Sarkanā sacelšanās

3 . LAURI

Roku rokā iedami, saplūstam ar pārējo ciema ļaužu straumi, kas caur tuneļceļiem dodas uz Kopzemi. Virs mums vienmuļi turpinās Lunas runa I IK, augstu virs mums, kā jau zeltvaidžiem (tehniski runā­jot— Zelta krāsas pārstāvjiem) pieklājas. Viņi rāda, kā šausmīgs teroristu uzbrukums nogalinājis Sarkano raktuvju strādnieku brigādi un Oranžo tehniķu komandu. Tiek vainoti Arēja dēli. Ekrānā iedegas viņu savā­dais Arēja ģerbonis — draudīga ķivere, no kuras izšāvušies asi saules stari; no šiem pīķiem pil asinis. Tiek rādīti sakropļoti bērni. Arēja dēli tiek saukti par cilšu slepkavām, haosa nesējiem. Viņus nolād. Sabiedrības Pelēkā policija un karavīri aizvāc drupas. Tiek rādīti Obsidiāna krāsas kareivji — milzīgi, par mani gandrīz divas reizes lielāki vīrieši un sie­vietes; divi no tiem strādā kopā ar veikliem dzelteno ārstiem un iznes no sprādziena vietas vairākus ievainotos.

Likosā Arēja dēlu nav. Viņu bezjēdzīgais karš mūs neskar; tomēr kārtējo reizi tiek piedāvāta atlīdzība par teroristu karali Arēju. Šo pārraidi esam dzirdējuši tūkstošiem reižu, bet tā joprojām šķiet sagudrota. Dēli domā, ka pret mums neizturas pienācīgi, tādēļ rīko sprādzienus. Tas ir kaut kāds bezjēdzīgs untums. Postījumi, ko viņi nodara, aizkavē darbu, kas sagatavo Marsu, lai varētu ierasties citas krāsas. Tas nāk par ļaunu cilvēcei.

Tuncļceļos, kur zēni sacenšas, lai aizsniegtu griestus, ciemu ļau­dis, līksmi čalodami, plūst uz Laureātu sumināšanas dejām. Pa ceļam

dziedam Laureātu sumināšanas dziesmu — aizraujošu melodiju par viru, kurš atrada savu līgavu zeltītā ārē. Ļaudis smej, kad zēni mēģina skriet pa sienām vai apmest vairākus salto pēc kārtas, bet tā vietā nogāžas gar zemi vai tos pārspēj kāda meitene.

Garo gaiteni izgaismo lampu virtene. Tālumā tēvocis Nerols, viņš ir piedzēries, nu jau vecs, sasniedzis trīsdesmit piecus gadus, spēlē cītaru bērneļiem, kuri dejodami maisās mums pa kājām; pat viņš nevar būt sadrūmis mūžam. Instruments iekārts viņam plecos tā, ka atduras pret gurniem, tēvocis var to spēlēt, pagrieztu ar plastmasas taustes dēli un daudzajām nostieptajām metāla stīgām uz augšu. Stīgas tiek trink­šķinātas ar labo īkšķi, izņemot brīžus, kad tām pieskaras rādītājpirksts vai īkšķis spēlē atsevišķas stīgas, bet kreisā roka tikmēr stīgu pa stī­gai izspēlē pavadījumu. Ir ārkārtīgi grūti likt cītarai neskanēt sērīgi. Tēvoča Ncrola pirksti to pieprot, bet manējie gan izvilina tikai traģisku meldiņu.

Viņš mēdza man spēlēt un mācīt, kā kustēties deju ritmos, ko tēvam nekad nebija iespējas izdarīt. Tēvocis iemācīja man pat aizliegto deju, to, kuras dēļ tevi varēja nogalināt. Mēs to dejojām vecajās raktuvēs. Viņš šāva man pa potītēm ar rīksti, līdz ar metāla gabalu kā zobenu rokā pratu nevainojami izvirpuļot no vienas plūstošās kustības otrā. Kad man izdevās, tēvocis skūpstīja mani uz pieres un teica, ka esmu sava tēva dēls. Šīs mācību stundas iemācīja man kustēties un ļāva pārspēt citus bērnus, vecajos tuneļos spēlējot ķerenes un spokus.

„Zeltītie dejo pāros, obsidiāni dejo trijatā, pelēkie — dučos,” viņš man stāstīja. „Mēs dejojam pa vienam, jo ellcsnirējs urbj tikai vienatnē. Tikai vienatnē zēns var kļūt par vīru.”

Man pietrūkst to laiku, dienu, kad biju pietiekami mazs, lai neno­sodītu tēvoci par dziras smaku elpā. Toreiz man bija vienpadsmit gadu. Tikai pirms pieciem gadiem. Tomēr šķiet, ka pagājis jau vesels mūžs.

Lambdas vīri sit man uz pleca, un pat maiznieks Varlo sveicienā pieliec galvu un pamet Eo klaipiņu maizes. Bez šaubām, viņi ir dzirdē­juši par Lauriem. Ēo nobēdzina maizi brunčos vēlākam laikam un vai­cājoši uzlūko mani.

„Tu smaidi kā muļķis,” viņa man saka, iekniebdama sānā. „Ko tu izdarīji?”

Es paraustu plecus un pūlos nesmaidīt. Tas nav iespējams.

„Katrā ziņā tu ar kaut ko ļoti lepojies,” viņa novelk aizdomu pilnā

balsi.

Garām patipina mana brāļameita un brāļadēls — Kīrena sīci. Abi būdami trīs gadus veci, dvīņi ir pietiekami žigli, lai pamanītos aizmukt gan no Kīrena sievas, gan manas mātes.

Mana māte smaida kā sieviete, kura redzējusi, kas dzīvei piedā­vājams, un labākajā gadījumā ir no tā apmulsusi. „Mana sirds, izskatās, ka esi apdedzinājies,” viņa saka, kad ierauga manas cimdotās plaukstas. Viņas balss ir lēna un ironijas pilna.

„Čulga,” manā vietā atbild Ēo. „Nejauka gan.”

Māte parausta plecus. „Viņa tēvs mēdza nākt mājās ar daudz ļau­nākām vainām.”

Aplieku roku mātei ap pleciem. Tie ir trauslāki nekā toreiz, kad viņa, tāpat kā visas sievietes saviem dēliem, mācīja man mūsu tautas dziesmas.

„Māt, vai dzirdu raizes tavā balsī?” es vaicāju.

„Raizes? No manis? Muļķa bērns.” Māte lēni pasmaida un nopūšas. Noskūpstu viņu uz vaiga.

Kad ierodamies Kopzemē, puse klanu jau ir piedzērušies. Esam ne tikai dejotāju, bet arī dzērāju tauta. Skārdagalvas ļauj mums izpausties. Pakar vīru bez pamatota iemesla, un ciemos kāds pakurnēs. Bet uzspied mums atturību, tad gruvešus varēsi vākt vēl nolāpītu mēnesi pēc tam. Ēo domā, ka sēne grendels, no kuras dzenam dziru, nav cēlusies uz Marsa un ir šeit ievesta, lai paverdzinātu mūs alkohola varai. Viņa ieminas par to ikreiz, kad māte pagatavo jaunu mučeli, bet māte parasti viņai atbild, ieraujot kādu šļuku un sakot: „Labāk, lai pār mani valda dzēriens nekā cilvēks. Šīs važas ir saldas.”

Tās garšos vēl saldāk, kad būs sajauktas ar sīrupiem, ko dabūsim no Lauru kastēm. Tie piešķir alkoholam garšu, piemēram, ogu vai kaut kā, ko dēvē par kanēli. Varbūt dabūšu pat jaunu cītaru, kas būs izgatavota no

koka, nevis metāla. Dažkārt tādas tiek izsniegtas. Manējā jau ir veca un aplupusi. Esmu spēlējis to pārāk ilgus gadus. Tomēr tā piederēja manam tēvam.

Priekšā Kopzemē aug mūzikas skaņas — neķītras improvizētu sitaminstrumentu un gaudulīgu cītaru meldijas. Mums piebiedrojas ome­gas un ipsiloni, kas līksmi šļūc uz tavernu pusi. Visas krogu durvis ir līdz galam vaļā, tāpēc to dūmi un trokšņi ieplūst Kopzemes laukumā. Lokā ap laukumu izkārtoti galdi, bet ap karātavām tā centrā atstāta brīva vieta, lai būtu, kur griezt dančus.

Vairākus nākamos līmeņus aizņem gammu mājas, kam seko apgā­des noliktavas un caurspīdīga siena, bet tālāk, augstu virs griestiem, ir ierakts metāla kupols ar nanoStikla iluminatoriem. To mēs saucam par Podu. Tas ir cietoksnis, kur dzīvo un guļ mūsu priekšnieki. Virs tā atro­das mūsu planētas neapdzīvojamā virsma — kails tuksnesis, ko esmu redzējis tikai HK. Ir paredzēts, ka hēlijs-3, ko rokam, to mainīs.

Laureātu sumināšanas svētku dejotāji, žonglieri un dziedoņi jau ir sākuši savus priekšnesumus. Ēo pamana Lorenu un Kīrenu un uzsauc tiem. Viņi piesēdušies pie gara, ļaužu apsēsta galda kroga „Slapjās piles” durvju priekšā — tur valda un dzērušiem ļautiņiem savus stāstus klāsta vecākais mūsu klana virs vecais Ripers. Šovakar viņš jau aizmidzis uz galda. Žēl gan. Man būtu paticis, ka viņš redz to, kā beidzot esmu mums ieguvis Laurus.

Mūsu dzīrēs, kur pārtikas ir pārāk maz, lai katram būtu, ko likt māgā, galveno lomu ieņem dzeršana un dejas. Vēl pirms esmu apsēdies, Lorens jau ir ielējis man krūku dziras. Viņš vienmēr mēģina citus pie­dzirdīt, lai pēc tam varētu tiem siet matos smieklīgas lentes. Viņš atbrīvo vietu, lai Ēo varētu apsēsties blakus paša sievai un viņas māsai Dīo, viņas nepiedzima reizē, bet izskatās pēc dvīnēm.

Lorens mīl Ēo tāpat kā viņas brālis Līems, bet es zinu, ka reiz tā bija viņu aizrāvusi tāpat kā Dīo. Patiesībā, kad viņai apritēja četrpadsmit, viņš manas sievas priekšā bija kritis uz ceļa. Tomēr to pašu bija darījusi arī puse pārējo puišu. Es par to neuztraucos. Viņas izvēle ir bijusi tieša un skaidra.

Klrens sēž savu bērnu ielenkumā. Viņa sieva noskūpsta viņu uz lūpām; manējā nobučo pieri un sabužina viņa sarkanos matus. Nesaprotu, kā sievas pamanās būt tik daiļas pēc darba Tīklotavā, kur cauru dienu vāku­šas zirnekļtārpu zīdu. Esmu dzimis izskatīgs, mana seja ir stūraina un iega­rena, tomēr raktuves ir pacentušās mani mainīt. Esmu gara auguma, bet joprojām stiepjos garāks. Mati joprojām sarkani kā vecas asinis, acu zīlītes ir rūsganas, tāpat kā Oktāvijai au Lunai — zeltainas. Mana āda ir stingra un bāla, tomēr to izraibina rētas — apdedzinājumi, griezumi. Nepaies ilgs laiks, līdz izskatīšos nocietināts kā Dago vai noguris kā tēvocis Nerols.

Tomēr sievietes mēs spējam vien apbrīnot, es spēju vien apbrīnot. Viņas ir jaukas un dzīvīgas, par spīti Tīklotavai, par spīti bērniem, ko iznēsā. Viņas kārtu kārtām valkā brunčus, kas sniedzas pāri ceļiem, un blūzes pusducī dažādu sarkano toņu. Nekad neko citu. Vienmēr sarkanu. Viņas ir klanu sirds. Un vēl skaistākas viņas izskatīsies, kad būs izrotāju­šās ar importa bantēm, lentēm un mežģīnēm no Lauru kastēm.

Pieskaros zīmēm sev uz rokām, pirksti skar kaulam līdzīgu virsmu. Tas ir masīvs, sarkans aplis ar bultu un šķērsām līnijām. Tas šķiet pareizi. Eo zīme gan ne. Viņas mati un acis varbūt ir mūsu, tomēr viņa pati varētu būt viena no zeltvaidžiem, ko redzam Holo kanālā. Viņa ir to pelnījusi. Tad redzu, kā viņa uzšauj Lorenam pa pakausi, jo viņš ir pacēlis pie lūpām kausu mammas dziras. Ak kungs, ja tāds bijis viņa mērķis, Eo tur nosēdinot, tas bija sasniegts. Es pasmaidu. Tomēr, palūkojoties aiz sievas, mans smaids izdziest. Virs lecošajiem dejotājiem, starp simts plīvojošiem brunčiem, ritmā sistiem zābakiem un kopā sistām plaukstām, augstajās, nežēlīgajās karātavās lēni šūpojas skelets. Citi to neievēro. Man tā ir ēna, atgādinājums par mana tēva likteni.

Lai gan paši esam racēji, mums nav ļauts apbedīt savus mirušos. Tāds ir vēl viens Sabiedrības likums. Mans tēvs karājās tur divus mēne­šus, līdz tie viņu nocēla un samala viņa kaulus putekļos. Man bija seši gadi, bet es mēģināju viņu nocelt jau pirmajā dienā. Tēvocis mani aptu­rēja. Es viņu ienīdu, jo viņš neļāva man tuvoties tēva līķim. Vēlāk es viņu ienīdu no jauna, jo atklāju, ka viņš ir vājš. Mans tēvs mira kādas idejas vārdā, bet tēvocis Nerols dzīvo, dzer un izšķiež sava mūža dienas.

„Viņš ir traks, to tu kādudien sapratīsi. Traks un ģeniāls, un cēls. Nerols ir labākais no maniem brāļiem,” reiz teica tēvs.

Tagad viņš ir vienkārši pēdējais no tēva brāļiem.

Nekad nebiju domājis, ka mans tēvs dejos Velna deju, kā vecie sauc pakāršanu. Viņš bija vārdu un miera cilvēks. Tomēr viņa iecere bija brī­vība, mūsu pašu likumi. Tēva sapņi bija viņa ieroči. Viņa mantojums ir Dejotāju dumpis. Tas kopā ar viņu mira uz ešafota. Spārdīdamies un locīdamies Velna deju vienlaikus izpildīja deviņi vīri, līdz bija palicis tikai viņš.

Tas pat nebija īsts dumpis; viņi cerēja, ka miermīlīgs protests pār­liecinās Sabiedrību palielināt pārtikas devas. Tādēļ viņi izpildīja Pļaujas deju gravLiftu priekšā un izņēma no urbju mehānismiem detaļas, lai tie nedarbotos. Viņu mēģinājums izgāzās. Vairāk pārtikas var iegūt, tikai izcīnot Laurus.

Ir vienpadsmit, kad ar savu cītaru apsēžas ari mans tēvocis. Viņš nikni paskatās uz mani, piedzēries kā muļķis ziemas saulgriežos. Mēs nerunājam, lai gan viņam ir kāds labs vārds, ko teikt Ēo, un manai sie­vai — ko teikt viņam. Ēo patīk visiem.

Mans tēvocis sarosās, kad pienāk Ēo māte un, noskūpstījusi mani uz pakauša, ļoti skaļi izsaucas: „Mēs jau dzirdējām jaunumus, zelta pui­sēn. Lauri! Tu esi sava tēva dēls.”

„Kas par lietu, tēvoc’?” es vaicāju. „Vēders uzpūties?”

Viņa nāsis ieplešas. „Tu mazais sūdbambuli!”

Viņš metas pāri galdam, un drīz vien mēs kuļamies dūru un elkoņu jūklī pa zemi. Tēvocis ir liels, tomēr apmetu viņu otrādi un dunkāju pa degunu ar savu savainoto roku, līdz Ēo tēvs un Kīrens mani no viņa atrauj. Tēvocis Nerols man uzspļauj. Tur gan ir vairāk asiņu un dziras nekā jebkā cita. Nu jau mēs dzeram katrs savā galda galā. Māte nogroza acis.

„Viņam vienkārši kremt, ka viņš neizdarīja nolāpīti neko, lai iegūtu Laurus. Tikai atnāca uz darbu un viss,” Lorens saka par savu tēvu.

„Nolāpītais gļēvulis nezinātu, kā paņemt Laurus pat tad, ja tie iekristu viņam klēpī,” es saku, drūmi glūnēdams.

Ēo tēvs papliķē man pa galvu un ievēro, kā meita zem galda pār­sien manu apdedzināto plaukstu. Uzvelku cimdus atpakaļ rokās. Viņš piemiedz man ar aci.

Līdz brīdim, kad ierodas skārdagalvas, Ēo jau ir sapratusi, kas tas par traci ap Lauriem, tomēr viņa nav tik priecīga, kā biju gaidījis. Viņa virpina rokās svārku malas un smaida man. Tomēr viņas smaids šķiet samākslots. Es nesaprotu, kādēļ viņa ir tik piesardzīga. Ļaudis no pārē­jiem klaniem tādi nav. Daudzi nāk mani apsveikt; to izdara visi ellesnirēji, izņemot Dago. Viņš kūpina smēķi un sēž pie spodrajiem Gammas galdiem. Tic ir vienīgie, uz kuriem ir vairāk ēdiena nekā dzeramā.

„Nevaru sagaidīt, kad šim nāksies ēst parastas devas,” Lorens iesmejas. „Dago vēl nekad nav nogaršojis zemnieku tiesu.”

„Tomēr nez kāpēc viņš tik un tā ir kārnāks par sievišķi,” piebilst Kīrens.

Smejos reizē ar Lorenu un pastumju uz Ēo pusi pieticīgu maizes gabalu.

„Galvu augšā,” es viņai saku. „Šī ir svētku nakts!”

„Es neesmu izsalkusi,” viņa atbild.

„Pat ne tad, ja uz maizes ir kanēlis?” Drīz tā būs.

Viņa velta man savu pussmaidu, it kā zinātu kaut ko man nenojaušamu.

Divpadsmitos no Poda, gravZābakus apvilkuši, nolaižas skārdagal­vas. Viņu bruņas ir novalkātas un pleķainas. Vairums ir zēni un veci vīri, kas atvaļināti no kariem uz Zemes. Tomēr ne jau tam ir nozīme. Viņu dullinātāji un svilinātāji tiek nēsāti aizsprādzētās makstīs. Nekad neesmu redzējis nevienu no šiem ieročiem darbībā. Nav vajadzības. Viņiem ir gaiss, pārtika un osta. Mums nav pat viena svilinātāja, no kā izšaut. Nav jau arī tā, ka Ēo nevēlētos kādu no tiem piesavināties.

Sakodusi zobus, viņa vēro, kā skārdagalvas karājas gaisā virs mums savos gravZābakos un tiem piebiedrojas raktuvju maģistrs Timonijs ku Podžins, sīks vīrelis ar vara krāsas matiem, kas nācis no penijiem (teh­niski runājot — no Vara krāsas).

„Uzmanību, uzmanību! Netīrie rūsasgalvas!” izsaucas neglītais Dcns. Viņiem lidojot virs mums, pār dzīrēm nolaižas klusums. Maģistra Podžina

gravZābaki ir nolietoti, tādēļ viņš raustās gaisā kā geriatriķis. Kamēr viņš iepleš savas sīkās, koptās rociņas, virs mums nolaižas vēl vairāk skārdagalvu.

„Mani biedri pirmatklājēji! Cik brīnišķīgi redzēt jūsu svētkus! Man jāatzīst,” viņš ķiķina, „jūsu laimes pirmatnējā daba tuva manai sirdij. Vienkāršs dzēriens. Vienkāršs mielasts. Vienkāršas dejas. Ak, cik vien­kāršām jābūt jūsu dvēselēm, lai tām pietiktu ar šādu izklaidi! Es gri­bētu, kaut pats spētu tā līksmot. Pēdējā laikā baudu nespēju rast pat Sārto starpplanētu bordelī pēc labas cūkgaļas un ananasu kūkas maltītes! Cik skumji man ir! Cik jūsu dvēseles izlutinātas! Ja vien es spētu būt tāds kā jūs! Tomēr mana krāsa ir mana krāsa, un man kā varam lemts dzīvot nogurdinošu datu, birokrātijas un pārvaldības dzīvi.” Viņš noklakšķina mēli. Sazvārojoties gravZābakiem, viļņojas viņa cirtas vara krāsā.

„Tomēr ķersimies pie lietas. Visas normas ir sasniegtas, izņemot Mī un Hī. Tā rezultātā viņi nesaņems gaļu, pienu, garšvielas, higiēnas pie­derumus, ērtības vai mutes veselības aprūpes piederumus. Tikai auzas un pamatproduktus. Jūs taču saprotat, ka kuģi no Zemes var atvest tikai iero­bežotu resursu daudzumu. Vērtīgu resursu! Un tie mums jāsniedz ļaudīm, kas strādā. Mī un Hī, varbūt nākamajā ceturksnī jūs mazāk gurķosieties!” Mī un Hī zaudēja duci vīru tādā gāzes sprādzienā, no kāda baidījās tēvocis Nerols. Viņi negurķojās. Viņi gāja bojā.

Pirms ķeršanās pie lietas viņš vēl kādu brīdi vāvuļo. Tad maģistrs izvelk Laurus, satver tos pirkstos un tur, paceltus gaisā. Tie ir nokrā­soti mākslīgā zelta krāsā, tomēr mazais zariņš tik un tā vizuļo gaismā. Lorens iedunkā mani. Tēvocis Nerols drūmi nolūkojas. Es atgāžos pret sola atzveltni un jūtu sev pievērstos skatienus. Jaunie ņem no manis pie­mēru. Bērniem patīk visi ellesnirēji. Tomēr mani vēro arī vecākas acis, gluži kā Ēo vienmēr teikusi. Esmu viņu lepnums, viņu zelta dēls. Tagad es viņiem parādīšu, kā izturas īsts vīrs. Es sajūsmā nelēkāšu. Es tikai smaidīšu un māšu ar galvu.

„Un man ir tas gods Marsa arhiGubernatora Nero au Augusta vārdā piešķirt šos produktivitātes, kārtējā mēneša izcilības, triumfējoša gara spēka, paklausības un uzupurēšanās Laurus…”

Laurus dabū Gamma, nevis mēs.