Sarkanā sacelšanās

17.ATLASE

„Lina un Leksas au Andromedu dēls, tic abi nāk no Apolona nama. Vai jūs vēlētos atzīmēt sevi kā prasītāju uz atvieglotu iekļuvi Apolona namā?” man vienmuļā balsi vaicā izcilo administrators.

Pirmkārt, zcltvaidzis ir lojāls savai krāsai, tad dzimtai, tad planētai un, visbeidzot, namam. Lielāko daļu namu kontrolē viena vai divas ietek­mīgas ģimenes. Uz Marsa visus pārējos ietekmē Augusta dzimta, Bellonu dzimta un Arku dzimta.

„Nē,” es atbildu.

Viņš kaut ko pārslēdz viedpulkstenī. „Labi. Kāds, pēc jūsu domām, bija jūsu sniegums slengGudrību testā? Tas ir ekstrapolacijas tests,” viņš precizē.

„Es domāju, ka mani rezultāti runā paši par sevi.”

„Jūs neieklausījāties jautājumā, Derov. Atzīmēšu to jums par sliktu. Es lūdzu, lai jūs raksturojat savus rezultātus.”

„Es domāju, ka nolādēti iedzinu jūsu testu zemē, ser.”

„Ak tā.” Viņš pasmaida. „Nu, jūs tiešām tā izdarījāt. Izdarījāt gan. Prāta ziņā jums varētu būt piemērots Minervas nams. Viltības dēļ varbūt Plutona nams. Apolons lepnuma dēļ. Jā. Hmm. Došu jums uzdevumu. Lūdzu, vcicict to pēc labākās sirdsapziņas. Kad būsiet pabeidzis, intervi­jas turpināsies.”

Uzdevums ir ātra imersijas spēle. Man jāiegūst kalna galā novietots biķeris. Manā ceļā ir vairāki šķēršļi. Apeju tos, cik vien racionāli iespē­jams, mēģinādams apslēpt dusmas, kad sīks clfs nozog kādu atslēgu, ko esmu ieguvis. Tomēr uz katra soļa mani sagaida kāds kavēklis vai apgrū­tinājums. Turklāt tie vienmēr ir neparedzēti. Lai nojaustu to tuvošanos, ar ekstrapolāciju ir par maz. Galu galā sasniedzu biķeri, tomēr tikai pēc tam, kad esmu nogalinājis kaitinošu burvi un nežēlīgi paverdzinājis elfu tautu ar minētā burvja zizli. Es būtu varējis elfus likt mierā. Tomēr tie mani kaitināja.

Drīz vien ar īsiem starplaikiem telpā nāk intervētāji. Uzzinu, ka viņus sauc par proktoriem. Katrs no viņiem ir iezīmētais. ArhiGubernators viņus ieceļ par katra Institūta nama studentu skolotājiem un pārstāvjiem.

Jāsaka, ka proktori ir iespaidīgi. Viens no viņiem ir milzīgs iezī­mēto vīrs, kuram mati ir kā lauvas krēpes, pie viņa apkakles piesprausta zibens šautra, kas apzīmē Jupiteru, mātišķa sieviete ar maigām zelta acīm un apķērīgs vīrs ar spārnotām pēdām uz apkakles. Viņš nespēj nosē­dēt mierā, šķiet, ka viņa bērnišķīgā seja nespēj vien atrauties no manām rokām. Viņš liek man spēlēt spēli, kurā izstiepj rokas sev priekšā ar plaukstām uz augšu, bet man savas jāizstiepj virs viņa rokām ar plauks­tām uz leju. Viņš mēģina uzsist man pa plaukstām, bet tas nekad neizdo­das. Viņš dodas prom, priecīgi plaukšķinādams.

Vēl viena savāda intervija norit, kad ienāk skaists vīrietis ar viļ­ņotiem matiem. Uz viņa apkakles piesprausts loks. Apolons. Viņš man jautā, cik pievilcīgs es sev šķietu, un kļūst neapmierināts, kad sevi novēr­tēju zemāk, nekā viņš bija domājis. Tik un tā izskatās, ka viņam patīku, jo viņš jautā, par ko es gribētu kādudien kļūt.

„Par flotes imperatoru,” es atbildu.

„Ar floti var paveikt varenas lietas. Tomēr augsts mērķis,” viņš nopūšas un uzsver katru vārdu, ņurrādams kā kaķis. „Iespējams, ka tavai dzimtai pārāk augsts. Varbūt tad, ja tev būtu labdaris vai augstāka izcelsme. Jā, tad varbūt.” Viņš ielūkojas savā viedpulkstenī. „Tomēr maz ticams tavas izcelsmes dēļ. Hm. Veiksmi!”

Sēžu viens pats kādu stundu vai vairāk, līdz man piebiedrojas kāds drūms vīrs. Viņa nelaimīgā seja ir saspiesta kā cirvja gals, tomēr viņam ir rēta, un pie jostas karājas slātes spals. Viņa vārds ir Fičners. Viņš mutē viļā košļājamās gumijas kunkuli. Uniforma viņa mugurā ir melna ar zelta apdari, un tā gandrīz pamanās apslēpt viegli ieapaļo vēderu, kas izspiežas virs biksēm, par spīti jūtamajai gremošanas uzlabošanas līdzekļu smar­žai. Tāpat kā daudzi citi, viņš nēsā dažādas nozīmītes. Apkakli rotā divgalvains zelta vilks. Uz aproces piesprausta svešāda roka.

„Viņi dod man trakos suņus,” vīrietis iesāk. „Viņi dod man mūsu rases slepkavas, tos, kas pilni čuru, napalma un etiķa.” Viņš paosta gaisu. „Tu od pēc mēsliem.”

Neko nesaku. Viņš atbalstās pret durvīm un sarauc pieri, it kā tas kāda iemesla pēc būtu viņu aizvainojis. Tad, nepieklājīgi ošņādamies, viņš atgriežas pie manis.

„Problēma ir tajā, ka mēs no Marsa nama allaž izdegam. Sākumā sīkie valda pār Institūtu. Tad viņi atklāj, ka napalms deg apmēram tā…” Viņš uzsit knipi. Man nav, ko viņam atbildēt. Vīrs nopūšas un iekrīt krēslā. Kādu brīdi mani vērojis, viņš pieceļas un iesit man pa seju.

„Ja sitīsi man pretī, tiksi aizsūtīts mājās, elf.”

Iesperu viņam pa lielu.

Viņš saliecas un atraujas, smiedamies kā piedzēries tēvocis Ncrols.

Es netieku nosūtīts mājās. Tā vietā mani kopā ar simt citiem jaunie­šiem pavada uz lielu telpu ar gravKrēsliem un augstu sienu, kuras lielāko daļu aizņem ziloņkaula režģis. Režģis uz sienas veido šaha laukumu — desmit rindas augstu, desmit rindas platu. Izmantojot liftu, tieku aizvests uz vidējo rindu, apmēram piecdesmit pēdu virs zemes. Tā tiek sasēdināti vēl deviņdesmit deviņi audzēkņi, līdz režģis ir aizpildīts. Sī ir augstvērtī­gākā sēkla, vislabākie skolēni. No kabīnes man virs galvas karājas kādas meitenes kājas. Manas kabīnes priekšā parādās cipari un burti. Mana sta­tistika. Tiek pieņemts, ka esmu ļoti karstasinīgs un izceļos intuīcijas un lojalitātes ziņā, kā arī visbūtiskāk — niknumā.

Skatītāji veido divpadsmit grupas. Tās visas sēž gravKrēslos cieši kopā ap vertikāliem zelta ģerboņiem. Redzu loka šāvēju, zibens šautru,

pūci, divgalvaino vilku, otrādi apgrieztu kroni, trijžuburi un citus. Katru grupu pavada viens no proktoriem. Viņi ir vienīgie, kuru sejas ir redza­mas. Pārējie nēsā ceremoniju maskas, kas ir neizteiksmīgas un zeltainas, tās nedaudz atgādina savu namu dzīvniekus. Ja vien es būtu zinājis, ka tā notiks, būtu paņēmis līdzi bumbu. Šie ir atlasītāji — augsti godāti vīrieši un sievietes. Tur sēž un mani vēro prētori, imperatori, tribūni, arbitri un gubernatori; viņi izvēlēsies jaunus audzēkņus saviem namiem, mēģinās atrast jauniešus, lai pārbaudītu viņu piemērotību mācekļa vietai. Ar vienu spridzekli es būtu varējis iznīcināt viņu Zelta valdības labākās un gaišā­kās galvas. Var gan būt, ka tā runā mana karstasinība.

Sākas atlase, kad pirmais tiek izvēlēts kāds augstu nosēdināts titā­nam līdzīgs zēns, kurš nonāk Zibens šautras namā. Jupitera namā. Viņam seko vairāki pārdabiski skaisti un fiziski apdāvināti zēni un meitenes. Varu tikai minēt, ka gan jau viņi ir arī ģēniji. Pienāk piektā kārta. Pie manis zeltītos zābakos pielido intervētājs ar bērna seju un spārnoto pēdu nozīmīti uz apkakles. Viņam līdzi atslīd vairāki Mcrkura nama atlasītāji. Viņi klusi sarunājas savā starpā, bet tad uzdod man jautājumus.

„Kas ir tavi vecāki? Kādi ir viņu ģimenes sasniegumi?”

Pastāstu tiem par savu pieticīgo neīsto ģimeni. Šķiet, ka viens no tiem ir augstās domās par kādu manu sen mirušu radinieku. Tomēr, par spīti proktora iebildumiem, manā vietā viņi dod priekšroku kādam citam audzēknim, kura ģimenei pieder deviņdesmit raktuves un teikšana vienā no Marsa dienvidu kontinentiem.

Merkura proktors lādas zem deguna un žigli man uzsmaida.

„Ceru, ka nākamajā kārtā vēl būsi pieejams,” viņš saka.

Tālāk aiziet smalka meitene ar nievājošu smaidu. Tik tikko spēju noturēt uzmanību, un ir grūti saskatīt, kurš atkal izvēlēts. Mēs esam savādi sasēdināti. Desmitajā kārtā uz manu pusi lido proktors, kurš man iesita. Redzu, ka atlasītāji nespēj vienoties. Man ir divi dedzīgi aiz­stāvji — viena no tiem ir slaida kā Augusts, bet viņas mati plūst pār muguru trīs zeltainās bizēs. Otrs ir plecīgāks, bet ne pārāk garš. Viņš ir vecs. To var pateikt pēc platajām, rētainajām un grumbainajām plauks­tām. Vienā no pirkstiem rotājas olimpiskā bruņinieka zīmoggredzens.

Nekavējoties atpazīstu viņu, pat neredzot šī cilvēka seju. Lorns au Arks. Niknais bruņinieks, trešais ietekmīgākais cilvēks uz Marsa, kurš izvēlē­jies kalpot Sabiedrībai, sargājot tās eliti, nevis tiecoties pēc lauriem poli­tikā. Kad viņš norāda uz mani, Fičners izplūst smīnā.

Esmu izvēlēts desmitais. Desmitais no tūkstoša.