Rīta zvaigzne

7. ZEMES BITES

Krītam pretī izkusušai acij, kas paveras piesnigušās pilsētas centrā. Tur, zemei pampstot uz augšu, starp rūpnīcu rindām dreb un sasveras ēkas. Plaisā un lūst caurules. Caur plaisām asfaltā šaujas šņācoša tvaika strūklas. Lokā viena pēc otras uzliesmo gāzes eksplozijas, izvīdamas liesmu pavedienus ielās, kas viļņojas un ceļas augšup, it kā pats Marss stieptos sešu stāvu augstumā, lai dzemdētu kādu aizvēsturisku milzi. Un tad, kad zeme un pilsēta tālāk vairs nespēj izstiepties, ziemīgajā gaisā no tās izsprāgst nagUrbis — titāniska metāla roka ar izkusušiem pirkstiem, kas kūp un tver, bet tad pazūd, jo, paraudams sev līdzi pusi pilsētas kvartāla, nagUrbis iegrimst atpakaļ Marsā.

Mēs krītam pārāk strauji.

Nolēcu par ātru.

Pretī traucas zeme.

Tad gaisā nokrakšķ skaņas triecienvilnis.

Pēc tam vēl viens. Un vēl viens, līdz, dzemdējot mazu armiju, no nagUrbja izgrābtā tuneļa tumsas atbalso vesels koris. Mums pretī no tuneļa izvirst divi, divdesmit, piecdesmit bruņoti stāvi gravZābakos. Pa labi, pa kreisi no manis. Nokrāsoti asinssarkani, tie izgāž pulsa šāviņus pret debesīm man aiz muguras. Mani mati ceļas stāvus, un es jūtu ozona smaržu. Triecoties cauri gaisa molekulām, pārkarsēto munīciju ieskauj zila gaisma. Pie pleciem piemontētas mini šautenes vemj nāvi.

Starp Arēja dēliem, kas ceļas augšup, iznirst kāds tumšsarkans, bruņots vīrs ar tēva dzelkšņoto ķiveri galvā un noķer Viktru, pirms viņa ir atsitusies pret kāda debesskrāpja jumtu. No viņa ķiveres skaļruņiem plūst vilku gaudas. Tas ir pats Arējs. Mans labākais draugs visās šajās pasaulēs nav par mani aizmirsis. Viņš ir ieradies ar savu impērijas gāzēju, teroristu un atstumto leģionu — gaudoņiem. Viņam aiz muguras lido ducis metāla sieviešu un vīriešu, ap kuru pleciem vējā pland vilkādas. Lielākais no viņiem tērpts tīrās, baltās bruņās ar ziliem plaukstu nospiedumiem, kas rotā krūtis un rokas. Viņa melno kažokādas apmetni vidū šķeļ sarkana svītra. Uz mirkli nodomāju, ka tas ir Pakss, kurš atgriezies no mirušajiem, lai nāktu man palīgā. Taču, kad šis vīrs noķer mani un Holideju, redzu zilajā krāsā uz bruņām ierakstītās zīmes. Tās radušās Marsa dienvidpolā. Tas ir Ragnārs Volārs, Valkīru virsotņu princis. Viņš pamet Holideju citam gaudonim un uzliek mani sev uz muguras tā, lai, ielikdams pirkstus bruņu sprādzēs, varu aplikt rokas viņam ap kaklu. Tad viņš sasveras un caur kūpošo ielejas pilsētu traucas uz tuneli, uzsaukdams man: „Turies cieši, mazo brāli!"

Un tad viņš nirst. Sevro pa kreisi, satvēris Viktru, gaudoņi visapkārt ar svelpjošiem gravZābakiem, un mēs iekrītam tuneļa atvērtās rīkles tumsā. Ienaidnieks seko. Skaņas ir šausmīgas. Vējš kauc. Ieroči blarkšķ, un akmens drūp, kad sienās mums aiz muguras triecas pulsa šāviņi. Mans žoklis klab pret Ragnāra metāla plecu. Viņa gravZābaki vibrē, ieslēgti uz pilnu jaudu. Bruņu skrūves spiež man ribas. Kamēr manevrējam un traucamies cauri piķa melnajai tumsai, baterijas bloks, kas piestiprināts virs viņa astes kaula, triecas man cirkšņos. Metāla haizivs mugurā nirstu arvien dziļāk un dziļāk niknas jūras dzelmē. Aizkrīt ausis. Svilpo vējš. Pa pieri trāpa kāds olis. Kozdamas acīs, pār seju plūst asinis. Vienīgā gaisma ir mirdzošie zābaki un šāvienu zibšņi.

Labā pleca āda aizsvilstas sāpēs. Man gandrīz trāpījis mūsu vajātāju raidītais pulsa šāviņš. Ada tik un tā burbuļo un kūp, aizdedzinādama mana kombinezona piedurkni. Gaisa plūsma liesmas apdzēš. Tomēr pulsa šāviņi nemitējas un, atkal aiztriekušies mums garām, trāpa mums priekšā lidojošā Arēja dēla gravZābakos, sakausēdami šī vīra kājas lielā izkusuša

metāla blāķi. Viņš gaisā noraustās, ietriecas griestos, un viņa ķermenis tiek sašķaidīts. Ķivere nokrīt no galvas un virpuļo tieši man virsū.

Caur plakstiem pulsē sarkana gaisma. Gaisā ir dūmi. Ož pēc degošas miesas. Kož rīklē. Pārogļojušies un gruzdoši taukaudi. Krūtis svilst sāpēs. Visapkārt purvs, pilns kliedzienu, gaudu un saucienu pēc mātes. Un vēl kas. Meža bišu dūkoņa man ausīs. Pār mani kāds noliecies. Atvēris acis, redzu to sarkanajā gaismā. Kāds kliedz uz mani. Spiež man pie mutes masku. No metāla pleca karājas mitra vilkāda, tā kutina manu kaklu. Kāds pieskaras manām rokām. Pasaule notrīs un sasveras.

„Labais borts! Labais borts!” kāds kliedz kā zem ūdens.

Man visapkārt mirstoši vīri. Apdegušas, salocītas bruņu čaulas. Pār tiem kā maitas putni noliekušies mazāki viri, viņu rokās mirdz zāģi, tie loba nost bruņas, mēģinādami atbrīvot tajās iestrēgušos karavīrus, kas mirst no apdegumiem. Tomēr bruņas ir cieši sakusušas. Kāds skar manu roku. Man blakus guļ zēns. Acis platas. Bruņas nomelnējušas. Zem asins un sodrēju kārtas viņa vaigi ir jauneklīgi un gludi. Mutes kaktiņos vēl nav smaida grumbu. Viņa ieelpas kļūst īsākas un ātrākas. Viņš mēmi izrunā manu vārdu.

Un viņa vairs nav.