7 CILVĒKS PUTNIJHILA

To nakti es pavadīju Putnijhilas viesnīcā, kas at­rodas pašā kalna galā, un pirmoreiz kopš bēgšanas uz Lezerhedu gulēju gultā. Nestāstīšu sīki, kā es no­pūlējos, kamēr ielauzos šai mājā (tikai vēlāk es kon­statēju, ka parādes durvis ir vienkārši aizbultētas no ārpuses), un kā izvandīju visas telpas, meklēdams kaut ko ēdamu, līdz beidzot, jau gandrīz izmisis, mazā istabiņā, kas laikam bija kalpones miteklis, at­radu žurku apgrauztu maizes garozu un divas kārbas konservētu ananasu. ŠI māja jau pirms manis bija pārmeklēta un iztīrīta. Vēlāk es bārā atradu biskvī­tus un sendvičus, ko mani priekšgājēji nebija pamanī­juši. Sendviči vairs nebija ēdami, toties ar biskvītiem es ne vien apmierināju izsalkumu, bet arī piebāzu kabatas. Es neiededzināju lampu, jo baidījos, ka kāds marsietis, meklēdams barību, var naktī atklīst uz šo Londonas priekšpilsētu. Pirms došanās pie miera es vēl labu brīdi staigāju no loga pie loga, bažīgi ielūkodamies tumsā, vai kur nemanīšu šos briesmoņus. Gulēju pavisam maz. Atlaidies gultā, es ar izbrīnu konstatēju, ka atkal spēju sakarīgi do­māt — pirmoreiz kopš pēdējā strīda ar mācītāju. Visu šo laiku es biju atradies vai nu satrauktu emo­ciju varā, vai trulas apātijas stāvoklī. Bet tagad manas smadzenes, laikam uzņemtās barības spēcinā­tas, atkal noskaidrojās, un es domāju.

Manā prātā virknējās trīs pārdomājami jautājumi: mācītāja nāve, marsiešu atrašanās vieta un manas sievas liktenis. Mācītāja traģisko galu es atcerējos bez šausmām un sirdsapziņas pārmetumiem; es to no­vērtēju vienkārši kā notikušu faktu, ko bezgala ne­patīkami atminēties, taču nekādu nožēlu par savu rīcību nejutu. Es uzskatīju un uzskatu vēl tagad, ka soli pa solim pret savu gribu tiku novests līdz šim pārsteidzīgajam sitienam, ka tāda bija notikumu ne­novēršamā secība tajos briesmīgajos apstākļos. Es nejutos vainīgs, taču atmiņas par to neatstājās no manis un kā slogs nospieda sirdi. Nakts klusumā, juzdams dieva tuvumu, kā tas dažkārt mēdz būt klu­sumā un tumsā, es ņēmos sevi tiesāt par šo niknuma un baiļu apmātības brīdi. Es atsaucu atmiņā katru vārdu mūsu sarunās, sākot ar to mirkli, kad ierau- dziju mācītāju sēžam man līdzās un vienaldzīgu pret manām slāpēm rādām uz uguni un dūmiem, kas pa­cēlās no Veibridžas drupām. Mēs nekādi nespējām saprasties, bet bargais liktenis to nebija ņēmis vērā. Ja es būtu paredzējis tālākos notikumus, es būtu pa­metis viņu Halifordā. Bet es taču nespēju neko pa­redzēt; noziegums ir apzināties sekas un tomēr darīt. Un es aprakstu šo notikumu tikpat patiesi, kā esmu uzrakstījis visu savu stāstu. Liecinieku nebija, un es būtu varējis to noslēpt. Taču es izstāstu visu, kā bija, lai tad lasītājs pats spriež par mani tiesu.

Kad beidzot es ar pūlēm biju atvairījis kremtošās atmiņas par mācītāja nāvi, domas pievērsās marsie­šiem un manai sievai. Par pirmajiem man nebija ne­kādu ziņu, tā ka es varēju iztēloties vai simt varbū­tības, un, diemžēl, tikpat neizdibināms man bija sie­vas liktenis. Un piepeši šī nakts pārvērtās par šausmīgām dvēseles mokām. Es attapos, ka esmu pietrūcies gultā sēdus un blenžu tumsā. Es lūdzu dievu, kaut karstuma stars pēkšņi un bez sāpēm būtu izdzēsis viņas dzīvību. Kopš tās nakts, kad atgriezos no Lezerhedas, es nebiju lūdzis. Tiesa, galēja izmi­suma brīžos es tiku skaitījis lūgšanas, bet tīri mehā­niski, kā pagāni murmina savus buramos vārdus. Ta­gad es lūdzos no visas sirds, nopietni un neatlaidīgi, vērdamies tumsā, kas šķita pilna ar dieva tuvumu. Dīvaina nakts! Un visdīvainākais tas, ka, tiklīdz at­ausa gaisma, es, kas nesen biju runājis ar dievu, zag­līgi izlīdu no mājas gluži kā žurka no alas — gan mazliet lielāks par to, bet tāds pats nožēlojams kus­tonis, ko visvarenie saimnieki savas iegribas dēļ var tvarstīt un nogalināt. Varbūt dzīvnieki tāpat klusībā lūdz dievu. Ja arī mēs neesam iemācījušies neko citu, šis karš vismaz ir mācījis mūs būt žēlsirdīgiem pret tiem nesaprātīgajiem radījumiem, kas cieš no mūsu kundzības.

Rīts bija skaidrs un jauks, austrumos debesis koši sārtojās, un tajās peldēja mazi, zeltaini mākonīši. Uz ceļa no Putnijhilas uz Vimbldonu mētājās dažādi priekšmeti, kas liecināja par panisko bēgšanu uz Londonu svētdienas vakarā, kad sākās kauja ar mar­siešiem. Tur bija mazi divriči ar salauztu riteni un uzrakstu «Dārzeņu tirgotājs Tomass Lobs, Ņūmol- dena», pamesta skārda kaste, tagad jau sažuvušajos dubļos iemīta salmu cepure un tālāk Vesthilas kalnā pie apgāztas ūdens siles ar asinīm notraipīti, sasisti stikli. Mani soļi bija gurdeni, mani plāni gaužām ne­noteikti. Es gribēju tikt uz Lezerhedu, kaut gan zi­nāju, ka tur man ir vismazāk cerību atrast savu sievu. Ja vien nāve nav pārsteigusi viņus pēkšņi, mūsu radinieki kopā ar viņu noteikti būs aizbēguši. Tomēr man likās, ka tur es varētu uzzināt vai no­skaidrot, uz kurieni devušies Sarijas iedzīvotāji. Es gribēju atrast savu sievu, man sāpēja sirds par viņu un visiem cilvēkiem, taču es nezināju, kur un kā viņu meklēt. Tagad es jo skaidri izjutu savu vien­tulību. Nogriezies no ceļa, es, slapstīdamies starp kokiem un krūmiem, devos uz plašo Vimbldonas klajumu.

Tumšajā zemē vietvietām auga dzeltenas irbule- nes un kārkli, bet sarkanā zāle nekur nebija re­dzama. Kamēr es piesardzīgi ložņāju gar klajuma malu, uzlēca saule, pieliedama visu ar gaismu un dzīvīgumu. Slīkšņā zem kokiem es uzdūros peļķei, kas ņudzēt ņudzēja no ņipriem kurkulēniem. Es ap­stājos un skatījos uz mazajiem radījumiem, mācīda­mies no viņiem nelokāmu dzīvotgribu. Piepeši man radās dīvaina sajūta, it kā mani kāds novērotu; es spēji pagriezos un pamanīju, ka krūmos kaut kas slēpjas. Es stāvēju un skatījos turp, tad paspēru soli uz priekšu, un šis «kaut kas» uzslējās kājās — tas bija ar dunci apbruņojies cilvēks. Es lēnām tuvojos viņam. Viņš stāvēja nekustīgi, nebilzdams ne vārda, un vērās manī.

Piegājis tuvāk, es redzēju, ka viņa drēbes ir tikpat novārtītas un netīras kā manējās; viņš patiešām iz­skatījās tā, it kā būtu izvilkts caur drenāžas cauruli. Ielūkojies vērīgāk, es varēju atšķirt zaļus dīķa gļotu traipus, blāvi dzeltenas sažuvušu mālu pēdas un mel­nus, spīdīgus sodrēju plankumus. Viņa melnie mati krita pār acīm, seja bija tumša, nosmulēta un sakri- tusies, tā ka sākumā es viņu nepazinu. Zodu šķēr­soja sarkana, pussadzijusi rēta.

— Stāt! — viņš iekliedzās, kad biju desmit jardu attālumā no viņa, un es apstājos. Viņa balss bija aizsmakusi. — No kurienes jūs nākat? — cilvēks vaicāja.

Es cieši raudzījos viņā un domāju, ko atbildēt.

— Nāku no Mortleikas, — es teicu. — Es biju ap­bērts drupās līdzās bedrei, ko marsieši izraka ap savu cilindru. Es tiku laukā un izglābos.

— Šeit nav nekā ēdama, — viņš sacīja. — Šī te ir mana teritorija. Visa nokalne līdz upei un tālāk līdz Klepemai un uz to pusi līdz klajuma malai. Te ir barība tikai vienam. Uz kurieni jūs ejat?

Es vilcinājos atbildēt.

— Nezinu, — pēc brīža es sacīju. — Es biju ap­rakts mājas drupās trīspadsmit vai četrpadsmit die­nas un nezinu, kas pa to laiku ir noticis.

Viņš neuzticīgi paskatījās manī, tad satrūkās, un viņa sejas izteiksme pēkšņi pārmainījās.

— Es netaisos palikt šeit, — es sacīju. — Domāju iet uz Lezerhedu, jo tur es atstāju savu sievu.

Viņš izstiepa rādītājpirkstu.

— Tas esat jūs! — viņš iesaucās. — Cilvēks no Vokingas. Un jūs nedabūjāt galu Veibridžā?

Tai pašā mirklī arī es viņu pazinu.

— Jūs esat tas artilērists, kas ienāca manā dārzā.

— Apsveicu! — viņš sacīja. — Mums abiem ir laimējies! Kas to būtu domājis, ka vēl kādreiz jūs sastapšu! — Viņš pastiepa roku, un es to satvēru.

— Es ielīdu notekcaurulē. Viņi visus nenogalināja. Un, kad viņi aizgāja, es pāri laukiem aizbēgu uz Voltonu. Bet. . . Nav pagājušas ne sešpadsmit die­nas, bet jūs esat nosirmojis. — Viņš pēkšņi atskatījās pār plecu. — Tikai kovārnis, — viņš noteica. — Ta­gad cilvēks iemācās sajust pat putna ēnu. Te ir pārāk klaja vieta. Palīdīsim zem krūmiem un paru­nāsimies.

— Vai jūs esat redzējis marsiešus? — es jautāju.

— Kopš es izlīdu no. ..

— Viņi ir ieņēmuši Londonu un aizgājuši tālāk, — sacīja artilērists. — Man liekas, ka tur ir ierīkota liela nometne. Naktīs tur pāri uz Hempstedas pusi visas debesis zvēro no viņu ugunīm. Taisni kā virs lielas pilsētas, un tai gaišumā var redzēt viņus kus­tamies. Dienā nevar. Bet tuvumā es viņus neesmu manījis … — viņš sāka skaitīt uz pirkstiem, — jā, jau piecas dienas . . . Tad es redzēju, ka divi nes kaut ko lielu uz Hemmersmitas pusi. Un aizpagājušo nakti, — viņš ieturēja pauzi un tad daudznozīmīgi turpināja, — debesīs plaiksnījās ugunis kā vienmēr, bet tur augšā bija vēl kaut kas. Es domāju, ka viņi ir uzbūvējuši lidojošu mašīnu un mācās lidot.

Es, jau līzdams četrrāpus krūma, sastingu uz vietas.

— Lidot?!

— Jā, lidot, — viņš apstiprināja.

Es palīdu dziļāk zem zariem un apsēdos.

— Tad cilvēcei būs beigas, — es sacīju. — Ja marsiešiem tas izdosies, viņi vienā rāvienā aplidos apkārt visai zemeslodei. . .

Viņš pamāja ar galvu.

— Tā būs. Bet. . . līdz ar to stāvoklis šeit kļūs mazliet vieglāks. Bez tam … — Viņš paskatījās uz mani. — Vai jums jau tāpat nav skaidrs, ka cilvēcei ir beigas? Esmu par to pārliecināts. Mēs esam sa­kauti un pagalam.

Es pavēros artilēristā. Lai cik savādi tas būtu, man šis acīm redzamais fakts nebija aizgājis līdz apziņai, un tikai tagad, klausoties viņā, es to aptvēru. Es visu laiku vēl biju lolojis kādu neskaidru cerību, parei­zāk sakot, aiz iesīkstējuša paraduma neļāvies pesi­mismam.

— Mēs esain sakauti! — viņš ar nelokāmu pār­liecību atkārtoja. — Tās ir beigas. Marsieši ir zau­dējuši vienu, tikai vienu. Viņi ir vareni nostiprināju­šies un satriekuši dižāko lievalsti pasaulē. Viņi ir mūs saminuši. Tā viena marsieša bojā eja pie Vei­bridžas bija tīrā nejaušība. Un šie te ir tikai pionieri. Nemitīgi ierodas klāt jauni. Šīs zaļās zvaigznes — pēdējās piecas vai sešas dienas gan neesmu vairs nevienu redzējis, bet nav šaubu, ka katru nakti kāda kaut kur nokrīt. Nekā nevar darīt. Mēs esam pa­kļauti! Sakauti un pagalam!

Es neatbildēju. Sēdēju, stingi vērdamies vienā punktā, un veltīgi pūlējos atrast kādu pretargu­mentu.

— Šis jau nav karš, — artilērists sacīja. — Un nebija no paša sākuma, jo vai tad to var saukt par karu, ja cilvēki samin skudras?

Piepeši es atcerējos observatorijā pavadīto nakti.

— Pēc desmitā šāviena vini vairāk nešāva — . vismaz līdz tam brīdim, kamēr nokrita pirmais ci­lindrs.

— Kā jūs to zināt? — artilērists vaicāja. Es pa­skaidroju. Viņš uz brīdi iegrima domās.

— Kaut kas noticis ar lielgabalu, — viņš sacīja. — Bet kāda gan tam nozīme? Viņi to atkal salabos. Un, ja arī ne tik drīz, ko tas galu galā grozīs? Tā nu tas ir: cilvēki un skudras. Skudras būvē savas pil­sētas, dzīvo savu dzīvi, karo un taisa revolūcijas, kamēr cilvēki ļauj tām vaļu, bet, ja skudras maisās pa kājām, cilvēki tās vienkārši aizmēž no sava ceļa. Mēs tagad esam kļuvuši par skudrām. Vienīgi. . .

— Kas tad? — es iejautājos.

— Mēs esam ēdamas skudras.

Mēs sēdējām, raudzīdamies viens otrā.

— Ko viņi ar mums darīs? — es vaicāju.

— Tieši par to es esmu domājis, — artilērists sacīja, — daudz domājis. No Veibridžas es devos uz dienvidiem un visu ceļu domāju. Es redzēju, kas no­tiek. Vairums cilvēku, šausmu pārņemti, vaimanāja un krita izmisumā. Es neesmu radis vaimanāt. Jau reizi vai divas esmu skatījies nāvei acīs; es neesmu spēļu zaldātiņš un zinu: viss viens, vieglāka vai grū­tāka, nāve ir un paliek tikai nāve. Un izglābjas tas, kas saglabā skaidru galvu. Redzēdams, ka visi gāžas uz dienvidiem, es teicu sev: «Tur nepietiks barības,» un griezos atpakaļ. Es turējos marsiešu tuvumā, kā zvirbulis turas pie cilvēka. Visapkārt, — viņš ar rokas vēzienu norādīja uz horizontu, — cilvēki bariem mirst badā, laužas uz priekšu, cits citu sami- dami. ..

Viņš paskatījās man sejā un samulsis aprāvās.

— Protams, daudzi, kam bija nauda, ir aizbēguši uz Franciju, — viņš sacīja un atkal apklusa, tad, sastapis manu skatienu, it kā vainīgs juzdamies, tur­pināja: — Te ir ēdamā papilnam. Veikalos konservi, vīni, šņabis, minerālūdeņi. . . bet ūdensvads izpos­tīts un kanalizācijas caurules tukšas. Nu, es jums tagad stāstu, ko domāju. «Marsieši ir saprātīgi radī­jumi,» es spriedu, «un šķiet, ka mēs viņiem esam va­jadzīgi barībai. Vispirms viņi satrieks mūsu preto­šanos — iznīcinās kuģus, mašīnas, lielgabalus, pilsē­tas, mūsu kārtību un organizāciju. Tas viss tiks iz- postīts. Ja mēs būtu tik mazi kā skudras, varbūt mums izdotos paslēpties. Bet mēs esam pārāk lieli un nevaram nekur sprukt.» Tāds bija mans pirmais secinājums. Pareizs, vai ne?

Es piekrītoši pamāju.

— To es izdomāju jau pašā sākumā. Labi, tad klausieties tālāk. Pagaidām vēl mūs tvarsta tikai tū­lītējai vajadzībai, kā pagadās. Marsietis paietas dažas jūdzes un paņem no bēgļu pūļa, cik grib. Viņdien es pie Vondsvērtas redzēju vienu, kas dragāja mājas un rakņājās drupās. Bet ilgi tā nebūs. Kolīdz marsieši būs tikuši galā ar mūsu kuģiem un lielgabaliem, iz­postījuši dzelzceļus un pabeiguši visus savus darbus tur nometnē, viņi sāks mūs ķert sistemātiski, izlasīs labākos un turēs tos būros vai kā. Un drīz vien viņi sāks to darīt. Ak dievs! Vēl jau viņi pa īstam nav ķērušies mums klāt. Vai tad jūs to neredzat?

— Kā tad nav! — es iesaucos.

— Skaidrs, ka nav! Pie visa, kas noticis līdz šim, tikai mēs paši esam vainīgi — neapjēdzām, ka ne­drīkst līst acīs, un kaitinājām viņus ar lielgabaliem un tamlīdzīgām muļķībām. Pazaudējām galvas un baru bariem gāzāmies projām, stulbi iedomādamies, ka citur briesmas būs mazākas. Pagaidām marsiešiem nav laika noņemties ar mums. Viņt dara savus dar­bus — meistaro to, ko nav varējuši atvest līdzi, un sagatavojas pārējo ciltsbrāļu uzņemšanai. Ļoti iespē­jams, ka arī cilindri tāpēc vairāk nekrīt — marsieši baidās trāpīt savējiem. Un mums vajadzēja nevis akli bēgt kā izbiedētam aitu baram uz visām pusēm vai krāmēties ar dinamītu cerībā viņus uzspridzināt, mums vajadzēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tā es domāju. Tie, protams, nav gluži tādi, kādus cilvēku ģints sev vēlētos, taču citas izejas nav. Un es vadījos pēc šāda principa. Pilsētas, tautas, civili­zācija, progress — tas viss ir pagātne. Tā dziesmiņa nodziedāta. Mēs esam sakauti.

— Bet, ja tā, kāda jēga tad vairs dzīvot?

Artilērists pavērās mani.

— Tiesa, svinīgu koncertu vairs nebūs kādu mil­jonu gadu vai ilgāk, nebūs arī Karaliskās mākslu akadēmijas un gardu uzkodu restorānos. Ja jūs dze­naties tikai pēc izpriecām, tad teikšu — ar tām nu ir cauri! Ja jums ir glaunas manieres un jūs nevarat ciest, ka ēdot bāž nazi mutē vai nepareizi izrunā vārdus, tad labāk pie laika atmetiet šos smalkumus. Tie vairs nebūs vajadzīgi. . .

— Jūs gribat teikt. . .

— Es gribu teikt, ka tādi cilvēki kā es turpinās dzīvot, lai cilvēku dzimums neiznīktu. Ticiet man, esmu stingri nolēmis dzīvot. Un, ja nemaldos, arī jūs drīz vien parādīsiet, kāds raugs jums ir iekšā. Viņiem neizdosies mūs iznīcināt. Man ne prātā ne­nāk ļauties, lai mani noķer, ietupina būrī un uzbaro kā kaujamu vērsi. . . Brrr! . .. Šitie pretīgie, brūnie rāpuļi!

— Vai jūs tiešām domājat. . .

— Jā gan. Es nepadošos. Es dzīvošu zem viņu pa­pēža. Esmu visu jau izdomājis un izplānojis. Mēs, cilvēki, esam sakauti. Mēs vēl pārāk maz zinām. Mums daudz kas jāiemācās, lai spētu stāties viņiem pretī. Mums jādzīvo un jāsaglabā neatkarība, kamēr mēs pieņemsimies gudrībā. Skaidrs? Tas mums no­teikti ir jādara.

Es pārsteigts raudzījos viņā. Šā cilvēka apņēmība mani dziļi saviļņoja.

— Kungs dievs! — es iesaucos. — Jūs patiešām esat īsts vīrs! — Un satvēru viņa roku.

— Vai ne? — viņš sacīja, un viņa acis iemirdzē­jās. — Es esmu to labi izdomājis, ko?

— Turpiniet! — es teicu.

— Redziet, tiem, kas grib paglābties no sagūstī­šanas, jābūt gataviem uz visu. Es esmu gatavs uz visu. Ne jau kurš katrs spēs piemēroties zvēru dzī­ves veidam, bet par tādiem mums tagad būs jākļūst. Tādēļ es jūs novēroju. Un šaubījos. Jūs esat tāds tievs un vārgs. Tad es jūs vēl nepazinu un nezināju, ka esat bijis dzīvs aprakts. Visi tie ļautiņi, kas dzī­voja šajās mājās, un visi tie nožēlojamie klerki, kas dzīvoja tā, nekam nav derīgi. Viņiem nav ne kripa­tiņas drosmes, nav lepnu sapņu un spēcīgu dzinuļu. Un kas ir cilvēks bez tiem — tīrā niecība, zaķapas­tala! No rīta viņi rikšo uz darbu — esmu redzējis simtiem tādu —, brokastu sainītis padusē, jož nosvī­duši, lai noķertu savu vilcienu, drebēdami bailēs, ka viņus atlaidīs, ja nepaspēs laikā; nostrādā kantorī savas stundas, nemaz nepapūlēdamies apjēgt, ko un kāpēc dara; pēc tam rikšo atpakaļ, bažīdamies, ka

tik nenokavē pusdienas: visu vakaru tup savās čet­rās sienās, baidīdamies kāju spert klusajās ieliņās; guļ ar sievām, ko apprecējuši nevis aiz mīlestības, bet gan pūra naudas dēļ, lai nodrošinātu savu nožē­lojamo, aprobežoto dzīvīti šai pasaulē. Dzīvības ap­drošinātas, un šis tas noguldīts bankā — bailēs no nelaimes gadījumiem. Un svētdienās — bailes par savu dvēseli. It kā elle būtu domāta trusīšiem! Nu, šiem cilvēkiem marsieši būs kā dieva sūtīti! Jauki, ērti būrīši, trekna barība, laba aprūpēšana, nekādu raižu. Nedēļu vai pāris ar tukšiem vēderiem paskrai­dījuši pa pasauli, viņi nāks atpakaļ un labprātīgi pa­dosies marsiešiem. Pēc kāda laiciņa viņi jutīsies tīri laimīgi un brīnīsies, kā cilvēki varēja dzīvot agrāk, kad nebija marsiešu, kas par viņiem rūpētos. Un visi šie dienaszagļi, siržu lauzēji un pekstiņotāji, varu viņus iedomāties, varu gan, — viņš sacīja ar tādu kā drūmu gandarījumu. — Tur būs īsti ticības un jūtelības plūdi. Daudz ko no agrāk redzētā esmu sācis skaidri izprast tikai šajās pēdējās dienās. Būs daudzi tādi aptaukojušies stulbeņi, kas samierināsies ar visu, bet daudzus citus mocīs sajūta, ka notiek netaisnība un ka vajadzētu kaut ko darīt. Un vien­mēr, kad cilvēki jūt, ka būtu kaut kas jādara, bet ir par vājiem vai kļūst vāji aiz pārmērīgas prā­tošanas, viņi svētulīgi pieķeras reliģijai, kas attaisno bezdarbību, sludina nepretošanos ļaunumam un pa­kļaušanos dieva gribai. Droši vien jums ir gadījies novērot šādu parādību. Visa viņu enerģija aiziet ap­lamā gultnē, gļēvulīgi bēgot no īstenības. Šie būri skanēt skanēs no psalmiem un lūgšanām. Bet tie, kas nav tik vientiesīgi, noņemsies ar … kā to sauca? .. . ar erotiku.

Viņš apklusa.

— Ļoti iespējams, ka dažus no viņiem marsieši izraudzīsies par saviem mīluļiem, iemācīs tiem taisīt visādus trikus un— kas zina? — varbūt pat iežēlosies par kādu mīlīgu divkāji, kas izaudzēts un nu jāno­galina. Un dažus viņi varbūt apmācīs tvarstīt mūs.

— Nē! — es iesaucos. — Tas nav iespējams! Ne­viens cilvēks . . .

— Kāda jēga apmānīt sevi ar šādiem meliem? — artilērists pārtrauca mani. — Ir cilvēki, kas darīs to ar prieku. Cik muļķīgi ir iestāstīt sev, ka tādu nav!

Un es biju spiests viņam piekrist.

— Ja viņi vajātu mani… — viņš sacīja. — Ak dievs! .. . Lai tik pamēģina! Un viņš iegrima drū­mās pārdomās.

Es sēdēju, apsvērdams artilērista vārdus, un neva­rēju atrast nevienu pretargumentu šā cilvēka sprie­dumiem. Dienās pirms marsiešu iebrukuma neviens nebūtu apšaubījis manu garīgo pārākumu pār viņu — es biju pazīstams rakstnieks, atzīts filozofisku traktātu autors, bet viņš vienkāršs karavīrs —, un tomēr viņš jau bija izanalizējis un novērtējis situā­ciju, ko es vēl tikko sāku apjēgt.

— Ko tad jūs darīsiet? — es jautāju. — Kādi ir jūsu plāni?

Artilērists mirkli klusēja.

— Redziet, tā, — viņš sacīja. — Kas mums jādara? Mums jāatrod tāda vieta, kur cilvēki varētu dzīvot un vairoties, un samērā droši izaudzināt bērnus. Pag, pag, es tūlīt paskaidrošu sīkāk, kas, pēc manām do­mām, būtu jādara. Tie, kurus marsieši piejaucēs, kļūs kā visi pieradināti lopiņi. Pēc dažām paaudzēm viņi būs lieli, skaisti, pilnasinīgi un stulbi kustoņi! Mēs, kas paliksim savā vaļā, ļoti iespējams, kļūsim

mežonīgi, pārvērtīsimies par kaut ko līdzīgu lielām žurkām . .. Saprotiet, dzīvošana būs zem zemes. Es esmu izdomājis, ka šim nolūkam noderētu kanalizā­cijas tīkls. Protams, cilvēki, kas to nepazīst, iedomā­jas visādas šausmas. Bet zem Londonas vien ir cau­rules jūdzēm, simtiem jūdžu garumā. Pāris lietainu dienu, un tukšajā pilsētā tās būs izskalotas tīras jo tīras. Galvenās caurules ir pietiekami lielas, gaisa arī tur pietiek. Un tad vēl pagrabi, pazemes velves, noliktavas, no kurienes var iztaisīt slepenas ejas. Un vilcienu tuneļi un apakšzemes dzelzceļš? Ko? Vai jūs sākat saprast? Mēs tur noorganizēsim veselu ko­loniju no spēcīgiem, saprātīgiem cilvēkiem. Mēs tajā neuzņemsim katru draņķi, kas pieklīdīs. Vājie lai iet savu ceļu.

— Tādi kā es, jūs gribējāt teikt?

— Nu, ar jums es taču jau uzsāku sarunas.

— Nestrīdēsimies par to. Turpiniet!

— Tiem, kas paliks, būs jāklausa pavēlēm. Mums būs vajadzīgas arī spēcīgas, saprātīgas sievietes — mātes un skolotājas. Ne klīrīgas dāmiņas, ne skaistu­lītes, kas prot taisīt tikai smukas actiņas. Mēs neva­rēsim pieņemt vārguļus un muļķus. Mūsu dzīve būs skarba kā cilvēces sākumos, un tiem, kas tai nederēs, būs par apgrūtinājumu vai traucēkli, jāiet bojā. Vi­ņiem jāmirst. Patiesībā viņiem pašiem vajadzētu vēlēties mirt, jo galu galā tā ir nodevība — dzīvot un apkaunot savu cilti. Tik un tā viņi nespēs būt laimīgi. Pie tam pati nāve nemaz nav tik briesmīga, bailes no tās ir tas ļaunākais. Tātad mēs mitināsimies visās šajās pazemes izbūvēs. Mūsu apgabals būs Londona. Varbūt mēs varēsim pat izlikt sargposteņus un iznākt virszemē, kad marsiešu nebūs tuvumā. Teik­

sim, paspēlēt kriketu, vai. Tā mēs izglābsim savu cilti. Ko jūs par to teiksiet? Tas ir iespējams, vai ne? Bet ar cilts izglābšanu vien ir par maz. Tas nozīmētu, kā es teicu, pārvērsties par žurkām. Mums jāizglābj savas uzkrātās zinības un jāpapildina tās. Un tālab mums būs vajadzīgi arī tādi cilvēki kā jūs. Ir grāma­tas, ir dažādi mācību līdzekļi. Mums jāiztaisa lielas, drošas slēptuves dziļi pazemē un jāsavāc tur visas grāmatas, kādas vien dabūjamas, protams, ne romāni, pantiņi un tamlīdzīgas blēņas, bet gudras, zinātniskas grāmatas. Un te nu būs noderīgi tādi cilvēki kā jūs. Mums kaut kā jātiek uz Britu muzeju un jāpievāc visas šitās grāmatas. Sevišķa vērība jāpievērš tieši zinātnei — jāmācās un jāiet uz priekšu. Un jānovēro marsieši. Dažiem būs jākļūst par spiegiem. Kad viss būs nokārtots, varbūt es pats došos viņus izspiegot, tas ir, ļaušos, lai mani noķer. Un galvenais — mums jāliek marsieši mierā. Mēs nedrīkstam pat neko zagt. Ja gadīsies nokļūt viņiem ceļā, mēs atkāp­simies. Mums jāparāda, ka negribam viņiem kaitēt. Jā gan, tikai tā. Viņi ir saprātīgi radījumi un neva­jās mūs, ja viņiem būs viss, kas vajadzīgs, un viņi domās, ka mēs esam tikai nekaitīgi mūdži.

Artilērists apklusa un uzlika savu brūno roku uz manējās.

— Galu galā varbūt mums nemaz nevajadzēs diez cik daudz mācīties, lai.. . Iedomājieties šādu skatu: četras vai piecas viņu kaujas mašīnas pēkšņi sāk kustēties, karstuma stars triecas pa labi un pa kreisi — un tajās sēž nevis marsieši, saprotiet, nevis marsieši, bet cilvēki, kas iemācījušies ar tām rīko­ties! Es pats vēl ceru to piedzīvot. .. Iedomājieties: ja jūsu rokās būtu viena no šīm brīnišķīgajām mašīnām ar tās visspēcīgo karstuma staru! Iedomā­jieties: jūs protat to vadīt un brāžaties kā viesulis! Kas par to, ja pēc šāda traka skrējiena jūs pats tiktu sašķaidīts gabalu gabalos! Varu iedomāties, kā tad marsieši ieplestu savas smukās actiņas! Vai jūs to nespējat iztēloties, mīļo cilvēk? … Un palūk, nu viņi sarosās, elsdami, pūzdami, kaukdami metas pie citām savām mašīnām . . . bet katrā kaut kas ir sa­bojāts, tās nekust ne no vietas! Šie sāk meistarot, un pēkšņi — švīkš, blākš, brīkš! — mēs uzlaižam tiem karstuma staru, un — raugi! — cilvēks atkal ir Ze­mes valdnieks!

Artilērista drosmīgā iztēle, viņa pārliecība un de­dzīgais tonis aizrāva arī mani. Es tūlīt noticēju kā viņa pareģojumam par cilvēces likteni, tā iespēja­mībai realizēt viņa plānu. Lasītājs, kam es liekos pārāk viegli ietekmējams un vientiesīgs, lai salīdzina savu stāvokli ar manējo: viņš mierīgi lasa un var visu prātīgi apsvērt, bet es, baiļu un drūmu nojautu tirdīts, gulēju krūmos, ar vienu ausi klausīdamies artilēristā, ar otru uztverdams katru troksnīti.

Tā mēs tur runājāmies labu laiku, tad izlīdām no krūmiem un, apskatījušies, vai pie apvāršņa nav re­dzami marsieši, steigšus devāmies uz māju Putnij- hilā, kur artilērists bija ierīkojis savu midzeni un tei­cās nostrādājis jau veselu nedēļu, lai no ogļu pag­raba aizraktos līdz Putnijhilas galvenajai kanalizāci­jas caurulei. Kad es redzēju, cik viņš paveicis — bija izrakta tikai nepilnus desmit jardus gara ala —, man pirmoreiz iešāvās prātā, kāds bezdibenis šķir viņa sapņus no iespējām. Es tādu alu būtu va­rējis izrakt vienā dienā. Taču es vēl ticēju viņam un līdz pat pēcpusdienai cītīgi palīdzēju rakt. Mums bija dārza nestuves, un izrakto zemi mēs izgāzām virtuves kaktā aiz pavarda. Mēs iestiprinājāmies ar viltota bruņrupuča zupas kārbu un vīnu, kas gla­bājās pieliekamajā. Smagais darbs sagādāja man dīvainu atvieglojumu, atraudams no drūmajām do­mām par baismīgi pārvērtušos pasauli. Strādājot es pārdomāju artilērista projektu, un man sāka rasties šaubas un iebildumi, taču es nostrādāju tur visu rītu, juzdamies laimīgs, ka vismaz atkal kaut ko daru. Pēc kādas stundas es sāku rēķināt, cik tālu vēl va­rētu būt līdz centrālajai caurulei un vai mēs neaiz- raksimies tai garām. Man likās nesaprotami, kāpēc gan mums jārok šis garais tunelis, ja ir iespējams iekļūt caurulē pa kādu no lūkām un tad no turienes izrakt eju uz māju. Bez tam man šķita, ka arī māja izraudzīta neizdevīgi — bija jārok pārlieku tālu. Tieši tajā brīdī, kad es to visu apsvēru, artilērists pārstāja rakt un pavērās manī.

— Mums veicas gluži labi, — viņš sacīja un no­lika lāpstu. — Derētu drusku atvilkt elpu. Manuprāt, ir laiks no mājas jumta izdarīt izlūkošanu.

Es pastāvēju, ka jāstrādā vien tālāk, un, mirkli vilcinājies, viņš atkal paņēma savu lāpstu. Tad pie­peši man iešāvās prātā kāda doma. Es apstājos, un arī artilērists tūlīt meta darbu pie malas.

— Kāpēc jūs šorīt staigājāt gar klajumu un ne­strādājāt? — es jautāju.

—: Ieelpoju svaigu gaisu, — viņš atbildēja. — Es jau nācu atpakaļ. Naktī ir drošāk.

Bet darbs?

-— Ak, vienmēr jau nevar strādāt! — artilērists sacīja, un man piepeši kļuva skaidrs, cik šis cilvēks ir vērts. Viņš stāvēja ar lāpstu rokās. — Tagad gan mums jāiet izlūkot, — viņš teica. — Ja marsieši nemanīti pienāks tuvumā, viņi izdzirdēs troksni un negaidīti mums uzklups.

Es vairs neko neiebildu. Mēs uzgājām bēniņos un, stāvēdami uz redeļkāpnēm, skatījāmies laukā pa jumta lūku. Marsiešus nekur neredzēja; mēs izlī- dām uz jumta, noslidinājāmies pa dakstiņiem lejup un sakņupām pie parapeta.

No šejienes Putnijas lielāko daļu aizsedza krūmi, bet lejā varējām redzēt upi, gubu gubām pieaugušu ar sarkano zāli, un Lambetas zemākos kvartālus, pār­plūdušus un sarkanus. Kokus pie vecās pils līdz pat augšai apvija sarkanais staipeknis, un to nokaltušie, nedzīvie zari ar červeļainām lapām skumji rēgojās cauri sārtajam mudžeklim. Dīvaini, cik ļoti abu šo Marsa augu izplatīšanās bija atkarīga no tekoša ūdens tuvuma. Mūsu apkārtnē neredzēja neviena no tiem; te starp lauru kokiem un hortenzijām zaļš un spēcīgs pretī.saulei stiepās zeltalietus, sārtās vilk­ābeles, sniegapikas un dzīvības koki. Aiz Kengsing- tonas pacēlās biezi dūmi un aizsedza zilgā plīvurā tītos pakalnus ziemeļos.

Artilērists sāka stāstīt man par cilvēkiem, kas vēl palikuši Londonā.

— Vienu nakti pagājušajā nedēļā, — viņš sacīja, — daži dullie kaut ko sameistarojuši un iededzinā­juši elektrību. Spoži apgaismotā Rīdžentstrīta un Serkess bijuši pilni ar piedzērušiem cilvēkiem, izkrā- sojušies un visādi izģērbušies vīrieši un sievietes tur dejojuši un bļaustījušies līdz pat rītam. Man stāstīja viens, kas pats tur bijis. Kad kļuvis gaišs, viņi ierau­dzījuši netālu pie Lengemas stāvam marsiešu kaujas mašīnu un raugāmies lejup. Dievs vien zina, cik ilgi tas marsietis jau tur stāvējis. Viņš pienācis klāt un salasījis savā kārbā gandrīz simtu, kas bijuši pārāk pietempušies vai pārbijušies, lai aizbēgtu.

Kāds grotesks moments laikposmā, ko vēsture ne­kad nespēs pilnībā aprakstīt!

Pēc tam, manu jautājumu pamudināts, artilērists atkal pievērsās saviem grandiozajiem plāniem un izklāstīja tos ar lielu aizrautību. Viņš tik daiļrunīgi stāstīja par iespēju sagrābt marsiešu kaujas mašīnu, ka es atkal viņam gandrīz noticēju. Bet, tā kā tagad es jau sāku saprast, ar ko man darīšana, tad vairs nebrīnījos, kāpēc viņš tik ļoti uzsver, ka pārlieku steigties nevajag. Es arī ievēroju, ka nu vairs nebija ne runas par to, ka viņš pats būtu gatavs sagrābt lielo mašīnu un cīnīties.

Pēc kāda laika mēs atkal nogājām lejā pagrabā. Neviens no mums nebija sevišķi noskaņots uz strā­dāšanu, un, kad artilērists ierosināja ieturēt azaidu, es labprāt piekritu. Viņš piepeši kļuva varen devīgs un, kad bijām paēduši, uz brīdi izgāja un atgriezās ar lieliskiem cigāriem. Mēs aizkūpinājām tos, un ar­tilērista optimisms uzsita jo augstu vilni. Viņš uzska­tīja, ka mana ierašanās ir ievērības cienīgs notikums un pienācīgi jāatzīmē.

— Pagrabā ir šampanietis, — viņš sacīja.

— Mums taču vēl jārok, tāpēc pilnīgi pietiks ar šo pašmāju burgundieti, — es iebildu.

— Nē! — viņš sacīja. — Šodien es uzcienāju. Ar šampanieti! Ak dievs, mums priekšā tik grūts uzde­vums! Atpūtīsimies un uzkrāsim spēkus, kamēr vēl varam. Paskatieties uz šīm tulznainajām rokām!

Pēc šampanieša viņš vairs ne dzirdēt negribēja par darbu un uzstāja, ka jāspēlē kārtis. Viņš iemācīja man jūkeru, un, sadalījuši savā starpā Londonu (ziemeļdaļa krita man, dienviddaļa — viņam), mēs spēlējām uz draudžu iecirkņiem. Lasītāja skaidrajam prātam tas var likties dumji un ģeķīgi, taču tā ir tīra patiesība, pie tam gan kārtis, gan citas spēles, ar ko mēs tur nositām laiku, sagādāja man lielu patiku.

Cik dīvaina ir cilvēka daba! Brīdī, kad visai mūsu ģintij draudēja iznīcība vai drausmīga deģenerācija un arī mums pašiem nebija gandrīz nekādu cerību izbēgt no šausmīgās nāves, mēs tur sēdējām, aizrau­tīgi sekodami izkrāsoto kartona gabaliņu kombinā­cijām, un gavilēdami sitām galdā džokeru. Vēlāk viņš iemācīja man pokeru, un es viņu trīs reizes uz­varēju šahā. Kad satumsa, mēs bijām tā iekarsuši, ka nolēmām riskēt un iededzināt lampu.

Pēc neskaitāmām izspēlētām partijām mēs paēdām vakariņas, un artilērists izdzēra atlikušo šampanieti, Mēs joprojām smēķējām cigārus. Viņš vairs nebija tas enerģiskais cilvēces glābējs, ar kuru es sastapos no rīta. Vēl arvien viņš bija optimistiski noskaņots, taču šis optimisms sliecās vairāk uz prātošanu, nevis darīšanu. Atceros, viņš uzdzēra uz manu veselību un teica garu, nesakarīgu runu, kurā visu laiku mala vienu un to pašu. Es paņēmu cigāru un uzkāpu uz jumta, lai pavērotu viņa pieminētās zaļās ugunis, kas kvēloja gar Haigeitas pakalniem.

Sākumā es raudzījos uz Londonas ieleju, nekā ne­domādams. Ziemeļu pakalnus ietina tumsa; netālu no Kensingtonas gailēja sārts spožums un šad tad augšup uzšāvās oranžsarkana liesmu mēle un nozuda nakts tumšajā zilumā. Visa pārējā Londona slīga melnā tumsā. Tad kaut kur tuvāk es pamanīju sa­vādu fluorescējošu gaismu — blāvu, violeti sārtu mirgojumu, kas trīsuļoja nakts vēja brāzmās. Kādu brīdi es neaptvēru, kas gan tas varētu būt, bet tad sapratu, ka šo vājo gaismu izstaro sarkanā zāle. Līdz ar to atkal pamodās mana iesnaudusies zinātkāre, interese par parādību savstarpējo sakarību. Es pie­vērsu skatienu Marsam, spožai, sarkanai zvaigznei, kas kvēloja augstu rietumos, tad ilgi un nopietni vē­ros tumsā uz Hempstedas un Haigeitas pusi.

Es vēl ilgi kavējos uz jumta, pārdomādams pēdē­jās diennakts dīvainos piedzīvojumus un izjūtas. At­cerējos savas spējās noskaņojuma maiņas, sākot ar dedzīgo dievlūgšanu naktī un beidzot ar muļķīgo kāršu spēli. Manī notika krass lūzums. Atceros, es aizsviedu cigāru ar gandrīz simbolisku žestu. Man pēkšņi it kā atvērās acis, un es ieraudzīju savu ap­mātību. Man šķita, ka esmu nodevis savu sievu un visu cilvēci. Mani pārņēma dziļa nožēla. Es nolēmu pamest šo ērmoto, nedisciplinēto sapņotāju ar viņa lielajiem plāniem, dzeršanu un rīšanu un doties uz Londonu. Tur, man šķita, es visdrīzāk varēšu uzzināt, ko dara marsieši un mani ciltsbrāļi. Kad uzlēca vēlī­nais mēness, es vēl arvien biju uz jumta.

Загрузка...