Pasauļu karš

14 LONDONA

Kad Vokingā nokrita marsiešu cilindrs, mans jau­nākais brālis atradās Londonā. Viņš bija medicīnas students, cītīgi gatavojās eksāmenam un līdz sest­dienas rītam nekā par to nezināja. Sestdienas rīta avīzēs līdztekus gariem speciālistu rakstiem par Marsu, par dzīvību uz planētām un tā tālāk bija ievietota diezgan neskaidra telegramma, kas visvai­rāk pārsteidza ar savu īsumu.

Tā vēstīja, ka marsieši, pūļa tuvošanās satraukti, nogalinājuši vairākus cilvēkus ar ātršāvēju ieroci. Telegramma beidzās šādi: «Kaut arī marsieši šķiet briesmīgi, tie nav izkustējušies no bedres, kurā iekri­tuši, un, liekas, nav spējīgi to izdarīt. Domājams, ka tas tā ir Zemes lielāka gravitācijas spēka dēļ.» Tieši šo pēdējo apstākli visai optimistiskā tonī jo plaši komentēja ievadrakstu autori.

Protams, studenti, kas repetitora vadībā gatavojās eksāmenam bioloģijas kabinetā, kur todien aizgāja arī mans brālis, rosīgi apsprieda šo ziņojumu, taču ielās nebija manāms ne mazākais satraukums. Pēc­pusdienas avīzes pasvieda lasītājiem jaunu ziņu kri­patiņas ar lieliem virsrakstiem, bet tām nebija nekā cita ko pavēstīt kā vienīgi par karaspēka kustību tīreļa apkārtnē un mežu degšanu starp Vokingu un Veibridžu. Pulksten astoņos «St. James's Gāzei te» savā speciālizdevumā bez komentāriem paziņoja par telegrāfa sakaru pārtrūkšanu. Cilvēki sprieda, ka degošās priedes krītot sabojājušas līniju. Tonakt par kauju vēl nekas nebija zināms. Tā bija nakts, kad es braucu uz Lezerhedu un atpakaļ.

Mans brālis nemaz nebija nobažījies par mums, jo no avīzēm zināja, ka cilindrs atrodas krietnas divas jūdzes no manas mājas. Viņš nolēma tonakt atbraukt pie mums, lai, kā pats saka, redzētu šos radījumus, pirms tie tiek nogalināti. Ap pulksten četriem viņš nosūtīja telegrammu, kas mani nekad nesasniedza, un vakaru pavadīja mūzikhollā.

Arī Londonā sestdienas naktī bija pērkona negaiss, un mans brālis aizbrauca uz Vaterlo staciju ar or­mani. Uz perona, no kura parasti atiet pusnakts vil­ciens, viņš pēc neilgas gaidīšanas uzzināja, ka it kā kāda nelaimes gadījuma dēļ vilcienu satiksme ar Vokingu pārtraukta. Kas īsti noticis, to viņam neiz­devās noskaidrot, jo arī paši stacijas darbinieki to­brīd nekā tuvāk nezināja. Bez sevišķa satraukuma, pat neiedomādamies, ka starp Baiflītu un Vokingu varētu būt noticis kaut kas vairāk nekā vienkārša katastrofa, dzelzceļnieki novirzīja tālos vilcienus, kas parasti biauc caur Vokingu, uz Viržinijvoteru vai Gildfordu. Viņi bija arī ļoti aizņemti, izdarot nepie­ciešamos pārkārtojumus Sautemptonas un Portsmu- tas Svētdienas līgas ekskursiju maršrutos. Kāds nak­snīgs avīzes reportieris, noturēdams manu brāli par vilcienu kustības priekšnieku, kam viņš mazliet lī­dzinās, notvēra viņu un gribēja dabūt interviju. Gan­drīz nevienam tonakt neienāca prātā, ka šī kata­strofa varētu būt saistīta ar marsiešiem.

Kādā citā šo notikumu aprakstā es vēlāk lasīju, ka tajā svētdienas rītā «sakarā ar vēstīm no Vokingas visa Londona bija kā elektrizēta». Patiesībā nebija it nekā tāda, kas attaisnotu šo ekstravaganto frāzi. Daudzi jo daudzi londonieši nekā nezināja par mar­siešiem līdz pat pirmdienas rītam, kad izcēlās panika. Tie, kas šo to bija dzirdējuši, arī vēl īsti neaptvēra visu, ko vēstīja aprautās telegrammas svētdienas avī­zēs. Bet vairums londoniešu svētdienā avīzes vispār nelasa.

Pie tam londonietī tik dziļi sēž savas personiskās drošības apziņa un sensacionālas ziņas avīzēs ir tik ierastas, ka viņš bez jebkādām šausmu tirpām spēja izlasīt, piemēram, šādas rindas:

«Vakar vakarā ap pulksten septiņiem marsieši iz­nāca no cilindra un, aizsegušies ar metāla vairogiem, devās uzbrukumā. Viņi pilnīgi nopostīja Vokingas staciju ar tuvējām mājām un iznīcināja veselu Kār- diganas pulka bataljonu. Nekas sīkāk nav zināms. Maksima tipa ložmetēji izrādījušies pilnīgi bezspē­cīgi pret viņu bruņām; lauka lielgabalus viņi pada­rījuši nelietojamus. Huzāru vienība aizauļojusi uz

Čērtsiju. Domājams, ka marsieši lēnām virzās uz Čērtsiju vai Vindzoru. Vestsarijā valda liels uztrau­kums, un steigšus tiek būvēti nocietinājumi, lai ap­turētu marsiešu virzīšanos uz Londonu.»

Tā ziņoja «Sunday Sun», bet avīzē «Referee» kāds asprātīgs un veikls feļetonists rakstīja, ka šie noti­kumi atgādinot paniku ciemā, kur pēkšņi palaista brīvībā zvērnīca.

Neviens Londonā skaidri nezināja, kāds īsteni ir marsiešu bruņojums, un vēl arvien dominēja vecais priekšstats, ka šie briesmoņi ir gausi un neveikli. «Lien», «ar pūlēm pārvietojas» — šādi izteicieni bija sastopami gandrīz visos pirmajos ziņojumos. Ne­vienu no tiem nevarēja būt rakstījis cilvēks, kas pats redzējis marsiešus pārvietojamies. Visas svēt­dienas avīzes izlaida speciālizdevumus, vienalga — bija saņemtas kādas jaunas ziņas vai nebija. Bet faktiski tās nevarēja pavēstīt cilvēkiem neko jaunu līdz pat vēlai pēcpusdienai, kad varas iestādes no­deva preses aģentūrām to rīcībā esošās ziņas. Tad tika paziņots, ka Voltonas, Veibridžas un visa tā novada iedzīvotāji straumēm plūst pa ceļiem Lon­donas virzienā, un tas arī bija viss.

Mans brālis no rīta aizgāja uz baznīcu pie Atra­deņu hospitāļa, vēl arvien nezinādams, kas noticis iepriekšējā naktī. Tur viņš dzirdēja mācītāju netieši pieminam invāziju un aizlūdzam par mieru. Iznācis no baznīcas, viņš nopirka «Referee» numuru. Izlasī­jis pēdējās ziņas, viņš satraukts atkal devās uz Va- terlo staciju, lai noskaidrotu, vai vilcienu satiksme nav atjaunota. Šķita, ka omnibusu un ekipāžu pasa­žierus, velosipēdistus un neskaitāmos svētdienīgi uz­posušos gājējus ielās sevišķi neietekmē dīvainās vēstis, ko izkliedza avīžu pārdevēji. Ļaudis tās uz­ņēma ar tīri bezpersonisku interesi un, ja arī uztrau­cās, tad vienīgi par vietējo iedzīvotāju likteni. Tikai stacijā mans brālis uzzināja, ka vilcieni vairs neiet ari uz Vindzoru un Čērtsiju. Nesēji viņam pastāstīja, ka no rīta saņemtas vairākas svarīgas telegrammas no Baiflītas un Čērtsijas stacijas, bet tad sakari pēk­šņi pārtrūkuši. Neko tuvāk no nesējiem viņam neiz­devās uzzināt. «Pie Veibridžas notiekot kauja,» tas bija viss, ko viņi varēja pavēstīt.

Vilcienu kustība tagad bija pilnīgi dezorganizēta. Pie stacijas drūzmējās bariņš ļaužu, kas gaidīja at­braucam draugus vai radiniekus no dienvidrietumu rajoniem. Kāds vecs, sirms džentlmenis skaļi pukojās un apvainoja nekārtībās Dienvidrietumu dzelzceļa administrāciju.

— Noteikti jāiesniedz sūdzība! — viņš sacīja.

Pienāca pāris vilcienu no Ričmondas, Putnijas un

Kingstonas ar cilvēkiem, kas bija izbraukuši pavadīt svētdienu uz upes, bet atraduši slūžas slēgtas un sa­stapušies ar baiļpilnu atmosfēru. Kāds vīrs zili baltā sporta jakā, dīvaino jaunumu pārpilns, uzrunāja manu brāli.

— Kingstonā bariem gāžas iekšā ļaudis ar divri­čiem, ratiem un citiem braucamiem, ar mantu lādēm un paunām, — viņš stāstīja. — Tie ir bēgļi no Mol- sijas, Veibridžas un Voltonas. Viņi Čērtsijas pusē dzirdējuši nikni šaujam lielgabalus, tad atauļojuši kavalēristi un pavēlējuši viņiem tūlīt atstāt savus ciemus, jo tuvojoties marsieši. Ari mēs Hemptonkor- tas stacijā dzirdējām lielgabalu dārdus, bet domā­jām, ka tas ir pērkons. Velns parāvis, ko tas viss nozīmē? Marsieši taču nevar tikt laukā no savas bedres, vai ne tā?

Mans brālis nezināja, ko viņam atbildēt. _ Vēlāk viņš ievēroja, ka satrauktā jutoņa izplatī­jusies arī apakšzemes dzelzceļa pasažieru vidū un ka svētdienas zaļumnieki, kas izbraukuši uz Londonas dienvidrietumu «plaušām» — Bārnsu, Vimbldonu, Ričmondas parku, Kjū un citām vietām, — sāk at­griezties neparasti agri, taču neko vairāk par ne­skaidrām baumām neviens nevarēja pastāstīt. Visi, kas atgriezās no gala stacijām, šķita esam ļoti sliktā omā.

Ap pulksten pieciem pieaugošo pūli stacijā vis­notaļ satrauca fakts, ka pa līniju, kas savieno Dien­vidaustrumu un Dienvidrietumu staciju un gandrīz vienmēr ir slēgta, aizbrauca preču vilcieni ar milzī­giem lielgabaliem uz platformām un kareivju pie­blīvētiem vagoniem. Tā bija artilērija, ko pārsvieda no Vulidžas un Četemas Kingstonas aizsardzībai. Publika un kareivji apmainījās jokiem: «Jūs apēdīs bez sāls!» — «Mēs esam zvēru dīdītāji!» un tamlī­dzīgi. Drīz pēc tam stacijā ieradās policija un sāka dzīt publiku projām no peroniem. Mans brālis atkal izgāja uz ielas.

Baznīcas zvanu skaņas aicināja uz vakara dievkal­pojumu, un pa Vaterloroudu dziedādama aizsoļoja Pestīšanas armijas meiteņu vienība. Uz tilta bariņš dīkdieņu vēroja savādas, brūnas putas, kas lēkšķēm peldēja lejup pa straumi. Patlaban rietēja saule, un aiz Pulksteņa torņa un Parlamenta palātām pletās vismierīgākās debesis, kādas vien var iedomāties, — rāms, zeltains klajš, ko šķērsoja purpursārtu mākoņu strēles. Dzirdēja runājam par kādu atpeldējušu līķi. Viens no vērotājiem, kas teicās esam rezervists, pa­stāstīja manam brālim, ka redzējis rietumos helio- grāfa zibšņus.

Uz Velingtonstrītas mans brālis sastapa divus dū­šīgus zeļļus, kas tikko bija izdrāzušies no Flītstrītas ar vēl mitru avīžu žūkšņiem un uzkrītošiem plakā­tiem.

— Drausmīga katastrofa! — viņi sauca viens par otru, piekliegdami visu ielu.

— Kauja pie Veibridžas!

— Izsmeļošs apraksts!

— Marsieši atsisti!

— Londona briesmās!

Manam brālim vajadzēja atdot trīs pensus par šās avīzes eksemplāru.

Tad un tikai tad viņš beidzot aptvēra, cik šie briesmoņi īstenībā ir stipri un bīstami. Viņš uzzi­nāja, ka marsieši ir nevis saujiņa mazu, lempīgu ra­dījumu, bet gan ar prātu apveltītas būtnes, kas vada milzīgus mehāniskus ķermeņus, spēj ļoti ātri pārvie­toties un dot tik iznīcinošus triecienus, ka pat vis­spēcīgākie lielgabali nevar stāties tiem pretī.

Avīze viņus aprakstīja kā «gigantiskas, zirnekļiem līdzīgas mašīnas, gandrīz simt pēdu augstas, spējīgas sasniegt ātrvilciena ātrumu un izšaut spēcīgu kar­stuma staru». Nomaskētas baterijas, galvenokārt lauka lielgabali, novietotas Horselas tīreļa apkārtnē, it īpaši starp Vokingas rajonu un Londonu. Piecas marsiešu mašīnas redzētas virzāmies uz Temzas pusi, un viena, pateicoties laimīgai nejaušībai, sadragāta. Pārējos gadījumos šāviņi netrāpījuši, un marsieši tūlīt pat ar karstuma stariem iznīcinājuši baterijas. Tika pieminēts, ka gājis bojā daudz karavīru, taču visumā telegrammas tonis bija optimistisks.

Marsiešu uzbrukums atsists; viņi nav neievainojami. Viņi piespiesti atkāpties trīsstūrī starp saviem cilindriem Vokingas apkārtnē. Signalizētāji ar helio- grāfiem aplenkuši tos no visām pusēm. Uz apdrau­dēto novadu steidzīgi tiek pārvesti lielgabali no Vindzoras, Portsmutas, Olderšotas,. Vulidžas un pat no ziemeļiem, starp citu — arī deviņdesmitpiecton- nīgie tālšāvēji lielgabali no Vulidžas. Kaujas pozīci­jās jau novietoti vai patlaban tiek uzstādīti pavisam simt sešpadsmit lielgabali, galvenokārt, lai nodroši­nātu Londonas aizsardzību. Nekad agrāk Anglijā nav notikusi militāro spēku koncentrācija tik* lielos ap­mēros un tik ātrā tempā.

Nākamos cilindrus, kas nokritīs, cerams, varēs iznīcināt tūlīt uz vietas ar sevišķi spēcīgiem spri­dzekļiem, kas tiek steidzīgi izgatavoti un izdalīti ka­raspēka daļām. Situācija neapšaubāmi ir ārkārtīgi neparasta un nopietna, taču sabiedrība tiek aicināta saglabāt mieru un atturēties no panikas. Tiesa, mar­sieši ir ļoti dīvaini un bīstami radījumi, taču viņu nekādā ziņā nav vairāk kā divdesmit pret mūsu mil­joniem.

Spriežot pēc cilindru apmēriem, varas iestādēm ir pamats domāt, ka katrā no tiem var būt augstākais pieci marsieši — tātad pavisam piecpadsmit. Un vis­maz viens no tiem ir likvidēts, varbūt pat vairāki. Sabiedrību laikus brīdinās par briesmu tuvošanos, un tiek veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai aizsar­gātu apdraudēto pilsētas dienvidrietumu nomaļu iedzīvotājus.

Tā — ar vairākkārtīgiem apgalvojumiem, ka lon­donieši var justies droši un varas orgāni tiks galā ar iespējamo uzbrukumu, — beidzās šis prokla­mācijai līdzīgais ziņojums.

Tas bija iespiests neparasti lieliem burtiem, tik svaigs, ka krāsa vēl lipa pie pirkstiem, un nodrukāts tādā steigā, ka nebija pagūts tam pievienot kaut īsu komentāru. Kā mans brālis vēlāk stāstīja, bijis savādi redzēt, tik nežēlīgi apcirpti vai izsviesti ārā pārējie materiāli, lai dotu vietu šim tekstam.

Visā Velingtonstrītā tagad redzēja cilvēkus izplē­šam rokās sārtās speciālizdevuma lapas un lasām ziņojumu, un pēc brīža Strendā skaļi sāka klaigāt vesela armija avīžu pārdevēju, kas sekoja abiem pio­nieriem.

Cilvēki steidzīgi rausās ārā no omnibusiem, lai nopirktu avīzi. Šis ziņojums, protams, stipri sa­trauca londoniešus, lai cik vienaldzīgi viņi bija iztu­rējušies līdz tam. Mans brālis stāstīja, ka Strendā kādam karšu veikalam tūlīt atdarīti aizvirtņi un skatlogā parādījies vīrietis savā svētdienas kārtā, pat ar citrondzelteniem cimdiem rokās, un steidzīgi ņē­mies piestiprināt pie stikla Sarijas grāfistes kartes.

Ar avīzi rokā iedams tālāk pa Strendu uz Trafal- garskvēra pusi, mans brālis redzēja dažus bēgļus no Vestsarijas. Pusmūža vīrs kopā ar sievu un di­viem zēniem brauca ratos, kādus lieto dārzeņu izva- dāšanai, iekrāvis tajos ari šādas tādas mantas. Viņi brauca no Vestminsteras tilta puses, un cieši aiz šā pajūga virzījās siena ore, kurā līdzās čemodāniem un saiņiem sēdēja piecas vai sešas cienījama izskata personas. Šo cilvēku sejas bija novārgušas, un visa viņu āriene uzkrītoši kontrastēja ar svētdienīgi tērpto publiku omnibusos. Švītīgi ģērbušies pilsēt­nieki ziņkāri blenza uz viņiem no vieglo ormaņu ratiem. Pie Trafalgarskvēra bēgļi apstājās it kā ne­ziņā, uz kuru pusi doties, tad pagriezās uz austru­miem un aizbrauca tālāk pa Strendu. Pēc brītiņa pa­

rādījās kāds vīrs darba drēbēs uz vecmodīga trīs­riteņu velosipēda ar mazu priekšējo riteni. Viņa apģērbs bija noputējis un seja bāla kā krīts.

Mans brālis nogriezās uz Viktorijas ielas pusi un sastapa vēl citus bēgļus. Viņam iešāvās prātā, ka varbūt to vidū ieraudzīs arī mani. Viņš ievēroja, ka neparasti daudz policistu regulē satiksmi. Daži no bēgļiem runājās ar ļaudīm omnibusu pieturās. Viens apgalvoja, ka pats redzējis marsiešus. «īsti tvaika katli uz augstām kājām, kad es jums saku, un slāj uz priekšu kā cilvēki!» Vairums bēgļu bija satraukti un savu dīvaino piedzīvojumu uzbudināti.

Krodziņos aiz Viktorijas stacijas valdīja liela ro­sība, uzņemot šos atbraucējus. Uz visiem ielu stūriem cilvēku bariņi lasīja avīzes, uztraukti sarunājās vai blenza uz neparastajiem svētdienas viesiem. Viņu skaits auga augumā, līdz beidzot novakarē, kā mans brālis teica, ielas atgādināja Epsomas Haistrītu der- bija dienā. Mans brālis iztaujāja vairākus bēgļus, bet lielākoties saņēma neapmierinošas atbildes.

Neviens no viņiem nevarēja neko pastāstīt par Vokingu, izņemot kādu vīrieti, kas apgalvoja, ka Vokingā iepriekšējā naktī esot pilnīgi nopostīta.

— Es esmu no Baiflītas, — viņš stāstīja. — Agri no rīta cauri mūsu ciemam brauca kāds velosipēdists un apskraidīja visas mājas, brīdinādams, lai mēs do­damies projām. Tad ieradās kareivji. Mēs izgājām laukā paskatīties un dienvidu pusē ieraudzījām dūmu mākoņus — nekā cita, tikai dūmus, neviena dzīva dvēsele neparādījās no turienes. Pēc tam mēs izdzir­dējām lielgabalus pie Čērtsijas, un no Veibridžas sāka plūst bēgļi. Tad es aizslēdzu savu māju un ari devos ceļā.

Tobrīd iel&s valdīja tāds noskaņojums, ka pie visa vainojamas varas iestādes, kas nav spējušas laikus likvidēt iebrucējus un pasargāt iedzīvotājus no šīm neērtībām.

Ap pulksten astoņiem spēcīga artilērijas dunoņa bija saklausāma visā Londonas dienviddaļā. Galve­najās ielās satiksmes dēļ mans brālis to nevarēja sa­dzirdēt, bet, nogriezies klusajās sānieliņās uz upe^ pusi, viņš to saklausīja gluži skaidri.

Ap desmitiem mans brālis atgriezās no Vestmin- steras uz savu dzīvokli netālu no Rīdžentparka. Ta­gad viņš bija ļoti nobažījies par mani un satraukts par acīm redzamo stāvokļa nopietnību. Viņa prāts, gluži tāpat kā manējais sestdien, sliecās iztēloties kaujas norisi. Viņš domāja par slēptuvēs klusu gai­došajiem lielgabaliem, par bēgļu ceļos klīstošajiem cilvēkiem un mēģināja iedomāties simt pēdu augstos «tvaika katlus uz kājām».

Pa Oksfordstrītu aizbrauca viens vai divi pie­krauti bēgļu pajūgi, Merilbonroudā viņš sastapa vēl dažus, taču jaunā vēsts izplatījās tik lēnām, ka Rī- džentstrīta un Portlendrouda kā parasti svētdienas vakaros bija pilnas ar bezrūpīgu publiku, kaut gan šur tur dzirdēja ari spriežam par pēdējiem notiku­miem, un gār Rīdžentparku zem retajām gāzes later­nām pastaigājās tikpat daudz klusu pārīšu kā allaž. Nakts bija silta, rāma un mazliet tvanīga, joprojām laiku pa laikam atskanēja lielgabalu dunoņa, un pēc pusnakts dienvidu pusē plaiksnījās it kā rūsa.

Mans brālis lasīja un pārlasīja avīzi, baiļodamies, ka ar mani noticis visļaunākais. Viņš nekur neatrada miera un pēc vakariņām atkal bezmērķīgi klaiņoja pa ielām. Atgriezies viņš veltīgi mēģināja pievērsties savām eksāmena piezīmēm. īsi pēc pusnakts viņš aizgāja gulēt, un pēc pāris stundām no briesmīgiem sapņiem viņu uzmodināja klaudzināmo veserīšu trok­snis, skrejošu soļu dipoņa uz ielas, tāla bungu rīboņa un spalgas zvanu skaņas. Uz griestiem lēkāja sar­kani atspīdumi. Kādu mirkli viņš gulēja apstulbis, neaptverdams, vai jau pienācis rīts vai pasaule sajukusi prātā. Tad viņš izlēca no gultas un pieskrēja pie loga.

Viņa istaba atradās bēniņu stāvā, un, kad viņš iz­bāza galvu pa logu, visgarām ielai skaļi tika atgrūsti vaļā vismaz ducis logu un tajos parādījās miegainas, izpūrušas galvas. Skanēja jautājoši saucieni.

— Viņi nāk! — kliedza policists, dauzīdamies pie durvīm. — Marsieši nāk! — Un aizsteidzās pie nāka­majām durvīm.

No Elbenistrītas kazarmām nāca bungu un tauru skaņas, un visas apkārtējās baznīcas sparīgi gainīja prom miegu ar trauksmainu, juceklīgu zvanīšanu. Dzirdēja skaļi virinām durvis, un ielas pretējās pu­ses māju tumšajos logos citā pēc cita iedegās dzel­tenīga gaisma.

Pa ielu aizjoņoja slēgta kariete, kuras rīboņa uz stūra spēji ielauzās kopīgā trokšņu jūklī, pieauga līdz spalgai dārdoņai zem loga un pamazām noklusa tālumā. Tūlīt aiz tās sekoja pāris ormaņu ratu, kas ievadīja garu virteni auļojošu pajūgu. Gandrīz visi tie steidzās uz Čokfārmas staciju, kur, neaizbraukusi līdz Jūstonai, bēgļus uzņēma Ziemeļrietumu dzelz­ceļa speciālvilcieni.

Mans brālis ilgi raudzījās laukā pa logu, apstulbis aiz pārsteiguma un vērodams, kā policisti dauzās pie visām durvīm pēc kārtas un nodod savu neizprotamo rīkojumu. Tad atvērās vina istabas durvis un ienāca kaimirš no pretējā dzīvokļa, ģērbies tikai kreklā, biksēs un rītākurpēs, ar sajukušiem matiem, kā no gultas izlīdis, bikšturu lencēm vaļīgi kuļājoties gar sāniem.

— Pie joda, kas tur notiek? — viņš vaicāja. — Vai ugunsgrēks? Kas tā par elles kņadu?

Viņi abi izbāza galvas pa logu, pūlēdamies sa­klausīt, ko kliēdz policisti. Cilvēki no sānielām plūda šurp un sarunādamies stāvēja bariņos uz stūriem.

— Pie joda, ko tas viss nozīmē? — kaimiņš atkal jautāja.

Mans brālis kaut ko nenoteikti nomurmināja un sāka ģērbties, ar katru drēbj.u gabalu skriedams at­pakaļ pie loga, lai redzētu, kas notiek satraukuma pārņemtajās ielās. Drīz vien tur parādījās nenormāli agri iznākušu avīžu pārdevēji, izkliegdami jaunākās ziņas:

— Londonai draud nosmakšanas briesmas! King- stonas un Ričmondas aizsardzība pārrauta! Draus­mīgi slaktiņi Temzas ielejā!

Un it visur — dzīvokļos zem viņa, blakus mājās un namos pāri ielai, Parka Terasēs un simt citās ielās šajā Merilbonas daļā, Vestbornas parka rajonā un Sentpankresā, un uz rietumiem un ziemeļiem Kil- bērnā, Sentdžonsvudā un Hempstedā, un uz austru­miem Šordičā, Haiberijā, Hegerstonā un Hokstonā, tik tiešām visā milzīgajā Londonā no īlingas līdz Istemai — cilvēki izberzēja acis un atrāva logus, iz­brīnā vērās laukā, uzdeva veltīgus jautājumus un steidzīgi ģērbās, sajuzdami tuvojošās baiļu vētras pirmo pūsmu aizbrāžamies pa ielu. Tā bija lielās pa­nikas rītausma. Londona, kas svētdienas vakarā bija aizgājusi gulēt trula un inerta, pirmdienas rīta pir- mājās stundās pēkšņi pamodās drudžainā briesmu nojausmā.

Nevarēdams no sava loga redzēt, kas notiek, mans brālis nogāja lejā uz ielas, un tieši tajā brīdī debesis starp namu ģēvelēm iekvēlojās pirmajā rītausmas sārtumā. Ar katru mirkli pieauga gan kājām, gan pajūgos bēgošo cilvēku straume.

— Melni dūmi! — viņš dzirdēja ļaudis kliedzam. Un atkal: — Melni dūmi!

Nebija iespējams palikt imūnam pret tik vienprā­tīgām bailēm. Vēl kavēdamies mājas durvīs, mans brālis redzēja tuvojamies avīžu pārdevēju un no­pirka vienu eksemplāru.

Vīrs ar pārējām avīzēm aizskrēja tālāk, pārdodams tās par šiliņu gabalā. Tā peļņas kāre groteski sajau­cās ar paniku.

Šajā avīzē mans brālis izlasīja Virspavēlnieka zi­ņojumu par katastrofu:

«Marsieši ar raķetēm spēj palaist milzīgus melnu, indīgu tvaiku mākoņus. Viņi ir nosmacējuši mūsu baterijas, nopostījuši Ričmondu, Kingstonu un Vimbl- donu un lēnām virzās uz Londonu, iznīcinādami visu savā ceļā. Nav iespējams viņus apstādināt. Vienīgais glābiņš no melnajiem dūmiem ir tūlītēja bēgšana.»

Tas bija viss, bet ar to pietika. Lielās sešu miljonu pilsētas iedzīvotāji visi kā viens satraukti rosījās, steidzās, skrēja; tūlīt tūlīt nepārskatāmas ļaužu ma­sas sāks velties uz ziemeļiem.

— Melni dūmi! — kliedza balsis. — Uguns!

Tuvējās baznīcas zvanu spalgo skaņu jūklis grie­zīgi plosīja gaisu, kāds nevērīgs braucējs, spiedzienu un lamu pavadīts, ar saviem divričiem uzdrāzas virsū ūdens silei ielas malā. Mājās šurp un turp vīdēja vārga, dzeltena gaisma, un daži ormaņu rati, garām traukdamies, noplivināja neizdzēsto laternu ugunis. Bet pāri galvām arvien spožāka pletās rītausma, skaidra, mierīga, rāma.

Mans brālis dzirdēja sev aiz muguras ļaudis skrai­dām šurpu un turpu pa istabām un augšup lejup pa kāpnēm. Pie durvīm iznāca mājas saimniece, ievīstī- jusies rītasvārkos un šallē; viņas vīrs klaigalēdams tai sekoja.

Kad mans brālis beidzot aptvēra, ko īsti tas viss nozīmē, viņš steigšus atgriezās savā istabā, sabāza visu savu naudu — kādas desmit mārciņas — ka­batās un atkal izgāja uz ielas.