Solaris

IERAŠANAS

pulksten deviņpadsmitos pēc kuģa laika pagāju garām pavadītājiem, kas stāvēja apkārt šahtai, un pa metāla kāpnēm no­kāpu konteinerā. Tur bija tieši tik daudz vie­tas, lai varētu pacelt elkoņus. Tad savienoju šļūteni ar sienā iemontēto pievadcaurules uz­gali, skafandrs piepūtās, un no šī brīža vairs nespēju pakustēties. Stāvēju, pareizāk — ka­rājos gaisa matracī, veidodams vienu veselu ar metālisko čaulu.

Pacēlis acis, caur izliekto stiklu ieraudzīju šahtas sienas un augstāk — Modardu, kas bija pārliecies pār akas galu. Modarda seja pazuda, un kļuva tumšs, jo augšā uzlika smago aizsargkonusu. Dzirdēju, kā, pievelkot bultas, astoņkārt iesvelpās elektromotori. Tad nošņācās amortizatoros ielaistais gaiss. Acis sāka pierast pie tumsas. Es jau saskatīju uni­versālā rādītāja salātzaļās kontūras.

— Gatavs, Kelvin? — atskanēja austiņās.

— Gatavs, Modard, — es atbildēju.

— Neraizējies! Stacija tevi uzņems, — viņš teica, — Laimīgu ceļu!

Iekams paguvu atbildēt, augšā kaut kas no­šņirkstēja. un konteiners iedrebējās. Instin- ktivi sasprindzināju muskuļus, bet nekas vairāk nenotika.

— Kad starts? — es jautāju un izdzirdu troksni, it kā uz membrānu birtu vissmalkā­kie smilšu graudiņi.

— Tu jau lido, Kelvin. Dzīvo vesels! — pavisam tuvu atskanēja Modarda balss.

Pirms paspēju tam noticēt, manas sejas priekšā atvērās plata sprauga, caur kuru es ieraudzīju zvaigznes. Veltīgi pūlējos atrast Ūdensvīra Alfu, uz kurieni aizlidoja «Prome­tejs». Sis galaktikas rajons man bija svešs, es nepazinu it nevienu zvaigznāju. Šaurajā lo­dziņā dzirksteļoja putekļu spiets. Gaidīju, kad pirmā zvaigzne sāks kūpēt. Nesagaidīju. Zvaigznes tikai palēnām dzisa un, izplūstot uz rūsganā fona, pazuda. Sapratu, ka atro­dos jau atmosfēras augstākajos slāņos. Biju nekustīgs, iespiests starp pneimatiskiem spil­veniem, un varēju skatīties tikai uz priekšu. Joprojām vēl nebija horizonta. Lidoju un lidoju, nemaz to ne juzdams, tikai manu ķer­meni pamazām pārņēma nodevīgs karstums. No ārpuses iezagās klusa, caururbjoša čiep- stoņa, it kā ar metālu kāds skrāpētu slapju stiklu. Ja nebūtu skaitļu, kas bez mitas mainī­jās rādītāja lodziņā, es nespētu apjēgt kriša­nas spējumu. Zvaigžņu vairs nebija. Ilumina­toru aizpildīja sarkanbrūna gaisma. Dzirdēju savu smago pulsu, seja kvēloja, uz skausta jutu klimatizatora vēso elpu; nožēloju, ka man neizdevās ieraudzīt «Prometeju», — kad automātiskā ietaise atvēra iluminatoru, ku­ģis laikam jau atradās aiz redzamības robe­žām.

Konteiners nodrebēja vienreiz, otrreiz, tad tas sāka vibrēt; šīs neizturamās trīsas izlauzās cauri visiem izolācijas apvalkiem, cauri gaisa spilveniem un iespiedās manā ķermenī — rā­dītāja zaļganās kontūras izplūda. Uztvēru visu bez bailēm. Ne jau tādēļ esmu lidojis šo milzu gabalu, lai pie paša mērķa ietu bojā.

— Solāris Stacija! — teicu. — Solāris Sta­cija, Solāris Stacija! Dariet kaut ko. Šķiet, ka zūd stabilitāte. Solāris Stacija, te Kelvins. Uztveru.

Un atkal nokavēju svarīgo planētas pa­rādīšanās brīdi. Tā izpletās milzīga, plakana; pēc planētas virsmas kontūrām es sapratu, ka esmu vēl tālu, pareizāk sakot, — augstu, jo biju jau šķērsojis to netveramo robežu, kur attālums no debesu ķermeņa kļūst par aug­stumu. Kritu. Joprojām kritu. Tagad jutu to, pat aizvēris acis. Tūlīt gan tās atdarīju, jo gribēju iespējami vairāk redzēt.

Nogaidīju pārdesmit sekundes un izsaucu planētu atkal. Arī šoreiz nesaņēmu atbildi. Radioaustiņās veselām zalvēm atkārtojās at­mosfēras izlādes sprakšķi. Fonam bija dziļš un zems tonis, un šķita, ka tā ir pašas planē­tas balss. Iluminatorā kaut kas aizsedza oranž- krāsas debesis. Stikls satumsa; instinktīvi sa­rāvos, cik nu ļāva pneimatiskā bandāža, bet jau nākamajā sekundē sapratu, ka tie ir mā­koņi. To lavīna žigli paspruka uz augšu. Jo­projām planēju, atrazdamies te saulē, te ēnā, — konteiners rotēja ap savu vertikālo asi, un milzīgs, uztūcis saules disks vienmē­rīgi slīdēja gar manu seju no kreisās puses uz labo. Piepeši caur troksni un sprakšķiem man tieši ausī ierunājās tāla balss:

— Solāris Stacija Kelvinam, Solāris Sta­cija Kelvinam. Viss kārtībā. Jūs atrodaties Stacijas kontrolē. Solāris Stacija Kelvinam, nosēšanās gatavība nulles momentā, atkār­toju, nosēšanās gatavība nulles momentā, uz­manību, sāku. Divi simti piecdesmit, divi simti četrdesmit deviņi, divi simti četrdesmit astoņi…

Atsevišķus vārdus šķīra īsas pauzes, lieci­not, ka nerunā cilvēks. Tas bija visai dīvaini. Parasti, kad ierodas kāds jaunais — sevišķi, ja no Zemes, — visi dzīvie skrien uz lidlauku. Tālākām pārdomām nebija laika, jo milzīgais aplis, ko ap mani iezīmēja saule, reizē ar pla­nētas līdzenumu pēkšņi saslējās stāvus, tad šī sānsvere nošūpojās uz pretējo pusi, un es ku­ļājos kā piekārts pie milzīga vēzekļa; ar ne­tīri violetām un rudām svītrām izraibinātais planētas plašums kā siena slējās manu acu priekšā, un es, cīnīdamies ar reiboni, ierau­dzīju uz tā niecīgu baitzaļi rūtotu laukumu — Stacijas pazīšanas zīmi. Šai brīdī ar brīkšķi no konteinera garā saitē atdalījās gredzenveida izpletnis; tas strauji ieplandījās, un šajā skaņā bija kaut kas neizsakāms, tikai Zemei rak­sturīgs — pēc tik daudziem mēnešiem pirmā īstā vēja šalkoņa.

Viss sāka risināties ļoti ātri. Līdz šim tikai zināju, ka krītu. Tagad to pamanīju. Baltzaļie kvadrātiņi spēji palielinājās, es jau izšķīru, ka tie uzkrāsoti uz iegarena, sudraboti spī­doša valzivsveida korpusa, kam sānos starp stāvus saslietām radara ierīču adatām rēgo­jās tumšas logu rindas; šis metāla milzis ne­balstījās uz planētas virsmas, bet gan karājās virs tās, uz tintes melnā fona mezdams vēl melnāku eliptisku plankumu — savu ēnu. Vienlaicīgi pamanīju violetā dūmakā tītās, slinki kustošās okeāna vagas, tad ar spilgtām purpurkrāsas bārkstīm rotāti mākoņi pēkšņi aiztrauca uz augšu, oranžbrūnā debess kļuva tāla un plakana un viss izplūda: iekļuvu grīstē. Iekams paspēju reaģēt, pēc īsa grū­diena konteiners atguva vertikālu stāvokli, iluminatorā kā dzīvsudrabs iedzirkstījās līdz pat dūmakainajam apvārsnim viļņojošais okeāns; plandošās izpletņa troses piepeši at- āķējās un, vēja nestas, aizlidoja virs viļņiem, bet konteiners — kā tas parasti notiek māk­slīgajā spēka laukā — mīksti, palēnināti sa­šūpojās un noslīdēja lejā. Pēdējais, ko pa­spēju pamanīt, bija aerokatapultu fermas un divi filigrāni radioteleskopu spoguļi, kas droši vien sasniedza vairāku stāvu augstumu. Kaut kas ar griezīgu, caururbjošu skaņu, kāda ro­das, tēraudam elastīgi atsitoties pret tēraudu, apstādināja konteineru, kaut kas zem manis atvērās, un metāla čaula, kurā ieslēgts kver- nēju, ar stieptu, šņācošu nopūtu pabeidza savu simtastoņdesmit kilometru garo ceļo­jumu.

— Solāris Stacija. Nulle un nulle. Nosēša­nās pabeigta. Viss, — es izdzirdu automātiskā kontroliera nedzīvo balsi.

Jūtot dobju spiedienu krūtīs un nepatī­kamu smagumu visā ķermenī, ar abām rokām satvēru plecu augstumā ierīkotos slēdžus un atvienoju kontaktus. Iedegās zaļš uzraksts «Zeme», un konteinera siena pašķīrās; pnei­matiskais spilvens vieglītēm pagrūda mani no mugurpuses, un es, lai nepakristu, biju spiests spert soli uz priekšu.

Ar vilšanas nopūtai līdzīgu klusu šņācienu gaiss izplūda no skafandra. Es biju brīvs.

Atrados augstā, piltuvveidīgi izliektā telpā. Uz sudrabotām sienām, ienirstot apaļās lūkās, vijās krāsainu cauruļu kūļi. Pagriezos apkārt. Dūca ventilācijas šahtas, uzsūcot nosēšanās brīdī ieplūdušo planētas indīgo atmosfēru. Tukšs kā pārplīsis kokons konteinera cigārs balstījās uz tērauda paaugstinājumā iegrebta kausa pamatnes. Konteinera virsma bija ap­degusi netīri brūna. Spēru pāris soļu pa slīpu nogāzi. Tālāk metālu klāja grubuļaina plast­masas kārta. Vietās, kur parasti kursēja ra- ķešceltņu vagonetes, plastmasa bija izdilusi un tai cauri rēgojās kails tērauds.

Ventilatoru kompresori pēkšņi norima, un iestājās pilnīgs klusums. Bezpalīdzīgi lūkojos apkārt, gaidīju cilvēka parādīšanos, bet joprojām neviena nebija. Tikai kvēlojoša neona šautra norādīja uz transportiera lentu, kas slīdēja bez mazākā trokšņa. Nostājos uz kustošās platformas. Zāles velve skaistā pa­raboliskā līnijā liecās lejup, pārejot gaiteņa caurulē. Koridora nišās grēdām bija sakrauti baloni saspiestu gāzu glabāšanai, konteineri, gredzenveida izpletņi, kastes — viss sagāzts juku jukām, samests pa roku galam. Ari tas mani pārsteidza. Slīdlenta beidzās koridorā pie apaļa paplašinājuma. Te valdīja vēl lie­lāka nekārtība. Zem skārda bundžu kaudzes izplūdusi eļļaina šķidruma palts. Gaisu pil­dīja asa, nepatīkama smaka. Reljefi iespies­tas lipīgajā masā, uz dažādām pusēm veda zābaku pēdas. Starp skārda bundžām, it kā no kabīnēm izmēzti, mētājās baltu telegrāfa lentu murskuļi, saplēsti papīri un gruži.

Un atkal iedegās zaļa bulta, norādot uz vi­dējām durvīm. Aiz tām stiepās tik šaurs gai­tenis, ka divi cilvēki pa to diez vai varētu paiet viens otram garām. Gaisma plūda caur lēcveida formas logiem, kas bija vērsti uz debesīm. Vēl vienas durvis — ar baltzaļiem kvadrātiņiem. Tās bija atvērtas. Iegāju iekšā.

Pusapaļo kabīni apgaismoja liels panorā­mas logs; tanī kvēloja miglā tītas debesis. Lejā mēmi vēlās tumšas viļņu muguras. Dau­dzie sienas skapīši bija līdz galam vaļā. Tos pildīja instrumenti, grāmatas, glāzes ar sakal­tušu nogulsnējumu, noputējuši termosi. Uz netīrās grīdas stāvēja pieci vai seši mehā­niskie soļojošie galdiņi, to vidū arī daži krēsli — noļukuši, jo no tiem bija izlaists gaiss. Tikai viens bija piepūsts, ar atpakaļ atgāztu atzveltni. Tanī sēdēja sīks, izvārdzis cilvēks ar saulē apsvilušu seju. Ada veseliem gabaliem lobījās viņam no deguna un vaigu kauliem. Es pazinu viņu. Tas bija Snauts, ki- bernētiķis, Gibariāna vietnieks. Savā laikā viņš bija publicējis dažus ļoti oriģinālus rak­stus solāristikas almanahā. Nekad vēl nebiju viņu redzējis. Viņa plakanās krūtis sedza tīk- liņkrekls, un caur to spraucās laukā atsevišķi sirmi matiņi; kādreiz baltās audekla bikses ar daudzām kabatām kā montierim bija reaktīvu apsvilinātas un ceļgalos notraipītas. Rokā viņš turēja nelielu plastmasas balonu, kādus iz­manto kosmosa kuģos šķidruma uzņemšanai bezsvara stāvoklī. Viņš skatījās uz mani, kā apžilbis no spožas gaismas. Baloniņš izslīdēja no viņa vārgajiem pirkstiem un kā bumbiņa dažas reizes palēcās uz grīdas. Izlija nedaudz caurspīdīga šķidruma. Snauta seja mazpama- zām bālēja. Biju pārāk pārsteigts, lai ko sa­cītu, un šī mēmā aina turpinājās tik ilgi, ka­mēr Snauta izbīlis neizprotamā kārtā pārsvie­dās uz mani.

Spēru soli tuvāk. Viņš sarāvās krēslā.

— Snaut… — es nočukstēju.

Viņš nodrebēja kā pēc sitiena. Tad, skatī­damies uz mani ar neaprakstāmu riebumu, izdvesa:

— Nepazīstu tevi, nepazīstu tevi. Ko vēlies? …

Izlijušais šķidrums strauji garoja. Sajutu al­kohola smaku. Viņš dzēra? Un bija piedzē­ries? Bet kāpēc viņš tik ļoti izbijās? Joprojām stāvēju kabīnes vidū. Man ceļgalos ļodzījās kājas, bet ausis bija kā ar vati aizbāztas. Kāju kontakts ar gridu vēl bija diezgan nestabils. Aiz izliektā loga stikla vienmērīgi elpoja okeāns. Snauts nenovērsa no manis asinīm pieplūdušās acis. Bailes atkāpās no viņa sejas, bet neizsakāmā pretīguma izteiksme neizzuda.

- Kas tev kaiš?… — jautaju pusbalsī.

— Vai esi slims?

— Rūpējies… — viņš neskanīgi teica.

— Ahā! Tātad tu rūpēsies, ko? Bet kāpēc par mani? Nepazīstu tevi!

— Kur Gibariāns? — es jautāju.

Snauts uz mirkli palika bez elpas. Viņa acis atkal kļuva stiklainas, kaut kas tanīs iedegās un apdzisa.

— Gi… Giba … — viņš stostījās. — Nē! Nē!!!

Snautu sāka kratīt neskanīgu, idiotisku smieklu lēkme, kas piepeši pārtrūka.

— Tu atnāci pie Gibariāna? — viņš sacīja gandrīz mierīgi. — Pie Gibariāna? Ko tu gribi ar viņu iesākt?

Viņš skatījās uz mani tā, it kā es vairs nebūtu viņam bīstams; viņa vārdos, bet it sevišķi tonī, bija kaut kas naidīgs un apvai­nojošs.

— Ko tu runā… — murmināju kā apdul­lis. — Kur Gibariāns?

Snauts apstulba:

— Tu nezini?

«Piedzēries,» nodomāju. «Piedzēries līdz nesamaņai.» Mani pārņēma arvien lielākas dusmas. Taisnību sakot, man vajadzēja aiziet, taču pacietība bija galā.

— Atjēdzies! — kliedzu. — Kā es varu zināt, kur Gibariāns, ja nupat kā atlidoju! Kas ar tevi notiek, Snaut!!!

Viņa žoklis atkārās. Uz mirkli viņš atkal palika bez elpas, bet acīs piepeši parādījās spīdums. Ar drebošām rokām viņš ieķērās krēsla albalstņos un ar pūlēm — tā, ka pat kauli nokrakšķēja, — piecēlās.

— Ko? — viņš jautāja, jau gandrīz atskur- bis. — Atlidoji? No kurienes atlidoji?

— No Zemes, — nikni atcirtu. — Varbūt esi dzirdējis par tādu? Liekas, ka neesi!

— No Ze … augstās debesis … tātad tu esi — Kelvins?!

— Jā. Kāpēc tu tā skaties? Kas šeit dīvains?

— Nekas, — Snauts sacīja, ātri blisinādams acis. — Nekas.

Viņš paberzēja pieri.

— Piedod, Kelvin! Nekas, zini, tas ir pār­steigums. Es negaidīju.

— Kā tā — negaidīji? Jūs taču informēja pirms vairākiem mēnešiem, un Modards vēl šodien ziņoja pa radio no «Prometeja» …

— Jā. Jā … droši vien, tikai redzi, kāda te … jezga.

— Tiešām, — es vēsi atteicu. — To nevar nepamanīt.

Snauts apgāja man apkārt, kaut gan mans skafandrs bija visparastākais pasaulē — ar vadu un kabeļu aizjūgu uz krūtīm —, laikam gribēja pārliecināties,vai tas ir īsts. Viņš da­žas reizes ieklepojās, tad pieskārās savam kaulainajam degunam.

— Varbūt gribi nomazgāties? … Tas nāks tev par labu … zilās durvis, pretējā pusē.

— Paldies. Pazīstu Stacijas iekārtojumu.

— Varbūt esi izsalcis? …

— Nē. Kur Gibariāns?

Viņš piegāja pie loga, it kā nebūtu dzirdē­jis manu jautājumu. No mugurpuses viņš iz­skatījās krietni vecāks. īsi apcirptie mati bija sirmi, saules apsvilināto kaklu vagoja grum­bas — dziļas kā rētas. Aiz loga skaustus spī- dināja milzīgi viļņi, kas cēlās un krita tik rāmi, it kā okeāns taisītos sastingt. Skatoties uz turieni, likās, ka Stacija kustas — mazliet sāniski, kā slīdot no neredzama paliktņa. Pēc tam tā atgriezās līdzsvara stāvoklī un atkal, laiski sveroties, virzījās uz pretējo pusi. Bet tie laikam bija optiskie maldi. Asinssārtu, gļo­tainu putu krēpes krājās starp viļņu mugu­rām. Pēc brīža man sametās nelāgi ap dūšu. Uz «Prometeja» klājiem valdošo pedantisko harmoniju atcerējos kā kaut ko ļoti dārgu, pazaudētu uz neatgriešanos.

— Klausies… — Snauts negaidīti ierunā­jās. — Šobrīd esmu tikai es … — Viņš aiz­griezās prom. Nervozi paspaidīja rokas. — Tev būs jāsamierinās ar manu sabiedrību. Pagaidām. Sauc mani par Zurkulēnu. Tu mani pazīsti tikai pēc fotogrāfijas, bet tas nekas, mani visi tā dēvē. Tur laikam vairs neko nevar līdzēt. Kaut gan, ņemot vērā manas kos­miskās tieksmes, šī palama sāk skanēt kaut kā…

— Kur Gibariāns? — stūrgalvīgi jautāju vēlreiz.

Snauts blisināja acis.

— Man žēl, ka tevi tā uzņēmu. Tā … nav tikai mana vaina. Biju pavisam piemirsis, te daudz kas notika, zini…

— Nekas, viss kārtībā, — atbildēju. — Ne­runāsim par to. Bet kas noticis ar Gibariānu? Stacijā viņa nav? Kaut kur aizlidojis?

— Nē, — Snauts teica un blenza uz kabeļa tinumiem kaktā. — Nekur nav aizlidojis. Un nelidos. Tāpēc ka … starp citu …

— Ko? — es jautāju. Man joprojām šķita, ka ausīs ir vate un es vāji dzirdu. — Ko tas nozīmē? Kur viņš ir?

— Tu jau zini, — pavisam citādā tonī atbildēja Snauts.

Viņa skatiens bija tik auksts, ka man pār­skrēja drebuļi. Varbūt Snauts tiešām bija piedzēries, taču viņš zināja, ko runā.

— Nenotika taču? …

— Notika.

— Nelaimes gadījums?

Viņš pamāja ar galvu. Snauts ne tikai atbil­dēja, bet tai pašā laikā arī pētīja, kā es rea­ģēju.

— Kad?

—Šorīt agri.

Dīvaini, ka tas mani nesatrieca. Šis koncen­trētais dialogs, kurā īsi jautājumi mijās ar strupām atbildēm, ar savu lietišķumu droši vien mani nomierināja. Man šķita, ka nu jau saprotu Snauta savādo izturēšanos.

-— Kā tas notika?

— Ej pārģērbies, sakārtojies un atgriezies še … pēc … pēc kādas stundas.

Vienu brīdi es svārstījos.

— Labi.

— Pagaidi, — izdzirdu, kad biju jau pa­griezies uz durvju pusi.

Snauts kaut kā dīvaini skatījās uz mani. Redzēju, ka viņš nespēj dabūt pār lūpām to, ko grib pasacīt.

— Mēs bijām trijatā, un tagad ar tevi atkal esam trijatā. Vai pazīsti Sartoriusu?

— Tāpat kā tevi, pēc fotogrāfijas.

— Viņš strādā augšstāva laboratorijā, un domāju, ka pirms nakts iestāšanās viņš no turienes neizies, bet… ja nu iziet, tad tu viņu pazīsi. Ja sastapsi kādu citu, saproti, ne mani un ne Sartoriusu, saproti, tad …

— Ko tad?

Nebiju pārliecināts, ka nesapņoju. Melnie viļņi zemajā saulē asiņaini spīguļoja, uz šī fona Snauts, tāpat kā iepriekš, ar nokārtu galvu sēdēja krēslā un blenza uz kabeļu ritu­ļiem kaktā.

— Tad … nedari nekā.

— Ko es varu satikt? Garu?! — es eksplo­dēju.

— Saprotu. Tu domā, ka esmu traks. Nē. Neesmu traks. Nevaru tev to pateikt savā­dāk … pagaidām. Starp citu, iespējams … ka nekas nenotiks. Bet tomēr atceries. Esmu tevi brīdinājis.

— No kā? Par ko tu runā?

— Savaldies! — Snauts ietiepīgi turpināja. — Izturies tā, it kā… būtu gatavs uz visu. Tas nav iespējams, zinu. Un tomēr mēģini. Tas ir vienīgais padoms. Cita nezinu.

— Bet ko es ieraudzīšu?!! — kliedzu gan­drīz pilnā balsī.

Ar pūlēm noturējos, nesagrābis viņu aiz pleciem un krietni nesapurinājis, kad viņš tā, lūk, sēdēja ar izmocītu, saules apdedzinātu seju, blenzdams kaktā un ar pūlēm izdabū- dams pār lūpām atsevišķus vārdus.

— Nezinu. Zināmā mērā tas ir atkarīgs no tevis paša.

— Halucinācijas?

— Nē. Tas ir kaut kas reais. Un… neuz- brūc. Atceries.

— Ko tu runā?! — es nepazinu savu balsi.

— Mēs neesam uz Zemes.

— Politērijas? Bet tās taču vispār nav līdzīgas cilvēkiem! -— es iesaucos.

Nezināju, ko iesākt, lai viņu izrautu no šiem murgiem, kas viņam diktēja, kā likās, šausmīgas aplamības.

— Tieši tāpēc tas ir tik briesmīgi, — viņš klusu teica, — Atceries: tev jābūt modram!

— Kas noticis ar Gibariānu?

Snauts neatbildēja.

— Ko dara Sartoriuss?

— Atnāc pēc stundas.

Apgriezos un izgāju. Verot durvis, paskatī­jos uz viņu vēlreiz. Viņš sēdēja, aizklājis seju ar rokām, sīks, sarāvies, notraipītās biksēs. Tikai tagad pamanīju, ka uz viņa roku pirkstu kauliņiem bija sakaltušas asinis.