Sapņu staigātāja

26.PĀRMAIŅAS

Atmiņas bija tik intensīvas, ka es uz ilgu laiku atslē­dzos. Biju izdzīvojusi ikvienu tās nakts detaļu līdz pat visvieglākajām trīsām. Pamodos pilnīgā tumsā, vispār neapjēdzot, cik ir pulkstenis un kas ir par dienu. No gramo­fona klusi skanēja "It’s a Sin to Teli a Lie”.

Bija tik daudz atmiņu, kuras es būtu varējusi Aizbildnim parādīt. Biju pārdzīvojusi Mollijas dumpjus, tēva nomāktību pēc smagā zaudējuma, vairākus gadus nežēlīgu Saionas sko­lasbiedreņu rokās tomēr biju viņam parādījusi nakti, kad mani atraidīja puisis, kuru mīlēju. Tas šķita kaut kas tik mazs un nenozīmīgs, taču tās bija manas vienīgās normālās, cilvē­cīgās atmiņas. Vienīgā reize, kad biju atdevusies svešiniekam. Vienīgā reize, kad man bija salauzta sirds.

Es sirdīm neticēju. Ticēju sapņavām un gariem. Tie bija svarīgi. Tie ienesa naudu. Bet todien man sāpēja sirds. Pirmo reizi dzīvē biju spiesta atzīt, ka man ir sirds, un atzīt, ka tā ir trausla. To varēja ievainot. Tā varēja mani pazemot.

Tagad es biju vecāka. Varbūt biju mainījusies. Varbūt biju pieaugusi, kļuvusi stiprāka. Vairs nebiju tā meitene uz brie­duma sliekšņa, kas izmisīgi vēlējās saskari, vēlējās atrast kādu plecu, pret ko balstīties. Viņas jau sen vairs nebija. Tagad es

biju ierocis marionete citu mahinācijās. Nespēju saprast, kas ir ļaunāk.

Kamīnā virs oglēm vēl lipinājās liesmiņa. Tā apgaismoja pie loga stāvošo apveidu.

- Laipni lūgta atpakaļ!

Es neatbildēju. Aizbildnis paskatījās pār plecu.

- Uz priekšu, es saciju. Jums noteikti ir kaut kas sakāms.

- Nē, Peidža.

Mirkli valdīja klusums.

- Jums tas šķiet muļķīgi. Jums ir taisnība. Aplūkoju sa­vas rokas. Es tikai… es gribēju…

- Lai tevi redz. Viņš palūkojās ugunī. Man šķiet, es saprotu, kāpēc šis atmiņas tevi tik dziļi ietekmē. Tās ir tavu dziļāko baiļu pamats ka tevī nav nekā, izņemot tavu talantu. Ka tu esi tikai sapņu staigātāja. Šo savu daļu tu uzskati par patiesi vērtīgu par savu iztikas avotu. Visu pārējo tu zau­dēji Īrijā. Tagad tu paļaujies uz Džeksonu Holu, kurš pret tevi izturas kā pret preci. Viņa acīs tu neesi nekas vairāk par ātru miesu, kas piesaistīta spokam nenovērtējama dāvana cil­vēka iesaiņojumā. Bet Niks Nīgords tev parādīja ko vairāk.

Tagad es skatījos uz viņu.

- Tā nakts atvēra tev acis. Atskārtusi, ka Niks mīl citu, tu ieskatījies sejā savām lielākajām bailēm: tevi nekad nere­dzēs kā cilvēku, kā visu tavu daļu kopumu. Tikai kā retumu. Tev nebija citas izvēles kā vien sev pierādīt, ka tā nav. Atrast pirmo, kurš būtu ar mieru tevi ņemt, kādu, kurš neko nezi­nātu par sapņu gājēju. Tas bija viss, kas tev bija atlicis.

- Pat nedomājiet mani žēlot, es noskaldīju.

- Es tevi nežēloju. Bet zinu, kāda ir sajūta, ja tevi grib tikai dēļ tā, kas tu esi.

- Tā vairs nenotiks.

- Bet vientulība tevi nepasargāja. Vai ne?

Es novērsos. Man riebās, ka viņš to zina. Man riebās, ka esmu viņam ļāvusi sevi atšifrēt. Aizbildnis pienāca un apsēdās man blakus uz gultas.

- Nereģu prāts ir kā ūdens. Maigs, pelēks, caurspīdīgs. Ar to pietiek, lai uzturētu dzīvību, bet tas ari ir viss. Taču gaišreģu prāts drīzāk līdzinās eļļai tas ir daudz bagātīgāks. Un tie, tāpat kā eļļa un ūdens, nekad nevar pa īstam sajauk­ties.

- Jūs gribat teikt tāpēc, ka viņš bija neredzīgs…

-Jā.

Vismaz ar manu ķermeni viss bija kārtībā. Pēc tās nakts es tā arī nesadūšojos aiziet pie ārsta. Saionas ārsti tādos jautāju­mos bija salti un nepielūdzami.

Man kaut kas iešāvās prātā. Ja reģu prāts ir kā eļļa… es apsvēru katru vārdu, …kāds tad ir jūsējais?

Mirkli nebiju pārliecināta, ka Aizbildnis vispār atbildēs. Visbeidzot viņš dobjā, samtainā balsī pateica vienu vārdu:

- Uguns.

Man pārskrēja trīsas. Iedomājos, kas notiek, ja savieno eļļu un uguni. Sprādziens.

Nē! Es nedrīkstēju par Aizbildni tā domāt. Viņš nebija cil­vēks. Nebija svarīgi, vai viņš mani saprot vai ne. Viņš vienalga bija mans uzraugs. Viņš vienalga bija refaīts. Viņš bija tieši tas pats, kas bija bijis sākumā.

Aizbildnis pagriezās pret mani. Peidža, viņš ieminē­jās, tur bija vēl kādas atmiņas. Pirms tu zaudēji samaņu.

- Kādas atmiņas?

- Asinis. Ļoti daudz asiņu.

Papurināju galvu, juzdamās pārāk nogurusi, lai par to domātu. Droši vien no tās reizes, kad izpaudās mana gaišre­dzība. Poltergeista atmiņas bija ļoti asiņainas.

- Nē. Tās atmiņas es esmu redzējis. Šajās asiņu bija daudz vairāk. Tās bija tev visapkārt, tās tevi smacēja.

- Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat. Un nebija arī. Man patiešām nebija ne jausmas!

Aizbildnis mani kādu brīdi vēroja.

- Paguli vēl, viņš visbeidzot sacīja. Kad rit pamodīsies, sāc domāt par kaut ko lietderīgāku.

- Piemēram?

- Piemēram, par bēgšanu no šīs pilsētas. Kad pienāks laiks, tev jābūt gatavai.

- Tātad jūs man palīdzēsiet. Viņš neatbildēja, un es zau­dēju pacietību. Es jums visu esmu parādījusi savu dzīvi, savas atmiņas. Man joprojām nav ne jausmas, kādi ir jūsu motīvi. Ko jūs no manis gribat?

- Kamēr mēs abi esam Naširas varā, būs labāk, ja tu zināsi pēc iespējas mazāk. Ja viņa tevi atkal izprašņās, tu varēsi droši teikt, ka par to neko nezini.

- Par kādu “to”?

- Tu esi ļoti uzstājīga.

- Kā jūs domājat, kāpēc tad es vēl esmu dzīva?

- Tāpēc, ka esi radusi pie briesmām. Refaīts uzlika plaukstas uz ceļgaliem. Es nevaru tev stāstīt par saviem mo­tīviem, bet varu mazliet izstāstīt par sarkano ziedu, ja vēlies.

Piedāvājums pārsteidza mani nesagatavotu. Uz priekšu!

- Vai tu zini stāstu par Adonīsu?

- Saionas skolās klasiku nemāca.

- Nu protams. Atvaino!

- Bet pagaidiet… Iedomājos par Džeksona zagtajām grāmatām. Viņam ļoti patika mitoloģija. Džeksons teica, ka tā esot burvīgi nelikumīga. Vai viņš bija dievs?

- Afrodītes mīļotais. Viņš bija jauns un skaists mirstīgais mednieks. Afrodīti tik ļoti apbūra puiša skaistums, ka viņa daudz labprātāk pavadīja laiku kopā ar viņu nekā ar pārējiem dieviem. Leģenda vēsta, ka viņas mīļākais kara dievs Aress esot kļuvis tik greizsirdīgs, ka pārvērties mežakuilī un nokāvis

Adonīsu. Mīļotais mira Afrodītes rokās, un viņa asinis notrai­pīja zemi.

Turēdama sava iemīļotā līķi, Afrodīte uzšļakstīja viņa asi­nīm nektāru. Un no Adonīsa asinīm izauga anemone daudz­gadīga, vien īsu brīdi ziedoša puķe, tik sarkana kā asinis. Ado­nīsa garu tāpat kā visus garus aizsūtīja nīkt pazemē. Zevs padzirdēja, kā Afrodīte apraud savu mīlestību un, apžēlojies par dievieti, piekrita ļaut Adonīsam pusi gada pavadīt dzīvo valstībā un pusi mirušo. Aizbildnis paraudzījās uz mani.

- Padomā par to, Peidža. Briesmoņu varbūt arī nav, bet jūsu mitoloģijas plīvuros tomēr slēpjas zināma patiesība.

- Nestāstiet man, ka esat dievi! Man šķiet, ka es nespētu paciest domu, ka Našira ir svēta.

- Mēs esam dažādi, bet ne svēti. Aizbildnis apklusa. Es aizrunājos. Tev jāatpūšas.

- Es neesmu piekususi.

- Tev vienalga ir jāpaguļ. Man tev rītnakt būs kaut kas, ko parādīt.

Atspiedos spilvenos. Es patiesībā biju nogurusi.

- Tas nenozīmē, ka jums uzticos, es sacīju. Tas nozīmē tikai, ka to mēģinu.

- Tad es nevaru lūgt neko vairāk. Viņš papliķēja pala­gus. Saldu dusu, mazo sapņotāj!

Es vairs nevarēju noturēties. Pagriezos un aizvēru acis, joprojām domādama par sarkaniem ziediem un dieviem.

Pamodos, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Debesis ārā krāsojās rožainas kā asinīm pieplūdušas. Aizbildnis stā­vēja pie kamīna, uzlicis roku uz dzegas. Viņa skatiens nozibsnīja uz durvīm.

- Peidža, viņš teica, slēpies. Ātri!

Iztrausos no gultas un uzreiz metos uz durvīm, ko aiz­sedza aizkars. Atstāju tās pavērtas, aizvilku priekšā sarkano samtu un ieklausījos. Joprojām varēju redzēt kamīnu.

Kāds atslēdza un atvēra kambara durvis. Uguns gaismā iznāca Našira. Viņai laikam bija Aizbildņa torņa atslēga. Refaīts nometās uz ceļgala, taču rituālu nepabeidza. Valdniece pārlaida pirkstus pār gultu.

- Kur viņa ir?

- Guļ, Aizbildnis atbildēja.

- Savā istabā?

-Jā-

- Melis! Viņa guļ te. Palagi ož pēc viņas. Sievietes kai­lie pirksti satvēra viņa zodu. Vai tiešām gribi atkal sākt to pašu?

- Nesaprotu, ko tu ar to vēlies teikt. Es domāju tikai un vienīgi par tevi.

- Var jau būt. Naširas tvēriens kļuva ciešāks. Ķēdes vēl karājas. Pat nedomā, ka es vilcināšos tevi sūtīt atpakaļ uz Māju. Pat nedomā, ka atkārtosies tas pats, kas notika XVIII Kaulu ražā. Ja tā notiks, es neatstāšu dzīvu it nevienu. Pat tevi ne. Šoreiz ne. Vai tu saprati? Arktūrs neko neatbildēja, un Našira spēcīgi iesita viņam pa seju. Es saviebos. Atbildi!

- Man ir bijuši divdesmit gadi, lai pārdomātu savu ne­prātu. Tev bija taisnība. Cilvēkiem nevar uzticēties.

Mirkli valdīja klusums. Man prieks to dzirdēt. Sievietes balss nedaudz atmaiga. Viss būs labi! Drīz šis tornis būs tikai mūsu. Tad tu varēsi izpildīt savu zvērestu man.

Tā sieviete bija traka. Kā viņa varēja vispirms sist un tad uzsākt tādu priekšspēli?

- Vai man būtu jāsaprot, Aizbildnis jautāja, ka Četr­desmit laiks ir iztecējis?

Stāvēju gluži nekustīgi un klausījos.

- Četrdesmit ir gatava. Es zinu, ka viņa citadelē iemie­sojās Divpadsmit. Tava māsīca man to pastāstīja. Naširas pirksti paslīdēja viņam zem zoda. Tu esi labi izauklējis viņas talantu.

- Jums, manu valdniec. Aizbildnis pacēla skatienu uz viņu. Vai jūs viņu paņemsiet ēnās? Vai ari izrādīsiet savu diženo varu visai Saionai?

- Derēs abi ceļi. Beidzot es varēšu staigāt sapņos. Beidzot man piemitīs spēja iebrukt, iemiesoties. Un tas viss, patei­coties tev, manu mīļo Arktūr! Valdniece nolika uz kamīna nelielu pudelīti, un viņas vaibsti atkal kļuva salti. Šī būs tava pēdējā amaranta deva līdz Divsimtgadei. Manuprāt, tev ir vajadzīgs laiks, lai pārdomātu savas rētas. Lai atcerētos, kāpēc jāraugās nākotnē. Nevis pagātnē.

- Es izcietīšu visu, ko tu man liksi.

- Ilgi tev nebūs jācieš. Drīz mums būs mūsu svētlaime. Našira pagriezās uz iešanu. Parūpējies par viņu, Arktūr!

Durvis aizvērās.

Aizbildnis piecēlās. Mirkli es īsti nesapratu, ko viņš gra­sās darīt. Tad viņš atvēzējās un ar dūri sašķaidīja uz kamīna malas stāvošu stikla urnu. Es apgūlos savā gultā un ieklausī­jos klusumā.

Aizbildnis nebija mans ienaidnieks. Ne tāds ienaidnieks, kādu viņu biju iedomājusies.

Našira bija teikusi, ka sūtīs viņu atpakaļ uz Māju. Tas pie­rādīja, ka Arktūrs bija iesaistīts XVIII Kaulu ražas notikumos. Pierādīja viņa nodevību. To Tubāns bija gribējis teikt toreiz, kad draudēja Terebelai. Iezīmētie bija mēģinājuši mums palī­dzēt, un par to tika sodīti. Viņi bija izvēlējušies nepareizo pusi. Zaudētāju pusi.

Es grozījos un knosījos vairākas stundas. Man neizgāja no prāta nupat noklausītā saruna. Kā Našira viņam iesita. Kā nospieda uz ceļgaliem. Un kā viņa bija nolēmusi drīz, pavisam drīz tikt vaļā no manis. Nospārdīju palagus un vaļējām acīm gulēju tumsā. Atskārsmei vajadzēja ilgu laiku, bet nu es visu sapratu. Aizbildnis bija manā pusē.

Iedomājos par rētām uz Terebelas muguras tām, ko Tubāns ar tādu nežēlību pieminēja. Rētas bija atstājis viņš un viņa ģimene. Terebela un Aizbildnis bija iezīmētie. Pēc tās die­nas 2039. gada Novembra svētkos Mājā bija noticis kaut kas briesmīgs. Es nepazinu Terebelu, taču viņa bija izglābusi man dzīvību; biju viņas parādniece. Un biju Aizbildnim parādā par to, ka viņš par mani rūpējās.

Ja es kaut ko nevarēju ciest, tad tie bija parādi. Bet, kad viņš mani atkal uzrunās, es klausīšos. Es viņu uzklausīšu. Pie­cēlos sēdus. Nē, tas nebūs tad, kad viņš mani nākamo reizi uzrunās, tas būs tagad. Man bija ar viņu jārunā. Uzticēšanās viņam bija mana vienīgā iespēja. Man bija reizi par visām rei­zēm jāzina, ko Arktūrs Mezartīms vēlas. Man bija jāzina, vai viņš man palīdzēs.

Izrāpos no gultas un iegāju kambari. Tas bija tukšs. Ārā no melniem mākoņiem gāzās lietus šaltis. Vecais pulkstenis nosita ceturto rīta stundu. Paņēmu uz rakstāmgalda atstāto zīmīti.

Esmu aizgājis uz kapelu. Atgriezīšos pirms rītausmas.

Pie velna miegu! Man bija apnikušas spēles un pārpra­tumi. Uzāvu kājās zābakus un izgāju no torņa.

Ārā kauca vējš. Krustejās staigāja sardze. Es nogaidīju, līdz viņi aiziet garām, un metos skriet. Pērkons un tumsa bija mans aizsegs, tie ļāva man izslīdēt nepamanītai. Bet lietū es sadzirdēju vēl kādu skaņu: mūziku. Sekoju tai citā gaitenī, kur bija atvērtas lielas durvis. Aiz tām bija šaura kapela, ko no pārējās ēkas atdalīja smalki veidota akmens starpsiena. Tumsu kliedēja raustīga sveces gaisma. Augšā kāds spēlēja ērģeles. Skaņa zvanīja man ausīs un krūtīs.

Starpsienā bija vaļā nelielas durvis. Iegāju pa tām un uzkāpu pa kāpnēm. Augšā bija ērģeles. Aizbildnis sēdēja uz sola ar muguru pret mani. Mūzika atbalsojās stabulēs līdz pat griestiem; skaņas plūda visā kapelā un vēl augstāk. Akordos skanēja briesmīga nožēla. Neviens nevarētu tā spēlēt, ja vis­maz kaut ko nejustu.

Mūzika aprāvās. Aizbildnis pagrieza galvu. Kad viņš neko neteica, es apsēdos uz sola viņam blakus. Mēs sēdējām tumsā; vienīgā gaisma nāca no viņa acīm un sveces.

- Tev vajadzētu gulēt.

- Esmu gana gulējusi. Uzliku pirkstus uz taustiņiem.

- Nezināju, ka refaīti prot spēlēt.

- Gadu gaitā esmu apguvis atdarināšanas mākslu.

- Tā nebija atdarināšana. Tas bijāt jūs.

Ilgi valdīja klusums.

- Tu nāci jautāt par savu brīvību, viņš bilda. Tas ir tas, ko tu vēlies.

-jā-

- Nu protams. Tu varbūt neticēsi, taču tas ir tas, ko es vēlētos vairāk par visu pasaulē. ŠI vieta manī ir iedvesusi briesmīgas ilgas ceļot. Es ilgojos pēc uguns, pēc tā, ko tu esi redzējusi. Un tomēr pat divsimt gadu pēc ierašanās es aiz­vien esmu tepat. Joprojām cietumnieks kaut maskējos par karali.

Vismaz viņa vēlēšanos ceļot es spēju izprast.

- Reiz mani nodeva. Novembra svētku priekšvakarā, kad bija jāsākas XVIII Kaulu ražas dumpim, kāds cilvēks izdomāja mūs visus nodot. Apmaiņā pret brīvību šis nodevējs upu­rēja visu, kas šajā pilsētā ir. Viņš pavērās manī. Tagad tu saproti, kāpēc Našira nebaidās no otras sacelšanās. Viņa uzskata, ka jūs esat pārāk savtīgi, lai apvienotos.

Es patiešām sapratu. Izkalt tik lielus plānus, lai atbrīvotu cilvēkus, bet mēs par to iekožam rokā, kas par mums cīnās… Nebija nekāds brīnums, ka viņš man neuzticējās. Nebija ne­kāds brīnums, ka viņš izturējās tik salti.

- Bet tu, Peidža, tu viņu apdraudi. Našira zina, ka esi viens no Septiņiem Zīmogiem, ka tu esi Bālā Sapņotāja. Tavā varā ir šai pilsētā iedvest sindikāta garu. No šī gara viņa baidās.

- No tā nav, ko baidīties. Tas ir pilns ar nožēlojamiem noziedzniekiem un nodevējiem.

- Tas ir atkarīgs no līderiem. Sindikātam ir potenciāls kļūt par kaut ko daudz diženāku.

- Sindikāts pastāv Saionas dēļ. Saiona pastāv refaītu dēļ, es deklamēju. Jūs paši esat radījuši savu ienaid­nieku.

- Es saprotu šīs situācijas ironiju. Arī Našira to saprot. Aizbildnis pagriezās pret mani. XVIII Kaulu ražas cilvēki sacēlās tāpēc, ka ieslodzītie bija pieraduši pie organizācijas. Viņu vidū valdīja spēks un vienotība. Mums šis spēks ir jāie­dzīvina no jauna. Un šoreiz mums nedrīkst neizdoties. Viņš palūkojās uz logu. Man nedrīkst neizdoties.

Es neko neteicu. Iedomājos, ka varētu pasniegties pēc viņa rokas, kas gulēja uz atslēgām tikai dažu collu attālumā no manējās.

Tomēr es neriskēju.

- Es gribu prom, es teicu. Tas ir viss, ko gribu. Atgriez­ties citadelē kopā ar tik daudziem cilvēkiem, cik vien iespē­jams.

- Tādā gadījumā mūsu mērķi atšķiras. Ja grasāmies viens otram palīdzēt, mums šīs atšķirības ir jānogludina.

- Ko jūs vēlaties?

- Uzbrukt Sargasiem. Parādīt viņiem, ko nozīmē bailes.

Iedomājos par Džuliānu. Iedomājos par Finnu. Un iedo­mājos par Lizu, kura lēnām slīga neredzībā. Kā esat nolēmis to paveikt?

- Viena doma man ir. Aizbildnis žigli uzmeta man ska­tienu. Es gribētu tev kaut ko parādīt, ja vēlies.

Grasījos atbildēt, bet neko neteicu. Viņa dzeltenzaļās acis, skatoties uz mani, kļuva siltākas. Biju tik tuvu, ka jutu viņa karstumu. Es vēlos tev uzticēties, viņš sacīja.

- Jūs to varat.

- Tad nāc man līdzi!

- Kurp?

- Satikties ar Maiklu. Vīrietis piecēlās kājās. Uz zie­meļiem no Greitkvadas klostera ir neapdzīvota ēka. Sargi nedrīkst mūs ieraudzīt.

Tagad viņš bija mani ieinteresējis. Es pamāju ar galvu.

Sekoju Aizbildnim ārā no kapelas. Viņš palūkojās caur arkām, meklējot sargus. Neviens nenāca.

Vīrietis aicinoši pamāja ar roku. Netāls spoks vēlās šurp un aizbrāzās pa gaiteni, apdzēšot lāpas. Kad viss iegrima tumsā, Aizbildnis saņēma manu roku. Man bija jāskrien teci­ņiem, lai turētos līdzi viņa garajiem soļiem. Viņš izveda mani cauri kādai arkai un ārā uz grants takas.

Neapdzīvotā ēka bija tikpat pārsteidzoša kā visas pārējās. Rītausmas mijkrēsli redzēju daudz arku, stūrainus, aizresto­tus logus un apaļu frontonu ar tajā izkaltu gredzenu. Aizbild­nis izveda mani cauri arkām, izņēma no piedurknes atslēgu un atdarīja kādas satrunējušas durvis. Kas šī ir par vietu? es jautāju.

- Droša paslēptuve.

Viņš iegāja iekšā. Es sekoju, aizvērdama aiz sevis durvis. Refaits tās aizbultēja.

Drošo paslēptuvi ietina piķa melna tumsa. Aizbildņa acis meta maigu gaismu uz sienām. Šeit reiz bija vīna pagrabi, viņš ejot stāstīja. Aizritēja vairāki gadi, līdz tos iztīrīju. Man kā refaltam ar visaugstāko rangu šajā mītnē bija vara aizliegt ieeju visās ēkās, kurās vien vēlējos. ŠI drošā paslēptuve ir pieejama tikai nelielai atsevišķu indivīdu grupiņai. Ieskaitot Maiklu.

- Kam vēl?

- Tu zini, kam vēl.

Iezīmētajiem. Notrīsēju. Te bija viņu drošā paslēptuve, viņu satikšanās vieta. Aizbildnis atvēra kādus vārtus mūrī. Aiz tiem vīdēja atvērums tik neliels, ka būtu jāmetas rāpus. Ej iekšā.

- Kas tur ir?

- Kāds, kurš var tev palīdzēt.

- Domāju, ka jūs man palīdzēsiet.

- Cilvēki šajā pilsētā nemūžam neuzticētos refaītam, kurš mēģinātu viņus organizēt. Viņi domātu, ka tā ir kāda viltība tāpat kā visu laiku domāji tu. Vadība ir jāuzņemas tev.

- Iepriekš vedāt jūs.

Aizbildnis novērsās.

- Ej, viņš mudināja. Maikls gaida.

Viņa seja bija satumsusi. Prātoju, cik gadu darbs bija sagruvis viņa acu priekšā.

- Šoreiz varētu būt citādi, es sacīju.

Aizbildnis neatbildēja. Viņa acis bija nespodras, āda viegli vizēja. Amaranta trūkums jau prasīja savu.

Nekādas īpašās izvēles nebija; es ierāpos vēsajā, tumšajā tunelī. Aizbildnis aizvēra aiz mums vārtus. Turpini ceļu.

Es paklausīju. Kad nonācu galā, manu roku satvēra slaika plauksta. Pacēlu skatienu un ieraudzīju Maiklu; zēna seju apgaismoja svece. Aizbildnis izlīda no tuneļa.

- Parādi viņai, Maikl! Tas ir tavs darbs.

Maikls pamāja ar galvu un aicināja mani tuvāk. Sekoju viņam tumsā. Zēns nospieda kādu slēdzi, un iedegās gaisma, atklājot, ka stāvam plašā pazemes telpā. Brīdi es skatījos uz gaismu un mēģināju saprast, kāpēc tā šķiet tik savāda. Tad attapos.

- Elektrība! Nespēju atraut acis no lampas. Bet šeit nav strāvas. Kā tu…? Maikls smaidīja.

- Oficiāli strāvas padevi var atjaunot tikai vienā no mīt­nēm Beliolā. No turienes sarkanie mundieri Kaulu ražu laikā sazinās ar Vestminsteras Arhontu mītni, Aizbildnis paskaid­roja. Tajā ēkā ir moderna elektroinstalācija. Par laimi, tāda ir arī Magdalēnā.

Maikls aizveda mani stūrī, kur samta pārklājs sedza kādu platu, stūrainu priekšmetu. Viņš norāva pārsegu, un es iepletu acis. Zēna prieks un lepnums bija dators. Drausmīgi novecojis, droši vien no kāda 2030. gada, taču dators. Saikne ar ārpasauli.

- To viņš nozaga Beliolā, Aizbildnis sacīja. Viņa lūpās iegūla smaida ēna. Maikls prata atjaunot elektrības piegādi šai ēkai un uztvert Saionas satelītu signālu.

- Izklausās, ka tu esi tāds kā tehnikas brīnumbērns, Maikl. Apsēdos pie datora. Maikls atļāvās kautri pasmai­dīt. Kam tu to izmanto?

- Mēs tikai retumis riskējam pieslēgt strāvu, taču vērojām XX Kaulu ražas norisi.

- Vai varu paskatīties?

Maikls noliecās man pār plecu. Viņš atvēra datni ar nosau­kumu MAHOUNIJA, PEIDŽA EVA, 07.03.59. Datnē bija no heli­koptera filmēts video. Kamera pietuvināja manu seju. Es skrēju pār jumtiem un skrējienā nolēcu no ēkas sienas. Atsta­tums izskatījās neiespējami liels neviļus aizturēju elpu -, bet meitenei ekrānā izdevās. Atskanēja pilota sauciens: “Savaldiet ar fluksu!” Es kritu lejā piecdesmit pēdas, un starp manu ķer­meni un mugursomu ieķērās veļas aukla. Augums bezsamaņā karājās kā līķis. NSD operators klusītēm iesmējās. “Pie Vīvera ūsām!” viņš izsaucās. “Tā tak ir laimīgākā kuce, kādu man gadījies redzēt!”

Un viss.

- Apburoši, es noteicu.

Maikls papliķēja man pa plecu.

- Mēs bijām vīlušies, kad tev neizdevās izbēgt, Aizbild­nis sacīja, tomēr jutāmies atviegloti, ka esi izdzīvojusi.

Pacēlu vienu uzaci. Vai jūs ielūdzāt draugus noskatīties pārraidi?

- Tā varētu teikt.

Refaīts piecēlās kājās un sāka soļot šurpu turpu pa pa­grabu. Ko jūs gribat, lai daru? es jautāju.

- Es tev dodu iespēju izsaukt palīgus. Kad es tikai mēmi paskatījos, viņš paskaidroja: Pasauc Septiņus Zīmogus.

- Nē. Našira viņus notvers, es pretojos. Viņa grib Džeksonu! Viņš te nedrīkst rādīties ne tuvumā.

Maikla seja sadrūma. Vismaz paziņo viņiem, kur esi, Aizbildnis mudināja. Gadījumam, ja viss noiet greizi.

- Kas noiet greizi?

- Tava cietumnieku izlaušanās.

- Mana cietumnieku izlaušanās?

- Jā. Aizbildnis pagriezās pret mani. Tu man jautāji par vilcienu. Divsimtgades vakarā tas no citadeles atvedīs lielu Saionas aģentu grupu. Vilciens ari vedīs viņus atpakaļ uz Londonu.

Es aptvēru viņa vārdu nozīmi. Mēs varam braukt mā­jās, es sacīju. To bija grūti aptvert. Kad?

- Pirmā septembra priekšvakarā. Aizbildnis apsēdās uz mučeles. Ja negribi sazināties ar Septiņiem Zīmogiem, vari šo telpu izmantot plānu kalšanai. Tiem jābūt labākiem par manējiem, Peidža. Tev jāatceras sindikātā apgūtais. Viņš ieskatījās man tieši acīs. Es iepriekšējā reizē pieļāvu kļūdu. Bijām plānojuši uzbrukt Sargasiem dienas laikā, kad vai­rums pilsētnieku guļ. Pateicoties nodevējam, viņi bija saga­tavojušies un mūs gaidīja. Taču, pat ja mēs nebūtu nodoti, mūsu kustība būtu sajūtama ēterā. Mums jārīkojas brīdī, kad ir daudz citu notikumu, kad Sargasu uzmanība ir novērsta. Brīdī, kad viņu iespējas atriebties ierobežos nepieciešamība uzturēt ilūziju par kontroli. Kurš bridis varētu būt vēl labāks par Divsimtgadi?

Gluži negribot piekrītoši māju ar galvu. Pie viena varētu pabiedēt dažas Saionas amatpersonas.

- Tieši tā. Viņš nenolaida acis. Tagad šeit ir tava drošā paslēptuve. Datorā ir detalizētas I Šeolas kartes, lai tu varētu izplānot maršrutu ārā no pilsētas centra. Ja laikā sasniegsi pļavu, varēsi ar vilcienu braukt uz Londonu.

- Cikos tas izbrauks?

- To es vēl nezinu. Es nevaru uzdot pārāk daudz jautā­jumu, taču Maikls noklausās sarunas. Mēs to izdibināsim.

Pacēlu skatienu uz refaltu. Jūs teicāt, ka mūsu mērķi atšķiras. Jūs gribat kaut ko citu.

- Saiona uzskata, ka mēs esam pārāk vareni, lai mūs izni­cinātu. Ka mums nav nekādu vājo vietu. Gribu, lai tu pierādi: viņi kļūdās.

- Kā?

- Man jau sen bija aizdomas, ka Našira mēģinās tevi nogalināt Divsimtgades laikā. Iegūt tavu talantu. Ir viens vienkāršs veids, kā viņu uzveikt. Aizbildnis pirkstos pacēla manu zodu. Viņu apturēt.

Nopētīju refalta seju. Viņa acis mirdzēja nespodra gaisma, un tās raudzījās maigi. Ja es to izdarīšu, es sacīju, tad gribu iekasēt par savu pakalpojumu.

- Es klausos.

- Līza. Es nespēju līdz viņai aizkļūt. Man ir kārtis, bet viņa tās varbūt nepieņems. Man vajag… Rīkle aizžņaudzās krampjos. Nākamie vārdi bija jāizgrūž ar varu. Man vajag jūsu palīdzību.

- Tava draudzene jau ilgi atrodas gara šokā. Lai atlabtu, viņai vajadzēs amarantu.

- Zinu.

- Tev ir zināms, ka Našira man to vairs nedod.

Es nenovērsos. Jums ir pēdējā deva.

Aizbildnis apsēdās man blakus. Es zināju, ko lūdzu. Viņš bija atkarīgs no amaranta.

- Es tā prātoju, Peidža. Viņš ar pirkstiem bungoja pa ceļgalu. Tu negribi vest savus draugus šurp. Bet, ja es tev piedāvātu brīvību tūlīt pat -, vai tu to pieņemtu, ja tas nozī­mētu, ka Līza jāatstāj šeit?

- Vai tas ir piedāvājums?

- Varbūt.

Zināju, kāpēc viņš man to jautā. Aizbildnis mani pārbau­dīja, raudzīja, vai esmu pietiekami savtīga, lai aiz sevis atstātu kādu tik ievainojamu.

- Es ļoti riskēju, viņš turpināja. Ja kāds no ļaudīm informēs Sargasus, mani smagi sodīs par palīdzēšanu cil­vēkam. Bet, ja tu būtu ar mieru pakavēties mazliet ilgāk uzņemties risku manis un savu ciltsbrāļu dēļ -, es to pašu paveikšu viņas labā. Es tev piedāvāju tādu darījumu.

Es tiešām padomāju. Vienu derdzīgu mirkli man ienāca prātā, ka taču varētu pamest Lizu, varētu tvert šo izdevību kļūt brīvai. Varētu atgriezties Londonā un atstāt šo vietu, lai nekad neatskatītos. Bet tad mani uzbangoja straujš un karsts kauns. Es aizvēru acis.

- Nē, es atteicos. Es gribu, lai palīdzat Lizai.

Jutu refaīta ciešo skatienu.

- Tad es viņai palīdzēšu, viņš apsolīja.

Būdā bija savācies pulciņš artistu. Pieci no viņiem auk­stumā spiedās kopā, nodurtām acīm un savilktiem pirkstiem. Viņu vidū bija Kirils un Džuliāns. Caur lupatām, ko viņi bija sabāzuši dēļu šķirbās, sūcās lietus.

Līza atradās gara šoka stāvoklī jau pārlieku ilgi, lai atlabtu. Pārējie varēja vien klusējot palikt nomodā pie viņas guļvietas.

Ja arī meitene izdzīvos, viņa būs vien agrākās Lizas neredzīgā čaula. Ja mirs, kāds no viņiem noskaitīs atvadvārdus. Aizsū­tīs Līzu turp, kur viņu nespēs aizsniegt viņas sagūstītāji. Tie katrā ziņā zaudēs savu iemīļotāko artisti: Līzu Raimoru, mei­teni, kura nekad nekrita.

Kad ienāca Aizbildnis ar Maiklu un mani pie sāniem -, pārējie atkāpās. Pulciņu pāršalca izbīļa čuksti. Kirils neprā­tīgu skatienu ierāvās stūrī. Pārējie klusējot noskatījās. Kāpēc te atradās asinslaulātais Naširas labā roka? Kāpēc lai viņš traucētu nāves cisās gulošo?

Tikai Džuliāns nepakustējās.

- Peidža?

Pieliku pirkstu pie lūpām.

Liza gulēja uz savām segām, apsegta ar savazātiem pala­giem. Meitenei matos bija iepīti zīda auduma gabaliņi veik­smes un cerības zimes. Džuliāns cieši satvēra draudzenes roku, nenolaizdams skatienu no nelūgtā viesa.

Aizbildnis nometās ceļos blakus Lizai. Viņš bija sakodis zobus, bet par sāpēm neko neteica.

- Peidža, viņš palūdza, amarantu.

Pasniedzu pudelīti. Pēdējo pudelīti. Viņa pēdējo devu.

- Kārtis, refaīts turpināja. Nu viņš pilnībā koncentrējās uz darāmo. Iedevu prasīto. Un nazi.

Maikls pasniedza man nazi ar melnu spalu. Es izņēmu to no maksts un padevu tālāk Aizbildnim. Atkal sākās sačukstē­šanās. Džuliāns turēja klēpi Lizas roku, ar acīm urbdamies manī. Uzticies man, es klusu sacīju.

Viņš norija siekalas.

Aizbildnis atkorķēja amarantu. Viņš izpurināja dažas piles uz cimdotajiem pirkstiem un viegliem pieskārieniem iepli­ķēja eļļu viņas lūpās un bedrītē virs augšlūpas. Džuliāns stin­gri turēja Līzas roku, kaut ari saltie pirksti nereaģēja. Refa­īts uzklāja mazliet eļļas uz viņas deniņiem un, aizkorķējis pudelīti, pasniedza to man. Viņš saņēma nazi aiz asmens un iedeva to Džuliānam.

- Iedur viņai pirkstos.

- Ko?

- Man vajadzīgas viņas asinis.

Džuliāns paskatījās uz mani. Es pamāju ar galvu. Puisis drošām kustibām satvēra spalu. Piedod, Liza, viņš sacīja.

Viņš piespieda naža galu pie katra pirksta spilventiņa. Vietā, kur pieskārās asmens, sariesās sīkas asins lāsītes. Aiz­bildnis pamāja ar galvu.

- Peidža, Maikl! Izlieciet kārtis.

Mēs pa abiem izdarījām, kā vēlēts. Izkārtojām jauno kavu puslokā. Aizbildnis saņēma Līzas plaukstu un nobraucīja kār­tis ar meitenes pirkstiem, notraipot attēlus ar asinīm.

Tad viņš noslaucīja asmeni ar drāniņu, novilka kreiso cimdu un sažņaudza to dūrē. Klātesošie noelsās. Refi nekad nevilka nost cimdus. Vai tiem vispār bija rokas? Jā, bija gan. Aizbildņa roka bija liela, ar rētainiem pirkstu kauliņiem. Kad viņš ar naža aso malu novilka pār ādu, pāršķeļot plaukstu, visi vēlreiz noelsās.

No griezuma izsūcās asinis; man aizmiglojās uztvere. Aizbildnis pastiepa roku un ļāva dažām ektoplazmas pilēm uzpilēt uz katras kārts. Tieši tāpat, kā Afrodīte uzpilināja savu nektāru uz Adonīsa asinīm. Jutu telpā pulcējamies garus tos pievilināja kārtis, Līza, Aizbildnis. Te veidojās trijstūris, plaisa ēterā. Viņš atvēra durvis.

Aizbildnis uzvilka cimdu, paņēma kārtis un sakārtoja tās kaudzītē. Viņš uzlika kavu uz Līzas krūšu izliekuma, lai tās pieskartos ādai, un salika meitenes rokas uz tām.

- Un no Adonīsa asinīm, viņš sacīja, radās dzīvība.

Līza atvēra acis.