Profesora Dovela galva

«Smags gadījums»

Marija Lorāna skaitījās «smags gadījums» doktora Ravino ārstnieciskajā'praksē. Tiesa, pa to laiku, kamēr Lorāna strādāja pie Kerna, viņas nervu sistēma bija novājināta, bet griba palikusi nelokāma. Lauzt Lorānas gribu — pie šāda uzdevuma ķērās Ravino.

Pagaidām viņš Lorānas «psihes apstrādā­šanu» īsti vēl neuzsāka un tikai iztālēm uzma­nīgi viņu novēroja. Profesors Kerns vēl nebija devis doktoram Ravino noteiktas direktīvas par Lorānu: vai nu pirms laika novest viņu kapā, vai likt sajukt prātā. Psihiska saslim­šana saskanēja ar Ravino «psihiatriskās slim­nīcas» sistēmu.

Satraukta Lorāna gaidīja brīdi, kad viņas liktenis būs galīgi izlemts. Nāve vai ārprāts. Cita ceļa viņai, tāpat kā pārējiem, te nebija. Viņa koncentrēja visus dvēseles spēkus, lai vismaz ārprātam stātos pretī. Viņa bija ļoti rāma, paklausīga un ārēji pat mierīga. Taču šādā veidā bija grūti apmānīt pieredzējušo, ar izcila psihiatra talantu apveltīto doktoru Ravino. Lorānas paklausība modināja viņā vel lielāku nemieru un aizdomas.

«Smags gadījums,» viņš domāja, parastās rīta vizītes laikā sarunādamies ar Lorānu.

— Kā jūs jūtaties? — viņš vaicāja.

— Pateicos, labi, — atbildēja Lorāna.

— Pacientu labā mēs darām visu iespē­jamo, taču nepierastie apstākli un relatīva brī­vības zaudēšana dažus slimniekus nomāc. Vientulības sajūta, skumjas.

— Pie vientulības es esmu pieradusi.

«No viņas panākt atklātību nav nemaz tik vienkārši,» nodomāja Ravino un turpināja:

— Atklāti runājot, jūs esat gluži vesela. Nervi mazliet sākuši streikot, vairāk nekas. Profesors Kerns man stāstīja, ka jums gadī­jies piedalīties zinātniskos eksperimentos, kas uz nepieradušu cilvēku atstāj diezgan smagu iespaidu. Jūs esat tik jauna. Pārpūlēšanās un neliela neirastēnija … Profesors Kerns jūs Joti augstu vērtē un nolēma piešķirt jums atvaļinājumu …

— Es esmu Joti pateicīga profesoram .Ker­nam.

«Noslēgts raksturs,» Ravino dusmojās. «Viņa jāsaved kopā ar citiem slimniekiem. Varbūt tad viņa vairāk atklās sevi un drī­zāk varēs izpētīt viņas raksturu.»

— No sēdēšanas jūs esat nogurusi, — viņš teica. — Kāpēc gan jums nepastaigāt pa dārzu? Mums ir brīnišķs dārzs, īstenībā nevis dārzs, bet desmit hektāru plašs parks.

— Man neatjāva pastaigāties.

— Vai tiešām? — izbrīnījies iesaucās Ravino. — Tā ir mana asistenta kļūda. Jūs nepiederat tiem slimniekiem, kam pastaigas būtu kaitīgas. Lūdzu, pastaigājieties. Iepa­zīstieties ar mūsu slimniekiem. Viņu vidū ir interesanti cilvēki.

— Pateicos, jūsu atļauju es izmantošu.

Kad Ravino aizgāja, Lorāna atstāja savu istabu un devās uz izeju pa garu, drūmi pelēkā tonī krāsotu gaiteni ar melnu apmali. Caur istabu slēgtajām durvīm lauzās ārprā­tīgo gaudošana, kliedzieni, histēriski smiekli, murmināšana …

— O…o…o… — atskanēja no kreisas puses.

— U — ū-ū … Ha-ha-ha-ha … — atbalso­jās no labās.

«Kā zvērnīcā,» domāja Lorāna, cenzdamās nepadoties nomācošajai atmosfērai. Taču viņa mazliet paātrināja gaitu un izsteidzās no mājas. Taisni pretī gluds celiņš veda dārza dziļumā, un Lorāna devās pa to uz priekšu.

Doktora Ravino «sistēmu» varēja sajust pat te. Visam bija drūma nokrāsa. Parkā bija tikai skuju koki tumši zaļiem vainagiem. Vienkāršie koka soli bez atzveltnēm bija nokrāsoti tumši pelēkā krāsā. Taču Lorānu īpaši pārsteidza puķu dobes. Tās atgādināja kapu kopiņas. Visvairāk bija sadēstītas tumši zilas, gandrīz melnas atraitnītes, ko gar malām kā balta sēru lenta apjoza kumelītes. Ainavu papildināja tumšās tūjas.

«īsta kapsēta. Te neviļus jādzimst domām par nāvi. Bet mani jūs nepievilsit, Ravino kungs, jūsu noslēpumus es esmu atšifrējusi, un jūsu efekti mani nesagatavotu nepār­steigs,» Lorāna uzmundrināja sevi un, ātri pasteigusies garām šiem «kapiem», sāka iet pa priežu aleju. Slaidie stumbri tiecās augšup kā svētnīcas kolonnas, tiem pāri klājās tumši zaļi kupoli. Priežu galotnes šalca vienmērīgu vienmuļu dziesmu. Šur un tur parkā pavīdēja slimnieku pelēkie virsvalki.

«Kurš no viņiem ir vājprātīgs un kurš nor­māls?» Brīdi viņus pavērojot, to varēja pasa­cīt diezgan droši. Tie, kas vēl nebija sajukuši, ieinteresēti aplūkoja «jaunatnācēju» — Lo­rānu. Slimnieki, kuru prāts bija aptumšots, noņēmās paši ar sevi, viņi atradās ārpus šīs pasaules un raudzījās tajā neredzīgu ska­tienu^

Lorānai tuvojās slaids, kalsnējs vecs vīrs ar garu, baltu bārdu. Vecis augstu pacēla savas kuplās uzacis, pamanīja Lorānu un teica, it kā skaļi turpinādams sarunāties pats ar sevi:

— Vienpadsmit gadus es skaitīju, pēc tam rēķini sajuka. Te nav kalendāra, un laiks apstājies. Es nezinu, cik ilgi esmu klīdis pa šo aleju. Varbūt divdesmit, bet varbūt tūkstoš gadus. Dieva priekšā viena diena ir kā tūkstoš gadu. Grtfti izmērīt laiku. Un jūs, arī jūs te iesit tūkstoš gadus turp līdz akmens sienai un tūkstoš gadus atpakaļ. Izejas no šejienes nav. Tu, kas šeit ieej, atstāj cerības ārā, kā teicis Dantes kungs. Ha, ha, ha! Negaidījāt? Jūs domājat, ka es esmu vājprātīgs? Es esmu viltīgs. Te tikai vājprātīgajiem ir tiesības dzī­vot. Taču jūs no šejienes neiziesit, tāpat kā es. Mēs ar jums … — Ieraudzījis, ka tuvojas sanitārs, kura uzdevums bija noklausīties slimnieku sarunas, vecais vīrs, viltīgi pamirk­šķinājis ar aci, tādā pašā tonī turpināja: — Es esmu Napoleons Bonaparts, un mana simtā diena vēl nav pienākusi. Vai jūs mani sapratāt? — viņš uzprasīja, kad sanitārs aiz­gāja tālāk.

«Nelaimīgais,» nodomāja Lorāna, «vai tie­šām viņš tēlo vājprātīgu, lai izbēgtu no nāves? Izrādās, ka ne tikai man vienai glāb­šanās dēj jāmaskējas.»

Pie Lorānas pienāca vēl viens slimnieks — jauns cilvēks ar melnu kazbārdiņu — un sāka muldēt kaut kādas aplamības par kvadrātsak­nes izvilkšanu no riņķa kvadratūras. Šoreiz sanitārs Lorānai netuvojās, acīmredzot jauno cilvēku administrācija neturēja aizdomās. Viņš pienāca Lorānai klāt un, siekalas šļak­stīdams, runāja aizvien ātrāk un uzstājīgāk.

— Riņķis — tā ir bezgalība. Riņķa kvadra­tūra ir bezgalības kvadratūra. Klausieties uzmanīgi. Izvilkt kvadrātsakni no riņķa kvad­ratūras nozīmē izvilkt kvadrātsakni no bez­galības. Tā būs entajā pakāpē kāpināta bez­galības daļa. Tādā kārtā varēs noteikt arī kvadratūru … Bet jūs taču neklausāties manī. — Jaunais cilvēks pēkšņi noskaitās un satvēra Lorānu aiz rokas. Viņa izrāvās un gandrīz skriešus devās uz savu korpusu. Netālu no durvīm Lorāna sastapa doktoru Ravino. Viņš tikko spēja atturēt apmierinātu smaidu.

Līdzko Lorāna bija ieskrējusi savā istabā, pie durvīm klauvēja. Viņa labprāt būtu durvis aizslēgusi, taču iekšpusē atslēgas nebija. Viņa nolēma neatbildēt. Tomēr durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās doktors Ravino.

Viņa galva, kā parasts, bija atgāzta atpa­kaļ, izvalbītās, ieplestās, apaļās acis vērīgi raudzījās cauri pensnejas stikliem, melnās ūsas un bārdiņa kustējās līdz ar lūpām.

— Piedodiet, ka es ienācu bez atļaujas. Ārsta profesija dod man zināmas tiesības …

Doktoram Ravino likās, ka pienācis piemē­rots brīdis, lai sāktu «dragāt Lorānas -morā­los balstus». Viņa arsenālā bija visdažādākie iedarbes līdzekļi — no valdzinošas vaļsirdī­bas, laipnības un apburošas uzmanības līdz rupjībai un ciniskai atklātībai. Viņš bija nolē­mis par katru cenu izvest Lorānu no pacietī­bas un tāpēc pēkšņi iesāka sarunu nekautrīgā un zobgalīgā tonī.

— Kāpēc jūs nesakāt: «Lūdzu, ienāciet, atvainojiet, ka es jūs neaicināju iekšā. Es biju nogrimusi domās un nedzirdēju jūsu klauvē­jienu …» — vai kaut ko tamlīdzīgu?

— Nē, jūsu klauvējienu es dzirdēju, bet neatbildēju tāpēc, ka man gribējās palikt vienai.

— Patiesa, kā arvien, — viņš ironiski sacīja.

— Patiesīgums nav īstais objekts izsmiek­lam, — Lorāna mazliet saniknoti piebilda «Kožas,» jautri nodomāja Ravino. Viņš nekautrīgi apsēdās iepretim Lorānai un bez mirkšķināšanas ilgi lūkojās viņā ar savām vēža acīm. Lorāna pūlējās šo skatienu izturēt, taču beidzot viņai tas kļuva nepanesams, viņa nolaida plakstus, pati aiz sašutuma par sevi mazliet nosarkdama.

— Jūs uzskatāt, — Ravino turpināja tajā pašā ironiskajā tonī, — ka patiesīgums nav īstais objekts izsmieklam. Bet es domāju, ka visīstākais. Ja jūs būtu tik patiesa, jūs mani iztriektu ārā, tāpēc ka mani neieredzat, taču jūs pūlaties saglabāt viesmīlīgas namamātes laipno smaidu.

— Tā … vienkārši ieaudzināta pieklā­jība, — sausi atteica Lorāna.

— Ja jūs neievērotu šo pieklājību, vai tādā gadījumā mani izdzītu? — Un Ravino pēkšņi iesmējās augstā, rejošā balsī. — Teicami! Ļoti labi! Pieklājībai nav pa ceļam ar patiesī­gumu. Tas nozīmē, ka pieklājības dēļ var atteikties no patiesīguma. Tas ir viens, — un viņš pielieca vienu pirkstu. — Šodien es vai­cāju, kā jūs jūtaties, un saņēmu atbildi: «Lie­liski», kaut gan pēc jūsu acīm es redzēju, ka jums gribas vai pakārties. Tātad jūs arī tad melojāt. Vai aiz pieklājības?

Lorānanezināja, ko teikt. Viņai vajadzēja vai nu vēlreiz samelot, vai arī atzīties, ka nolēmusi neizrādīt s$vas jūtas. Un viņa klu­sēja.

— Es jums palīdzēšu, Lorānas jaun­kundz, — Ravino turpināja. — Tā bija, ja tā var teikt, maskēta sevis saglabāšana. Jā vai nē?

— Jā, — Lorāna izaicinoši atbildēja.

— Tātad, jūs melojat pieklājības dēj — viens, jūs melojat pašsaglabāšanas vārdā — divi. Es bīstos, ka man nepietiks pirkstu, ja mēs šo sarunu turpinātu. Jūs melojat arī žēl­sirdības dēļ. Vai tad jūs mātei nerakstījāt nomierinošas vēstules.

Lorāna bija pārsteigta. Vai tiešām Ravino zināja visu? Jā, viņam patiešām viss bija zināms. Arī tas ietilpa viņa sistēmā. No saviem klientiem, kas atveda šķietamos slim­niekus, viņš prasīja izsmeļošas ziņas gan par iemesliem, kāpēc slimnieki te tiek ievietoti, gan par pašiem pacientiem. Klienti zināja, ka tas kalpo viņu interesēm, un atklāja Ravino pat visdrausmīgākos noslēpumus.

— Profesoram Kernam jūs melojāt nozai­mota taisnīguma vārdā un cenšoties sodīt ļaunumu. Jūs melojāt taisnības vārdā. Rūgts paradokss! Ja visu rezumētu, tad izrādītos,

Ravino precīzi trāpīja mērķī. Lorāna jutās nomākta. Viņai pašai nebija ienācis prātā, cik milzīga loma viņas dzīvē bijusi meliem.

— Tad nu brīvajā laikā padomājiet, taisnī­bas praviete, cik jūs esat grēkojusi. Un ko jūs ar savu taisnīgumu esat panākusi? Es jums varu pateikt priekšā: jūs panācāt šo mūža ieslodzījumu. Un nekādi — ne zemes, ne debess — spēki jūs neizvedīs no šejienes. Bet meli? Ja cienījamo profesoru Kernu uzskatītu par elles izdzimumu un melu ciltstēvu, tad viņš taču joprojām dzīvo lieliski.

Nenolaizdams skatienu no Lorānas, Ravino pēkšņi apklusa. «Pirmajai reizei pietiks, sākums-ir labs,» viņš apmierināts nodomāja un neatvadījies izgāja ārā.

Viņa aiziešanu Lorāna pat nepamanīja. Viņa sēdēja, seju rokām aizsegusi.

Kopš tās reizes Ravino katru vakaru iera­dās pie viņas, lai turpinātu savas jezuītiskās sarunas. Sagraut Lorānas morāles principus un līdz ar to iedragāt viņas psihi — tas kļuva par Ravino profesionāļa patmīlas jautājumu.

Lorāna cieta patiesi un dziļi. Ceturtajā dienā viņa neizturēja un piecēlusies, sasār- tušu seju, uzkliedza:

— Ejiet ārā no šejienes! Jūs neesat cilvēks, jūs esat dēmons!

Sis skats Ravino sagādāja patiesu baudu.

— Jūs progresējat, — nekustēdamies ne no vietas, viņš ņirdza. — Jūs kļūstat patiesāka nekā bijāt agrāk.

— Ejiet prom! — aizelsdamās izgrūda Lorāna.

«Lieliski, drīz viņa kausies,» doktors nodo­māja un, jautri svilpodams, izgāja.

Lorāna gan vēl nekāvās un droši vien būtu spējīga kauties vienigi pilnīgā prāta aptum­sumā, taču viņas psihiskais stāvoklis bija apdraudēts. Palikusi viena, viņa ar šausmām konstatēja, ka ilgi neizturēs,

Bet Ravino nepalaida garām itin neko, kas varētu tuvināt atrisinājuma brīdi. Vakaros Lorānu sāka vajāt uz nepazīstama instru­menta atskaņota skumīga melodija. Šķita, ka kaut kur ieraudātos čells, dažbrīd skaņas pacēlās līdz vijoles augstajiem reģistriem, pēc tam pēkšņi mainījās ne tikai melodijas aug­stums, bet arī tembrs, un nu skanēja cilvēka balss: tīra, daiļa, taču neizsakāmi skumja. Smeldzīgā melodija bezgalīgi atkārtojās, arvien veidodama to pašu noslēgto skaņu loku.

Kad Lorāna šo melodiju dzirdēja pirmo reizi, viņai tā patika. Pie tam mūzika bija tik maiga un klusa, ka Lorāna sāka šaubīties par to, vai tiešām kaut kur spēlē mūziķis jeb vai sākas dzirdes halucinācijas. Gāja minūte pēc minūtes, bet mūzika turpināja virpuļot apbur­tajā lokā. Pēc čella skanēja vijole, pēc vijo­les — raudoša cilvēka balss… Pavadījumā skumīgi skanēja viens tonis. Pēc stundas Lorāna jau bija pārliecināta, ka patiesībā šī mūzika ir tikai iedoma Un skan viņas galvā. No smeldzīgās melodijas nebija glābiņa. Lorāna aizspieda ausis, taču viņai likās, ka joprojām dzird mūziku — čells, vijole, balss... čells, vijole, balss …

— Tā var zaudēt prātu, — čukstēja Lorāna. Viņa sāka dziedāt pati, centās ar sevi skaļi sarunāties, lai nomāktu šo mūziku, bet nekas nelīdzēja. Tā viņu vajāja pat miegā.

«Cilvēki nevar spēlēt un dziedāt bez pārtraukuma. Tā droši vien ir mehāniska mūzika ... Kāda apmātība,» viņa domāja, gulēdama vajējātn acīm un klausīdamās bez­galīgo loku: čells, vijole, balss… čells, vijole, balss ...

Viņa nevarēja vien sagaidīt rītu un steidzās'5 uz parku, taču melodija jau bija pārvērtusies par uzbāzīgu ideju. Lorāna tiešām sāka dzir­dēt neesošu mūziku. Parkā staigājošo vāj­prātīgo kliedzieni, vaidi un smiekli tikai ne­daudz nomāca pazīstamo melodiju.