Ja marsiešu mērķis būtu bijis tikai postīšana, viņi būtu varējuši tajā pirmdienā iznīcināt it visus Londonas iedzīvotājus, kad tie lēnām plūda pa tuvējām grāfistēm. Tāda pati mežonīga lavīna vēlās ne tikai cauri Bārnetai, bet arī cauri Edžverai un Voltemebi- jai un pa ceļiem austrumu virzienā uz Sautendu un Šūberijnesu un dienvidos no Temzas uz Dīlu un Brodstersu. Ja kādam būtu bijis iespējams tajā jūnija rītā pacelties gaisa balonā dzidri zilajās debesīs virs Londonas, tam katrs ceļš, kas iztek no nebeidzamā ielu mudžekļa un ved uz ziemeļiem un austrumiem, būtu izskatījies no vienas vietas noklāts ar melniem, kustīgiem bēgļu punktiņiem. Un katrs šis punktiņš bija šausmu pārņemta, fizisku ciešanu nomocīta cilvēciska būtne.
Es iepriekšējā nodaļā tik sīki aprakstīju, ko mans brālis redzēja uz Čipingbārnetas ceļa, lai lasītāji saprastu, kādu iespaidu šis melno punktiņu jūklis atstāja uz cilvēku, kas pats bija viens no tiem. Nekad vēl pasaules vēsturē tādas cilvēku masas nav reizē pārvietojušās un kopīgi cietušas. Leģendārie gotu un huņņu karapūļi, lielākās armijas, kādas jebkad redzējusi Āzija, būtu tikai piliens šajā straumē.
Un šis nebija organizēts gājiens, tā bija paniska bēgšana, šausminoša un gigantiska pēc apmēriem, bez jebkādas kārtības un mērķa; seši miljoni cilvēku, neapbruņoti un bez pārtikas, pa kaklu pa galvu bēga, paši nezinādami uz kurieni. Tas bija civilizācijas bojā ejas, cilvēces iznīcības sākums.
Tieši zem sevis cilvēks, kas atrastos balona gon- dolā, redzētu plašu jo plašu ielu tīklu, namus, baznīcas, laukumus, parkus, jau ļaužu pamestus, redzētu it kā milzīgu izklātu pilsētas karti, kas dienviddaļā notriepta ar kaut ko melnu. Raugoties no augšas, liktos, ka pāri īlingai, Ričmondai, Vimbldonai kāda briesmonīga spalva uz kartes izšļākusi tinti. Katrs melnais traips nemitīgi, neatturami auga un pletās plašumā, izplūzdams uz visām pusēm, vietumis atmezdamies pret pakalnu, citur ātri pārlīdams pāri pauguram uz jaunu ieplaku, gluži kā tintes piliens izplūst uz susināmā papīra.
Un tālumā, aiz zilajiem pakalniem, kas paceļas dienvidos no upes, šurpu turpu savās spožajās bruņās staigāja marsieši, mierīgi un metodiski izšļākdami savus indīgos mākoņus gan vienā rajonā, gan citā- un vēlāk, kad melnā gāze savu bija paveikusi, ar tvaika strūklām atkal to izkliedēdami un ieņemdami iekaroto teritoriju. Šķita, ka viņu galvenais nolūks ir nevis Zemes izpostīšana, bet gan tās iemītnieku pilnīga demoralizācija un jebkuras pretestības salaušana. Viņi uzspridzināja visas pulvera noliktavas, ko uzgāja, pārgrieza telegrāfa vadus, šur un tur sabojāja dzelzceļa līnijas. Viņi it kā pārcirta cilvēcei ceļgalu dzīslas. Marsieši acīmredzot nemaz nesteidzās paplašināt savu darbības zonu un tajā dienā līdz pat vakaram neaizgāja tālāk par Londonas centrālo daļu. Iespējams, ka diezgan prāvs skaits londoniešu pirmdienas rītā vēl bija palikuši savās mājās. Noteikti ir zināms, ka daudzi nomira savos dzīvokļos, melno dūmu nosmacēti.
Londonas Pūlā notika raibas lietas. Apmēram līdz pusdienlaikam tur vēl atradās upes tvaikonīši un dažnedažādas laivas, un bēgļi par aizvešanu piedāvāja pasakainas naudas summas. Stāsta, ka daudzi, kas peldus mēģinājuši sasniegt laivas, atgrūsti nost ar ķekšiem un noslīkuši. Ap pulksten vieniem starp Blekfraiersas tilta arkām' parādījās klīstoša melnās gāzes mākoņa paliekas. Vienā acumirklī Pūls kļuva par drausmīgas panikas, cīniņu un sadursmju arēnu. Daudzas laivas un liellaivas iestrēga pie Taueras tilta ziemeļu arkas, un matrožiem un krāvējiem bija nikni jācīnās pret cilvēkiem, kas no upes krasta mēģināja par visu varu ietikt laivās. Daži pat rāpās lejup pa tilta balstiem .. .
Kad stundu vēlāk aiz Pulksteņa torņa parādījās marsietis un sāka brist lejup pa upi, pie Laimhauzas peldēja vienīgi laivu atliekas.
Par marsiešu piekto cilindru es pastāstīšu mazliet vēlāk. Sestais nokrita Vimbldonā. Mans brālis, sargādams abas sievietes, kas gulēja ratos pļavmalā, redzēja tā zaļo uzliesmojumu tālu aiz pakalniem. Otrdien mazā sabiedrība, vēl arvien pilna apņēmības tikt pāri jūrai, pa bēgļu pārpildītajiem ceļiem devās uz Kolčesteru. Ziņas, ka marsieši jau ieņēmuši visu Londonu, apstiprinājās. Viņi bija redzēti Haigeitā un pat Nīzdonā. Taču mans brālis tos ieraudzīja tikai nākamajā dienā.
Tagad bēgļu bari sāka jau stipri just pārtikas trūkumu. Bada mocītie cilvēki vairs nerēķinājās ar īpašuma tiesībām. Fermeri bija spiesti ar ieročiem rokā apsargāt savas kūtis, klētis un sakņu dārzos briestošo ražu. Daudzi bēgļi, tāpat kā mans brālis, devās uz austrumiem, bet daži, izmisuma dzīti, pat griezās atpakaļ uz Londonas pusi, lai dabūtu pārtiku. Tie galvenokārt bija pilsētas ziemeļu nomaļu iedzīvotāji, kas par melnajiem dūmiem zināja tikai no citu nostāstiem. Mans brālis dzirdējis runājam, ka apmēram puse valdības locekļu esot sapulcējušies Birminģemā un tiekot sagatavots milzīgs-daudzums sprāgstvielu automātiskajām mīnām, ko izlikšot Midlendas grā- fistēs.
Viņam vēl stāstīja, ka Midlendas dzelzceļa sabiedrība esot savākusi atpakaļ pirmās dienas panikā dezertējušo personālu un atjaunojusi satiksmi. NoSent- olbensas uz ziemeļiem ejot vilcieni, lai kaut cik . mazinātu ļaužu sastrēgumu Londonai tuvējās grāfis- tēs. Čipingongarā bija izkarināts plakāts, kas vēstīja, ka ziemeļu pilsētās esot lieli miltu krājumi un nākamo divdesmit četru stundu laikā tikšot izdalīta maize bada cietējiem.
Taču šis paziņojums nepamudināja manu brāli atteikties no sava glābšanās plāna; viņi visi trīs augu dienu brauca austrumu virzienā un nekur gan neredzēja apsolīto maizes dalīšanu. Patiesību sakot, arī neviens cits to neredzēja. Tajā naktī nokrita septītā zvaigzne — Primrouzhilā. Tas notika tai laikā, kad mis Elfinstona bija nomodā, jo viņa pāriņaiņus ar manu brāli uzņēmās sarga pienākumus. Viņa redzēja to nokrītam.
Trešdien trīs bēgļi — nakti viņi bija pārlaiduši vēl zaļu kviešu laukā — sasniedza Čelmsfordu, un tur grupa iedzīvotāju, kas uzdevās par Sabiedriskās apgādes komiteju, konfiscēja poniju pārtikai, nedodot pretī nekā, izņemot solījumu izsniegt viņiem nākamajā dienā gabalu gaļas. Te klīda baumas, ka marsieši jau esot pie Epingas, un dzirdēja runājam par Voltemebijas pulvera fabriku nopostīšanu, kad mēģināts uzspridzināt vienu no iebrucējiem.
Baznīcu torņos dežurēja novērotāji, lai brīdinātu par marsiešu tuvošanos. Mans brālis — kā vēlāk izrādījās, sev par lielu laimi, — nolēma tūlīt pat doties tālāk kājām uz jūras pusi un negaidīt pārtikas izsniegšanu, kaut gan viņi visi trīs bija ļoti izsalkuši. Ap pusdienlaiku viņi izgāja cauri Tilingemai, kas šķita pavisam klusa un pamesta; tikai daži marodieri zaglīgi ložņāja pa mājām, meklēdami pārtiku. Drīz vien aiz Tilingemas viņi piepeši ieraudzīja jūru un tajā neiedomājamu daudzumu dažnedažādu kuģu un laivu.
Kad kuģi vairs neuzdrošinājās braukt augšup pa Temzu, tie devās uz Eseksas piekrasti, uz Hervidžu, Voltonu un Klektonu, vēlāk uz Faulnesu un Šūberiju un tur uzņēma bēgļus. Tie stāvēja lielā sirpjveida līcī, kura pretējais krasts tālumā pie Neizas nozuda miglā. Pašā malā drūzmējās angļu, skotu, franču, dāņu un zviedru zvejnieku vienmastnieki, Temzas tvaikonīši, jahtas, motorlaivas; tālāk reidā stāvēja visvisādi lieli kuģi — netīri ogļinieki, spodri tirdzniecības un pasažieru tvaikoņi, preču kuģi, naftas tankeri, okeāna laineri, pat kāds vecs, balts trans- portkuģis, skaistie, balti pelēkie pasažieru tvaikoņi, kas kursēja no Sautemptonas uz Hamburgu.
Cik mans brālis varēja saskatīt, visa zilā ūdens mala pāri Blekvoteram mudžēt mudžēja no laivām — notika tirgošanās ar ļaudīm, kas stāvēja krastā. Un tāda pati kņada bija visgarām līcim, gandrīz līdz Moldonai.
Apmēram divu jūdžu attālumā no krasta jūrā stāvēja bruņukuģis, ieslīdzis ūdenī tik dziļi, ka manam brālim tas šķita pa pusei nogrimis. Tas bija kreiseris «Pērkona dēls». Citu karakuģu te neredzēja, taču tāltālu pa labi pāri gludajam jūras spogulim (todien laiks bija ārkārtīgi rāms) cēlās melnu dūmu vērpetes: tur, izkārtojušies garā ķēdē iepretim Temzas grīvai, pilnā kaujas gatavībā stāvēja pārējie Lamanša flotes bruņukuģi, modri vērodami marsiešu uzvaras gājienu un tomēr bezspēcīgi to apturēt.
Kad misis Elfinstona ieraudzīja jūru, viņu par spīti visiem svaines uzmundrinājumiem sagrāba paniskas bailes. Viņa nekad nebija izbraukusi ārpus Anglijas un tagad teicās labāk mirt nekā doties uz svešu zemi, pretī nezināmam liktenim un tā tālāk. Nabaga sieviete laikam iedomājās, ka francūži ir kaut kas līcteīgs marsiešiem. Divu dieņu ilgās ceļošanas laikā viņa bija kļuvusi arvien histēriskāka, bailīgāka un nomāktāka. Viņa par katru cenu gribēja atgriezties Stenmorā. Tur dzīve allaž bijusi tik jauka un mierīga. Un Stenmorā viņas atkal sastapšot Džordžu . ..
Tikai ar lielām pūlēm izdevās aizvest viņu līdz krastam, kur drīz vien manam brālim laimējās piesaistīt kāda Temzas tvaikonīša matrožu uzmanību. Viņi atsūtīja laivu un pieprasīja trīsdesmit sešas mārciņas par visiem trim. Kuģis, viņi teica, ejot uz Ostendi.
Pulkstenis bija apmēram divi, kad mans brālis, pie trapa samaksājis norunāto summu, kopā ar abām ceļabiedrēm beidzot nokļuva drošībā uz kuģa. Te varēja dabūt arī šo to ēdamu, gan par pasakaini augstām cenām, un viņi, apmetušies kuģa priekšgalā, ieturēja maltīti.
Uz tvaikonīša jau bija kādi četrdesmit pasažieri, daži no tiem izdevuši pēdējo naudu par aizvešanu. Taču kapteinis vēl līdz pieciem pēcpusdienā kavējās Blekvoterā, uzņemdams arvien jaunus pasažierus, kamēr klājs ar sēdvietām bija jau gandrīz bīstami pārpildīts.
Iespejams, ka viņš butu palicis uz vietas vel ilgāk, bet šai pievakares stundā dienvidu pusē atskanēja lielgabalu dunoņa. It kā atbildot tiem, reidā stāvošais bruņukuģis izšāva no mazkalibra lielgabala un pacēla karodziņu virteni. No tā dūmeņiem izšāvās dūmu mutuļi.
Daži pasažieri sprieda, ka tiekot šauts pie Šūberij- nesas, bet drīz vien visi ievēroja, ka kanonāde kļūst skaļāka. Tai pašā laikā tālu dienvidaustrumos jūras klajā cits pēc cita parādījās trīs bruņukuģu masti un korpusi ar melnu dūmu mutuļiem virs tiem. Taču mana brāļa uzmanību visvairāk saistīja tāla dunoņa dienvidos. Viņam šķita, it kā pāri tāluma pelēcīgajai zilgmei viņš būtu saredzējis paceļamies dūmu stabu.
Mazais tvaikonītis, atstājis aiz muguras kuģu blīvu, jau sparīgi peldēja uz austrumiem, un zemo Eseksas liedagu ietina zilgana dūmaka, kad tāltālu, tik tikko saskatāms, parādījās marsietis, kas lēnām slāja gar staigno krastu no Faulnesas puses. To ieraugot, kapteinis uz tiltiņa, nobijies un pārskaities pats uz sevi par ilgo vilcināšanos, sāka pilnā rīklē lādēties, un šķita, ka viņa baiļu drudzis pielīp kuģa dzen- ratu lāpstiņām. Pasažieri, saskrējuši pie klāja treliņiem vai uzkāpuši uz sēdekļiem, raudzījās uz tālo siluetu, kas pacēlās pāri kokiem un baznīcu torņiem krastā un, it kā laiski parodēdams cilvēka gaitu, nesteidzīgi soļoja uz priekšu.
Tas bija pirmais marsietis, ko mans brālis redzēja. Vairāk ar izbrīnu nekā bailēm viņš vēroja, kā šis milzis piesardzīgi slāj uz kuģu pusi, brizdams arvien dziļāk jūrā. Tad tālumā aiz Kroučas pāri nīkulīgu koku pudurim parādījās otrs marsietis un vēl tālāk — trešais. Tas smagi brida pa saulē vizošu smilšu sēri, kas šķita karājamies starp debesīm un jūru. Abi šie marsieši, tāpat kā pirmais, devās taisni iekšā jūrā, it kā viņu nolūks būtu nogriezt glābšanās ceļu daudzajiem kuģiem, kas atradās starp Faulnesu un Neizu. Kaut arī mazais tvaikonītis gāja ar pilnu jaudu, mašīnām drebot aiz piepūles un dzenratiem kuļot baltas putu vērpetes, tas tikai ļoti lēnām attālinājās no draudošajām briesmām.
Paskatījies uz ziemeļrietumiem, mans brālis redzēja, ka kuģu blīva jau sakustējusies drudžainā rosībā: kuģi krustu šķērsu spraucas cits citam garām, tvaikoņi svelpj un izverd tvaika mutuļus, steigšus tiek uzvilktas buras, motorlaivas šaudās šurpu turpu.
šī aina un no kreisās puses uzglūnošās briesmas piesaistīja visu viņa uzmanību, tā ka viņš nemaz neievēroja, kas notiek tālāk jūrā. Tad, tvaikonītim spēji pagriežoties (tas bija spiests piepeši mainīt kursu, lai izvairītos no sadursmes), viņš nogāzās garšļaukus no sola, uz kura stāvēja. Visapkārt atskanēja kliedzieni, soļu dipoņa un urā saucieni, kas šķita atbalsojamies arī uz citiem kuģiem. Tvaikonītis sašķiebās, un mans brālis apvēlās uz vēdera.
Viņš pietrūkās kājās un aiz labā borta nepilnu simt jardu attālumā no viņu sāniski sasvērtā kuģīša ieraudzīja tērauda milzeni, kas gluži kā arkla lemesis šķēla ūdeni, uzvandīdams abās pusēs varenus, putojošus viļņus; tie triecās pret tvaikonīti, kura dzenrata lāpstiņas bezcerīgi kūla gaisu un klājs no- sliecās gandrīz līdz ūdens virsmai.
Šļakatu gūzma uz brīdi padarīja manu brāli aklu. Izslaucījis acis, viņš redzēja, ka milzenis jau ir garām un drāžas uz krasta pusi. Virs garā, slaidā korpuSa pacēlās masīva metāla virsbūve ar diviem dūmeņiem, kas izspļāva gaisā dzirksteļotu dūmu mutuļus. Tas bija kreiseris «Pērkona dēls», kas ar pilnu tvaiku nesās uz priekšu, steigdamies palīgā apdraudētajiem kuģiem.
Pieķēries pie margām, lai noturētos uz kājām, mans brālis atrāva skatienu no joņojošā bruņukuģa un atkal palūkojās uz marsiešiem. Tie visi trīs tagad stāvēja vienkopus, iebriduši tik dziļi jūrā, ka augstie trijkāji bija gandrīz pilnīgi zem ūdens. Tā iegrimuši un no tālienes skatīti, viņi šķita mazāk briesmīgi nekā tērauda milzenis, kura ķīļūdenī bezspēcīgi šūpojās mazais tvaikonītis. Likās, ka marsieši izbrīnīti vēro šo jauno pretinieku. Varbūt viņi noturēja to par sev līdzīgu radījumu.
«Pērkona dēls» ne reizes neizšāva, tikai ar pilnu jaudu nesās uz priekšu. Iespējams, ka tieši tādēļ tam izdevās piekļūt ienaidniekam tik tuvu. Marsieši nezināja, kā rīkoties. Viens šāviens, un viņi ar karstuma staru būtu uz vietas to nogremdējuši.
Bruņukuģis drāzās tādā ātrumā, ka jau pēc minūtes atradās pusceļā starp tvaikonīti un trim marsiešiem — tumšs, skrejošs siluets uz tālē gaistošā Esek- sas krasta fona.
Piepeši priekšējais marsietis nolaida zemāk savu cauruli un izšāva uz bruņukuģi melnās gāzes tvertni. Tā trāpīja «Pērkona dēla» kreiso bortu, atlēca sānis un sašķīda tintes melnā mutulī, kas, izplezdamies plašumā, aizvēlās pār jūru, neskāris kreiseri. Raugoties no zemu iegrimušā tvaikonīša pretī saulei, šķita, ka «Pērkona dēls» jau atrodas marsiešu vidū.
Tad viņi redzēja, ka milzīgie stāvi izšķiras un dodas uz krast^ pusi, izslejoties arvien augstāk virs ūdens, un viens no tiem paceļ karstuma stara ģeneratoru. Marsietis pavērsa staru slīpi "uz leju, un, kur tas saskārās ar ūdeni, uzvirda tvaika mutuļi. Acīmredzot tas izurbās cauri kuģa dzelzs bruņām gluži kā nokaitēts metāla iesms papīram.
Cauri tvaika mākoņiem pazibēja uguns, un marsietis sagrīļojās. Nākamais šāviens viņu nogāza, un gaisā uzšāvās milzīgs ūdens un tvaika stabs. «Pērkona dēla» lielgabali rībēja bez mitas, raidīdami šāviņu pēc šāviņa. Viens šāviņš uzšļāca ūdens vērpetes netālu no tvaikonīša, ar rikošetu aizlidoja līdz citiem kuģiem, kas bēga uz ziemeļiem, un sašķaidīja druskās kādu vienmastnieku.
Taču neviens par to nelikās ne zinis. Redzot marsieti nogāžamies, kapteinis uz tiltiņa ieaurojās kā negudrs un visi tvaikonīša pakaļgalā sadrūzmējušies pasažieri darīja to pašu. Un tad atskanēja jauns bļāviens: ūdeni' šķeldams, no baltajiem tvaika mutuļiem iznira kaut kas garš un melns, vidusdaļā liesmu apņemts, ar uguni spļaujošiem ventilatoriem un dūmeņiem.
«Pērkona dēlā» vēl pulsēja dzīvība: tā stūre acīmredzot bija vesela un mašīnas strādāja. Kreiseris drāzās tieši virsū otram marsietim un atradās no tā kādu simt jardu attālumā, kad darbā tika laists karstuma stars.
Ar baismīgu blīkšķi, uzšaujoties žilbinošām liesmu mēlēm, gaisā uzlidoja kuģa klāji un dūmeņi. Marsietis no sprādziena sagrīļojās, un nākamajā acumirklī degošais vraks, inerces nests, uzdrāzās tam virsū un samala to kā kartona butaforiju. Mans brālis neviļus iekliedzās. Atkal visu aizsedza kūsājoši tvaika mutuļi.
— Divi! — kapteinis auroja.
Kliedza visi, un tvaikonītis no viena gala līdz otram dārdēja mežonīgos urā saucienos. Tiem piebiedrojās sākumā viens un tad arī visi pārējie kuģi un laivas, kas atradās jūrā.
Tvaika vāli gulēja pār ūdeni labu brīdi, pilnīgi paslēpdami trešo marsieti un krastu. Tvaikonītis joprojām sparīgi kūlās uz austrumiem, arvien vairāk attālinādamies no kaujas vietas. Kad beidzot tvaiks sāka izklīst, tajā pusē sabiezēja tumša dūmaka, tā ka nevarēja saskatīt ne «Pērkona dēla» atliekas, ne trešo marsieti. Bet karakuģi no jūras jau bija piebraukuši pavisam tuvu un devās garām tvaikonītim uz piekrastes pusi.
Mazais tvaikonītis ar pilnu jaudu traucās arvien tālāk jūrā, un karakuģi lēnām slīdēja krasta virzienā, kur vēl arvien pāri ūdenim melnbaltā jūklī tinās un mijās tvaika un melnās gāzes mutuļi, izveidodami visdīvainākās formas. Bēgošo kuģu flotile attālinājās uz ziemeļaustrumiem; starp tvaikonīti un karakuģiem zēģelēja daži zvejas vienmastnieki. Pēc brīža karakuģi, neiebraukuši tvaika un gāzes mākonī, pagriezās uz ziemeļiem, tad spēji mainīja kursu un ienira sabiezējošajā vakara dūmakā dienvidrietumos. Krasts nozuda tālē, saplūzdams ar zemajiem mākoņiem, kas blīvē jās" ap rietošo sauli.
Tad piepeši saulrieta zeltainajā dūmakā atskanēja lielgabalu dārdi un pavīdēja melnas, kustīgas ēnas. Tvaikonīša pasažieri, sadrūzmējušies pie borta treliņiem, saspringti vērās žilbinošajā rieta ēzē, taču neko skaidri nebija iespējams saskatīt. Ieslīpi augšup pacēlās milzīgs dūmu mākonis un aizsedza saules disku. Tvaikonītis pukšinādams turpināja savu ceļu, un aizbraucēji tā arī neuzzināja, kas norisinājās piekrastes zonā.
Saule iegrima pelēkos mākoņos, debesis nosārta un satumsa, trīsuļodama iemirdzējās vakara zvaigzne. Bija jau dziļa krēsla, kad kapteinis iekliedzās un norādīja tālumā. Mans brālis sasprindzināja redzi. No pelēkās tumsas rietumu pamalē iznira kaut kas plakans un ļoti liels, uzšāvās pāri mākoņiem slīpi augšup vēl blāzmojošajās debesīs, apmeta tajās plašu loku un, kļūdams arvien mazāks, lēnām noslīdēja lejup un atkal nozuda nakts noslēpumainajā klēpī. Un tā pēdās pāri zemei izlija melna tumsa.