Pasauļu karš

13 KA ES SASTAPOS AR MĀCĪTĀJU

Saņēmuši šo pēkšņo mācību par Zemes ieroču spēku, marsieši atkāpās uz savām sākotnējām pozī­cijām Horselas tīrelī un steigā, apkrāvušies ar sava sadragātā biedra atliekām, nemaz neievēroja tādus bēguļojošus un nevajadzīgus upurus kā es. Ja mar­sieši būtu atstājuši savu kritušo un tūlīt devušies tālāk, viņi noteikti būtu sasnieguši Londonu ātrāk nekā vēsts par viņu tuvošanos, jo tobrīd starp viņiem un galvaspilsētu bija tikai dažas divpadsmitmārciņu lielgabalu baterijas. Viņu ierašanās būtu bijusi tik­pat pēkšņa, drausmīga un iznīcinoša kā zemestrīce, kas pirms gadu simteņa izpostīja Lisabonu.

Bet marsieši nesteidzās. Cilindrs sekoja cilindram starpplanētu lidojumā; katras divdesmit četras stun­das atnesa viņiem papildspēkus. Un pa to laiku armi­jas un flotes vadība, tagad pilnīgi apzinādamās pre­tinieku milzīgo spēku, strādāja ar spīvu enerģiju. Ik minūti kaujas pozīcijā tika novietots pa lielgabalam, un jau pirms krēslas aiz katra koku pudura, aiz kat­ras ārpilsētas villu rindas Kingstonas un Ričmondas pakalnu nogāzēs slēpās gaidošs melns stobrs. Pa izdegušo un pamesto zonu, kas apmēram divdesmit kvadrātjūdžu kopplatībā apjoza marsiešu apmetni Horselas tīrelī, pa nodegušajiem un sagrautajiem ciemiem starp zaļiem kokiem, pa melnajiem un kū­pošajiem brikšņiem, kas vēl pirms dienas bija priežu audzes, ložņāja uzticami izlūki ar heliogrāfiem, lai brīdinātu lielgabalniekus par marsiešu tuvošanos. Bet marsieši tagad saprata, ko nozīmē mūsu artilērijas šāviņi un cik bīstams ir cilvēku tuvums, un ikviens, kas uzdrošinājās pieiet kādam no cilindriem tuvāk par jūdzi, samaksāja par to ar savu dzīvību.

Kā likās, pēcpusdienas pirmo pusi šie milzeņi pa­vadīja, staigādami šurp un turp un pārnesdami visu no otrā un trešā cilindra (otrais atradās Edlstonas golfa laukumos, trešais — pie Pirfordas) uz savu pirmo bedri Horselas tīrelī. Tur, izslējies pāri mel­najam virsājam un apkārtējo ciemu krāsmatām, viens palika stāvam sardzē, bet pārējie, pametuši savas milzīgās kaujas mašīnas, nolaidās bedrē. Viņi sparīgi strādāja līdz vēlai naktij, un augstais biezo, zaļo dūmu stabs, kas pacēlās virs bedres, bija saska­tāms no Merovas pakalniem un, kā stāsta, pat no Benstedas un Epsomdaunsas.

Un, kamēr marsieši man aizmugurē gatavojās sa­vam nākamajam uzbrukumam, bet man priekšā_ spē­kus kaujai kopoja cilvēce, es, ciezdams drausmīgas sāpes, ar izmisīgām pūlēm kūlos projām no liesmu un dūmu apņemtās Veibridžas uz Londonas pusi.

Tālu upē es ieraudzīju mazu laiviņu, kas peldēja lejup pa straumi, un, nometis gandrīz visas savas slapjās drēbes, devos tai pakaļ, noķēru to un tādējādi izkļuvu no šās posta vietas. Airu laivā nebija, bet es liku lietā, cik nu vien varēju, savas applaucētās rokas un īros lejup pa upi uz Halifordu un Voltonu, virzīdamies uz priekšu gauži lēnām un, kā jūs gan varat iedomāties, nemitīgi atskatīdamies. Es turējos pie upes, jo spriedu, ka ūdens dos man visdrošāko iespēju izglābties, ja šie milzeņi atgriezīsies.

Karstais ūdens no marsieša bojā ejas vietas plūda lejup reizē ar mani, tā ka apmēram kādu jūdzi es nevarēju lāgā saskatīt ne vienu krastu, ne otru. Reiz tomēr cauri tvaikiem pavīdēja virtene melnu stāvu, kas skrēja pāri pjavām no Veibridžas puses. Hali- forda šķita pilnīgi pamesta, un dažas mājas upes malā dega. Bija dīvaini zem karstajām, zilajām debe­sīm redzēt pavisam klusu, pavisam tukšu ciemu, pār kuru tveicīgajā pēcpusdienas gaisā taisni augšup pacēlās dūmi un sīkas liesmu svēdras. Nekad agrāk es nebiju redzējis ugunsgrēku, kam apkārt nebūtu sapulcējies satraukts ļaužu pūlis. Mazliet tālāk uz krasta kūpēja un gruzdēja sausas niedres un pāri vēlīni nopļauta siena vāliem zemes iekšienē aizstie­pās ugunīga josla.

Pēc pārciestajām drausmām es jutos tik nomocī­jies un vārgs, un karstums uz upes bija tik spēcīgs, ka ilgu laiku es ļāvu laivai lēnām slīdēt pa straumi. Bet tad mani atkal sagrāba bailes, un es atsāku airē­ties ar rokām. Saule cepināja manu kailo muguru. Beidzot, kad aiz līkuma kļuva redzams tilts pie Vol- tonas, drudzis un nespēks ņēma virsroku pār bailēm, es izkāpu malā Midlseksas krastā un, juzdamies galīgi slims, nogūlos garajā zālē. Manuprāt, tobrīd pulkstenis varēja būt kādi četri vai pieci. Drīz vien es piecēlos, nogāju apmēram pusjūdzi, nesastap- dams nevienas dzīvas dvēseles, un tad atkal apgūlos dzīvžoga ēnā. Es miglaini atceros, ka iedams kaut ko nesakarīgi runāju pats pie sevis. Es biju arī ļoti izslāpis un rūgti nožēloju, ka netiku upes malā kār­tīgi padzēries. Lai cik dīvaini tas būtu, es piktojos uz savu sievu; nevaru to izskaidrot, bet bezspēcīgā vēlēšanās nokļūt Lezerhedā mani ārkārtīgi nomocīja.

Laikam biju ieslīdzis snaudā, jo skaidri neatceros mācītāja ierašanos, tikai vēlāk pēkšņi ieraudzīju netālu no sevis sēžam cilvēku sodrējiem notraipītā kreklā. Pavērsis augšup gludi noskūto seju, viņš vē­roja vājus gaismas zibšņus, kas plaiksnījās debesīs.

Debesis bija klātas ar tā sauktajiem «jēriņiem» — viegliem, pūkainiem mākonīšiem, kas drūzmējās rindu rindām, maigi sārtodamies vasaras saulrietā.

Es pierausos sēdus; izdzirdis sakustēšanos, mācītājs aši paskatījās uz mani.

— Vai jums nav ūdens? — es strupi jautāju.

Viņš papurināja galvu.

— Jau gandrīz stundu jūs visu laiku prasāt dzert, — viņš sacīja.

Kādu mirkli mēs klusējām, kritiski aplūkodami viens otru. Droši vien es viņam likos visai dīvaina persona — gandrīz kails, tikai izmirkušās biksēs un zeķēs, applaucējies, ar dūnTos nokvēpušiem pleciem un seju. Viņa seja ar mazo, nošļaupto zodu liecināja par vāju raksturu, gandrīz linu baltie mati krita pār zemo pieri sīkās sprogās un paprāvās, blāvi zilās acis raudzījās truli. Viņš runāja aprauti, ar tukšu skatienu vērdamies man garām.

— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja. — Ko tas viss nozīmē?

Es blenzu viņā un nekā neatbildēju.

Viņš izstiepa tievu, baltu roku un gandrīz apsū­dzošā tonī turpināja:

— Kādēļ šādas lietas tiek pieļautas? Ko mēs esam nogrēkojušies? Beidzās rīta dievkalpojums, es pa­staigājos pa laukiem, lai izvēdinātu galvu pēcpus­dienai, un piepeši — uguns, zemestrīce, nāve! Kā Sodomā un Gomorā! Pagalam viss mūsu darbs, visi mūsu pūliņi… Kas šie"marsieši tādi ir?

— Kas esam mēs? — es noklepojies atjautāju.

Viņš apķēra rokām ceļgalus un pagriezās, lai atkal

paskatītos uz mani. Kādu pusminūti viņš raudzījās klusēdams.

— Es pastaigājos pa laukiem, lai izvēdinātu galvu, — viņš atkārtoja. — Un piepeši — uguns, zemestrīce, nāve!

Viņš atkal apklusa, nolaidis zodu gandrīz līdz ceļ­galiem.

Tad viņš sāka vicināt roku.

— Viss mūsu darbs … visas svētdienas skolas … Ko mēs esam nodarījuši, ko nogrēkojusies Veibri- dža? Viss pagalam … viss izpostīts. Baznīca! Mēs to atjaunojām tikai pirms trīs gadiem. Pagalam … no­slaucīta no zemes virsas! Kāpēc?

Mirkli klusējis, viņš gluži kā vājprātīgs iekliedzās:

— Degošā dievnama dūmi kāpj debesīs mūžīgi mūžam!

Viņa acis liesmoja un tievais pirksts rādīja uz Veibridžas pusi.

Tagad es sāku saprast, ar ko man darīšana. Draus­mīgā traģēdija, kurā šis cilvēks bija ierauts — acīm­redzot viņš bija bēglis no Veibridžas —, šķita viņu novedusi gandrīz uz ārprāta robežas.

— Vai mēs esam tālu no Sanberijas? — es lietišķā tonī vaicāju.

— Ko lai mēs darām? — viņš jautāja. — Vai šie radījumi ir visur? Vai pasaule ir atdota viņiem?

— Vai mēs esam tālu no Sanberijas?

— Vēl šorīt es noturēju agro dievkalpojumu …

— Apstākļi ir mainījušies, — es mierīgi sacīju. — Jūs nedrīkstat pazaudēt galvu. Vēl ir cerība.

— Cerība?

— Jā, liela cerība — par spīti visam šim postam!

«Es sāku skaidrot savu viedokli par mūsu stāvokli.

Sākumā mācītājs klausījās, bet pamazām interesi viņa acīs nomainīja iepriekšējā trulā izteiksme un viņa uzmanība novērsās no manis.

— Šis ir pasaules gala sākums, — viņš sacīja, pār­traukdams mani. — Pastardiena! Lielā un briesmīgā tā Kunga soda diena! Kad cilvēki lūgsies kalnus un klintis, lai sabrūk pār tiem un paslēpj tos … paslēpj no Viņa, kurš sēž tronī!

Es sāku saprast situāciju. Pārtraucis savu spriede­lēšanu, es ar pūlēm pierausos kājās, nostājos blakus un uzliku roku viņam uz pleca.

— Saņemieties! — es sacīju. — Jūs esat līdz ārprātam pārbiedēts. Vai tā ir īsta ticība, kas sabrūk posta brīdī? Padomājiet, ko kādreiz cilvēkiem ir no­darījuši plūdi un zemestrīces, kari un vulkāni. Vai jūs domājat, ka dievam vajadzēja īpaši pasargāt Vei- bridžu? … Mīļo cilvēk, viņš taču nav apdrošināša­nas aģents.

Kādu brīdi mācītājs sēdēja, nebilzdams ne puš­plēsta vārda.

— Bet kā mēs varam izglābties? — viņš piepeši jautāja. — Viņi ir neievainojami, viņi ir nežēlīgi…

— Ne viens un varbūt arī ne otrs, — es atbildēju. — Un, jo varenāki viņi ir, jo prātīgākiem un piesar­dzīgākiem jābūt mums. Pirms nepilnām trim stun­dām viens no tiem tika nogalināts.

— Nogalināts! — mācītājs iesaucās, pablenzdams apkārt. — Kā var nogalināt dieva soģus?

— Es redzēju, kā tas notika, — es turpināju viņu pārliecināt. — Mēs tikai esam gadījušies pašā vie­suļa vidū, un tas ir viss.

— Kas tur tā zibsnī debesīs? — viņš strupi jautāja.

Es paskaidroju, ka tie ir heliogrāfa signāli — zīme,

kas liecina par cilvēku pūliņiem un gatavību mums palīdzēt.

— Mēs atrodamies vidū, — es sacīju, — kaut ari patlaban te valda klusums. Šī zibsnīšana debesīs stāsta par tuvojošos vētru. Tur pāri atrodas marsieši, un uz Londonas pusi, kur pie Ričmondas un Kingsto- nas paceļas pauguri un koki nodrošina aizsegu, tiek steigšus rakti ierakumi un uzstādīti lielgabali. Drīz vien marsieši atkal nāks šajā virzienā . ..

Pēkšņi mācītājs pietrūkās kājās un ar žestu apklu­sināja mani.

— Paklausieties! — viņš sacīja.

Aiz zemajiem pakalniem viņpus upes atskanēja dobja lielgabalu duna un tāli, baismi kliedzieni. Tad atkal viss apklusa. Pāri dzīvžogam dūkdama aizlidoja maijvabole. Rietumos augstu debesīs karājās bāls jauna mēness sirpis, pacelies pāri Veibridžas un Še­pertonas dūmiem un saulrieta kvēlajam, klusajam spožumam.

— Mums jāiet pa šo ceļu uz ziemeļiem, — es sacīju.