Rīta zvaigzne

35. GAISMA

Septiņas dienas pēc Ragnāra nāves ceļoju pa ledus zemi kopā ar Sēfiju un runāju ar vīru ciltīm Dragātajā kaulā, ar Tīrasiņu drošsiržiem Ziemeļkrastā, ar sievietēm, kuras uz galvas nēsā aunu ragus un stāv izlūkos Raganas pārejā. Lidodami ar gravZābakiem līdzās valkīrām, nesam ziņas par Asgardas krišanu.

Tas ir... dramatiski.

Sēfija un pārdesmit valkīru manā un Holidejas vadībā sākušas trenēties, lai izmantotu gravZābakus un pulsa ieročus. Sākumā viņas ir neveiklas. Kāda virsskaņas ātrumā ielidoja klints sienā. Taču, kad trīsdesmit šādu valkīru nolaižas ar vējā plīvojošām galvas rotām, sejas kreisajā pusē uzzīmējušas Sēfijas Klusētājas zilo plaukstas nospiedumu, bet labajā — Pļāvēja sirpjAsmeni, ļautiņi parasti ieklausās, kas viņām sakāms.

Lielāko daļu obsidiānu vadoņu aizvedam uz iekaroto kalnu, ļaujam viņiem izstaigāt telpas, kurās viņu dievi ēda un gulēja, un parādām aukstos, sasaldētos noslaktēto zeltu līķus. Redzot, ka viņu dievi nokauti, mūsu olīvzaru pieņem vairums, pat tie, kuri klusējot zināja par tautas patieso verdzības stāvokli. Tos, kuri piedāvājumu nepieņēma un apsūdzēja mūs ķecerībā, gāza pašu ļaudis. Divi karavadoņi aiz kauna metās lejup no kalna. Vēl kāda cita pārgrieza sev vēnas ar dunci un noasiņoja uz oranžērijas grīdas.

Savukārt kāda sevišķi traka, maza sieviņa ar lielu naidu noskatījās videoierakstu par sazvērestību, kurā tika plānots gāzt viņu no varas; aizvedām viņu uz kalna datu centru, kur par to viņu informēja trīs zaļie. Aizdevām viņai slāti, aizvedām atpakaļ mājās, un pēc divām dienām viņa pievienoja manai armijai divdesmit tūkstošus karotāju.

Reizēm dzirdu par Ragnāra leģendu. Tā izplatījusies ciltīs. Tie sauc viņu par Runātāju. To, kurš atnesa patiesību, atveda praviešus un ziedoja dzīvību savas tautas dēļ. Tomēr līdz ar mana drauga leģendu plašumā plešas arī manējā. Kad lidojam tikties ar jaunām ciltīm, mani un valkīras jau sveic kalnu nogāzēs iededzināts sirpjAsmens simbols. Mani dēvē par Rīta zvaigzni. Tāpat kā to, pēc kuras tumšajos ziemas mēnešos vadās grifu jātnieki un ceļotāji. Zvaigzni, kas pazūd pēdējā, kad pavasarī atgriežas dienasgaisma.

Viņus sāk vienot mana leģenda. Ne jau biedriskums vienam pret otru. Šie klani savā starpā karojuši paaudzēm ilgi. Toties mana vēsture šeit ir tira. Atšķirībā no Sēlijas un citiem varenākajiem obsidiānu karavadoņiem, es viņiem esmu nebrists sniega lauks. Balta lapa, kurā saskatīt savus sapņus, lai cik atšķirīgi tie būtu. Kā saka Mustanga — es esmu kaut kas jauns, un šajā leģendu, senču un pagātnes pasaulē kaut kas jauns ir kaut kas ļoti īpašs.

Par spīti veiksmei, pulcinot klanus, nākas saskarties arī ar milzīgām grūtībām. Mums ne tikai jāattur sašķeltie obsidiāni no savstarpējiem slaktiņiem goda divkaujās, bet arī jārēķinās ar to, ka daudzi klani pieņēmuši manu aicinājumu mainīt dzīves vietu. Simtiem tūkstošu obsidiānu jāaizved no to mājām Antarktīdā uz sarkano tuneļiem, kur tos neskars zeltu uzlidojumi un bombardēšana, kas gaidāma, kad tie uzzinās, kas šeit noticis. Tas viss jāizdara, neatklājot mūsu manevrus Šakālim. Mustanga ar Dzīvsudraba hakeru palīdzību vadījusi pretizlūkošanu no Asgardas, kas slēpj mūsu klātbūtni un nosūta Kvalitātes kontroles padomes galvenajai mītnei Agejā ziņojumus, kas būtiski neatšķiras no iepriekšējās nedēļās sūtītajiem.

Tā kā nebūs iespējams viņus pārvietot, nevienam nemanot, Mustanga, zeltu aristokrātijas pārstāve, izplānojusi vispārdrošāko manevru

Arēja dēlu vēsturē. Milzīga apmēra karaspēka pārvietošanu ar tūkstošiem transporta un kravas kuģu no Arēja dēlu un Dzīvsudraba tirdzniecības flotes, kas pārvedīs pola iedzīvotājus divpadsmit stundu laikā. Dedzinot hēliju, tūkstotis kuģu slīdēs zemu virs Dienvidu jūras, lai nosēstos pie obsidiānu pilsētu vārtiem un nolaistu rampas, pa kurām uzņems uz klāja simtus un tūkstošus kažokādās tērptu milžu, sīvas lopu smakas apņemtus gan vecos, gan slimos, gan karotājus un bērnus. Tad Arēja dēlu kuģu aizsegā iedzīvotāji tiks izsēdināti dažādās vietās pazemē, bet liela daļa karotāju nonāks mūsu armijas kuģos orbītā. Es nepazīstu nevienu citu cilvēku, kurš spētu to noorganizēt tikpat ātri kā Mustanga.

Astotajā dienā pēc Asgardas krišanas kopā ar Sēfiju, Mustangu, Holideju un Kasiju dodos prom, lai pievienotos Sevro un uzraudzītu pēdējos sagatavošanās darbus pirms migrācijas. Valkīras uz klāja ņem līdzi Ragnāru; ietinušas viņa sasalušo ķermeni raupjā audeklā, viņas spiež to sev klāt aiz šausmām, kamēr mūsu kuģis, teju sasniedzot skaņas ātrumu, traucas piecus metrus virs okeāna viļņiem. Viņas sajūsminātas skatās visapkārt, kad caur vienu no dēlu pazemes pieejas punktiem ielidojam Marsa tuneļos. Šī ir veca kalnraču kolonija kādā dienvidu kalnu grēdā. Kad ielidojam tunelī, mums ar augsti paceltām dūrēm salutē biezās ziemas jakās un balaklāvās tērpti dēlu izlūki.

Pusi dienas lidojuši pazemē, ierodamies Tinošā. Tur rosīgi laidelējas kuģi. Gaiss stalaktītu piestātnēs ir pilns ar simtiem lidaparātu. Šķiet, ka visa pilsēta vēro, kā mūsu kuģis slīd satiksmes plūsmā un nolaižas savā stalaktīta angārā, tā zina, ka lidaparāts nes ne tikai mani un mūsu jaunos obsidiānu sabiedrotos, bet arī salauzto Tinosas vairogu. Garām slīd raudošās pilsētnieku sejas. Bēgļu rindās jau klejo baumas. Brauc obsidiāni. Ne tikai tāpēc, lai karotu, bet arī tāpēc, lai dzīvotu Tinošā. Lai ēstu viņu ēdienu. Lai mitinātos viņu jau tāpat pārapdzīvotajās ielās. Dejotājs saka, ka šī pilsēta ir pulvera muca, kas var uzsprāgt kuru katru mirkli. Nevaru teikt, ka nepiekrītu.

Arēja dēlu noskaņojums ir drūms. Viņi klusēdami sapulcējušies ap manu kuģi, kad nolaižam nosēšanās rampu. Pa to noeju pirmais. Sevro gaida līdzās Dejotājam un Mikijam. Viņš mani spēcīgi apskauj. Stoiskajā

sejā manāmi ķīļbārdiņas pirmsākumi. Sevro izslējies, cik nu stalti spēj, it kā viņa kaulainie pleci vien spētu uzturēt cerību tūkstošiem Arēja dēlu, kuri sapulcējušies piestātnē, lai redzētu Tinosas vairogu atgriežamies savās otrajās mājās.

„Kur viņš ir?” draugs nomākti jautā.

Pār plecu palūkojos uz savu kuģi, no kura Ragnāru lejup pa rampu nes Sēfija un viņas valkīras. Pirmie viņas sveic gaudoņi. Klauns izsaka cieņu Sēfijai, bet Sevro paiet man garām un nostājas valkīras priekšā.

„Laipni lūgta Tinošā,” viņš tai saka nagālā. „Es esmu Sevro au Barka, Ragnāra Volāra asinsbrālis. Sie ir viņa pārējie brāļi un māsas.” Viņš norāda uz gaudoņiem, kuri visi apvilkuši savas vilkādas. Sevro paņem Ragnāra lāčādu. „Viņš vilka šo, kad gāja cīņā. Ar tavu atļauju es vēlētos, lai tā viņam būtu plecos tagad.”

„Tu biji Ragnāra brālis. Tu esi arī mans brālis,” atbild Sēfija. Viņa noklakšķina mēli, un valkīras viņas brāļa mirstīgās atliekas nodod Sevro. Mustanga pamet skatu manā virzienā. Sēfijas dāsnums man šķiet laba zīme. Ja viņa būtu privātīpašnieciska būtne, būtu paturējusi brāļa līķi savās zemēs un saskaņā ar obsidiānu tradīcijām sadedzinājusi uz sārta, lai izkaisītu viņa pelnus pār ledu. Tā vietā Sēfija man teica, ka zina, kur bijušas Ragnāra īstās mājas — pie tiem, ar ko viņš cīnījās plecu pie pleca un kas palīdzēja viņam atgriezties pie viņa tautas.

Mustanga pienāk man tuvāk, kamēr gaudoņi uzklāj Ragnāra augumam lāčādas apmetni un aiznes viņu cauri pūlim. Dēli dod viņiem ceļu. Rokas sniedzas, lai pieskartos Ragnāram. „Paskaties,” Mustanga saka, norādīdama uz šaurām, melnām lentēm, ko dēli iesējuši sev bārdās un matos. Viņa saņem manu mazo pirkstiņu. Viegli paspiedusi, Mustanga liek man atgriezties atpakaļ mežā, kur viņa mani izglāba. Liek just siltumu, pat noskatoties, kā Sevro iziet no angāra ar Ragnāra nedzīvo ķermeni. „Ej!” Mustanga pastumj mani viņa virzienā. „Man un Dejotājam paredzēta konference ar Dzīvsudrabu un Viktru.”

„Viņai vajadzīgs kāds sargs,” saku Dejotājam. „Dēli, kam uzticies.” „Man nekas nenotiks,” nogrozījusi acis, saka Mustanga. „Es izdzīvoju pie obsidiāniem.”

„Viņa dabūs zemesčūskas,” nosaka Dejotājs un nopēta Mustangu bez labestības, ko esmu pieradis redzēt viņa skatienā. Šodien Ragnāra nāve nomākusi viņa garu. Paaicinājis Nerolu un pametis zodu kuģa virzienā, viņš šķiet vecāks. „Un kā ar Bellonu uz klāja?”

„Viņš ir pasažieru kabīnē pie Holidejas. Viņa kakls joprojām ir saplēsts, tāpēc vajadzēs, lai viņu apskata Virānija. Izdariet to diskrēti. Piešķir viņam privātu istabu.”

„Privātu? Šeit viss ir pārbāzts, Derov. Privātas istabas netiek pat kapteiņiem.”

„Viņam ir nozīmīga informācija. Gribi, lai viņu nošauj, pirms viņš mums to atklāj?” noprasu.

„Vai tāpēc paturēji viņu dzīvu?”

Dejotājs uzmet Mustanga! skeptisku skatu, it kā viņa jau būtu sākusi ietekmēt manus lēmumus. Ja vien viņš zinātu, ka viņa Kasijam būtu ļāvusi mirt ar daudz vieglāku sirdi, nekā es jebkad spēšu! Dejotājs nopūšas, kad nepiekāpjos. „Viņš būs drošībā. Dodu savu godavārdu.”

„Vēlāk uzmeklē mani,” Mustanga saka, kad dodos prom.

Atrodu Sevro, viņš ir noliecies pār Ragnāru Mikija laboratorijā. Viena lieta ir dzirdēt par drauga nāvi, pavisam cita — redzēt ēnu, kas palikusi pēc viņa. Pēc tēva nāves nevarēju ciest skatīties uz viņa vecajiem darba cimdiem. Māte bija pārāk praktiska, lai tos izmestu. Teica, ka mēs nevaram to atļauties. Tāpēc kādudien es to izdarīju pats, bet viņa sadeva man pa ausim un lika atnest tos atpakaļ.

Nāves smarža no Ragnāra plūst arvien spēcīgāk.

Dzimtenē viņu saglabāja aukstums, bet Tinoša cieš no elektrības padeves pārrāvumiem, un saldēšanas iekārtas lejā, pilsētā, spēlē otro vijoli aiz ūdens attīrīšanas iekārtām un gaisa cirkulācijas sistēmām. Drīz Mikijs viņu iebalzamēs un sagatavosies apbedīšanai, kādu Ragnārs bija gribējis.

Pusstundu sēžu klusumā un gaidu, kad Sevro ierunāsies. Es negribu šeit atrasties. Negribu redzēt Ragnāru mirušu. Negribu grimt skumjās. Tomēr Sevro dēļ palieku.

Manas paduses ož. Esmu noguris. Trūcīgā ēdiena paplāte, ko atnesa Dīo, stāv neaiztikta; nejuzdams garšu, košļāju tikai vienu cepumu un domāju, cik smieklīgi Ragnārs izskatās uz šī galda. Viņš tam ir par lielu, pēdas karājas pāri malai.

Par spīti smakai, Ragnārs nāvē šķiet mierpilns. Baltajā bārdā kā ziemas ogas vīd sarkanas lentes. Rokās, kas saliktas uz kailajām krūtīm, atdusas divas slātes. Nāvē tetovējumi ir tumšāki — tie klāj viņa rokas, krūtis un kaklu. Galvaskauss, ko viņš ietetovēja arī man un Sevro, nu šķiet tik skumjš. Tas stāsta savu stāstu, lai gan vīrs, kurš to nēsā, jau ir aizsaulē. Spilgtāks kļuvis viss, izņemot brūci. Tā šķiet tik nekaitīga un šaura kā čūskas smaids gar viņa sānu. Ajas durtās brūces vēderā šķiet tik sīkas. Kā kaut kas tik niecīgs varēja atņemt šai pasaulei tik lielu dvēseli?

Kaut viņš būtu šeit.

Ļaudīm viņš vajadzīgs vairāk nekā jebkad.

Sevro acis ir stiklainas, pirksti slīd pāri tetovējumiem uz Ragnāra baltās sejas. „Vai zini, viņš gribēja doties uz Venēru,” kā bērns viņš murmina klusā balsī. Tik klusu es to nebiju dzirdējis. „Parādīju viņam vienu no holoVideo par turienes katamarāniem. Tajā mirklī, kad viņš uzlika brilles, nebiju redzējis kādu smaidām vēl platāk. It kā viņš būtu atradis paradīzi un sapratis, ka nevajag nomirt, lai tur nokļūtu. Viņš nakts vidū mēdza ielavīties un aizņemties manas holoBrilles, līdz kādu dienu es viņam to sasodīto verķi vienkārši atdevu. Tāds maksā augstākais četrsimt kredītu. Vai zini, kā viņš man atlīdzināja?” Nezinu. Sevro paceļ labo roku un parāda man savu galvaskausa tetovējumu. „Viņš padarīja mani par savu brāli.” Sevro lēni, sirsnīgi iedunkā Ragnāra žokli. „Bet lielajam, resnajam idiotam vajadzēja skriet Ajai virsū, nevis bēgt no viņas prom.”

Ledainajā tuksnesī valkīras joprojām veltīgi meklē olimpiskās bru-ņinieces pēdas. Tās ved dziļāk plaisā, kur pazūd kāda dzīvnieka sasalušajās asinīs. Ceru, kaut kas viņu atrada un aizvilka uz savu alu ledū, kur lēni piebeidza. Tomēr šaubos. Tāda sieviete tik vienkārši nepazūd. Lai kāds liktenis Aju piemeklēja, ja viņa ir dzīva, tad atradīs veidu, kā sazināties ar Valdnieci vai Šakāli.

„Tā bija mana vaina,” es saku. „Mans sūdīgais plāns nogalēt Aju.”

„Viņa noslepkavoja Kvinnu. Palīdzēja noslepkavot manu tēvu,” Sevro murmina. „Kamēr biji ieslodzīts, nokāva dučiem mūsējo. Tā nebija tava vaina. Ja tur būtu bijis es, tu būtu zaudējis arī mani. Pat Rags nebūtu varējis mani atturēt mesties viņai virsū.” Sevro ar dūri mīca galda malu, atstādams ādā baltus nospiedumus. „Vienmēr mēģināja mūs aizsargāt.” „Tinosas vairogs,” saku.

„Tinosas vairogs,” balsij aizķeroties, viņš atkārto. „Viņam patika tas vārds.”

„Zinu.”

„Man liekas, ka, pirms satika mūs, viņš vienmēr domāja par sevi kā par zobenu. Mēs ļāvām viņam būt tādam, kā viņš gribēja. Aizstāvim.” Sevro izslauka acis un novēršas no Ragnāra. „Lai nu paliek. Mazais princītis ir dzīvs.”

Pamāju. „Atvedām viņu sev līdzi.”

„Skāde. Divi milimetri.” Viņš saspiež kopā pirkstus, rādīdams, cik trūka, lai Mustangas bulta ķertu Kasija jūga vēnu. Pēc tam, kad Sēfija izsūtīja jātnieces uz ciltīm, ar kuģi aizvedu viņu un vairākus viņas karavadoņus uz Asgardu, lai apskatītu cietoksni. Paņēmu līdzi arī Kasiju, un Asgardas dzeltenie izglāba viņa dzīvību. „Kāpēc viņš vēl ir dzīvs, Derov? Ja tu domā, ka šis pateiksies tev par dāsno sirdi, dabūsi vilties.”

„Es nevarēju vienkārši ļaut viņam nomirt.”

„Viņš noslepkavoja manu tēvu.”

„Es zinu.”

„Nosauc iemeslu.”

„Varbūt es domāju, ka pasaule būs labāka vieta, ja tajā būs viņš,” nedroši bilstu. „Tik daudzi ir viņu izmantojuši, melojuši viņam un nodevuši. Tas viss noteicis to, kāds viņš ir. Tas nav godīgi. Es gribu, lai viņam ir iespēja pašam saprast, kāds cilvēks viņš grib būt.”

„Neviens no mums nevar būt tāds, kāds grib būt,” Sevro murmina. „Vismaz ne uz ilgu laiku.”

„Vai tad mēs necīnāmies tāpēc? Vai tikko to neteici par Ragnāru? Viņš bija padarīts par zobenu, bet mēs devām viņam iespēju būt vairogam. Kasijs ir pelnījis tādu pašu iespēju.”

„Sūdbambuli.” Sevro nogroza acis. „Tas, ka tev taisnība, nenozīmē to, ka tev taisnība. Lai nu kā, bet ērgļus neieredz tikpat ļoti kā lauvas. Kāds no šejieniešiem tik un tā mēģinās viņu nobliezt. Un tavu meiču arī.” „Ar viņu ir zemesčūskas. Un viņa nav mana meiča.”

„Kā teiksi.” Sevro iegāžas vienā no Mikija zagtajiem ādas krēsliem un ar plaukstu paberzē spuraino grebenes malu. „Kaut viņa būtu paņēmusi līdzi Telemanus. Kopā ar viņiem jūs būtu pamatīgi sajājuši Aju.” Viņš aizver acis un atgāž galvu. „Hei,” Sevro pēkšņi atceras, „dabūju tev dažus kuģus!”

„Es redzēju. Paldies!” saku.

„Beidzot.” Viņš iespurdzas. „Pazīme, ka no mums ir jēga. Divdesmit dedzeskuģu, desmit fregates, četri iznīcinātāji un drednauts. Tev būtu vajadzējis to redzēt, Pļāv’. Marsa flote piestūma Fobosu pilnu ar leģionāriem, iztukšoja savus kuģus, bet mēs vienkārši nozagām viņu transporta kuģus, ar pareizajiem kodiem aizlidojām atpakaļ un nolaidāmies viņu angāros. Mana vienība neizšāva ne reizi. Dzīvsudraba puiši pat uzlauza viņu flotes kuģu publisko paziņojumu sistēmu. Viņi visi dzirdēja tavu runu. Dumpis sākās, gandrīz pirms tikām uz klāja — sarkanie, oranžie, zilie, pat pelēkie. Publisko paziņojumu sistēmas triks vairāk gan nestrādās. Zelti iemācīsies izolēties no tīkla, lai nevaram tikt iekšā, bet šonedēļ tas viņiem bija pamatīgs belziens. Kad apvienosimies ar Pakšu un pārējiem Oriona kuģiem, mums būs pamatīgi spēki, ar kuriem sajāt tos elfiņus.”

Šādos brīžos es zinu, ka neesmu viens. Pie velna pasauli, kamēr vien man ir mans noplukušais sargeņģelis. Ja vien es tikpat labi spētu sargāt viņu! Jau atkal viņš ir izdarījis visu, ko lūdzu, un vēl vairāk. Kamēr sapulcēju obsidiānus, viņš izrāva lielu robu Šakāļa aizsardzības flotē. Ceturtdaļu paralizēja. Pārējos piespieda atkāpties uz tālāko Deimosa pavadoni, lai pārgrupētos ar Šakāļa rezervēm un sagaidītu papildspēkus no Cereras un Akadēmijas.

Apmēram stundu viņš pārvaldīja lielākos flotes spēkus visā Marsa dienvidu puslodē. Goblinu karalis. Pēc tam viņš bija spiests atkāpties tuvāk Fobosam, kur, ar Rollo vienību palīdzību nogriežot skābekļa

padevi un izšaujot tos kosmosā, viņa viri neitralizēja slazdā iedzītos lojālistu jūras kājniekus. Es neloloju ilūzijas. Šakālis neļaus mums paturēt pavadoni. Viņam varbūt nerūp tā iedzīvotāji, bet stacijas hēlija rafinēšanas fabrikas viņš nevar iznicināt. Tāpēc drīz sekos vēl viens uzbrukums. Manus kara centienus tas neietekmēs, bet Šakālis būs piesaistīts cīņai ar mūsu atmodinātajiem iedzīvotājiem. Tas patērēs viņa resursus, bet ļaus man rīkoties. Viņam tas ir ļaunākais iespējamais scenārijs.

„Par ko tu domā?” jautāju Sevro.

Viņa skatiens apmaldījies griestos. „Prātoju, cik atlicis, līdz uz galda gulēsim mēs. Un prātoju, kāpēc frontes priekšgalā esam tieši mēs. Tu skaties video, klausies stāstus un domā par parastiem ļautiņiem. Tiem, kas dzīvo uz Ganimēda vai Zemes, vai Lunas. Gribot negribot māc skaudība.”

„Tu domā, ka tev nav dota iespēja dzīvot?” jautāju.

„Ne kārtīgi,” viņš atbild.

„Kā tas ir— kārtīgi?”

Sevro sakrusto rokas kā bērns, kurš sēž namiņā kokā un noskatās lejup uz pasauli, brīnīdamies, kāpēc tā nevar būt tikpat maģiska kā viņš pats. „Es nezinu. Kaut kā ļoti tālu no iezīmēto dzīves. Varbūt kā elfs vai varbūt pat laimīgs kā vidKrāsa. Es vienkārši gribu kaut ko, uz ko paskatīties un teikt: „Tas ir drošs, tas ir mans, un neviens nemēģinās man to atņemt.” Māja. Bērni.”

„Bērni?” pārjautāju.

„Es nezinu. Nebiju par to domājis, līdz nenomira paps. Līdz viņi nesavāca tevi.”

„Tu gribi teikt — līdz nesatiki Viktru...” saku, piemiedzis ar aci. „Starp citu, jauka ķīļbārdiņa.”

„Aizveries,” viņš noburkšķ.

„Vai jūs abi esat—” Sevro mani pārtrauc un maina tēmu.

„Bet būtu jauki būt vienkārši Sevro. Ja paps būtu dzīvs. Ja es būtu pazinis savu māti.” Viņš pasmejas par sevi skaļāk, nekā vajadzētu. „Dažreiz es domāju par pašu sākumu un prātoju, kas būtu noticis, ja tēvs būtu zinājis, ka nāks padome. Ja viņš kopā ar māti un mani būtu aizbēdzis.”

Pamāju. „Vienmēr domāju, kāda būtu dzīve, ja Ēo nebūtu nomirusi. Par bērniem, kurus mēs būtu audzinājuši. Kādus vārdus es būtu viņiem devis.” Sapņaini pasmaidu. „Es būtu novecojis. Skatījies, kā noveco Ēo. Un ar katru jaunu rētu, katru jaunu gadu būtu mīlējis viņu arvien vairāk, par spīti tam, ka viņa iemācītos mūsu sīko dzīvīti neieredzēt. Es būtu atvadījies no savas mātes, varbūt arī brāļa un māsas. Un, ja man paveiktos, kādudien, kad Ēo mati būtu kļuvuši sirmi, pirms tie sāktu izkrist un viņa klepot, urbī sēdēdams, es izdzirdētu virs galvas grūstam akmeņus, un tas arī būtu viss. Viņa būtu aizsūtījusi mani uz krematoriju un izkaisījusi pelnus, un pēc tam mūsu bērni darītu to pašu. Un klanos runātu, ka mēs bijām laimīgi un labi un izaudzinājām nolāpīti labus bērnus. Kad bērni nomirtu, mūsu piemiņa izbālētu, un, kad nomirtu viņu bērni, tā tiktu aizslaucīta prom dziļajos tuneļos tāpat kā pīšļi, kuros mēs pārvērstos. Tas būtu bijis nenozīmīgs mūžs,” es saku, paraustījis plecus, „bet man tas būtu paticis. Un katru dienu jautāju sev — ja man dotu iespēju atgriezties, būt aklam, atgūt to visu, vai es to darītu?”

„Un kāda ir atbilde?”

„Visu šo laiku es domāju, ka rīkojos Ēo dēļ. Es skrēju taisni kā bulta, jo biju ieņēmis galvā vienu nevainojamu ideju. Viņa to gribēja. Es viņu mīlēju. Tāpēc es īstenošu viņas nolāpīto sapni. Tomēr tās ir muļķības. Es dzīvoju nolāpītu pusdzīvi. Padarīju sievieti par elku, par mocekli, par kaut ko, nevis kādu. Izlikos, ka viņa bija nevainojama.” Izlaižu pirkstus caur taukainajiem matiem. „Viņa nebūtu to gribējusi. Un, kad paskatījos uz Dorēm, es vienkārši zināju, tas ir, runājot sapratu, ka taisna tiesa neizlabos pagātni, tai jāizlabo nākotne. Mēs necīnāmies mirušo dēļ. Mēs cīnāmies dzīvajiem. Un vēl nedzimušajiem. Par iespēju laist pasaulē bērnus. Lūk, kam pēc šī visa jāseko. Kāda citādi tam jēga?”

Sevro sēž un klusēdams pārdomā dzirdēto.

„Mēs ar tevi joprojām meklējam tumsā gaismu un gaidām, kad tā parādīsies. Bet tā jau ir iedegusies.” Pieskaros drauga plecam. „Tā gaisma esam mēs, puis’. Mēs esam ievainota, saplaisājusi un stulba tomēr gaisma, un mēs plešamies plašumā.”