jāmaksā par nākamo diennakti. Tas viss manī modināja izbailes un mulsināja manu daiļrunātāja prātu.
Beidzot kalpotāja pieklauvēja un ienāca iekšā.
Nekad, nekad es neaizmirsīšu, kā liktenis mani toreiz izjokoja. Divas kronas un septiņdesmit ēras — bija viss! Sīkums, dzeramnauda, ko es varētu atstāt istabenei matadatām! Es uzsviedu uz galda trīs kronas un vēl vienu piesviedu klāt. Atlikums paliek jums. Lūdzu, mana mīļā!
Cilvēkam taču jāparāda, ka prot smalko uzvedību! Nemaz jau nerunājot par to, ka šī meiča tiešām bija pelnījusi atzinību. Neparasta meitene, sirdscilvēks, ko liktenis iemetis šai Drammenas viesnīcā iebraucēju patvaļai. Tādas sievietes vairs nedzimst, šī suga ir izmirusi. Cik gādīgi viņa par mani rūpējās, līdzko saprata, ka viņai darīšana ar bagātu cilvēku!
— Jūsu ceļasomu aiznesīs izsūtāmais.
— Nav vajadzīgs! Nav vajadzīgs! — es saucu, lai viņai nesagādātu veltas pūles.
— Tāda ceļasoma ir tikai nieks! Turklāt tik nolietota. Ziniet, tā mani pavadījusi visos manos literārajos braucienos, citu es nevēlos. Tāda ir mana iedoma.
Taču nekādas ierunas nelīdzēja, puisis jau gaidīja pie izejas. Ieraudzījis mani, viņš tūlīt ieurbās ar acīm manā ceļasomā. Tieši neticami, ka cilvēks var tā skatīties uz ceļasomu, degdams nepacietībā dabūt to savās rokās!
Vai tad atlikusī nauda nebija man pašam vajadzīga? Vai es varēju gaidīt kādus ienākumus pirms lekcijas nolasīšanas? Tāpēc somu gribēju nest pats.
Taču puisis jau turēja to rokās. Šis ārkārtīgi pakalpīgais cilvēks, likās, nejuta nekādu apgrūtinājumu, viņš tik sajūsmīgi nesa šo ceļasomu, it kā būtu ar mieru atdot savu dzīvību par tās īpašnieku.
— Stop! — es skarbi uzsaucu un apstājos. — Uz kurieni jūs īsteni nesat manu ceļasomu?
Tad puisis pasmaidīja.
— Tas jums pašam jāzina, — viņš atbildēja.
— Pareizi. To es arī zinu. Ne jau jūs to izlemsiet!
Es nekādā gadījumā negribēju, ka puisis man seko vēl tālāk. Mēs gājām garām kādai izkārtnei — «Istabas iebraucējiem», un es gribēju te apstāties. Vajadzēja tikt vaļā no šā puiša, lai varētu tur nemanīti ieiet viens pats.
Es izņēmu puskronu un iedevu to puisim.
Taču viņš joprojām turēja izstieptu roku.
— Vakar es arī nesu jūsu somu, — viņš sacīja.
— Tas jums par vakarējo dienu, — es atbildēju.
— Bet es somu nesu arī tagad! — viņš turpināja. Velns parāvis, viņš mani izputinās!
— Un te būs par šodienu! — es izsaucos un pasviedu vēl puskronu. — Ceru, ka tagad jūs atstāsieties!
Puisis aizgāja. Taču viņš vairāk reižu atskatījās un vēroja, ko es darīšu.
Es aizgāju līdz solam un apsēdos. Bija pavēss, bet, kad uzlēca saule, kļuva siltāks.
Es aizsnaudos un laikam biju nogulējis diezgan ilgi. Kad atmodos, ielās jau bija cilvēki un no daudziem skursteņiem cēlās dūmi. Tad es iegāju traktierī un sarunāju ar saimnieci sev istabu. Mēs vienojāmies — puskronu par nakti.
Kad bija pagājušas noteiktās divas dienas, es atkal devos pie advokāta Karlsena.
Viņš atkal mēģināja mani atrunāt, bet es savu nodomu negrozīju, jo pa šīm dienām biju Arentsena avīzē ielicis sludinājumu par lekcijas laiku, vietu un tematu.
Es gribēju uzreiz samaksāt par telpām, atdot savu pēdējo naudu, bet Karlsens — šis dīvainais cilvēks man teica:
— Samaksāt jūs varēsiet pēc lekcijas. Es viņu pārpratu un jutos aizvainots.
— Varbūt jūs domājat, ka man nav astoņu kronu?
— Pasarg dievs! — viņš atbildēja. — Bet, vaļsirdīgi runājot, vēl nav zināms, vai šī zāle jums būs vajadzīga, tādā gadījumā jums par to nebūs jāmaksā.
— Esmu jau izsludinājis par lekciju avīzē, — es teicu. Viņš piekrizdams palocīja galvu.
— Es redzēju, — viņš atbildēja. Pēc brītiņa viņš jautāja: — Vai jūs lasīsiet lekciju, ja neatnāks vairāk par piecdesmit cilvēkiem?
Patiesībā jutos mazliet aizskarts par šādu jautājumu, taču mazliet padomājis atbildēju, ka piecdesmit cilvēku, protams, ir maz, tomēr lekciju es nolasīšu.
— Bet desmit cilvēkiem jūs taču nelasīsiet? Es skaļi iesmējos.
— Nē, atvainojiet, visam ir savas robežas!
Mēs vairs par to nerunājām, par telpām es nesamaksāju. Pievērsāmies literatūrai.
Šoreiz advokāts man vairs nelikās tik bezcerīgi atpalicis kā pirmā apmeklējuma dienā, bija manāms, ka viņš par daudz ko interesējas. Taču, manuprāt, viņa zināšanas nevarēja salīdzināt ar manējām.
Kad es atvadījos, viņš man novēlēja, lai rītvakar, kad es uzstāšos, būtu pilna zāle.
Es atgriezos savā naktsmītnē visgaišāko cerību spārnots. Viss nu bija sagatavots izšķirošajai kaujai. Jau no rīta es par pusotrām kronām biju sarunājis kādu cilvēku, kam vajadzēja apstaigāt pilsētu un izdalīt manas piecsimt vizītkartes. Par gaidāmo notikumu tagad zināja katrā mājā.
Mani bija pārņēmusi svinīga noskaņa. Es nemitīgi domāju par svarīgo misiju, kas mani sagaida, un mazajā traktierī kopā ar nabadzīgajiem apmeklētājiem jutos nepatīkami. Visi gribēja zināt, kas es esmu un kāpēc te apmeties. Saimniece — sieviete aiz letes — paskaidroja, ka esmu mācīts vīrs, visu dienu sēžu un rakstu, un nodarbojos ar zinībām, tāpēc nevajag mani tirdīt ar jautājumiem. Es viņai par to biju ļoti pateicīgs. Te nāca izsalkuši puiši atlocītām piedurknēm, strādnieki un visādi salašņas, ieskrēja traktierī, lai izdzertu krūzi siltas kafijas vai apēstu sviestmaizi ar sieru. Viņi trokšņoja un pārmeta saimniecei, ka maize esot sakaltusi un olas pārāk mazas. Izdzirduši, ka es lasīšot lekciju Parka paviljonā, viņi sāka prašņāt, cik maksā biļete, daži pat teica, ka gribot dzirdēt manu runu, bet puskrona par biļeti esot par dārgu, un viņi sāka ar mani kaulēties par ieejas maksu. Es sevī nosolījos nepievērst viņiem uzmanību — tie taču bija vienkārši, neizglītoti cilvēki.
Blakus istabā arī bija īrnieks. Viņš runāja šausmīgā izloksnē, jaukdams zviedru un norvēģu vārdus, un saimniece viņu godāja par «direktora kungu». Ik reizi, kad šis kungs ienāca traktierī, viņš pievērsa sev vispārēju uzmanību kaut vai ar to, ka, iekāms apsēdās, ar mutautiņu noslaucīja putekļus no krēsla. Viņš bija labi audzināts cilvēks ar kundziskām manierēm. Pasūtot sviestmaizes, viņš allaž piebilda: «Svaigu maizi un pirmās šķiras sviestu.»
— Vai jūs lasīsiet lekciju? — viņš man jautāja. — Jā, viņš, — saimniece atbildēja.
— Slikti sagatavojaties, — direktors vērsās pie manis.
— Jūs taču nemaz nereklamējat savu lekciju. Vai redzējāt, kā es reklamēju savu priekšnesumu?
Es tūlīt sapratu, kas viņš ir: antispiritists ar pērtiķi un plēsīgiem zvēriem.
— Es reklamēju savu izrādi ar šitik lieliem plakātiem! — viņš turpināja. — Es tos izlīmēju uz visiem stūriem, kur vien varēju. Un tekstu ar lieliem burtiem. Vai neesat redzējis manus burtus? Uz plakātiem ir uzzīmēti arī zvēri.
— Mana lekcija būs veltīta daiļliteratūrai, — es iebildu, — tātad mākslai, garīgām vērtībām.
— Es par to visu nospļaujos! — viņš atbildēja. Un tūlīt familiāri turpināja: — Nāciet labāk pie manis. Man vajadzīgs cilvēks, kas var pastāstīt par maniem zvēriem, un es gribētu tādu, ko te pilsētā neviens nepazīst. Ja uz skatuves uznāks pazīstams cilvēks, publika tūlīt kliegs: «Re, tas taču ir Petersons! Ko tāds zina par plēsīgiem zvēriem?»
Es klusā nicinājumā novēršos no šā cilvēka. Uz tādu nekaunību es pat nespēju atbildēt.
— Padomājiet par to, — direktors noteica. — Apsveriet manu piedāvājumu. Es maksāju piecas kronas par vakaru.
Ne vārda neteikdams, es piecēlos un izgāju no traktiera. Manuprāt, nekas cits man neatlika. Direktors, protams, baidās no konkurences, pievilkšu visu pilsētas publiku; viņš gribēja mani nobīdīt pie malas, piekukuļot. «Nekad!» es pats sev sacīju.
«Neviens nekad nepiespiedīs mani nodot mākslu! Mana misija ir izplatīt tautā garīgas vērtības.»
Diena pagāja, pienāca vakars. Es rūpīgi iztīrīju savu uzvalku, apģērbu baltu virskreklu un devos uz Parka paviljonu. Pulkstenis bija septiņi. Lekcijai es biju sagatavojies ļoti rūpīgi, galvā man drūzmējās skaisti, cēli vārdi kurus es noteikti gribēju izmantot, un garā jau izbaudīju vislielākos panākumus, pārsteidzošu uzvaru, par ko jau tūlīt izziņos pa telegrāfu.
Lija. Laika apstākļi nebija izdevīgi. Bet vai gan literatūras cienītājus var atturēt tāds niecīgs lietutiņš? Ielās es sastapu gājējus — pāri pēc pāra zem viena lietussarga.
Manī radīja izbrīnu tikai tas, ka viņi negāja uz Parka paviljonu. Uz kurieni viņi devās? Ak jā, šie mietpilsoņi steidzas uz Strādnieku arodbiedrības zāli uz pērtiķu priekšnesumu.
Biļešu pārdevējs jau bija savā vietā.
— Vai, kāds jau ieradies? — es vaicāju.
— Vēl ne, bet līdz sākumam vēl ir pusstunda, — viņš atbildēja.
Es iegāju zālē — nepārredzami lielā telpā, kur mani soļi skanēja ka pakavu klaudzieni. Ak dievs, kaut šī telpa būtu tik pārpildīta, ka adatai nebūtu kur nokrist, kaut publika nepacietīgi gaidītu runātāju! Bet paviljons bija tukšs.
Es nogaidīju trīsdesmit garas minūtes — neviens neieradās. Izgāju no zāles pie biļešu pārdevēja un apvaicājos, ko viņš par to domā. Viņš izturējās atturīgi, tomēr mani mierināja. Viņš sacīja, ka šovakar laiks nav labvēlīgs lekcijai, tik stiprā lietū cilvēki nelabprāt ejot ārā no mājas. Viņš vēl piebilda, ka lielākā daļa publikas parasti ierodoties pēdējā brīdī.
Un mēs atkal sākām gaidīt.
Beidzot parādījās kāds cilvēks, viņš steigšus nāca šurp. Viņš samaksāja par biļeti puskronu un iegāja zālē.
— Tagad nāks, — biļešu pārdevējs teica un pamāja ar galvu. — Cilvēkiem ir muļķīgs paradums — nākt bariem pēdēja acumirklī.
Mēs gaidījām. Tomēr neviens vairs nenāca. Beidzot mans vienīgais klausītājs iznāca no zāles un teica:
— Suņa laiks!
Tas bija advokāts Karlsens.
— Baidos, ka šovakar neviens vairs nenāks, — viņš teica. — Gāž kā ar spaiņiem.
— Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, viņš piebilda: — Es to paredzēju pēc barometra.
Tas kritās pārāk strauji. Tāpēc ieteicu jums atcelt lekciju. Biļešu pārdevējs joprojām ticēja maniem panākumiem.
— Pagaidīsim vēl pusstundu, — viņš ieteica. — Velns ar ārā, vai tiešām nesanāks divdesmit trīsdesmit cilvēku!
— Es šaubos, — advokāts sacīja, aizpogādams lietusmēteli. — Jā, kamēr atceros, — jums, protams, par telpām nav nekas jāmaksā.
Tad pacēla cepuri, paklanījās un aizgāja.
Mēs ar biļešu pārdevēju pagaidījām vēl pusstundu, sīki pārspriezdami šo jautājumu. Stāvoklis bija nejēdzīgs, es jutos dziļi pazemots. Turklāt advokāts bija aizgājis, atstādams savu puskronu, ko viņam vajadzēja saņemt atpakaļ. Es gribēju steigties pie viņa un atdot šo naudu, bet biļešu pārdevējs mani atrunāja.
— To paturēšu es, — viņš teica. — Tad jums man jāmaksā vēl tikai puskrona.
Es viņam iedevu veselu kronu. Viņš bija uzticīgi pildījis savu pienākumu un pelnījis atlīdzību. Viņš man sirsnīgi pateicās un aiziedams paspieda roku.
Es devos mājās galīgi satriekts. Kauns, aizvainojums un vilšanās bija mani pārmākuši, es bezmērķīgi klaiņoju pa ielām. Lielākā bēda bija tā, ka man vairs nebija naudas, lai atgrieztos Kristiānijā.
Lietus nerimās.
Biju pienācis pie lielas mājas, no ielas es ieraudzīju priekšnamā apgaismotu kases lodziņu. Te bija Strādnieku arodbiedrības zāle. Lāgu lāgiem kāds nosebojies apmeklētājs piesteidzās pie lodziņa, nopirka, biļeti un iegāja zālē pa masīvajām durvīm. Es apjautājos biļešu pārdevējam, cik daudz cilvēku te salasījušies. Zāle esot gandrīz pilna.
Šis sasodītais direktors bija mani pārspējis.
Es vilkos mājās uz savu traktieri. Nedz ēdu, nedz dzēru, bet klusi likos gultā.
Nakti kāds pieklauvēja pie manām durvīm, ienāca kāds cilvēks. Rokā viņam bija svece. Tas bija direktors.
— Kā veicās ar lekciju? — viņš jautāja.
Citos apstākļos es viņu izmestu pa durvīm, bet šoreiz biju pārāk satriekts, lai rīkotos tik vardarbīgi, tāpēc tikai īsi atbildēju, ka lekciju atcēlu.
Viņš sāka smaidīt.
— Laika apstākļi nebija piemēroti lekcijai par daiļliteratūru, — es paskaidroju. — Jūs taču pats redzējāt.
Viņš joprojām smaidīja.
— Ja jūs būtu redzējis, cik strauji kritās barometrs, es piebildu.
— Man zāle gan bija pārpildīta, — viņš atbildēja. Nu viņš vairs nesmaidīja, bet lūdza atvainot, ka tik vēlu mani traucējis. Viņam esot kāda darīšana.
Šī darīšana bija dīvaina: viņš atkal bija atnācis, lai piedāvātu man konferansjē lomu.
Tas mani dziļi aizvainoja, un es noteiktā tonī viņu lūdzu ilgāk netraucēt manu nakts mieru.
Taču viņš nevis aizgāja, bet ar sveci rokā apsēdās manas gultas malas.
— Pārrunāsim šo jautājumu, — viņš teica. Viņš paskaidroja, ka vietējo iedzīvotāju, kuru viņš salīdzis, lai «stāstītu par zvēriem», visi pazinuši. Viņš pats, tas ir, direktors, guvis milzīgus panākumus ar saviem antispiritiskajiem trikiem, bet vietējais drammenietis visu sabojājis. «Re, tas taču Bjerns Pedersens!» publika saukusi. «Kur tu, Bjern, izrāvi šito āpsi?» Bet drammenietis saskaņā ar programmu paskaidrojis — tas neesot nekāds āpsis, bet džungļu hiēna, kas jau aprijusi trīs misionārus. Cilvēki aiz dusmām sākuši klaigāt, neapmierināti, ka viņus muļķojot.
— Es nesaprotu, — direktors sacīja, — biju viņa seju notriepis gluži melnu un galvā uzlicis lielu parūku, tomēr viņu pazina.
Tas mani nepavisam neinteresēja, es pagriezos pret sienu.
— Padomājiet par manu piedāvājumu! — direktors aiziedams noteica. — Es pat maksātu sešas kronas par vakaru, ja jums labi veiktos.
Nē, es nekad tik zemu nenolaidīšos! Man taču arī ir savs lepnums!
Nākamajā dienā pie manis ienāca direktors un lūdza, lai es izlasot tekstu par plēsīgiem zvēriem. Vai es nebūtu tik laipns un nepalabotu valodu? Viņš man par to samaksātu divas kronas.
Un, par spīti visam, es uzņēmos šo darbu. Vajadzēja taču šim cilvēkam izpalīdzēt, turklāt darbs bija tāds kā literārs. Bez tam šīs divas kronas man bija ļoti nepieciešamas. Bet es pieprasīju, lai viņš noklusē manu līdzdarbību.
Es nostrādāju visu dienu, pārlaboju tekstu no sākuma līdz beigām, ieliku dzīvnieku aprakstā daudz izjūtu, bagātināju to ar salīdzinājumiem un aizvien vairāk aizrāvos. Tas bija īsts mākslas darbs — sacerēt šādu runu par dažiem nožēlojamiem zvēriem. Kad es vakarā nolasīju direktoram priekšā savu sacerējumu, viņš atzinās, ka savu mūžu neesot dzirdējis neko tamlīdzīgu — tik lielu iespaidu tas uz viņu atstāja.
Atzinības uzplūdā viņš man iedeva veselas trīs kronas.
Tas mani aizkustināja un uzmundrināja. Es no jauna sāku ticēt savai literārajai misijai.
— Kaut nu tikai dabūtu saprātīgu cilvēku, kas spēj to nolasīt! — direktors bažījās.
— Tāda cilvēka te nav!
Es sāku pārdomāt. Īstenībā tas būtu nožēlojami, ja kaut kāds Bjerns Pedersens ņemtu rokā šo izsmalcināto runu un ar savu neapdāvinātību to sabojātu. Man bija smagi to iedomāties.
— Varbūt ar zināmiem noteikumiem es piekristu, — es ierunājos.
Direktors saspringa.
— Ar kādiem noteikumiem? Es jums došu septiņas kronas, — viņš sacīja.
— Labi. Bet galvenais, lai neviens nedabūtu zināt, kas ir runātājs.
— To es jums apsolu.
— Jūs taču saprotat, ka manas kārtas cilvēkam ir visai neērti piedalīties priekšnesumā ar zvēriem.
Jā, protams, viņš to saprotot.
— Un, ja es pats nebūtu šo programmu sacerējis, tad nekādā ziņā nebūtu ar mieru uzstāties.
Jā, arī to viņš saprotot.
— Nu, tādā gadījumā es jums izdarīšu šo pakalpojumu, — es noteicu.
Direktors pateicās.
Septiņos mēs abi devāmies uz Strādnieku arodbiedrības namu. Man vajadzēja apskatīt zvērus un iejusties šai pasākumā.
Es ieraudzīju divus pērtiķus, bruņurupuci, lāci, divus vilcēnus un vienu āpsi.
Par vilcēniem un āpsi manā tekstā nebija ne vārda, toties ļoti daudz par džungļu hiēnu, sabuli un caunu, kas pieminēta arī bībelē, un vēl milzīgo Amerikas pelēko lāci.
Par bruņurupuci es biju uzrakstījis asprātību, ka tas ir smalka dāma, kas pārtiek vienīgi no bruņurupuču zupas.
— Un kur ir sabulis un cauna? — es vaicāju.
— Te! — direktors atbildēja, norādīdams uz abiem vilcēniem.
— Un kur ir hiēna?
Direktors, daudz nedomādams, norādīja uz āpsi.
— Tā ir hiēna.
Es sadusmojos un izsaucos:
— Tā tas neiet! Tā ir blēdīšanās! Man jātic tam, par ko es runāju.
— Nestrīdēsimies par tādiem sīkumiem, — direktors atbildēja. Viņš paņēma no kakta pudeli ar degvīnu un ielēja man glāzīti.
Lai pierādītu, ka nosodu nevis viņu, bet viņa krāpniecisko amatu, es izdzēru glāzīti. Arī viņš pats vienu izmeta.
— Nepazudiniet mani! — viņš izsaucās. — Runa ir tik lieliska. Zvēri arī nav peļami, paraugieties tikai uz šo lielo lāci! Jums tikai jānolasa savs sacerējums, un viss būs labi.
Zālē jau ieradās pirmie skatītāji, direktors ar katru brīdi nervozēja arvien vairāk.
Viņa liktenis bija manās rokās, un taisnīguma labad es nedrīkstēju savu varu izlietot ļaunprātīgi. Turklāt es sapratu, ka vairs nebija iespējams izdarīt manā runā nepieciešamos labojumus. Un vai varēja prasīt, lai ar tādām pašām izjūtām apraksta āpsi, ar kādām attēlota baismīgā hiēna? Izdarot šādus labojumus, mans literārais darbs zaudētu vairāk, nekā es gribētu pieļaut. Tā es arī pateicu direktoram.
Viņš uzreiz mani saprata. Viņš atkal ielēja man glāzīti, un es to izdzēru.
Priekšnesums sākās, zāle bija pārpildīta. Antispiritists taisīja tādus trikus, kādus pats velns neizgudrotu. Viņš izvilka no deguna mutautiņus, zālē sēdošai vecenītei izņēma no kabatas kārti — kreiča kalpu, nepieskāries galdiņam, lika tam slīdēt pa grīdu. Beidzot direktora kungs pārvērtās par parādību un pazuda no skatuves caur kādu lūku grīdā. Publika bija sajūsmināta un kā negudra dauzīja kājas. Bija pienākusi kārta zvēriem. Direktora kungs pats tos izveda citu pēc cita, bet man bija jādod paskaidrojumi.
Es uzreiz sapratu, ka tādus panākumus kā direktors nekad nespēšu gūt. Taču cerēju, ka publikas iejūtīgāko daļu mans priekšnesums ieinteresēs. Un es nebiju vīlies.
Pēc tam kad bija parādīts bruņurupucis, man atlika tikai sauszemes zvēri. Es sāku ar Noasu, kurš savā šķirstā bija uzņēmis pa vienam pārim no katras dzīvas radības, kas nedzīvo ūdenī. Bet zvēru izrādīšana ritēja gausi, publika zaudēja interesi. Sabulis un cauna arī neguva cerētos panākumus, kaut arī es atgādināju, cik daudz šo dārgo dzīvnieku ādiņu bija aplikusi Sabas ķēniņiene, apmeklējot Zālamanu. Taču jutu, ka no šā brīža sāk veikties labāk. Iedvesmojies no bībeles vielas un divām glāzītēm degvīna, es sāku runāt veiklāk un tēlaināk, noliku pie malas uzrakstīto un mēģināju improvizēt, bet, kad biju beidzis, zālē atskanēja «bravo!» saucieni un aplausi.
— Aiz priekškara ir pudele! — direktors pačukstēja.
Es atkāpos un ieraudzīju glāzīti. Blakus stāvēja pudele. Uz brīdi apsēdos krēslā.
Pa to laiku direktors bija izvedis citu zvēru un gaidīja mani. Es ielēju sev glāzīti un atkal apsēdos. Direktoram acīmredzot apnika gaidīt, un viņš sāka kaut ko skaidrot savā briesmīgajā izloksnē. Ar šausmām izdzirdu, ka patlaban viņš rāda hiēnu. Viņš pat pārteicās un nosauca to par āpsi. Mani pārņēma sašutums, es uzskrēju uz skatuves, atstūmu sāņus direktoru un sāku runāt. Hiēna bija visa priekšnesuma nagla, un, lai glābtu stāvokli, man vajadzēja sasniegt daiļrunības kalngalus. No tā brīža, kad iznācu uz skatuves un atbīdīju direktoru, es biju ieguvis publikas simpātijas. Es atspēkoju visu, ko viņš bija stāstījis, paziņodams, ka viņš savu mūžu nav redzējis hiēnu, tāpēc runājis par šā plēsīga zvēra viltību. Degvīns iedarbojās, mana iejūtība pacēlās reibinošos augstumos, es pats dzirdēju, ka runāju arvien dedzīgāk un aizrautīgāk, bet «hiēna» stāvēja pie direktora kunga kājām un pacietīgi mirkšķināja savas šauras actiņas. «Turiet ciešāk!» es uzsaucu direktoram. «Viņa tūlīt metīsies man virsū! Viņa pārkodīs man rīkli! Turiet gatavībā pistoli, viņa var izrauties!»
Direktors laikam arī bija sācis nervozēt, viņš parāva «hiēnu» uz savu pusi — virve pārtrūka, un zvērs ielīda starp viņa kājām. Zālē atskanēja sieviešu un bērnu kliedzieni, puse skatītāju bija pielēkusi kājās. Publikas satraukums bija sasniedzis augstāko pakāpi. Tad «hiēna pārtipināja pāri skatuvei un iemuka savā būrī. Direktors ar blīkšķi aizcirta būra durtiņas.
Mēs visi atvieglojumā nopūtāmies, ar diviem trim vārdiem es beidzu savu priekšnesumu.
— Šoreiz mēs laimīgi tikām cauri, — es sacīju. — Jau šovakar mēs zvēram dabūsim stipru dzelzs ķēdi. — Tad es palocījos un atstāju skatuvi.
Zālē sākās aplausu vētra, atskanēja saucieni: «Runātāju, runātāju!» Es vēlreiz izgāju uz skatuves un palocījos, es patiesi biju guvis lielus panākumus. Visi skatītāji — no pirmā līdz pēdējam — pavadīja mani ar aplausiem. Tomēr bija arī tādi, kas smējās.
Direktors bija ļoti apmierināts, viņš sirsnīgi pateicās par manu atbalstu. Es biju nodrošinājis viņam pilnu zāli ilgam laikam.
Kad es taisījos doties mājup, pie izejas mani gaidīja kāds cilvēks. Tas bija Parka paviljona biļešu pārdevējs. Viņš bija redzējis priekšnesumu un jutās sajūsmināts.
Skaļā balsī viņš cildināja manas runātāja dāvanas. Man nekādā ziņā nevajagot atcelt lekciju Parka paviljonā, bet no jauna izlikt sludinājumus. Būtu lieliski, ja es, piemēram, atkārtotu runu par hiēnu, it īpaši, ja būtu paņēmis zvēru līdzi.
Bet direktors, šis nekaunīgais cilvēks, liedzās man samaksāt. Ja es rakstiski neapsoloties uzstāties arī nākamajā vakarā, viņš nemaksāšot, lai sūdzot viņu kaut vai tiesā. Ak šis blēdis, šis nelietis! Beidzot vienojāmies, ka viņš man samaksās piecas kronas. Kopā ar tām trim, ko viņš jau man bija iedevis, iznāca astoņas, un biļetei līdz Kristiānijai pietika. Taču manu tekstu viņš gribēja paturēt. Par šo jautājumu mēs ilgi strīdējāmies, jo man nemaz nepatika atdot manu runu izkropļošanai. No otras puses, tā nenoliedzami bija viņa īpašums, jo viņš bija par to samaksājis. Beidzot es piekāpos. Viņš manu sacerējumu ļoti augstu novērtēja.
— Šitādu runu es vēl nekad nebiju dzirdējis, — viņš sacīja. — Vakar tā mani aizkustināja vairāk nekā jebkurš sprediķis.
— Redziet nu! — es atbildēju. — Tā ir literatūras vara pār cilvēku sirdīm un prātu!
Tie bija mani beidzamie vārdi, ko es viņam teicu. Ar pusdienas vilcienu es braucu atpakaļ uz Kristiāniju.
VISLIELĀKAIS BLĒDIS
Dārgo lasītāj! Šo cilvēku es sastapu kapsētā. Es nemaz necentos uzsākt ar viņu sarunu, bet viņš no manis neatstājās. Es tikai apsēdos uz sola, uz kura viņš jau sēdēja, un jautāju:
— Vai netraucēju? Ar to viss sākās.
— Jūs mani it nemaz netraucējat, — viņš atbildēja un pavirzījās tālāk. — Es tikai tāpat vien sēžu un skatos uz šo mirušo valstību.
Ar roku viņš norādīja uz kapiem. Tas bija Kristus kapsētā.
Drīz te sākās aizvien lielāka rosība, cits pēc cita saradās mūrnieki un strādnieki, vecais kapu sargs jau sēdēja savā būdā un lasīja avīzes. Šur tur bija redzamas melnās drēbēs tērpušās sievietes, viņas vai nu dēstīja, vai aplaistīja puķes, vai apgrieza izaugušo zāli. Un kastaņu lapotnē vīteroja putni.
Es viņu nekad vēl nebiju redzējis. Tas bija liela auguma plecīgs jauns cilvēks ar bārdas rugājiem, ģērbies nonēsātā uzvalkā. Grumbas pierē, griezīgā balss, paradums runājot viltīgi piemiegt acis vērta viņu, kā mēdz sacīt, «vecu un pieredzējušu».
— Vai jūs neesat šejienietis?
— Neesmu bijis mājās deviņus gadus, — viņš atbildēja.
Atmeties atpakaļ, viņš izstiepa kājas un pavērās apkārt. No viņa svārku kabatas rēgojās ārā vācu un franču avīzes.
— Cik šādā kapsētā ir skumji! — viņš sacīja. — Tik daudz mirušo vienā zemes gabaliņā! Tik daudz spēka izšķiests, bet tik niecīgs ieguvums!
— Kā jūs to domājat?
— Šī ir karavīru kapsēta.
«Ahā, mūžīgā miera piekritējs,» es nodomāju. Viņš turpināja:
— Bet vislielākā bezjēdzība ir šis nāves kults, mirušo apraudāšanas veids...
Nevajadzīga labdarība...
Strauji atmetis ar roku, viņš iegrozījās ērtāk.
— Vai jūs zināt, ka šajos granīta pieminekļos iemūrēts milzu kapitāls? Te izkaisa smiltīs dārgus ziedus, iegādājas solus, uz kuriem ērti sēdēt un raudāt, it kā pielūgdami pagānu elkus, uzslej akmens blāķus no Grevsenkalna lauztuvēm — vesela bagātība te pārvērsta akmenī. Vienīgā vieta pilsētā, kur nedraud trūkums, ir kapsēta... Vai nav tiesa, par to ir vērts padomāt, — viņš turpināja. — Reiz te ieguldīts, šis kapitāls te paliks mūžīgi, tas ir neskarams, tāpēc ka ir miris. Tomēr tam joprojām nepieciešama aizbildniecība, proti, uzraudzība, asaras, ziedi, kas guļ un vīst uz katra smilšu uzkalniņa. Vainagi vien patlaban maksā piecdesmit kronu gabalā.
«Viņš ir sociālists!» es nodomāju. «Droši vien kāds māceklis, kas aizklīdis ārzemēs un tur iemācījies pacelt balsi pret kapitālu.»
— Vai jūs arī neesat šejienietis? — viņš jautāja.
— Jā.
Tad viņš atlaidās pret sola atzveltni un iegrima domās, visu laiku ātri mirkšķinādams acis.
Garām pagāja vecītis un vecenīte, abi ar spieķi rokā, salīkuši, smagi elpodami un bijīgi sačukstēdamies. Droši vien steidzās pie sava bērna kapa. Uzpūta vējiņš, uzvirpuļoja putekļi un novītuši ziedi, griezdamās pa celiņiem, nočabēja sausās lapas.
— Redzat, — viņš pēkšņi sacīja, nemainīdams pozu, tikai norādīdams ar acīm, — vai redzat to dāmu, kas mums tuvojas? Apskatiet viņu labi uzmanīgi, kad viņa ies mums garām.
Tas bija viegli. Viņa mūs gandrīz skāra ar savu melno kleitu, viņas plīvurs noplīvoja gar mūsu cepurēm. Dāmai sekoja maza meitenīte ar ziediem, bet aiz tās — sieviete ar grābekli un lejkannu. Visas trīs nogriezās ceļa līkumā uz kapsētas lejas galu.
— Nu? — viņš vaicāja.
— Kas ir?
— Vai jūs nekā nemanījāt?
— Nekā sevišķa. Viņa paskatījās uz mums.
— Lūdzu, atvainojiet, viņa paskatījās uz mani. Jūs smaidāt un laikam apgalvosiet, ka tāpēc mums nav ko strīdēties. Redzat, viņa te gāja garām pirms dažām dienām. Es te sēdēju un runājos ar kapraci, nopūlējos viņam iepotēt kaut mazliet šaubu par viņa amata godprātību.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņš gluži nevajadzīgi izrakņā zemi par lielu zaudējumu visām dzīvajām radībām...
«Tātad nabaga nomaldījies brīvdomātājs,» es nospriedu. «Vai tad dievs tas kungs jebkad ir noliedzis mirušos atdot atpakaļ zemei? Tagad tu sāc man apnikt.» Tā es nodomāju.
— Es te sēdēju un runājos ar kapraci. «Tas ir grēks!» es teicu. Dāma, izdzirdējusi šos manus vārdus, pagriezās un paskatījās uz mani. Kā es uzdrīkstējos šai svētajā vietā pieminēt grēku! Jā, starp citu, vai ievērojāt veco sievieti ar lejkannu un grābekli sastrādātajās rokās? Un viņas sakumpušo muguru? Šī sieviete ir sevi sabeigusi smagā darbā, gadu no gada rakņādama un izkropļodama zemi — dzīvības avotu. Jūs taču redzējāt — viņa gāja trīs soļus aiz šīs smalkās kundzes, kas devās pie kāda kapa, lai tur ļautos savām bēdām. Bet ne jau to es gribēju sacīt. Vai jūs redzējāt, ko nesa meitene?
— Ziedus.
— Kamēlijas, rozes. Jūs to redzējāt? Ziedus, kas maksā vienu kronu gabalā.
Dižciltīgus ziedus, kas ir gaužām vārīgi — tikko saule uzspīd stiprāk, tie novīst. Pēc četrām dienām tos pārsviež pāri kapsētas žogam un to vieta noliek jaunus.
Tad es nolēmu šim brīvdomātājam iebilst un teicu:
— Piramīdas taču izmaksāja vēl dārgāk. — Taču mani vārdi nerada vēlamo ietekmi. Likās, viņš šādu iebildumu jau ne vienreiz vien bija dzirdējis.
— Tajos laikos vēl nebija tāda trūkuma, — viņš teica. — Turklāt Ēģipte bija visas Romas impērijas labības klēts, toreiz pasaulē vēl nebija tik šauri. Es zinu, cik tajā tagad ir šauri. Pats to neesmu pieredzējis, bet kāds cits cilvēks. Esmu pārliecināts, ka piramīda tuksnesī ir kaut kas cits nekā labi kopts mūsdienu kaps. Palūkojieties apkārt!
Simtiem kapu kopu, dārgi pieminekļi, granīta plāksnes no Grevsenkalniem, kas maksā trīs kronas un sešdesmit ēras olektī, zaļas velēnas no Ekebergas par divām kronām piecdesmit ērām kvadrātpēdā. Neminēšu uzrakstus un visus tos smalkos rotājumus, kas iecirsti obeliskos vai nu sarkanā, vai baltā, vai zaļā pulējumā.
Apskatiet šīs velēnu grēdas! Kapracis stāstīja, ka tirdzniecība esot tik plaša, ka velēnas gandrīz vairs neesot dabūjamas. Lūdzu padomājiet tikai, ko zemei nozīmē velēnas, — tā ir dzīvība!
Es iebildu, ka šai zemes dzīvei taču nevar laupīt visu ideālo. Tam taču ir sava ētiska nozīme, ka cilvēki iegādājas velēnas saviem dārgajiem aizgājējiem. Šāds ir mans uzskats vēl šobaltdien.
— Padomājiet tikai, — asi atbildēja mans sarunu biedrs, — te katru dienu tiek izšķiests tik daudz naudas, no tās varētu pārtikt ģimenes, audzināt bērnus, glābt daudzus slimniekus! Tagad tā kundze tur pie tā kapa ierušina zemē kamēlijas, kas maksā tikpat, cik divi bērnu mētelīši. Ja bēdas ir tik bagātas, tad tā jau ir izvirtība...
Viņš, bez šaubām, bija sociālists, varbūt pat anarhists, kam patīk ņirgāties par visām nopietnām lietām. Es klausījos viņā, un mana interese aizvien vairāk saplaka, Viņš joprojām runāja:
— Un tur sēž kapu sargs. Viņš burto avīzes. Vai jūs zināt, kāds ir viņa uzdevums bez šīs boksterēšanas? Viņam jāapsargā kapi. Mirušo kults balstās uz stingru kārtību.
Šodien, atnācis šurp, es viņam teicu: ja es redzētu kādu bērnu, kas nozog no kapa ziedus, lai nopirktu skolas grāmatu, vai mazu, vāju un bailīgu meitenīti, kura paņem kamēlijas, lai varētu nopirkt maizi, es viņu nenodotu, bet viņai palīdzētu. «Tas ir grēks,» sacīja kapsargs. Grēks, viņš sacīja. Izsalcis cilvēks kādu dienu aptur jūs uz ielas un jautā, cik ir pulkstenis. Jūs izvelkat pulksteni, — tikai ievērojiet viņa skatienu! Zibens ātrumā viņš izrauj jums pulksteni no rokām un aizskrien. Jums atliek divas izejas. Jūs varat ziņot policijai un pēc pāris dienām saņemt savu pulksteni, kas atrasts kādā lombardā, un, iespējams, pēc divdesmit četrām stundām arī zaglis būs notverts. Bet ir arī otrā izeja. Jūs varat klusēt... Es, taisnību sakot, esmu mazliet noguris, jo nakti nevarēju aizmigt.
— Ak tā? Nu jā, nu jau ir diena. Man laiks ķerties pie darba.
Es piecēlos un grasījos iet projām. Viņš norādīja uz jūru un piekrasti.
— Esmu apstaigājis tur visas ostas ieliņas, lai uzzinātu, kur pa nakti guļ trūkums un netiklība. Paklausieties, kādas brīnumu lietas notiek pasaulē!
Reiz vakarā pirms astoņiem gadiem es sēdēju tieši tepat, man pat šķiet, uz šā paša sola, — un tad notika kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Bija jau diezgan vēls, visi kapsētas apmeklētāji jau bija aizgājuši uz mājām. Tikai kāds akmeņkalis netālu bija nogūlies garšļaukus un iecirta marmora plāksnē uzrakstu. Beidzot viņš arī bija galā ar savu darbu, uzvilka žaketi, iebāza darbarīkus kabatā un aizgāja. Sacēlās vējš, sašūpoja kastaņas, un kāds milzīgs dzelzs krusts, kas stāvēja te blakus, — tagad tā vairs nav, — vējā viegli sadrebēja. Arī es aizpogāju svārkus un dzīros iet projām, kad ceļa līkuma parādījās kapracis. Viņš bija bez svārkiem, kailu galvu un, garām iedams, jautāja, vai es neesot redzējis mazu meitenīti dzeltenā kleitā un skolas somu rokā.
Es neatcerējos, ka būtu tādu redzējis. Jā, kas tad noticis?
«Viņa nozaga puķes,» kapracis teica un ātri devās tālāk.
Es mierīgi sēdēju un gaidīju, kamēr viņš atgriezīsies. «Vai jūs atradāt meiteni?»
«Nē. Bet es aizslēdzu vārtus.»
Tagad nu sāksies īstās medības, meitenīte, bez šaubām, vēl bija kapsētā, un viņu sāks meklēt visa nopietnībā. Tas jau šodien esot trešais gadījums, ka nozagtas puķes.
Un to darot skolnieces, veiklas meitenītes, kas labi saprotot, ka tas ir grēks. Nu un tālāk? Viņas pārdodot šīs puķes, sasienot pušķos un pārdodot. Jauki bērniņi, vai ne?
Es sekoju kapracim un kādu laiku palīdzēju viņam meklēt meitenīti. Bet viņa bija labi paslēpusies. Mums pievienojās arī kapu sargs, nu mēs trīs vīri meklējam mazo viltnieci, bet neatradām. Iestājās krēsla, un mēs beidzām meklēt.
«Kur atrodas apzagtais kaps?»
«Tur. Arī bērna kaps. Kaut kas nedzirdēts!»
Es aizgāju pie kapa. Izrādījās, ka šis kaps man zināms, es labi pazinu mirušo meitenīti, tieši šorīt mēs viņu apbedījām. Puķu tiešām vairs nebija, arī manu ne, es tās nekur neredzēju.
«Mums jāturpina meklēšana. Cik nekrietni!» es sacīju.
Kapracim patiesībā gar to nebija nekādas daļas, tomēr viņš mums palīdzēja aiz tīras labdarības. Visi trīs no jauna sākām meklēt. Pēkšņi lejā pie ceļa līkuma es ieraudzīju mazu cilvēciņu — meitenīti, kas bija notupusies aiz kara ārsta Vita milzīgā pieminekļa un stingi skatījās uz mani. Viņa bija savilkusies čokurā, kakliņš galīgi ierāvies plecos.
Bet es viņu pazinu. Tā bija mirušās māsiņa.
«Ko tu tik vēlu te sēdi, meitiņ?» es jautāju.
Viņa neatbildēja un nepakustējās. Es viņu piecēlu, paņēmu viņas skolas somu un aicināju līdzi uz mājām.
«Tava māsiņa Hanna nemaz negrib, ka tu te tik vēlu uzturies,» es teicu.
Tad viņa man sekoja. Un es ar viņu aprunājos:
«Vai tu zini, ka viena nejauka meitene nozagusi puķes no Hannas kapa? Maza meitenīte dzeltenā kleitā. Vai neesi viņu redzējusi? Nu, gan mēs viņu atradīsim.»
Viņa gāja man blakām, nebilzdama ne vārda.
«Lūk, viņa!» pēkšņi iesaucās kapracis. «Jūs esat noķēris zagli!»
«Ko?»
«Jūs taču turat viņu pie rokas!» Es nespēju apvaldīt smaidu.
«Jūs alojaties. Viņa nav nekāda zagle! Viņa ir šodien apbedītas meitenītes māsiņa. Viņu sauc par Elīnu. Es viņu pazīstu.»
Taču kapracis pastāvēja uz savu. Arī sargs meitenīti pazina, it īpaši pēc sarkanās rētas uz zoda. Viņa bija nozagusi puķes no savas māsas kapa, nabadzītei trūka pat vārdu, ko attaisnoties.
«Ievērojiet, lūdzu: es šīs abas māsas pazinu jau sen. Mēs ilgu laiku bijām dzīvojuši vienā un tai pašā nabadzīgā iekšpagalmā, abas māsas bieži spēlējās zem mana loga. Reizēm viņas strīdējās un plūcās, taču abas bija jaukas meitenītes un vienmēr viena otru aizstāvēja. Diezin vai kāds viņām bija to mācījis, jo viņu māte bija izlaidīga sieviete un reti atradās mājās, bet tēvu — starp citu, viņām bija katrai savs tēvs — viņas savu mūžu nebija redzējušas. Abas meitenītes dzīvoja tik šaurā ūķī, kas nez vai bija lielāks par to tur kapa plāksni, un tā ka mana istaba bija iepretī, es bieži stāvēju pie loga un viņas vēroju. Hanna bija izdarīgāka, viņa bija arī dažus gadus vecāka un radusi rūpēties par visu kā pieaudzis cilvēks. Viņa vienmēr sadabūja maizes riecienu, un vasarā, kad pagalms bija neciešami karsts, viņa ar vecu avīzi aizsedza logu, lai atturētu svelmi. Es bieži redzēju, ka viņa pārbauda māsas skolas uzdevumus, iekāms māsa devās uz skolu. Hanna bija nopietns, pārāk ātri nobriedis bērns, tāpēc droši vien viņas mūžs bija tik īss.
«Pārbaudīsim somu,» kapracis ieteica.
Somā tiešām atradās puķes. Es pat pazinu tos pāris ziedus, ko pats biju nolicis.
Ko lai saku? Bet mazā grēciniece stāvēja un nikni lūkojās uz mums. Es viņu sapurināju un sāku izprašņāt, bet viņa klusēja. Tad kapracis, ieminējies par policiju, meitenīti aizveda.
Pie vārtiem viņa, liekas, atjēdzās, kas viņu sagaida, un pēkšņi iejautājās:
«Uz kurieni jūs mani vedīsiet?» Kapracis atbildēja: «Uz iecirkni.»
«Es neko neesmu zagusi,» viņa sacīja.
Bet vai viņa nebija zagusi puķes? Tās taču bija somā, mēs redzējām.
Tomēr meitenīte visu laiku bailīgi atkārtoja, ka puķes nav zagusi.
Pie vārtu slēdzenes Elīnai aizķērās piedurkne un gandrīz norāvās. Pavīdēja tievā rociņa.
Viņi gāja uz iecirkni, es viņiem sekoju. Tur prasīja dažus paskaidrojumus, taču, cik man zināms, ar Elīnu nekas nenotika. Es viņu arī vairs neredzēju, jo aizbraucu un paliku projām deviņus gadus.
Taču tagad es šo gadījumu labāk izprotu. Mēs toreiz izturējāmies kā īsti muļķi.
Elīna puķes, protams, nebija zagusi — bet ja arī to būtu darījusi? Un kāpēc gan ne?
Vai tā drīkst izrēķināties ar bērniem? Protams, neviens tiesnesis mūs par to nesodīs, mēs viņu noķērām un aizvedām pie soģa. Es jums teikšu, ka Elīnu atkal sastapu un varu jūs aizvest pie viņas.
Brīdi viņš klusēja.
— Ja jūs spējat saprast manu stāstu, tad klausieties! «Jā,» sacīja slimā meitenīte, «drīz es nomiršu, tad sanesīs ziedus, varbūt daudz ziedu. Skolotāja atnesīs veselu pušķi un labā Bendiha kundze varbūt pat vainagu.»
Šī slimā meitenīte ir gudra kā sirmgalve, viņa tik ātri nobriedusi, ka visi dzīvības spēki viņā izsīkuši, turklāt slimība vēl saasinājusi viņas prātu. Kad viņa runā, mazākā māsiņa klausās un pūlas viņu saprast. Māsas dzīvo vienas pašas, mātes nekad nav mājās, bet Bendiha kundze šad tad atsūta ēdienu, tā kā badu viņas necieš. Māsas tagad vairs nestrīdas, tas bija tik sen, kad viņas plūcās, un savas rotaļu nesaskaņas jau sen aizmirsušas.
«Ievēro, puķes ātri novīst,» slimā saka. «Un novītušas puķes negrezno kapu.
Mirušais tās nevar redzēt, siltumu tās arī nedod.» Vai Elīna atceras kurpes, ko viņas reiz redzējušas tirgū? Tās gan ir siltas!
Elīna tās labi atceras. Un, lai pierādītu māsai, cik viņai laba atmiņa, viņa sīki apraksta redzētās kurpes.
Ziema vairs neesot tālu. No grīdas pie loga vējš velkot tik stipri, ka grīdas lupata uz vadža sasalstot, īstais laiks Elīnai dabūt šīs kurpes.
Māsas raugās viena uz otru. Elīna nav tāda muļķe, lai šiem vārdiem ticētu.
Jā, tikai jāpaņem ziedus no kapa un jāpārdod. To var izdarīt. Svētdienās pa ielām staigā tik daudz cilvēku, tie labprāt pērk ziedus. Bieži vien cilvēki staigā pa pilsētu ar ziediem pogcaurumā, un kungiem, kas brauc ormanī, vienmēr ir ziedi pogcaurumā.
Viņi noteikti pirktu ziedus no Elīnas.
Elīna vaicāja, vai viņai nenopirkt sev arī cepurīti.
Jā, ja nauda atliktu. Taču vispirms jānopērk kurpes.
Tāda bija noruna. Nevienam gar to nav nekādas daļas, abas māsas tā bija nolēmušas. Elīnai tikai puķes vajadzēja paņemt jau tajā pašā vakarā, iekams tās nav novītušas.
Cik veca bija šī slimniece? Manuprāt, divpadsmit trīspadsmit gadus. Ne jau vienmēr vecumam ir nozīme. Man bija māsa, kas iemācījās grieķu valodu, lūk, tik maziņa.
Taču Elīnai ar ziediem neveicās. Sodīt viņu nesodīja, viņa tika cauri vienīgi ar izbīli. Bet tad viņu savā ziņā ņēma skolotāja. Noņemties ar kādu bērnu — tas nozīmē paturēt viņu acīs, pārbaudīt, slepus novērot. Stundu starpbrīžos skolotāja Elīnai uzsauca: «Elīn, pagaidi, es gribu ar tevi parunāties!» Un tad Elīna saņem laipnus, bet noteiktus norādījumus, viņai atgādina seno notikumu, laikā un nelaikā viņu skubina lūgt dievu, lai tas viņai piedod.
Un tad meitenītē notiek lūzums.
Elīna kļūst nolaidīga, ierodas skolā nemazgājusies, grāmatas aizmirst mājās.
Turēta aizdomās, vērīgu acu izsekota, viņa sāk izvairīties no skolotājas skatieniem, vairās vispār raudzīties cilvēkiem acīs. Viņa pierod skatīties slepus, viņas izskats kļūst zaglīgs. Vienā jaukā dienā viņu iesvēta, mācītājs viņai ceļā līdzi dod norādījumu par kādu zināmu bausli, visai apkārtnei par viņas nākotni ir savas īpašas domas. Tad viņa aiziet no šā iecirkņa, aiziet no savas mazās istabiņas. Pār pilsētu spīd saule, ļaudis klaiņo pa ielām ar ziediem pogcaurumos, arī Elīna braukā pa pilsētu ar ormani...
Šonakt es viņu atkal sastapu. Viņa dzīvo tur lejā. Viņa stāvēja vārtos un čukstus mani uzrunāja. Es viņu pazinu pēc balss, pēc sārtās rētas sejā. Bet cik viņa tagad resna!
«Nāciet šurp! Es esmu te!» viņa aicināja.
«Jā, un es arī esmu te. Cik liela tu esi izaugusi, Elīn!» es teicu.
Izaugusi? Kas tā par valodu? Viņai neesot laiks mēļot. Ja es negribot iet viņai līdzi, lai nestāvot te un neaizbaidot citus!
Es nosaucu savu vārdu, atgādināju viņai mūsu pagalmu, mazo Hannu, visu, kas tobrīd ienāca prātā. «Ieiesim pie tevis un parunāsimies,» es viņai sacīju. Kad bijām iegājuši iekšā, viņa jautāja: «Vai vīnu galdā liksi?» Tāda viņa bija kļuvusi.
«Iedomājies, ja tagad te būtu Hanna! Tad mēs visi trīs sēdētu un runātos gan par šo, gan to.» Elīna skaļi iesmējās. «Ko tu tur muldi? Vai esi bērna prātā?» «Vai tiešām tu esi aizmirsusi Hannu?» es jautāju. Tad viņa pikti nospļāvās.
Hanna un atkal Hanna! Vai tad es domājot, ka viņa joprojām esot bērns? Hannas jau sen vairs nav šajā pasaulē. Kas tās par blēņām? Vai atnest vīnu?
«Jā, lūdzu!»
Viņa piecēlās un izgāja no istabas.
Dzirdēju balsis blakus istabās, korķu paukšķus, lāstus, lamas, iekliedzienus. Kaut kur atveras un aizcirtās durvis. Reizēm kāds skrēja pa gaiteni, sauca kalponi un viņai kaut ko pavēlēja.
Atgriezās Elīna. Aizsmēķējusi cigareti, viņa gribēja apsēsties man uz ceļiem.
«Kādēļ es nedrīkstu sēdēt tev klēpī?» viņa jautāja. «Ne jau tāpēc esmu te atnācis,» es atbildēju. «Ak tā, tad samaksā par vīnu un taisies, ka pazūdi!» Es teicu:
«Pasēdi brīdi mierā, tad mēs mazliet parunāsimies. Par zaudēto laiku es tev atlīdzināšu.»
Es iedevu viņai naudu, naudu es neskaitīju, bet summa bija diezgan prāva.
Tad viņa uzreiz kļuva laipna un padevīga un rātni apsēdās man blakām. Taču ar sarunu mums neveicās. Ja es viņai ko vaicāju, viņa vispirms notrallināja kādu dziesmiņu vai aizdedzināja jaunu cigareti. Par pagātni viņa pat dzirdēt negribēja. Šis vecais, netīrais pagalms — nav vērts to atminēt! Vai viņa drīkstētu arī kalponei iznest glāzi vīna?
«Lūdzu!»
«Zini,» viņa sacīja, «šī sieviete ir mana māte. Viņa te visu apkopj. Es viņai izgādāju šo darbu. Viņa te labi nopelna.»
Elīna iznesa vīnu gaitenī un atnāca atpakaļ.
«Uz tavu veselību, vecais draugs!» viņa izsaucās.
Mēs dzērām vīnu.
Viņa atkal gribēja apsēsties man klēpī. «Vai tev te nav apnicis?» es jautāju.
«Apnicis? Nē, nemaz. Kāpēc es nedrīkstu sēdēt tev klēpī?»
«Cik ilgi tu te jau esi?»
«Lāgā neatceros. Vai nav vienalga? Iedzersim!»
Mēs dzērām. Viņa atkal sāka kaut ko dziedāt, droši vien kādu estrādes dziesmiņu, balss viņai bija aizsmakusi.
«Kur tu to dzirdēji?» «Tivoli.»
«Vai tu bieži tur ej?»
«Jā, ja ir nauda. Bet tagad esmu tukšā. Saimniece šodien jau prasīja naudu. Viņa ņem tik lielu maksu. Tik daudz noplēš, ka mums pašām nekas nepaliek pāri. Varbūt tu man iedosi vēl?»
Par laimi, man vēl bija atlicis mazliet naudas, es viņai to iedevu.
Naudu viņa saņēma, pat nepateikusi paldies, varbūt tikai klusībā mazliet nopriecājās. Viņa pieprasīja vēl vienu pudeli vīna. Laikam gribēja mani krietni paplucināt.
Vīnu atnesa.
Bet tad viņa gribēja ar mani padižoties, sacīja, ka pasaukšot vēl pāris meiču un pacienāšot ar vīnu. Meičas ienāca. Viņas bija ģērbušās stīvinātos svārciņos, kas grabēt grabēja. Rokas viņām līdz pleciem bija kailas un mati īsi apgriezti.
Elīna stādīja mani priekšā, viņa labi atcerējās manu vārdu. Viņa sāka lielīties, ka esmu viņai iedevis daudz naudas; es esot viņas sens draugs, viņa no manis dabūšot tik daudz naudas, cik vien gribēšot. Tā tas allaž bijis. Es esot ļoti bagāts.
Meitenes dzēra vīnu un arī kļuva jautras. Viņas izmeta divdomīgas asprātības un trallināja dziesmiņas. Ja es sāku ar kādu runāt, Elīna kļuva greizsirdīga un rupja. Taču es tīšām pievērsu citām uzmanību, lai Elīna kļūtu vaļsirdīgāka un es varētu ieskatīties viņas dvēselē. Taču diemžēl tas man neizdevās. Viņa spītīgi atmeta galvu un sāka rosīties. Beidzot viņa paķēra mēteli un grasījās iet uz ielas.
«Kur tu iesi?» es vaicāju.
Viņa neatbildēja, bet uzpūtīgi nerimās dungot kādu melodiju un lika galvā cepuri.
Pēkšņi viņa atrāva vaļā durvis uz gaiteni un iekliedzās:
«Gina!»
Tā sauca viņas māti.
Sieviete smagi klumzāja pa gaiteni, kājas viņai bija lielas tupeles, pieklauvēja pie durvīm, ienāca un palika stāvot.
«Cikreiz esmu teikusi, ka tev katru dienu jānoslauka no kumodes putekļi!» Elīna pavēloši runāja. «Kas tā par cūcību! Lai šitādu tīrīšanu es vairs neredzētu, vai saproti? Un tur tās fotogrāfijas arī katru dienu jānoslauka ar lupatiņu!»
«Labi,» māte atbildēja un grasījās iet projām. Viņas seja bija vienās grumbās, vaigi iekrituši. Viņa padevīgi uzklausīja meitu, baidīdamās nepalaist ne vārdiņa gar ausīm.
«Atceries to reizi par visām reizēm!» Elīna vēl piebilda.
«Labi jau, labi, velns parāvis!» Un viņa aizgāja, klusi aizvērusi durvis, lai gan pēc izskata nebija rāmas dabas sieviete.
Elīna jau bija saģērbusies. Viņa pievērsās man teica:
«Tagad samaksā par visu un vācies!»
«Paldies par pacienāšanu,» meičas sacīja un iztukšo glāzes.
Es biju mazliet samulsis.
«Par vīnu?» es atvaicāju. «Man šķiet, ka naudu par vīnu es jau iedevu, bet varbūt man vēl kaut kas ir atlicis.» Es atkal tveru pie kabatas.
Meičas sāka smieties.
«Ir gan bagāts tavs draudziņš! Tu lielījies, ka viņš tev iedevis veselu žūksni naudas, bet tagad nevar samaksāt par vīnu! Ha-ha-hā!»
Tagad Elīna saskaitās manis dēļ.
«Lasieties projām!» viņa sauca. «Negribu jūs vairs redzēt! Naudu? Viņam naudas kā spaļu! Tūlīt parādīšu, cik daudz viņš man iedeva!»
Un lepni viņa uzsvieda uz galda banknotes un sudraba naudu. «Viņš samaksājis par vīnu un par mani arī! Tik daudz naudas jūs pat redzējušas neesat! Tagad varu samaksāt saimniecei par diviem mēnešiem uz priekšu, vai saprotat! Es to tikai teicu, lai viņu mazliet paķircinātu, lai par viņu pazobotos. Bet tagad vācieties!»
Un viņa izgrūda meičas gaitenī. Aizslēgusi durvis, Elīna sāka spiedzīgi smieties.
«Es nudien negribu, ka viņas te paliek,» Elīna taisnojās. «Garlaicīgas skuķes, es ar viņām nemaz nesaejos. Viņas ir garlaicīgas, vai ne?»
«Nē, man gan tā nelikās,» es sacīju, lai viņu vēl vairāk sakaitinātu. «Viņas atbildēja, ja ko jautāju, pastāstīja, ko gribēju zināt. Ļoti patīkamas meitenes.»
«Ja tu tā domā, tad vācies viņām līdzi!» Elīna man uzsauca. «Ej pie viņām, ja tev tīk! Es tevi te neturu!» Drošības labad viņa pievāca uz galda izbērto naudu.
«Es gribētu tev kaut ko jautāt, ja tu varētu apsēsties un mani uzklausīt.»
«Kaut ko jautāt!» viņa ņirgājās. «Man gar tevi nav nekādas daļas! Laikam atkal kaut ko par Hannu. No šīm stulbajam runām par Hannu man kļūst nelabi! No tām es nevaru dzīvot.»
«Bet vai tu negribētu pamest šādu dzīvi?» es jautāju.
Viņa izlikās nedzirdam, rosījās pa istabu, šo to kārtodama, un, lai sevi uzmundrinātu, svilpoja.
«Pamest šādu dzīvi?» viņa pēkšņi ievaicājās un apstājās manā priekšā. «Uz kurieni lai es eju? Kas mani precēs, kā tu domā? Kas gan gribēs šitādu? Bet par kalponi es neiešu.»
«Tu varētu aizbraukt no šejienes un sākt citur jaunu dzīvi.»
«Blēņas! Blēņas! Izbeidz! Vai par sprediķotāju esi kļuvis, vai? Kādēļ lai es braucu projām? Man tepat ir labi. Darbs man nav smags. Paklau, vai neiedzersim vēl vīnu? Bet tikai divatā. Citām vairs nedosim... Gina!» viņa iesaucās, pavērusi durvis.
Viņa pieprasīja, lai māte atnes vēl vīnu, un sāka dzert, viņas seja kļuva aizvien neglītāka. Tagad no viņas vairs nevarēja dabūt nekādu sakarīgu atbildi; par kaut ko domādama, viņa tikai trallināja estrādes dziesmiņas. Tad viņa atkal tukšoja glāzi un sāka pretīgi smieties. Vairākkārt viņa apsēdās man uz ceļiem, izbāza mēles galiņu un ķircinoties teica:
«Paskaties!» Beidzot viņa tieši noprasīja:
«Vai pa nakti paliksi?»
«Nē,» es atbildēju.
«Nu, tad es iešu uz ielas,» viņa sacīja. Stāstītājs apklusa.
— Nu un tālāk? — es vaicāju.
— Ko jūs darītu, ja jums būtu tāda izvēle? Vai paliktu vai ietu projām? Tāds, lūk, ir jautājums. Vai zināt, ko es izvēlējos? — Viņš palūkojas uz mani. — Es paliku, — viņš sacīja.
— Jūs palikāt? — es jautāju un izbrīnā paplētu muti. — Palikāt visu nakti? Pie tās sievietes?
— Esmu zemisks cilvēks, — viņš atbildēja.
— Bet, velna milti, kas jūs pamudināja? Vai bijāt piedzēries?
— Jā, arī piedzēries. Uz beigām. Bet, galvenais, es esmu tikpat pretīgs un nožēlojams kā citi cilvēki. Tā tas ir. Viņa bija sieviete, kuras dzīves stāstu es zināju.
Tas bija aizkustinošs un satricinošs stāsts. Un es izjutu sevišķu baudu par savu neķītrību. Vai jūs to saprotat? Un tā es paliku. Un kādā neķītrības bezdibenī mēs ar viņu iegrimām!
Šis zemiskais ciniķis, pats sevi nosodīdams, šūpoja galvu.
— Bet tagad es atkal iešu pie viņas, — viņš turpināja. — Varbūt viņu vēl var glābt. Jūs laikam domājat, ka neesmu īstais cilvēks? Nu, varbūt es nemaz neesmu tāds nelietis, kā jūs domājat. Jūs domājat — kā es izturējos tonakt? Iegaumējiet: nebūtu palicis es, ierastos kāds cits, un šī maiņa viņai nāktu tikai par ļaunu. Ja viņa varētu izvēlēties pati, ar ko palikt, tad, esmu pārliecināts, viņa izvēlētos mani. Esmu saudzīgs un smalkjūtīgs cilvēks, padodos kārdinājumam tikai pēc ilgas iekšējas cīņas.
Bet dīvainākais, ka tieši šī īpašība viņu visvairāk iekvēlināja. Viņa pati atzinās: «Tu tik burvīgi pretojies!» Ko lai ar šādu sievieti iesāk? Un tad vēl jāatceras, ka vienīgi šo puķu dēļ viņa tāda kļuvusi. Tas bija iesākums. Ja būtu atļauts pievākt ziedus no kapiem, viņa tagad būtu godīga sieviete. Bet mēs viņu noķērām, un es biju šā gadījuma līdzvaininieks, jā, līdzvaininieks!
Viņš atkal pakratīja galvu un iegrima skumjās pārdomās.
Pēkšņi viņš uztrūkās kā no īsa nomiedža.
— Esmu jūs aizturējis! Jūtu, ka arī pats esmu noguris. Cik, lūdzu, ir pulkstenis?
Es taustīju kabatā pēc pulksteņa. Tā nebija. Esmu to droši vien aizmirsis mājās.
— Jā, paldies, patiesībā jau ir vienalga, — viņš noteica un izstaipīja kājas, parāva uz leju bikses un tad piecēlās.
— Redzat, tur nāk tā smalkā kundze, sērošana pabeigta, meitenītei rokās vairs nav ziedu. Rozes un kamēlijas palikušas uz kapa. Pēc četrām dienām tās būs novītušas. Ja kāda meitenīte tās paņemtu, lai nopirktu sev kurpes, manuprāt, tas nebūtu nekāds grēks...
Mans sarunu biedrs brīdi mani nopētīja un tad, pienācis man cieši klāt, sāka klusi smieties.
— Tādus stāstus cilvēkiem vajag stāstīt. Tie vienmēr atrod dzirdīgas ausis. Tūkstoškārt pateicos, godājamais klausītāj!
Viņš pacēla cepuri, paklanījās un aizgāja.
Es paliku sēžot gluži samulsis. Viņš pēkšņi bija ierāvis mani tādā kā virpulī un sajaucis manu veselo saprātu. Lops tāds, viņš pavadījis nakti pie tās sievietes! Vai tiešām? Tas viss taču bija tikai blēņas, viņš mani bija piemuļķojis, aizkustinošais stāsts bija izdomāts no sākuma līdz beigām. Bet kas tad viņš bija — šis vislielākais blēdis? Ja es viņu vēlreiz sastapšu, tad izrēķināšos! Varbūt viņš šo stāstu kaut kur izlasījis un iemācījies no galvas. Stāstītājs viņš nebija slikts, šim puisim ir dāvanas.
Ha-ha-ha! Viņš mani smalki pavazāja aiz deguna!
Lielā apjukumā devos mājās. Tur atcerējos, ka jāsameklē pulkstenis. Uz galda pulksteņa nebija. Es iesitu sev pa pieri: pulkstenis ir nozagts! Protams, šis puisis to bija nozadzis, sēdēdams man blakām uz sola. Ha-ha-ha, tiešām — vislielākais blēdis pasaulē!
Man atlika divas izejas. Es varēju ziņot policijai un pēc pāris dienām saņemt savu pulksteni, kas atrasts kādā lombardā, un, iespējams, pēc divdesmit četrām stundām arī zaglis būs notverts. Bet bija arī otra izeja. Es varēju klusēt...
Un es klusēju.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги