Sapņu staigātāja

7.ĒSMA

Vīrietis stāvēja gluži nekustīgi. Viņam mugurā bija melns krekls ar augstu, ar zeltu apmalotu apkakli. Piedurknes slēpa roku, ko dienā biju apsaitējusi.

Viņš lūkojās lejup uz mani bez jebkādas izteiksmes sejā. Es aplaizīju lūpas, mēģinādama sagudrot attaisnojumu.

- Tātad, vīrietis sacīja, pievelkot mani tuvāk, tu pār­sien brūces un baro nereģu vergus. Cik savādi.

Es pretīgumā atrāvu roku. Viņš palaida mani vaļā. Es varētu cīnīties, ja nebūtu iedzīta stūri, bet tad ieraudzīju pārē­jos. Tur bija četri refi divi vīrieši un divas sievietes. Visiem četriem bija vienādas, kā dzelzs bruņās iekļautas sapņavas. Kad ieņēmu aizstāvēšanās pozu, viņi par mani pasmējās.

- Nemuļķojies, Četrdesmit!

- Mēs tikai gribam ar tevi aprunāties.

- Runājiet, es atmetu.

Mana balss it nemaz neizklausījās pēc manējās.

Aizbildnis ne mirkli nebija atrāvis skatienu no manas sejas. Tuvējās gāzes lampas gaismā viņa acīs uzmutuļoja jauna krāsa. Viņš nebija smējies kopā ar pārējiem.

Es biju ielenkts medījums. Mēģināt izkļūt no šīs situācijas nebūtu vienkārši muļķīgi tā būtu pašnāvība.

- Es iešu, es sacīju.

Aizbildnis pamāja.

- Terebella, viņš sacīja, aizej pie asinsvaldnieces. Pa­saki viņai, ka XX-59-40 ir arestēta.

Arestēta? Es uzmetu skatienu uzrunātajai sievietei. Tā noteikti bija Tildas un Karla uzraudze Terebella Šeratāna. Viņa vērās man pretī rimtām, dzeltenām acīm. Sievietei bija tumši, spīdīgi mati, kas iekļāva galvu kā kapuce. Jā, asinslaulātais, viņa atsaucās.

Terebella devās pa priekšu maniem pavadoņiem. Es ska­tījos uz saviem zābakiem. Nāc, Aizbildnis teica. Asinsvaldniece gaida.

Mēs devāmies uz pilsētas centru. Sargi palika iepakaļ cieņpilnā attālumā no Vadoņa. Viņa acis patiešām bija citā krāsā: oranžā. Viņš pamanīja, ka skatos.

- Ja tev ir kāds jautājums, viņš sacīja, tu drīksti jautāt.

- Kur mēs ejam?

- Uz tavu pirmo pārbaudi. Vēl kas?

- Kas jūs sakoda?

Viņš skatījās taisni uz priekšu. Tad pateica: Es atceļu tavu atļauju runāt.

Es gandrīz nokodu sev mēli. Izdzimtenis tāds! Es biju vai­rākas stundas tīrījusi viņa brūces. Es būtu varējusi viņu noga­lināt. Man vajadzēja viņu nogalināt.

Aizbildnis labi pazina pilsētu. Viņš mūs veda pa dažādām ielām, līdz sasniedzām kādas citas mītnes pagalmu; tā bija tā pati ēka, kur bija norisinājusies mūsu svinīgā uzruna. Ārpusē plāksnīte vēstīja, ka tā esot SIZERĒNU MĪTNE. Mēs gājām garām sargiem, un tie palocījās, piespieduši dūri pie krūtīm. Aizbildnis viņiem nepievērsa nekādu uzmanību.

Vārti aiz mums aizvērās. Atslēgu žvadzoņa lika maniem muskuļiem saspringt. Manas acis pārmeklēja ik sienu, izpētot ik spraudziņu un plaisiņu, meklējot atbalstu rokām un kājām.

Ēkas bija biezi noaugušas ar neviena nekoptiem vīteņau­giem smaržīgiem sausseržiem, efejām un gliclnijām, taču nekas nevijās augstāk par dažām pēdām virs zemes. Augstāk augu vietā bija logi. Mēs soļojām pa smilškrāsas taku, kas meta loku ap ovālu zālienu, kurā slējās vientuļa laterna. Tās gaisma spīdēja caur sarkanu stiklu.

Taka beidzās pie durvīm. Aizbildnis nepaskatījās uz mani, bet apstājās.

- Neko nesaki par ievainojumiem, viņš sacīja tik klusi, ka to tikko varēja sadzirdēt, vai arī tev nāksies nožēlot, ka izglābi man dzīvību.

Viņš pamāja savai svītai. Divi nostājās abās pusēs durvīm; viens cirtains vīrietis ar hipnotizējošu skatienu pienāca man blakus. Sargu pavadībā mani iestūma pa durvīm ēkas vēsajā dziļumā.

Telpa, kurā mēs ienācām, bija šaura, bet grezna, ar ziloņ­kaula krāsas akmens sienām. Kreisajā pusē sienu izraibināja silti krāsu laukumiņi tur gaisma plūda no vitrāžām, kas šķita uzsūcam mēnesgaismu. Es saskatīju piecas piemiņas plāksnes, taču nebija laika apstāties un tās izlasīt mani veda turp, kur kādā ejā spīdēja gaisma. Aizbildnis uzveda mani pa trim melniem marmora pakāpieniem un, nometies uz ceļgala, nolieca galvu. Kad sargs uz mani pablenza, es izdarīju tāpat.

- Arktūr.

Cimdota roka pacēla viņa zodu. Es riskēju paskatīties.

Bija parādījusies Našira. Šonakt viņa bija tērpusies melnā kleitā, kas sedza augumu līdz zodam un sveču gaismā viļņoja kā ūdens. Viņa piespieda lūpas pie Aizbildņa pieres, un tas uzlika roku sievietei uz vēdera.

- Redzu, ka esi atvedis mūsu mazo brīnumu, Našira sacīja, uzlūkodama mani. Labvakar, XX-40!

Valdniece noskatīja mani no galvas līdz kājām, un man bija tāda sajūta, ka viņa mēģina nolasīt manu auru. Steigšus uzslēju dažas barjeras. Aizbildnis nepakustējās. Es neredzēju viņa seju.

Aiz pāra stāvēja vesela rinda refaītu; visi kā viens bija ģēr­bušies apmetņos ar kapucēm. Viņu auras gluži vai piepildīja kapelu, satricinot manējo. Es te biju vienīgais cilvēks. Tu jau droši vien zini, kāpēc šeit esi, Našira sacīja.

Turēju mēli aiz zobiem. Zināju, ka esmu iekūlusies nepa­tikšanās, jo nesu ēdienu Sebam, bet nepatikšanas varēju piedzīvot arī par daudz ko citu par Aizbildņa pārsiešanu, par slapstīšanos apkārt, par to, ka biju cilvēks. Karls gandrīz noteikti bija izpaudis manu interesi par viņa vīziju.

Vai arī viņi zināja, kas es esmu.

- Mēs viņu uzgājām pie Nereģu mājas, sargs paziņoja. Vīrietis bija izspļauta Pleione viņam pat bija tādas pašas formas acis. Viņa slapstījās pa tumsu kā tāda notekas žurka.

- Paldies, Alsafi! Našira palūkojās lejup uz mani, taču nelūdza piecelties. Cik noprotu, tu esot nesusi ēdienu vie­nam no neredzīgajiem izpalīgiem, Četrdesmit. Vai tam ir kāds iemesls?

- Es to darīju tāpēc, ka jūs viņu mērdējat badā un sitat kā lopu. Viņam ir vajadzīgs ārsts, slimnīca!

Manis teiktais atbalsojās tumšajā kapelā. Kapučotie refaīti klusēja. Man žēl, ka tu tā domā, Našira sacīja, taču refaītu acīs to būtņu acīs, kuras tagad pārvalda jūsu valsti, cilvēki un lopi ir vienā līmenī. Mēs nesaucam ārstus lopiem.

Jutu, ka esmu pārskaitusies līdz baltkvēlei, taču savaldījos un paklusēju. Tā es tikai panāktu, ka Sebu nogalina.

Našira aizgriezās. Aizbildnis piecēlās; es tāpat.

- Varbūt tu, Četrdesmit, no svinīgās uzrunas atceries, ka mums patīk pārbaudīt tos cilvēkus, ko ievācam Kaulu ražās. Redzi, mēs gan sūtām savus sarkanos mundierus pēc ļaudīm ar aurām, taču nevaram vienmēr noteikt, kādas tieši spējas šo auru īpašniekiem piemīt. Atzīstos, ka agrāk esam pieļāvuši kļūdas. Daudzsološs gadījums var izrādīties vien garlaicīgs nepraša kartomants, bet tu, bez šaubām, būsi ļoti izklai­dējoša. Tava aura iet tev pa priekšu. Viņa pamāja. Nāc, parādi mums savu talantu!

Aizbildnis un Alsafi pakāpās nostāk no manis. Tagad mēs ar Naširu stāvējām pretī viena otrai abās telpas pusēs.

Mani muskuļi stīvi sastinga. Viņi taču negribēja, lai es ar viņu cīnos? Es zaudētu. Našira un viņas eņģeļi sašķaidīs manu sapņavu drumslās. Jutu, kā tie met lokus ap valdnieci, gaidī­dami, kad vajadzēs viņu aizstāvēt.

Bet tad es atcerējos Līzas sacīto: Našira gribot sapņu stai­gātāju. Žigli apdomājos. Varbūt es varēju izdarīt kaut ko tādu, ko nebūtu viņas varā aizkavēt, varbūt man bija kāda priekš­rocība, ko izmantot pret viņu?

Iedomājos par vilcienu. Ja Naširas svītā nebija neviena sapņu staigātāja un neviena orākula, viņa nespēja ietekmēt ēteru. Un, ja vien viņa nebija kaut kā izsaukusi kāda nenola­sāmā garu, es vienalga varēju ielaist savu garu viņas prātā.

Es varētu viņu nogalināt.

Pirmais plāns sagruva brīdī, kad atgriezās Alsafi. Viņš rokās atnesa trauslu augumiņu cilvēku ar galvā uzmauktu melnu maisu. Gūstekni iesēdināja krēslā un pieslēdza pie tā ar rokudzelžiem. Mani pirksti notirpa nejutīgi. Vai tas bija viens no pārējiem? Vai viņi būtu atraduši Sevendaialsu, atraduši manu bandu?

Bet es nejutu auru. Tas bija kāds nereģis. Iedomājos par savu tēvu, un man kļuva nelabi; bet stāvs bija pārāk mazs, pārāk tievs.

- Man šķiet, jūs esat pazīstami, Našira sacīja.

Maisu norāva. Man dzīslās sastinga asinis.

Sebs. Viņu bija noķēruši. Zēna acis bija pietūkušas kā nelielas plūmes, mati asiņainās lēkšķēs karājās ap seju, lūpas bija saplaisājušas un asiņoja. Seju klāja sakaltušas asinis. Es jau agrāk biju redzējusi nopietnas piekaušanas sekas kad Hektora upuri atvilkās uz Sevendaialsu, meklējot Nika palī­dzību, bet kaut ko tādu skatīju pirmo reizi. Es nekad nebiju redzējusi tik jaunu upuri.

Sargs uzsita viņam uz vaiga vēl vienu brūci. Sebs tik tikko bija pie samaņas, tomēr viņam izdevās paskatīties uz mani.

- Peidža.

Dzirdot zēna aizlūzušo balsi, man asinis sāka vārīties. Apcirtos un uzlūkoju Naširu. Ko jūs esat ar viņu izdarī­juši?

- Neko, viņa atteica, bet tu gan izdarīsi.

- Ko tad?

- Laiks nopelnīt nākamo tuniku, XX-40.

- Ko, pie velna, jūs tur muldat?

Alsafi man tā iegāza pa galvu, ka teju vai notrieca zemē. Viņš sagrāba mani aiz matiem un parāva, pagriežot pret sevi. Tu neizrunāsi vulgārus vārdus asinsvaldnieces klāt­būtnē. Turi muti, vai ari es tev to aizšūšu!

- Esi pacietīgs, Alsafi. Lai jau padusmojas. Našira pacēla roku. Galu galā tajā vilcienā viņa bija nikna.

Man zvanīja ausīs. Atmiņā uzplaiksnīja divas sejas. Divi līķi uz vagona grīdas. Viens miris, otrs zaudējis prātu. Mani upuri. Manis nogalinātie.

Tāda bija mana pārbaude. Lai nopelnītu jaunu krāsu, man bija jānogalina kāds nereģis.

Man bija jānogalina Sebs.

Našira acīmredzot bija uzminējusi, kas es esmu. Viņa bija uzminējusi, ka mans gars spēj atstāt dabisko vietu manā ķer­menī. Ka spēju nogalināt ātri un bez asinsizliešanas. Viņa gribēja redzēt, kā tas notiek. Viņa gribēja, lai uzdancoju. Viņa gribēja zināt, vai manu talantu ir vērts nozagt.

- Nē, es sacīju.

Našira pavisam nekustīgi stāvēja.

- Nē? Es neatbildēju, un viņa turpināja: Atteikties nav iespējams. Tu paklausīsi, vai ari mēs būsim spiesti no tevis atbrīvoties. Nešaubos, ka Lielinkvizitors priecāsies tevi pār­mācīt par nekaunību.

- Nu tad nogaliniet mani, es atcirtu. Kāpēc jāgaida?

Trīspadsmit tiesneši neko neteica. Našira ari ne. Viņa tikai

paskatījās uz mani, ieskatījās manī. Mēģināja saprast, vai es neblefoju.

Alsafi ilgi nekavējās. Viņš saķēra mani aiz delma un aiz­vilka pie krēsla. Es spārdījos un cīnījos pretī. Sagūstitājs aplika man ap kaklu muskuļotu roku. Uz priekšu! viņš ieņurdējās man ausī. Vai ari es tev salauzīšu ribas un noslīcināšu pašas asinīs. Viņš sapurināja mani tā, ka acīs viss sagriezās. Pie­beidz zeņķi. Tūlīt!

- Nē, atteicos.

- Klausi!

- Nē.

Refs saspieda roku vēl ciešāk. Es iecirtu nagus viņam pie­durknē. Pirksti noskrāpēja Alsafi sānu un atrada pie jostas piestiprināto nazi. Tas bija papīrnazis, paredzēts aplokšņu atvēršanai, bet gan jau derēs. Pietika ar vienu dūrienu, lai viņš mani palaistu vaļā. Sagrīļojusies ar nazi rokā patvēros kādā solā.

- Nenāc klāt! es brīdināju.

Našira iesmējās. Tiesneši atbalsoja viņas smieklus. Viņiem es galu galā biju tikai citāda aktieru pasuga. Tikai vēl viens cilvēciņš ar konfeti un uguņošanu galvā.

Bet Aizbildnis nesmējās. Viņa skatiens bija piekalts manai sejai. Es nomērķēju naža galu uz viņu.

Našira panācās uz manu pusi. Iespaidīgi, viņa teica.

- Tu man patīc, XX-40! Tev ir dūša.

Man nodrebēja roka.

Alsafi uzmeta skatienu savam ievainojumam rokā. Viņam no ādas sūcās vizošs šķidrums. Palūkojusies lejup, es ierau­dzīju, ka naža asmeni klāj tā pati viela.

Sebs raudāja. Satvēru naža spalu ciešāk, bet man bija nosvīdušas plaukstas. Es nevarēju ar papīra nazi stāties pretī visiem tiem refaītiem. Es tik tikko pratu šaut, kur nu vēl pre­cīzi mest nazi!

Man tuvumā nebija garu, ko pasaukt, izņemot piecus Naširas eņģeļus. Lai atbrīvotu Sebu, būs jātiek daudz tuvāk. Pēc tam būs jāizdomā, kā dabūt mūs abus laukā dzīvus.

- Arktūr, Aludra, atbruņojiet viņu! Našira pavēlēja.

- Bez garu palīdzības.

Viena no tiesnesēm noņēma kapuci. Ar prieku!

Es viņu nopētīju. Tā bija Džuliāna uzraudze. Viltīga izskata būtne ar taisniem, blondiem matiem un kaķes acīm. Mans Aizbildnis palika viņai aiz muguras. Es vēroju viņu abu auras.

Aludra bija plēsoņa. Ārēji refa varbūt izskatījās civilizēti, taču es jutu, ka viņa tik tikko spēj noturēties, lai nesāktu sie­kaloties. Aludrai tā vien niezēja nagi, viņu uzbudināja Seba vājums, un viņa bija izbadējusies pēc manas auras. Aludra gribēja mirdzumu, un nekavējoties. Aizbildnis bija tumšāks, aukstāks, un viņa nodomi bija neskaidri tomēr tas viņu padarīja bīstamāku. Ja nespēšu izprast viņa auru, es nevarēšu paredzēt viņa rīcību.

Pēkšņi man kaut kas ienāca prātā. Aizbildņa asinis man lika sajusties tuvāk ēteram. Varbūt tas atkal palīdzēs? Es ievilku elpu, turēdama naža asmeni pie pašas sejas. Saltā smarža saasināja manas maņas līdz galējai robežai. Ēters sakļāvās ap mani kā auksts ūdens; es nogrimu. Viegli sakus­tinājusi delmu, metu nazi Aludrai sejā, mērķējot tieši starp acīm. Viņa tik tikko paguva izvairīties. Mana prasme mērķēt bija uzlabojusies. Izteikti uzlabojusies.

Aludra paķēra smagu svečturi un sāka to vēcināt. Nāc, bērniņ, viņa mudināja. Padejo ar mani!

Es atkāpos. Ja man sašķaidīs galvaskausu, es Sebam ne­kādi nepalīdzēšu.

Aludra metās uzbrukumā. Viņas uzdevums: nobeigt mani un aprit atliekas. Ja manas maņas nedarbotos saasināti, viņai tas droši vien būtu izdevies. Es pavēlos malā, lai izvairītos, un svečturis sadragāja nevis mani, bet notrieca galvu kādai statujai. Tūlīt pat uzlēcu atpakaļ kājās, pārmetos pāri altārim un traucos pāri kapelai un garām kapučotajiem refiem iekšā solos.

Aludra paņēma savu ieroci. Dzirdēju svelpjam gaisu, kad viņa meta svečturi pāri kapelai. Svečturim lidojot pāri Seba galvai, zēns izkliedza manu vārdu.

Es skrēju uz atvērtajām durvīm, bet man nogrieza ceļu. Sargs tās no ārpuses aizcirta, mani ieslēdzot kapelā kopā ar visu audienci. Nebija laika piebremzēt, un es ietriecos tieši durvīs. Belziens man aizsita elpu. Zem kājām pazuda pamats. Galva atsitās pret cietu marmoru. Pēc sekundes daļiņas durvīs trāpīja svečturis. Man tik tikko pietika laika parauties malā, kad tas nogāzās uz grīdas tajā vietā, kur vēl nupat bija bijušas manas kājas. Trieciens atbalsojās kapelā kā zvans.

Man pakausī dūrās trulas sāpes, bet nebija laika atvilkt elpu. Aludra bija mani panākusi. Pirksti ādas cimdos turēja mani aiz skausta, bet īkšķi aizspieda rīkli. Es cīnījos pēc gaisa. Acis piepildījās asinīm un aizmigloja skatienu. Viņa ņēma manu auru, manu auru. Sievietes acis iedegās kvēlojoši sar­kanas.

- Aludra, pietiek.

Šķiet, viņa nedzirdēja. Es sajutu metāla garšu.

Nazis gulēja tepat blakus. Mani pirksti zagās tam tuvāk, bet Aludra piespieda manu roku pie zemes. Tagad mana kārta.

Man bija tikai viena iespēja izdzīvot. Kad viņa pielika nazi man pie vaiga, es izgrūdu savu garu ēterā.

Kļuvusi par garu, visu saskatīju jaunām acīm, jaunā pavēr­sienā. Te es biju redzīga. Ēters izskatījās kā kluss tukšums, kuru izraibināja zvaigznēm līdzīgas lodes ikviena tāda lode bija sapņava. Aludra man atradās fiziski tuvu, līdz ar to viņas “lode” nebija pārāk tālu. Mēģinājums uzlauzt viņas prātu būtu pašnāvība tas bija ļoti vecs un ļoti sens -, bet refas alkas pēc mirdzuma bija novājinājušas viņas aizsardzību. Tagad vai nekad. Es ielidoju Aludras prātā.

Viņa nebija gatava, un es kustējos ātri. Nonācu refas pus­nakts zonā, vēl pirms viņa aptvēra notiekošo. Bet, kad tas notika, mani izsvieda ārā tik ātri kā izšautu lodi. Biju atpakaļ savā ķermenī ātrāk nekā to atskārtu; es blenzu kapelas gries­tos. Aludra tupēja uz ceļiem, rokās saķērusi galvu.

- Dabūjiet viņu laukā, dabūjiet laukā! refa auroja. Viņa staigā! Es uztrausos kājās un kampu gaisu, bet jau pēc mir­kļa uzskrēju Aizbildnim, kurš mani sagrāba aiz pleciem. Viņš nemēģināja nodarīt man sāpes, tikai pieturēt, savaldīt taču mans gars bija kā slazds: tas aizcirtās, līdzko sajuta briesmas. Es gandrīz vai pret savu gribu mēģināju to pašu uzbrukumu.

Šoreiz es pat netiku līdz ēteram. Nespēju pakustēties.

Aizbildnis. Tas bija viņš. Tagad viņš sūca manu enerģiju, izsūca manu auru. Spēju tikai šokā noskatīties, kā tuvojos viņam kā zieds, kas tiecas pretī saulei.

Tad viņš mitējās. Bija tāda sajūta, it kā saikne starp mums būtu pārtrūkusi. Un Aizbildņa acis bija koši sarkanas kā asinis.

Es tajās ielūkojos. Viņš atkāpās un palūkojās uz Naširu.

Valdīja klusums. Tad kapučotie refaīti piecēlās kājās un sāka aplaudēt. Es apstulbusi sēdēju uz grīdas.

Našira nometās ceļos man blakus un uzlika roku man uz galvas. Burvīgi! Mana mazā sapņu staigātāja.

Es sajutu asiņu garšu. Viņa zināja.

Našira piecēlās un pagriezās pret Sebu, kurš visā bija noskatījies ar tik lielām izbailēm, cik nu ļāva viņa ievaino­jumi. Tagad zēna šaurā spraudziņā pavērtā acs pievērsās sie­vietei, kura piegāja pie krēsla atzveltnes.

- Paldies par pakalpojumiem! Mēs esam pateicīgi. Viņa uzlika rokas zēna deniņiem. Ardievu.

- Nē, lūdzu, nevajag… lūdzu! Es negribu mirt! Peidža.J

Našira strauji pagrieza viņa galvu uz vienu pusi. Zēna acis

iepletās un pār lūpām pārvēlās gārdziens.

Viņa bija nogalinājusi Sebu.

- Nē! Vārds pats izlauzās no rīkles. Es tik tikko spēju apjēgt notikušo. Nespēju atraut no viņas acis. Jūs… jūs nupat…

- Par vēlu. Našira palaida zēna galvu vaļā. Tā ļengani nokārās. Tu būtu varējusi to izdarīt, Četrdesmit. Nesāpīgi. Ja būtu darījusi tā, kā es lūdzu.

Viņas smaids man bija pēdējais piliens. Viņa smaidīja. Es metos virsū valdniecei; man dusmās vārījās asinis. Aizbild­nis un Alsafi sagrāba mani aiz rokām un atgrūda atpakaļ. Es spārdījos un locījos, un cīnījos, līdz mani mati sviedros smagi nokārās lejup. Kuce tāda! es bļāvu. Kuce, ļaunā kuce! Viņš pat nebija reģis!

- Taisnība. Nebija. Našira apgāja krēslam apkārt. Bet no nereģu gariem sanāk vislabākie kalpi. Vai tev tā nešķiet?

Alsafi gandrīz izmežģīja man plecu. Es skrāpēju Aizbildņa roku to ievainoto, ko biju apkopusi. Viņš sastinga. Man bija vienalga. Es tevi nogalināšu! draudēju, ar to domā­dama viņus visus. Es tik tikko spēju paelpot, bet vienalga to pateicu. Es jūs nogalināšu. Zvēru, ka nogalināšu!

- Nav vajadzības zvērēt, Četrdesmit. Ļauj mums zvērēt tavā vietā.

Alsafi nogrūda mani zemē. Mans galvaskauss nokrakšķēja pret cieto marmora grīdu. Acīs pašķīda gaisma. Mēģināju pakustēties, bet kaut kas turēja mani pie zemes. Kāds spieda celi pret manu muguru. Mani pirksti slīdēja pa marmoru. Tad plecā iedūrās sāpes apdullinošas sāpes, mokošākas par visām, kādas jebkad biju jutusi. Karstums, pārāk liels kar­stums. Uzvēdīja apsvilušas miesas smaka. Neviļus iekliedzos.

- Mēs zvēram tavu uzticību refaītiem līdz nāvei! Našira ne mirkli nenolaida no manis skatienu. Mēs to apzvēram ar uguns zīmi. XX-59-40, tu uz laiku laikiem esi saistīta ar Mezartīmu Aizbildni. Tu atteiksies no sava īstā vārda līdz savai nāves stundai. Tava dzīve ir mūsu.

Man ādā liesmoja uguns. Nespēju domāt ne par ko citu kā vien par sāpēm. Tās bija beigas. Viņi bija nogalinājuši Sebu un tagad noslepkavos mani. Pazibēja spīdīga adata.