Sapņu staigātāja

20.MAZA PASAULE

Mūsu grupas piekto un sesto locekli atrada 2057. gada sākumā gadu pēc tam, kad tai biju pievienoju­sies es.

Viņi ieradās kāda ipaši nejauka karstuma viļņa laikā. Viens no Džeksona ziņnešiem vēstīja, ka 1-4 esot manīti divi jauni gaišreģi. Abi kopā ar kādu tūristu grupu bija ieradušies uz Universitātes panākumiem bagāto ikvasaras konferenci. No valstīm, kur nevaldīja Saiona, atveda simtiem dedzīgu, jaunu tūristu, kurus gatavojās sūtīt atpakaļ kā antigaišreģu politikas aizstāvjus. Šādas programmas jau bija radušas atbal­stu dažos Amerikas apgabalos; Amerikā domas par Saionu dalījās jau vairākas desmitgades. Ziņnesis, neko ļaunu neno­jauzdams, bija pamanījis divas auras un skrējis taisnā ceļā pie sava reģukunga, bet tad izrādījās, ka jaunpienācēji nav 1-4 pastāvīgie iedzīvotāji. Viņiem nebija ne jausmas par sindikāta pastāvēšanu. Varbūt viņi pat nezināja, ka ir reģi.

Ziņnesis bija sacījis, ka viens no abiem tūristiem jauna sieviete gandrīz noteikti esot čukstētāja. Džeksonu tas nein­teresēja. Viņš man teica, ka čukstētāji esot tādi kā uztvērēji viņi jūtot ēterā notiekošo, jaušot garu smaržas un skaņas, un

ritmu. Viņi dzirdot rēgu balsis un vibrācijas un tās pat izman­tojot, lai spēlētu mūzikas instrumentus. Tā ir piemīlīga prasme, viņš sacīja, bet nekas satriecošs. Uztvērēji bija retāk sastopami nekā mediji, bet tikai nedaudz. Ceturtā gaiš­reģu kārta. Taču citadelē tādu nebija daudz, un Džeksonam loti patika visādas dīvainības.

Viņu interesēja otrs gaišreģis. Ziņnesis bija teicis, ka tam esot neparasta aura, krāsas ziņā kaut kas starp oranžu un sar­kanu. Fūrijas aura.

Džekss jau vairākus gadus ielās meklēja fūriju, bet šis bija pirmais cerīgais gadījums. Viņš nespēja noticēt tādai veiks­mei. Viņam radās vīzija, tapa projekts. Džeksons Hols negri­bēja vienkārši bandu o nē! Viņš gribēja dārgumu lādi, reģu sabiedrības krējumu. Viņš gribēja, lai Pretdabiskā Asambleja viņu apskauž vairāk nekā visus citus reģukungus.

- Es viņus pierunāšu palikt, viņš toreiz sacīja, ar savu spieķi norādīdams uz mani. Pagaidi vien, manu mīlulīt!

- Viņiem ir dzīve savā valsti, Džeks. Ģimenes. Es nebiju pārliecināta. Vai tev nešķiet, ka viņiem vajadzēs laiku, lai par to padomātu?

- Tam nav laika, dārgā. Līdzko viņi būs prom, es viņus vairs nekad neatgriezīšu. Viņiem ir jāpaliek.

- Sapņo vien!

- Es nesapņoju. Bet varbūt saderēsim? Viņš pastiepa roku. Ja tu zaudēsi, tad divus uzdevumus izpildīsi bez samaksas. Un nospodrināsi manu antīko spoguli.

- Bet ja uzvarēšu?

- Es tev par tiem pašiem uzdevumiem maksāšu dubultā. Un tev nebūs jāspodrina mans antīkais spogulis.

Es paspiedu viņa roku.

Džeksonam piemita izcilas runas spējas. Skaidri zināju, ko par viņu sacītu mans tēvs: “Paskat, tas nu gan ir bučojis

Blērnijas akmeni! [12] ” Džeksonam piemita kas tāds, kas lika vēlēties izpatikt, lai tikai ieraudzitu viņa acīs iemirdzamies to īpašo mežonīgo dzirksti. Viņš zināja, ka piedabūs abus sveši­niekus palikt. Uzmeklējis viņu viesnīcu un samaksājis kādam mangotājam, lai izzinātu nolūkoto reģu vārdus, Džeksons aiz­sūtīja abiem ielūgumu uz “īpašu sarīkojumu” kādā modīgā kafejnīcā Koventgārdenā. Es pati personiski aiznesu ielūgumu durvju sargam aploksnē, kas bija adresēta mis Nadīnei L. Āmetai un misteram Ezekjelam Senzam.

Viņi mums atsūtīja savus datus. Pusbrālis un pusmāsa. Abi mitinājās Bostonā Masačūsetsas mirdzošajā galvaspil­sētā. Intervijas dienā Džeksons mums pa e-pastu piesūtīja jaunākās ziņas.

Pasakaini. 0, tas ir pasakaini!

Viņa pavisam noteikti ir šņācēja. Ļoti daiļrunīga. Un fantas­tiski rupja.

Brālis mani intriģē. Nevaru saprast, kas tā par auru. Kaiti­noši.

Niks, Elīza un es gaidījām vēl stundu, un tad pienāca zelta vārdi.

Viņi paliek. Peidža, lai to spoguli dabūtu tīru, būs krietni jāpasvīst.

Tā bija pēdējā reize, kad saderēju ar Džeksonu Holu.

Aizritēja divas dienas. Elīza mūsu midzenī iekārtoja istabu jaunpienācējiem, un tikmēr es un Niks devāmies uz

Goverstritu pēc reģiem. Bijām izdomājuši, ka viņi vienkārši nozudīs it kā būtu nolaupīti un noslepkavoti. Mēs atstātu pavedienus asiņainas drēbes, kādu matu. Saionai tas šaus­mīgi patiktu. Viņi varētu izmantot šo gadījumu, lai sāktu bazūnēt, ka pretdabiskie atkal noziegušies. Un kas vēl sva­rīgāk viņi nemedīs abus pazudušos.

- Domā, ka Džekss viņus tiešām pārliecināja palikt? es ceļā jautāju.

- Tu zini, kāds ir Džekss. Ja viņā gana ilgi klausās, viņš var pamanīties kādu pārliecināt nolēkt no klints.

- Bet viņiem noteikti ir ģimenes! Un Nadīne ir studente.

- Varbūt šiem reģiem viņu zemē nemaz tik spoži neklājas, sotnos. Saionā reģi vismaz var uzzināt, kas viņi tādi ir. Viņ­pus okeānam viņi noteikti domā, ka ir vienkārši traki. Niks uzlika saulesbrilles. Tādā ziņā Saiona ir īsta svētība.

Viņam bija zināma taisnība. Ārpus Saionas nepastāvēja nekāda īpaša politika attiecībā uz gaišreģiem; viņus neviens oficiāli neatzina, un viņiem nebija minoritātes statusa reģi parādījās tikai daiļliteratūrā. Bet tas taču vienalga noteikti bija labāk nekā sistemātiska vajāšana un slepkavošana, kāda notika pie mums. Es nekādi nespēju saprast, kāpēc lai viņi te paliktu.

Abi gaidīja pie Universitātes. Niks pacēla roku, sasveicinā­damies ar tuvāko.

- Čau! Zek? Svešinieks pamāja. Es esmu Niks.

- Peidža, es sacīju.

Zeka acis bija melnās tējas krāsā; tās raudzījās no kalsnas, savaldīgas sejas. Viņam varēja būt starp divdesmit un trīs­desmit gadiem; savam garumam viņš bija vājš, ar trauslām plaukstu locītavām un saulē norūdītu ādu.

- Jūs no Džeksona Hola, vai ne? Puisis runāja ar nepa­zīstamu akcentu. Ar brīvo roku viņš noslaucīja no pieres sviedrus, uz mirkli atsedzot vertikālu rētu.

- Jā, bet neatkārto viņa vārdu. SSD var būt jebkur. Niks pasmaidīja. Un tu noteikti esi Nadlne.

Viņš skatījās uz čukstētāju. Meitenei bija tādas pašas acis kā brālim un nemierīgi sejas vaibsti, bet citādi viņi viens otram nelīdzinājās. Nadīnes mati bija nokrāsoti sarkani un apgriezti tik taisni, it kā būtu ar lineālu nomērīti. Saionas cita­delēs sliecās izmantot attiecīgās desmitgades modi un slengu, kurā tās bija dibinātas; Saionas Londonā visi ģērbās neuzkrī­toši, Viktorijas laika stilā. Nadīnes dzeltenā blūze, džinsi un augstpapēžu kurpes brēktin brēca “tūriste” un “citādā”. Tā mani sauca, kad pēdējo reizi pārbaudīju, viņa atcirta.

Niks viegli samiegtām acīm uzlūkoja Zeķu. Ari man bija grūtības klasificēt viņa auru. To redzot, Nadīne nostājās tuvāk brālim.

- Kas ir?

- Nekas. Piedodiet, Niks atvainojās. Viņš paskatījās pāri abiem pakaušiem un pavēroja Universitāti, un tad viņus pēc kārtas uzlūkoja. Mums jārīkojas ātri. Pieļauju, ka esat visu apdomājuši, jo, kad no šis ēkas aiziesiet, atpakaļceļa vairs nebūs.

Zeks paskatījās uz māsu. Viņa, rokas sakrustojusi, blenza uz savām kurpēm. Mēs esam pārliecināti, puisis sacīja.

- Mēs esam izdarījuši izvēli.

- Tad ejam!

Ielas galā visi četri sakāpām taksītī. Nadīne parakņā­jās somā un izķeksēja austiņas. Neko neteikusi, meitene tās uzlika un aizvēra acis. Šķita, ka viņas lūpas dreb.

- Uz Monmotstritu, lūdzu, Niks sacīja šoferim.

Mašīna aizripoja. Mums par laimi, šādi taksīši nebija

licencēti. Viņu gaišreģu klienti tiem deva kaudzi peļņas.

Māja Monmotstrītā bija Džeksona miteklis trīsstāvu nams virs neliela veikaliņa. Es bieži te paliku pa nakti, patei­kusi tēvam, ka pārnakšņošu pie draugiem. Gluži melots tas nebija. Vairākus mēnešus mācījos gaišreģu sabiedrības iera­žas: bandu uzbūvi, līderu vārdus, etiķeti un to, kuri ir savstar­pēji naidīgi sektori. Džeksons pārbaudīja manu talantu. Mā­cīja būt par vienu no viņiem.

Dažas nedēļas pēc tam, kad biju dabūjusi jauno darbu, es spēju apzināti izlauzt garu no tā vietas. Šajos brīžos uzreiz pārstāju elpot. Džekss un Ellza pārbijās, domādami, ka ir mani nogalinājuši. Niks kā jau ārsts mani atdzīvināja, inji­cējot sirdi adrenalīnu; krūtis sāpēja vēl nedēļu, bet es jutos tik lepna kā nekad. Mēs četratā aizgājām uz Chateline’s to nosvi­nēt, un Džeksons nākamajai reizei pasūtīja dzīvības nodroši­nāšanas sistēmu.

Es iederējos šo cilvēku vidū. Viņi saprata, cik savāda ir mana dzīve dzīve, kuru tikai nupat biju sākusi atklāt. Sevendaialsā bijām radījuši savu nelielo pasauli noziegumu un krāsu pasauli. Bet tagad mūsu vidū bija svešinieks. Varbūt divi, ja Nadlne izrādīsies interesanta.

Uztaustīju viņu sapņavas. Nadlnes bija pavisam parasta, bet Zeka mjā… viņa sapņava nudien bija interesanta. Tāds tumšs, smags apveids ēterā.

- Nu, Zek, Niks jautāja, no kurienes tu esi?

Puisis pacēla galvu.

- Es piedzimu Meksikā, viņš atbildēja, bet tagad dzī­voju kopā ar Nadīni.

Neko vairāk viņš nepaskaidroja. Es pametu skatienu pāri plecam. Vai tu jau agrāk esi bijis kādā Saionas citadelē?

- Nē. Nebiju pārliecināts, ka tā būtu laba doma.

- Tomēr tu atbrauci.

- Mēs vienkārši gribējām uz kādu laiku tikt prom. Nadl­nes koledža piedāvāja vietas konferencē. Mani māca ziņkārība par Saionu. Puisis nolaida acis uz savām rokām. Priecājos, ka izlēmām atbraukt. Mēs jau vairākus gadus jūtamies atšķi­rīgi, bet… nu, misters Hols mums pateica, kāpēc tā.

Niks izskatījās ieintriģēts. Kāda štatos ir oficiālā nostāja attiecībā uz gaišredzību?

- To dēvē par ĀMU ārpusmaņu uztveri. Saka tikai to, ka Saionas likumdošanā ĀMU uzskata par slimību un izmeklē. Viņi negrib ieņemt noteiktu nostāju. Domāju, tas nekad arī nenotiks.

Gribēju jautāt par viņu ģimenēm, bet nojauta teica, ka tas jāatstāj uz vēlāku laiku. Džeksons ļoti priecājas, ka mums pievienosieties. Niks pasmaidīja. Ceru, ka jums te patiks!

- Jūs pieradīsiet, es piebildu. Kad es te ierados, man viss riebās. Džeksons mani noalgoja, un kļuva labāk. Sindikāts par jums parūpēsies.

Zeks pacēla galvu. Vai tu neesi angliete?

- īriete.

- Man šķita, ka tikai nedaudzi īri izbēga no Mollijas dum­pja.

- Man izdevās.

- Tā bija liela traģēdija. īru mūzika ir skaista, viņš pie­metināja. Vai tu zini dumpinieku dziesmu?

- To par Molliju?

- Nē, to otru. To, kuru dziedāja dumpja beigās, kad aprau­dāja mirušos.

- Tu domā “Kvēlogļu ritu”?

- Jā, tieši tā. Viņš pieklusa, bet tad ievaicājās: Vai tu varētu nedaudz padziedāt?

Mēs ar Niku reizē iesmējāmies. Zeks pietvīka līdz ausu galiem. Piedod, tas bija jokaini, viņš atvainojās. Man vienkārši ļoti gribētos dzirdēt, kā īsti to dzied. Ja tev tas nav pārāk liels apgrūtinājums. Kādreiz man patika klausīties Nadīnē, bet… nu, viņa vairs nespēlē.

Niks uzmeta man skatienu. Čukstētāja, kas nespēlē mū­ziku. Džeksons, maigi izsakoties, nepriecāsies. Attapos, ka Zeks joprojām raugās uz mani un gaida atbildi.

Es nezināju, vai protu nodziedāt to dziesmu. īru mūzika Saionā bija aizliegta, īpaši Iru dumpinieku mūzika. Bēr­nībā es runāju ar spēcīgu Iru akcentu, bet pēc pārvākšanās to atmetu, jo baidījos no Saionā valdošās hibernofobijas. Pat astoņu gadu vecumā jutu savādos skatienus, kādus cil­vēki man uzmeta, kad kaut ko izrunāju citādi, nekā viņiem patiktu. Kādreiz stundām ilgi stāvēju pie spoguļa un atda­rināju ziņu diktorus, līdz biju izkopusi precīzu, angļu valsts skolām raksturīgu izrunu. Taču tāpat nekļuvu diez ko iemīļota un mani gadiem ilgi saukāja par Molliju Mahouniju, bet tad neliels meiteņu pulciņš mani pieņēma droši vien tāpēc, ka mans tēvs finansēja skolas deju pasākumus.

Varbūt atcerēties to dziesmu biju parādā savam brālēnam. Raudzījos ārā pa logu un klausījos, kā deklamēju rindas:

Mīļā, tas bija tai kvēlogļu ausmā,

Kad oktobris dvesa rīta jausmā.

Uguns raudāja medainā pļavā.

Nāc, nāc ielejas rēgs,

Es stāvu tais pelnos, kuros tu dej.

Īrija gaida, lai mājup tu ej.

Sirdsmīļā, es redzēju debesīs guni

Tai oktobrī skaudrā, kad saule jau augstu.

Dūmi tur smacēja medaino pļavu.

Hārk, Hārk, tu dienvidu gars,

Es gaidu tevi pie šķeltā koka.

Nu šķēlusi Īrijai sirdi ir jūras roka.

Dziesmā bija vairāk rindiņu, bet es piepeši aprāvos. Atce­rējos, kā vecāmāte šo dziesmu bija dziedājusi bēru dievkalpo­jumā tajā pašā, kuru slepus sarīkojām Veilā. Bijām tikai mēs seši. Mirstīgo atlieku, ko aprakt, nebija. Toreiz tēvs paziņoja par savu iesaukšanu un atstāja vecvecākus pārciest Saionas militāro valsts dienviddaļas okupāciju. Zeks raudzījās drūmi. Niks pēc brīža paspieda man roku.

Kad tikām līdz Monotstrītai, mašīnā jau valdīja neiztu­rams karstums. Iespiedu šoferim rokā dažas banknotes. Vienu viņš pasniedza atpakaļ.

- Tas par skaisto dziesmu, šoferis noteica. Lai Dievs tevi svētī, mīļā!

- Paldies!

Bet naudu es atstāju uz sēdekļa. Es neņemtu naudu par atmiņām.

Palīdzēju Nikam izkraut koferus. Nadīne izkāpa no taksīša un noņēma austiņas. Viņa uzmeta ēkai iznīcinošu ska­tienu. Manu uzmanību piesaistīja meitenes soma; tā bija kāda Ņujorkas dizainera darinājums. Somai būs jāpazūd. Gārdenā amerikāņu mantas traki izķēra. Biju gaidījusi, ka viņai būs kāda mūzikas instrumenta futrālis, bet neko tādu nemanīju. Varbūt Nadīne nebija čukstētāja. Viņa varēja būt kāds no vēl vismaz trim uztvērēja paveidiem.

Ar savu atslēgu atslēdzu sarkanās durvis, kurām bija pie­stiprināta zelta plāksnīte ar uzrakstu “Lenormāna aģentūra”. Ārpasaules acīs mēs bijām cienījama mākslas aģentūra. Iekš­pusē tik godīgi nebijām.

Kāpņu augšgalā stāvēja žilbinošos kankaros uzcirties Džekss. Viņš bija tērpies zīda vestē, kreklā ar baltu, stīvu apkaklīti un rotājies ar spīdīgu kabatas pulksteni un kvēlošu cigāru. Džekss rokā turēja mazu stikla kafijas krūzīti. Centos saprast, kā cigārs un kafija kādam varētu šķist saderīga kombinācija, bet to nespēju.

- Zek, Nadīne! Priecājos jūs atkal redzēt.

Zeks paspieda viņiem roku. Mums arī prieks, mister Hol!

- Laipni lūgti Sevendaialsā! Jūs jau zināt, ka es esmu šī sektora reģukungs. Un jūs tagad esat manas elites locekļi. Džekss skatījās Zekam sejā, bet es zināju, ka viņš koncentrējas uz puiša auras nolasīšanu. Pieļauju, ka Goverstritu jūs atstā­jāt neuzkrītoši.

- Neviens mūs neredzēja. Zeks saspringa. Vai tas tur… vai tas tur tālāk ir gars?

Džekss pameta skatienu aiz muguras. Jā, tas ir holan­diešu kluso dabu gleznotājs PIters Klāss. Viena no mūsu ražī­gākajām mūzām. Miris 1600. gadā. PIter, nāc iepazīsties ar mūsu jaunajiem draugiem!

- Lai Zeks iepazīstas. Es esmu nogurusi. Nadīne pat nepaskatījās uz Pīteru, kurš ignorēja sev adresēto rīkojumu. Viņa nebija redzīga. Es gribu pati savu istabu. Es nemēdzu dalīt mitekli ar vēl kādu, viņa sacīja, skarbi uzlūkodama Džeksu. Lai nebūtu pārpratumu.

Nogaidīju, kā Džekss reaģēs. Viņa seja neko daudz neiz­pauda, bet nāsis iepletās. Tā nebija laba zīme.

- Tu dzīvosi istabā, ko tev ierādīs, viņš sacīja.

Nadīne sabozās. Jūtot briestam konfliktu, Niks aplika viņai

ap pleciem roku. Protams, tev būs pašai sava istaba, viņš solīja, gurdi skatoties uz mani pāri meitenes galvai. Zeks mums būs jāizgulda uz dīvāna. Elīza to pašlaik kārto. Vai varu tev piedāvāt kādu dzērienu?

- Jā, vari. Viņa ieplestām acīm palūkojās uz Džeksu.

- Redzu, ka daži eiropieši zina, kā izturēties pret dāmu.

Džeksons izskatījās tā, it kā viņa tam būtu iecirtuši pļauku. Niks aizveda meiteni prom uz nelielo virtuvīti.

- Es neesmu, viņš sakostiem zobiem izgrūda, eiro­pietis.

Neviļus pasmaidīju. Gādāšu, lai neviens tevi netraucē.

- Paldies, Peidža! Viņš saslējās. Nāc uz manu kabi­netu, Zek. Mēs aprunāsimies.

Zeks uzkāpa pa kāpnēm, atskatīdamies uz Pīteru, kurš plivinājās gar savu pēdējo gleznu. Iekams paguvu kaut ko pateikt, Džeksons saķēra manu roku.

- Viņa sapņava, viņš klusi sacīja. Kāda tā šķiet?

- Tumša, es atbildēju, un…

- Lieliski! Neko vairāk nesaki.

Viņš gandrīz skriešus metās augšup pa kāpnēm, iesprau­dis cigāru mutes kaktiņā. Es paliku viena ar trim koferiem miruša mākslinieka sabiedrībā, un jāteic, ka PIters, lai ari kā man viņš nepatiktu, nebija nekāds lielais runātājs.

Iemetu skatienu pulkstenī. Pusvienpadsmit. Elīza pēc da­žām minūtēm atgriezīsies. Uzlēju svaigu kafiju un apsēdos dzīvojamā istabā, kur goda vietu ieņēma kāds Džona Viljama Voterhausa audekls; tajā bija attēlota vijīgā, sarkanā kleitā ģērbusies tumšmate, kas raudzījās kristāla lodē. Džeksons kādam tirgonim bija samaksājis lielu naudu par trim Voter­hausa gleznām no melnā saraksta. Bija ari glezna ar Edvardu VII ar visām viņa regālijām. Atvēru logu un iekārtojos lasīt jauno pamfletu, pie kura strādāja Džeksons “Par klīstošu mirušo mahinācijām”. Pagaidām biju izlasījusi par četriem garu veidiem sargeņģeļiem, spokiem, mūzām un psihopompiem. Par poltergeistiem vēl nebiju izlasījusi.

Divpadsmitos ieslāja Elīza kā parasti, pavisam izklai­dīga. Viņa man pasniedza kārbiņu ar makaronu maltīti no Laislstritas. Sveika! Tev jau neizdevās pierunāt Pīteru vēl­reiz uzmālēt “Vijoli un stikla lodi”?

Elīza Rentone bija Džeksa transa medijs; viņa bija četrus gadus vecāka par mani. Meitene specializējās reģu mākslā. Viņa bija dzimusi satriecoši tuvu Mērilebovas baznīcai [13] un līdz deviņpadsmit gadu vecumam strādājusi kādā pagrīdes teātrī Kata ielā, bet tad atsaukusies uz Džeksona pamfletu un tika nolīgta. Kopš tā laika viņa bija Džeksa galvenais ienā­kumu avots. Elīzai bija gluda olīvkrāsas āda un ābolzaļas acis, un savus zeltainos matus viņa allaž sacirtoja atsperīgās lokās. Pielūdzēju viņai nekad nebija trūcis viņu mīlēja pat gari bet Džeksons turējās pie principa “nekādu tuvu attiecību”, un Elīza tam pakļāvās.

- Vēl ne. Man šķiet, ka viņam ir radošā krīze. Noliku pamfletu malā. Vai satiki jaunpienācējus?

- Nupat satiku Nadlni. Šī knapi sasveicinājās. Elīza atkrita sēdeklī man blakus. Vai mēs esam pārliecināti, ka viņa ir šņācēja?

Atvēru kūpošo makaronu kārbiņu. Nekādus instrumen­tus es neredzēju, bet varbūt ir. Vai Zeķu redzēji?

- Palūrēju kabinetā. Viņam ir kaut kāda tumši oranža aura.

- Tātad viņš ir fūrija.

- Viņš neizskatās pēc fūrijas. Neizskatās pēc tāda, kas bai­dītu rēgus. Meitene balansēja uz ceļa garneļu krekerus. Nu ko, ja jau Pīters tiepjas, tad man oficiāli ir brīvais laiks. Vai gribi vēlreiz mēģināt paklaiņot?

- Tikai tad, kad Džekss būs dabūjis dzīvības nodrošināša­nas sistēmu.

- Protams! Man šķiet, ka ventilatoram būtu jābūt otrdien. Līdz tam mēs piesargāsimies. Viņa man pasniedza skiču bloknotu un zīmuli. Visu laiku gribēju palūgt: vai tu varētu man uzzīmēt savu sapņavu?

Es paņēmu bloknotu. Uzzīmēt?

- Aha! Ne jau puķes vai kaut ko tamlīdzīgu tikai augšskatu. Mēs mēģinām saprast, kāds ir cilvēku sapņavas plāno­jums, bet tas ir grūti, jo neviens no mums nevar iziet ārpus savas saules zonas. Domājam, ka zonu ir vismaz trīs, bet vajag, lai tu tās iedali lai redzētu, vai mūsu teorijas ir patie­sas. Vai varēsi?

Mani piepildīja piešķirta mērķa apziņa. Es šajā grupā būšu ļoti noderīga. Protams, es piekritu.

Elīza ieslēdza televizoru. Es sāku skicēt un uzzīmēju apli ar trim lokiem ap to.

No televizora atplūda “ScionEye" fona mūzika. Skārleta Bērniša lasīja dienas ziņas. Elīza, košļādama krekerus, norā­dīja uz ekrānu. Kā tev šķiet, varbūt viņa patiesībā ir vecāka par Vīveru, tikai viņai ir bijis tik daudz plastisko operāciju, ka krunkas fiziski vairs nevar rasties?

- Viņa pārāk daudz smaida, lai tā būtu. Turpināju ski­cēt. Tagad mans zīmējums vairāk līdzinājās šautriņu mērķa ripai ar piecām sadaļām. Tātad esam noskaidrojuši, ka te, es pieklaudzināju pie apļa viduča, atrodas saules zona.

- Jā. Saules zona ir tā, kur gariem jāpaliek, lai saglabātu veselo saprātu. Sudrabotā saite ir kā drošības tīkls. Tā vai­rumu reģu kavē doties ārpus šīs zonas.

- Bet ne mani.

- Tieši tā! Tā ir tava personiskā dīvainība. Teiksim tā: vai­rumam starp ķermeni un garu ir kāda colla, viņa stāstīja, rādīdama attālumu ar pirkstiem. Tev ir jūdze. Tu vari iekļūt savas sapņavas ārējā lokā, un tas nozīmē, ka vari just ēteru daudz tālāk nekā mēs. Tu spēj arī sajust sapņavas. Mēs jūtam tikai garus un auras, turklāt ne jau no liela attāluma. Es paš­laik nejūtu ne Džeksonu, ne pārējos.

To es jutu. Bet man ir robežas.

- Tāpēc mums ir jāuzmanās. Vēl nezinām, cik plašas ir tavas robežas. Varbūt tu spēj pamest savu ķermeni, bet var­būt ne. Būs jāskatās.

Pamāju ar galvu. Džeksons savu teoriju par sapņu gājē­jiem man bija klāstījis jau daudzas reizes, bet Elīza bija daudz labāka skolotāja. Kas notiktu, ja tu mēģinātu iziet no savas saules zonas? Teorētiski.

- Nu, mēs domājam, ka otrā zona ir tā, kur norisinās nereģu “murgi”. Dažreiz, ja cilvēks atrodas stresā vai nervozē, saite ļauj viņam tur nokļūt. Bet, ja iet tālāk, viņš sāk just ļoti spēcīgu vilkmi atpakaļ uz centru. Ja kāds nokļūtu tālāk par mijkrēšļa zonu, tad juktu prātā.

Es pacēlu vienu uzaci. Es tiešām esmu dīvaine, vai ne?

- Nē, nē, Peidža. Neuzdrošinies tā domāt. Neviens no mums nav dīvainis. Tu esi brīnums! Lēcēja. Meitene izņēma man no rokām bloknotu. Kad Džekss atbrīvosies, es viņam šito parādīšu. Viņam šausmīgi patiks. Vai tu šonakt paliksi pie tēta? Vai tad negrasījies piektdienās nakšņot pie viņa?

- Man jāstrādā. DIdions domā, ka esot atradis Viljamu Terisu.

- Piķis un zēvele! Nemaz nerunā. Elīza pagriezās pret mani. Klau, bet tu jau zini, ko runā par sindikātu. Ja tam pievienosies, tad vairs nekad netiksi vaļā. Vai tevi tas tiešām joprojām apmierina?

- Nekad neesmu jutusies apmierinātāka.

Elīza man uzsmaidīja. Smaids bija savāds, gandrīz sku­mīgs. Nu labi, viņa noteica. Būšu augšā. Man jānomie­rina PIters. Nožvadzinājusi rokassprādzes, viņa iesāņus izgāja no istabas. Es sāku iekrāsot gredzenus zīmējumā, katru nākamo ieēnojot tumšāku par iepriekšējo.

Kad Džeksons pēc dažām stundām nonāca lejā, es vēl strādāju. Tuvojās saulriets. Man drīz būs jāiet satikties ar Dīdionu, bet es gribēju ielikt savu skici datorā. Džekss izskatī­jās gandrīz vai drudža pārņemts.

- Džeks?

- Nenolasāmais, viņš izdvesa. 0, mana burvīgā, bur­vīgā Peidža! Mūsu dārgais misters Senzs ir nenolasāmais.