Profesora Dovela galva

Galvas uzjautrinās

Tomā un Brikes galvām bija vēl daudz grūtāk pierast pie jaunā eksistences veida nekā Dovela galvai. Dovela smadzenes tagad nodarbināja tās pašas zinātniskās problē­mas, kas viņu interesēja senāk. Tomā un Brike bija vienkārši cilvēki, un bez ķermeņa viņu dzīvei trūka jēgas. Pilnīgi saprotams, ka drīz viņiem kļuva garlaicīgi.

— Vai tad tā ir dzīve? — sūdzējās Tomā. — Nīksti kā celms. Visas sienas līdz pat pē­dējai šķirbiņai esi izpētījis...

«Zinātnes gūstekņu» — kā Kerns viņus jokodams dēvēja — nomāktais garastāvoklis profesoru darīja nemierīgu. No garlaicības galvas varēja sākt nīkuļot, pirms vēl pie­nāks viņu demonstrēšanas diena.

Profesors Kerns visādi centās tās izklaidēt. Viņš sagādāja kinoaparātu, un Lorāna ar Džonu vakaros rīkoja kinoseansus. Par ek­rānu kalpoja laboratorijas baltā siena.

Tomā galvai īpaši patika komiskās filmas ar Carlija Caplina un Montija Benksa pieda­līšanos. Raugoties viņu dēkās, Tomā uz laiku aizmirsa par savu nevarību. No viņa kakla izlauzās pat kaut kas līdzīgs smiekliem, bet acis pierietēja asarām.

Tad Benkss beidza lēkāt, un uz istabas baltās sienas parādījās fermas attēls. Maza meitenīte baro cāļus. Klukstoša vista gādīgi cienā savus mazulīšus. Uz kūts fona jauna, veselīga sieviete slauc govi, ar elkoni atgai­ņādama telēnu, kas grūž purnu pie tesmeņa.

Jautri mādams ar asti, aizskrien pinkains suns, aiz viņa parādās zemnieks. Viņš ved aiz iemauktiem zirgu.

Tomā pēkšņi nosēcās neparasti augstā, ne­dabiskā balsī un iekliedzās:

— Nevajag! Nevajag…

Džons, darbodamies gar aparātu, uzreiz nesaprata, kas par lietu.

— Pārtrauciet demonstrēšanu! — iesaucās Lorāna un pasteidzās iedegt gaismu. Izbalē­jušie attēli kādu brīdi vēl mijās, līdz beidzot izgaisa. Džons izslēdza projekcijas aparātu.

Lorāna paskatījās uz Tomā. Viņa acīs mir­dzēja asaras, bet tās vairs nebija smieklu asaras. Platā seja bija savilkusies apvainota bērna grimasē, mute saviebta.

— Tāpat kā pie mums … uz laukiem… — viņš šņukstēdams izdvesa. — Govs … vis­tiņa … Pagalam, tagad viss pagalam …

Gar aparātu jau ņēmās Lorāna. Gaisma drīz tika izdzēsta, un uz baltās sienas sāka kustēties ēnas. Harolds Loids cenšas aiz­šmaukt no saviem vajātājiem — policistiem. Taču Tomā garastāvoklis bija sabojāts. Re­dzot tagad cilvēkus, kas spēj kustēties, viņš kļuva vēl bēdīgāks.

— Redz tikai, nesas kā sadedzis, — teica Tomā galva. — Vajadzētu viņu uzsēdināt tā kā mani, tad viņš vairs nelēkātu.

Lorāna mēģināja vēlreiz mainīt program­mu.

Augstākās sabiedrības balles ainas pavi­sam sabojāja Brikes omu. Daiļās sievietes un greznās tualetes viņu kaitināja.

— Nevajag… es negribu skatīties, kā citi dzīvo, — viņa sacīja.

Kinoaparātu aizvāca.

Radiouztvērējs viņus uzjautrināja mazliet ilgāk.

Abus iejūsmināja deju mūzika, it sevišķi tautas deju motīvi.

— Ak dievs, kā es kādreiz dejoju šo de­ju! — izplūzdama asarās, reiz iesaucās Brike.

Nācās pāriet pie citiem izklaidēšanas vei­diem.

Brike bija kaprīza, ik minūti pieprasīja spoguli, izgudroja jaunas frizūras, lūdza ar zīmuli iekrāsot viņai acis, smiņķēt seju. Viņu kaitināja nemākulīgā Lorāna, kura nepavi­sam nespēja apgūt kosmētikas noslēpumus.

— Vai tiešām jūs neredzat, — saniknoti runāja Brikes galva, — ka labā acs apvilkta tumšāka nekā kreisā? Paceliet spoguli aug­stāk!

Brike lūdza, lai viņai atnes modes žurnā­lus un audumus, un lika drapēt galdiņu, uz kura atradās viņas galva.

Viņa nonāca līdz dīvainībām: novēlotas kautrības sajūtas vadīta, pēkšņi paziņoja, ka nevar gulēt vienā istabā ar vīrieti.

— Norobežojiet pa nakti mani ar aizsegu vai vismaz ar grāmatu.

Un Lorāna izveidoja «aizsegu» — uzlika uz stikla plāksnes pie Brikes galvas atvērtu grāmatu.

Tomā sagādāja ne mazāk rūpju.

Reiz viņš pieprasīja vīnu, un profesoram Kernam vajadzēja viņam radīt noreibuma baudu, piemaisot barojošajiem šķīdumiem nelielu devu reibinošas vielas.

Dažreiz Tomā un Brike dziedāja duetu. Novājinātās balss saites neklausīja. Tas bija drausmīgs duets.

— Mana nabaga balss… Ja jūs būtu dzir­dējuši, kā es dziedāju agrāk! — stāstīja Bri­ke, un viņas uzacis savilkās uz augšu cie­šanu pilnā izteiksmē.

Vakaros viņiem uzmācās pārdomas. Nepa­rastais eksistences veids pat šiem vienkār­šajiem cilvēkiem lika pārdomāt dzīvības un nāves problēmu.

Brike ticēja nemirstībai. Tomā bija mate­riālists.

— Protams, ka mēs esam nemirstīgi, — sacīja Brikes galva. — Ja reizē ar miesu no­mirtu arī dvēsele, tā neatgrieztos galvā.

— Kur tad jums dvēsele sēdēja: galvā vai miesā? — Tomā indīgi jautāja.

— Nu, protams, ka bija miesā… visur bija… — nedroši atbildēja Brikes galva, Tomā jautājumā saklausot kādu ļaunu no­lūku,

— Kā tad nu iznāk, jūsu miesas dvēsele tagad viņā saulē klīst bez galvas?

— Pats jūs esat bez galvas, — Brike ap­vainojās.

— Es esmu ar galvu. Tā vien tikai man ir, — Tomā nemitējās. — Bet vai jūsu gal­

vas dvēsele nav palikusi viņā saulē? Vai viņa pa šo gumijas zarnu atgriezās atpakaļ uz zemes? Nē, — viņš sacīja jau nopietni, — mēs esam kā dampis. Ielaiž tvaiku — un atkal sāk darboties. Bet, ja tas sašķīdīs drumslās, nekāds tvaiks nepalīdzēs …

Katrs iegrima savās domās.