Sarkanā sacelšanās

40 .PARADIGMA

„Fičners devās prom?” viņa man jautā.

„Pa logu,” atbildu.

Vēroju Mustangu pār Apolona baltās kara zāles galdu. Arā sāku­sies sniega vētra — bez šaubām, lai noturētu manu armiju pilī, pie mūsu siltajiem kamīniem un kūpošajiem zupas katliem. Sasieti ar ādas loks­nēm, viņas mati vijas ap pleciem. Mugurā vilkāda tāpat kā pārējiem, bet viņas tērpu rotā sarkanas svītras. Dubļainie zābaki ar piešiem tiek atbals­tīti pret galda malu. Viņas standarts — vienīgais ierocis, kas Mustangai patīk, — tiek atsliets pret krēslu viņai blakus. Mustangai ir aša seja. Aša uz izsmējīgiem Smaidiem. Aša uz patīkami drūmiem skatieniem. Man tiek smaids un jautājums, par ko es domājot.

„Es prātoju, kad tu mani nodosi,” saku.

Viņa sarauc uzacis. „Tu to gaidi?”

„Krāpies vai tiec piekrāpts,” saku. „Atbalss no tavām lūpām.”

„Vai tu grasies mani piekrāpt?” viņa noprasa. „Nē. Jo kādas priekš­rocības tu vari tā iegūt? Mēs ar tevi esam uzvarējuši šo spēli. Viņi grib, lai ticam, ka vienam jāuzvar uz visu pārējo rēķina. Tā nav taisnība, un mēs to pierādām.”

Es klusēju.

„Es tev uzticos, jo toreiz, kad biji iekarojis manu pili, tu redzēji, ka esmu noslēpusies dubļos, bet ļāvi man aizbēgt,” viņa domīgi paskaidro.

„Un tu uzticies man, jo es izvilku tevi no dubļiem, kad Kasijs bija atstā­jis tevi nomirt.”

Neatbildu.

„Tāpēc, lūk, kur atbilde. Tu paveiksi lielas lietas, Derov.” Viņa nekad nesauc mani vārdā. „Varbūt tev tās nav jāpaveic gluži vienam?”

Mustangas vārdi liek man smaidīt. Tad pielecu stāvus, sabiedēdams

viņu.

„Sapulcē mūsu vīrus!” pavēlu.

Es zinu, ka viņa gaidīja, ka varēs šeit atpūsties. Es arī uz to cerēju. Mani vilina zupas aromāts. Tāpat arī siltums, gulta un doma par klusu brīdi kopā ar Mustangu. Tomēr ne jau tā cilvēki iekaro pretinieku zemes.

„Mēs pārsteigsim proktorus. Sagrābsim Jupiteru.”

„Mēs nevaram viņus pārsteigt.” Mustanga ar pirkstu pabungo pa savu gredzenu. Fičnera radītais slāpLauks ir prom. Mēs atmestu gre­dzenu valkāšanu pavisam, tomēr tie ir mūsu apdrošināšana. Proktori var pamanīties izrediģēt šo vai to, bet skaidrs, ka viņi nedrīkst ietekmēt pār­raidi tik daudz, lai atlasītājiem rastos aizdomas.

„Un pat tad, ja mēs izkulsimies cauri šai vētrai, ko tu panāksi, ieka­rojot Jupiteru?” viņa vaicā. „Ja Apolons nedevās prom, kad viņa nams zaudēja, to nedarīs arī Jupiters. Tu tikai izaicināsi viņus iejaukties. Tagad mums vajadzētu uzbrukt Šakālim!”

Es zinu, ka proktori vēro, kā plānoju šo gājienu. Es gribu, lai viņi zina, kāds tas būs.

„Es neesmu gatavs tikties ar Šakāli,” saku viņai. „Man vajag vairāk sabiedroto.”

Mustanga skatās manī caur sarauktu pieri. Viņa nesaprot, bet tam nav nozīmes. Drīz viņa sapratīs.

Par spīti putenim, mana armija virzās strauji. Satinamies apmet­ņos un kažokādās tik biezi, ka izskatāmies pēc dzīvniekiem, kas brien pa sniegu. Naktī sekojam zvaigznēm un ejam uz priekšu, par spīti spē­cīgajam vējam un sniega kupenām. Mana armija nekurn. Viņi zina, ka nevedīšu viņus bezmērķīgi. Mani jaunie kareivji cenšas vairāk, nekā biju

iedomājies. Viņi ir par mani dzirdējuši. Par to parūpējies Pakss. Un viņi izmisīgi cenšas atstāt uz mani iespaidu. Tas sāk radīt sarežģījumus. Lai kur es ietu, gājēji ap mani pēkšņi sāk iet divtik raiti, tā apdzīdami tos, kas iet priekšā, vai atstādami tālu aiz muguras tos, kas iet aiz viņiem.

Sniega vētra ir nežēlīga. Pakss visu laiku turas manā un Mustangas tuvumā, it kā gribētu pasargāt mūs no vēja. Viņi abi ar Sevro nepār­traukti kāpj viens otram uz papēžiem, jo grib būt man vistuvāk, lai gan Pakss, visticamāk, gribētu kurt man kamīnus un silti sasegt pirms gulēt­iešanas, ja es viņam to ļautu, bet Sevro teiktu, lai pats kustinu savu pēc­pusi. Tagad, ikreiz palūkojoties uz draugu, redzu, cik viņš līdzīgs savam tēvam. Tagad, kad zinu par viņa ģimeni, Sevro šķiet vājāks. Tam gan nav pamatota iemesla, laikam vienkārši biju iedomājies, ka viņš patiešām izvēlies no kādas vilcenes klēpja.

Galu galā sniegi aprimst, strauji un nenovēršami iestājas pavasaris, kas apstiprina manas aizdomas. Proktori spēlē spēlītes. Gaudoņi parūpē­jas par to, lai visi skatieni būtu pievērsti debesīm gadījumam, ja proktori nolemj mūs pa ceļam apcelt. Neviens neparādās. Takts vēro, vai neparā­dīsies viņu pēdas. Tomēr visapkārt valda klusums. Neredzam ienaidnieka izlūkus, nedzirdam tālumā pūšam kara taures, nekur neceļas dūmi, izņe­mot Marsa augstienes ziemeļos.

Pārmeklējam krājumu noliktavas apdegušās un izpostītās pilīs un tuvojamies Jupiteram. Bakha pilī atrodam krūkas, kuras Sevro par lielu vil­šanos pildītas ar vīnogu sulu, nevis vīnu, no Junonas dziļajiem pagrabiem iznesam sālītu liellopa gaļu, pūdētus sierus, lapās ietītas zivis un pakas ar visuresošo kūpināto zirga gaļu. Tas viss ļauj mums soļot ar pilniem vēderiem.

Pēc četrām smagām dienām esmu sasniedzis un ielencis zemajās kalnu pārejās uzcelto, trīskāršu mūru apjozto Jupitera pili. Sniegs kūst pietiekami ātri, lai zeme zem mūsu zirgu pakaviem kļūtu mīksta. Caur mūsu nometni tērcītēs plūst izkusušie ūdeņi. Pat nepūlos izstrādāt rīcības plānu. Vienkārši paziņoju Pakša, Mīlijas un Nailas vienībām, ka tā, kura iegūs man šo cietoksni, saņems balvu. Aizstāvju ir ļoti maz, un mana armija vienas dienas laikā iekaro ārējos nocietinājumus, starp retajiem strēlnieku posteņiem sabūvējot virkni koka rampu.

Manas pārējās trīs divīzijas izlūko apkārtējās teritorijas en force gadījumam, ja šajā pasākumā savu degunu sadomā iebāzt Šakālis. Šķiet, ka Jupitera apjomīgākie spēki atrodas zem klajas debess viņpus nu jau atkusušajai Argosai, kur ielenkuši Marsa pili. Viņi negaidīja, ka ledus aizies tik ātri. Joprojām’ne miņas no Šakāļa vīriem vai proktoriem. Prā­toju, vai viņi jau atraduši vienā no Apolona pils cellēm ieslēgto Fičneru. Atstāju viņam ēdienu, ūdeni un nozilinātu seju.

Aplenkuma trešajā dienā virs Jupitera vaļņiem tiek pacelts balts karogs. No Jupitera pils sānu vārtiem izslīd kārns, bikli smaidošs vidēja auguma zēns. Pils slejas pār augstu, klinšainu zemi. Tā iespiesta starp divām klinšu kraujām tā, ka trīskāršie aizsargmūri izliecas uz priekšu. Drīz es būtu sūtījis vīrus lejup pa stāvajām kalnu sienām. Tas būtu bijis darbiņš gaudoņiem, tomēr viņiem slavas jau vairāk nekā gana. Šis aplen­kums pieder kareivjiem, ko sagūstījām, kad sagrābām Apolona pili.

Zēns vilcinādamies nostājas galveno vārtu priekšā. Tur dodos viņam pretī kopā ar Sevro, Mīliju, Nailu un Pakšu. Pat bez Mustangas un Takta esam biedējošs pulciņš, lai gan Mustangu pēc skata nekad nevarētu saukt par biedējošu — labākajā gadījumā varbūt par enerģisku. Mīlija izskatās kā izkāpusi no murga — pasākusi nēsāt līdzi trofejas tāpat kā Takts un Dadzis. Bet Pakss mēdz savā milžu cirvja kātā iegriezt pa robam par katru sagrābto vergu.

Manu leitnantu priekšā zēns neslēpj satraukumu. Viņš smaida saraus­tīti, it kā uztrauktos, ka mums tas varētu nepatikt. Viņam pirkstā Jupitera gredzens. Zēns izskatās izsalcis, jo gredzens tikpat kā vairs neturas pirkstā.

„Mani sauc Lucians,” viņš saka, cenzdamies izklausīties vīrišķīgs. Izskatās, ka viņš par galveno uzskata Pakšu. Pakss dārdoši iesmejas un norāda uz mani un manu sirpjAsmeni. Paskatījies uz mani, Lucians saraujas. Es domāju, ka viņš labi zināja, ka vadonis esmu es.

„Esam atnākuši pārmīt smaidus?” es noprasu. „Ko tu teiksi?” „Teikšu — bads,” viņš bēdīgi iesmejas. „Neko citu kā žurkas un ūdenī vārītu zaļu labību neesam ēduši jau trīs nedēļas.”

Man šī zēna gandrīz vai žēl. Viņa mati ir netīri, acīs asaras. Viņš zina, ka atsakās no iespējas iegūt mācekļa vietu. Padodoties viņš sevi ir

apkaunojis uz visu atlikušo mūžu. Bet viņš ir izsalcis. Tāpat kā pārējie septiņi aizstāvji. Savādi, ka tie visi ir no Jupitera, nevis vergi. Viņu Pir­mais pilī atstājis savus vājākos kareivjus, nevis vergus.

Pils aizstāvju vienīgais padošanās nosacījums ir tas, ka nedrīkstam viņus padarīt par vergiem. Vienīgi Pakss rūc kaut ko cildenu par to, ka viņiem sava brīvība jānopelna tāpat kā mums pārējiem, tomēr es zēna nosacījumu pieņemu. Lieku Mīlijai viņus pieskatīt. Ja viņi dumposies, meitene no viņu skalpiem pagatavos trofejas. Piesienam pagalmā savus zirgus. Bruģa klājums piegružots. Augstu klinšu sienā iestiepjas liels, stūrains cietoksnis.

Caur mākoņiem sūcas tumsa. Kalnu pārejā biezē negaiss, tādēļ ievedu savus spēkus pilī un aizveru aiz tiem vārtus. Mustanga un viņas vienība paliek aiz mūriem un atgriezīsies vēlāk vakarā, kad kopā ar Taktu būs beiguši izlūkot. Sarunājamies ar sakarRīku palīdzību, un Takts lādas par to, ka mums virs galvas ir jumts. Vakarā sākas pamatīgas lietavas.

Parūpējos par to, lai pirms ēšanas pirmās gultas Jupitera guļamzā­lēs tiek maniem veterāniem. Mana armija ir disciplinēta, tomēr par siltu gultu viņi šobrīd būtu gatavi nodurt pašu mātes. Gulēšana uz zemes ir vienīgā lieta, pie kuras vairums tā arī nav pieradis. Viņiem pietrūkst pēļu un zīda palagu. Man pietrūkst mazās lāviņas, kurā dalījos ar Eo. Tagad viņa ir mirusi jau ilgāk, nekā bijām precēti. Esmu pārsteigts, cik ļoti sāp sirds, kad to aptveru.

Es domāju, ka pēc Zemes sistēmas man šobrīd ir astoņpadsmit gadu. Neesmu pilnīgi drošs.

Bada nomocītajiem Jupitera aizstāvjiem mūsu maize un gaļa ir kā debesis zemes virsū. Lucians ar savu pulciņu — visas izkāmējušās un pārgurušā paskata dvēseles — ēd tik ātri, ka Naila sāk uztraukties, vai viņu kuņģi nepārplīsīs. Viņa skraida ap katru no tiem un rājas, ka kūpi­nātā zirga gaļa vairs nekur neaizrikšos. Pakss ar saviem asinskupriem ik pa laikam iemet pazemīgajam pulciņam ar kādu kaulu. Milža smiekli ir lipīgi. Tie rēcoši izlaužas no viņa, bet, turpinoties ilgāk par divām sekun­dēm, pāriet meitenīgā ķiķināšanā. Kad viņš sāk dzīt jokus, neviens nespēj noturēt akmens ģīmi. Pakss atkal sāk stāstīt par Helgu. Ar acīm meklēju

Mustangu, lai varam par to pasmieties, bet viņa būs prom vēl vairākas stundas. Man viņas pietrūkst pat šobrīd, un krūtīs kaut kas briest, jo zinu, ka šonakt viņa palīdīs zem manas segas un mēs kopā šņākuļosim kā tēvocis Nerols pēc Ziemassvētkiem.

Pasaucu pie galda gala Miliju. Mana armija atpūšas Jupitera kara zālē; viņi nepiespiesti izbauda iekarojumu. Jupitera karte ir iznīcināta. Nespēju noteikt, kas viņiem zināms.

„Ko tu domā par mūsu namatēviem?” es vaicāju Mīlijai.

„Es saku — apzīmogo viņus.”

Es klakšķinu mēli. „Tev patiešām nepatīk turēt solījumus, ne tā?”

Ar savu stūraino, nežēlīgo seju viņa ļoti atgādina vanagu. Meite­nes balss ir tāda pati kā vaibsti. „Solījumi ir tikai važas,” viņa aizsmakusi saka. „Abi domāti, lai tos sarautu.”

Saku Mīlijai, lai liek jupiteriešus mierā, bet tad skaļi pavēlu viņai atnest vīnu, ko salaupījām ceļā uz Jupitera pili. Viņa pasauc pāris zēnus un uznes no Bakha pagrabiem zagtās mucas.

Muļķīgi nostājos uz galda. „Un es pavēlu jums piedzerties!” auroju savai armijai. Viņi skatās uz mani, it kā es būtu jucis.

„Piedzerties?” kāds pārjautā.

„Jā!” pārtraucu viņu, pirms viņš paspējis bilst ko vairāk. „Vai to spē­siet? Reizi dzīvē uzvesties kā muļķi?”

„Mēs mēģināsim!” iesaucas Mīlija. „Vai ne?” Viņai tiek atbildēts ar gavilēm. Kad kādu brīdi esam dzēruši Bakha krājumus, piedāvāju arī jupiteriešicm. Pakss grīļīgi pieceļas, lai protestētu, ka dalīsimies ar tik labu vīnu. Viņš ir labs aktieris.

„Vai tu runā man pretī?” es noprasu.

Pakss vilcinās, bet pamanās palocīt savu milzīgo galvu.

Izvelku no muguras maksts savu sirpjAsmeni. Tas rūc mitrajā kara zāles gaisā. Simt acu pievēršas mums. Ārā ducina pērkons. Pakss sper vienu dzērāja soli uz priekšu. Viņa plauksta uzlikta uz cirvja spala, tomēr rokās viņš to neņem. Pēc mirkļa Pakss pakrata galvu un nometas uz ceļa, tik un tā viņš ir gandrīz manā augumā. Iebāžu zobenu makstī un pieceļu viņu kājās. Saku, ka Paksam nāksies doties patruļā.

„Patrulēt? Bet… vētrā un lietū?”

„Tu dzirdēji, ko teicu, Paks.”

Asinskupri kurnēdami velkas viņam nopakaļ izciest sodu. Viņi visi ir pietiekami gudri, lai saprastu savas lomas pat tad, ja nezina izrā­des mērķi. „Disciplīna!” lielos Lucianam. „Disciplīna ir labākais cilvēces tikums. Pat tad, ja tie ir tādi lieli mežoņi. Tomēr viņam taisnība. Šovakar iztiksiet bez vīna. Tas jums vēl jānopelna.”

Kamēr Pakss ir prom, izrādos, svinīgi pasniegdams Venēras un Bakha vergiem simboliskas vilkādas par to, ka tie izcīnījuši savu brīvību, ieņemdami man šo cietoksni. Simboliskas tādēļ, ka mums nav laika atrast > >7 īstus vilkus. Noskaņojums zālē ir viegls un jautrs. Beidzot armijā valda līksmība, lai gan neviens nenoliek malā savus ieročus. Naila tiek pieru­nāta nodziedāt dziesmu. Viņai ir eņģeļa balss. Viņa ir dziedātāja Marsa Operas namā un būtu uzstājusies Vīnē, bet ielūgums uz Institūtu ir pres­tižāka iespēja. Iespēja, kas tiek dota tikai reizi mūžā. Kādas blēņas.

Lucians sēž telpas stūrī kopā ar pārējiem septiņiem pils aizstāvjiem un noskatās, kā mūsu karavīri aizmieg pie galdiem, pie kamīna, stūros un gar sienām. Daži aizlavās, lai iezagtos gultās. Manas ausis kutina krācienu skaņa.

Sevro paliek manā tuvumā, it kā proktori jebkurā brīdī varētu ie­brāzties telpā un mani nogalināt. Saku viņam, lai piedzeras un liek man mieru. Viņš paklausa un drīz vien smejas, bet pēc kāda laika jau krāc, uzgūlies uz garā galda. Smaidīdams pa visu ģīmi, pār saviem guļošajiem kareivjiem brienu pie Luciana. Neesmu bijis piedzēries kopš laikiem, kad vēl mana sieva bija dzīva.

Par spīti Luciana pazemībai, man viņš šķiet ļoti intriģējošs. Viņa skatiens reti tiekas ar manējo, un pleci pastāvīgi nošļukuši. Tomēr viņa rokas nekad neieslīd bikšu kabatās, nekad nekrustojas uz krūtīm, lai viņu pasargātu. Vaicāju par karu ar Marsu. Tas ir gandrīz uzvarēts, kā jau biju paredzējis. Viņš stāsta kaut ko par meiteni, kas Marsu nodevusi. Izklau­sās pēc Antonijas.

Jārīkojas ātri. Par spīti tam, ka man ir pašam sava armija, es nezinu, kas notiks, ja tiks sagrābts mana nama standarts un pils. Tehniski es varu zaudēt.

Luciana draugi ir noguruši, tādēļ ļauju tiem iet un mēģināt atrast sev gultas. Viņi problēmas nesagādās. Lucians paliek aprunāties. Aicinu viņu pie kara zāles galda. Brīdī, kad iziet Luciana draugi, dzirdu gaitenī Mustangu. Viņa ievalsē telpā. Arā rūc pērkons. Viņas mati ir mitri un nespodri, vilkāda izmirkusi, zābaku zoles atstāj dubļainas pēdas.

Ieraugot mani kopā ar Lucianu, viņas seja pārtop apjukuma izteiks­mes paraugā. „Mustanga, dārgā!” iesaucos. „Baidos, ka tu nāc par vēlu. Bakha krājumi jau izdzerti līdz dibenam!” Norādu uz savu krācošo armiju un piemiedzu aci. Palicis labi ja piecdesmit kareivju. Visi piedzērušies kā Nerols Ziemassvētkos.

„Šādā brīdī piemesties kā lopiem šķiet prīmā ideja,” viņa savādā balsī novelk. Mustanga pamet skatu uz Lucianu, tad uz mani. Viņai kaut kas nepatīk. Iepazīstinu abus. Viņš nomurmina, ka priecājas iepazīties. Mustangai pasprūk smiekls.

„Kā viņš pārliecināja tevi nepaņemt viņu vergos, Derov?”

Es nezinu, vai viņa saprot, kādu spēli spēlēju.

„Viņš atdeva man savu cietoksni!” novēcinu neveiklu roku pret izpostīto akmens karti pie sienas. Mustanga saka, ka piebiedrosies mums. Viņa sāk saukt no gaiteņa savus vīrus, bet es meiteni pārtraucu.

„Nē, nē. Mēs ar Lucianu jau sākam kļūt par prīmā draugiem. Nekādu meiteņu. Ņem savus vīrus un ej uzmeklēt Pakšu.”

„Bet…” ’

„Ej un sameklē Pakšu!” nokomandēju.

Zinu, ka Mustanga ir apjukusi, bet viņa man uzticas. Meitene nomurmina atvadas man un Lucianam un aizver aiz sevis durvis. Viņas soļu skaņa lēni pagaist.

„Man jau likās, ka viņa nekad neies prom!” smiedams saku Luci­anam. Viņš atgāžas savā krēslā. Viņš patiešām ir ļoti tievs, nekā lieka. Vienkārši apgriezti blondi mati. Slaidas un veiklas rokas. Viņš man kādu atgādina.

„Vairums cilvēku nevēlas, lai skaistas meitenes dotos prom,” viņš saka ar atklātu smaidu. Pat nedaudz piesarkst, kad vaicāju, vai Mustanga viņam patiešām liekas skaista.

Runājam gandrīz stundu. Pamazām viņš ļauj sev atslābināties. Zēns kļūst pārliecinātāks un drīz vien jau stāsta man par savu bērnību, par pra­sīgu tēvu, cerībām, ko uz viņu liek ģimene. Tomēr, to stāstīdams, viņš negaida līdzjūtību. Viņš ir reālists, šo īpašību es apbrīnoju. Kad runājam, Lucianam vairs nav vajadzības izvairīties no mana skatiena. Zēna pleci vairs tā nenošļūk, un viņš kļūst patīkams, pat jautrs sarunu biedrs. Skaļi iesmejos kādu pusduci reižu. Ir jau vēla nakts, bet mēs joprojām jokoja­mies un runājam. Viņš smejas par maniem zābakiem, kas satīti kažok­ādās, lai būtu siltāk. Tagad, kad sniegi kūst, tajos ir karsti, bet man šīs kažokādas jānēsā.

„Un kā ir ar tevi, Derov? Mēs vārāmies un vārāmies par mani. Es domāju, ka nu pienākusi tava kārta. Tāpēc pastāsti man, kas tevi šurp atvedis? Kas virza tevi? Man neliekas, ka būtu dzirdējis par tavu ģimeni…”

„Taisnību sakot, tie nav cilvēki, par kuriem tev būtu interesanti klausīties. Tomēr es domāju, ka mans iemesls ir meitene, un tas arī viss. Es esmu vienkāršs cilvēks, un tāda ir arī mana motivācija."

„Tā glītā?” Lucians nosarkst. „Mustanga? Viņa nu gan nešķiet vienkārša.”

Paraustu plecus.

„Es izstāstīju tev visu!” Lucians protestē. „Nespēlē man te aplinkus kā violetais! Ķeries pie lietas, cilvēk!” Viņš nepacietīgi bungo pa galdu.

„Labi, labi. Visu stāstu no sākuma.” Nopūšos. „Redzi to somu sev blakus? Tajā ir maisiņš. Esi tik labs, iebāz tajā roku un izvelc man to maisu.”

Lucians izvelk maisiņu un pasviež to man. Tas tinkšķēdams nokrīt uz galda.

„Ļauj paskatīties uz tavu plaukstu.”

„Manu plaukstu?” viņš iesmējies pārvaicā.

„Jā, lūdzu, vienkārši izstiep to.” Papliķēju pa galdu. Viņš nereaģē. „Nu taču, cilvēk. Man ir viena teorija.” Nepacietīgi pabungāju pa galdu. Viņš noliek uz tā plaukstu.

„Kā tas palīdz tavam stāstam vai teorijai?” Viņš joprojām smaida.

„Tas ir sarežģīti. Labāk parādīšu.”

„Lai būtu.”

Atsienu maisu un izberu tā saturu uz galda. Uz koka virsmas izbirst kaudze zelta zīmoggredzenu. Lucians noskatās, kā tie ripo.

„Tie visi ir no beigtajiem bērniem. Tiem, kurus medBoti nevarēja izglābt. Paskatīsimies.” Jaucos pa gredzenu kaudzi. „Te mums ir Jupi­ters, Venēra, Neptūns, Bakhs, Junona, Merkurs, Diāna, Cerera… un, lūk, arī Minerva.” Saraucu pieri un turpinu meklēt. „Hmm. Savādi. Nevaru atrast nevienu no Plutona.”

Paskatos uz viņu. Luciana acis ir mainījušās. Bez dzīvības. Tukšas.

„Ahā, lūk, kur viens ir!”