Profesora Dovela galva

Uz dzīvības un nāves sliekšņa

Artūrs palaida saites vaļīgāk. Tas viņam izdevās: kad Artūram vilka mugurā trako kreklu, viņš ar nodomu bija sasprindzinājis muskuļus. Artūrs pamazām sāka atbrīvoties no saviem autiņiem. Taču viņu uzraudzīja. Tikko viņš mēģināja izvilkt roku, noklakšķēja atslēga, durvis atvērās, ienāca divi sanitāri un sasaistīja viņu no jauna. Šoreiz virs trako krekla apjoza vēl dažas siksnas. Sanitāri ar viņu apgājās rupji un solīja piekaut, ja viņš atkal mēģinās tikt ārā no krekla. Dovels ne­atbildēja. Cieši viņu sasaistījuši, sanitāri aiz­gāja...

Tā ka kamera logu nebija un to apgaismoja elektriskās spuldzes pie griestiem, Dovels ne­zināja, vai ir jau atausis rīts. Laiks vilkās gausi. Ravino pagaidām nerādījās un neko neuzsāka. Dovelam slāpa. Drīz viņš sajuta izsalkumu. Taču neviens nenāca un nenesa ne ēdienu, ne dzērienu.

«Vai tiešām viņš grib mani nomērdēt badā?» Dovels iedomājās. Izsalkums mocīja aizvien vairāk, taču ēst viņš nelūdza. Ja Ra­vino nolēmis nomērdēt viņu badā, tad nav jēgas sevi pazemot un lūgties.

Dovels nezināja, ka Ravino pārbauda viņa rakstura «stingrību. Un Ravino par sirdēs­tiem Dovels šo eksāmenu izturēja.

Par spīti izsalkumam un slāpēm Artūrs, pašam nemanot, iemiga, jo ilgu laiku nebija gulējis. Viņš rāmi gulēja dziļā miegā, neno­jaušot, ka tādējādi vēl vairāk sanikno Ra­vino. Ne spoža spuldze, ne eksperimenti ar mūziku neatstāja uz Dovelu nekādu iespaidu. Tad Ravino ņēma talka spēcīgākus iedarbes līdzekļus, kurus viņš lietoja stingra rakstura laušanai. Blakus istabā sanitāri sāka sist ar koka āmuriem pa skārda plāksnēm un tark- . šķināt īpašus tarkšķus. Tādā elles dārdoņā parasti trūkās augšā visspēcīgākie cilvēki un šausmās raudzījās visapkārt. Taču Dovels, šķiet, bija stiprāks par stipru. Viņš gulēja kā zīdainis. Šis neparastais gadījums pārsteidza pat Ravino.

«Neiespējami,» brīnījās Ravino. «Un šis cilvēks taču zina, ka viņa dzīvība karājas mata galā. Viņu neuzmodinās pat ercenģeļu taures.»

— Diezgan! — viņš uzsauca sanitāriem, un ellišķā mūzika aprāvās.

Ravino nezināja, ka drausmīgā dārdoņa bija pamodinājusi Dovelu. Taču, būdams stin­gras gribas cilvēks, viņš, apziņai mostoties, sevi savaldīja un ne ar vienu elpas vilcienu, ne ar vienu kustību nelika manīt, ka vairs neguļ.

«Dovelu var iznīcināt vienīgi fiziski,» no­sprieda Ravino.

Kad dārdoņa bija aprimusi, Dovels. atkal aizmiga un nogulēja dziļā miegā Hclz vaka­ram. Viņš pamodās spirgts un mundrs. Izsal­kums vairs tā nemocīja. Artūrs gulēja vaļē­jām acīm un smaidīdams skatījās uz durvju lūciņu. Pa to viņu uzmanīgi vēroja kāda apaja acs.

Lai savu ienaidnieku pakaitinātu, Artūrs uzsāka jautru dziesmiņu. Tas pat Ravino bija par daudz. Pirmo reizi dzīvē viņš izjuta, ka nespēj pakļaut otra cilvēka gribu. Sasiets, uz grīdas bezpalīdzīgi guļošs cilvēks viņu iz­smēja. Aiz durvīm atskanēja lāsti. Acs no­zuda.

Dovels dziedāja aizvien skaļāk, bet pēkšņi aizrijās. Kaut kas kairināja rīkli. Viņš ievilka nāsīs gaisu un sajuta smaku. Rīkles galā ku­tēja, drīz sāka sveloši sāpēt acis. Smaka pa­stiprinājās.

Dovelam pārskrēja aukstas tirpas. Viņš saprata, ka pienākusi pēdējā stunda. Ravino noindēs viņu ar hloru. Dovels zināja, ka ne­spēs izrauties no trako krekla un atbrīvoties no cieši apjoztajām siksnām. Taču šoreiz pašaizsargāšanās instinkts ņēma virsroku pār saprāta balsi. Dovels pārcilvēciskiem spē­kiem pūlējās atbrīvoties. Viņš locīja augumu kā tārps, izliecās, savijās kamolā, sitās no vienas sienas pret otru. Taču Artūrs neklie­dza, nelūdzās pēc palīdzības: cieši sakodis zobus, viņš klusēja. Aptumšotā apziņa nevadīja ķermeni, un tas aizsargājās in­stinktīvi. '

Pēc tam nodzisa gaisma un Dovelam likās, ka viņš kaut kur 'krīt…

Artūru atmodināja svaigs vējiņš, kas buži- nāja tā matus. Ar pārdabisku gribas spēku viņš centās pavērt acis: uz mirkli pazibēja pazīstama seja, likās, tas bija Larē, bet ģēr­bies policista formas tērpā. Viņš izdzirda automašīnas motora rūkoņu. Galva vai plīsa pušu no sāpēm. «Es murgoju, taču tas no­zīmē, ka esmu vēl dzīvs,» Dovels nodomāja. Plaksti atkal aizvērās, bet tūdaļ no jauna atdarījās. Acīs sāpīgi dzēla dienas gaisma. Artūrs piemiedza acis un pēkšņi izdzirda sie­vietes balsi:

— Kā jūs jūtaties?

Dovela plakstus kāds apslaucīja ar mitru vates piciņu. Pilnīgi atvēris acis, Artūrs- ieraudzīja Lorānu, kas bija noliekusies pār viņu. Dovels viņai uzsmaidīja un, apskatījies visapkārt, atskārta, ka guļ tajā pašā guļam­istabā, kurā kādreiz bija gulējusi Brike.

— Tātad es nenomiru? — viņš klusi jau­tāja.

— Par laimi, nenomirāt. Taču jūs bijāt par matu no nāves, — sacīja Lorāna.

Blakus istabā atskanēja steidzīgi soļi, un? Artūrs ieraudzīja Larē. Dedzīgi žestikulē­dams, viņš sauca:

— Es dzirdu, ka sarunājas! Tātad atdzīvo­jies. Esiet sveicināts, draudziņ! Kā jūs jūta­ties?

— Pateicos, — Dovels atbildēja un, sajuz­dams krūtīs sāpes, piebilda. — Galva sāp… un krūtīs …

— Daudz nerunājiet, — Larē viņu brīdi­nāja, — jums ir kaitīgi. Tas karātavu putns Ravino jūs gandrīz noindēja ar gāzi kā žurku kuģa rūmē. Bet, Dovel, cik lieliski mēs viņu apvedām ap stūri!

Larē sāka tā smieties, ka Lorāna uzmeta viņam pārmetošu skatienu, jo baidījās, ka viņa pārāk skaļie prieki .traucēs slimnieku.

— Labi, labi, — uztvēris skatienu, Larē atbildēja. — Es tūliņ izstāstīšu jums visu pēc kārtas. Nolaupījuši Lorānas jaunkundzi un mazliet nogaidījuši, mēs sapratām, ka jums nav izdevies izbēgt…

— Vai jūs … dzirdējāt manu saucienu? — jautāja Artūrs.

— Dzirdējām. Jūs klusējiet! Un pasteidzā­mies aizlaisties, pirms vēl Ravino pagūst iz­sūtīt vajātājus. Noņemšanās ar jums aizka­vēja viņa rokaspuišu varzu, tā ka jūs mums palīdzējāt nemanītiem nozust. Mēs ļoti labi zinājām, ka viegli jums tur neklāsies. Spēle ar atklātām kārtīm. Mēs, tas ir, es un Šaubs, gribējām pēc iespējas ātrāk steigties jums palīgā. Taču vispirms vajadzēja iekārtot Lo­rānas jaunkundzi un tikai pēc tam apdomāt un realizēt glābšanas plānu. Ka jūs sagūstīs, tas taču plānā nebija paredzēts … Lai maksā ko maksādams, tagad arī mums vajadzēja nokļūt viņpus mūra sienai, bet jūs jau pats zināt, ka tas nav viegls uzdevums. Tad nolē­mām rīkoties tā: mēs ar Šaubu sagādājām sev policista formas tērpus, piebraucām auto­mašīnā un paziņojām, ka esam ieradušies, lai izdarītu sanitāro apskati. Šaubs bija pagata­vojis pat mandātu ar visiem zieģeļiem. Mums par laimi pie vārtiem stāvēja nevis pastāvī­gais sargs, bet gan kāds sanitārs, kas acīm. redzot nezināja, ka, pēc instrukcijas, nevienu cilvēku nedrīkst ielaist slimnīcas teritorijā, iepriekš nesazinoties pa telefonu ar Ravino. Mēs bijām uzdevumu augstumos un …

— Tātad es nemurgoju … — Artūrs viņu pārtrauca. — Es atceros, ka redzēju jūs po­licista formā un dzirdēju automašīnas rū­koņu.

— Jā, jā, automašīnā jums uzpūta vēss vējiņš, jūs pavērāt acis, bet pēc tam zaudējat samaņu. Klausieties tālāk! Sanitārs atvēra vārtus, un mēs iegājām iekšā. Pārējo izdarīt nebija grūti, kaut arī ne tik viegli, kā mēs domājām. Es pieprasīju, lai mūs aizved uz Ravino kabinetu. Taču varēja just, ka šis sanitārs ir rūdīts cilvēks. Viņš aizdomīgi uz mums noskatījās, pasacīja, ka mūs pieteiks, un iegāja mājā. Pēc dažām minūtēm iznāca baltā uzsvārcī tērpies cilvēks ar līku degunu un brillēm bruņurupuča bruņas ietvarā …

— Ravino asistents doktors Bušs.

Larē pamāja ar galvu un turpināja:

— Viņš paziņoja, ka doktors Ravino ir aizņemts un ka mēs varam parunāt ar viņu — Bušu. Es uzstājos, ka mums visādā ziņā jā­sastop Ravino pats. Bušs atkārtoja, ka paš­reiz tas nav iespēdams, jo Ravino atrodas pie smagi slima pacienta. Tad Saubs, ilgi neprā­todams, paņēma Bušu aiz rokas, lūk, tā. — Larē saņēma ar labo roku savas kreisās rokas plaukstu un pagrieza šitā. — Bušs no sāpēm iekliedzās, bet mēs devāmies viņam garām un iegājām mājā. Velna būšana, mēs nezinājām, kur īsti atrodas Ravino, un bijām īstā ķezā. Par laimi, tajā brīdī viņš pats nāca pa gai­teni. Es viņu pazinu, jo biju ar viņu ticies, kad atvedu jūs kā savu psihiski slimo draugu. «Ko jūs vēlaties?» Ravino asi noprasīja. Mēs sapratām, ka nav vērts ilgāk tēlot komē­diju, tāpēc piegājām tuvāk, aši izrāvām re­volverus un pavērsām tos pret viņu. Tajā brīdī līkdegunis Bušs — kas varēja gaidīt no šitā sakārņa tādu asumu! — iezvēla Šaubam pa roku, turklāt tik pēkšņi un spēcīgi, ka iz­sita revolveri, bet Ravino saķēra mani aiz rokas. Tad nu sākās tāds jampadracis, par ko ir grūti kaut cik sakarīgi pastāstīt. Ravino un Bušam no visām pusēm drāzās palīgā sanitāri. Viņu bija daudz, un tie, protams, ar mums būtu ātri tikuši galā. Taču mums par laimi daudzus mulsināja policistu formas. Viņi zināja, cik smags sods draud par preto­šanos policijai, bet vēl jo vairāk — par var­darbīgu rīcību pret varas iestāžu pārstāvjiem. Lai arī cik skaļi Ravino kliedza, ka mūsu po­licistu formas ir tikai maskarādes tērpi, vai­rākums sanitāru uzskatīja par labāku palikt novērotāju lomā, un tikai daži uzdrīkstējās piedurt pirkstu svētajam un neskaramajam policista mundierim. Otrs mūsu trumpis bija šaujamie ieroči, kā sanitāriem nebija. Taču katrā ziņā ne mazāks trumpis bija mūsu spēks, veiklība un pārdrošība. Tāpēc spēki līdzsvarojās. Kāds sanitārs uzkrita Šaubam, kad tas pieliecās, lai paceltu revolveri. Taču Saubs bija liels dažādu cīņas paņēmienu meistars. Viņš nokratīja ienaidnieku un, izvei­cīgi bārstīdams sitienus uz visām pusēm, ar kāju paspēra sānis revolveri, pēc kura jau sniedzās kāda roka. Gods kam gods, viņš cī­nījās ārkārtīgi aukstasinīgi un savaldīgi. Ari man plecos uzkārās divi sanitāri. Nevar zi­nāt, kā cīņa beigtos, ja nebijis Šauba. Viņš ir malacis. Šaubam tomēr izdevās pacelt re­volveri, un, daudz nedomādams, viņš lika to lietā. Daži šāvieni sanitārus tūliņ atvēsināja.

Pēc tam kad viens, sagrābis savu asiņaino plecu, sāka aurot, pārējie acumirklī laidās lapās. Taču Ravino nepadevās. Kaut ari mēs pielikām revolverus viņam pie deniņiem, Ra­vino sauca: «Arī es ķeršos pie ieročiem. Ja jūs tūdaļ no šejienes neaiziesit, es pavēlēšu saviem cilvēkiem šaut uz jums!» Taču Saubs, velti nedzisinādams muti, sāka izgriezt Ra­vino roku. Šis paņēmiens rada tik velnišķas sāpes, ka pat rūdītākie bandīti rēc kā bege­moti un kļūst rāmi kā jēriņi. Ravino kauli brakšķēja, acis pieriesās asarām, taču viņš nepadevās. «Ko jūs vēl blenžat?» viņš sauca attālāk stāvošajiem sanitāriem. «Pie iero­čiem!» Daži sanitāri aizskrēja, droši vien pēc ieročiem, citi no jauna sāka mākties mums virsū. Es uz bridi atņēmu revolveri no Ra­vino galvas un pāris reizes izšāvu. Kalpotāji atkal sastinga, izņemot vienu, kurš, smagi stenēdams, sabruka …

Larē ievilka elpu un turpināja:

— Jā, gāja karsti. Neciešamās sāpes pada­rīja Ravino aizvien nespēcīgāku, bet Šaubs tik grieza viņa roku. Beidzot, sāpēs viebda­mies, Ravino nošņāca: «Ko jums vajag?» — «Nekavējoties izdodiet Artūru Dovelu,» es teicu. — «Protams,» zobus griezdams, atbil­dēja Ravino, «ka es pazinu jūsu seju. Bet laidiet taču vaļā roku, velns parāvis! Es jūs aizvedīšu pie viņa …» Šaubs atlaida viņa roku tik daudz, lai Ravino atvilktu elpu, jo bija tuvu ģībonim. Ravino pieveda mūs pie kame­ras, kurā jūs bijāt ieslodzīts, un ar acīm norādīja uz atslēgu. Es atslēdzu durvis un Šauba un Ravino pavadībā iegāju kamerā. Mūsu skatam atklājās neiepriecinoša aina: ievīstīts autiņos kā zīdainis, jūs līdzīgi pussa- mītam tārpam locījāties pēdējos krampjos. Kamerā bija hlora indīgā smaka. Lai nebūtu vairāk jānoņemas ar Ravino, Šaubs viņam viegli iezvēla pa apakšžokli, un doktors novē­lās uz grīdas kā lūku maiss. Ar gāzi piepil­dītajā kamerā slāpdami, mēs iznesām jūs un aizcirtām durvis.

— Bet Ravino? Viņš …

— Ja noslāps, nebūs liela bēda, tā mēs no­spriedām. Tomēr viņu droši vien pēc mūsu aiziešanas izlaida no turienes un palīdzēja atgūt samaņu … No šitā lapseņu midzeņa mēs izkļuvām ārā samērā veiksmīgi, ja ne­skaita, ka ar pāri palikušajām patronām mums vajadzēja apšaut suņus … Un tagad jūs esat šeit.

— Vai es ilgi nogulēju bez samaņas?

— Desmit stundas. Ārsts aizgāja tikai ne­sen, kad jums normalizējās elpošana un sirdsdarbība un viņš varēja būt pārliecināts, ka briesmas vairs nedraud. Jā, mans dār­gais, — rokas berzēdams, turpināja Larē, —:. gaidāmas sensacionālas prāvas. Ravino nonāks uz apsūdzēto sola kopā ar profesoru Kernu. Es šo lietu tā neatstāšu.

— Taču vispirms jāatrod — dzīva vai mi­rusi — mana tēva galva, — klusi noteica Artūrs.