Sarkanā sacelšanās

1. ELLESNIRĒJS

Pirmais, ko jums vajadzētu par mani zināt, ir tas, ka esmu sava tēva dēls. Un, kad tie atnāca pēc viņa, es darīju tā, kā tēvs lūdza. Es nerau­dāju. Ne tad, kad Sabiedrība pārraidīja arestu televīzijā. Ne tad, kad zel­tītie viņu tiesāja. Ne tad, kad pelēkie viņu pakāra. Par to māte mani sita. Stoiskam būtu vajadzējis būt manam brālim Kīrenam. Viņš bija vecā­kais, es —jaunākais. Raudāt būtu vajadzējis man. Tā vietā, kad mazā Ēo iebāza tēva kreisajā darba zābakā hemanti un aizskrēja nostāties līdzās savam tēvam, Kīrens pinkšķēja kā meitene. Mana māsa Leanna blakus murmināja sēru dziesmu. Es tikai skatījos un domāju — cik žēl, ka viņš mira dejodams, bet kājās nebija deju kurpju.

Uz Marsa gravitācija nav diez ko liela. Tādēļ, lai pārlauztu kaklu, ir jāparauj aiz kājām. Viņi ļauj to izdarīt tuviniekiem.

Sutastērpā jūtu pats savu smirdoņu. Tērps ir izgatavots no kaut kādas nanoplastmasas. Kā var noprast jau pēc tā nosaukuma, tajā ir karsti. Tas izolē mani no galvas līdz kājām. Nekas netiek iekšā. Nekas netiek ārā. It sevišķi siltums. Vistrakākais ir tas, ka nevari notraukt no pieres sviedrus. Tie nolāpīti kož acīs, kamēr izsūcas caur pieres apsēju un notek līdz pat papēžiem. Nemaz nerunājot par smirdoņu pēc tam, kad esi pačurājis. Un tu to dari vienmēr. Caur dzeramo cauruli jāuzņem milzum daudz ūdens. Pieņemu, ka tērpu varētu aprīkot ar katetru. Mēs izvēlamies smirdoņu.

Kamēr braucu ar nagUrbi, mana klana urbēji par kaut ko tenko sakaru kanālā man pie auss. Esmu viens šajā dziļajā tuneli un vadu mašīnu, kas veidota kā titāniska metāla roka, kuras uzdevums ir grābt un irdināt zemi. Tās klintis kausējošos pirkstus vadu no polsterēta sēdekļa virs urbja, vietā, kur sāktos milzu rokas elkonis. Tur mani pirksti ieslīd vadības cimdos, kas manipulē ar daudziem taustekļveidīgiem urbjiem apmēram deviņdesmit metrus zem manas sēdvietas. Mēdz teikt — lai tu varētu strādāt par ellesnirēju, taviem pirkstiem jāšaudās kā uguns lies­mām. Mani pirksti šaudās ātrāk.

Par spīti balsīm manā ausi, dziļajā tuneli esmu viens pats. Es pastāvu vibrācijā, paša elpas atbalsī un tik biezā un tvana pilnā karstumā, ka jūtos tā, it kā būtu ietīts vatētā karsta urīna segā.

Caur spilgti sarkano pieres apsēju izlaužas jauna sviedru upe, kas satek acīs un dedzina, līdz tās kļuvušas tikpat sarkanas un sarūsējušas kā mani mati. Mēdzu celt roku un mēģināt tos notraust tikai tāpēc, lai velti atdurtos pret sutastērpa sejsegu. Tā gribas darīt joprojām. Pat pēc trim gadiem šai darbā kņudošie un dedzinošie sviedri ir vistīrākās mokas.

Tuneļa sienas ap manu sēdekli slīgst sēra dzeltenu gaismekļu vir­tenes blāzmā. Kad ielūkojos šaurajā, vertikālajā šahtā, ko šodien esmu izgrebis, gaisma tur neiesniedzas. Virs galvas kā šķidrs sudrabs mirguļo vērtīgais hēlijs-3, bet es lūkojos ēnās, meklēju zemesčūskas, kas, tumsā locīdamās, lien uz urbja izstaroto siltumu. Tās iegrauzīsies arī tavā tērpā, sakodīs čaulu un mēģinās ierakties vissiltākajā vietā, kur dēt olas, parasti šī vieta būtu tavs vēders. Esmu iepriekš sakosts. Joprojām redzu nezvēru sapņos — melnu kā eļļas tērci. Tās var izaugt tik augstas un platas kā trīs vīri, kas salikti kopā, bet mēs baidāmies tieši no mazuļiem. Tie neprot kontrolēt, cik daudz indes izdala. Tāpat kā mani, arī viņu senči ieradās no Zemes, bet Marss un dziļie tuneļi viņus izmainīja.

Tumšie tuneļi ir rēgaini. Vientulīgi. Urbja rēkoņā dzirdu savu draugu balsis, viņi visi ir vecāki. Tomēr neredzu, kur tie puskilometru virs manis strādā tumsā. Viņi urbj augstāk, netālu no manis izgrebtā tuneļa mutes, kur, nolaidušies ar āķiem un auklām, ķeras klāt sīkajām hēlija-3 dzīslām. Viņi strādā ar metru gariem urbjiem, kas ātri izrakņā

atbiras. Lai gan ari šajā darbā nepieciešama neiedomājama kāju un roku veiklība, es esmu brigādes galvenais pelnītājs. Es esmu ellesnirējs. Tam vajadzīgs īpašs raksturs, un es tāds esmu jaunākais, kādu šeit atceras.

Raktuvēs esmu jau trīs gadus. Tu sāc, kad tev ir trīspadsmit. Pietie­kami vecs, lai drāztos gultā un triektos raktuvju tuneļos. Vismaz tā teica mans tēvocis Nerols. Vienīgi apprecējos gan es tikai pirms sešiem mēne­šiem, tādēļ nezinu, kāpēc viņš tā teica.

Ielūkojoties vadības displejā un satverot pirkstos svaigu dzīslu, manās domās iedejo Ēo. Ēo. Dažkārt par viņu ir grūti domāt kā par ko citu, nevis meiteni, ko pazinām bērnībā.

Mazā Ēo — sīka meitenīte zem milzīga sarkanu krēpju ērkuļa. Sarkana kā klintis ap mani, ne īsti sarkana, bet rūsgana. Sarkana kā mūsu mājas, kā Marss. Arī Ēo ir sešpadsmit gadu. Un varbūt viņa ir kā es — no sarkanas zemes racēju klana, dziesmu, deju un augsnes klana —, tomēr tikpat labi viņa varētu būt dzimusi no gaisa, no ētera, kas zvaigznes savij rakstos. Zvaigznes gan es neesmu redzējis. Tās nav redzējis neviens sar­kanais no raktuvju kolonijām.

Mazā Ēo. Tāpat kā visas klanu meitenes, tie gribēja viņu izpreci­nāt, kad viņai apritēja četrpadsmit. Tomēr viņa pieņēma sīkākās pārtikas devas un gaidīja, kad man pienāks vīriešu precGadi, sešpadsmit, un tikai tad lika pirkstā saiti. Viņa teica, ka zinājusi jau bērnībā — mēs apprecē­simies. Es gan nezināju.

„Stop. Stop. Stop!" tēvocis Nerols pārkliedz pārējos sakaru kanālā. „Derov, stāt, puis'!” Mani pirksti sastingst. Viņš ir augstu virs pārējiem un vadības kabīnē vēro, kā man sokas.

„Kas svilst?” es aizkaitināts jautāju. Man nepatīk, ka mani pārtrauc darbā.

„Kas svilst, jautā mazais ellesnirējs.” Iesmejas vecais Bārlovs.

„Gāzes kabata, lūk, kas!" atcērt Nerols. Viņš ir mūsu pāri par divsimt vīru lielās komandas virsBrigadieris. „Pagaidi. Izsaukšu izlūkBrigādi, lai noskenē rādītājus, pirms tu aizbliez mūs visus uz elli."

„Tā gāzes kabata? Tā ir sīka,” es saku. „Drīzāk gāzes pumpa. Es tikšu ar to galā.”

„Gads uz urbja, un viņš domā, ka atšķir savu galvu no pakaļcauruma! Nožēlojamais, sīkais mīzalnieks” sausi piebilst vecais Bārlovs. „Atceries mūsu zeltītās vadones vārdus. Pacietību un paklausību, jaunekli. Pacietība ir varonības cēlākā izpausme. Un paklausība ir cilvēcības cēlākā izpausme. Klausi savus vecākos!"

Izdzirdējis šo epigrammu, nogrozu acis. No paklausības būtu kāda jēga, ja vecākie būtu spējīgi uz to, ko protu es. Tomēr viņu rokas un prāti ir lēni. Dažkārt ir sajūta, ka viņi, it sevišķi mans tēvocis, grib, lai esmu tāds pats.

„Grasos to uzplēst,” es saku. „Ja domājat, ka tur ir gāzes kabata, varu noskriet lejā un noskcnēt to ar roku. Viegli. Nekādas čakarēšanās.” Viņi pātaros par piesardzību. It kā tā jebkad būtu nesusi tiem kādu labumu. Laurus neesam izcīnījuši veselu mūžību.

„Gribipataisīt Ēo par atraitni?" rācijas šņākoņā čerkstošā balsī smej Bārlovs. „Manispēc. Viņa ir maza smukulīte. Urb droši tai kabatā un atstāj viņu man. Lai arī esmu vecs un resns, mans urbis joprojām strādā.”

Divsimt racēju balsis virs galvas izplūst smieklu korī. Satverot vadī­bas sviras, mani pirkstu kauliņi kļūst balti.

„Klausi tēvoci Nerolu, Derov. Labāk atkāpties, līdz saņemam izvērtē­jumu" piebilst mans brālis Kīrens. Viņš ir trīs gadus vecāks. Tāpēc domā, ka ir vieds vīrs, ka zina vairāk. Viņš zina tikai to, kā piesargāties. „Laiks vēl būs."

„Laiks? Ellē, tas prasīs stundas!” es neizturu. Viņi visi ir pret mani.

/

Viņiem nav taisnība, un viņi ir lēni un nesaprot, ka no Lauriem mūs šķir tikai viens drosmīgs solis. Turklāt viņi mani apšauba. „Tu rīkojies kā gļē­vulis, Nerol.”

Klusums otrā savienojuma galā.

Nosaukt vīru par gļēvuli nav labākais veids, kā rast ar viņu kopīgu valodu. Nevajadzēja tā teikt.

„Es saku — ej un noskenēpats" ieķērkstas mans brālēns un Nerola dēls Lorens. „Ja tu to neizdarīsi, Gamma būs tikpat kā Zelts — dabūs Lau­rus kādu, eh,jau simto reizi.”

Lauri. Likosas pazemes raktuvju kolonijā ir divdesmit četri klani un vieni Lauri ceturksnī. Tie nozīmē vairāk pārtikas, nekā spēj apēst.

Vairāk smēķu, ko kūpināt. No Zemes importētas segas. Zeltaina dzira ar Sabiedrības kvalitātes zīmogiem. Tie nozīmē uzvaru. Gammas kla­nam tas ticis kopš neatminamiem laikiem. Tādēļ mums, zemākiem kla­niem, viss iedalīts pēc normām tikai pietiekami, lai savilktu kopā galus. Eo saka, ka Lauri ir burkāns, ko Sabiedrība šūpo mums deguna galā, allaž pietiekami tālu, lai mēs nespētu to aizsniegt. Tā, lai zinām, cik īsi patiesībā esam un cik maz varam darīt, lai kaut ko mainītu. Mēs esam pirmatklājēji. Ēo sauc mūs par vergiem. Es vienkārši domāju, ka nekad necenšamies pietiekami daudz. Veco vīru dēļ nekad neuzņemamies risku.

„Loren, turi muti par Lauriem! Uzspied uz gāzes, puika, un mēs saso­dīti neredzēsim Laurus līdz pat pastardienai!" rūc tēvocis Nerols.

Viņam metas mēle. Caur rāciju burtiski saožu dzēruma smaku. Viņš grib izsaukt sensoru komandu, lai piesegtu pats savu pakaļu. Vai arī baidās. Tas dzērājs jau piedzima, apmīzies no bailēm. Bailēm no kā? No mūsu Zelta pavēlniekiem? Viņu rokaspuišiem pelēkajiem? Kas to zina? Reti kurš. Kam tas rūp? Tikpat kā nevienam. Patiesībā mans tēvocis rūpēja tikai vienam vīram, un viņš nomira, kad tēvocis parāva viņa kājas.

Mans tēvocis ir vājš. Viņš ir piesardzīgs cilvēks un negausīgs dzē­rājs, blāva mana tēva atblāzma. Viņš mirkšķina acis lēni un smagi, it kā būtu sāpīgi tās atvērt un ikreiz redzēt pasauli. Es viņam neuzticos ne šeit, lejā raktuvēs, ne arī kaut kur citur. Tomēr māte saka, lai klausu viņu; viņa atgādina, ka vecākie ir jāciena. Lai gan esmu precēts, lai gan esmu sava klana ellesnirējs, viņa saka, ka „manas tulznas vēl nav aprepējušas”. Es klausīšu, lai gan tas kaitina tikpat ļoti kā sviedru kņudoņa uz sejas.

„Labi,” es nomurminu.

Savelku urbju pirkstus dūrē un gaidu, kamēr tēvocis izsauc skenētāju komandu no savas drošās kabīnes virs dziļā tuneļa ieejas. Tas prasīs stundas. Parēķinu. Līdz svilpei astoņas stundas. Lai pārspētu Gammu, man jāuztur 156,5 kilogramu ātrums stundā. Kamēr izlūkBrigāde iera­dīsies un paveiks savu darbu, labākajā gadījumā paies vismaz divarpus stundas. Tādēļ pēc tam man jāizsūknē līdz 227,6 kilogramiem stundā. Neiespējami. Tomēr, ja turpināšu un noskenēšu to nejēdzīgo kabatu pats, Lauri būs mūsu.

Prātoju, vai tēvocis Nerols un Bārlovs zina, cik tuvu esam. Gan jau. Viņi droši vien nedomā, ka kaut kas būtu šāda riska vērts. Droši vien uzskata, ka mūsu izredzes sačakarēs kāds augstāks spēks. Lauri tiek Gammai. Tā tas ir, un tā tas vienmēr būs. Mēs no Lambdas tikai pūla­mies izvilkt līdz nākamajai reizei ar savu ēdamo un pieticīgajām ērtībām. Nekad neceļamies augstāk. Nekad nekrītam zemāk. Nekas nav tā vērts, lai mainītu hierarhiju. Mans tēvs to saprata ar cilpu ap kaklu.

Nekas nav tā vērts, lai riskētu ar nāvi. Pie krūtīm jūtu no matiem un zīda savīto laulību saiti, kas iekārta auklā man ap kaklu, un domāju par Eo ribām.

Šomēnes redzēju, ka caur viņas ādu izspiežas vēl daži slaikie kauli. Man aiz muguras viņa iet prasīt pārpalikumus Gammas ģimenēm. Es izliekos, ka nezinu. Bet mēs tik un tā esam izsalkuši. Es ēdu pārāk daudz, jo man ir sešpadsmit gadu un es joprojām stiepjos augumā; Eo melo un saka, ka viņas ēstgriba nekad nav bijusi pārāk liela. Ir sievietes, kas par pārtiku vai ērtībām pārdodas skārdagalvām (pelēkajiem, ja runājam teh­niski), Sabiedrības garnizona kareivjiem, kas izmitināti mūsu mazajā raktuvju kolonijā. Viņa nepārdotu savu ķermeni, lai mani pabarotu. Vai ne? Tomēr tad es par to padomāju. Es darītu jebko, lai viņai nebūtu jācieš izsalkums…

Palūkojos pār sava urbja malu. Līdz izraktā cauruma dibenam ir dziļš kritiens. Nekā, izņemot izkusušu klinti un šņācošus urbjus. Tomēr, pirms sajēdzu, kas ir kas, jau esmu atsprādzējis drošības jostas un ar mērierīci rokā lecu simt metru dziļumā līdz urbja pirkstiem. Lai palēninātu kritienu, atsperos te turp, te šurp starp vertikālajām raktuvju šahtas sie­nām un urbja garo, vibrējošo korpusu. Pārliecinos, ka tuvumā nav zemesčūsku midzeņu, tad izstiepju roku un kritienā pieķeros pie mehānisma tieši virs milzīgās mašīnas pirkstiem. Desmit urbji karstumā kvēlo. Gaiss viz un viļņojas tveicē. Jūtu to sejā, jūtu, kā tā ieduras acīs, jūtu, kā tā iesā­pas vēderā un olās. Ja nebūsi uzmanīgs, šie urbji izkausēs tavus kaulus. Un es neesmu uzmanīgs. Tikai izveicīgs.

Ar rokām turēdamies, kājām pa priekšu rāpjos zemāk starp urbja pirkstiem, lai varu nolaist skeneri pietiekami tuvu gāzes kabatai un veikt

mērījumu. Karstums ir neizturams. Tā bija kļūda. Sakaru kanālā uz mani kliedz balsis. Kad beidzot nolaižos pietiekami tuvu, lai piekļūtu gāzes kabatai, gandrīz pieduros vienam no urbju asmeņiem. Mērierīce darbodamās mirgo man rokā. Mans tērps sāk mest burbuļus, un es saožu saldu, kodīgu smaku, kas atgādina piedegušu sīrupu. Ellesnirējam tā ir nāves smaka.