Rīta zvaigzne

38. PROJEKTS

„Piecsimt kodolgalviņu?” Sevro nočukst. „Mammīt mīļo! Saki, ka tu joko! Turpini.”

Dejotājs pie apspriežu zāles galda sēž klusēdams un masē deniņus. „Muļķības,” nostājusies pie sienas, norūc I īolideja. „Ja viņam tādas būtu, viņš tās jau būtu izmantojis.”

„Par to ļausim spriest cilvēkiem, kuri viņu vismaz ir satikuši, sarunāts?” iebilst Viktra. „Adrijs nefunkcionē kā normāla cilvēciska būtne.” „Tas nu būtu sasodīti skaidrs,” saka Sevro.

„Tik un tā jautājums ir pamatots,” saka Dejotājs, kuru kaitina tik daudzu zeltu klātbūtne, it sevišķi Mustangas, kura stāv man blakus. „Ja viņam tās ir, kāpēc nav izmantojis?”

„Tāpēc, ka, tik pamatīgi saasinot situāciju, viņš sev nodarītu tādu pašu ļaunumu kā mums,” saku. „Un, ja viņš tās liks lietā, Valdniecei vairs nebūs iemesla, lai viņu neaizvietotu ar kādu citu.”

„Vai arī viņam to nav,” nevērīgi bilst Dzīvsudrabs. Viņa attēls karājas gaisā mūsu priekšā, pār displeja paneli mirgo zili holoPikseļi. „Tā ir viltība. Bellona zina, kas tev dārgs, Derov. Draudēdams ar aizraušanu aizmirstībā, viņš spēlē uz tavas dvēseles stīgām. Tās ir blēņas. Ja viņš būtu pārvietojis atomieročus, mani tehniķi būtu fiksējuši milzīgu starojumu. Un, ja Valdniece būtu likusi tās izgatavot, es būtu dzirdējis par plutonija bagātināšanu.”

„Ja vien tās nav vecas raķetes,” saku. „Apkārt mētājas daudz relikviju.”

„Un šī saules sistēma ir liela,” piebilst Mustanga.

„Man ir lielas ausis,” atbild Dzīvsudrabs.

„Bija,” saka Viktra. „Kamēr šeit runājam, tās tiek apšķērētas.”

Sacelšanās vadoņi pusaplī sasēdušies ap holoprojektoru, kurā redzams asteroīds S-1988. Tas ir kails klintsbluķis, daļa no Koronis kopas asteroīdu Karin apakšgrupas Galvenajā joslā starp Marsu un Jupiteru. Koronis asteroīdi kalpo par pamatu smagās rūpniecības raktuvju operācijām, ko veic kāds uz Zemes bāzēts enerģijas konsorcijs, kā arī par bāzi vairākām kontrabandistu un pirātu zvaigžņu ceļu stacijām ar nelāgu reputāciju, no kurām nozīmīgākā ir 208 Lacrimosa, kur Sevro uzpildīja degvielu ceļojumā no Plutona uz Marsu. Vietējie šo kontrabandistu līci dēvē par Sērojošo māti, un dzīvība tur ir lētāka par kilogramu sasaldēta hēlija un gramu dēmonPutekļu — tā vismaz viņš saka. Neparasti, bet par šo vietu un tur pavadīto laiku Sevro daudz nestāsta.

Zelta kara sanāksmes tiek noturētas, sēžot apļos vai taisnstūros, jo cilvēki, kuri sēž viens otram pretī, drīzāk iesaistīsies intelektuālā konfliktā nekā tie, kas sēž plecu pie pleca. Zelti to izbauda. Es mēģinu citu izkārtojumu, liekot draugiem skatīties uz problēmu — holoprojektoru. Tāpēc, lai paloka kaklus, ja grib strīdēties savā starpā.

„Žēl, ka mums nav Valdnieces orākulu,” saka Mustanga. „Pieliktu vienu viņam pie plaukstas locītavas un redzētu, cik pretimnākošs Kasijs ir patiesībā.”

„Atvainojiet, ka mums nav tādu resursu, pie kādiem esat pieradusi, domina " atbild Dejotājs.

„Ne jau to es gribēju teikt.”

„Mēs varētu viņu spīdzināt,” ieminas Sevro. Viņš sēž apspriedes vidū un ar nazi tīra nagus. Viktra ir atbalstījusies pret sienu aiz viņa un aizkaitināta saviebjas par katru naga plēksnīti, kas nokrīt uz galda. Pie Sevro kreisā pleca sēž Dejotājs. Labajā pusē starp mums spīd metru augstā Dzīvsudraba hologramma. Pasludinājis Fobosu par sacelšanās atkarotu brīvu pilsētu, viņš veic tās gubernatora pienākumus, bet tagad ar

platīna astoņkāju čaulu nazi rokā ir noliecies pār nelielu kaudzīti īkšķa lieluma sirds austeru un kārto tukšās čaulas piecās līdzenās kaudzītēs. Ja viņš nervozē par Šakāļa atriebību viņa stacijai, to nevar manīt. Likdama Dejotājam satraukti grozīties krēslā, ap galdu kā iesprostots dzīvnieks riņķo savās kažokādās svīstošā Sēfija.

„Vai gribat patiesību?” noprasa Sevro. „Vienkārši dodiet man septiņpadsmit minūtes un skrūvgriezi.”

„Vai tiešām mums par to vajadzētu runāt tad, kad šeit ir viņa?” Vik-tra prasa par Mustangu.

„Viņa ir mūsu pusē,” saku.

„Vai esi drošs?” šaubās Dejotājs.

„Viņai bija neaizstājama loma obsidiānu piesaistīšanā,” saku. „Viņa ir atjaunojusi mūsu sakarus ar Orionu.” Sazinājos ar Orionu pēc sarunas ar Kasiju. Viņa kopā ar Pakšu un ievērojamu atlikumu manas vecās flotes nevar vien sagaidīt, kad varēs mani satikt. Likās neiespējami, ka vēl kādreiz redzēšu šo kašķīgo zilo vai kuģi, kas pēc Likosas bija pirmā vieta, kur jutos kā mājās. „Pateicoties Mustangai, mums ir īsta flote. Viņa saglabājusi manu pavēlniecību. Viņa ļāvusi Orionam palikt pie stūres. Vai Mustanga būtu to darījusi, ja mūsu mērķi nesakristu?”

„Un kādi tie būtu?” prasa Dejotājs.

„Uzvarēt Lunu un Šakāli,” viņa atbild.

„Tas ir tikai sākums tam, ko gribam mēs,” Dejotājs saka.

„Viņa strādā kopā ar mums,” uzsveru.

„Pagaidām,” piebilst Viktra. „Viņa ir gudra meitene. Varbūt grib izmantot mūs, lai tiktu vaļā no saviem ienaidniekiem? Nonākt varas pozīcijā. Varbūt viņa grib Marsu. Varbūt vēl vairāk.” Šķiet vēl tikai vakar mana zeltu padome sprieda par to, vai vērts uzticēties Viktrai. Kad neviens cits viņu neaizstāvēja, to izdarīja Roks. Acīmredzot Viktra nesaskata šajā situācijā ironiju. Vai varbūt atceras, cik atklāti Mustanga pirms gada izrādīja, ka neuzticas viņas nolūkiem, un ir nolēmusi atdot veco parādu.

„Lai cik ļoti es negribētu piekrist Julii,” iesāk Dejotājs, „viņai šoreiz taisnība. Augustieši vienmēr bijuši viltīgi. Nav vēl piedzimis tāds, kurš

nebūtu.” Acīmredzot Dejotāju nesajūsmina, ka Mustanga iepriekš neatklāja savas kārtis. Mustanga bija to gaidījusi. Godīgi sakot, viņa bija lūgusi iespēju palikt savā istabā un nepiedalīties šajā sarunā, lai neviestu pārējos šaubas par manu plānu. Tomēr, lai mums kaut kas izdotos un viss galu galā novestu pie kaut kā kopīga, jāsadarbojas visiem.

Viņi gaida, ka aizstāvēšu Mustangu, un tas tikai pierāda, cik slikti tie viņu pazīst.

„Jūs visi esat diezgan neloģiski,” viņa saka. „Tas nav domāts kā apvainojums, bet gan vienkārša fakta konstatācija. Ja es vēlētu jums ļaunu, būtu sazinājusies ar Valdnieci vai savu brāli un ievietojusi savā kuģī izsekošanas ierīci. Jūs zināt, kādas pūles Valdniece pieliktu, lai atrastu Pinošu.” Mani draugi noraizējušies saskatās. „Bet es neesmu to darījusi. Es zinu, ka man neuzticēsieties. Tomēr jūs uzticaties Derovam, un viņš uzticas man, un, tā kā viņš mani pazīst labāk nekā jebkurš no jums, es domāju, ka viņš atrodas vispiemērotākajā pozīcijā, lai par mani spriestu. Tāpēc pārstājiet čīkstēt kā tādi nolādēti bērni un ķersimies pie lietas, ja?”

„Ja jums ir kaulu zāģis, es varētu to izdarīt apmēram trīs minūtēs...” ieminas Sevro.

„Vai tu reiz aizvērsies?” viņam uzkliedz Dejotājs. Šī ir pirmā reize, kad redzu viņu zaudējam savaldību. „Ja mauksi nost viņa nagus, cilvēks melos, caur zobiem spiezdams, un teiks visu, ko gribi dzirdēt. Tas nestrādā.” Viņš pats ir pieredzējis Šakāļa spīdzināšanu. Tāpat kā īvija un Harmonija.

Sevro sakrusto rokas uz krūtīm. „Paklau, opi, tas ir milzīgs un nepatiess vispārinājums.”

„Mēs nespīdzinām,” Dejotājs noskalda. „Un punkts.”

„Ak jā, pareizi,” saka Sevro. „Mēs esam labiņie. Labiņie nekad nevienu nespīdzina. Un vienmēr uzvar. Bet cik daudzu labo galvas nonākušas kastēs? Cik daudzu labo draugiem jānoskatās, kā viņu mugurkauli tiek pārcirsti uz pusēm?”

Dejotājs palūkojas uz mani, meklēdams palīdzību. „Derov...”

Dzīvsudrabs atlauž vaļā austeri. „Spīdzināšana var būt efektīva, ja tiek veikta pareizi un par viegli apstiprināmu, nelielu informācijas devu.

Kā jebkuru metode tā nav universāla; tā jāpielieto pareizi. Es personīgi neuzskatu, ka varam atļauties tādu greznību kā morāles līnijas smiltis. Ne šodien. Lai Barka pamēģina. Lai nomauc kādu nagu. Izrauj kādu aci, ja vajag.”

„Piekritu,” pārsteigdama padomi, ierunājas Teodora.

„Un kā ar Mateo?” prasu Dzīvsudrabam. „Sevro sadragāja viņa

seju.”

Dzīvsudraba nazis paslīd uz nākamās austeres čaulas un ieduras viņa delmā. Viņš saviebjas un nosūc asinis. „Un, ja viņš nebūtu zaudējis samaņu, būtu jums izstāstījis, kur mani meklēt. Mana pieredze rāda, ka sarunās sāpes ir vislabākais starpnieks.”

„Es viņiem piekritu, Derov,” saka Mustanga. „Mums jābūt pilnīgi drošiem, ka viņš stāsta patiesību. Pretējā gadījumā mēs ļaujam viņam diktēt mūsu stratēģiju — kas no viņa puses būtu klasisks pretizlūkošanas manevrs. Tu pats arī tā darītu.” Un tieši to es darīju pie Šakāļa, līdz sākās spīdzināšana.

Viktra, kura līdz šim sarunā par šo jautājumu neiesaistījās, pēkšņi apiet ap galdu un nostājas holoprojekcijā tā, ka pār viņas ādu slīd melns kosmoss un zvaigznes. Balti blondu matu šķipsnas krīt viņas dusmīgajās acīs, un viņa novelk savu pelēko kreklu. Zem tā ir muskuļots un vingrs augums un kompresijas krūšturis. Diagonāli pār viņas plakano vēderu virknējas pusducis slātes rētu, katra trīs collu garumā. Vairāk nekā ducis vīd uz viņas zobena rokas. Dažas uz sejas, kakla, atslēgas kaula.

„Ar dažām lepojos,” viņa saka par rētām. „Ar dažām nē.” Viņa pagriežas, lai parādītu mums savas muguras lejasdaļu. Vietā, kur viņas māsa atstāja savas pēdas ar skābi, redzams vaskotas, sakusušas miesas laukums. Viņa pagriežas atpakaļ pret mums un nepakļāvīgi izslej zodu. „Es šeit ierados, jo man nebija izvēles. Paliku, kad izvēle tika dota. Nelieciet man to nožēlot.”

Redzēt viņu ievainojamu ir biedējoši. Nedomāju, ka Mustanga jebkad publiski tā nojauktu savas sienas. Sevro kvēlošām acīm vēro slaido sievieti, kura uzvelk atpakaļ kreklu un pagriežas pret hologrammu. Viņa ar abām rokām pasniedzas pēc asteroīda un mēģina pastiept hologrammu

lielāku. „Vai varam dabūt labāku izšķirtspēju?” viņa jautā, it kā diskusija par spīdzināšanu būtu izsmelta.

„Attēlu uzņēma Tautas skaitīšanas biroja bezpilota kuģis,” saku. „Gandrīz pirms septiņdesmit gadiem. Mums nav pieejas Sabiedrības armijas šī brīža datiem.”

„Mani vīri pie tā strādā,” saka Dzīvsudrabs. „Bet viņu noskaņojums nav optimistisks. Šobrīd cīnāmies ar veselu leģionu Sabiedrības pretuzbrukumu. Nolāpīts viesulis.”

„Tagad mums noderētu tavs tēvs,” Sevro saka Mustangai.

„Man viņš nekad neko tādu neminēja,” viņa atbild.

„Māte reiz kaut ko teica,” domīga ierunājas Viktra. „Antonijai un man. Kaut ko par nejaukiem, maziem labumiem, ko imperatori varētu savākt pa ceļam uz Novidu, ja tas noskrietu no sliedēm.”

„Tas saskan ar Kasīja teikto.”

Viņa atkal pievēršas mums. „Tad es domāju, ka Kasijs stāsta patiesību.”

„Es arī,” saku pārējiem. „Un, viņu spīdzinot, mēs neko neatrisināsim. Nogrieziet viņam pirkstus vienu pēc otra, bet ko tad, ja viņš tik un tā apgalvo, ka tā ir patiesība? Vai turpināsim griezt, līdz viņš teiks, ka tā nav? Tā ir laimes spēle šā vai tā.” Redzu, ka daži negribīgi paloka galvas, un jūtos atvieglots, ka vismaz viena kauja izcīnīta, lai gan nedaudz raizējos, cik nežēlīgi palikuši mani draugi.

„Ko viņš mums ieteica darīt?” jautā Dejotājs. „Esmu drošs, ka viņam bija kāds priekšlikums.”

„Viņš grib, lai organizēju holokonferenci ar Valdnieci,” saku. „Kāpēc?”

„Lai apspriestu savienību pret Šakāli. Viņi dod mums informāciju, un mēs nogalinām Šakāli, pirms viņš paspēj uzspridzināt kādu bumbu,” saku. „Tāds ir Kasīja plāns.”

Sevro icķiķinās. „Atvaino. Bet uz to būtu nolāpīti jautri paskatīties." Viņš paceļ kreiso roku un attēlo sarunu ar to. „Sveika, vecā, ierūsējusi kuce! Vai atceries, kā nolaupīju tavu mazbērnu?” Tad paceļ labo roku. „Kā nu ne, manu labo cilvēk. Tas bija uzreiz pēc tam, kad paverdzināju

visu tavu rasi. Viņš krata galvu. „Ar to elfu nav jēgas runāt. Vismaz tik ilgi, kamēr nestāvēsim uz viņas sliekšņa ar floti. Tev vajadzētu aizsūtīt mani un gaudoņus pie vecā labā Šakāļa. Nevar nospiest pogu, ja tev nav galvas.”

„Valkīras dosies šajā misijā kopā ar gaudoņiem,” saka Sēfija.

„Nē. Šakālis gaidīs personīgu uzbrukumu,” saku, pametis skatu uz Mustangu, kura jau mani brīdināja šādu kursu neuzņemt. „Viņš mūs pazīst pārāk labi, lai viņu pārsteigtu ar lietām, ko esam darījuši jau agrāk. Es neziedošu dzīvības, riskējot ar to, ka viņš izprot mūsu stiprās puses.”

„Regul, vai starp viņa ļaudīm ir tavi cilvēki?” Dzīvsudrabam jautā Dejotājs. Pārsteidzoši, bet abi vīri itin labi saprotas.

„Bija. Līdz tavi pelēkie atbrīvoja Derovu. Adrijs lika savam izlūkošanas dienesta priekšniekam izķemmēt viņa tuvāko darbinieku rindas. Visi mani vīri ir miruši, ieslodzīti vai pārbijušies līdz nāvei.”

„Ko domā tu, Augusta?” Dejotājs jautā Mustangai.

Visi skatieni tiek pievērsti viņai. Viņa nesteidzas atbildēt.

„Es domāju, ka jums tik ilgi izdevies palikt dzīviem, jo zelti ir tik ļoti pārņemti ar individuālo ego, ka ir aizmirsuši, kā iekaroja zemi. Katrs domā, ka spētu valdīt. Līdz ar Oriona atgriešanos un Sevro jauniegūtajiem spēkiem jūsu lielākās priekšrocības šobrīd ir flote un obsidiānu armija. Nepalīdziet Valdniecei. Viņa joprojām ir visbīstamākais ienaidnieks. Ja palīdzēsiet viņai, Valdniece koncentrēsies uz jums. Labāk sējiet nesaskaņu sēklas.”

Dejotājs piekrītoši pamāj. „Bet vai varam būt droši, ka Šakālis tiešām pielietos atomieročus pret planētu?”

„Vienīgā lieta, ko mans brālis jebkad gribēja, bija mana tēva atzinība. Viņš to neieguva. Tāpēc manu tēvu nogalināja. Tagad viņš grib Marsu. Kā jums šķiet, ko viņš darīs, ja to nedabūs?”

Pār telpu nolaižas draudīgs klusums.

„Man ir jauns plāns,” saku.

„Es nolāpīti ceru, ka tā ir,” Sevro murmina Viktrai. „Vai varēšu slēpties kaut kā iekšās?”

„Esmu droša, ka tev kaut ko atradīsim, dārgumiņ,” viņa saka.

Piekrītoši paloku galvu.

Viņš novēcina roku. „Nu, tad klāj vaļā, Pļāvēj!”

„Hipotētiski pieņemiet, ka ieņemsim pusi Marsa pilsētu,” saku, pieceldamies un parādīdams uzgaida grafisku shēmu, kurā redzams sarkans vilnis, kas pārskalo Marsa lodi un vienu pēc otras ieņem pilsētas, piespiezdams zeltus atkāpties. „Pieņemsim, ka orbītā sagraujam Šakāļa floti, par spīti tam, ka esam mazākumā viens pret divi. Pieņemsim, ka sakaujam viņa armijas. Ar valkīru palīdzību atšķeļam no leģioniem obsi-diānus, un viņi piebiedrojas mums līdz ar iedzīvotājiem. Rūpnīcu iekārtas uz Marsa pilnībā apstājas. Esam atsituši neskaitāmos Sabiedrības papildspēku uzbrukumus, sacelšanās notikusi katrā ielā, un pēc gadiem ilga kara Šakālis beidzot iedzīts stūrī. Un tas prasīs gadus. Ko pēc tam?”

„Citviet rūpniecības iekārtas neapstājas,” saka Viktra. „Tās turpina rūkt. Cilvēki un materiāli turpinās plūst šurp.”

„Vai...” bilstu.

„Viņš liks lietā bumbas,” Dejotājs pabeidz manā vietā.

„Ja īstenosim operāciju „Paisuma vilnis”, es uzskatu, ka viņš tās izmantos arī pret obsidiāniem un mūsu armiju,” saku.

„Esam gatavojušies šai operācijai mēnešiem ilgi,” protestē Dejotājs. „Ar obsidiānu palīdzību tā var izdoties. Tu gribi to vienkārši atcelt?”

„Jā,” saku. „Mēs cīnāmies šīs planētas dēļ. Dumpinieku armiju spēks vēsturiski slēpies tajā, ka tām nav tik daudz, ko sargāt. Tās var klīst apkārt un kustēties, un nav iespējams noteikt to atrašanās vietu. Šeit mums ir tik daudz, ko zaudēt. Tik daudz, ko aizsargāt. Šajā karā nevarēs uzvarēt dienu vai nedēļu laikā. Tā būs desmitgade. Marss asiņos. Un pajautājiet sev, ko mēs beigās mantosim. Mūsu mājas būs pārvērtušās mironī. Mums jākaro, bet es necīnīšos šeit. Es ierosinu doties prom no Marsa.”

Dzīvsudrabs ieklepojas. „Pamest Marsu?”

Sēlija iznāk no akmens telpas ēnām. „Tu teici, ka aizstāvēsi manu tautu.”

„Mūsu spēks slēpjas šeit, tuneļos,” turpina Dejotājs. „Mūsu iedzīvotājos. Mēs esam par viņiem atbildīgi, Derov.” Viņš pamet skatu uz

Mustangu, un ir skaidrs, ka viņa aizdomas apstiprinājušās. „Neaizmirsti, no kurienes esi cēlies. Kāpēc to dari.”

„Es neesmu to aizmirsis, Dejotāj.”

„Vai esi tik pārliecināts? Šis ir karš par Marsu.”

„Tas nav tikai karš par Marsu,” saku.

„Par zemKrāsām,” viņš turpina, paceldams balsi. „Uzvarēt šeit un tad izplesties visā Sabiedrībā. Šeit ir hēlijs. ŠI ir Sabiedrības, sarkano sirds. Uzvarēt šeit un izplesties. Tā to bija iecerējis Arējs.”

„Šis karš ir par visiem,” izlabo Mustanga.

„Nē,” Dejotājs norobežodamies iebilst. „Šis ir mūsu karš, zelts. Es tajā cīnījos, kamēr tu vēl tikai mācījies, kā paverdzināt cilvēkus savās...” Sevro aizkaitināts paskatās uz mani, jo mūsu draugi nolaidušies līdz sīkumainai ķildai. Viegli paloku galvu, un viņš izvelk savu slāti un ietriec to galdā. Tā līdz pusei izduras cauri un trīcēdama tur paliek. „Pļāvējs mēģina runāt, jūs, sūdbambuļi. Turklāt visa šī krāsu būšana mani garlaiko.” Viņš paskatās visapkārt un ir šausmīgi apmierināts par klusumu, kas iestājies. Sevro paloka galvu un teatrāli noplivina roku. „Pļāvēj, lūdzu, turpini. Tu biji ticis līdz aizraujošākajai daļai.”

„Paldies, Sevro. Es nekritīšu Šakāļa lamatās,” turpinu. „Vieglākais veids, kā zaudēt jebkurā karā, ir ļaut ienaidniekam diktēt kaujas nosacījumus. Mums jādara kaut kas tāds, ko Šakālis un Valdniece gaidīs vismazāk. Jārada pašiem sava paradigma, lai viņi būtu spiesti spēlēt mūsu spēli. Reaģēt uz mūsu lēmumiem. Mums jābūt pārdrošiem. Šobrīd esam uzšķīluši uguni. Dumpjus gandrīz visās Sabiedrības teritorijās. Ja paliksim šeit, tas nozīmēs, ka esam paredzami. Es netaisos būt paredzams.” Pārnesu uz galda attēlu no sava viedpulksteņa tā, lai gaisā karātos Jupitera hologramma. Perifērijā kā punkti rotē sešdesmit trīs pavadoņi, bet tā orbītā dominē četri lielie Galileja pavadoņi. Šie četri lielākie — Ganimēds, Kallisto, Jo un Eiropa — kopā tiek dēvēti par llionu. Ap šiem pavadoņiem sapulcētas divas lielākās Saules sistēmas flotes — Pavadoņu valdnieku flote un Zobena armāda. Sevro izskatās tik apmierināts, ka varētu vai paģībt.

Es dodu viņam tādu karu, kādu viņš pat nebija iedomājies.

„Pilsoņu karš starp Bellonas un Augusta namiem ir atsedzis lielākus trūkumus Serdes un Ārējā Novidus attiecībās. Zobena armāda, Oktāvijas galvenā flote, atrodas simtiem miljonu kilometru attālumā no tuvākā atbalsta. Tas ir varenākais Oktāvijas ierocis, ja neskaita Sceptera armādu pie Lunas. Oktāvija ir aizsūtījusi mūsu labo draugu Roku au Fabii nospiest pavadoņu valdniekus uz ceļiem. Viņš ir satriecis katru floti, kas stājusies viņa ceļā, nav pieticis pat ar Mustangas, Telemanu un Arku palīdzību, un viņš ir sakāvis Novidu. Uz šo kuģu klājiem atrodas vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Vairāk nekā desmit tūkstoši obsidiānu. Divsimt tūkstoši pelēko. Trīs tūkstoši prasmīgāko slepkavu, iezīmēto. Prētori, legāti, bruņinieki, vienību komandieri. Savu institūtu labākie zelti. Šo floti papildina Antonijas au Severas-Julii spēki. Un tas ir iebiedēšanas rīks, ar kura palīdzību Valdniece pakļauj planētas savai gribai. Flote, tāpat kā tās komandieris, nekad nav bijusi sakauta.” Ieturu pauzi, ļaudams teiktajam nosēsties, lai visi aptver mana priekšlikuma mērogu.

„Pēc četrdesmit dienām mēs iznīcināsim Zobena armādu un izrausim Sabiedrības kara mašīnas pukstošo sirdi.” Izrauju no galda Sevro slāti un pametu to viņam. „Tagad es uzklausīšu jūsu nolāpītos jautājumus.”