Solaris

SARUNA

Nākamajā dienā, atgriezies no pusdienām, uz galda pie loga atradu Snauta rakstītu zī­mīti. Viņš ziņoja, ka Sartoriuss pagaidām pār­traucis darbu pie anihilatora, lai pēdējo reizi mēģinātu iedarboties uz okeānu ar cietu staru kūLi.

— Mīļā, — es teicu, — man jāaiziet pie Snauta.

Sarkana ausma dega logos un dalīja istabu divās daļās. Mēs atradāmies zilganā ēnā. Aiz tās robežām viss izskatījās kā no vara, šķita, ka jebkura grāmata, krītot no plaukta, noska­nēs.

— Runa ir par šo eksperimentu. Tikai ne­zinu, kā to izdarīt. Es vēlētos, saproti… — es aprāvos.

— Nevajag skaidrot, Kris. Es tik ļoti gri­bētu … Ja tas nevilktos ilgi. . .

— Kādu laiciņu tas prasīs, — es teicu. — Paklau, bet ja nu tu ietu ar mani un pagai­dītu gaitenī?

— Labi. Bet ja neizturēšu?

— Kā tas īsti ir? — es jautāju un aši pie­bildu: — Nejautāju aiz ziņkāres, saproti, bet

varbūt, ja tu sāktu orientēties, tad pati spētu to pārvarēt.

— Tās ir bailes, — viņa teica un mazliet nobālēja. — Nemāku pat pasacīt, no kā bai« dos, jo, īsti sakot, es nebaidos, tikai… tikai pazūdu. Pēdējā brīdī vēl izjūtu tādu… tādu kaunu, neprotu tev izskaidrot. Bet pēc tam vairs nekā nav. Tāpēc domāju, ka tā ir kaut kāda slimība… — viņa pabeidza klusāk un nodrebēja.

— Var būt, ka tā ir tikai te, šinī nolādētajā Stacijā, — es teicu. — Kas attiecas uz mani, es darīšu visu, lai mēs to iespējami ātrāk at­stātu.

— Tu domā, ka tas ir iespējams?

— Kāpēc gan ne? Galu galā neesmu šeit piekalts… kaut gan tas būs atkarīgs ari no tā, ko mēs ar Snautu nolemsim. Kā tev liekas, tu ilgi varēsi būt viena?

— Tas ir atkarīgs … — viņa lēni teica, tad nolieca galvu. — Ja dzirdēšu tavu balsi, tad laikam tikšu ar sevi galā.

— Labāk būtu, ja tu nedzirdētu, ko runā­sim. Nē, man nav ko slēpt no tevis, bet ne­zinu, nevaru zināt, ko teiks Snauts.

— Neturpini. Saprotu. Labi. Nostāšos tā, lai dzirdētu vienīgi tavas balss skaņu. Ar to man pietiks.

— Tad es viņam tūlīt piezvanīšu no labo­ratorijas. Durvis atstāšu vaļā.

Viņa pamāja ar galvu. Cauri sarkanu saules staru sienai izgāju koridorā, kurā bija mākslī­gais apgaismojums, taču kontrasta dēļ tas man izlikās gandrīz melns. Mazās laboratori­jas durvis bija atvērtas. Djuāra trauku spīdī­gās drumslas uz grīdas zem lielu šķidrā skā­bekļa rezervuāru rindas vēl liecināja par nakts notikumiem. Mazais ekrāns kļuva gaišs, kad nocēlu klausuli un uzgriezu radiostacijas numuru. Zilgana gaismas plēve, kas it kā no iekšienes klāja matēto stiklu, pārplīsa, un Snauts, sāniski pārliecies pār augsta krēsla atbalstni, ielūkojās man tieši acīs.

— Sveiks, — viņš teica.

— Izlasīju zīmīti. Gribēju ar tevi parunāt. Vai varu atnākt?

— Vari. Tūlīt?

— Jā.

— Ludzu. Vai… divatā?

— Nē.

Viņa kalsnajā sejā, kas no apdeguma bija ieguvusi bronzas krāsu, ar asām šķērsgrum- bām uz pieres, iegūla daudznozīmīga izteik­sme, izliektajā stiklā seja bija sašķiebta sā­niski un izskatījās pēc dīvainas akvārijā dzī­vojošas zivs.

— Nu, nu, — viņš teica. — Tātad gaidu.

— Mēs varam iet, mīļā, — es iesāku ar diezgan mākslotu mundrumu, ieiedams ka­bīnē cauri sarkanajām gaismas šautrām, aiz kurām bija redzams Harej as siluets.

Man aprāvās balss; viņa sēdēja, iespiedu­sies krēslā, sakrampējusi rokas zem elkoņ- balstiem. Vai nu viņa pārāk vēlu izdzirda ma­nus soļus, vai arī nespēja ātri atbrīvot rokas no šī briesmīgā tvēriena un ieņemt normālu stāvokli, taču man pietika, ka vienu sekundi redzēju viņu cīnāmies ar šo neizprotamo spēku, kas viņā slēpās, un sirdi man sažņau­dza akls, neprātīgs, ar līdzcietību jaukts nik­nums. Ne vārda nerunādami, devāmies pa garu koridoru, gājām gar tā sekcijām, ko klāja daudzkrāsaina emalja, kurai, pēc arhi­tektu ieceres, vajadzēja padarīt tīkamāku uz­turēšanos šajā bruņu čaulā.

Jau no tālienes ieraudzīju radiostacijas pus- pavērtās durvis. No tām uz koridora viņu galu stiepās gara, sarkana strēle, saule snie­dzās arī līdz šejienei. Paskatījos uz Hareju, kura pat nemēģināja smaidīt, redzēju, kā viņa visu ceļu koncentrēti gatavojās cīņai ar sevi pašu. Gaidāmā piepūle jau tagad izmai­nīja viņas seju, kas nobālēja un it kā saruka. Kādus desmit soļus no durvīm viņa apstājās. Es pagriezos uz viņas pusi, ar pirkstu gali­ņiem viņa mani viegli pagrūda, lai es ietu, un uzreiz mani plāni, Snauts, eksperiments, visa Stacija — viss man izlikās niecīgs salīdzinā­jumā ar mokām, kas šeit gaidīja viņu.

Jutos kā bende un gribēju jau atgriezties, kad plato saules gaismas strēli uz koridora sienas aizsedza cilvēka ēna. Pielicis soli, iegāju kabīnē. Snauts stāvēja pie paša sliek­šņa, it kā būtu steidzies man pretī. Sarkanā saule kvēloja tieši aiz viņa muguras, un pur- purkrāsas mirdzums šķita plūstam no viņa sirmajiem matiem. Skatījāmies viens uz otru krietnu brīdi un nebildām ne vārda. Viņš it kā pētīja manu seju. Snauta sejas izteiksmi es neredzēju, jo manas acis apžilbināja loga mirdzums. Apgāju Snautam apkārt un apstā­jos pie augstas pults, kas slēja augšup loka­nus mikrofonu stublājus. Viņš lēni pagriezās uz vietas, mierīgi vērodams mani ar savu nelielo smīnu, kas reizēm pārvērtās par smaidu, reizēm par noguruma grimasi. Neno- laizdams no manis acis, viņš piegāja pie me­tāla skapja, kurš aizņēma visu sienu un kuram abās pusēs steigā samestās kaudzēs blīvējās termoakumulatori un instrumenti, piestūma sev klāt krēslu un apsēdās, atbal­stījis plecus pret emaljētajām durtiņām.

Klusēšana, kuru mēs arvien vēl nepārtrau­cām, kļuva vismaz dīvaina. Es ieklausījos tanī, koncentrēdams uzmanību uz klusumu, kas valdīja koridorā, kur bija palikusi Hareja, bet no turienes neatplūda ne vismazākais troksnītis.

— Kad būsit gatavi? — es jautāju.

— Mēs varētu sākt kaut vai šodien, bet ieraksts prasīs vēl mazliet laika.

— Ieraksts? Tu runā par encefalogrammu?

— Nu jā, tu taču piekriti. Bet kas ir? — viņš aprāvās.

— Nē, nekas.

— Es klausos, — Snauts ierunājās, kad starp mums atkal sāka milzt klusums.

— Viņa jau zina … par sevi, — es pazemi­nāju balsi gandrīz vai līdz čukstam.

Viņš pacēla uzacis.

— Jā?

Man šķita, ka viņš nav pa īstam pārsteigts. Kāpēc tad viņš izlikās? Pēkšņi man vairs ne­gribējās runāt, taču es pārvarēju sevi. «Kaut vai lojalitātes pēc,» es nodomāju, «ja jau nekas cits vairs nav palicis.»

— Viņa sāka nojaust kopš mūsu sarunas bibliotēkā, vēroja mani, salīdzināja, pēc tam atrada Gibariāna magnetofonu un noklausījās lenti…

Viņš joprojām vēl balstījās pret skapi, tikai acīs pavīdēja vājš spīdums. Stāvēdams pie pults, tieši sev pretī redzēju uz koridora pusi atdarītas durvis. Ierunājos vēl klusāk:

— Šonakt, kad gulēju, viņa mēģināja izda­rīt pašnāvību. Šķidrais skābeklis …

Kaut kas nočabēja, klusāk nekā papīrs caurvējā. Sastingu, cenšoties saklausīt, kas notiek koridorā, bet skaņas avots atradās tuvāk. Iegrauzās it kā pele … Pele! Absurds. Te nebija nekādu peļu. Skatījos caur pieri uz Snautu.

— Klausos, — viņš mierīgi teica.

— Protams, viņai tas neizdevās… vārdu sakot, viņa zina, kas viņa ir.

— Kāpēc tu man to stāsti? — viņš negai­dīti jautāja.

Uzreiz neaptvēru, ko lai atbildu.

— Gribu, lai tu orientētos… lai zinātu, kā ir.

— Es brīdināju tevi.

— Gribi pateikt, ka tu zināji, — es neviļus pacēlu balsi.

— Nē. Protams, ne. Bet es skaidroju tev, kā tas ir. Katrs «viesis», kad parādās, īstenībā ir tikai fantoms un bez haotiskā atmiņu un tēlu mistrojuma, kas smelts no sava… Ādama … patiesību sakot, nav it nekas. Jo ilgāk viņš ir ar tevi kopā, jo vairāk līdzinās

cilvēkam. Tāpat iegūst patstāvību, līdz zinā­mai robežai, protams. Tāpēc, jo ilgāk tas tur­pinās, jo grūtāk …

Viņš nepateica līdz galam. Paskatījās uz mani caur pieri un negribot izmeta:

— Viņa zina visu?

— Jā, es tev jau teicu.

— Visu? Arī to, ka vienreiz jau te bija un ka tu …

— TOC \o "1-3" \h \z Nē!

Viņš pasmīnēja.

— Paklau, Kelvin, ja līdz tādai pakāpei… ko īsti tu taisies iesākt? Atstāt Staciju?

— Jā.

— Kopa ar viņu?

— Jā.

Viņš klusēja, it kā apdomadams atbildi, bet viņa klusēšanā bija vēl kaut kas … Kas? At­kal šī netveramā čaboņa tepat kaut kur, it kā aiz plānās sienas. Viņš sakustējās krēslā.

— Lieliski, — viņš sacīja. — Ko tu tā ska­ties? Domāji, ka stāšos tev ceļā? Darīsi, kā patīk, mans dārgais. Kā tas izskatītos, ja pie­devām pie visa mēs vēl sāktu pielietot spai­dus! Netaisos tevi pārliecināt, pateikšu tikai tik daudz: necilvēciskā situācijā tu pūlies izturēties kā cilvēks. Varbūt tas ir skaisti, bet veltīgi. Starp citu, arī par to, ka tas ir skaisti, neesmu pārliecināts, jo muļķība nevar būt skaista. Bet ne jau tas ir galvenais. Tu atsa­kies no tālākiem eksperimentiem, gribi aiz­iet, ņemot viņu līdzi. Tā?

— Tā.

— Bet arī tas ir … eksperiments. Skaidrs?

— Kā tu to saproti? Vai viņa … varēs? … Ja kopā ar mani, tad neredzu …

Runāju aizvien lēnāk, līdz pavisam ap­klusu. Snauts nopūtās.

— Mēs visi te pielietojam strausa politiku, Kelvin, bet mēs vismaz to zinām un netēlojam cildenumu.

— Es neko netēloju.

— Labi, negribēju tevi aizvainot. Ņemu at­pakaļ savus vārdus par cildenumu, bet strausa politika paliek spēkā. Tu to pielieto sevišķi bīstamā formā. Tu apmelo sevi un viņu, un atkal sevi. Vai tu zini no neitrīno matērijas būvētas sistēmas stabilizācijas no­sacījumus?

— Nē. Arī tu nezini. To neviens nezina.

— Protams. Bet mēs zinām, ka tāda sistēma ir nestabila un spēj eksistēt, vienīgi pateico­ties nepārtrauktam enerģijas pieplūdumam. Zinu to no Sartoriusa. Šī enerģija rada stabi­lizējošu virpuļlauku. Tātad: vai šis lauks at­tiecībā pret «viesi» ir ārpusē? Vai arī lauka avots atrodas viņa ķermenī? Vai tu saproti starpību?

— Jā, — es lēni pateicu. — Ja tas ir ār­pusē, tad … viņa tad … tāds …

— Tad, attālinoties no Solāris, sistēma sairs, — viņš pabeidza manā vietā. — To pa­redzēt mēs nespējam, bet tu taču jau izdarīji eksperimentu. Šī raķetīte, ko uzšāvi… arvien riņķo, zini. Es vaļas brīdī pat aprēķināju tās kustības elementus. Vari startēt, iziet orbītā, pietuvoties un pārbaudīt, kas noticis ar … pasažieri…

— Tu esi traks! — es iekliedzos.

— Tu tā domā? Nu … bet ja nu … atvilkt viņu šurp, šo raķetīti? To var izdarīt. Tā ir vadāma no tālienes. Nocelsim to no orbītas un …

— Izbeidz!

— Atkal nē? Tad ir vēl viens paņēmiens, ļoti vienkāršs. Pat nevajag nosēdināt Stacijā. Tieši otrādi, lai riņķo tālāk. Mēs tikai nodibi­nāsim radiosakarus; ja viņa dzīva, tad atsauk­sies un …

— Bet… bet tur jau sen izbeidzies skā­beklis! — es ar pūlēm izdabūju.

— Varbūt viņa iztiek bez skābekļa. Nu, pa­mēģināsim?

— Snaut… Snaut…

— Kelvin … Kelvin … — viņš mani sir­dīgi izmēdīja. — Padomā, kas tu esi par cil­vēku. Ko tu gribi aplaimot? Glābt? Sevi? Viņu? Kuru? Šo vai to citu? Abām tev vairs nepietiek dūšas? Pats redzi, pie kā tas noved! Saku tev pēdējo reizi: pašreizējā situācija at­rodas ārpus morāles ietvariem.

Piepeši es izdzirdu to pašu skaņu, ko iepriekš, it kā kāds ar nagiem skrāpētu sienu. Nezinu, kāpēc mani pārņēma dziļš, pasīvs miers. Man šķita, ka visu šo situāciju, mūs abus, visu pārējo es redzu no liela attāluma, apgrieztā binoklī: viss bija sīks, mazliet smieklīgs, nesvarīgs.

— Labi, — es teicu. — Un kas, pēc tavām domām, man būtu jādara? Jānovāc viņa? Rīt ieradīsies tāda pati, tiesa? Un vēlreiz? Un tā

katru dienu? Cik ilgi? Kālab? Kas man no tā tiks? Un tev? Sartoriusam? Stacijai?

— Nē, tu man vispirms atbildi. Startēsi kopā ar viņu un, teiksim, būsi topošu pār­maiņu liecinieks. Pēc pāris minūtēm redzēsi savā priekšā …

— Ko tad? — es kodīgi jautāju. — Bries­moni? Dēmonu, vai?

— Nē. Visparastāko agoniju. Tu tiešām jau noticēji viņu nemirstībai? Galvoju tev, ka viņi mirst… Ko tad iesāksi? Atgriezīsies pēc … rezerves?

— Rimsties!!! — es sažņaudzu dūres.

Viņš vēroja mani ar iecietīgu smīnu pie­miegtajās acīs.

— Ak tad man jāpierimst? Zini, tavā vietā es pārtrauktu šo sarunu. Labāk dari ko citu, piemēram, atriebības pēc vari nopērt ar žaga­riem okeānu. Kas nedod tev miera? Tātad ja … — viņš ar roku izdarīja pārspīlētu atva­dīšanās žestu, vienlaicīgi paceldams acis uz griestiem, it kā sekojot kādai tālē izgaistošai būtnei, — tad tu būtu nelietis? Bet, ja citādi, tad ne? Smaidīsi, kad gribēsies kaukt, izrādīsi prieku un mieru, kad tev gribēsies kost pirk­stos, un nebūsi nelietis? Bet ja nu te nevar neatrasties? Ko tad? Plosīsies Snauta priekšā, kurš ir pie visa vainīgs, jā? Nu tad papildus tu esi arī idiots, mans dārgais …

— Tu runā par sevi, — es atteicu ar nokārtu galvu. — Es … mīlu viņu.

— Kuru? Savas atmiņas.

— Nē. Viņu. Stāstīju tev, ko viņa gribēja izdarīt. Tā nerīkotos neviens … īsts cilvēks.

— Pats atzīsti sacīdams …

— Nepiesienies vārdiem.

— Labi. Tātad viņa tevi mīl. Bet tu gribi viņu mīlēt. Tas nav viens un tas pats.

— Tu maldies.

— Kelvin, man ļoti žēl, bet tu pats iesāki runāt par šīm savām intīmajām attiecībām. Nemīli. Mīli. Viņa gatava šķirties no dzīves. Tu arī. Ļoti aizgrābjoši, ļoti skaisti, cēli, viss, ko vien vēlies. Bet tam visam šeit nav vietas. Nav. Saproti? Nē, tu to nevēlies saprast. Tu esi iesaistīts tādu spēku darbībā, pār kuriem mēs nevaldām, riņķveida procesā, un viņa ir šī procesa sastāvdaļa. Fāze. Atkārtots ritms. Ja viņa būtu… ja tevi vajātu briesmonis, gatavs tavā labā izdarīt visu, tu nesvārstītos ne mirkli, lai tiktu no tā vaļā. Vai nav tiesa?

— Tiesa.

— Bet varbūt… varbūt viņa tieši tāpēc nav šāds briesmonis! Tas sasaista tev rokas? Tieši par to arī ir runa, lai rokas tev būtu sa­saistītas!

— Tā ir vēl viena hipotēze klāt tam mil­jonam bibliotēkā. Snaut, liecies mierā, viņa ir… nē. Negribu par to ar tevi runāt.

— Labi. Pats iesāki. Bet padomā tikai par to, ka būtībā viņa ir spogulis, kurā atspogu­ļojas daļa no tavām smadzenēm. Ja viņa ir apbrīnojami skaista, tad tāpēc, ka brīnumaini skaistas bija tavas atmiņas. Tu devi recep­tūru. Riņķveida process, neaizmirsti!

— Ko tad tu gribi no manis? Lai es viņu … lai es viņu likvidētu? Es jau tev jautāju: kā­lab man tas būtu jādara? Tu neatbildēji.

— Tūlīt atbildēšu. Es tev neuzplijos ar šo sarunu. Nebāzu degunu tavās darīšanās. Ne­esmu devis tev nekādas pavēles, ne arī aiz­liegumus un nedarītu to, pat ja varētu. Tu pats atnāci šurp un izstāstīji man visu, un zini, kāpēc? Nē? Lai tiktu vaļā no tā. Nomestu no pleciem. Pazīstu šo smagumu, mans dār­gais! Jā, jā, nepārtrauc mani! Es tevi netrau­cēju, bet tu, tu gribi, lai es traucētu. Ja es nostātos tev ceļā, varbūt tu man pat galvu pārsistu, tad tev būtu darīšana ar mani, ar kādu, kas veidots no tās pašas miesas un asi­nīm kā tu un pats justu kā cilvēks. Bet ta­gad … nevari tikt ar to galā un tāpēc diskutē ar mani… bet būtībā pats ar sevi! Tu vēl man tikai pasaki, ka tevi nomāktu ciešanas, ja viņa piepeši pazustu, nē, nesaki neko.

— Nu, zini! Atnācu, lai lojalitātes pēc tev pateiktu, ka taisos kopā ar viņu atstāt Sta­ciju, — es aizstāvējos no viņa uzbrukumiem, bet mani vārdi pat mani pašu nepārliecināja.

Snauts paraustīja plecus.

— Ļoti iespējams, ka tev jāpaliek pie sa­vām domām. Ja es vispār izteicos par šo jau­tājumu, tad vienīgi tāpēc, ka tu rāpies aizvien augstāk, bet kritiens no liela augstuma, pats saproti. .. Uznāc rīt no rīta ap deviņiem augšā, pie Sartoriusa … Uznāksi?

— Pie Sartoriusa? — es nobrīnījos. — Viņš taču nevienu neielaiž, tu teici, ka pat piezva­nīt nevar.

— Tagad viņš kaut kā iekārtojies. Mēs par to nerunājam, pats zini. Tu esi… pavisam kas cits. Bet nav svarīgi. Atnāksi rīt?

— Atnākšu, — es atbildēju.

Skatījos uz Snautu. Viņa kreisā roka, it kā nejauši, ieslīdēja skapja durvīs. Kad tās pa­vērās? Droši vien sen, bet, iekarsis šajā man nepatīkamajā sarunā, nepievērsu tam uzma­nību. Cik nedabiski tas izskatījās … it kā … viņš tur kaut ko slēptu. Vai it kā viņu kāds turētu aiz rokas. Aplaizīju lūpas.

— Snaut, ko tu? …

— Ej prom, — viņš teica klusi un pavisam mierīgi. — Ej prom.

Izgāju un aizvēru durvis, ko apgaismoja sārta, dziestoša blāzma. Hareja sēdēja uz grī­das kādus desmit soļus tālāk, pie pašas sie­nas. Ieraudzījusi mani, viņa pietrūkās kājās.

— Redzi? … — viņa skatījās uz mani mir­dzošām acīm. — Izdevās, Kris … Esmu tik priecīga. Varbūt… varbūt būs arvien la­bāk …

— O, noteikti, — es izklaidīgi atteicu.

Mēs soļojām atpakaļ uz savu kabīni, bet

es lauzīju galvu par šī idiotiskā skapja pro­blēmu. Tātad, tātad viņš slēpa tanī? … Un visa šī saruna? … Man tā kaisa vaigi, ka ne­viļus sāku tos berzēt. Mans dievs, kāds ne­prāts! Un ko tad īsti mēs nolēmām? Neko? Tiesa gan, rīt no rīta …

Un pēkšņi mani sagrāba bailes, gandrīz tā­pat kā pēdējā naktī. Mana encefalogramma. Visu smadzenēs notiekošo procesu pilnīgs pieraksts, pārveidots staru kūļa svārstībās, tiks nosūtīts uz leju. Šī neaptveramā, bezga­līgā briesmoņa dzīlēs. Kā Snauts teica: «Ja viņa pazustu, tev būtu drausmīgi jācieš, ko? …» Encefalogramma — tas ir pilnīgs pie­raksts. Tiek fiksēti arī neapzinātie zemapziņas procesi. Bet ja es gribu, lai viņa pazūd, dabū galu? Vai citādi mani tik ļoti pārsteigtu tas, ka viņa nenomira pēc šī briesmīgā pašnāvī­bas mēģinājuma? Vai var atbildēt par savu zemapziņu? Ja es par to neatbildu, kas tad atbild? … Kāds idiotisms! Kāda velna pēc piekritu, lai tieši manu, manu … Varu, pro­tams, šo pierakstu provizoriski izstudēt, bet iztulkot taču nepratīšu. To neviens nespēj. Speciālistu spēkos ir noteikt vienīgi to, par ko izmēģinājuma objekts ir domājis, bet ti­kai pašos vispārējos vilcienos: ka viņš, pie­mēram, risinājis matemātikas uzdevumu, bet pateikt, tieši kādu, neviens neprot. Apgalvo, ka tas nav iespējams, jo encefalogramma ir ļoti daudzu vienlaicīgi notiekošu procesu ne­jaušs sajaukums un vienīgi daļai no tiem pie­mīt psihiska «odere» … Bet zemapziņa? … Par to vispār nevēlas runāt, kur nu vēl tulkot atmiņas attēlus, apdzisušus vai neapdzisu- šus… Bet kāpēc es tik ļoti baidos? Pats taču no rīta teicu Harej ai, ka šis eksperiments neko nedos. Bet, ja jau mūsu neirofiziologi neprot tulkot pierakstus, kā tad šis pavisam svešais, melnais, šķidrais milzis …

Bet viņš iekļuvis manī, nezinu, kādā veidā, lai izmērītu visu manu atmiņu un atrastu tās visvārīgāko atomu. Kā var par to šaubīties? Un absolūti bez palīdzības, bez jebkādas «staru transmisijas» viņš izlauzies cauri div­kārt hermetizētajām bruņām, cauri smagajai

Stacijas čaulai, atrada tur manu ķermeni un aizgāja ar laupījumu …

— Kris?… — Hareja klusi iesaucās.

Stāvēju pie loga, pievērsis stingu skatienu

tumšajām debesīm. Smalks, šinī ģeogrāfis­kajā platumā neparasts plīvurs aizsedza zvaigznes. Vienveidīga plāna mākoņu sega peldēja tik augstu, ka saule, kas atradās dziļi zem apvāršņa, piešķīra mākoņiem tikko ma­nāmu sārti sudrabotu spīdumu.

Ja viņa pazudīs pēc tam, tas nozīmēs, ka es gribēju to, ka es nogalināju viņu. Neiet uz turieni? Viņi nevar mani piespiest. Bet ko es viņiem teikšu? To — ne. To es nevaru. Tātad vajag izlikties, vajag melot, atkal no jauna un vienmēr. Bet tas tāpēc, ka manī varbūt dzīvo šausmīgas, noziedzīgas domas, varbūt lieliski nolūki, cerības, tikai es neko par to nezinu. Cilvēks devies atklāt citas pasaules, citas civilizācijas, neuzzinājis līdz galam pats savus slepenos kaktiņus, aklās ieliņas, akas, aizbarikadētās, tumšās durvis. Nodot Hareju viņiem… aiz kauna? Nodot tikai tāpēc, ka man trūkst drosmes?

— Kris… — Hareja nočukstēja vēl klu­sāk nekā pirms tam.

Drīzāk sajutu nekā dzirdēju, kā viņa bez trokšņa piegāja pie manis, bet izlikos, ka ne­esmu manījis. Šinī brīdī gribēju būt viens. Man vajadzēja būt vienam. Vēl nebiju izšķī­ries, neko nebiju nolēmis. Skatīdamies tum­stošajās debesīs, zvaigznēs, kuras bija tikai spokaina Zemes zvaigžņu ēna, es stāvēju ne­kustēdamies, bet tukšumā, kas nomainīja neprātīgo domu virpuli, bez vārdiem auga nedzīva, vienaldzīga pārliecība, ka tur, man nepieejamos apziņas dziļumos, jau esmu izvē­lējies, taču izlikos, ka nekas nav noticis, un man nebija pat tik daudz spēka, lai varētu sevi nicināt.