Sapņu staigātāja

28.AIZLIEGUMS

parādījās virsuzraugs. Vīrietis bija uzcirties tā, lai ska­tītājus apžilbinātu viņa krāšņās drēbes. Virsuzraugam mugurā bija garš, līdz kaklam aizpogāts sarkans apmet­nis, kas sedza visu augumu. Viņš paklanījās.

- Sveicināti, dāmas un kungi, un sirsnīgi lūdzu I Šeolā! Es esmu virsuzraugs Beltrams. Es gādāju par cilvēku popu­lāciju pilsētā. Vissirsnīgākie sveicieni tiem no jums, kuri te ieradušies no vēl nepārveidotajām kontinenta daļām! Nebai­dieties pēc izrādes jums būs iespēja pārvērst jūsu pilsētas Saionas citadelēs, kā to jau paveikušas daudzas citas. Mūsu programma ļauj valdībām izskaust un nošķirt gaišreģus, kamēr tie vēl ir jauni, bez nepieciešamības rīkot dārgas masu nāvessoda izpildes.

Mēģināju neklausīties. Ne jau visās valstīs gaišreģiem nāvessodu izpildīja ar naitkaindu. Daudzās tās bija nāvējošas injekcijas, šāvēju komanda vai vēl ļaunāk.

- Mēs jau esam izplānojuši II Šeolas dibināšanu sadarbībā ar Saionas citadelēm Parīzi un Marseļu, kas kļūs par pirmajām franču satelītpilsētām. Aplausi. Minats pasmaidīja. Šovakar mēs ceram noteikt vēl vismaz divu kontrolēto pilsētu iespēja­mās atrašanās vietas kontinentā. Taču pirms tam esam jums

sagatavojuši nelielu izrādi, lai pierādītu, ka daudzi mūsu gaiš­reģi savas spējas izmanto, lai daritu labu. Mūsu izrāde atgā­dinās par tumšajiem laikiem pirms refaītu ierašanās toreiz, kad vara vēl bija Asiņainā Karaļa rokās. Karaļa, kurš uzcēla savu namu uz asins pamatiem.

Pulkstenis sita apaļu stundu. Noskatījos, kā rindā iznāk divdesmit artisti. Viņi uzvedīs Edvarda VII dzīvesstāstu no brīža, kad viņš nopirka garu seansu galdu, līdz piecām slep­kavībām ar nazi viņa apartamentos un bēgšanu no Anglijas kopā ar ģimeni. Tā sauktās epidēmijas sākums un apliecinā­jums Saionas pastāvēšanas nepieciešamībai. Augšā tālākajā plānā stāvēja Līza. Viņai blakus vienā pusē redzēju Neli to pašu meiteni, kas bija aizvietojusi Līzu toreiz, kad viņai bija gara šoks, un otrā pusē kādu pareģi. Viņu, manuprāt, sauca Lote. Visas trīs bija ģērbušās kā Asiņainā Karaļa upuri.

Skatuves centrā virsuzraugs pašlaik nometa savu apmetni, atklājot monarha ietērpu. Pūlis sāka zvaigāt. Ģērbies kažok­ādās un nokāries dārgakmeņiem, vīrietis spēlēja Edvardu laikā, kad viņš bija karalienes Viktorijas troņmantnieks.

Pirmā aina, šķiet, norisinājās karaļa guļamkambarī. Pār­lieku spilgti uzposts tips tur nopīkstēja “Daisy Bell”. Skatī­tājiem vistuvāk esošais artists sacīja, ka viņš esot Frederiks Ponzonbijs, pirmais Zinsonbijas barons un Edvarda privāt­sekretārs. Izrāde norisināsies no viņa skatpunkta. Jūsu aug­stība, viņš uzrunāja virsuzraugu, vai iziesim ārā?

- Vai tev ir īsā žakete, Ponzonbij?

- Tikai fraka, jūsu augstība.

- Man šķita, ka ikvienam jāzina, virsuzraugs nodārdināja ar ņirdzīgu angļu aristokrāta akcentu, ka rīta audiencē velkama īsā žekete un zīda cepure. Un šīs bikses patiesi ir visneglītākās, kādas esmu redzējis visā savā mūžā!

Irgas. Šņācieni. Šis amorālais nezvērs bija uzdrošinājies sevi nosaukt par Viktorijas mantinieku. Ponzonbijs uzgrieza muguru audiencei. Tikai pēc ilgas likstu iztirzāšanas pie­mēram, runām par manu fraku vai manām nabaga biksēm, smiekli, princis pagura no sava smalkuma. Tajā pašā pēc­pusdienā viņš lūdza mani pievienoties sev kādā izbraukumā. Ak, mani draugi! Cilvēku ciešanas nekad nav bijušas tik lielas kā karalienes mokas, vērojot dēlu minam ļaunuma taku. Es pametu skatienu pār plecu, lai redzētu Aizbildņa reakciju, bet viņa tur nebija.

Kādu laiku turpinājās vārdu apmaiņas starp Edvardu un Ponzonbiju. Visas ainas bija iestudētas tā, lai Edvardu parā­dītu kā cietsirdīgu, alkatīgu idiotu, kas savai mātei sagādā­jis vien vilšanos. Es neviļus fascinēti vēroju. Troņmantnieka loma prinča Alberta nāvē tika pārspīlēta gluži smieklīgā ap­mērā pat ar divkaujas ainu. Parādījās atraitnēs palikusī karaliene Viktorija ar dimantu kronīti un plīvuru. Es nespēju un nekad nespēšu paskatīties uz viņu bez šermuļiem, viņa atzinās skatītājiem. Manās acīs viņš ir tikpat pretdabisks kā laumu bērns. Visi uzgavilēja. Karaliene bija labestības bastions, pēdējā neaptraipītā valdniece pirms sērgas uzbru­kuma. Aģenti kā apburti vēroja aktrisi; es tikmēr uzmanīju pulksteni. Bija aizritējusi gandrīz pusstunda, bet es joprojām nezināju, kad atiet vilciens.

Nākamā aina bija lugas kulminācija. Seanss. Tika iznestas sarkanas laternas. Atkal paskatījusies uz skatuvi, es apspiedu smieklus. Virsuzraugs patiesi iejutās savā lomā. Ar šīs zemes varu nepietiek, viņš teju vai elsoja sava varoņa šau­šalīgajā ļaunumā. Bija atnests arī seansa galds, un viņš apļoja virs tā rokas. Tauta teic, ka esot karalienes Viktorijas laiks? Bet kāds būs karaļa Edvarda laiks? Kurš karalis var kļūt patiesi dižens, ja to kavē mirstības pinekļi? Viņš noliecās pār galdu, to sašūpodams. Jā, celieties! Celieties no ēnām! Nāciet cauri vārtiem, mirušo gari! Ienāciet manī un manos sekotājos! Audziet pašas Anglijas asinīs!

Viņam runājot, melnā tērpušies aktieri nonesa sarkanās laternas no skatuves. Viņi tēloja pretdabiskos garus. Visi pa­juka telpā, ķerstot skatītājus, liekot tiem iekliegties. Viņi bija pretdabiskuma sērga.

Mūzika un aktieru smiekli bija pārlieku skaļi. Man griezās galva. Virsuzraugs rēcot kaut ko skandēja. Tumsā un saju­kumā manu roku satvēra Aizbildnis. Ātri! Viņa balss ietrī­sējās man ausī. Nāc man līdzi!

Viņš aizveda mani uz sufliera būdu tumšu telpiņu zem skatuves, kur bija sakrautas dažādas kastes. Gaisma te ieplūda tikai caur dēļu spraugām. Sarkana gaisma, tāpat kā laternas. Vienā pusē karājās biezi samta aizkari, nošķirot telpu no zāles. Šeit tumsā nebija viegli domāt par to, kam man drīz būs jāstājas pretī augšā.

Te bija klusāks. Virs mums dejoja aktieri, bet soļu dipoņu klusināja dēļi. Refaīts pagriezās pret mani.

- Tu būsi lugas pēdējā ainā. Pēdējais akts. Viņa acis kvē­loja. Dzirdēju viņu runājam ar Gomeisu.

Man iekņudējās āda. Mēs zinājām, ka tā būs.

-Jā-

Es jau no paša sākuma zināju, ka Našira mani nogalinās, bet, kad to pavēstīja Aizbildnis, viss šķita daudz reālāk. Daļēji biju cerējusi, ka varbūt valdniece vilcināsies nogaidīs dažas dienas, un man būs iespēja kopā ar pārējiem aizbēgt ar vil­cienu bet Našira bija nežēlīga. Protams, viņa to gribēja izdarīt publiski, saioniešu acu priekšā. Viņa neriskēs atstāt mani dzīvu.

Gaisma no refaīta acīm ēnas vērta vēl dziļākas. Tajās bija kaut kas citāds kaut kas neaizsargāts, nekontrolējams.

Manas kājas un vēderu sagrāba saltas tirpas. Atslīgu uz kādas kastes. Es nevaru pret viņu cīnīties, es sacīju, viņas eņģeļi…

- Nē, Peidža. Padomā! Našira ir gaidījusi mēnešiem ilgi, vilkusi laiku, līdz tu spētu iemiesoties svešā ķermenī. Ja tu šo spēju neizpaustu, pastāvētu risks, ka viņa to no tevis neie­gūs. Našira tev piešķīra dzelteno mundieri, lai būtu droša, ka tavu dzīvību vairs nekad neapdraudēs emīti. Viņa tevi nodeva pašas laulātā aizsardzībā. Kāpēc lai viņa tā nopūlētos tevi sar­gāt, ja tavas spējas būtu iekārojamas, taču ne biedējošas?

- To visu man iemācījāt jūs. Treniņi pļavā. Taurenis un stirna. Mana gara vingrinājumi. Jūs mani vedāt pretī nāvei.

- Našira man uzdeva tevi sagatavot. Tāpēc viņa man atļāva uzņemt tevi Magdalēnā, Aizbildnis skaidroja. Bet mans nodoms nav atdot tevi viņai. Es apņēmos attīstīt tavas spējas, bet tev, Peidža. Nevis viņai.

Es neatbildēju. Tur nebija, ko teikt.

Aizbildnis saplēsa vienu no aizkariem un saudzīgi tīrīja nost no manis grimu. Es viņam to ļāvu. Manas lūpas bija nejutīgas un āda salta kā ledus. Jau pēc dažām minūtēm varēju būt mirusi un bezdomu kalpībā lidināties apkārt Naširai. Notīrījis manu seju, refaīts atglauda man no pieres matus. Es viņam to ļāvu. Nespēju koncentrēties.

- Neuzdrošinies, viņš bilda. Neuzdrošinies viņai to parādīt! Tu esi kas vairāk. Tu esi kas vairāk par to, ko viņa grib tev nodarīt.

- Es nebaidos.

Viņš nopētīja manu seju. Tev vajadzētu baidīties, viņš aizrādīja. Bet neizrādi to. Nekādā ziņā!

- Es rādīšu, ko gribēšu. Jums nav tiesību man pavēlēt! Atrāvu galvu no viņa rokām. Jums vajadzēja mani vien­kārši palaist vaļā. Jums vajadzēja Nikam ļaut mani aizvest uz Sevendaialsu. Nekas vairāk jums nebija jādara. Es tagad jau varēju būt mājās.

Aizbildnis pieliecās tā, ka mūsu sejas atradās vienā aug­stumā. Es atvedu tevi atpakaļ, viņš sacīja, jo nespēju rast spēkus cīnīties pret Naširu bez tevis. Taču šī paša iemesla dēļ es ari darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai tu droši nokļūtu citadelē.

Iestājās klusums. Es nenovērsu skatienu no viņa acīm.

- Tev jāsaņem mati. Aizbildņa balss skanēja citādi klu­sāk. Viņš iespieda man rokā greznu ķemmi.

Tā bija auksta. Man drebēja pirksti. Man šķiet, ka to nevarēšu. Es dziļi, lēni ieelpoju. Vai jūs to izdarīsiet?

Refaīts neko neteica, taču ķemmi paņēma. Tik saudzīgi, it kā mani mati būtu smalki kā tīmeklis, viņš tos saglauda vienā pusē un savāca mezglā. Nevis ikdienišķā, kādu parasti taisīju pati, bet izsmalcinātā vijumā, kas piekļāvās manam skaus­tam. Tulznainie pirksti slīdēja pār manu pakausi, sakārtojot ķemmi. Man pār muguru pārskrēja vieglas trīsas. Aizbildnis atlaida manus matus, un tie palika, kā bija sakārtoti.

Aizbildņa pieskārieni šķita savādi. Siltāki. Tikai ieraugot viņa rokas, es atskārtu, kāpēc tā.

Viņam nebija cimdu.

Pasniedzos pie matiem un aptaustīju sarežģīto vijumu. Tik lielas rokas nevarēja izveidot kaut ko tik komplicētu. Vil­ciens izbrauks precīzi pulksten vienos, Aizbildnis sacīja man ausī. Ieeja atrodas zem treniņlaukuma. Tieši tur, kur mēs stāvējām.

Es tik ilgi biju gaidījusi šos vārdus.

- Ja viņa mani nogalinās, jums jāapziņo pārējie. Man kaklā brieda kamols. Jums viņi jāved.

Aizbildņa pirksti noglāstīja mana delma ārpusi. Man nebūs viņi jāved.

Man pār augumu pārskrēja trīsas taču citādas, nekā es būtu gaidījusi. Pagriezu galvu, lai paskatītos uz Aizbildni, un viņš man aiz auss aizlika no sakārtojuma izsprukušu cirtu. Otra roka noslīdēja man uz vēdera, piespiežot manu muguru viņam pie krūtīm. Vīrieša siltums nomierināja.

Un es jutu Aizbildņa izsalkumu. Nevis pēc manas auras, bet pēc manis pašas.

Viņš pieglauda galvu man pie vaiga un pārlaida pirks­tus pār atslēgkaulu. Vīrieša sapņava bija pavisam tuvu, viņa aura savijās ar manējo. Mana sestā maņa saasinājās un izjuta viņu. Tev ir auksta āda, Aizbildnis aizsmacis teica. Es nekad… viņš aprāvās. Mūsu pirksti sakļāvās. Manas acis palika vaļā.

Vīrieša lūpas noslīdēja man pie zoda. Es vadīju viņa roku sev uz vidukļa. Viņa pieskārieni mani mokoši kārdināja; es nespēju atrauties. Nespēju viņu atstumt. Es to gribēju vēl pirms pienāk gals. Gribēju, lai man pieskaras, lai mani redz šajā telpā, šajā sarkanajā klusumā. Pacēlu zodu augstāk, un viņa lūpas piekļāvās manējām.

Vienmēr biju zinājusi, ka debesu nav. Džekss man to bija daudzreiz teicis. Pat Aizbildnis bija sacījis to pašu. Bija tikai balta gaisma, pēdējā gaisma pēdējā atelpa apziņas malā, kur it visam pienāk gals. Kas zina, kas notiek tālāk. Bet, ja debesis pastāvēja, tajās noteikti varēja justies tieši tā kā tagad. Kā pie­skarties ēteram ar kailām rokām. Nekad nebūtu to gaidījusi, ne no viņa. Ne no viena. Es apķēru refaīta muguru, pievelkot viņa augumu sev klāt. Viņš satvēra plaukstā manu skaustu. Jutu ik tulznu uz viņa delnām.

Viņa elpa bija karsta. Skūpsts bija lēns. Neapstājies, neap­stājies. Nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par to: neapstā­jies. Rokas slīdēja augšup pa maniem sāniem un muguru un cieši satvēra mani. Viņš uzcēla mani uz kastes. Pieliku plauk­stu viņam pie kakla; sajutu viņa spēcīgos sirdspukstus. Viņa ritmu. Manu ritmu.

Mana āda dega kā ugunī. Es nespēju apstāties. Vēl nekad dzīvē nebiju neko tādu jutusi nebiju jutusi tādu saviļņo­jumu krūtīs, nebiju jutusi tādu vēlmi kādam pieskarties. Viņa lūpas pieskārās manām, tās paverot. Mani plaksti atvērās.

Izbeidz! Izbeidz, Peidža! Sāku atrauties. Man paspruka vārds varbūt “nē”, varbūt “jā”. Varbūt viņa vārds. Aizbildnis saņēma manu seju rokās un ar pirkstiem vilka pa lūpu kontūrām. īkšķi pārslīdēja man pār vaigiem. Mūsu pieres saskārās. Mana sapņava aizdegās. Viņš bija aizdedzinājis magones. Neapstājies, neapstājies!

Aizritēja vien mirklis. Es raudzījos viņā, viņš manī. Mirk­lis. Izvēle. Mana izvēle. Viņa izvēle. Tad viņš noskūpstīja mani vēlreiz, šoreiz nesaudzīgi. Es viņam ļāvos. Rokas apvijās man apkārt un pacēla mani. Un es to gribēju. Tiešām. Pārlieku. Tik ļoti. Manas rokas iepinās viņam matos un satvēra viņa kaklu. Neapstājies. Lūpas bija uz manām lūpām, uz acīm, uz pleciem un kakla bedrītē. Neapstājies. Viņš pārlaida plaukstas maniem augšstilbiem. Spēcīgi, droši, pārliecināti glāsti. Atmoda.

Atpogāju viņa kreklu. Mani pirksti slīdēja pār viņa krū­tīm. Es noskūpstīju slaido kaklu, un viņš satvēra saujā manus matus. Neapstājies. Nekad nebiju pieskārusies viņa ādai. Tā bija karsta un gluda, un pieskāriens man lika vēlēties arī visu pārējo. Manas rokas bija viņam zem krekla un atrada muguru. Zem pirkstiem jutu rētas. Garas, nežēlīgas švīkas. Es vienmēr biju zinājusi, ka tur tādas ir. Nodevēja rētas. Vīrietis saspringa. Peidža, viņš klusītēm sacīja, bet es nemitējos. Viņš dobji ievaidējās, un lūpas atgriezās pie manām lūpām.

Es viņu nenodošu. XVIII Kaulu raža bija palikusi vēsturē, un tā neatkārtosies.

Divsimt gadu bija vairāk nekā pietiekami.

No apdulluma mani atmodināja sestā maņa. Es atrāvos no Aizbildņa. Rokas viņš atstāja man uz vidukļa, kļaujot mani sev klāt.

Daļēji paslēpusies ēnās, turpat netālu stāvēja Našira. Mana sirds no nelabuma mokoši salēcās.

Bēdz, nejutīgās smadzenes mudināja, bet es nespēju aiz­bēgt. Valdniece bija visu redzējusi. Viņa visu vēl tagad redzēja.

Manu sviedros vizošo ādu, manas pietūkušās lūpas, manus izspūrušos matus. Manus pirkstus, kas joprojām neatļauti pieskārās viņam.

Nespēju tos pakustināt. Nespēju pat novērst skatienu.

Aizbildnis pastūma mani sev aiz muguras. Es viņu pie­spiedu, viņš aizsmakušā, čerkstošā balsi sacīja.

Našira klusēja.

Viņa iznāca nespodrajā gaismā, kas ieplūda caur aizka­riem. Un viņai kaut kas bija rokās stikla kupols. Es palūkojos uz to; man ausis zvanīja. Zem stikla bija zieds. Tas bija pilnā plaukumā, savāds un skaists; uz astoņām ziedlapiņām riesās nektāra lāses. Tas pats zieds, kas reiz bija miris. Par šo, viņa sacīja, nevar būt nekādas žēlastības.

Aizbildnis mirkli mirdzošām acīm raudzījās uz ziedu. Viņš pacēla skatienu un ielūkojās valdniecei acīs.

Našira nometa kupolu. Stikls pašķīda pret grīdu, iztrūci­not mani no sastinguma.

Es nupat biju visu iznīcinājusi.

- Arktūr Mezartīm, tu esi mans asinslaulātais. Tu esi Mezartīmu Aizbildnis. Bet tas nedrīkst notikt vēlreiz. Našira paspēra soli tuvāk. Ir tikai viens veids, kā apturēt node­vību, un tas ir parādīt nodevēju sodu visiem. Es tavas miesas uzkāršu uz šīs pilsētas mūriem.

Aizbildnis nepakustējās. Labāk tā nekā ļauties tavai baudai.

- Vienmēr bezbailīgs. Vai arī stulbs. Valdnieces pirksti pieskārās vīrieša sejai. Es raudzīšu, lai visi tavi senie sabied­rotie tiktu iznīcināti.

- Nē. Es iznācu no aizsega. Jūs nevarat…

Es nepaspēju ne pakustēties. Belziens notrieca mani no kājām. Man uz galvas gāzās kaste, ar stūri iešķeļot brūci virs acs. Plaukstas iespiedās tieši stikla lauskās. Dzirdēju Aizbildni nikni saucam manu vārdu, bet pēkšņi bija klāt Tubāns un

Situla viņas uzticamie kalpi; viņi nelaidis Aizbildni prom. Tubāns paķēra nazi un trieca to Aizbildnim galvā. Taču viņš nekrita. Šoreiz viņš nemetīsies ceļos Sargasa priekšā.

- Ar taviem pārkāpumiem es tikšu galā vēlāk, Arktūr. Es anulēju tavu asinslaulātā stāvokli. Našira pakāpās tālāk no viņa. Tubān, Situla, vediet viņu uz Galeriju!

- Jā, manu valdniec, Tubāns atsaucās un sagrāba Aiz­bildni pie rīkles. Atmaksas laiks, miesas nodevēj!

Situla ar pirkstiem iekrampējās viņam plecā. Viņa kaunē­jās par savu brālēnu nodevēju. Aizbildnis neteica ne vārda.

Nē, nē! Tas nevarēja tā beigties, ne kā XVIII Kaulu raža! Viņš vairs nebija asinslaulātais. Viņš bija pagalam. Es biju izdzēsusi pēdējo gaismas stariņu. Meklēju Aizbildņa skatienu, izmisīgi lūkojoties pēc kādas cerības, pēc kaut kā glābjama taču viņa acis bija rimtas un tumšas, un es jutu tikai viņa klusumu. Tubāns un Situla aizvilka gūstekni prom.

Našira pārsoļoja pāri stikla lauskām. Es paliku, kur bijusi, drazās uz grīdas. Acīs iesitās rūgts karstums. Biju tāda muļķe! Par ko es domāju? Ko es darīju?

- Ir pienācis tavs laiks, sapņu staigātāj!

- Beidzot. No brūces galvā sūcās asinis. Jūs esat gai­dījusi gana ilgi.

- Tev būtu jāpriecājas. Cik saprotu, sapņu staigātāji alkst pēc ētera. Šonakt tu varēsi ar to savienoties.

-Jūs nekad neiegūsiet šo pasauli. Nu es pacēlu ska­tienu, un mans augums iedrebējās dusmās, nevis bailēs. Jūs varat mani nogalināt. Varat mani iegūt. Bet jūs nevarat iegūt mūs. Septiņi Zīmogi gaida. Džeksons Hols gaida. Viss sindi­kāts jūs gaida. Paslēju zodu gaisā un cieši raudzījos valdnie­cei sejā. Labu veiksmi!

Našira mani aiz matiem uzvilka kājās. Viņa piegrūda seju pie manējās. Tu būtu varējusi kļūt par ko vairāk, viņa sacīja. Daudz, daudz vairāk. Bet nu tu drīz vairs nebūsi vispār nekas. Viss, kas tu esi bijusi, būs mans. Ar vienu grū­dienu viņa mani iemeta cita refalta dzelzs tvērienā. Alsafi, aizved šo kaulu kambari uz skatuvi! Viņai ir pienācis laiks atdot savu garu.

Kad Alsafi veda mani augšup pa pakāpieniem, es ne uz brīdi neapstājos, lai padomātu. Man galvā bija uzmaukts maiss. Lūpas sūrstēja, un vaigi svila. Nespēju ne elpot, ne sakarīgi spriest.

Aizbildnis bija prom. Biju viņu zaudējusi. Viņš bija mans vienīgais refaītu sabiedrotais, bet es pieļāvu, ka viņu pieķer. Našira nesamierināsies ar vienkāršu nogalināšanu ne jau tagad, kad viņš bija kritis tik zemu, aizskarot cilvēku kailām rokām. Tā bija vairāk nekā nodevība. Noskūpstot un apskau­jot mani, asinslaulātais bija iegrūdis kaunā visu savu dzimtu. Viņš vairs nebija cienīgs kandidāts. Viņš nebija nekas.

Alsafi stingri turēja manu delmu. Tūlīt es miršu. Pēc nepil­nām desmit minūtēm savienošos ar ēteru tāpat kā citi gari. Mana sudraba saite pārtrūks. Vairs nekad nevarēšu atgriezties savā ķermenī miesā, kur biju mitusi deviņpadsmit gadus. No tā brīža man būs jākalpo Naširai.

Man no galvas noņēma maisu. Izrādās, es atrados ska­tuves malā, kur varēju noskatīties lugas noslēgumu. Man pie sāniem abās pusēs stāvēja divi refi Alsafi un Terebela. Terebela noliecās līdz manam acu augstumam. Kur ir Arktūrs?

- Viņu aizveda uz Galeriju. Tubāns un Situla.

- Mēs tiksim ar viņiem galā. Alsafi atlaida manu roku.

- Tev jāaizkavē asinsvaldniece, sapņu staigātāj!

Es jau zināju, ka Terebela ir viena no Aizbildņa līdzzinā­tājām, bet par Alsafi neko nebiju nojautusi. Neizskatījās, ka viņam varētu simpatizēt cilvēki; bet to pašu varēja teikt arī par Aizbildni.

Virsuzraugs bēgšus metās nost no skatuves, atstājot dunci turpat; viņa kostīms bija izmircis mākslīgajās asinīs. Saucieni pēc žēlastības atbalsojās Ģildes velvēs. Aģenti uzgavilēja, kad bariņš aktieru Saionas uniformās metās vajāt noziedznieku. Nodunēja apdullinoši skaļi aplausi. Tie vēl turpinājās, kad pa kāpnēm uz skatuves atkal uzkāpa Našira.

- Dāmas un kungi, paldies, ka esat tik laipni! Priecājos, ka jums patika sagatavotais. Viņa neizskatījās priecīga. Es priecājos arī vakara noslēgumā īsi nodemonstrēt jums I Šeolas tiesāšanas sistēmu. Viena no mūsu gaišreģēm ir bijusi tik nepaklausīga, ka viņu nedrīkst atstāt dzīvu. Gaišreģe jāpadzen tāpat kā Asiņainais Karalis, lai viņa nevarētu aizsniegt nereģu populāciju, lai viņa vairs nevarētu nodarīt nekādu ļaunumu.

XX-59-40 nav kļuvusi par nodevējo pirmo reizi. Viņa ir cēlusies no Tiperarijas piena lopkopības apgabala dziļi Īrijas dienvidos no reģiona, ko jau sen saista ar musināšanu. Ketals Bells nemierīgi trinās krēslā. Daži aģenti sāka klusi sarunāties. Pēc ierašanās Anglijā viņa nekavējoties iesais­tījās Londonas noziedzīgajā sindikātā. Septītā marta nakti Četrdesmit nogalināja divus no savējiem divus gaišreģus, kas dienēja Saionas Zemsardzē. Tas bija aukstasinīgs, cietsir­dīgs noziegums. Neviens no viņas upuriem nemira ātrā nāvē. Tajā pašā naktī viņu atveda uz I Šeolu. Našira soļoja šurpu turpu pa skatuvi. Cerējām, ka varēsim viņu audzināt, iemā­cīt viņai kontrolēt savas spējas. Mums ir sāpīgi zaudēt jaunus gaišreģus. Man ari ir sāpīgi atzīt, ka mūsu centieni pāraudzi­nāt Četrdesmit nav guvuši panākumus. Viņa mums par līdzjū­tību ir atmaksājusi ar bezkaunību un nežēlību. Viņai nav citas iespējas kā vien Inkvizitora spriedums.

Palūkojos sievietei garām. Uz skatuves nebija ešafota; ne­bija ne lāvas, kur mani piesprādzēt, ne bluķa. Bet bija zobens.

Man asinis dzīslās sastinga. Tas nebija parasts zobens. Zelta asmens, melns spals. To dēvēja par “Inkvizitora Dusmām”, ar šo zobenu cirta politisko nodevēju galvas. Ieroci izman­toja tikai tad, ja Vestminsteras Arhontu mītnē atklāja kādu gaišreģu spiegu. Es biju ievērojama Saionas zinātnieka meita. Nodevēja dabisko vidū.

Alsafi un Terebela nozuda zem skatuves. Paliku viena ar Naširu. Valdniece pagrieza galvu.

- Nāc, Četrdesmit!

Es nevilcinājos.

Kad parādījos no aizkulisēm, zālē iestājās klusums. No­devēja! sauca Ketals Bells, un daži aģenti viņam pievienojās. Es uz viņiem neskatījos. Bellām nu gan bija iekšas, ja viņš mani sauca par nodevēju.

Gāju augstu paceltu galvu, piespiežot sevi fokusēties tikai uz Naširu. Es neskatījos uz aģentiem. Neskatījos uz Galeriju, kur bija aizvests Aizbildnis. Apstājos dažu pēdu attālumā no valdnieces. Našira lēni meta lokus ap mani. Kad viņas nebija manā redzeslaukā, skatījos taisni uz priekšu.

- Iespējams, jūs prātojat, kā mēs šeit izpildām sodu. Var­būt ar cilpu vai sendienu uguni? Šis ir Inkvizitora zobens atgādāts šurp no citadeles. Viņa pamāja uz ieroci. Bet, iekams es to atvēzēju, gribētu parādīt kaut ko citu: refaītu diženās spējas.

Atskanēja murmināšana.

- Edvards VII bija savāds vīrs. Mēs visi ļoti labi zinām, ka viņš jaucās tur, kur nevajadzēja jaukties. Viņš mēģināja kontrolēt spēku, kas sniedzas pāri cilvēka zināšanu robežai. Spēku, kas labi pazīstams refaītiem.

Birgita Tjēdere sarauktu pieri pētīja skatuvi. Vairāki aģenti meta skatienus uz saviem miesassargiem, arī Bells.

- Iztēlojieties visspēcīgāko enerģiju uz zemes. Našira pastiepa roku turp, kur stāvēja laterna. Elektrība. Tā apgādā jūs ar dzīvei nepieciešamo. Tā apgaismo jūsu pilsētas un mājokļus. Tā ļauj jums sazināties. Ēters jeb Avots refaītu dzīvības spēks ir diezgan līdzīgs elektrībai. Tas var nest gaismu tumsā un zināšanas nezināšanā. Laterna piepeši iemirdzējās. Bet, ja to izmanto nepareizi, tā var iznīcināt. Tā var nogalināt. Gaisma izdzisa.

- Man piemīt spējas, kas pēdējos divos gadsimtos izrā­dījušās ļoti noderīgas. Dažiem cilvēku gaišreģiem ir īpaši savādas spējas. Viņos ēters mirušo valstība plūst tā, ka var pāraugt neprātā un vardarbībā. Šādas spējas piemita Asi­ņainajam Karalim, un tas beidzās ar viņa traģiskajām slepka­vībām. Es spēju novērst šīs bīstamās mutācijas. Našira norādīja uz mani. Gaišredzību, tāpat kā enerģiju, nevar iznīcināt tikai pārvirzīt. Kad Četrdesmit mirs, viņas spējas attīstīsies kādā citā gaišreģī. Taču, tās paturot sevi, es gādāšu par to, lai neviens tās vairs nekad neizmantotu.

- Tev nu gan patīk gvelzt niekus, ko, Našira?

Biju to pateikusi ātrāk, nekā paspēju aptvert domu. Vald­niece pagriezās un paskatījās uz mani. Viņas acis zvēroja.

- Tu vairs nerunāsi!

Naširas balss skanēja klusi.

Riskēju palūkoties augšup uz Galeriju. Tur neviena nebija. Zemāk Maikls ieslidināja roku jakā. Viņam bija viens no ieročiem.

Ģildes galā atvērās kādas durvis. Terebela, Alsafi un Aiz­bildnis. Mans skatiens pāri aģentu galvām sastapās ar viņa acīm. Zelta saite notrīsēja. Redzēju ainu ar nazi to, kas mē­tājās uz grīdas un ko tur bija pametis virsuzraugs. Nazis atra­dās dažu pēdu attālumā no Naširas. Tajā pašā mirklī, kad viņa atkal pagriezās pret skatītājiem, mans gars pārlidoja attā­lumu starp mums. Saņēmusi visus savus spēkus, es ielauzos viņas visdziļāko dzīļu zonā. Valdniece nebija gaidījusi uzbru­kumu. Iztēlojos sev masīvu sapņu formu milzoni, kas spētu sagraut visus šķēršļus.

Ēters nodunēja. Naširai virsū no visām pusēm metās gari. Tie pievienojās man viņas sapņavas malā, salaužot senās bruņas. Valdnieces pieci eņģeļi mēģināja aizstāvēt savu pavēlnieci, taču nu jau uzbruka divdesmit, piecdesmit, divsimt garu, un mūri sāka padoties. Es nezaudēju laiku. Izlauzos cauri ēnām un metos viņas sapņavas vidū.

Visu redzēju Naširas acīm. Telpa sagriezās žilbinošā krāsu un tumsas virpuli, gaisma sajaucās ar uguni, uzjundīja visda­žādākās ainas, ko nekad nebiju skatījusi. Vai tā refi redzēja? Visur bija auras. Es biju redzīga bet nu biju akla; viņas acis negribēja redzēt. Tās negribēja, lai es redzu. Tās nebija manas acis. Es piespiedu plakstus atvērties un palūkojos lejup uz savu roku. Tā bija pārāk liela, cimdota. Redzesleņķis sašauri­nājās. Valdniece cīnījās ar mani. Steidzies, Peidža!

Nazis. Nazis bija tepat. Steidzies! Es sniedzos pēc tā. Vis­niecīgākā kustība šķita tik grūta, it kā celtu svarus. Nogalini viņu! Ausis zvanīja kliedzieni un dīvainas, nedzirdētas ska­ņas balsis, tūkstošiem balsu. Nogalini viņu! Mani jaunie pirksti sakļāvās ap spalu.

Nazis. Te tas bija. Atvēzēju roku un grūdu asmeni sev krūtis. Aģenti iekliedzās. Redzesleņķis atkal sašaurinājās. Viss ņirbēja. Es ar savu jauno roku pagriezu nazi, tam iegrau­žoties matērijā, no kā nu sastāvēja Naširas miesa. Nekādu sāpju. Viņa nejuta nereģu asmeņa dūrienu. Es dūru vēlreiz, šoreiz kreisajā pusē, mērķējot vietā, kur cilvēkam būtu sirds. Joprojām nejutu sāpes. Bet, kad pacēlu roku trešo reizi, mani izsvieda no viņas ķermeņa.

Gari pajuka pa visu telpu, apdzēšot ik sveci. Ģildi pārņēma haoss. Kad atkal spēju redzēt, visapkārt valdīja melna tumsa. Ausis dārdēja kliedzieni.

Sveces atkal aizdegās. Našira gulēja uz grīdas dēļiem. Nazis bija iedūries viņai krūtīs līdz pat spalam. Asinsvaldniec! kāds refs iesaucās.

Aģenti bija apklusuši. Man drebēja rokas; līdu pār dēļiem tuvāk Naširai. Ieskatījos sievietes sejā; gaisma viņas acīs bija izdzisusi. XVIII Kaulu ražas gari vēl tagad kavējās, it kā gai­dot, kad Našira tiem pievienosies ēterā.

Tad viņas acīs atspīdēja nespodrs mirdzums. Valdniece lēnām pagrieza galvu. Es nevaldāmi trīcēju, redzot, kā viņa izslienas pilnā augumā.

- Ļoti gudri, viņa teica. Ļoti, ļoti gudri.

Es vēl aizvien kustējos, pirksti skrāpēja dēļus. Manu acu priekšā valdniece izvilka no krūtīm nazi. Skatītāji noelsās.

- Parādi mums vēl kaut ko. Gaismas lāses krita kā asaras.

- Man nav iebildumu.

Ar vienu viņas rokas kustību nazis jau bija gaisā. Mirkli tas palika sastindzis, it kā būtu iekārts neredzamā pavedienā, bet tad šāvās man pretī. Tas aizskāra manu vaigu, atstājot seklu brūci. Sveču liesmas notrisuļoja.

Viens no Naširas eņģeļiem bija poltergeists. Reti gadījās, ka tie patiešām spēja pārvietot fizisku matēriju, bet man bija nācies to pieredzēt. Džeksons to dēvēja par vienmērīgu sada­lījumu. Gari pārvieto objektus. Adu pārklāja saltu sviedru kār­tiņa. Man nevajadzētu baidīties. Es jau reiz biju sastapusies ar poltergeistu. Tagad mans gars bija nobriedis, es spēju sevi aizstāvēt.

- Ja jūs tā uzstājat, es atcirtu.

Šoreiz nevarēju viņu pārsteigt nesagatavotu. Našira aiz­sedza savu sapņavu ar visām bruņu kārtām, kādas vien viņai bija. Šķita, it kā man deguna priekšā aizcirstos divas milzu durvis; mani uzreiz iemeta atpakaļ manā miesā. Sirds salē­cās. Pastiprinājās žņaudzošais spiediens uz galvu. Izdzirdēju pazīstamu balsi, bet to nomāca kāds ilgs, spalgs troksnis.

Jākustas. Man bija jākustas. Viņa neapstāsies. Našira ne­kad nemitēsies vajāt manu garu. Es atmuguriski atbalstījos uz elkoņiem, mēģinot atrast nazi. Redzeslokā iznira valdnie­ces apveids; viņa tuvojās.

- Tu izskaties nogurusi, Peidža. Padodies! Ēters tevi sauc.

- Es laikam nesadzirdēju, izmocīju.

Tam, kas notika pēc tam, es nebiju sagatavojusies. Viņas pieci eņģeļi izveidoja spietu un metās man virsū.

Piecotne kā melns vilnis sadragāja visu manu aizsardzību. Viņpus sapņavas mana galva atsitās pret grīdas dēļiem. Sapņavā gari mina sev taku, uzvirpuļoja sarkanas ziedlapiņas. Gar acīm aizņirbēja dažādas ainas. Ik doma, ik atmiņa bija saplosīta. Asinis, uguns, asinis. Mirstošs lauks. Šķita, ka man uz krūtīm spiež milzīga roka, naglojot mani pie zemes. Kastē, zārkā. Nespēju nedz kustēties, nedz elpot, nedz domāt. Pieci gari cauršķēla mani kā zobens, grābjot fragmentus no mana prāta, no manas dvēseles. Es apvēlos uz sāna, raustīdamās kā samīts kukainis.

Manās rokās un kājās spazmās sarāvās mazie muskuļi. Atvēru acis. Gaisma žilbināja. Redzēju tikai Naširu ar pastieptu roku un sveču gaismā zvīļojošu dunci. Tad viņa pazuda.

Ar tādu piepūli, ka acīs izsprāga asaras, es pacēlu galvu no dēļiem. Maikls bija meties valdniecei mugurā, novēršot viņas uzmanību. Viņam rokā bija nazis. Zēns atvēzējās un dūra pre­tiniecei kaklā, gandrīz tai trāpot. Našira ar vienu rokas kus­tību nosvieda viņu no skatuves. Maikls uzlidoja virsū kādam artistam, un abi sabruka zemē.

Pēc mirkļa Našira atkal pagriezīsies. Šoreiz viņa mani piebeigs. Valdnieces seja parādījās virs manis, un viņas acis kļuva sarkanas. Vaibsti izplūda miglā. Viņa mani novājināja, gādāja par to, lai es vairs nevarētu izmantot savu garu. Pār­rāva manu saiti ar ēteru. Es biju pagalam. Našira nometās ceļos man blakus un iecēla manu galvu elkoņa līkumā.

- Paldies tev, Peidža Mahounija! Naža gals iespiedās man kaklā. Es šo talantu velti neizšķiedīšu.

Viss. Man prātā pat nepazibēja ne doma. Pēdējiem spē­kiem saņēmos un ieskatījos viņai acīs.

Bet tad te bija Aizbildnis. Viņš trieca Naširu prom, lik­dams lietā milzu spietus, savērpdams tos vairogos un rīkoda­mies kā ugunsrijējs ar lāpām. “Ja es būtu redzīga,” izklaidīgi nodomāju, “tas droši vien izskatītos ļoti krāšņi.” Kopā ar viņu bija Terebela un Alsafi; ari citi vai Pleione? Apveidi saplūda. Mana sapņava raidīja savādas mirāžas. Tad kāds pacēla mani rokās un nonesa no skatuves.

Pasaule zibēja. Manā sapņavā plosījās vētra; pa zibens šautrām līdzīgām plaisām gāzās atmiņas, ziedus pluinlja vēja aukas. Mans prāts bija izlaupīts.

Tikai pa pusei manīju, kas notiek apkārt. Tepat bija Aiz­bildnis. Es pazinu viņa sapņavu; šķita pierasti to just blakus manējai. Viņš uznesa mani augšā galerijā, prom no visa, kas bija norisinājies tajās nedaudzajās bezsamaņas minūtēs. Kad mani nolaida zemē, sajutu, kā uz sejas žūst asinis. Tik tikko spēju atminēties, kur atrodos.

- Peidža, cīnies! Tev ir jācīnās.

Aizbildnis glāstīja manus matus. Vēroju viņa seju, pūlēda­mās neļaut visām līnijām izplūst.

Kļuva redzamas vēl kādas acis. Man šķita, ka tā atkal ir Terebela. Uz brīdi atslēdzos, un, kad pamodos, ausīs šalca kaut kāda dobja rēkoņa. Skaņa spieda uz deniņiem. Kad sāpes mani piespieda atgriezties miesiskajā pasaulē, uz mani raudzījās Aizbildnis. Mēs atradāmies Galerijā, virs zālē notiekošās jez­gas. Peidža, viņš mani uzrunāja. Vai tu mani dzirdi?

Tas izklausījās pēc jautājuma. Es pamāju ar galvu.

- Našira. Es spēju tikai čukstēt.

- Viņa ir dzīva. Bet tu ari.

Vēl dzīva. Našira joprojām bija kaut kur tepat. Sajutu vāri iekņudamies paniku, bet mans ķermenis bija par vāju, lai atsauktos. Viss vēl nebija galā.

Lejā nodārdēja šāviens. Viss bija tumšs, izņemot viņa acis. Tur bija… Aizbildnis pieliecās tuvāk manām lūpām, lai sadzirdētu. Tur bija poltergeists. Viņai ir… poltergeists.

- Jā. Bet tu biji sagatavojusies. Vīrietis ar pirkstu nobraucīja manu kakla izgriezumu. Vai es neteicu, ka šis tev varētu izglābt dzīvību?

Karulis uzdzirkstīja viņa acu gaismā; tas bija tas pats sub­limētais priekšmets, paredzēts poltergeistu atvairīšanai. Tas pats, ko viņš bija man iedevis. Tas pats, no kura mēģināju atteikties un kura man ap kaklu varēja arī nebūt. Aizbildnis pacēla mani sev pie krūtīm, ar vienu roku pieturot manu pakausi. Palīdzība jau ir ceļā, viņš klusi sacīja. Viņi iera­dās tev pakaļ, Peidža. Zīmogi ieradās pēc tevis.

Atkal akluma brīdis; skaņa tajā tikai pieņēmās spēkā. Mana sapņava cīnījās, lai sadzītu. Bojājumi bija nopietni; atlabšana sāksies tikai pēc vairākām dienām. Varbūt nesāk­sies vispār. Jebkurā gadījumā es nespēju pakustēties, bet laiks iztecēja man bija jānokļūst pļavā un jāatrod izeja. Es došos mājās. Man bija jādodas mājās.

Kad atkal atvēru acis, tās apdedzināja nejauka gaisma. Te nedega sveces. Centos aizsegt acis; krūtis smagi cilājās. Pei­dža! Kāds saņēma manu pastiepto roku. Tas nebija Aizbild­nis. Kāds cits. Peidža, mīļā!

Es pazinu šo balsi.

Viņš nevarēja būt te. Tā noteikti bija tikai rēgaina parā­dība, aina no manas bojātās sapņavas. Bet, kad viņš saņēma manu plaukstu, es apjautu, ka viņš ir īsts. Mana galva vēl atdusējās Aizbildņa klēpī. Nik, es izmocīju. Draugs bija ģērbies savā melnajā uzvalkā ar sarkano kaklasaiti.

- Jā, sotnos, tas esmu es.

Paskatījos uz saviem pirkstiem. Tie krāsojās pelēki. Nagi balsnīja virs tumši zilganvioletiem pirkstu galiem.

- Peidža, Niks klusi, dedzīgi sacīja, turi acis vaļā! Paliec ar mums, mīļā. Saņemies!

- T-tev jāiet, es sēcu.

- Es iešu. Un tu tāpat.

- Nu kusties taču, Redze! Nevaram zaudēt laiku. Cita balss. Mūsu mazo, pazaudēto sapņotāju apārstēsim citadelē.

Džeksons.

Nē, nē! Kāpēc viņi bija šurp atbraukuši? Našira viņus ierau­dzīs. Tad būs par vēlu. Man acīs iespīdēja tā pati spožā gaisma. Zīlītes nereaģē. Smadzeņu hipoksija. Viņa nomirs, ja mēs neko nedarīsim. Kāda roka atglauda no manas sviedrai­nās sejas matus. Kur, ellē, ir Danika?

Nevarēju saprast, kāpēc Aizbildnis neko nesaka. Jutu, ka viņš tepat vien ir.

Vēl viens samaņas zudums. Kad redze atkal atgriezās, kaut kas bija piespiests man pie deguna un mutes. Pazinu plast­masas smaku tas bija PVS, Dani dzīvības nodrošināšanas sistēmas pārnēsājamais “brālēns”. Turpat ap mani pulcējās vēl citas sapņavas. Niks mani turēja elkoņa līkumā un spieda masku man pie sejas. Smagiem plakstiem malkiem vien ieel­poju papildu skābekli. Vēl nekad nebiju piedzīvojusi tik pil­nīgu spēku izsīkumu.

- Nekā. Viņas sapņava ir ieplīsusi.

- Tas vilciens mūs negaidīs. Džeksona balsī ieskanējās skarba nots. Nes viņu rokās! Mēs aizejam.

Vārdi lēni līda man smadzenēs. Pirmo reizi vairāku minūšu laikā ierunājās Aizbildnis: Es varu viņai palīdzēt.

- Netuvojies viņai! Niks brīdināja.

- Nedrīkst zaudēt laiku. NSD noteikti jau ir ceļā. Viņi uzreiz redzēs jūsu auru, doktor Nīgord. Jūsu reputācija Saionā būs pagalam. Refaīts paskatījās uz viņiem. Peidža nomirs, ja jūs neko nedarīsiet. Viņas bojāto sapņavu var salabot, bet tikai tad, ja rīkosimies ātri. Vai gribi zaudēt savu sapņu stai­gātāju, Balto Saistītāj?

- Kā tu zini manu vārdu? Džeksons apcirtās otrādi kā monēta. Tumsā es neko neredzēju, bet jutu piepešu pārmaiņu viņa sapņavā, to, kā paceļas aizsargbarjeras.

- Mums ir savi paņēmieni.

Viņu vārdi skanēja kā neatšķetināma musturu virkne. Es tos nespēju saprast. Niks pieliecās un izelpojot pūta siltu elpu man uz vaiga. Peidža, viņš teica man ausī, šis vīrietis apgalvo, ka var tevi izdziedināt. Vai varu viņam uzticēties?

Uzticība. To vārdu es zināju. Saulē plaukstošs zieds kaut kur apziņas malā, kas aicina mani uz citādu pasauli. Citādu dzīvi pirms magoņu lauka.

-Jā-

Tiklīdz biju to pateikusi, Aizbildnis pienāca tuvāk. Viņam pār plecu ieraudzīju Pleioni. Peidža, man vajag, lai tu nolaid visas aizsargbarjeras, ko vien vari, viņš sacīja. Vai tu spēsi?

It kā man būtu atlikusi kaut skrandiņa aizsardzības.

Refaīts paņēma no Pleiones cimdotās rokas pudelīti. Tajā vēl bija amarants, taču pudelīte bija gandrīz tukša. Iezīmētā. Viņi laikam krāja pudelītes, ietaupot ik lāsi, ko vien varēja. Aizbildnis uzzieda mazliet šķidruma man zem deguna un vēl mazliet uz lūpām. Man zem ādas iesūcās siltums. Šķita, ka ēters mani sauc, aicinot atvērt prātu. Siltums uzjundīja, aiz­lāpot plīsumus sapņavā. Aizbildnis ar īkšķi noglāstīja man vaigu.

- Peidža?

Es pamirkšķināju acis.

- Vai viss kārtībā?

- Jā, es atsaucos. Man šķiet, jā.

Piecēlos sēdus un tad mēģināju uzslieties kājās. Niks man palīdzēja. Sāpes nejutu. Es izberzēju acis un samirkšķināju plakstiņus, mēģinot pierast pie tumsas. Kā, pie velna, tu te nokļuvi? es jautāju, saķerdama Nika rokas. Nespēju atraut no viņa acis. Viņš bija īsts, un viņš bija te!

- Kopā ar Saionas delegāciju. Vēlāk paskaidrošu. Niks mani cieši apskāva un piekļāva sev pie krūtim. Nāc! Mēs dodamies prom no šejienes.

Džeksons stāvēja dažas pēdas tālāk, abās rokās turēdams spieķi. Viņam pie sāniem bija Danika un Zeks. Visi bija ģērbu­šies Saionas krāsās. Galerijas otrā pusē Nadīna ar savu pistoli apšaudīja aģentus. Abi refalti mani vēroja.

- Sargātāj, cik… es dziļi ieelpoju, …cik mums ir laika?

- Piecdesmit minūtes. Jums jāiet!

Mazāk nekā stunda. Jo ātrāk mēs tiksim līdz vilcienam, jo ātrāk varēšu izšaut signālraķeti, lai brīdinātu pārējos reģus.

- Es ticu, ka tu joprojām zini, kam esi uzticīga, Peidža, Džeksons ierunājās. Viņš mani nopētīja no galvas līdz kājām. Mana favorīte toreiz ar to spēliti Londonā tu man gandrīz liki par tevi šaubīties.

- Džekson, šeit mirst cilvēki, reģil Vai varam aizmirst to starpgadījumu un domāt, kā lai no šejienes tiek prom?

Viņš nepaguva atbildēt. Galerijā iebruka refu bars; katram no tiem bija liels spiets. Aizbildnis un Pleione aizstājās mums priekšā.

- Ejiet! Aizbildnis uzsauca.

Jutos tā, it kā mani plēstu divās daļās. Džeksons jau brā­zās lejup pa kāpnēm; viņam sekoja pārējie. Peidža, nāc! Niks mudināja.

Pleione nobloķēja spietu. Aizbildnis pagriezās pret mani.

- Skrien! Tiec līdz vārtu pļavai, viņš skubināja. Satik­simies tur.

Man nebija izvēles; es nevarēju viņu piespiest nākt man līdzi varēju tikai darīt, kā likts, un cerēt, ka rīkojos pareizi. Niks satvēra manu roku, un mēs skriešus noskrējām pa kāp­nēm un izbrāzāmies Ģildes foajē. Apstāties vairs nebija laika.

Artisti un refi bija izbiruši ielās. Pārbijušies aģenti un viņu miesassargi skraidīja pa foajē. Niks viņiem sekoja. Es apstājos, kad ietrīcējās ēters.

Pagriezos pret zāli. Kaut kas nebija kārtībā par to biju pārliecināta. Iekams paguvu apzināties, ko daru, jau skrēju atpakaļ augšā pa akmens pakāpieniem. Džeksons sauca man nopakaļ: Kur tu tagad joz?

- Ej uz vilcienu, Džekson!

Viņa atbildi es nedzirdēju. Niks metās man pakaļ un gri­bēja satvert aiz rokas. Kur tu ej?

- Vienkārši ej kopā ar Džeksonu!

- Mums ir jādodas prom! Ja NSD ieraudzīs manu auru…

Niks aprāvās, kad sasniedzām tukšo zāli.

Visos telpas stūros biezēja tumsa. Vairums sveču bija nodzisušas, bet trīs sarkanās laternas vēl mētājās turpat, kur bija nokritušas. Audumi Līzas uzstāšanās vietā sakrokojušies gulēja divās kaudzēs. Piegāju tuvāk, sajūtot nespodru sapņavas mirdzumu. Skriešus šķērsoju marmora grīdu un nometos ceļos.

- Līza! Saķēru meitenes roku. Līza, nāc!

Kas viņu atveda atpakaļ pie drapērijām? Meitenes mati bija asiņaini un pielipuši pie pakauša. Viņa nevarēja būt mirusi; ne jau pēc tam, kad bijām izglābuši viņai dzīvību. Ne jau pēc tā, kā bijām visi kopā strādājuši. Viņa nedrīkstēja mirt. Sebs nomira; kāpēc Līzai bija jāseko?

Viņa pavisam mazliet pavēra acis. Līza joprojām bija ģēr­busies karaļa upura kostīmā. Mani ieraugot, viņas lūpās parā­dījās viegls smaids.

- Sveika. Draudzenes elpa čerkstēja. Piedod, ka… no­kavējos.

- Nē! Neuzdrošinies, Līza. Saņemies! Paspiedu viņas plaukstu. Lūdzu! Mēs jau iepriekš domājām, ka esam tevi zaudējuši. Neliec mums tevi zaudēt vēlreiz.

- Man prieks, ka tas kādu interesē. Man acis riesās asa­ras: saltas, trīsošas asaras, kas nenolija. Lizai no mutes tecēja asinis. Nevarēju saprast, kuras ir māksligās asinis un kuras viņas pašas. B-bēdz prom, draudzene gaistošā balsi mudi­nāja. Izdari to, ko es n-nevarēju… es vienkārši nevarēju. Gri­bēju tikai… tikai redzēt mājas.

Lizas galva pavēlās sāņus. Viņas pirksti manā saujā atslāba un gars aizslīdēja prom ēterā.

Bridi es sēdēju un skatījos uz viņu. Niks nolieca galvu un apsedza meitenes seju ar auduma gabalu. Līza ir aizgājusi. Es piespiedu sevi tā domāt. Līza ir aizgājusi tāpat kā Sebs. Tu viņus neizglābi. Viņi ir aizgājuši.

- Tev droši vien vajadzētu pateikt atvadvārdus, Niks nomurmināja. Es nezinu viņas vārdu, sotnos.

Viņam bija taisnība. Liza negribētu palikt te, savā cie­tumā.

- Liza Raimora… es cerēju, ka tas ir draudzenes pilnais vārds, …dodies prom ēterā. Viss ir kārtībā. Visi parādi ir nolīdzināti. Tev vairs nav jāmlt starp dzīvajiem.

Viņas gars pazuda.

Es nespēju paskatīties uz līķi. Tā nebija Liza; tas bija ķer­menis, čaula, ēna pasaulē, ko viņa bija atstājusi aiz sevis.

Zem aukstās rokas gulēja signālraķetes pistole. Lizas uzdevums bija to izšaut. Es saudzīgi izņēmu to viņai no rokas.

- Viņa negribētu, ka tu padodies. Niks vēroja, kā es pārbaudu, vai pistolē ir raķetes. Viņa negribētu, ka tu mirsti viņas dēļ.

- 0, es domāju, ka gribētu gan!

Es pazinu šo balsi. Gomeisu Sargasu nekur neredzēja, tomēr viņa vārdi atbalsojās visā telpā. Vai jūs viņu nogali­nājāt, Gomeisa? es piecēlos kājās. Vai tagad, kad Liza ir mirusi, viņa jums ir gana laba?

Iestājās apsūdzošs klusums.

Man aiz muguras atskanēja klusa balss. Tev nevajadzētu slēpties ēnā, Gomeisa.

Es paskatījos. Zālē bija ienācis Aizbildnis, un viņa ska­tiens bija piekalts Galerijai. Ja nu vienīgi tu baidies no Peidžas, viņš turpināja. Pilsēta ārā deg. Tava varas fasāde jau ir sagruvusi.

Smiekli. Es saspringu.

- Es nebīstos no Saionas. Viņi savu pasauli pasniedza uz sudraba paplātes, Arktūr. Tagad mēs mielosimies.

- Ej ellē! es izgrūdu.

- Arī no tevis es nebaidos, Četrdesmit. Kas mums ko bīties no nāves, ja mēs esam nāve? Turklāt aiziet no šīs pūs­tošās pasaules jūsu mazās puķu un miesas pasaulītes… nu, tā būtu gandrīz vai svētība. Tikai šeit vēl var ļoti daudz paveikt. Soļi. Nāvi nevar nogalināt. Kāda uguns var apde­dzināt sauli? Kas spēj noslīcināt okeānu?

- Gan jau kaut ko var izdomāt! es atcirtu.

Mana balss skanēja mierīgi, bet es drebēju. Nespēju sa­prast, vai no dusmām vai bailēm. Aiz Aizbildņa bija parādījies vēl viens refaīts. Viņam blakus stāvēja Terebela.

- Es gribētu, lai jūs abi kaut ko iztēlojaties. īpaši tu, Ark­tūr. Ja ņem vērā, ko tu vari zaudēt.

Aizbildnis klusēja. Mēģināju noteikt, no kurienes skan balss. Kaut kur virs manis. No Galerijas.

- Es gribētu, lai jūs iztēlojaties taureni. Iedomājieties: koši, zaigojoši spārni. Tas ir skaists. Mīlēts. Un tagad palū­kojieties uz kodi. Tai ir tāds pats veidols bet paskat, kāda atšķirība! Kode ir blāva un vāra, un neglīta. Nožēlojama, pašdestruktīva būtne. Kode nevalda pār sevi, jo, ieraugot uguni, alkst pēc karstuma. Atrodot liesmu, tā sadeg. Vārdi atbalso­jās visur. Manās ausīs un galvā. Tieši tā mēs redzam jūsu pasauli, Peidža Mahounija. Kā kasti ar kodēm, kas to vien gaida, kad tās sadedzinās.

Viņa sapņava bija pavisam tuvu. Es sagatavoju garu. Man bija vienalga, kādus bojājumus tas radīs. Viņš bija nogalinā­jis Līzu; tagad es nogalināšu viņu. Aizbildnis satvēra manu delmu. Nevajag, viņš teica. Mēs tiksim ar viņu galā.

- Es pati gribu tikt ar viņu galā.

- Tu nevari viņu atriebt, sapņu staigātāj! Pleione neno­laida acis no ienaidnieka. Ej uz pļavu! Laika gandrīz nav.

- Jā, ej tikai uz pļavu, Četrdesmit! Brauc ar mūsu vilcienu uz mūsu citadeli. Aiz pīlāriem iznira Gomeisa. Viņa acis zvē­roja svaigā auras pieplūdumā pēdējā, ko viņš bija nosūcis Lizai Raimorai. Vai tad te bija tik briesmīgi, Četrdesmit? Mēs tev piedāvājām patvērumu, savu gudrību jaunas mājas! Šeit tu nebiji pretdabiska; jā, tu biji zemākā stāvoklī, taču tev bija sava vieta. Saionai tu nozīmē sērgas simptomu. Nātreni uz viņu plānās ādas. Viņš pastiepa cimdoto roku. Sapņu stai­gātāj, tur tev nav māju. Paliec pie mums. Padomā labi!

Mani muskuļi bija tik saspringti, ka šķita tie tūlīt satrūks. Gomeisa skatījās tieši man virsū man acīs, manā sapņavā, manos vistumšākajos nostūros. Refaīts zināja, ka viņa sacī­tais izklausās saprātīgi. Viņš labi pārzināja savu greizo loģiku, viņš uz to bija paļāvies divus gadsimtus un izmantojis, lai kārdinātu vājos. Iekams es paguvu atbildēt, Aizbildnis grūda mani atpakaļ, nogāžot no kājām. Viņam pār plecu man virs galvas aizšalca līks nazis. Tumsā nebiju to pamanījusi. Kad atsitos pret grīdu, Aizbildnis metās virsū Gomeisam. Terebela un vēl viens refaīts skrēja viņam pakaļ, vērpjot spie­tus un izdvešot šaušalīgas skaņas. Niks atkal uzvilka mani kājās, bet es nejutu viņa rokas. Jutu tikai ēteru, kur “dejoja” refaīti.

Gaiss ap mani pārvērtās sudrabotā tīmeklī. Es neredzēju refaītu četrotni, bet samanīju viņu kustības. Ik muskuļa sarau­šanās, ik pagrieziens un solis ēterā sacēla vilni. Viņi dejoja uz dzīves malas. Milžu deja, danse macabre.

Kaulu ražas gari vēl kavējās zālē. Caur pīlāriem izlidoja Terebelas spiets; tur kopā vijās un tinās trīsdesmit garu, un tie uzklupa Gomeisas sapņavai. Neviens reģis nespētu izdzī­vot pēc tāda uzbrukuma. Gaidīju, kad trieciens būs sasniedzis mērķi.

Gomeisas smiekli pacēlās līdz griestiem. Viņš ar vienu rokas mājienu sašķaidīja spietu. Gari pašķīda pa visu zāli kā spoguļa lauskas. Terebelas ļenganais augums ietriecās pīlārā. Saltajā gaisā noskanēja krakšķis tur pret marmoru salūza kauls. Kad uzbrukumā metās otrs refs, Gomeisa tikai pacēla roku. Uzbrucējs uzlidoja uz skatuves. Zem refaīta svara sabirza dēļi, un viņš iekrita sufliera kabīnē.

Es līdu atpakaļ; mani zābaki slīdēja asinīs. Vai Gomeisa būtu kāds poltergeists? Viņš spēja pārvietot priekšmetus, tiem nepieskaroties. No šis atskārsmes mana sirds sāka strauji un spēcīgi dauzīties. Viņš varēja mani tāpat vien triekt pret gries­tiem.

Bija palicis vienīgi Aizbildnis. Viņš pagriezās pret ienaid­nieku; pusgaismā viņa seja izskatījās briesmīga. Nāc nu, Arktūr, Gomeisa aicināja, plaši izplezdams rokas. Maksā nu!

Tobrīd uzsprāga skatuve.