Rīta zvaigzne

28. MALTĪTE

Vētra mūs panāk, kamēr rāpjamies pa klinšaina kalnu strēli. Drīz vien redzam tikai viens otru, neko citu. Mūs šausta tēraudpelēks sniegs. Tas aizsedz skatu uz debesim, ledu un kalniem tālāk iekšzemē. Ejam, pieliekuši galvas un samieguši acis savās roņAdu balaklāvās. Zābaku zoles skrāpē ledu zem kājām. Vējš rēc tik skaļi kā ūdenskritums. Sak-ņupis eju pret to, likdams vienu soli aiz otra, lai putenī viens otru nepazaudētu, pēc obsidiānu metodes, izmantojot virvi, esmu sasaistē ar Mustangu un Holideju. Ragnārs izlūko kaut kur priekšā. To, kā viņš atrod ceļu, es nespēju saprast.

Tagad viņš atgriežas, viegli lēkādams pa akmeņiem. Ragnārs dod zīmi, lai sekojam.

To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Mūsu pasaule ir maza un nikna. Baltā ietinušies kalni. Viņu lempīgie pleci ir vienīgais patvērums no vēja. Neveikli rāpjamies pāri asiem, melniem akmeņiem, kas graiza mūsu cimdus, kamēr vējš mēģina mūs iegrūst dziļās aizās un bezdibeņu plaisās. Piepūle uztur mūs pie dzīvības. Ne Holideja, ne Mustanga nepalēnina gaitu, un vairāk nekā pēc stundu gara un šausminoša ceļa Ragnārs ieved mūs kalnu pārejā, kur vētra pierimst. Zem mums, uzdurts uz klinšu grēdas, atrodas kuģis, kas notrieca mūs no debesīm.

Jūtu pakrūtē līdzjūtības dūrienu. Plūdlīnijas, kas atgādina haizivi, un zvanveida aste ar zvaigznes simbolu liek domāt, ka reiz tas bijis garš,

slaiks sacīkšu kuģis no izslavētajām Ganimēda kuģu būvētavām. Mīlošas rokas uzdrīkstējušās to lepni nokrāsot tumšsarkanā un sudraba krāsā. Tagad tas ir salauzīts, nomelnējis līķis, kas otrādi uzdurts uz kailām klintīm. Kasijam, vai kas nu tajā lidoja, nav gājis viegli. Trešdaļa kuģa līdz ar pakaļgalu aizripojusi zemāk, puskilometru no galvenā korpusa. Abas puses izskatās pamestas. Holideja noskenē vraku ar sava šaujamieroča tēmēkli. Ārā nav nekādu pazīmju, ka tur kāds kustētos vai būtu dzīvs.

„Kaut kas nešķiet pareizi,” notupusies man blakus, saka Mustanga. No slātes, kas apvīta viņai ap roku, manī veras viņas tēva seja.

„Vējš pūš pretī,” saka Ragnārs. „Es neko nesaožu.” Meklēdamas briesmas, viņa melnās acis akmeni pa akmenim nopēta kalnu virsotnes ap mums.

„Nevaram riskēt tikt aizturēti ar šaujamieročiem,” saku, juzdams, kā mums aiz muguras atkal ceļas vējš. „Mums ātri jāsamazina attālums. Holidej, tu paliec piesegt.” Holideja izrok sniegā nelielu iedobi un apsedzas ar termosegu. Aprokam to sniegā tā, ka ārā vīd tikai šautene. Tad Ragnārs nošļūc pa nogāzi, lai izpētītu kuģa pakaļgalu, bet mēs ar Mustangu steidzamies uz galveno vraku.

Sniegputeņa jauno mutuļu piesegti, abi ar Mustangu lavāmies pāri klintīm, nespēdami saskatīt kuģi, līdz neesam nonākuši piecpadsmit metru attālumā. Atlikušo attālumu mērojam, lienot uz vēdera, un vraka pakaļgalā atrodam robainu caurumu tajā vietā, kur fizelāžas aizmugurējo pusi sašķaidījusi Raģnāra raidītā raķete. Daļēji biju gaidījis karaKrāsu un zeltu nometni, kas gatavojas doties mūs medīt. Tā vietā kuģis ir agonijas krampju raustīts līķis, kurā te iedegas, te izdziest gaismas. Kuģa iekšpusē paveras tukšs dobums un, kad gaismas parkšķēdamas izdziest, ir gandrīz pārāk tumšs, lai varētu kaut ko saskatīt. Aizgājuši līdz lidaparāta vidum, tumsā dzirdam kaut ko pilošu. Saožu asinis, pirms vēl tās ieraugu. Pasažieru kabīnē guļ gandrīz ducis mirušu pelēko; viņi sašķaidīti starp griestiem mums virs galvas un klintīm, uz kurām kuģis uzdūrās piezemējoties. Mustanga nometas ceļos pie kāda sakropļota pelēkā līķa un aplūko viņa apģērbu.

„Derov.” Viņa pavelk lejup mirušā apkaklīti un norāda uz tetovējumu. Digitālā tinte joprojām kustas, lai gan miesa jau mirusi. Legio XIII.

Tātad tie ir Kasija pavadoņi. Bidu savas slātcs pārslēgšanas pogu, virzīdams īkšķi, lai tā pieņem man vēlamo formu. Nospiežu pogu. Slate ieslīd man rokā, no sirpjAsmens pārveidojusies par īsāku un platāku asmeni, lai šaurībā varu vieglāk durt.

Virzoties tālāk, nav manāmas nekādas dzīvības pazīmes, kur nu vēl Kasijs. Tikai vējš vaid caur lidaparāta kauliem. Ejot pa griestiem un lūkojoties uz grīdu virs mūsu galvām, pārņem savāds reibonis. Sēdekļi un drošības jostas karājas kā zarnas. Kārtējā konvulsijā kuģis atdzīvojas un izgaismo salauztu viedpulksteņu, saplēstu trauku un košļājamās gumijas paciņu jūru zem mūsu kājām. No plaisas metāla sienā sūcas kanalizācijas ūdens. Kuģis atkal apdziest. Mustanga piebiksta man pie rokas un pa sasistu starpsienas logu norāda uz kaut ko līdzīgu vilkšanas pēdām sniegā. Blāvajā gaismā izsmērētās asinis izskatās melnas. Viņa žestikulē. Lācis? Pamāju. Kāds asinskupris būs atradis atlūzas un sācis mieloties ar diplomātiskās misijas līķiem. Nodrebinos, iedomājies, ka šāds liktenis varētu būt piemeklējis cildeno Kasiju.

No kuģa tālākā gala līdz mums atplūst atbaidoša sūkšanas skaņa. Ejam uz priekšu, juzdami briesmīgo ainu, pirms esam iegājuši priekšējā pasažieru kabīnē. Institūts mums iemācīja, kā skan zobu plosīta jēla gaļa. Tomēr šis skats iedveš šausmas pat man. Ar avārijas tīkliem iesprostoti sēdekļos, no griestiem karājas zelti; viņu kājas iespiestas saliektos grīdas paneļos. Zem tiem sakumpuši pieci murgaini radījumi. Viņu kažoki ir netīri un sapinkājušies; reiz tie bijuši balti, bet nu pilni ar sakaltušu asiņu un dubļu kunkuļiem. Viņi grauž mirušos. Viņiem ir milzīgu lāču galvas. Tomēr dobumos glūnošās acis ir melnas un apveltītas ar saltu saprātu. Nostādamies nevis uz četrām kājām, bet uz divām, lielākais no bara pagriežas pret mums. Kuģa gaismas trīsēdamas iedegas. Zem lāčādām kustas bālās, muskuļotās rokas, kas noziestas glumas ar roņu taukiem, lai atvairītu aukstumu, un nomelnējušas no asinīm pēc mirušo zeltu nodīrāšanas.

Obsidiāns ir garāks par mani. Viņam rokā iešūts līks dzelzs asmens. Krūšu bruņas pagatavotas no cilvēku kauliem, kas sasieti kopā ar izkaltušām cīpslām. Zem lāča galvaskausa, ko viņš nēsā kā ķiveri, garo karsta

elpa. Gar viņa nomelnējušajiem zobiem dobjās gaudās lēni un apdomāti ceļas ļauna kara dziesma. Viņi ir ieraudzījuši mūsu acis, un viens no tiem izkliedz kaut ko nesaprotamu.

Kuģis iesēcas, un gaismas atkal izdziest.

Pirmais kanibāls lec mums virsū caur piedrazoto gaiteni, un pārējie viņam seko. Ēnas tumsā. Mana blāvā slāte triecas uz priekšu, sacērt viņa dzelzs nazi, krūšu bruņas un atslēgas kaulu un ieduras tieši sirdī. Paliecos malā, lai viņš neuzgāžas man virsū. Inerces dzīts, viņš uzskrien virsū Mustangai, kura pasper soli sānis un vienā cirtienā nogriež viņam galvu. Ķermenis raustīdamies nokrīt zemē aiz viņas.

Viens no pārējiem kanibāliem skaļi nostenas un met mūsu virzienā šķēpu ar robotu metāla uzgali. Paliecos zem tā un ar rokas sitienu mainu tā virzienu; šķēps ieduras griestos tieši virs Mustangas galvas. Kamēr ceļos, manī ietriecas aiz šķēpneša stāvējušais obsidiāns. Tikpat liels kā es. Spēcīgāks. Vairāk kāds dzīvnieks, nevis cilvēks. Pārspēdams mani zuduša prāta drudzī, viņš piespiež mani pie sienas un kož ar nomelnējušiem, spici novīlētiem zobiem. Kuģa apgaismojums noraustās, izgaismodams iekaisušo ādu ap muti. Manas rokas piespiestas pie sāniem. Viņš mēģina iekost man degunā. Paspēju pagriezt seju, pirms viņš to norāvis. Tā vietā kanibāla zobi iegrimst miesā pie žokļa. Sāpēs iekliedzos. Gar kaklu plūst asinis. Viņš kož vēlreiz un ar zobiem rauj manu seju. Ēzdams mani dzīvu, kamēr izdziest gaismas. Viņa labā roka mēģina izgrūst nazi cauri roņĀdai, lai starp ribām ietriektu to man sirdī. Tērpa materiāls iztur.

Tad kanibāls kļūst šļaugans, noraustās un saļimst uz grīdas; Mustanga no mugurpuses pārcirtusi tā mugurkaulu.

Gar manu seju aiztraucas melna raķete, kas ietriecas Mustangā, nogāzdama viņu no kājām. Viņas kreisajā plecā iedūrusies bulta. Viņa iestenas un mēģina piecelties. Metos prom no viņas, lai uzbruktu trim atlikušajiem obsidiāniem. Viens nospriego nākamo bultu, otram rokās milzīgs cirvis, bet trešais kanibāls tur lielu, izliektu ragu, ko pieliek pie lāčādas apslēptās mutes.

Kuģa ārpusē atskan šausminošas gaudas.

Gaismas izdziest.

Tumsā novirmo ceturtais stāvs. Ēnaini apveidi metas viens otram virsū. Metāls iegriežas miesā. Kad gaismas atkal ieslēdzas, tur stāv Rag-nārs, rokā turēdams viena obsidiāna galvu un izvilkdams slāti no otra cilvēkēdāja krūtīm. Trešā, kuras loks nu salauzts uz pusēm, izvelk nazi un mežonīgi cenšas Ragnāru sadurt. Viņš nocērt tās roku. Viņa tik un tā aizveļas prom — traka, imūna pret sāpēm. Viņš piesoļo pie tās un norauj ķiveri. Zem tās slēpusies jauna sieviete. Seja nokrāsota balta, nāsis atgrieztas vaļā tā, ka viņa izskatās pēc čūskas. Rituālu rētas virknējas rindās zem abām acīm. Viņai nevar būt vairāk par astoņpadsmit gadiem. Lūkojoties uz milzīgo Ragnāru, kurš ir liels pat starp viņas ļaudīm, pār viņas lūpām veļas nesaprotami vārdi. Tad viņas mežonīgais skatiens pievēršas tetovējumiem uz Ragnāra sejas.

„Vjrnak," viņa ieķērcās nevis šausmās, bet gan drudžainā priekā. „Tnak ruhr. Ljarfor aesir!" Meitene aizver acis, un Ragnārs nocērt tai galvu.

„Tu prīmā?” jautāju, piesteidzies pie Mustangas. Viņa jau piecēlusies kājās. Zem atslēgas kaula joprojām iedūrusies bulta.

„Ko viņa teica?” Mustanga vaicā. „Tu nagalu proti labāk nekā es.”

„So dialektu es nesapratu.” Tas bija pārāk guturāls. To zina Ragnārs.

„Aptraipīto dēls. Nokauj mani. Es atdzimšu zeltā.” Ragnārs paskaidro. „Viņi ēd to, ko atrod.” Viņš ar zodu norāda zeltu virzienā. „Bet ēst dievu miesu nozīmē atdzimt nemirstīgiem. Nāks vēl citi.”

„Pat sniegputenī?” jautāju. „Vai viņu grifi tādos apstākļos spēs palidot?”

Ragnārs savelk lūpas riebumā. „Nezvēri ar grifiem nepārvietojas. Bet nē. Viņi meklēs patvērumu.”

„Kā ar otru vraku?” Mustanga turpina iztaujāt. „Krājumi? Cilvēki?”

Viņš pakrata galvu. „Līķi. Kuģa munīcija.”

Aizsūtu Ragnāru atvest Holideju no viņas posteņa. Abi ar Mustangu paliekam, nolēmuši pārmeklēt kuģi. Tomēr pat pēc tam, kad Ragnārs izgājis ārā sniegā, nekustīgs palieku kautuvē, ko aiz sevis atstājuši kanibāli. Sie zelti varbūt bija mani ienaidnieki, tomēr šādas šausmas liek

dzīvībai izskatīties tik lētai. Šai zemei piemīt nežēlīga ironija. Tā ir šausminoša un ļauna, tomēr tas nebūtu noticis, ja Zelts nebūtu to radījis, lai iedzītu bailes, lai uzturētu to, kas vajadzīgs viņu dzelzs varai. Šos nabaga suņabērnus apēda pašu mīļākie briesmoņi.

Saviebusies no plecā iedurtās bultas, Mustanga pieceļas, aplūkojusi vienu no obsidiāniem. „Vai ar tevi viss kārtībā?” pamanījusi, ka klusēju, viņa jautā. Es norādu uz viena zelta aplauztajiem nagiem.

„Viņi nebija miruši, kad viņus sāka dīrāt. Tikai iesprostoti.”

Viņa skumīgi pamāj un izstiepj roku. Mustanga kaut ko atradusi pie obsidiāna līķa. Seši Institūta klašu gredzeni. Divas Plutona cipreses, Minervas pūce, Jupitera zibensšautra, Diānas briedis, un pēdējā, ko paņemu no viņas plaukstas, ir Marsa vilka galva.

„Mums vajadzētu viņu sameklēt,” Mustanga saka.

Pasniedzos pret griestiem, lai pārbaudītu zeltus, kuri karājas kājām gaisā, piesieti pie saviem sēdekļiem. Viņu acis un mēles ir izgrieztas, bet, lai cik tie sakropļoti, redzu, ka neviens no tiem nav mans senais draugs. Pārmeklējam otrādi apgāzto kuģi un atrodam vairākas nelielas guļam-kabīnes. Kādā tualetes galdiņā Mustanga atrod izrakstītu ādas Šķirstiņu, kurā ir vairāki rokas pulksteņi un mazs pērļu auskaru pāris ar sudraba aizdari. „Kasijs šeit ir bijis,” viņa saka.

„Vai tie ir viņa pulksteņi?”

„Tie ir mani auskari.”

Kasija kajītē, prom no asiņainā skata, palīdzu Mustangai izvilkt no pleca bultu. Viņa neizdod ne skaņas, kamēr nolaužu galu, piespiežu viņu pie sienas un izvelku bultas kātu no brūces. Viņa savelkas čokurā un sāpēs sakņūp tupus. Sēžu uz matrača malas, kas nokritis no griestiem, un noskatos, kā viņa tup. Kad ir ievainota, Mustangai nepatīk, ka viņai pieskaras.

„Pabeidz,” viņa piecēlusies saka.

Ar miesas atjaunotāja pistoli uz brūcēm izveidoju spīdīgu ielāpu gan priekšpusē, gan mugurpusē zem atslēgas kaula. Tas aptur asiņošanu un palīdzēs audiem sadzīt, tomēr viņa jutīs ievainojumu, tie viņai traucēs dienām ilgi. Uzvelku roņĀdu atpakaļ kailajā plecā. Viņa aizdara tērpa

priekšpusi un salāpa ari brūci pie mana žokļa. Gaisu pilda viņas elpa. Mustanga ir tik tuvu, ka jūtu, kā smaržo viņas mitrie mati, kuros izkusis sniegs. Viņa piespiež atjaunotāja pistoli pie mana žokļa un uzklāj uz brūces plānu mikroorganismu kārtu. Tie sakrājas porās un savelkas ciešāk, radīdami ādai līdzīgu antibakteriālu aizsargkārtu. Viņas plauksta kavējas pie mana skausta, pirksti ievijušies matos, it kā gribētu ko teikt, bet nespēj atrast vārdus. Viņa tos neatrod arī tad, kad atgriežas Holideja un Ragnārs. Izdzirdējis Holideju saucam manu vārdu, paspiežu Mustangas veselo plecu un atstāju viņu kajītē.

Lielākā daļa kuģa aprīkojuma ir pazudusi. No ietvariem izņemti vairāki optikas komplekti. Ieroču noliktavas nemaz nav, tā izkaisīta pār kalniem, kamēr kuģis krizdams lūza un tika atrautas kravas telpas durvis. Pārējo sabojājuši obsidiāni, vai arī tas salūzis avārijā. Retranslatorā un sakaru iekārtās saklausu tikai šņākoņu.

Ragnārs spriež, ka Kasijs un pārējie viņa vīri, apmēram piecpadsmit cilvēki, aizgājuši pirms vairākām stundām, kad vēl nebijām sasnieguši kuģi. Viņi paņēmuši līdzi krājumus. Ēdāji, visticamāk, uzbruka uzreiz pēc kuģa piezemēšanās, citādi Kasijs nebūtu pametis šos zeltus apēšanai. Šo domu gājienu apstiprina tas, ka pilotu kabīnes tuvumā Mustanga atrod vairākus ēdēju līķus, un tas nozīmē, ka Kasijs un viņa vīri aizbēguši no uzbrukuma. Līķus gandrīz pilnībā apsedzis sniegs. Noguldām svaigākos līķus ārā sniegā gadījumam, ja mūs apciemo baisāki plēsēji par ēdājiem.

Pēc tam, kad esam pārmeklējuši kuģi, lieku Mustangai un Holi-dejai iemetināt mūs kuģa kambīzē. Viņas aizkausē abas ieejas ar metināšanas degļiem, ko esam atraduši kuģa darbarīku skapī. Varbūt ieroči un aprīkojums pret aukstumu ir aiznests, bet kuģa cisterna ir pilna, ūdens vēl nav sasalis. Turklāt kambīzes pieliekamie ir pilni ar pārtiku.

Mūsu patvērumā ir samērā mājīgi. Izolācija notur iekšā mūsu izstaroto siltumu. Divas dzintarainās avārijas lampas pielej telpu ar maigi oranžu gaismu. Holideja izmanto saraustīto elektrības padevi, lai uz elektriskajām plītīm pagatavotu mums maltīti no makaroniem ar tomātu mērci un cīsiņiem, bet mēs ar Ragnāru tikmēr plānojam maršrutu līdz

virsotnēm, Mustanga izšķiro salasītos krājumus un piepilda kādā skapī atrastās armijas somas.

Kad Holideja mums ar Ragnāru atnes ar kaudzi uzkrautas makaronu porcijas, apdedzinu mēli. Nemaz neapjautu, cik izsalcis esmu. Rag-nārs man piebiksta, un līdz ar viņu klusi noskatos, kā Holideja aiznes ēdiena bļodiņu arī Mustangai un sniedz to, viegli pamājusi ar galvu. Mustanga pie sevis pasmaida. Visi četri sēžam un ēdam klusumā. Klausāmies, kā pret bļodām skrāpējas dakšas. Ārā klaigā vējš. Čikst kuģa korpusa kniedes. Aiz mazajiem, apaļajiem iluminatoriem krājas tēraudpelēks sniegs, bet pirms tam redzam, kā baltumā kustas savādi apveidi, kas aizvelk prom ārā atstātos līķus.

„Kā bija šeit uzaugt?” Mustanga jautā Ragnāram. Viņa sēž. sakrustotām kājām, muguru atbalstījusi pret sienu. Starp mums ir mugursoma, bet guļu viņai blakus uz viena no matračiem, ko atstiepa Ragnārs, lai izklātu uz grīdas, un mielojos ar trešo makaronu porciju.

„Tās bija mājas. Neko citu es nepazinu.”

„Bet tagad, kad esi redzējis?”

Viņš maigi pasmaida. „Tas bija spēļu laukums. Pasaule aiz tā robežām ir plaša, bet tik maza. Cilvēki liek sevi kastēs. Sēž pie rakstāmgaldiem. Brauc automašīnās. Kuģos. Šeit pasaule ir maza, bet tai nav gala.” Viņš aizmirstas stāstos. Sākotnēji vilcinās dalīties, bet tagad šķiet — Ragnārs izbauda, ka klausāmies. Ka mūs tas interesē. Viņš stāsta, kā zēna gados peldējies starp peldošiem ledus gabaliem. Ka viņš bijis neveikls bērns. Pārāk lēns. Kauli auguši ātrāk par pārējo. Kad kāds zēns viņu piekāva, māte pirmo reizi mūžā uznesa viņu debesīs ar savu grifu. Lika turēties pie viņas no mugurpuses. Mācīja, ka no kritiena viņu paglābs paša rokas. Paša griba. „Viņa lidoja augstāk un augstāk, līdz gaiss kļuva rets un es jutu kaulos ielīstam aukstumu. Viņa gaidīja, ka atlaidīšu tvērienu. Ka novārgšu. Bet viņa nezināja, ka esmu sasējis kopā plaukstas. Toreiz es biju tik tuvu Visu mātei Nāvei kā vēl nekad.”

Viņa māte Ālija Volāra, Sniegazvirbule, viņu tautā kļuvusi leģendāra dievu priekšā izradītās godbijības dēļ. Dzimusi klejotāja meita, virsotnes viņa kļuva par karotāju un, sirojot citos klanos, virzījās augšup pa

hierarhijas kāpnēm. Viņas cieņa pret dieviem bija tik liela, ka, nākdama pie varas, viņa atdeva tiem četrus no saviem bērniem. Sev viņa paturēja tikai vienu — Sēliju.

„Viņa izklausās līdzīga manam tēvam,” klusi saka Mustanga.

„Nabadziņi,” nomurmina Holideja. „Mans mammucis cepa man cepumiņus un mācīja, kā izlaist gaisu no piepūšamiem matračiem.”

„Un kā ar tavu tēvu?” jautāju.

„Viņš bija nelāgs tips,” Holideja parausta plecus. „Bet nelāgs garlaicīgā nozīmē. Katrā ostā cita ģimene. Stereotipisks leģionārs. Man tika viņa acis. Trigs mantoja mammas.”

„Nekad neesmu zinājis, kas ir mans pirmais tēvs,” Ragnārs saka, ar to domādams savu bioloģisko tēvu. Obsidiāna sievietes ir poligāmas. Viņām var būt septiņi bērni no septiņiem tēviem. Tad šo vīru pienākums kļūst aizsargāt ari viņas pārējos bērnus. „Viņš devās verdzībā, pirms es piedzimu. Mana māte nekad par viņu nerunā. Es pat nezinu, vai viņš ir dzīvs.”

„Mēs varam to noskaidrot,” saka Mustanga. „Jāpameklē Kvalitātes kontroles padomes datos. Tas nebūs viegli, bet varam viņu sameklēt. Uzzināt, kas ar viņu noticis. Ja vēlies zināt.”

Šī doma Ragnāru pārsteidz, un viņš lēni paloka galvu. „Jā. Es to gribētu.”

Holideja skatās uz Mustangu pavisam citādi nekā vēl pirms dažām stundām, kad devāmies prom no Fobosa, un mani pārsteidz, cik dabiski tas šķiet — tas, kā saplūst mūsu četras pasaules. „Mēs visi pazinām tavu tēvu,” iesāk Holideja. „Bet kāda ir tava mamma? Viņa izskatās frigida.”

„Tā ir mana pamāte. Es viņai nerūpu. Ja godīgi, viņai mīļš ir tikai Adrijs. Mana īstā māte nomira, kad biju maza. Viņa bija labestīga. Nebēdnīga. Un ļoti skumja.”

„Kāpēc?” neatlaižas 1 lolideja.

„Holidej...” es bilstu. Par Mustangus māti nekad neesmu izprašņājis. Viņa nav stāstījusi man par to. Maza, aizslēgta lādīte viņas dvēselē, ar kuru Mustanga nekad nedalās. Izskatās, ka ne šonakt.

„Tas nekas,” Mustanga saka. Viņa pievelk ceļus pie krūtīm, apskauj tos un turpina. „Kad man bija seši gadi, māte gaidīja mazu meitenīti. Ārsti teica, ka gaidāmas komplikācijas dzemdībās, un ieteica medicīnisku iejaukšanos. Tomēr mans tēvs teica, ka tad, ja bērns nevarēs izdzīvot dzemdībās, tas nav pelnījis dzīvot. Mēs varam lidot starp zvaigznēm. Pārveidot planētas, bet tēvs ļāva manai māsiņai nomirt mātes miesās.” „Kas, pie velna?” Holideja murmina. „Kāpēc nesniedzāt viņai šūnu terapiju? Jums taču ir nauda.”

„Dzimtas tīrība,” saka Mustanga.

„Tas ir vājprāts.”

„Tā ir mana ģimene. Pēc tam māte nekad vairs nebija tāda kā agrāk. Reizēm dzirdēju, kā viņa dienas vidū raud. Redzēju, kā viņa skatās ārā pa logu. Tad kādu vakaru viņa aizgāja pastaigāties pa Karagmoru. īpašumu, ko tēvs viņai uzdāvināja kāzās. Viņš tobrīd strādāja Agejā. Viņa tā arī nepārnāca. Viņu atrada uz akmeņiem zem klinšu nogāzes jūras krastā. Tēvs teica, ka viņa paslīdējusi. Ja viņš šobrīd būtu dzīvs, tik un tā teiktu, ka viņa paslīdējusi. Man neliekas, ka, domājot citādi, viņš būtu varējis izdzīvot.”

„Man ļoti žēl,” saka Holideja.

„Man arī.”

„Tāpēc esmu šeit, ja tas nodarbina jūsu prātus,” paskaidro Mustanga. „Mans tēvs bija titāns. Tomēr viņš maldījās. Viņš bija nežēlīgs. Un, ja es varu būt citāda,” viņa saka, mūsu skatieniem sastopoties, „es tāda būšu.”