15 KAS NOTIKA SARIJĀ

Tai laikā, kad pusjukušais mācītājs runājās ar mani pie dzīvžoga līdzenajās pļavās netālu no Hali- fordas, bet mans brālis vēroja pār Vestminsteras tiltu plūstošo bēgļu straumi, marsieši no jauna devās uz­brukumā. Cik varēja spriest pēc pretrunīgajiem ziņo­jumiem, lielākā daļa no viņiem palika Horselas bedrē līdz pulksten deviņiem vakarā, steidzīgi kaut ko ga­tavodami, un, viņiem darbojoties, pār tīreli cēlās milzīgi zaļu dūmu mākoņi.

Taču trīs noteikti iznāca laukā ap pulksten asto­ņiem un, virzīdamies uz priekšu lēnām un piesar­dzīgi, cauri Baiflītai un Pirfordai devās uz Riplijas un Veibridžas pusi, tumši iezīmēdamies pret saul­rieta debesīm tur gaidošo bateriju priekšā. Šie mar­sieši gāja nevis kopā, bet izklaidus, apmēram pus­otras jūdzes attālumā cits no cita. Viņi sazinājās savā starpā ar sirēnai līdzīgiem kaucieniem, kuros griezīgi mijās augsti un zemi toņi.

Šo kaukšanu un pie Riplijas un Sentdžordžhilas uzstādīto lielgabalu šāvienus mēs tad arī dzirdējām Augšhalifordā. Riplijas artilēristi — nepieredzējuši brīvprātīgie, kurus jau nu vis nevajadzēja novietot šādā pozīcijā, — izšāva vienu vienīgu pāragru, ne­veiksmīgu zalvi un gan jāšus, gan kājām metās bēgt cauri ļaužu pamestajam ciemam. Marsietis mierīgi piegāja klāt viņu lielgabaliem, piesardzīgi aizsoļoja pāri tiem, nemaz nelietodams karstuma staru, aiz- slāja garām bēgļiem un tādējādi negaidīti pārsteidza Peinshilas parkā novietoto bateriju, ko uz vietas iznīcināja.

Turpretim Sentdžordžhilas vīriem bija vai nu la­bāka vadība, vai vairāk drosmes. No saviem priežu mežā paslēptajiem lielgabaliem viņi varēja pilnīgi negaidīti atklāt uguni uz marsieti, kas tiem atradās vistuvāk. Notēmējuši tik mierīgi kā parādē, viņi iz­šāva uz to apmēram no tūkstoš jardu attāluma.

Šāviņi sprāga marsietim visapkārt, un artilēristi redzēja to pasperam vēl dažus soļus, sagrīļojamies un nogāžamies zemē. Atskanēja vienbalsīgs gaviļu kliedziens, un lielgabali trakā steigā tika pielādēti no jauna.

Pakritušais marsietis izgrūda garu kaucienu, un tūlīt pat, atsaukdamies viņam, dienvidu pusē pāri kokiem parādījās otrs spožs milzenis. Šķita, ka pirmajam šāviņš ir sadragājis vienu no trim kā­jām. Visi nākamās zalves šāviņi pārlidoja pāri no­triektajam marsietim, un tai pašā mirklī abi viņa biedri pavērsa savus karstuma starus pret bateriju.

Munīcija uzsprāga gaisā, apkārtējās priedes sāka degt, un no apkalpes, kas metās bēgt pāri kalnam, izglābās tikai pāris cilvēku.

Pēc tam visi trīs marsieši sanāca kopā un laikam par kaut ko apspriedās. Izlūki, kas tos novēroja, ziņoja, ka kādu pusstundu viņi neesot izkustējušies no vietas. Apkritršais marsietis lēnām izrausies no kapuces — mazs, brūngans ķermenis, kas pa gabalu dīvaini atgādinājis noglumējušu piepi, — un acīm­redzot ņēmies labot savu bojāto balstu. Ap pulksten deviņiem virš bijis beidzis, jo viņa kapuce atkal pacēlusies pāri kokiem.

Da. as minūtes pēc deviņiem šiem trim esošajiem sargposteņiem piebiedrojās četri citi marsieši. Tiem katram bija līdzi resna., melna caurule, un tādas pa­šas caurules tika iedotas arī pirmajiem trim marsie­šiem. Tad visi septiņi, izkārtodamies vienādos attā­lumos cits no cita, nostājās lielā puslokā starp Sent- džordžhilu, Veibridžu un Sendas ciemu, dienvidrie­tumos no Riplijas.

Tiklīdz marsieši sāka kustēties, no pakalniem viņu priekšā gaisā uzšāvās kāds ducis signālraķešu, brīdi­not baterijas pie Ditonas un Ešeras. Tai pašā laikā četras citas marsiešu kaujas mašīnas, tāpat apbruņo­tas ar caurulēm, šķērsoja upi, un divas no tām kā melnus rēgus pret rieta atblāzmu ieraudzījām mēs ar mācītāju, kad gurdi un nomocījušies steidzāmies pa ceļu prom no Halifordas uz ziemeļiem. Tās mums šķita peldam pa mākoņiem, jo laukus klāja pien- balta migla, aizsegdama trešdaļu no mašīnu aug­stuma.

Ieraugot marsiešus, mācītājs apslāpēti iekliedzās un metās skriet, bet es zināju, ka bēgt no šiem radī­jumiem ir veltīgi, pagriezos un cauri rasotām nāt­rēm un kazenājiem ielīdu platajā grāvī ceļa malā. Mācītājs atskatījās, ieraudzīja, ko es daru, un pie­biedrojās man.

Abi marsieši apstājās; mums tuvākais stāvēja, pagriezies pret Sanberiju, otra neskaidrais, pelēkais siluets blāvoja līdzās vakarzvaigznei tālāk uz Stein- sas pusi.

Marsiešu kaucieni bija mitējušies; absolūtā klu­sumā vini ieņēma katrs savu vietu, izveidodami mil­zīgu pusloku ap bedri ar cilindriem. Atstatums starp šā pusloka galiem bija vismaz divpadsmit jūdžu. Nekad vēl kopš šaujampulvera izgudrošanas neviena kauja nebija sākusies tik klusu. Novērotājam pie Ripiijas būtu radies uz mata tāds pats iespaids kā mums iztālēm — šķita, ka šajā tumstošajā naktī ir vienīgi marsieši, kuru stāvus nespodri apgaismoja sarkanīga atblāzma no Sentdžordžhilas un Peinshilas mežiem.

Taču it visur iepretim šim marsiešu puslokam — pie Steinsas, Haunslovas, Ditonas, Ešeras, Okemas, aiz pakalniem un mežiem dienvidos no upes un viņ­pus līdzenajām pļavām ziemeļos no tās, kur vien kāds koku puduris vai ciema ēkas deva aizsegu, — bija uzstādīti lielgabali.

Signālraķetes uzšāvās gaisā, izkaisīja savas dzirk­stis naktī un apdzisa, un visas šīs kaujai gatavās ba­terijas saspringtās gaidās vērās pretī ienaidniekam. Marsiešiem vajadzēja tikai pienākt šāviena attā­lumā, un vienā acumirklī šie melnie, nekustīgie cil­vēku stāvi, šie krēslā tumši vizošie ieroči uzvirstu dārdošā kaujas mutulī.

Neapšaubāmi visi šie nomodā esošie ļaudis, tāpat kā es, savā prātā pūlējās uzminēt, kāds gan marsie­šiem ir priekšstats par mums. Vai viņi saprot, ka mūsu ir miljoni, ka mēs esam organizēti, disciplinēti un rīkojamies vienoti? Jeb varbūt mūsu zalves, pēkšņie šāviņu dzēlieni, mūsu neatlaidīgie mēģinā­jumi aplenkt viņu apmetni tiem šķiet kaut kas līdzīgs iztraucēta bišu stropa niknajam, juceklīgajam uzbru­kumam? Vai viņi domā, ka spēs mūs iznīcināt? (Tobrīd neviens vēl nezināja, ar ko marsieši baro­jas.)

Simt šādi jautājumi maisījās man pa galvu, kamēr es vēroju milzīgo, tumšo siluetu. Un tai pašā laikā manas domas kavējās pie neskaitāmajām no­maskētajām karaspēka daļām Londonas virzienā. Vai tās ir paguvušas sagatavot lamatas? Vai izdosies Haunslovas pulvera fabrikas izmantot kā slazdu marsiešiem? Vai londoniešiem pietiktu dūšas un vīrišķības pārvērst savu milzīgo pilsētu par jaunu liesmojošu Maskavu?

Beidzot, kad mēs, kā šķita, bezgala ilgi bijām gulē­juši zem dzīvžoga, lūrēdami cauri tam, nodārdēja it kā tāls lielgabala šāviens. Pēc tam otrs, jau tuvāk, un vēl viens. Tad mums tuvējais marsietis pacēla savu cauruli augstu gaisā un izšāva gluži kā no liel­gabala ar tādu rībienu, ka zeme nodrebēja. Otrs, kas atradās pie Steinsas, darīja to pašu. Nebija ne uzlies­mojuma, ne dūmu, tikai dobjš sprādziena troksnis.

Šie spēcīgie dārdieni, kas sekoja cits citam, mani tā satrauca, ka, aizmirsis briesmas un savas applau- cētās rokas, es uzrausos dzīvžogā un sāku lūkoties uz Sanberijas pusi.

Atkal atskanēja rībiens, un pāri manai galvai Haunslovas virzienā aizlidoja liels šāviņš. Es do­māju, ka ieraudzīšu vismaz dūmus, uguni vai ko citu, kas liecinātu par tā iedarbību, taču redzēju tikai tumšzilās debesis, vientuļu zvaigzni tajās un balto miglu, kas tāltālu klājās pār zemi. Nebija arī ne grāviena, ne sprādziena. Atkal iestājās klu­sums. Pagāja minūte, divas, trīs.

— Kas notiek? — mācītājs jautāja, piesliedamies kājās man līdzās.

— Dievs vien to zina! — es atteicu.

Garām aizlidinājās sikspārnis un nozuda miglā. Kaut kur tālumā atskanēja satraukti kliedzieni un apklusa. Es atkal palūkojos uz marsieti: tagad tas ātrā gaitā slāja gar upes krastu uz austrumiem.

Es gaidīju, ka kuru katru mirkli kāda no slēpnī novietotajām baterijām atklās uz viņu uguni, taču nekas neiztraucēja vakara klusumu. Attālinoties marsieša stāvs kļuva aizvien mazāks, un drīz vien to paslēpa migla un sabiezējošā tumsa. Ziņkāres urdīti, mes uzrāpāmies augstāk. Sanberijas pusē ap­vārsni aizsedza blīvs tumšums, it kā tur pēkšņi būtu izaudzis konusveida kalns. Tālāk viņpus upes pāri Voltonai mēs ieraudzījām otru tādu pašu melnu konusu. Šie terikoniem līdzīgie veidojumi mūsu acu priekšā noplaka un pletās plašumā.

Pēkšņas nojausmas vadīts, es paskatījos uz zieme­ļiem un ieraudzīju tur caur miglu rēgojamies trešo melno pauguru.

Piepeši bija iestājies dziļš klusums. Kaut kur tālu uz dienvidaustrumiem varēja dzirdēt marsiešu sa- saukšanos, un tad gaisu atkal satricināja tālīni viņu šāvienu dārdi. Bet Zemes artilērija klusēja.

Tobrīd mēs nevarējām saprast, kas notiek, un tikai vēlāk es uzzināju, ko nozīmēja šie draudīgie, krēslā izslējušies pauguri.

Katrs marsietis, stāvēdams savā vietā milzī­gajā puslokā, ko es jau iepriekš aprakstīju, pēc kaut kāda mums nezināma signāla bija izšāvis no lielgabalam līdzīgās caurules lielu metāla kārbu, tēmējot uz katru priekšā pagadījušos uzkalnu, rae- žiņu, māju puduri vai ko citu, aiz kā varētu būt paslēpti lielgabali. Daži izšāva pa vienai kār­bai, daži pa divām, kā, piemēram, tas, kuru mēs redzējām. Pie Riplijas stāvošais marsietis, kā stāsta, esot izšāvis ne mazāk kā piecas reizes. Atsitoties pret zemi, šīs kārbas bez sprādziena sašķīda gabalos, un no tām izvirda milzīgs kvantums smagu, melnu tvaiku, kas mutuļodami uzšāvās augšup, izveidojot kalnam līdzīgu blīvu gāzes mākoni, tad lēnām no­plaka pie zemes un izplūda pa visu apkārtni. Saska­roties ar šiem kodīgajiem tvaikiem, kaut mazliet tos ieelpojot, viss dzīvais gāja bojā.

Šī gāze bija smaga, smagāka par visbiezākajiem dūmiem, un, kad trieciena spēks to bija uzsviedis gaisā, tā nevis izklīda, bet noslīga lejup un izplūda pār zemi līdzīgi šķidrumam, notekot no pakalniem, piepildot ielejas, grāvjus un upju teces, gluži tāpat kā ogļskābe, kas izplūst no vulkāniskām plaisām. Ja tā saskārās ar ūdeni, notika kaut kāda ķīmiska reak­cija, un ūdens virsma tūlīt pārklājās ar pulverveida pļāvu, kas lēnām nosēdās, atbrīvojot vietu jaunai porcijai. Šis savienojums bija absolūti nešķīstošs, un, kaut gan pati gāze acumirklī iedarbojās nāvējoši, ūdens pēc attīrīšanas no nogulsnēm bija pilnīgi ne­kaitīgs. Atšķirībā no citām gāzēm šī gāze nebija difūza. Tā gulēja blīvā slānī, gausi plūda lejup pa nokalnēm, negribīgi padevās vējam, mazpamazām sajaucās ar miglu un gaisa mitrumu un kā melni putekļi nosēdās uz zemes. Mēs vēl arvien nekā nezi­nām par šīs vielas sastāvu, izņemot to, ka tajā ietilpst kāds svešs elements, kas spektra zilajā daļā dod četru līniju grupu.

Uzmutuļojuši kalnam līdzīgā mākonī un noslīguši lejup, melnie dūmi tik cieši gūlās pie zemes, ka piec­desmit pēdu augstumā gaiss bija pilnīgi tīrs un, kā apliecināja to nakti pārdzīvojušie Strītkobemas un Ditonas iedzīvotāji, no tiem varēja paglābties uz jumtiem, augstāku māju pēdējos stāvos un lielos kokos.

Kāds vīrs no Strītkobemas, kas bija uzrāpies baz­nīcas tornī, stāstīja, kā šie dūmi, veldamies dīvai­niem gredzeniem, piepildījuši ciemu un mājas spo­kaini izslējušās pāri melnajai blīvai. Pusotras dienas viņš notupējis tornī, galīgi novārdzis, izbadējies un saules apsvilināts. Raugoties no augšas, pakalnu ieskautā ieleia izskatījusies kā melns, samtains ezers, kurā vietvietām saulē spīdējuši sarkani jumti un zaļi koki, bet vēlāk parādījušies tumšā plīvurā tīti krūmi, vārti, klētis, šķūņi un māju sienas.

Tā tas bija Strītkobemā, kur melnā gāze palika, kamēr pati lēnām nosēdās uz zemes. Bet daudzās citās vietās, pēc tam kad tā savu darbu bija padarī­jusi, marsieši atkal attīrīja gaisu, uzšļākdami gāzes slānim tvaika strūklu.

Tā viņi likvidēja gāzes vālus netālu no mums; mēs zvaigžņu gaismā redzējām to pa kādas pamestas mājas logu Augšhalifordā, kur bijām atgriezušies. Mēs varējām redzēt arī prožektoru starus, kas slī­dēja šurpu turpu pār Ričmondu un Kingstonu. Ap pulksten vienpadsmitiem loga rūtis nodrebēja un mēs izdzirdējām tur uzstādīto milzīgo aplenkuma lielgabalu dārdus. Ar īsiem starplaikiem šī kano- nāde turpinājās kādu stundas ceturksni, uz labu laimi apšaudot neredzamos marsiešus pie Hemptonas un Ditonas. Tad baltie elektriskās gaismas stari no­dzisa un to vietā pacēlās sarkana blāzma.

Tad kā žilbinoši spožs, zaļš meteors nokrita mar­siešu ceturtais cilindrs. Kā vēlāk uzzināju, tas no­gāzās Bušijas parkā. Pirms sāka šaut Ričmondas un Kingstonas pakalnos novietotā artilērija, kaut kur tālu dienvidrietumos brīžiem bija dzirdama juceklīga lielgabalu dārdoņa — acīmredzot tur bateriju apkal­pes, iekams tās nosmacēja melnie dūmi, drudžaini šāva uz labu laimi.

Tā, rīkodamies tikpat metodiski kā cilvēki, kas grib izkvēpināt lapseņu pūzni, marsieši izlēja šo dīvaino, smacējošo gāzi pa visu Londonas apkaimi. Viņu pusloks izvērsās arvien plašāks, tā galiem lē­nām atvirzoties uz abām pusēm, līdz beidzot izvei­dojās «itaisna ķēde, kas sniedzās no Henvelas līdz Kumbai un Moldenai. Visu nakti marsieši virzījās uz priekšu ar savām nāvi nesošajām caurulēm. Pēc tā viena marsieša notriekšanas pie Sentdžordžhilas mūsu artilērijai vairs ne reizi neizdevās kādam no tiem ko nodarīt. Visur, kur vien varēja būt paslēpti lielgabali, viņi izšāva kārbas ar melno gāzi, bet pret nenomaskētajām baterijām laida darbā karstuma staru.

Ap pusnakti liesmojošie koki Ričmondas parka nogāzēs un blāzma pār Kingstonas pakalniem ap­gaismoja melnu dūmu blīvu, kas piepildīja visu Tem- zas ieleju un sniedzās līdz pat apvārsnim. Pa to lēnām brida divi marsieši, šļākdami šņācošas tvaika strūklas uz visām pusēm.

Tonakt marsieši maz lietoja karstuma staru — vai nu tāpēc, ka tiem bija ierobežots izejvielu krājums tā ražošanai, vai arī tāpēc, ka gribēja nevis izpostīt

Zemi, bet tikai satriekt un apspiest pretošanos. Tas viņiem katrā ziņā arī izdevās.

Svētdienas nakts bija pēdējā, kad vēl notika orga­nizēta pretošanās marsiešu uzbrukumam. Pēc tam neviena karaspēka daļa vairs nemēģināja cīnīties pret viņiem, jo tas bija pilnīgi bezcerīgi. Pat torpēd- laivu un mīnukuģu komandas, kas ar saviem ātršā- vējiem ieročiem bija iebraukušas Temzā, atteicās pa­likt, sadumpojās un atkal atgriezās jūrā. Pēc šās nakts cilvēkiem pietika drosmes vienīgi tādiem aiz­sardzības pasākumiem kā mīnu izlikšana un slazdu bedru sagatavošana, bet arī tas tika darīts haotiski un bez īsta plāna.

Mēģiniet, ja spējat, iedomāties pie Ešeras novie­toto bateriju likteni, vīrus, kas tik saspringti tur gai­dīja krēslā. Dzīvs no viņiem nepalika neviens. Iztē­lojieties satraukto atmosfēru, modros un vērīgos virsniekus, kaujai gatavos lielgabalniekus, līdzās sa­krautās munīcijas kaudzes, vedējus ar saviem zir­giem un lafetēm, civilos skatītājus, kas pienākuši tik tuvu, cik vien atļauts, vakara klusumu, lauka lazaretes un teltis ar apdegušajiem un ievainotajiem no Veibridžas. Tad dobji nodun marsiešu šāvieni, un pāri kokiem un mājām aizlido smags šāviņš un sašķīst tuvējā tīrumā.

Arī tālāko nav grūti iedomāties. Ar izbrīnu un šausmām cilvēki piepeši ierauga pret debesīm uz- šaujamies milzīgu, melnu mākoni, kas mutuļu mutu­ļiem ātri veļas uz priekšu, pārvērzdams krēslu biezā tumsā; neizprotams un drausmīgs ienaidnieks metas virsū saviem upuriem, tam tuvākie cilvēki un zirgi pazūd tumšā dūmakā, ļaudis bēg, kliedz, nokrīt gu­ļus, skan izmisuma bļāvieni, lielgabali pēkšņi ir pa­mesti, cilvēki smakdami lokās un raustās uz zemes,

un pāri visam arvien plašumā plešas melnais dūmu konuss. Un tad — nakts un iznīcība, nav vairs nekā, ir tikai mēma, necaurredzama gāzes blīva, kas pa­slēpj mirušos.

Pirms rītausmas melnā gāze jau vēlās pa Ričmon­das ielām, un apjukusī valdība, kas neiespēja vairs neko citu, griezās pie Londonas iedzīvotājiem ar uz­saukumu nekavējoties bēgt.

Загрузка...