Rīta zvaigzne

48. IMPERATORS

Iebrūkam uz komandtiltiņa, gaidīdami lamatas. Tā vietā tur valda miers. Tīrs, klusinātas gaismas, tieši tā, kā Rokam patīk. No apslēptiem skaļruņiem plūst Bēthovena mūzika. Visi mierīgi sēž savos posteņos. Slimīgās sejas apspīd blāva gaisma. Divi zelti iet pār plato metāla tiltu, kas pāri bedrēm ved uz komandtiltiņa priekšgalu, kur Roks diriģē savu kauju trīsdesmit metrus platā hologrāfiskā projekcijā. Starp uztvērēju rādītājiem dejo kuģi. Uguns izgaismots, viņš pārslēdzas starp attēliem un dod pavēles kā varens diriģents, kurš prot izvilināt no sava orķestra degsmi. Viņa prāts ir skaists, šausminošs ierocis. Roks iznīcina mūsu floti. Mus-tangas Dejah Thoris skābekļa tvertnes izverd liesmas, bet Koloss un tā trīs pavadošie iznīcinātāji turpina kapāt to ar elektromagnētiskajiem lielgabaliem. Kosmosa tukšumā peld cilvēki un atlūzas. Šī ir tikai viena lielās kaujas daļa. Vairākums viņa spēku, tai skaitā Antonija, vērsti pret Rornulu, Orionu un Telemaniem tuvāk Jupiteram.

Divdesmit metrus tālāk pa kreisi no mums, netālu no komandtilta ieroču noliktavas obsidiānu un pelēko taktiskā vienība gatavo savus smagos ieročus un uzmanīgi klausās savos zelta komandieros, kas gatavojas aizstāvēt komandtiltu pret mani.

Un tepat pie mūsu labās rokas, pie nu jau atvērto durvju vadības paneļa, pārējo neredzēta un nedzirdēta, dreb smalka auguma sārtā baltā sulaiņa formastērpā. Atslēgas koda displejs zem viņas pirkstiem deg zaļā

krāsā. Smalkais stāvs kara apstākļos šķiet tik trausls. Tomēr sievietes sejā vīd izaicinoša apņēmība, pirksts nospiedis durvju atvēršanas pogu, un, tās aizverot mums aiz muguras, viņas mutīte savelkas brīnišķīgā mazā smaidā.

Tas viss trijās sekundēs. Mūs pamana zelta kājnieku komandieris.

Lai cik vilki būtu skaisti, kad gaudo, vislabāk tie nogalina klusumā. Tāpēc norādu pa kreisi, un obsidiāni metas virsū kareivjiem, kas klausās zeltos. Viņš kliedz, lai tie pagriežas, bet Sēfija jau ir starp viņa vīriem, pirms tie paguvuši pacelt ieročus. Dejo cauri tiem, zibinādama savus asmeņus to sejās un ceļgalos. Valkīras ietriecas pārējos. Līdz zelta ķermenis nošļucis no Sēfijas slātes gala un sabrucis uz grīdas, izšāvušas tikai divas pistoles.

No komandtilta otra gala uz mums šauj pelēkie. Tos uzlasa Holi-deja un viņas desantnieki. Mana ķivere ievelkas bruņās. „Rok!” nikni uzsaucu, kamēr mani vīri turpina nogalināt.

Nu viņš novērsies no savas kaujas un ieraudzījis mani. Viss viņa cildenums, aukstasinīgais imperators atkāpies, atstādams viņu pārsteigtu un izbiedētu. Abi ar Viktru slājam pār tiltu; lai gan viņu kuģis iesaistīts kaujā, abās pusēs apjukuši un izbijušies uz mums lūkojas zilie. Klusēdami mums tuvojas abi Roka prētorieši. Abiem mugurā melni violetās bruņas, ko rotā Lunas nama sudrabotais ceturtdaļmēness. Uz metāla tilta pārī nostājamies hidras stājā. Viktra ieņēmusi labo pusi, es — kreiso. Mana prētoriete īsāka par mani. Viņas ķivere nolaista, mati saņemti ciešā copē, gatava mums sludināt savas ģimenes cildenos laurus. „Mans vārds ir Felī-cija au...” Cērtu viņai sejā ar pātagu. Prētoriete aizstāvoties paceļ asmeni, un Viktra diagonāli caur nabu caurdur viņas vēderu. Piebeidzu viņu, tīri nocirzdams galvu.

„Atā, Felīcij.” Viktra nospļaujas un pievēršas otram prētorietim. „Mūsdienās viņos nav nekāda satura. Vai tu esi tēsts no tā paša koka?” Vīrietis nomet slāti un krīt ceļos, teikdams kaut ko par padošanos. Viktra tik un tā grasās nocirst viņa galvu, bet tad ar acs kaktiņu ierauga manu seju. Viņa negribīgi pieņem vīra padošanos, iesper tam pa seju un nodod mūsu obsidiāniem, kas aizbarikādē komandtiltu. „Vai tev

patika nagUrbji?” soļodama Roka virzienā no kreisās puses, prasa Vik-tra. Alkst viņa asiņu. „Še tev nedaudz poētiska taisnīguma, tu, sīkā, nodevīgā kuce.”

Zilie joprojām skatās, nezinādami, ko iesākt. Iekarotāju komanda, kas nāca mūs pārtvert, nu ieņēmusi mūsu vietu gaitenī aiz komandtilta durvīm. Urbi atstājām, bet, lai izkausētu durvis, viņiem būs vajadzīgas vismaz desmit minūtes.

Roka austiņās zum lūgumi pavēlēt. Eskadriļas, ko viņš sūtīja uzbrukumā, nu tukšgaitā lido neaizsargātas. To komandieri, kas raduši pie neredzamās rokas atbalsta, tagad cīnās akli, nezinādami kopējās kaujas norisi. Tas ir Roka stratēģijas trūkums. Individuālā iniciatīva nu rada haosu, jo centrālās smadzenes apklusušas.

„Rok, liec savai flotei atkāpties!” pieprasu. Esmu izmircis sviedros. Sarāvis paceles cīpslu. Roka pārgurumā trīc. Speru smagu soli uz priekšu. Uz tērauda noskan zābaka zole. „Dari to!”

Viņš skatās man garām uz sārto, kas ielaida mūs pa durvīm. Aizlūzušajā balsī atskan nodota mīļākā, nevis saimnieka sāpes. „Amateja... pat tu?” Viņa skumjas jauno sievieti neapkauno. Viņa iztaisno plecus un izslējās. Tad noņem no apkaklītes rozes piespraudi, kas apzīmē viņu kā gēns Fabii īpašumu, un nomet to zemē.

Manu draudzeni pārskrien smieklu trīsas. „Tu, romantiskais mem-mīti!” Viktra smej. Samazinu attālumu starp mums. No maniem zābakiem uz viņa pelēkā tērauda tiltiņa paliek asiņaini pēdu nospiedumi. Norādu viņam aiz muguras uz displeju, kur mirst Mustangas kuģis. Redzu zvaigznes mirdzam pa caurumiem tā korpusā, bet iznīcinātāji nemitējas to apšaudīt. Tic atrodas pie Pakša priekšgala, trīsdesmit kilometrus tuvāk nekā viņas kuģis.

„Liec viņiem pārtraukt uguni!” saku, pavērsdams pret Roku savu slāti. Viņa slātc piekārta pie jostas. Roks zina, cik bezjēdzīgi būtu to pacelt pret mani. „Tūlīt pat!”

„Nē.”

„Tā ir Mustanga!” saku.

„Viņa pati izvēlējās savu likteni.”

„Cik vīru tu nosūtīji?” salti noprasu. „Cik vīru nosūtīji uz Pakšu, lai tic mani atvestu šurp? Piecpadsmit tūkstošus? Cik cilvēku ir uz tiem iznīcinātājiem?” Nobīdu aizsargājošā futrāļa vāciņu no viedpulksteņa displeja uz kreisā apakšdelma un ieslēdzu Pakša reaktora diagnostiku. Tur viss pulsē sarkans. Esam apgriezuši dzesētāja darbību, lai reaktors pārkarstu. Nedaudz lielāks jaudas pieprasījums, un reaktors eksplodēs. „Saki, lai pārtrauc uguni, citādi viņiem beigas.”

Roks izslej savu smalko zodu. „Mana sirdsapziņa neļauj dot šādu pavēli.”

Viņš zina, ko tas nozīmē.

„Tad tas gulsies uz mūsu abu sirdsapziņām.”

Viņš žigli pievēršas savam sakaruZilajam. „Kir, liec iznīcinātājiem uzsākt izvairīšanās manevrus!”

„Par vēlu,” saka Viktra, kad paaugstinu ģeneratora jaudu. Tas manā viedpulkstenī ļauni pulsē sarkans, apskalodams mūs ar savu gaismu. Un hologrammā Rokam aiz muguras no Pakša izplaukst zilas liesmas. Drudžaini reaģēdami uz sava imperatora pavēli, iznīcinātāji pārtrauc apšaudīt Mustangu un mēģina aizvirzīties tālāk, bet Pakša centrā eksplodē spilgta gaisma, kas aptver metāla klājus un, izlaužoties enerģijai, saliec kuģu korpusus, uzgrūzdama tos vienu otram virsū. Koloss ap mums nodreb, un arī mēs tiekam pagrūsti kosmosā, tomēr tā vairogi iztur. Satumsušais Dejah Thoris peld neskarts. Varu tikai lūgties, kaut Mustanga būtu dzīva. Iekožu sev vaigā, lai spētu koncentrēties.

„Kāpēc tu vienkārši neizmantoji mūsu lielgabalus,” savu vīru, savu iznīcinātāju un virsrokas zaudējuma satricināts, saka Roks. „Tu būtu varējis viņus apturēt...”

„Es šos lielgabalus taupu,” atbildu.

„Tie tevi neglābs.” Viņš pagriežas pret mani. „Mana flote liek tavējai atkāpties. Viņi iznīcinās atlikušo, atgriezīsies un atkaros Kolosu. Tad paskatīsimies, cik labi proti noturēt komandtiltu.”

„Muļķa dzejnieks. Vai neesi aizdomājies, kur ir Sevro?” jautā Viktra. „Nesaki man, ka šajā visā esi par viņu aizmirsis.” Viņa ar zodu norāda

uz ekrānu, kur Roka flote vajā pavadoņu valdnieku un Oriona kuģus, kas uzņēmuši kursu uz Jupiteru. „Viņš drīz iesaistīsies.”

Kad kauja sākās, Tēbe, visattālākais no iekšējiem Jupitera pavadoņiem, atradās tālu savā orbītā. Bet, kaujai ievelkoties, orbīta nesa pavadoni arvien tuvāk un tuvāk, kur tā krustojas ar manas flotes atkāpšanās ceļu nedaudz mazāk nekā divdesmit tūkstošus kilometru no Jo. Ar Antonijas flagmani priekšgalā Roka flote to vajā, kā paredzēts, lai līdz galam iznīcinātu manus spēkus. Tiesa, viņi negaidīja, ka mani kuģi jau no sākta gala plānojuši aizvest tos līdz Tēbei, tā dēvētajam beigtajam zirgam.

Kamēr veicu pārrunas ar Romulu, ellcsnirēju komandas kausēja kailās Tēbes virsmā alas. Tagad, kad garām pavadonim slīd Roka līnijkuģi un dedzesKuģi, no alām gāžas Sevro un seši tūkstoši karavīru zvaigžņCaulās. Savukārt no otras pavadoņa puses plūst divi tūkstoši dēlesKuģu, pilni ar piecdesmit tūkstošiem obsidiānu un četrdesmit tūkstošiem aurojošu sarkano. Lielgabali lej uguni. Atstarotāji tiek ieslēgti pēdējā mirklī. Tomēr mani spēki ieskauj pretinieku un aplīp ap to korpusiem kā moskīti Lunas kanalizācijā, lai ieraktos to iekšās un pārņemtu kuģus no iekšpuses.

Tomēr arī manā uzvarā slēpjas nodevība. Romuls bija sagatavojis pats savus zelta dēlesKuģus, ko palaist no pavadoņa virsmas, lai arī sagrābtu kuģus un mūsu ieguvums būtu līdzvērtīgs. Tomēr man kuģi ir vajadzīgi vairāk nekā viņam. Tādēļ mani sarkanie sagrauj tuneļu ieejas brīdī, kad Sevro iet gaisā. Kad Romuls atklās sabotāžu, mana flote jau būs daudzskaitlīgāka par viņējo.

„Nevarēju aizvilināt tevi līdz asteroīdu joslai, tāpēc nācās vienu asteroīdu atvest pie tevis,” saku Rokam, kamēr vērojam kaujas norisi.

„Labs gājiens,” Roks nočukst. Tomēr abi zinām, ka šis plāns strādā tikai tāpēc, ka man ir simt tūkstoši obsidiānu, bet viņam to nav. Labākajā gadījumā visā viņa flotē to ir desmit tūkstoši. Iespējams, ka drīzāk septiņi. Un vēl ļaunāk — kā viņš varēja zināt, ka man to ir tik daudz, ja katrs no Arēja dēlu uzbrukumiem balstījās uz sarkano pleciem? Kaujas tiek uzvarētas vairākus mēnešus pirms to sākuma. Man jau no sākta gala nebija pietiekami daudz kuģu, lai viņu uzveiktu. Bet nu mani kuģi

turpinās bēgt, turpinās izvairīties no viņa lielgabaliem, bet mani vīri sakapās viņa līnijkuģus no iekšienes. Palēnām viņa kuģi kļūs par manējiem un atklās uguni uz lidaparātiem, ar ko lido vienā ierindā. Pret to aizsargāties nevar. Viņš var kuģus iztukšot, bet maniem vīriem būs magnētiskais aprīkojums un skābekļa maskas. Viņš nogalinās tikai savējos.

„Šodien esi zaudējis,” saku slaidajam imperatoram. „Bet tu joprojām vari glābt dzīvības. Pavēli savai flotei atkāpties.”

Viņš pakrata galvu.

„Tu esi iedzīts stūrī, dzejniek,” saka Viktra. „Tev nav izejas. Laiks pieņemt pareizu lēmumu. Es zinu, ka sen neesi to darījis.”

„Un iznīcināt visu, kas atlicis no mana goda?” viņš klusi vaicā, kamēr divdesmit zvaigžņCaulās tērptu vīru grupa caursit kāda tuvēja iznīcinātāja priekšējā angāra stiklu. „Diez vai.”

„Godu?” indīgi jautā Viktra. „Kāds gods, tavuprāt, tev piemīt? Mēs bijām tavi draugi, bet tu mūs nodevi. Pat ne vienkārši nogalināji. Atdevi mūs, lai liek kastēs. Lai svilina ar elektrību. Lai dedzina ar uguni. Lai veselu gadu spīdzina nakti un dienu.” Šeit, bruņās tērptiem, grūti iedomāties, ka šī blondā karotāja jebkad bijusi upuris. Tomēr viņas skatienā manāmas tās īpašās skumjas, jo viņa ieskatījusies nebūtībā. Jutusies varmācīgi nošķirta no pārējās cilvēces. Viņas balsī kūsā emocijas. „Mēs bijām tavi draugi!” „Es devu zvērestu aizsargāt Sabiedrību, Viktra. To pašu zvērestu devāt arī jūs dienā, kad stāvējām savu vadoņu priekšā un pieņēmām rētas savās sejās. Aizsargāt civilizāciju, kas atnesa cilvēcei mieru. Paskatieties, ko tā vietā esat izdarījuši!” Viņš riebumā uzlūko valkīras mums aiz muguras.

„Tu nedzīvo vakara pasaciņā, mazais, šņukstošais memmesdēliņ!” viņa aizsvilstas. „Domā, ka viņiem nav par tevi nospļauties? Antonijai? Šakālim? Valdniecei?”

„Nē,” viņš ātri atbild. „Es neloloju šādas ilūzijas. Tomēr runa nav par viņiem. Runa nav par mani. Ne katrai dzīvei lemts būt sirsnīgai. Dažkārt mūsu pienākums ir dzīvot saltumā. Pat tad, ja tas atrauj mūs no tiem, ko mīlam.” Viņš līdzjūtīgi uzlūko Viktru. „Tu nekad nebūsi tā, ko Derovs grib. Tev tas jāzina.”

„Tu domā, ka esmu šeit viņa dēļ?” Viktra prasa.

Roks sarauc pieri. „Tad tas ir atriebes dēļ?”

„Nē,” viņa dusmīga atcērt. „Tas ir kas vairāk.”

„Ko tu mēģini piemuļķot?” Roks jautā, pamādams ar zodu manā virzienā. „Viņu vai sevi?” Šis jautājums pārsteidz Viktru nesagatavotu. „Rok, padomā par saviem vīriem,” saku. „Cik daudziem vēl jāmirst?” „Ja tev tik ļoti rūp dzīvība, saki savējiem, lai beidz šaut,” Roks atbild. „Saki, lai atgriežas savās vietās un saprot, ka dzīvība nenāk bez maksas. Tā nenāk bez uzupurēšanās. Ja katrs ņems, ko sagribēs, cik laika paies, līdz vairs nebūs nekā?”

Mana sirds lūst, dzirdot viņu sakām šos vārdus.

Mans draugs allaž uztvēris lietas pa savam. Pakļauts paša paisumiem un bēgumiem. Viņa dabā nav ienīst. Tāpat kā manā. Mūsu pasaules padarīja mūs tādus, kādi esam, un visas šīs sāpes tiek ciestas tikai tāpēc, lai vērstu par labu muļķības, ko sastrādājuši tie pirms mums, kas izveidoja pasauli pēc sava ģīmja un līdzības un pameta mūs savu dzīru drupās. Viņa acu zīlītēs atspoguļojas eksplodējoši kuģi. Tie skalo viņa bālo seju niknā gaismā.

„Tas viss...” Roks čukst, juzdams tuvo galu. „Vai viņa bija tik jauka?” „Jā. Viņa bija tāda kā tu,” atbildu. „Sapņotāja.” Viņš ir pārāk jauns, lai izskatītos tik vecs. Ja viņa sejā nebūtu raižu grumbu un starp mums nebūtu nostājušās pasaules, liktos, ka tikai vakar viņš notupās man blakus, kad, nogalinājis Džulianu, drebēju uz Marsa pils grīdas, un teica, ka, iemestam dzelmē, man ir tikai viena izvēle. Turpināt peldēt vai noslīkt. Man vajadzēja mīlēt viņu vairāk. Vajadzēja darīt visu, lai noturētu viņu sev līdzās, un veltīt mīlestību, ko viņš bija pelnījis.

Tomēr dzīve ir tagadne un nākotne, nevis pagātne.

Sajūta, kā raugoties vienam uz otru no tāliem krastiem, bet upe starp tiem kļūst arvien platāka, ūdeņi satumst un rēc, līdz mūsu sejas ir vien blāvas mēness lauskas dziļā naktī. Vairāk kā to zēnu tēli, kas bijām, nevis vīri, kas esam. Redzu viņa sejā, ka tiek pieņemts lēmums. Apņēmība, kas atrauj viņu no šīs dzīves.

„Tev nav jā mirst.”

„Esmu zaudējis neuzvaramo armādu,” Roks saka, atkāpdamies sažņaudzis ciešāk slātes rokturi. Viņam aiz muguras displejā redzams, kā Sevro lamatas sagrauj viņa flotes pamatus. „Kā lai turpinu? Kā lai sadzīvoju ar šo kaunu?”

„Es pazīstu kaunu. Es noskatījos, kā mirst mana sieva,” saku. „Tad es atņēmu sev dzīvību. Ļāvu viņiem sevi pakārt, lai to visu izbeigtu. Lai izbēgtu no sāpēm. To vainas apziņu esmu jutis katru dienu. Tā nav izeja.”

„Mana sirds lūst par cilvēku, kas biji,” viņš saka. „Par to zēnu, kurš redzēja mirstam savu sievu. Mana sirds lūza todien dārzā. Zinot visu, ko esi pārcietis, tā lūst tagad. Mans vienīgais mierinājums bija pienākums, un nu tas man nolaupīts. Parāds, ko esmu mēģinājis atdot... nu netiks dzēsts nekad. Es mīlu Sabiedrību. Es mīlu savu tautu.” Viņa balss atmaigst. „Vai tu to neredzi?”

„Redzu.”

„Un tu mīli savējos.” Viņš mani netiesā, bet arī nepiedod. Tas ir vienkārši smaids. „Es nevaru noskatīties, kā mani iet bojā. Kā viss sagrūst.”

„Tas nesagrūs.”

„Sagrūs. Mūsu laikmets tuvojas galam. Jūtu, kā dienas kļūst īsākas. Neilgā gaisma pār cilvēku karaļvalsti dziest.”

„Rok...”

„Lai viņš to izdara,” man aiz muguras saka Viktra. „Viņš savu likteni ir izvēlējies.” Ienīstu Viktru par to, ka viņa spēj būt tik salta pat tagad. Kā gan viņa neredz, ka, par spīti visam, ko izdarījis, Roks ir labs cilvēks? Neraugoties uz visu, ko licis mums pārciest, viņš joprojām ir mūsu draugs.

„Piedod par visu, kas notika, Viktra. Piemini mani ar gaišam domām.”

„Nē.”

Viņš velta tai skumju smaidu, noņem no kreisā pleca imperatora nozīmi un, smeldamies no tās spēku, sažņaudz plaukstā. Tomēr tad nomet to zemē. Noņemot to no otra pleca, viņa acīs ir asaras. „Es neesmu tās pelnījis. Tomēr, pieveikts šodien, es izpelnīšos slavu. Lielāku nekā tā, ko gūs jūsu zemiskā uzvara.”

„Rok, vienkārši ieklausies mani! Šīs nav beigas! Šis ir sākums! Mēs varam izlabot kļūdas. Roks au Fabii pasaulēm ir vajadzīgs!” Vilcinos. „Tu esi vajadzīgs man.”

„Tavā pasaulē man nav vietas. Mēs bijām brāļi, bet es tevi nogalētu, ja spētu.”

Es esmu sapnī. Nespēju mainīt spēkus, kas ap mani mainās. Apturēt smiltis, kas plūst cauri pirkstiem. Es to iesāku, bet man pietrūka drosmes, spēka, viltības vai ko nu ellē vajadzēja, lai to apturētu. Lai ko es darītu vai teiktu, Roks man bija zudis mirklī, kad atklāja, kas esmu.

Speru soli viņam pretī, domādams, ka spēšu izraut slāti no rokas, viņu nenogalinot, bet Roks zina manu nodomu un sērīgi paceļ brīvo roku. It kā mierinādams mani un lūgdams žēlastību, lai ļauju viņam nomirt, tāpat kā viņš dzīvojis. „Nenāc tuvāk. Nakts manas acis sedz.” Viņš raugās manī asaru pilnām acīm.

„Turpini peldēt, mans draugs,” saku viņam.

Viegli palocījis galvu, Roks aptin slātes pātagu ap kaklu un iztaisno muguru. „Es esmu Roks au Fabii no gēns Fabii. Mani senči spēra kāju uz sarkanā Marsa. Viņi krita pār Veco Zemi. Šo dienu esmu zaudējis, bet ne sevi. Es nekļūšu par gūstekni.” Viņš aizver acis. Roka trīc. „Es esmu zvaigzne naksnīgajās debesīs. Es esmu asmens mijkrēslī. Es esmu dievs un slava.” Trīsoša izelpa. Viņš baidās. „Es esmu zelts.”

Un tur, uz sava neuzvaramā karakuģa komandtilta, kamēr viņam aiz muguras sagrūst viņa izslavētā flote, Deimosas dzejnieks atņem sev dzīvību. Kaut kur vējš gaudo un tumsa čukst, ka man sāk aptrūkties draugu, aptrūkties gaismas. Asinis no viņa ķermeņa slīd pretī maniem zābakiem. To sarkanajos pirkstos iesprostota mana atspulga lauska.