— Lūdzu, sēstieties!
Marija Lorāna atsēdās dziļā ādas klubkrēslā.
Kamēr profesors Kerns atplēsa aploksni un lasīja vēstuli, viņa pavirši aplūkoja kabinetu.
Cik drūma istaba! Toties darbam te vajag labi veikties, jo nekas neatvilina uzmanību. Ar matētu abažūru segtā lampa apgaismo vienīgi rakstāmgaldu, kas nokrauts grāmatām, rokrakstiem un korektūru loksnēm. Smagnējās melnā ozolkoka mēbeles tik tikko var samanīt. Tumšas tapetes, tumšas drapē- rijas. Pustumsā tikai viz masīvajos skapjos sarindoto sējumu zeltītie burti. Vienmērīgi un līgani šūpojas senatnīgā sienas pulksteņa svārsteklis.
Ar skatienu apstājusies pie Kerna, Lorāna neviļus pasmaidīja: profesors pats pilnīgi atbilda kabineta stilam. Kerna drūmais, smagnējais, it kā no ozola bluķa iztēstais stāvs likās piederam telpas iekārtai. Lielās acenes bruņurupuča bruņas ietvarā atgādināja divas pulksteņa ciparnīcas. Viņa pelnu pelekās acis, rindu pēc rindas sekodamas vēstules tekstam, kustējās kā divi svārstekji. Taisnais deguns, taisnā acu un mutes līnija un kvadrātveidīgais uz priekšu izvirzītais zods piešķīra sejai tēlnieka kubista darinātas dekoratīvas maskas izskatu.
«Tāda maska labi greznotu kamīnu,» Lorāna nodomāja.
— Kolēģis Sabatjē man jau minēja par jums. Jā, palīdze man vajadzīga. Vai jūs esat ārste? Lieliski. Četrdesmit franki dienā. Alga katru nedēļu. Brokastis, pusdienas. Taču man ir viena prasība …
Ar kalsnajiem pirkstiem pabungājis pa galdu, profesors Kerns uzdeva negaidītu jautājumu:
— Vai jūs protat klusēt? Visas sievietes ir pļāpas. Jūs esat sieviete, un tas ir slikti. Jūs esat skaista, — un tas ir vēl ļaunāk.
— Kāds sakars …
— Vistiešākais. Skaista sieviete ir divkārt sieviete. Tas nozīmē, ka viņai divkārt piemīt arī sieviešu trūkumi. Jums droši vien ir vīrs. draugs, līgavainis. Un tad visi noslēpumi vējā.
— Bet…
— Nekādu «bet»! Jums jābūt mēmai kā zivij. Jums jāklusē par visu. ko te redzēsit un dzirdēsit. Vai jūs šo noteikumu pieņemat?
Es gribu jūs brīdināt: neizpildīšanas gadījumā sekas būs ārkārtīgi nepatīkamas. Ārkārtīgi nepatīkamas.
Lorāna bija apmulsusi un saintriģēta.
— Es esmu ar mieru, ja vien te nav …
— Noziedzības, jūs' gribat sacīt? Varat būt pilnīgi mierīga. Jums ne par ko nebūs jāatbild… Vai nervi jums kārtībā?
— Es esmu vesela …
Profesors pamāja ar galvu.
— Vai jūsu ģimenē alkoholiķi, neirastē- niķi, epileptiķi vai vājprātīgie nav bijuši?
— Nē.
Kerns vēlreiz pamāja ar galvu.
Viņa izžuvušais, smailais pirksts piespieda elektriskā zvana pogu.
Durvis klusi atvērās.
Kā attīstāmā foto platē Lorāna krēslainajā istabā ieraudzīja tikai acu baltumus, — pēc tam pamazām parādījās nēģera spīdošās sejas apveidi. Viņa melnie mati un uzvalks saplūda ar durvju tumšajām drapērijām.
— Džon! Parādiet Lorānas jaunkundzei laboratoriju.
Aicinādams sekot, nēģeris pamāja ar galvu un atvēra otras durvis.
Lorāna iegāja pilnīgi tumšā istabā. Noklakšķēja slēdzis, un telpu piepildīja četru matētu pusložu spilgtā gaisma. Lorāna neviļus piemiedza acis. Baltās sienas pēc drūmā kabineta žilbināja… Stikla skapji, kuros atradās spoži ķirurģijas instrumenti, mirdzēja. Aukstu gaismu strāvoja Lorānai nepazīstami tērauda un alumīnija aparāti. Siltas, dzeltenas gaismas atspīdumus meta pulētās vara detaļas. Caurules, spirāles, kolbas, stikla cilindri … Stikls, kaučuks, metāls …
Istabas vidu atradās liels sekciju galds. Tam blakus — stikla kaste, kurā pulsēja cilvēka sirds. No sirds stiepās caurules uz baloniem.
Lorāna paskatījās sānis un pēkšņi ieraudzīja kaut ko tādu, kas viņu pārsteidza kā spējš zibens spēriens.
Viņā nolūkojās cilvēka galva — tikai galva vien, bez ķermeņa.
Tā bija piestiprināta pie kvadrātveida stikla plāksnes. Plāksne balstījās uz četrām augstām, mirdzošām metāla kājiņām. No pārgrieztajām vēnām un artērijām cauri atverēm stikla plāksnē uz baloniem stiepās pa pāriem sastiprinātas caurules. Resnākā caurule nāca no mutes un bija savienota ar lielu cilindru. Cilindram un baloniem bija krāni, manometri, termometri un citi Lorānai nepazīstami mērinstrumenti.
Galva, mirkšķinādama acis. uzmanīgi un skumji vērās Lorānā. Nevarēja būt šaubu: galva, atdalīta no ķermeņa, dzīvoja patstāvīgu un apzinātu dzīvi.
Kaut arī iespaids bija satriecošs, Lorāna pamanīja, ka galva ir apbrīnojami līdzīga nesen mirušā ievērojamā zinātnieka — ķirurga profesora Dovela galvai. Profesoru padarīja slavenu viņa eksperimenti, atdzīvinot no tikko miruša cilvēka atdalītus orgānus. Lorāna ne vienu vien reizi bija apmeklējusi viņa publiskās lekcijas un labi iegaumējusi augsto pieri, raksturīgo profilu, cirtainos, ar sarmas sudrabu piebārstītos biezos, rūsganos matus, zilās acis … Jā, tā bija profesora Dovela galva. Tikai lūpas un deguns bija k)uvuši plānāki, deniņi un vaigi iekrituši, acis dziļāk iegrimušas dobumos un baltā āda ieguvusi tumši dzeltenu nokrāsu, kā mūmijai. Taču acīs pulsēja dzīvība, pulsēja doma.
Kā apburta Lorāna nespēja atraut skatienu no šīm zilajām acīm.
Galva bez skaņas kustināja lūpas. Lorānas nerviem tas bija par daudz. Viņa bija tuvu ģībonim. Nēģeris viņu atbalstīja un izveda no laboratorijas.
— Tas ir šausmīgi, tas ir šausmīgi… — atlaizdamās krēslā, Lorāna atkārtoja.
Profesors Kerns klusēdams bungoja ar pirkstiem pa galdu.
— Sakiet, lūdzu, vai tiešām šī galva?,..
— Ir profesora Dovela? Jā, tā ir viņa galva. Mana cienījamā mirušā kolēģa Dovela galva, kam es atdevu dzīvību. Par nožēlošanu, esmu spējis atdzīvināt tikai galvu. Ne viss izdodas uzreiz. Nabaga Dovels sirga ar kādu pagaidām neārstējamu kaiti. Mirstot viņš novēlēja savu ķermeni zinātniskiem eksperimentiem, pie kuriem mēs kādreiz kopīgi strādājām. «Visa mana dzīve bijusi veltīta zinātnei. Lai zinātnei kalpo arī mana nāve. Labāk lai manu līķi graiza draugs zinātnieks nekā grauž tārpi,» — tādu novēlējumu atstāja profesors Dovels, un es ieguvu viņa ķermeni. Man izdevās atdzīvināt ne tikai viņa sirdi, bet arī apziņu, atdzīvināt «dvēseli», runājot pūļa vārdiem. Kas te ir šausmīgs? Līdz šim cilvēki par šausmīgu uzlūkoja nāvi. Vai par miruša cilvēka atdzīvināšanu cilvēce nav sapņojusi tūkstošiem gadu?
— Es gan dotu priekšroku nāvei, nevis tādai atdzīvināšanai.^
Profesors Kerns nenoteikti pamāja ar roku.
— Jā, atdzīvinātajam ir savas neērtības. Nabaga Dovelam būtu nepatīkami stāties klausītāju priekšā tādā… nepilnīgā izskatā. Tāpēc mēs šo eksperimentu turam slepenībā. Es saku «mēs», jo tāda ir paša Dovela griba. Turklāt eksperiments vēj nav novests galā.
— Kādā veidā profesors Dovels, tas ir, viņa galva, savu gribu darīja zināmu? Vai galva var runāt?
Profesors uz mirkli apmulsa.
— Nē… profesora Dovela galva nerunā. Bet tā dzird, saprot un ar mīmikas palīdzību spēj atbildēt…
Lai mainītu sarunas tematu, profesors Kerns jautāja:
— Nu kā, vai jūs manu piedāvājumu pieņemat? Lieliski. Es gaidu jūs rīt no rīta. Deviņos. Bet iegaumējiet: klusēt, klusēt un klusēt.