Sarkanā sacelšanās

33 . ATVAINOŠANĀS

Nakts vidū mani pamodina Kasijs.

„Sevro atradis Roku,” viņš klusi saka. „Viņš ir briesmīgā stāvokli.

Nāc!”

„Uz kurieni?”

„Uz ziemeļiem. Viņu nedrīkst pārvietot.”

Dvīņu mēnešu gaismā auļojam prom no pils. Agrs ziemas sniegs pilda gaisu dejojošām pūkām. Kamēr dodamies uz Mītas ziemeļiem, zirgu soļi rada dubļos sūcošu skaņu. Viss slīgst klusumā, dzirdama vien ūdens burbuļo­šana un vējš koku zaros. Izslaucījis no acīm miegu, palūkojos uz Kasiju. Viņš paņēmis līdzi abus mūsu jonZobcnus, un pēkšņi mana sirds Ierīt bezdibenī, jo saprotu, kas par lietu. Viņš nezina, kur ir Roks. Toties viņš zina ko citu.

Kasijs zina, ko esmu izdarījis.

Šīs ir lamatas, no kurām nevaru aizjāt prom. Laikam dzīvē pienāk tādi brīži. Sajūta kā skatoties uz zemi, kamēr krīti no liela augstuma. Redzēt tuvojamies beigas nenozīmē spēt no tām izvairīties, tās izmainīt vai apturēt.

Jājam vēl divdesmit minūtes.

„Tas nebija nekāds pārsteigums,” Kasijs pēkšņi saka.

„Kas?”

„To, ka Džulianam lemts mirt, zināju jau vairāk nekā gadu.” Kamēr abi jājam pa dubļiem, no debesīm klusi krīt sniegs. Zem manis kustas

karstā zirga mugura. Soli pēc soļa pa dubļiem. „Viņš salaida savu pārbau­dījumu grīstē. Viņš nekad nebija bijis visgaišākā galva — ne jau tā, kā tie gribēja. O, viņš bija labestīgs, gaišs, ar ķērienu uz emocijām, skumjas vai dusmas prata sajust kā klikšķi. Tomēr empātija ir zemKrāsu greznība.” Es klusēju.

„Ir sāncensības, kas nekad nemainās, Derov. Kaķi un suņi. Ledus un uguns. Augusts un Bellona. Mana ģimene un arhiGubernatora ģimene.” Kasijs skatās taisni uz priekšu pat tad, kad viņa zirgs paklūp un viņa elpa gaisā pārvēršas miglā.

„Par spīti tam, kas viņam draudēja, Džulians bija priecīgs, kad saņēma ar arhiGubernatora personīgo zīmogu apstiprināto uzaicinā­juma vēstuli. Man un pārējiem brāļiem tas šķita aizdomīgi. Nekad nebiju domājis, ka Džulians spētu tikt iekšā. Es viņu mīlēju tāpat kā visi mani brāļi un brālēni, bet tu viņu pazini. O, tu viņu pazini. Viņš nebija visap­ķērīgākais, bet ne arī gausākais no prātiem; viņš nebūtu nonācis pēdējā vienā procentā. Nekādas vajadzības atsijāt viņu no Zelta krājuma. Tomēr viņš nesa Bellonas vārdu. Vārdu, ko neieredz mūsu ienaidnieks. Tā nu tas izmantoja birokrātiju, savu titulu un dienesta stāvokli, lai noslepka­votu labestīgu zēnu. Noraidīt ielūgumu uz Institūtu ir pretlikumīgi. Un viņš bija tik priecīgs, un mēs — mana māte un tēvs, brāļi, māsas, brālēni un visi tuvinieki — bijām cerību pilni. Viņš tik cītīgi vingrinājās.” Viņa balss kļūst izsmejoša. „Tomēr galu galā Džulians tika izbarots vilkiem. Vai varbūt man vajadzētu teikt vilkam?”

Viņš aptur zirgu, un zeltainais skatiens ieurbjas mani.

„Kā tu uzzināji?” prasu, vērdamies pāri tumšā ūdens straumei. Sniegpārslas pazūd melnajā virsmā. Kalni ir vien ēnaini pauguri kaut kur tālumā. Upe burbuļo. Es nenokāpju no zirga.

„Ka tu izdarīji Augusta netīro darbu?” Viņš nicīgi nosmej. „Es tev uzticējos, Derov. Tāpēc man nebija ne mazākās vajadzības skatīties, ko Šakālis man atsūtījis. Bet, kad Sevro mēģināja man to nozagt, kamēr Dižmežā gulēju, sapratu — kaut kas nav kārtībā.” Viņš pamana manu reakciju. „Kas ir? Tev likās, ka saejies ar dulburiem?”

„Dažkārt. Jā.”

„Nu, es to šonakt noskatījos.”

Hologramma.

Notikums ar Roku un Leu bija licis man aizmirst par paciņu. Labāk tā arī būtu darījis. Labāk būtu uzticējies viņam un nesūtījis Sevro to nozagt. Varbūt Kasijs pats būtu no tās atbrīvojies. Varbūt viss būtu citādāk.

„Noskatījies ko?”

„Hologrammu, kurā parādīts, kā tu nogalināji Džulianu, brāl".' „Šakālis dabūjis hologrammu,” es nošņaukājos. „Tad to viņam iede­vis viņa proktors. Tad jau tas nozīmē, ka šī spēle nav godīga. Pieļauju, ka tev vienalga, ka Šakālis ir arhiGubernatora dēls un viņš manipulē ar tevi, lai tiktu vaļā no manis.”

Viņš saraujas.

„Nezināji, ka Šakālis ir viņa dēls, ja? Pieņemu, ka tu viņu atpazītu, ja redzētu, tāpēc viņš atsūtīja Lailatu.”

„Es viņu nepazītu. Es nekad neesmu saticis nevienu no tā suņabērna kurkuļiem. Pirms Institūta viņš tos no mums slēpa. Un mana ģimene slēpa mūs pēc tam, kad…” Viņa balss pagaist, un skatiens aizklejo tālās atmiņās.

„Mēs varam sakaut viņu kopā, Kasij! Mums nav jābūt sašķeltiem—” „Tāpēc, ka tu nogalināji manu brāli?” Viņš nospļaujas. „Nekādu mēs nav, tu nevarīgais mīkstpēdiņ. Kāp nost no sava nolādētā zirga!”

Es nokāpju no zirga, un Kasijs man pamet vienu no jonZobeniem. Stāvu dubļos aci pret aci ar savu draugu. Mūs vēro vien vārnas un mēneši. Un proktori. Pie segliem piestiprināts mans sirpjAsmens; tas vismaz ir izliekts, tomēr pret jonAsmeni pilnīgi nederīgs. Kasijs mani nogalinās.

„Man nebija izvēles,” saku viņam. „Es ceru, ka tu to zini.”

„Tu sadegsi ellē, manipulējošais kuņasdēls!” viņš iesaucas. „Tu ļāvi man saukt sevi par brāli\"

„Ko tad tu būtu gribējis, lai es daru? Vai Pārejā man vajadzēja ļaut Džulianam sevi nogalināt? Vai tu būtu ļāvis?”

Tas liek viņam sastingt.

„Galvenais ir, kā tu viņu nogalināji.” Viņš mirkli klusē. „Mēs iero­damies kā prinči, un šai skolai jāiemāca mūs kļūt par nezvēriem. Tu biji nezvērs.”

Rūgti iesmejos. „Un kas biji tu, kad sagriezi gabalos Titu?”

„Es nebiju tāds'kā tu!” Kasijs kliedz.

„Es ļāvu tev viņu nogalināt, Kasij, lai nams aizmirstu, ka ducis zēnu ilgi un pamatīgi apčurāja tavu seju. Tāpēc neizliecies, ka es esmu kaut kāds briesmonis.”

„Tu esi,” viņš izsmējīgi novelk.

„Ai, aizver savu sasodīto klabekli un ķeramies pie lietas. Liekulis.”

Divkauja nav ilga. Kopā ar viņu esmu trenējies mēnešiem ilgi. Kasijs izspēlējis divkaujas visu savu mūžu. Asmeņu sadursme atbalso­jas pār ūdens straumi. Krīt sniegs. Dubļi slīd un līp pie zābakiem. Abi smagi elpojam. Elpa izgaro. Asmeņiem saduroties un skrāpējoties, rokās atbalsojas vibrācija. Esmu par viņu ātrāks, manas kustības ir plūstošākas. Gandrīz trāpu viņa augšstilbā, bet Kasijs labi zina šīs spēles matemā­tiku. Ar vieglu plaukstas kustību pasitis manu zobenu sānis, viņš izklu­pienā triec jonAsmeni caur manām bruņām vēderā. Tam vajadzētu brūci piededzināt un iznīcināt nervus, ievainot mani, bet atstāt dzīvu, tomēr Kasijs izslēdzis jona lādiņu, tādēļ es jūtu tikai šausmīgu vilkšanu, kad svešais metāls ieslīd manā ķermenī un no tā sāk sūkties siltums.

Aizmirstu, kā elpot. Tad noelšos. Ķermenis trīc. Apskauj zobenu. Es jūtu Kasija smaržu. Viņš ir tuvu. Tik tuvu kā'brīžos, kad mēdza saņemt manu skaustu un saukt mani par brāli. Viņa mati ir eļļaini.

Pašcieņa mani pamet, un sāku smilkstēt kā suns.

Uzplaukst pulsējošas sāpes, tās sākas kā spiediens, cietais metāls manā vēderā pārvēršas sāpju šausmās. Drebēdams kampju pēc elpas. Sāp. Tā ir viena lieta. Vēl ir šausmas un bailes. Mans ķermenis zina, ka šādi beidzas dzīvība. Tad zobens ir prom, sākas mokas. Kasijs mani asiņojošu un šņukstošu pamet sniegā. Viss, kas esmu, kaut kur pagaist, un es kļūstu par sava ķermeņa vergu. Es raudu.

Atkal kļūstu par bērnu. Pievelku ceļus pie vēdera. Ak Dievs, cik šausmīgi! Es šīs sāpes nesaprotu. Tās mani aprij. Es neesmu vīrietis, es

esmu bērns. Ļaujiet man ātrāk nomirt! Grimstu aukstajos, aukstajos dub­ļos. Drebu un raudu. Nespēju neko padarīt. Mans ķermenis rīkojas pret manu gribu. Tas mani nodod. Metāls sagrieza manu vēderu.

Iztek manas asinis. Līdz ar tām dubļos sasūcas Dejotāja cerības, mana tēva upuris, Ēo sapnis. Tik tikko spēju par viņiem padomāt. Dubļi ir tumši un auksti. Cik ļoti sāp! Ēo. Man viņas pietrūkst. Man pietrūkst manu māju. Tagad es zinu, kas ir sāpes. Nekas nav tā vērts. Nekas. Ļau­jiet man atkal būt vergam, ļaujiet sastapt Ēo, ļaujiet nomirt. Tikai ne šo.