Solaris

VIESI

Steidzīgi salocīju Gibariāna piezīmes četr- kārt un noglabāju kabatā. Lēni piegāju pie skapja un ielūkojos iekšā — kombinezoni un citi apģērba gabali gulēja sagumzīti vienā stūrī, it kā atbrīvodami kādam vietu. Papīru kaudzē uz grīdas pamanīju aploksni. Pacēlu to. Vēstule bija adresēta man. Aiz uztrau­kuma aprāvās elpa, es uzplēsu aploksni un piespiedu sevi atlocīt papīra lapiņu, kas tajā atradās.

Savā precīzajā, ļoti sīkajā, tomēr salasā­majā rokrakstā Gibariāns bija uzmetis:

«Ann. Solar. Vol. I Anex, arī: Mesendžera Vot. Separat.[2] f. lietā; Ravincera «Mazais Apokrifs».»

Tas bija viss, neviena vārda vairāk. Varēja manīt, ka zīmīte rakstīta steigā. Vai tā bija kāda svarīga ziņa? Kad viņš to uzrakstīja? Nodomāju, ka iespējami ātrāk jānokļūst bib­liotēkā. Šo solāristikas pirmās gadagrāmatas pielikumu pazinu, pareizāk, zināju, ka tāds eksistē, taču nekad vēl netiku to redzējis, tam bija tīri vēsturiska vērtība. Toties ne par Ra- vinceru, ne par viņa «Mazo Apokrifu» nekad nebiju pat dzirdējis.

Ko darīt?

Biju nokavējis jau stundas ceturksni. Stā­vēdams pie durvīm, vēlreiz apskatīju visu is­tabu. Tikai tagad pamanīju pie sienas state­niski piestiprinātu saliekamu gultu, jo to aiz­sedza atritināta Solāris karte. Aiz kartes kaut kas karājās. Tas bija portatīvs magnetofons futrālī. Izņēmu aparātu un iebāzu kabatā, so­miņu pakāru vecajā vietā. Skaitītājs rādīja, ka gandrīz visa lenta jau izmantota.

Vēl kādu sekundi pastāvēju ar aizvērtām acīm pie durvīm, saspringti ieklausīdamies ārpusē valdošajā klusumā. Ne skaņas. Atda­rīju durvis, kā melns dobums pavērās gaite­nis, tikai tagad noņēmu tumšās brilles un ieraudzīju vāju, no griestiem plūstošu gaismu. Aizvēru durvis un devos pa kreisi, uz radio­stacijas pusi.

Apaļā kamera, no kuras kā riteņa spieķi uz visām pusēm atzarojās koridori, bija tepat klāt, kad, iedams garām kādai šaurai sānejai, kas, liekas, veda uz dušas telpām, ieraudzīju lielu, neskaidru, puskrēslā izplūstošu figūru.

Apstājos kā pienaglots. Uz manu pusi ne­steidzīgā pīles gaitā nāca milzīga Nēģeriete. Atspīdēja viņas acu baltumi, un gandrīz vien­laicīgi izdzirdu basu kāju plakšķus. Viņas vienīgais apģērba gabals bija dzeltenīgi spī­doši, it kā no salmiem pīti brunči; viņai bija varenas, noļukušas krūtis, bet melno roku augšdelmi līdzinājās normāla cilvēka gur­niem; cilājot ziloņveida kājas, pat nepaskatī­jusies uz manu pusi, viņa pagāja garām viena metra atstatumā — kā milzīga akmens laik­meta skulptūra, kādas gadās redzēt antropo­loģiskos muzejos. Tur, kur koridors meta līkumu, Nēģeriete apstājās pie Gibariāna ka­bīnes durvīm. Tās atverot, viņu apspīdēja spilgta gaisma, kas dega istabā. Durvis klusu aizvērās, un es paliku viens. Ar labo roku sa­tvēru kreisās delnu un saspiedu no visa spēka — pat kauli nokrakstēja. Neapzinīgi paskatī­jos apkārt. Kas notika? Kas tas bija? Tik pēk­šņi, kā belzienu saņēmis, atcerējos Snauta brīdinājumu. Ko tas varēja nozīmēt? Kas bija šī spokainā Afrodīte? No kurienes tā radās?

Spēru vienu, tikai vienu soli uz Gibariāna kabīnes pusi un sastingu. Pārāk labi zināju, ka iekšā neiešu. Ar ieplestām nāsīm tvarstīju gaisu. Kaut kas nesaskanēja, kaut kas nebija tā, kā vajadzētu … — ahā! Instinktīvi mek­lēju viņas sviedru aso, pretīgo smaku, bet neko nejutu pat tad, kad mūs šķīra tikai viens solis.

Nezinu, cik ilgi stāvēju, atspiedies pret sie­nas auksto metālu. Staciju piepildīja klusums, un vienīgā dzirdamā skaņa bija klimatizāci- jas ierīču vienmuļā, tālā dūkoņa.

Vieglītēm papliķēju sev seju un lēnām de­vos uz radiostaciju. Kad nospiedu rokturi, izdzirdu spalgu balsi:

— Kas tur ir?

— Es, Kelvins.

Snauts sēdēja pie gaida starp alumīnija kārbu kaudzi un raidītāja pulti un tieši no bundžas ēda gaļas konservus. Nezinu, kāpēc viņš par dzīvokli bija izvēlējies radiostaciju. Stāvēju pie durvīm, truli vērodams viņa žokļu vienmērīgo kustību, un piepeši sajutu, cik ļoti esmu izsalcis. Piegāju pie plauktiem, trauku kaudzē sameklēju relatīvi vistīrāko šķīvi un apsēdos Snautam pretī. Kādu laiku ēdām klusējot, tad Snauts piecēlās, izņēma no sienas skapīša termosu un ielēja mums pa glāzei karsta buljona. Novietodams termosu uz grīdas — uz galdiņa vairs nebija vietas —, viņš jautāja:

-— Sartoriusu redzēji?

— Nē. Kur viņš ir?

— Augšā.

Augšstāvā bija laboratorija. Turpinājām klusuciešot ēst, līdz sāka skrapstēt iztukšotās kārbas skārds. Radiostacijā valdīja nakts. Logs bija cieši aizsegts no ārpuses, pie gries­tiem dega četri apaļi gaismekļi. To atspulgs trīcēja raidītāja plastmasas apvalkā.

Snauta vaigu kaulus apspīlēja sarkanām dzīsliņām izraibināta āda. Tagad viņš bija uz­vilcis melnu, brīvi krītošu, noplukušu svīteri.

— Vai ar tevi kaut kas notika? —- Snauts jautāja.

— Nē. Bet kas ar mani varēja notikt?

— Tu esi nosvīdis.

Pārvilku ar roku pār pieri. Tiešām — biju gluži slapjš no sviedriem; tā laikam bija reakcija pēc nesenā satricinājuma. Snauts pē­tījoši skatījās manī. Varbūt pateikt viņam?

Vēlējos, lai viņš man vairāk uzticas. Kurš ar kuru te rotaļājas, un kas tā ir par spēli?

— Karsti, — es teicu. — Biju domājis, ka klimatizācijas ierīces pie jums strādā labāk.

— Pēc kādas stundas būs normāli. Vai esi pārliecināts, ka tas tikai no karstuma? — viņš man uzmeta skatienu.

Cītīgi gremoju, nelikdamies par viņu ne zinis.

— Ko tu tagad taisies darīt? — viņš bei­dzot jautāja, kad bijām paēduši.

Visus traukus un tukšās kārbas viņš sa­grūda mazgātavā un atgriezās savā krēslā.

•— Pievienošos jums, — es flegmātiski at­bildēju. — Jums taču ir kaut kāds pētījumu plāns? Kāds jauns stimulators, varbūt rent­gens vai kaut kas tamlīdzīgs, ko?

— Rentgens? — Snauts pacēla uzacis. — Kur tu par to dzirdēji?

— Vairs neatceros. Kāds stāstīja. Varbūt uz «Prometeja». Bet kas tad ir? Vai jau pie­lietojat?

— Sīkāk nezinu. Tā bija Gibariāna ideja. Uzsāka abi ar Sartoriusu. Bet kā tu vari to zināt?

Paraustīju plecus.

— Nezini sīkāk? Tev taču vajadzēja būt klāt, tas ietilpst tavā sfērā… — es nepa­beidzu.

Snauts neatbildēja. Klimalizatoru dūkoņa apklusa, un temperatūra turējās ciešamā līmenī. Bija dzirdama vienīgi nepārtraukta, augsta skaņa, kā notvertas mušas sīkšana. Snauts piecēlās, piegāja pie vadības pults un sāka klakšķināt kontaktus — bez jebkādās jēgas, jo galvenais slēdzis atradās nulles po­zīcijā. Kādu brīdi viņš tā rotaļājās, beidzot, nepagriezis galvu, teica:

— Vajadzēs nokārtot formalitātes, tu zini… sakarā ar …

— Jā?

Snauts pagriezās un gandrīz vai nikni pa­skatījās uz mani. Nevaru apgalvot, ka ar no­lūku būtu centies izsist viņu no līdzsvara, bet, nesaprazdams notiekošās spēles noteikumus, mēģināju būt atturīgs. Šķautnains ādamābols kustējās virs viņa melnā svītera apkakles.

— Tu biji pie Gibariāna, — viņš pēkšņi teica.

Tas nebija jautājums. Es pacēlu uzacis un mierīgi skatījos viņam sejā.

— Biji viņa istabā, — Snauts atkārtoja.

Mazliet pakustināju galvu, kā teikdams

«pieņemsim, nu un tad?». Gribēju, lai viņš turpina.

— Kas tur bija? — viņš jautāja.

Snauts zināja par viņu!!!

— Neviens. Bet kas tur varēja būt? — es vaicāju.

— Kāpēc tad tu mani neielaidi?

Es pavīpsnāju.

— Nobijos. Atcerējos tavu brīdinājumu un, kad rokturis sakustējās, instinktīvi to aiz­turēju. Kāpēc neteici, ka tas esi tu? Es būtu tevi ielaidis.

— Domāju, ka tas ir Sartoriuss, — viņš nedroši sacīja.

— Nu un?

— Ko tu domā par to … par to, kas tur no­tika? — viņš savukārt atbildēja ar jautājumu.

Es svārstījos.

— Tu zini labāk nekā es. Kur viņš atrodas?

— Saldētavā, — Snauts atbildēja nekavē­joties. — Mēs aiznesām viņu uzreiz, no rīta … karstuma dēļ.

— Kur tu viņu atradi?

— Skapī.

— Skapī? Jau mirušu?

— Sirds vēl pukstēja, bet elpošana bija ap­stājusies. Tā bija agonija.

— Vai mēģināji viņu glābt?

— Nē.

— Kāpēc?

Snauts vilcinājās.

— Nepaguvu. Nomira, pirms viņu nogul­dīju.

— Viņš stāvēja skapī? Starp kombinezo­niem?

— Jā.

Snauts piegāja pie maza rakstāmgalda kaktā un paņēma papīra lapu. Nolika to man priekšā.

— Uzrakstīju šāda provizorisku proto­kolu, — viņš teica. — Tas pat ir labi, ka ap­skatīji istabu. Nāves iemesls … nāvējošas pernostāla devas injekcija. Šeit tas ir uzrak­stīts …

Pārskrēju ar acīm īsto tekstu.

— Pašnāvība… — es klusu atkārtoju. — Bet iemesls? …

— Nervu darbības traucējumi… depre­sija… vai kā to sauc. Tu to zini labak neka es.

— Zinu tikai to, ko pats redzu, — es at­bildēju un paskatījos viņam acīs.

— Kā lai tevi saprot? — viņš mierīgi jau­tāja.

— Iešļircināja sev pernostālu un noslēpās skapī, jā? Ja viss notika tā, tad nav nekādu traucējumu, tā nav arī depresija, bet gan asa psihoze. Paranoija… Viņam droši vien li­kās, ka viņš kaut ko redz… — runāju aiz­vien lēnāk, skatoties Snautam acīs.

Snauts atkāpās līdz radiopultij un atkal sāka klakšķināt slēdžus.

— Te ir tavs paraksts, — es ierunājos pēc klusuma brīža. — Bet Sartoriuss?

— Viņš ir laboratorijā. Jau teicu. Nerā­dās. Man liekas, ka . ..

— Kas tev liekas?

— Ka viņš ir ieslēdzies.

— Ieslēdzies? A-ā. Ieslēdzies. Lūk, kā. Var­būt aizbarikadējies?

— Varbūt.

— Snaut… — es sacīju. — Stacijā kāds ir.

— Tu redzēji?!

Viņš salīcis skatījās uz mani.

— Tu mani brīdināji. No kā? Vai tā ir halucinācija?

— Ko tu redzēji?!

— Tas ir cilvēks, ko?

Snauts klusēja. Aizgriezās pret sienu, it kā negribēdams, lai redzu viņa seju. Viņa pirksti bungoja pa metālisko starpsienu. Es paskatī­

jos uz viņa rokām. Pirksti vairs nebija no­traipīti asinīm. Prātā zibenīgi iešāvās minē­jums.

— Šī persona ir reāla, — es klusi, gandrīz čukstus teicu, it kā atklādams viņam noslē­pumu, kuru kāds varētu noklausīties. — Ko? Tai var … pieskarties. To var … ievainot… pēdējo reizi tu to redzēji šodien.

— Kā tu to zini?

Viņš nepagriezās. Pārsteigts par maniem vārdiem, stāvēja pie pašas sienas, skardams to ar krūtīm.

— Tieši pirms manas nosēšanās … Neilgi pirms tam? …

Snauts sarāvās kā no sitiena. Ieraudzīju viņa neprātīgās acis.

— Tu?!! — viņš izdvesa. — Kas TU esi?!

Likās, ka viņš metīsies man virsū. To es

nebiju gaidījis. Situācija bija pavisam ač­gārna. Viņš neticēja, ka esmu tas, par ko uz- dodos? Ko tas varēja nozīmēt?! Viņš skatījās uz mani, šausmu pārņemts. Vai tas jau būtu ārprāts? Saindēšanās? Viss bija iespējams. Bet es redzēju viņu — šo melno biedēkli… un varbūt arī es pats … tāpat? …

— Kas tas bija? — es jautāju.

Šie vārdi viņu nomierināja. Kādu brīdi viņš pētoši skatījās uz mani, it kā vēl neuzti­cēdamies. Iekams viņš atvēra muti, es jau sa­pratu, ka jautājums veltīgs un atbildes nebūs.

Snauts lēnām atsēdās krēslā un ar rokām sažņaudza galvu.

— Kas te notiek … — viņš klusi teica. — Kā drudzī…

— Kas tas bija? — jautāju vēlreiz.

— Ja tu nezini… — viņš nomurmināja.

— Tad kas?

— Nekas.

— Snaut, — es sacīju. — Mēs esam pietie­kami tālu no mājām. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Jau tā viss ir samudžināts.

— Ko tu vēlies?

— Lai tu pateiktu, ko redzēji.

— Bet tu? … — viņš jautāja aizdomu pilns.

— Nespēlē paslēpes. Es pastāstīšu tev, un tu pastāstīsi man. Vari būt mierīgs, neuzska­tīšu tevi par jukušu, jo zinu …

— Par jukušu! Debess augstā! — viņš mē­ģināja iesmieties. — Cilvēk, bet tu taču neko, pilnīgi neko… bet tas taču būtu glābiņš. Ja viņš kaut uz mirkli būtu noticējis, ka tas ir ārprāts, viņš to neizdarītu, viņš dzīvotu…

— Tātad tas, ko tu ierakstīji protokolā par nervu sistēmas traucējumiem, ir meli?

— Protams!

— Kāpēc tu neraksti patiesību?

— Kāpēc … — viņš atkārtoja.

Iestājās klusums. Es atkal atrados strupceļā, neko nesapratu, bet pirms brīža likās, ka man izdosies viņu pārliecināt Un mēs kopē­jiem spēkiem risināsim šo mīklu. Kāpēc, kāpēc viņš negribēja stāstīt?

— Kur atrodas automāti? — es jautāju.

— Noliktavās. Mēs visus tur ieslēdzām, izņemot lidlauka apkalpi.

— Kāpēc?

Snauts atkal neatbildēja.

— Neteiksi?

— Nevaru.

Te bija kaut kas tāds, ko es nekādi nespēju uztvert. Varbūt uziet augšā, pie Sartoriusa? Pēkšņi atcerējos zīmīti, un tā man likās šobrīd vissvarīgākā.

— Kā mēs strādāsim tādos apstākļos?

Snauts nicīgi paraustīja plecus.

— Kāda tam nozīme?

— Ak tā? Un ko tad tu domā iesākt?

Viņš neatbildēja. Klusumā kļuva dzirdama

tāla basu kāju plakšķināšana. Visapkārt bija no niķeļa un plastmasas veidoti aparāti, lieli skapji ar elektronaparatūru, stikli, precīzijas instrumenti, un šīs ļodzīgās, plakšķošās gaitas atbalss skanēja kā ne visai normāla cilvēka muļķīgs joks. Soļi tuvojās. Es piecēlos, sa­springti vērodams Snautu. Viņš klausījās, stipri samiedzis acis, bet nemaz nelikās izbi­jies. Tātad viņa nebija tā, no kā Snauts bai­dījās?

— No kurienes viņa te uzradās? — es jau­tāju un, kad viņš vilcinājās ar atbildi, pieme­tināju: — Negribi teikt?

— Nezinu.

— Labi.

Soļi attālinājās un apklusa.

— Tu man netici? — Snauts jautāja. — Dodu tev vārdu, ka nezinu.

Klusuciešot atvēru skapi ar skafandriem un pašķīru to smagās, tukšās čaulas. Kā jau gai­dīju, dibensienā uz āķiem karājās gāzes pistoles, kas tiek izmantotas, pārvietojoties bezsvara stāvoklī. Sevišķas vērtības tām ne­bija, bet tomēr — ierocis. Labāk tāds nekā

nekāds. Pārbaudīju magazīnu un uzliku plecā futrāļa siksnu. Snauts uzmanīgi mani vēroja. Kad regulēju siksniņas garumu, viņš dzēlīgā smīnā atsedza savus dzeltenos zobus.

— Novēlu tev laimīgas medības! — viņš teica.

— Paldies par visu, — es atteicu, iedams uz durvju pusi.

Viņš pietrūkās kājās no krēsla.

— Kelvin!

Es paskatījos uz viņu. Viņš vairs nesmīnēja. Nezinu, vai kādreiz vēl esmu redzējis tik izmocītu seju.

— Kelvin, tas nav… es… tiešām ne­varu, — Snauts nomurdēja.

Gaidīju, vai viņš vēl ko teiks, bet viņš vie­nīgi kustināja lūpas, it kā gribēdams pār tām dabūt kādu vārdu.

Pagriezos un klusēdams izgāju.