Solaris

Briesmoņi

Nakts vidū mani uzmodināja gaisma. Pacē- los uz elkoņa, ar otru roku aizsedzis acis. Ha­reja, ietinusies palagā, saknupusi sēdēja gul­tas kājgalī, mati sakrituši pār seju. Viņas pleci raustījās. Hareja klusām raudāja.

— Harej!

Viņa salīka vēl vairāk.

— Kas ir ar tevi? … Harej …

Apsēdos uz gultas, vēl īsti neuzmodies, pa­mazām atbrīvodamies no murgiem, kas pirms brīža mani mocīja. Meitene trīcēja. Es viņu apskāvu. Viņa atstūma mani ar elkoni. Slēpa seju.

— Mīļā.

— Nerunā tā.

— Bet, Harej, kas noticis?

Ieraudzīju viņas mitro, uztūkušo seju. Lie­las bērna asaras ritēja pār vaigiem, mirdzēja bedrītē virs zoda, pilēja uz palaga.

— Tu mani negribi.

— Kas tev nāk prātā!

— Es dzirdēju.

Jutu, ka seja man stingst.

— Ko tu dzirdēji? Tu nesaprati, tas bija tikai…

— Nē. Nē. Tu teici, ka tā neesmu es. Lai es aizeju. Aizeju. Ak dievs! Es aizietu, bet ne­varu. Nezinu, kas tas ir. Gribēju un nevaru. Esmu tik ļoti, ļoti nekrietna!

— Mazulīt!!!

Satvēru viņu, no visa spēka piespiedu sev klāt, viss pazuda, skūpstīju viņas rokas, mit­ros, sāļos pirkstus, atkārtoju kaut kādus zvē­restus, lūgsnas, lūdzu piedošanu, sacīju, ka tas bija muļķīgs, pretīgs sapnis. Pamazām viņa nomierinājās. Pārstāja raudāt. Viņas acis bija milzīgas, mēnessērdzīgas. Asaras nožuva. Viņa pagrieza galvu.

— Nē, — viņa teica. — Nerunā tā, neva­jag. Tu neesi īsts…

— Es neesmu!

Tas man izlauzās kā vaids.

— Jā. Tu mani negribi. Es visu laiku to jutu. Izlikos, ka neredzu. Domāju, ka varbūt man liekas. Bet nē. Tu izturies… citādi. Tu neņem mani nopietni. Tiesa, tas bija sapnis, bet pa miegam tu redzēji mani. Sauci mani vārdā. Es biju tev pretīga. Kāpēc! Kāpēc?!

Es nokritu viņas priekšā uz ceļiem, apskāvu viņas kājas.

— Mazulīt…

— Negribu, ka tu tā runā. Negribu, dzirdi! Neesmu nekāds mazulītis. Es esmu …

Viņa izplūda raudās un nokrita ar seju gultā. Es piecēlos. No ventilācijas lūkām, klusi šalcot, plūda auksts gaiss. Man bija vēsi. Apmetu peldmēteli, apsēdos uz gultas un pie­skāros viņas plecam.

— Harej, paklausies. Es tev kaut ko pa­teikšu. Es tev pateikšu taisnību …

Balstoties uz rokam, viņa lēnām piecēlās sēdus. Redzēju, kā viņai uz kakla zem plānās ādas pulsē artērija. Seja man atkal sāka stingt, un kļuva tik auksti, it kā es stāvētu salā. Galvā bija absolūts tukšums.

— Taisnību? — viņa teica. — Svēts vārds?

Neatbildēju uzreiz, nācās pārvarēt kamolu kaklā. Tas bija mūsu vecais zvērests. Kad tas tika pateikts, neviens no mums nedrīkstēja ne tikai melot, bet pat kaut ko noklusēt. Bija laiks, kad mēs mocījāmies ar pārmērīgu at­klātību naivā pārliecībā, ka tas mūs glābs.

— Svēts vārds, — es nopietni teicu. — Ha­rej …

Viņa gaidīja.

— Arī tu esi izmainījusies. Mēs visi mai­nāmies. Bet ne to es gribēju pateikt. Tiešām izskatās tā … ka mums abiem īsti nezināma iemesla dēļ… tu nevari mani atstāt. Bet tas ir ļoti labi, jo arī es nevaru tevi. ..

— Kris!

Es viņu pacēlu, ietītu palagā. No asarām mitrais drānas stūris gulēja man uz pleca. Staigāju pa istabu un aijāju viņu. Viņa no­glāstīja man seju.

— Nē. Tu neesi mainījies. Tikai es, — viņa pačukstēja man ausī. — Kaut kas ir noticis ar mani. Varbūt tas?

Viņa skatījās melnajā, tukšajā taisnstūrī, kas palika pēc salauztajām durvīm, kuru at­liekas es vakarā aiznesu uz noliktavu. «Būs jāieliek citas,» nodomāju. Tad nosēdināju viņu uz gultas.

— Vai tu vispār guli? — es jautāju, nolie­cies pār viņu.

— Nezinu.

— Kā tā — nezini? Padomā, mī]ā.

— Tas droši vien nav īsts miegs. Varbūt esmu slima. Es tā guļu un domāju, un zini. ..

Viņa sāka drebēt.

— Ko? — es jautāju čukstus, man aiztrūka balss.

— Tās ir ļoti dīvainas domas. Nesaprotu, no kurienes tās rodas.

— Piemēram?

«Man jābūt mierīgam, vienalga, ko dzir­dēšu,» es nodomāju un sagatavojos viņas vār­diem kā stipram sitienam.

Viņa bezpalīdzīgi pakratīja galvu.

— Tas ir kaut kas tāds … visapkārt…

— Nesaprotu …

— It kā ne tikai manī, bet tālāk, tā, it kā … es neprotu izstāstīt. Tam nav vārdu …

— Tie laikam ir sapņi, — es it kā negribot izmetu un atviegloti nopūtos. — Bet tagad iz­slēgsim gaismu un līdz rītam aizmirsīsim vi­sus sarūgtinājumus, bet rīt, ja mums tā gribē­sies, sagādāsim jaunus. Labi?

Viņa pasniedzās uz slēdža pusi, kļuva tumšs, es nolikos vēsajā gultā un sajutu viņas elpas siltumu.

Es viņu apskāvu.

— Ciešāk, — viņa čukstēja. Un pēc gara mirkļa: — Kris!

— Ko?

— Es tevi mīlu.

Man gribējās kliegt.

Rīts bija sarkans. Uztūcis saules disks ka­rājās virs paša apvāršņa. Pie istabas sliekšņa gulēja vēstule. Uzplēsu aploksni. Hareja at­radās vannas istabā, dzirdēju, kā viņa dungo. Laiku pa laikam, slapjo matu apņemta, viņa skatījās no turienes ārā. Piegāju pie loga un lasīju:

«Kelvin, mēs esam iestiguši. Sartoriuss ir par enerģisku rīcību. Viņš tic, ka viņam izdo­sies destabilizēt neitrīno sistēmas. Lai reali­zētu mēģinājumu, viņam nepieciešams zināms daudzums plazmas — kā F izejmateriāla. Viņš liek tev priekšā doties rekognoscēšanas gā­jienā un iesmelt konteinerā nedaudz plazmas. Rīkojies pēc savas izpratnes, tikai paziņo savu lēmumu man. Man nav sava uzskata. Liekas, ka man vispār vairs nekā nav. Es gribētu, lai tu to izdarītu tikai tāpēc, ka tas virzīs mūs uz priekšu, kaut arī šķietami. Citādi atliek vie­nīgi apskaust G.

Zurkulēns

P. S. Radiostacijā iekša neej. Tu taču vari izpildīt manu lūgumu. Vislabāk piezvani.»

Sirds man sažņaudzās, kad lasīju šo vēstuli. Uzmanīgi pārskatīju to vēlreiz, saplēsu un driskas iemetu izlietnē. Tad sāku meklēt kom­binezonu Harejai. Jau tas bija šausmīgi. Gluži kā iepriekšējā reizē. Bet viņa neko ne­zināja, citādi nevarētu tā nopriecāties, kad pateicu, ka man jādodas nelielā izlūkgājienā ārpus Stacijas, un lūdzu viņu mani pavadīt.

Mēs pabrokastojām mazajā virtuvē (pie kam Hareja atkal tik tikko norija pāris kumosu) un devāmies uz bibliotēku.

Pirms darīt to, ko vēlējās Sartoriuss, gri­bēju pārskatīt literatūru par spēka lauku un neitrīno sistēmu problēmu. Vēl nezināju, kā pie tā ķerties, bet nolēmu kontrolēt viņa darbu. Man ienāca prātā, ka šis pagaidām vēl neeksistējošais neitrīno'anihilators varētu at­brīvot Snautu un Sartoriusu, bet mēs ar Ha- reju nogaidītu, kamēr «operācija» beigsies, kaut kur ārpusē — piemēram, lidmašīnā. Kādu laiku kvernēju pie lielā elektroniskā kata­loga, uzdodot tam jautājumus, uz kuriem tas atbildēja vai nu ar lakonisku rindu uz kartī­tes «bibliogrāfijā nav», vai arī ieteica man iedziļināties tādos speciālu fizikas sacerējumu džungļos, ka nezināju, ko ar visu to lai iesāku. Man ne visai gribējās atstāt šo lielo, apaļo telpu ar gludām sienām, kurā viscaur bija atvilktnes ar daudziem tūkstošiem mikro- filmu un neskaitāmiem elektroniskiem pie­rakstiem. Bibliotēka atradās pašā Stacijas centrā, tai nebija logu, un tā bija vislabāk izolētā vieta tērauda čaulas iekšienē. Kas zina, varbūt tieši tāpēc man te bija tik labi, kaut gan mani meklējumi izrādījās pilnīgi neveik­smīgi. Klīdu pa lielo zāli, līdz apstājos pie mil­zīga plaukta, kas sniedzās līdz griestiem un bija pilns ar grāmatām. Šo grāmatu vērtība bija diezgan apšaubāma, tās drīzāk bija pie­miņas un cieņas apliecinājums solāristisko pētījumu pionieriem: apmēram sešsimt sēju­mos bija ietverta visa šī priekšmeta klasika, sākot ar monumentālo, kaut arī zināmā mērā novecojušo Gīzes deviņsējumu monogrāfiju. Cilāju šīs grāmatas, kuru smagums uzreiz lieca roku lejup, un, piemeties uz krēsla at- balstņa, negribīgi tās šķirstīju. Arī Hareja atrada sev kaut ko lasāmu — pāri viņas ple­cam saburtoju dažas teksta rindiņas. Tā bija viena no nedaudzajām grāmatām, kas piede­rēja pirmajai ekspedīcijai, varbūt pat paša Gīzes kādreizējais īpašums — «Starpplanētu Pavārs» … Redzēdams, ar kādu uzmanību Hareja studē kosmonautikas skarbajiem ap­stākļiem pielāgotos kulinārijas padomus, nekā nesacīju un pievērsos respektablajam sējumam, kas gulēja man klēpī. «Solāris pētī­jumu desmit gadi» iznāca «Solāriānas» sērijā ar kārtas numuriem no četri līdz trīspadsmit, turpretī pašreizējos izdevumus apzīmē ar četrzīmju cipariem.

Gīze nebija apveltīts ar pārāk spilgtu fan­tāziju, starp citu, šī īpašība spēj vienīgi kaitēt Solāris pētniekam. Droši vien nekur citur fan­tāzija un prasme veikli izvirzīt hipotēzes ne­kļūst tik bīstama. Galu galā uz šīs planētas viss ir iespējams. Plazmas radīto formu aprak­sti, kas šķiet neticami, tomēr ir pilnīgi pre­cīzi, kaut arī tos nevar pārbaudīt, jo okeāns reti kad atkārto savas evolūcijas. Cilvēku, kurš to redz pirmo reizi, pārsteidz galveno­kārt mīklainība un milzīgums; ja šīs formas parādītos mazākā mērogā, kaut kādā purvā, tās noteikti atzītu par vēl vienu «dabas izlē­cienu», nejaušu un aklu spēku rotaļas iz­pausmi. Arī tas, ka viduvējība un ģēnijs ir vienādi bezpalīdzīgi solāristisko formu neiz­smeļamās daudzveidības priekšā, neatvieglo attiecības ar dzīvā okeāna fenomeniem. Gīze nebija ne viens, ne otrs. Viņš bija vienkārši klasificētājs pedants, viens no tiem ārēji mie­rīgajiem cilvēkiem, kam visu dzīvi aizpilda neizsīkstoša kaislība uz darbu. Cik ilgi varēja, viņš izmantoja tīri aprakstošu valodu, bet, kad vārdu pietrūka, izlīdzējās, radot jaunus, bieži neveiksmīgus, aprakstāmajiem notiku­miem neatbilstošus vārdus. Starp citu, nekādi termini neatspoguļo to, kas notiek uz Solāris. Viņa «kokkalni», viņa «garaudži», «sēņblāķi», «simetriādes» un «asimetriādes», «skriemeļ- neši» un «žiglaiņi» skan ārkārtīgi samāksloti, tomēr dod kaut kādu priekšstatu par Solāris pat tiem, kas, izņemot neskaidrus fotoattēlus un gaužām nepilnīgas kinofilmas, neko nav redzējuši. Protams, arī šis pašaizliedzīgais klasificētājs nogrēkojās, pateikdams ne vienu vien aplamību. Cilvēks izvirza hipotēzes vien­mēr, pat tad, kad viņš ir ļoti piesardzīgs, pat tad, kad viņš to neapzinās. Gīze uzskatīja, ka «garaudži» ve:do pamatformu, un salīdzināja tos ar daudzkārt palielinātiem un sablīvētiem Zemes jūru paisuma viļņiem. Starp citu, tie, kas rakņājās Gīzes grāmatas pirmajā iz­devumā, zina, ka sākumā viņš tos tā arī dē­vēja par «paisumiem», ka viņu iedvesmoja ģeocentrisms, kas būtu bijis smieklīgs, ja ne­būtu tik bezpalīdzīgs.

Tās taču — ja jau meklējam analoģiju uz Zemes — ir formācijas, kas apjomā pārsniedz Lielo Kolorādo kanjonu, modelētas tādā masā, kurai virspuse ir recekligi putaina konsis­tence (turklāt šīs putas sastingstot izveido milzīgas, viegli lūstošas vītnes, mežģīnes ar milzu caurumiem, bet dažiem pētniekiem tās likās pat kā «skeletveida uzaugumi») un dzi­ļumā tā pāriet aizvien elastīgākā substancē, kā saspriegts muskulis, bet tāds muskulis, kurš drīz — pusotra desmita metru dziļu­mā — kļūst cietāks par klinti, kaut arī jopro­jām saglabā elasticitāti. Starp sienām, kuras uzspīlētas kā plēves uz briesmoņa muguras un pie kurām pieāķējušies «skeletiņi», dau­dzus kilometrus stiepjas pats «garaudzis» — pēc ārējā izskata patstāvīgs radījums, līdzīgs kaut kādam milzu pitonam, kas, veselus kal­nus rīdams, ir pārēdies un tagad klusējot tos sagremo, laiku pa laikam lēni un svārstīgi sa­kustinādams savu plakano zivveida ķermeni. Bet tā «garaudzis» izskatās tikai no augšas, no lidojošas mašīnas borta. Bet, ja piekļūst tam pavisam tuvu klāt, ar lidmašīnu nolaižoties vairāku simtu metru dziļumā starp «aizas sie­nām», tad «pitona rumpis» rādās izstiepts līdz pat apvārsnim un ir tik neizprotamas kustības pilns, ka izskatās pēc slinki briestoša cilindra. Pirmais iespaids ir tāds, ka virpuļo glums, pe- lēkzaļš smērs, kas sablīvējuma vietās atstaro spilgtu saules spīdumu, bet, kad lidaparāts sastingst pie pašas virsmas («aiza», kas slēpj sevī «garaudži», tad it kā pārvēršas par ģeo­loģisku ieplaku, ko no divām pusēm ieslēdz kalnu virsotnes), kļūst redzams, ka kustība ir nesalīdzināmi komplicētāka. Tai ir koncen­trisks riņķojums, kurā krustojas tumšākas strūklas, virsējais «apmetnis» brīžiem pariet spoguļgludā līmenī, kur atspīd debesis un mā­koņi un ko ar šāvieniem līdzīgu troksni pār­plēš pusšķidras, ar gāzi sajauktas serdes iz­virdumi. Pamazāk kļūst saprotams, ka tepat apakšā atrodas to spēku darbības centrs, kuri valda pār šīm debesīs vērstajām, slinki cie­tējošajām recekļa nogāzēm; bet ar to, kas ir tik acīm redzams, zinātnei nepietiek. Cik gadu pagāja karstās diskusijās par tematu, kas īsti notiek «garaudžos», kuru miljoni vago dzīvā okeāna nepārredzamos plašumus! Tika uzska­tīts, ka tie ir kaut kādi briesmoņa orgāni, ka tajos notiek vielu maiņa, elpošanas procesi, barības vielu piegāde, un tikai apputējušas bibliotēkas zina, kas vēl. Katru hipotēzi galu galā izdevās apgāzt ar tūkstošiem ļoti rūpīgu un nereti bīstamu pētījumu palīdzību. Un tas viss skar vienīgi «garaudžus», formu, kas būtībā ir visvienkāršākā, visnoturīgākā; to eksistēšana turpinās nedēļām ilgi — bet tā uz Solāris ir pavisam ārkārtēja parā­dība.

Visnesaprotamākā un kaprīzākā forma, kas novērotājā izsauc visasāko protestu — instin­ktīvu protestu, protams, — ir «mimoīdi». Var teikt bez pārspīlējuma, ka Gīze tos iemīlējis un to izpētei, aprakstīšanai, būtības noskaid­rošanai veltīja sevi visu bez atlikuma. Nosau­kumā viņš centās atspoguļot to, kas tajos ir visraksturīgākais no cilvēka redzes viedokļa: tieksme pēc apkārtējo, vienalga, tuvo vai tālo, formu reproducēšanas.

Kādā dienā dziļi zem okeāna līmeņa sāk melnēt plats, plakans aplis ar nelīdzenām ma­lām un it kā nodarvotu virsmu. Pēc dažām stundām tas sāk šķelties un arvien skaidrāk sadalīties, vienlaicīgi spraucoties uz augšu, uz virsmas pusi. Novērotājs varētu apzvērēt, ka apakšā notiek briesmīgs cīniņš, jo no visām pusēm šurp sadrāžas it kā sašķobītas lūpas, it kā dzīvi, iemiesoti, aizaugoši krāteri, neskai­tāmas gredzenveida viļņu rindas blīvējas virs dzīlē izplūdušā melnā, trīcošā rēga un, saslē- jušās stāvus, gāžas lejā. Katru tādu simttūk- stoštonnīgu lavīnu pavada vairākas sekundes ilgstoša lipīga, gribētos teikt, šmakstinoša pērkona duna, jo te viss notiek ar milzu vē­rienu. Tumšais radījums tiek nogrūsts dzi­ļumā, katrs nākamais trieciens, liekas, to sa­placina un sašķeļ, no atsevišķiem slāņiem, kas nokarājas līdzīgi samirkušiem spārniem, atdalās iegareni ķekari, sašaurinās garās kaklarotās, sakūst kopā un peld uz augšu, vel­kot līdzi it kā tiem pieaugušu, sadrumstalotu mātes disku, bet pa to laiku jau krietni dziļajā dobumā no augšas nerimtīgi gāžas kārtējie viļņu gredzeni. Un šī rotaļa rit reizēm dienu, reizēm mēnesi. Dažkārt viss ar to arī beidzas. Centīgais Gīze šo variantu nosauca par «priekšlaicīgi dzimušu mimoīdu», it kā nezin no kurienes viņam būtu precīzi zināms, ka ikkatras tādas kataklizmas galīgais mērķis ir «nobriedis mimoīds», tas ir, to polīpveida gaišo izaugumu kolonija (parasti tā pārsniedz Zemes pilsētas apmērus), kuras uzdevums ir pārmēdīt apkārtējās formas. Saprotams, tūlīt uzradās cits solārists, uzvārdā Jūvenss, kas šo pēdējo fāzi atzina par «deģenerāciju», par kroplību, izdzimšanu, bet radīto formu daudz­veidību — par acīm redzamu no mātes virs- varas nošķīrušos daļu brīvības izpausmi.

Tomēr Gīze, kurš visos citu solāristisko vei­dojumu aprakstos, ne par matu neatkāpjoties no savas sausās frāzes vienmērīgā ritma, ir piesardzīgs kā pa sasalušu ūdenskritumu rā­pojoša skudra, šoreiz bija tik ļoti pārliecināts par sevi, ka atsevišķas mimoīda formēšanās fāzes sistematizēja pēc pieaugošas pilnības pakāpes.

Vērojot no augšas, mimoīds liekas līdzīgs pilsētai; tomēr tā ir ilūzija, ko radījusi kaut kādas analoģijas meklēšana pazīstamu parā­dību vidū. Kad debesis ir tīras, visus daudz­stāvu izaugumus un to galotņu piedēkļus ietver sasildīta gaisa slāņi, liekot jau tā grūti nosakāmiem apveidiem šķietami svārstīties un mainīties. Pirmais mākonis debesu zilgmē (es tā saku aiz ieraduma, jo šī «zilgme» ir ruda sarkanās un spilgti balta zilās dienas laikā) nekavējoties izsauc reakciju. Sākas vēt­raina pumpurošanās, uz augšu izsprāgst no pamatnes gandrīz pilnīgi atdalīta staipīga puķkāpostveidā briestoša čaula, kas vienlai­cīgi balē un pēc dažām minūtēm līdz pat op­tiskā māna pakāpei imitē mutuļojošo mākoni. Šis gigantiskais veidojums met iesarkanu ēnu un no vienas mimoīda virsotnes it kā snie­dzas uz nākošo; šai kustībai allaž ir pretējs virziens nekā īstajam mākonim. Man liekas, ka Gīze noteikti ļautu sev nocirst roku, lai uz­zinātu kaut vai to, kāpēc tas tā notiek. Bet šādi «vientuļi» mimoīda ražojumi ir nieks sa­līdzinājumā ar stihisko darbību, kad to ar sa­viem priekšmetiem un konstrukcijām «sakai­tina» atnācēji no Zemes.

Tiek reproducēts itin viss, kas atrodas as­toņu līdz deviņu jūdžu apkārtnē. Visbiežāk mimoīds veido palielinātus attēlus, dažreiz de­formē tos, pārvēršot karikatūrās vai grotes- kos vienkāršojumos; sevišķi tas attiecas uz mašīnām. Par materiālu, saprotams, vienmēr noder tā pati ātri balējošā masa, kas pēc iz­šaušanas nekrīt atpakaļ, bet gan planē gaisā; viegli trūkstošas saites to savieno ar pamatni, pa kuru tā lēnām pārvietojas un, vienlaicīgi šķoboties, savelkoties vai izplešoties, plastiski formējas vissarežģītākajās konstrukcijās. Lid­mašīna, ferma vai masts tiek reproducēti ar vienādu ātrumu; mimoīds nereaģē vienīgi uz pašiem cilvēkiem, izsakoties precīzāk, ne uz kādiem dzīviem radījumiem, tāpat arī uz stā­diem, jo pat tos eksperimentālos nolūkos at­gādāja uz Solāris nenogurstošie pētnieki. Tur­pretī manekens, cilvēka lelle, suņa vai koka atveidojums jebkurā materiālā tiek nokopēts nekavējoties.

Te diemžēl starp citu jāatzīmē, ka mimoīda «paklausība» eksperimentētājiem, tik nepa­rasta uz Solāris, laiku pa laikam pazūd. Vis­nobriedušākajam mimoīdam ir savas «slin­kuma dienas», kad tas tikai ļoti lēni pulsē. Šī pulsācija gan nav acij manāma, tās ritms, «pulsa» atsevišķa fāze ilgst vairāk nekā di­vas stundas, un bija vajadzīga speciāla filmē­šana, lai to atklātu.

Tādos apstākļos mimoīdu, sevišķi — vecu, var lieliski izpētīt, jo okeānā iegremdētais pa­matnes disks un arī uz tā sakuplojušās formas veido pavisam drošu balstu kājām.

Mimoīda robežās, protams, var uzturēties arī tā «darba» dienās, bet tādās reizēs redza­mība noslīd gandrīz līdz nullei, jo kopējošās pamatmasas uztūkušie dzinumi nepārtraukti izdala gaišu koloidālu suspensiju, kas gausi krīt kā pūkains, sasmalcināts sniegs. Šīs for­mas nevar apjaust no neliela attāluma to mil- zīguma dēļ; pēc izmēriem tās ir salīdzināmas ar kalniem. Bez tam «strādājoša» mimoīda pa­matne kļūst staigna no gaļīgajiem nokriš­ņiem, kuri tikai pēc vairākām stundām pār­vēršas cietā garozā, kas ir daudzkārt vieglāka par pumeku. Bez attiecīga ekipējuma var viegli apmaldīties labirintā starp lielvēderai- niem kātiem, kas pa pusei atgādina sačokuro- tas kolonnas, pa pusei —' pusšķidrus geizerus. Tas viss notiek gaišā dienas laikā, kad saules gaisma nespēj izlauzties cauri atmosfērā ne­pārtraukti virpuļojošiem «pseidoeksploziju» mākoņiem.

Mimoīda novērošana tā laimīgajās dienās (precīzāk izsakoties, šīs dienas ir laimīgas pēt­niekam, kas atrodas virs tā) var kļūt par ne­aizmirstamu iespaidu avotu. Mimoīdam ir savi «radošie pacēlumi», kad sākas velnišķīga hiperprodukcija. Tad tas sāk atveidot vai nu savus personiskos apkārtējo formu variantus, vai komplicētākus attēlus, vai pat «formālus turpinājumus», — tā uzjautrinoties stundām ilgi par prieku māksliniekam abstrakcionis- tam un par izmisumu zinātniekam, kurš vel­tīgi pūlas notiekošajos procesos kaut ko sa­prast. Lāgiem mimoīda darbībā parādās ne­pārprotamas bērnišķīgas vienkāršošanas tieksmes, lāgiem tas nokļūst «baroka novir­ziena» ietekmē, tad viss, ko tas būvē, ir apzī­mēts ar piebriedušas elefantiāzes zīmogu. Vecie mimoīdi fabricē galvenokārt formas, kas spēj izsaukt sirsnīgus smieklus. Tiesa, man personiski nekad nav nācies par tām smieties, jo pārāk stipri šokēja izrādes noslē­pumainība.

Pats par sevi saprotams, ka pirmajos pētī­jumu gados zinātnieki, burtiski, uzbruka mi- moīdiem, noturēdami tos par solāristiskā okeāna brīnišķiem centriem, par vietām, kur notiks sengaidītais divu civilizāciju kontakts. Diemžēl ļoti drīz noskaidrojās, ka ne par kādu kontaktu nevar būt runas, jo viss sākas un beidzas ar formu imitāciju, kas neved nekur.

Pētnieku izmisīgajos meklējumos nemitīgi sastopamais antropo- vai arī zoomorfisms ar­vien jaunajos dzīvā okeāna veidojumos re­dzēja «domājošus orgānus» vai pat «ekstre­mitātes», par kādām zinātnieki (kā Mārtenss un Ekonajī) uzskatīja Gīzes «skriemeļnešus» un «žiglaiņus». Bet šīs dzīvā okeāna protube- rances, kas dažreiz uzšaujas atmosfērā pat di­vas jūdzes augstu, ir tādas pašas «ekstremitā­tes» kā zemestrīces — Zemes garozas «vin­grošana».

Katalogs, kas veltīts formām, kuras atkār­tojas relatīvi pastāvīgi un kuras dzīvais okeāns rada tik bieži, ka diennakts laikā uz tā virsmas var atklāt vairākus desmitus un pat simtus šo formu, apvieno apmēram trīssimt nosaukumu. «Visnecilvēciskākais» izskats saskaņā ar Gīzes skolu piemīt simetriādēm — tām nav ne mazākās līdzības ar to, ko cilvēks jebkad ir iepazinis uz Zemes. Sen jau bija labi zināms, ka okeāns nelolo agresīvus nodo­mus un ka aiziet bojā viņa plazmatiskajās dzelmēs var tikai tas, kas pēc tā sevišķi tie­cas, — savas neuzmanības vai neprātīguma dēļ (nerunāju, protams, par gadījumiem, kas radušies, piemēram, sabojājoties skābekļa aparātam vai klimatizatoram); pat caur cilin­driskajām garaudžu upēm un briesmīgajiem skriemeļnešu stabiem, kas nedroši klejo starp mākoņiem, var bez jebkādām briesmām izlidot ar lidmašīnu vai citu lidojošu aparātu: plazma dod brīvu ceļu, pašķiroties sveša ķer­meņa priekšā ar ātrumu, kas līdzīgs skaņas ātrumam solāristiskajā atmosfērā, atverot, ja tai liek to darīt, dziļus tuneļus pat zem okeāna virsmas (turklāt enerģija, kas šai nolūkā tiek momentāni iedarbināta, ir milzīga — Skrja- bins aprēķinājis, ka ārkārtējos gadījumos tā sasniedz 1019 ergu!!!). Simetriādu pētīšana tika uzsākta ar ārkārtēju piesardzību, nemitīgi at­kāpjoties, daudzkārt nodrošinoties — bieži, tiesa gan, fiktīvi, — bet to uzvārdi, kas pir­mie ielūkojās simetriādu dzīlēs, pazīstami kat­ram bērnam uz Zemes.

Šausmas, ko iedveš šie milzeņi, neizskaidro to ārējais izskats, kaut gan tas tiešām spēj uzvēdīt baismīgus sapņus. Drīzāk tas rodas no tā, ka simetriādēm nepiemīt nekas pastāvigs, nekas neapšaubāms, tanīs tiek pārkāpti pat fizikas likumi. Tieši simetriādu pētnieki allaž visskaļāk atkārtoja tēzi, ka dzīvais okeāns ir saprātīgs.

Simetriādēs rodas pēkšņi. To dzimšana at­gādina izvirdumu. Kādu stundu pirms tam okeāns piepeši sāk spīdēt, it kā vairāku des­mitu kvadrātkilometru platībā tas būtu pār­klājies ar stiklu. Turklāt nemainās ne okeāna plūstamība, ne arī viļņošanās ritms. Dažreiz simetriāde rodas tur, kur pēc žiglaiņa iesūkša­nas izveidojas piltuve, bet tas tā nav vienmēr. Pēc kādas stundas stiklainā plēve uzlido gaisā kā milzīgs pūslis, kurā sagrozoties un lūstot atspulgojas vesela debess mala, saule, mākoņi, visi apvāršņi. Zibenīgajai krāsu ro­taļai, ko izsauc gan gaismas staru noliekša­nās, gan to laušana, nav nekā līdzīga.

Sevišķi vētrainus gaismas efektus sniedz simetriādes, kas rodas zilās dienas laikā vai īsi pirms zilās saules rieta. Tad rodas iespaids, ka viena planēta dzemdē otru, kas ar katru mirkli dubulto savu apjomu. Nupat kā no dzi­ļumiem izšautais, ugunīgi mirdzošais globuss sašķeļas pie virsotnes vertikālos sektoros, bet tas nav sairums. Šī ne pārāk veiksmīgi par «ziedkausiņa fāzi» nosauktā stadija ilgst da­žas sekundes. Debesīs notēmētās plēvaino posmu arkas apgriežas, neredzamajā iekšdaļā savienojas un zibenīgi sāk veidot kaut ko lī­dzīgu druknam torsam, kura iekšienē notiek simtiem parādību uzreiz.

Pašā centrā, ko pirmo reizi izpētīja septiņ­desmit vīru lielā Gamalejas grupa, gigantiskas polikristalizācijas rezultātā izaug cilindris­ka nesoša serde, ko lāgiem dēvē par «mu­gurkaulu»; bet es nepiederu pie šāda termina atzinējiem. Visu šo galvu reibinošo arhitek­toniku in statu nascendi[5] balsta stipri atšķai­dīta, gandrīz ūdeņaina recekļa vertikāli stabi, kas nerimtīgi strūklo no kilometriem dziļām ieplakām. Šī procesa laikā koloss izdveš dobju, stieptu rēkoņu, to ielenc verdošs, sniegveida biezšūnainu putu valnis. Tad — no centra uz apmales pusi — ārkārtīgi kompli­cētā veidā sāk rotēt raupjās plaknes, kas apaug ar valkanas, no dziļumiem izmestas masas slāņiem; nupat pieminētie dzelmju gei- zeri sacietē, pārveidojoties par dzīvām, taus- teklīgām kolonnām, turklāt to kūļi tiecas uz viengabalainas dinamikas ziņā visraksturīgā­kajām konstrukcijas vietām, atgādinot kaut kāda ar tūkstoškārt lielu paātrinājumu augoša radījuma debesīs vērstas žaunas, kurām cauri rit gaišsārtu asiņu un tumši zaļu, gandrīz melnu ūdeņu straumes.

No šī brīža simetriāde jau sāk demonstrēt savu visneparastāko īpašību — modeļu radī­šanas spēju, vai — bez aplinkiem — tā pār­kāpj noteiktus fizikas likumus. Vispirms jāatzīmē, ka nav divu vienādu simetriādu, jebkura no tām ir it kā jauns dzīvā okeāna «izgudrojums». Tālāk simetriāde savā iekšienē producē to, ko bieži dēvē par «momentālajām mašīnām», kaut arī šie veidojumi nepavisam neizskatās pēc cilvēku konstruētiem mehānis­miem; runa te ir vienīgi par relatīvi šauru un tāpēc it kā «mehānisku» darbības mērķi.

Kad no dzelmes strūklojošie geizeri sa­stingst vai pārvēršas par visos virzienos skre­jošām kapitālām galerijām un gaiteņiem, bet «plēves» izveido krustojošos plakņu, tauvu, velvju sistēmu, simetriāde attaisno savu no­saukumu ar to, ka jebkuras formas posmam, slīpnei, ejai viena pola rajonā visās detaļās atbilst tās spoguļattēls pretējā polā.

Pēc kādām divdesmit vai trīsdesmit minū­tēm gigants sāk lēnām grimt okeānā, daž­reiz sagāzies attiecībā pret vertikālo virzienu par astoņiem līdz divpadsmit grādiem. Simet- riādes ir dažāda lieluma, bet pat punduri pēc iegrimšanas paceļas krietnus astoņsimt met­rus virs horizonta un ir redzami no pāris desmit jūdžu attāluma. Iekļūt simetriādes iek­šienē visdrošāk var tūlīt pēc līdzsvara atjau­nošanās, kad veidojums vairs negrimst dzī­vajā okeānā, vienlaicīgi atgriežoties vertikālā stāvoklī; vispiemērotākā iekļūšanas vieta ir virsotnes rajons. Virsmu zem relatīvi gludās pola «cepures» kā sietu caurumo ieejas iek­šējās kamerās un tuneļos. Šī formācija — kopumā — ir kaut kāda augstākas kārtas vie­nādojuma trīsdimensiju modelis.

Kā zināms, katru vienādojumu var izteikt augstākās ģeometrijas figurālajā valodā un uzbūvēt tam atbilstošu ģeometrisku ķermeni. Tādā izpratnē simetriāde ir Lobačevska ko­nusu un Rīmana negatīvā liekuma radiniece, gan ļoti tāla, tāpēc ka neiedomājami kompli­cēta. Tas ir veselas matemātikas sistēmas mo­delis ar vairāku kubikjūdžu tilpumu, turklāt četrdimensiju modelis, jo vienādojumu būtis­kie koeficienti ir funkcijas arī no laika, tas ir, tie mainās ne tikai telpā, bet arī laikā.

Visvienkāršākā doma, dabiski, bija tā, ka simetriāde ir ne vairāk, ne mazāk kā dzīvā okeana «matemātiskā mašīna», attiecīgos mē­rogos radīts aprēķinu modelis, kurš viņam va­jadzīgs mums nezināmiem mērķiem, bet šo Fermonta hipotēzi šodien neviens vairs neat­balsta. Bez šaubām, tā bija vilinoša — bet priekšstats, ka ar tādiem titāniskiem izvirdu­miem, kur katra daļiņa tiek nemitīgi pakār­tota aizvien sarežģītākām lielās analīzes for­mulām, dzīvais okeāns iztirzā matērijas, kosmosa, esamības problēmas … nenoturē­jās. Milzeņa dzīlēs var atrast pārāk daudz pa­rādību, kas neļauj samierināties ar šo būtībā vienkāršo (bērnišķīgi naivo, kā izsakās daži) ainu.

Netrūka mēģinājumu izgudrot kaut kādu pieņemamāku simetriādes modeli, padarīt to uzskatāmu; pietiekami populārs ir Averiāna piemērs: iedomāsimies senu celtni uz Zemes no Bābeles uzplaukuma laikiem, ko veido dzīva, ierosināma un evolucionējoša sub­stance; tās arhitektonika plūstoši vijas cauri daudzām pārejas fāzēm, mūsu acu priekšā iegūstot vispirms grieķu, pēc tam romiešu celtniecības formas; tad kolonnas kļūst slai­das kā stiebri, spriešļotais pārsegums top vieglāks, izgaist, iemanto smailumu, arkas pāriet stāvās parabolās, beidzot stalti izliecas.

Šādi izveidojusies gotika sasniedz briedumu, noveco, pāriet vēlākajās formās, līdzšinējo kraujā kāpuma skarbumu, tiekšanos uz augšu nomaina neprātīgas auglības izvirdums, mūsu acu priekšā ar savu pārmērīgo greznību iz­plaukst baroks; ja šo secību turpināsim tālāk, mūsu mainīgo vienādojumu joprojām traktē­jot kā dzīvās esamības atsevišķus posmus, nonāksim galu galā līdz kosmiskā laikmeta arhitektūrai, reizē varbūt tuvojoties izpratnei, kas ir simetriāde.

Bet šis salīdzinājums, lai arī to attīstīja un bagātināja (starp citu, notika vizualizācijas mēģinājumi ar speciālu modeļu un filmas pa­līdzību), labākajā gadījumā paliek kaut kas bezspēcīgs, bet sliktākajā — tā ir izvairīša­nās, ja ne visparastākie meli, jo simetriādei nav nekā līdzīga uz Zemes …

Cilvēks vienlaicīgi spēj aptvert ļoti ne­daudz; redzam tikai to, kas notiek mūsu priekšā, te un tagad; uzskatāmi priekšstatīt savstarpēji saistīto, kaut vai abpusēji papil­dinošo procesu vienlaicīgo daudzveidību — tas pārsniedz viņa iespējas. To mēs izjūtam pat attiecībā uz relatīvi vienkāršām lietām. Viena cilvēka liktenis var nozīmēt daudz, vairāku simtu likteni ir grūti apjēgt, bet tūk­stošu, miljonu dzīves stāsts būtībā nenozīmē neko. Simetriāde ir miljons, nē, kāpināts mil­jards, pati neiedomājamība; kas par to, ka, stāvot kādā simetriādes jomā — desmitkār­šotā Kronekera telpā — tāpat kā skudriņas elpojošas velves krokā, redzam gigantisku, mūsu laternu gaismā pelēki opalescējošu virsmu kāpumu, to mijiedarbi, liegumu un ne­kļūdīgo, nevainojamo atrisinājumu, tas taču ir tikai moments (te viss plūst) — jo šīs ar­hitektonikas saturs ir kustība, vienota un mērķtiecīga. Novērojam niecīgu procesa da­ļiņu, vienas stīgas vibrēšanu supermilzeņu simfoniskajā orķestrī, un arī tas ir sīkums, jo zinām — gan tikai zinām, neizprotot —, ka vienlaikus virs un zem mums, spraišļotos bez­dibeņos, aiz redzes un iztēles robežām notiek tūkstoši un miljoni vienlaicīgu pārvērtību, kas saistītas savā starpā tāpat kā notis ar ma­temātisko kontrapunktu. Tāpēc kāds to no­sauca par ģeometrisko simfoniju, bet mēs diemžēl esam kurli tās klausītāji.

Lai te tiešām kaut ko pa īstam ieraudzītu, vajadzētu aizskriet prom, atkāpties kaut kādā milzīgā tālē, bet simetriādē taču viss saturs ir iekšienē, tā ir no dzemdību lavīnām sastā­voša vairošanās, nepārtraukta veidošanās, turklāt tas, kas izveidojas, vienlaicīgi veido kaut ko citu, un pat mimoza tā nereaģē uz pieskārienu, kā no mums jūdzēm attālinātā, ar simtiem stāvu atdalītā simetriādes daļa reaģē uz izmaiņām, kas notiek tai vietā, kur mēs stāvam. Te katra konstrukcija ir momen­tāna un glīta, tā īstenojas aiz redzamības ro­bežām, konstruējot sev līdzi un diriģējot vi­sas citas, līdzitopošās; bet tās savukārt mo­delējoši ietekmē viņu.

Simfonija — labi, bet tikai tāda, kas pati sevi rada un pati sevi nožņaudz. Briesmīgs ir simetriādes gals. Neviens, kas to redzējis, nav varējis atbrīvoties no iespaida, ka viņš ir traģēdijas, ja pat ne slepkavības liecinieks. Pēc kādām divām, augstākais, trim stun­dām — šī sprādzienveida augšana, vairoša­nās un pašizcelšanās nekad neilgst vairāk — dzīvais okeāns uzsāk uzbrukumu. Lūk, kā tas izskatās: gludais līmenis sakrokojas, jau nomierinātais, sakaltušām putām klātais pai­sums sāk mutuļot, no horizontiem joņo kon­centrisku viļņu rindas — tādi paši gaļīgi krā­teri kā tie, kas pavada mimoīda dzimšanu, tikai šoreiz to izmēri ir nesalīdzināmi lielāki. Simetriādes iegremdētā daļa tiek sažņaugta, koloss gausi slienas augšā, it kā to izraidītu aiz planētas sfērām; okeāniskās plazmas vir­sējie slāņi sāk aktivizēties, rāpjas pa sānu sienām aizvien augstāk, pārklāj tās, sabiezē­jot aizmūrē izejas, tomēr tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, kas vienlaicīgi notiek dzelmē. Vispirms formu radīšanas procesi — kārtējo arhitektoniku pašizcelsme — uz īsu mirkli sastingst, tad tiek strauji paātrināti: līdz šim brīdim plūstošās kustības — iekļaušanās, kro­košanās, pamatu un velvju izplešanās —, kas bija ritmiskas un tik noteiktas, it kā visam jāeksistē gadu simteņiem ilgi, iegūst auļo­jošu raksturu. Sajūta, ka koloss draudošo briesmu priekšā drudžaini pūlas īstenot kaut kādas ieceres, kļūst nomācoša. Tomēr, jo vai­rāk pieaug pārvērtību ātrums, jo skaidrāka kļūst pašas celtnes un tās dinamikas bais­mīgā, pretīgumu modinošā metamorfoza. Visi apbrīnojami elastīgo plakņu savienojumi kļūst mīksti, ļengani, sačākst, parādās kļū­dainas, nepabeigtas, kroplīgas formas, no neredzamām dzīlēm atlido augošs troksnis, rēkoņa, it kā kaut kādu agonizējošu plaušu izmestais gaiss, spraucoties caur sašaurinātām aizām, krācot un pērkonīgi dārdot neaizspros­totajos posmos, liek brūkošajām velvēm gārgt kā kādām šausmīgām rīklēm, kas apaug ar dūņu stalaktītiem, nedzīvām balss stīgām, un skatītāju, neraugoties uz trakojošo, visneprā­tīgāko kustību — tā taču ir iznīcināšanas kustība —, momentāni pārņem pilnīgs sastin­gums. Vairs tikai no bezdibeņa caur tūksto­šiem šahtu kaucošais orkāns piepūzdams balsta debesīs saslieto celtni, kas kā liesmu pārņemtas šūnas sāk grimt lejā, brukt kopā, bet šur tur vēl manāmas pēdējās trīsas, bez­spēcīgas, no pārējām atrautas kustības, aklas, arvien vājākas, līdz no ārpuses nemitīgi šķai­dītais, izskalotais milzenis krīt ar kalna diže­numu un pazūd putu virpulī, tādā pašā kā tas, kurš pavadīja viņa titānisko dzimšanu.

Un ko tas viss nozīmē? Jā, ko tas no­zīmē? …

Atceros, reiz kāda skolas ekskursija apmek­lēja Adenas solāristikas institūtu, kad es biju Gibariāna asistents; caur bibliotēkas mazo zāli jaunatni ieveda galvenajā telpā, kuras lielum lielo dalu aizņem mikrofilmu kasetes. Uz katras no tām fiksēts neliels, protams, sen jau neeksistējošas simetriādes iekšienes frag­ments, un tādu tur ir — ne attēlu, bet pilnu spoļu — vairāk nekā deviņdesmit tūkstoši. Un tad tukla, varbūt piecpadsmit gadus veca meitenīte brillēs, ar mundru un saprātīgu ska­tienu, piepeši uzdeva jautājumu:

— Bet kam tas viss vajadzīgs? …

Un neveiklajā klusumā, kāds tad iestājās, vienīgi skolotāja uzmeta stingru skatienu sa­vai nedisciplinētajai skolniecei; no pavado­ņiem solāristiem (es biju to skaitā) neviens neatrada atbildi.

Simetriādes ir neatkārtojamas, un neatkār­tojamas ir visas tajās notiekošās parādības. Lāgiem gaiss tajās pārstāj vadīt skaņu. Lā­giem palielinās vai pamazinās refrakcijas koeficients. Vietām parādās pulsējošas, rit­miskas pievilkšanas spēka maiņas, it kā si- metriādei būtu pukstoša gravitācijas sirds. Laiku pa laikam pētnieku žirokompasi sāk uzvesties kā ārprātīgi, izveidojas un pazūd paaugstinātas jonizācijas slāņi… šo uzskai­tīšanu varētu turpināt. Galu galā, ja simetri­ādu noslēpums kādreiz būs atrisināts, paliks vēl asimetriādes …

Tās rodas tāpat, vienīgi tām ir citāds gals un tanīs nevar pamanīt neko, izņemot vibrā­ciju, kvēlmi, ziboņu; zinām tikai tik daudz, ka asimetriādēs notiek absolūti neizprotami procesi uz fizikāli iespējamu ātrumu robežas, tās dēvē arī par «pārspīlētiem kvantu feno­meniem», kuru matemātiskā līdzība ar īsta­jiem atoma modeļiem tomēr ir tik nestabila un īslaicīga, ka daži to uzskata par blakus- pazīmi vai — bez aplinkiem — par gadījuma rakstura pazīmi. Asimetriādes mūžs ir nesa­līdzināmi īsāks, tik tikko pāris desmit minūšu, bet gals šķiet vēl šausmīgāks: pēc viesuļvēt­ras, kas aizpilda to ar cietu, rēcošu gaisu, zem netīru putu slāņa velnišķi žigli kāpj un visu pārplūdina verdošs, burbuļojošs, riebīgs šķid­rums, pēc tam kā dubļu vulkāna sprādziens seko eksplozija, kas uzšauj gaisā gruvekļu stabu, un mēslains lietus vēl ilgi kapā okeāna nemierīgo virsmu. Dažus vēja dzītus atlūž- ņus, sausus kā skalus, iedzeltenus, plakanus un tāpēc kaut kādiem plēvainiem kauliem vai krimšļiem līdzīgus, var atrast dreifējam viļ­ņos daudzus desmitus kilometru no eksplo­zijas centra.

īpašu grupu sastāda veidojumi, kas uz īsāku vai ilgāku laiku pilnīgi atdalās no dzīvā okeāna, kurus daudz retāk un grūtāk ir pamanīt. Pirmoreiz atrastās šo veidojumu atliekas, kā krietni vēlāk izrādījās, pavisam aplami piedēvēja nez kādiem okeāna dzīlēs mītošiem, izburbušiem radījumiem. Dažreiz likās, ka brīnumaini, daudzspārnoti putni bēg no vajātājiem — žiglaiņu apaļajiem snuķiem, bet šis uz Zemes rastais jēdziens kļūst par vēl vienu nepārvaramu šķērsli. Reizēm, bet ļoti reti, uz salu klinšainajām krastmalām var ieraudzīt dīvainus, it kā guļošu roņu vai pingvīnu barus, tie sauļojas, tad slinki ierāp­jas okeānā, lai saplūstu ar to vienā veselā.

Tas viss ietilpa Zemes iedzīvotājiem kaut aptuveni saprotamu jēdzienu robežās, bet pir­mais kontakts…

Ekspedīcijas veica simtiem kilometru si­metriādu dzīlēs, uzstādīja reģistrējošus apa­rātus, automātiskas kinokameras; mākslīgo pavadoņu teleacis reģistrēja mimoīdu un garaudžu dzimšanu, viņu nobriešanu un bojā eju. Pildījās bibliotēkas, auga arhīvi, maksa par Visu to brīžiem kļuva ļoti dārga. Septiņsimt astoņpadsmit cilvēku dabūja galu katakliz­mās, nepaspēdami laikā izkļūt no jau iznīcī­bai nolemtajiem kolosiem, simt seši no viņiem vienā pašā katastrofā, kurā gāja bojā arī pats Gīze, tobrīd septiņdesmit gadus vecs vīrs, — gals, kas parasti raksturīgs asimetriādēm, bija negaidīti pienācis veidojumam, kas bija skaidri izteikta simetriāde. Septiņdesmit de­viņus bruņu skafandros tērptus cilvēkus kopā ar mašīnām, aparātiem dažās sekundēs pēc sprādziena aprija dubļaina sutra, ar savām šļakatām notriekdama pārējos divdesmit sep­tiņus, kuri virs pētījumu rajona pilotēja lid­mašīnas un helikopterus. Šī vieta uz četrdes­mit otrās paralēles un astoņdesmit devītā me­ridiāna krustojuma kartēs apzīmēta kā Simt Sešu Izvirdums. Bet šis punkts eksistē tikai uz kartēm, okeāna virsma tur ne ar ko neat­šķiras no citiem plazmatiskā izplatījuma rajo­niem.

Tad pirmo reizi solāristisko pētījumu vēs­turē atskanēja balsis, kas pieprasīja kodol­termisko līdzekļu pielietošanu. Būtībā tas bija daudz ļaunāk nekā atriebība: gribējām iznī­cināt to, ko mēs nespējam saprast. Gīzes re­zerves grupas priekšnieks Tsankens, kurš bija palicis dzīvs tikai kļūdas dēļ, — releju auto­māts nepareizi apzīmēja punktu, kur pārējie pētīja simetriādi, un Tsankens savā mašīnā ieradās notikuma vietā, burtiski, dažas minū­tes pēc eksplozijas (lidojot viņš vēl redzēja melno sēni) — brīdī, kad apsprieda šo priekš­likumu, piedraudēja, ka uzspridzinās Staciju kopā ar sevi un astoņpadsmit palikušajiem cilvēkiem; un var pieļaut, ka šis pašnāvnie­ciskais ultimāts, kaut gan oficiāli tas nekad nav atzīts, būs ietekmējis balsošanas rezul­tātus.

Bet laiki, kad planētu apmeklēja tik kuplas ekspedīcijas, jau aizgājuši pagātnē. Pašu Sta­ciju — tās būvi kontrolēja no satelītiem, un tā bija tāda mēroga inženierceltne, ka Zeme varētu ar to lepoties, ja nebūtu bijis okeāna, kas dažu sekunžu laikā spēja radīt miljonreiz lielākas konstrukcijas, — uzbūvēja diska veidā, divsimt metru diametrā, ar četriem stā­viem centrā un diviem pie apmales. Ar ani- hilācijas enerģiju darbinātie gravitori ļāva Stacijai karāties piecsimt līdz tūkstoš piecsimt metru augstumā virs okeāna; bez visas pa­rastās aparatūras, ar kādu apgādātas citu pla­nētu Stacijas un lielie Sateloīdi, tai bija spe­ciālas radarierīces, kas, tiklīdz okeāna līmenis sāka mainīties, spēja ieslēgt papildjaudu, tā ka tērauda disks, parādoties jauna briesmoņa dzimšanas pazīmēm, cēlās augšup stratosfērā.

Tagad Stacija bija gandrīz tukša. Kopš au­tomāti — man joprojām nezināmu iemeslu dēļ — bija ieslēgti apakšējās noliktavās, va­rēja klaiņot pa koridoriem, neviena nesatie­kot, — kā uz akli dreifējoša vraka, kura ma­šīnām ilgāks mūžs nekā komandai.

Kad liku plauktā Gīzes monogrāfijas devīto sējumu, man izlikās, ka ar pūkaina putu­plasta slāni pārklātais tērauds būtu notrīcējis zem manām kājām. Sastingu, bet trīsas vairs neatkārtojās. Bibliotēka bija labi izolēta no parēja korpusa, un vibrācijai varēja būt tikai viens iemesls. Kāda raķete būs startējusi no Stacijas. Šī doma atgrieza mani īstenībā. Vēl nebiju galīgi nolēmis, vai lidot, kā to vēlējās Sartoriuss. Ja izturēšos tā, it kā pilnībā atbal­stītu viņa plānus, vislabākajā gadījumā va­rēju vienīgi attālināt krīzi; biju gandrīz vai pārliecināts, ka lieta nonāks līdz sadursmei, jo nolēmu darīt visu iespējamo, lai glābtu Hareju. Viss bija atkarīgs no tā, vai Sartoriu- sam bija izredzes gūt panākumus. Viņa pār­svars pār mani bija milzīgs — kā fiziķis viņš orientējās problēmā desmitkārt labāk par mani, un es, lai cik tas nebūtu paradoksāli, varēju cerēt vienīgi uz okeāna izvirzīto uz­devumu sarežģītību. Visu nākošo stundu es kvernēju pie mikrofilmām, cenzdamies iz­makšķerēt kaut ko saprotamu sātaniskās ma­temātikas jūrā, kuras valodā runāja neitrīno procesu fizika. Sākumā man tas likās bezce­rīgi, it īpaši tāpēc, ka velnišķīgi grūtās neit­rīno lauka teorijas bija veselas piecas — droša zīme, ka neviena no tām nav pilnīga. Tomēr beigu beigās man izdevās atrast kaut ko, kas iedvesa cerības. Patlaban pierakstīju formulas, kad atskanēja klauvējiens.

Žigli piegāju pie durvīm un pavēru tās, ar savu ķermeni aizsedzot spraugu. Durvīs pa­rādījās Snauta sviedros spīdošā seja. Gaite­nis aiz_viņa muguras bija tukšs.

— A, tas esi tu, — es teicu, atdarīdams durvis. — Ienāc.

— Jā, tas esmu es, — viņš atteica.

Snauta balss bija aizsmakusi, zem iekaisu- šajāin acīm — maisiņi. Viņš bija uzlicis no gumijas darinātu spīdīgu pretradiācijas priekšautu ar elastīgām lencēm, no priekšauta apakšas rēgojās arvien to pašu notraipīto bikšu stilbi. Snauta skatiens apskrēja apaļo, vienmērīgi apgaismoto zāli un apstājās, kad viņš pamanīja tālāk pie krēsla stāvošo Ha­rej u. Mēs apmainījāmies ar zibenīgu skatienu, es pievēru plakstus, tad viņš viegli paklanī­jās, bet es, uzņemdams draudzīgu toni, teicu:

— Tas ir doktors Snauts, Harej. Snaut, tā ir … mana sieva.

— Es esmu … neievērojams ekipāžas lo­ceklis un tāpēc… — pauze bīstami ieilga,

— man nebija izdevības iepazīties …

Hareja pasmaidīja un pasniedza roku, viņš

to paspieda, kā man likās, mazliet apjucis, kādu brīdi blisināja acis un sastinga, skatīda­mies uz viņu, līdz beidzot es saņēmu viņu aiz pleca.

— Atvainojiet, — viņš tad sacīja Harej ai.

— Gribēju ar tevi parunāt, Kelvin …

— Nu, protams, — atbildēju ar augstākai sabiedrībai raksturīgu nepiespiestību; tas viss man likās kā lēta komēdija, tomēr nebija citas izejas. — Harej, mīļā, nepievērs mums uzmanību. Mums ar doktoru jāaprunājas par mūsu garlaicīgajām darba lietām …

Paņēmu Snautu pie elkoņa un aizvedu pie mazajiem krēsliņiem zāles pretējā pusē. Ha­reja apsēdās krēslā, kurā pirmīt biju sēdējis es, turklāt pastūma krēslu tā, lai, paceļot galvu no grāmatas, varētu mūs redzēt.

— Kā ir? — es klusi jautāju.

— Esmu šķirts, — viņš atbildēja svelpjošā čukstā.

Var būt, ka es iesmietos, ja man kādreiz atstāstītu šo notikumu un tādu sarunas sā­kumu, bet Stacijā mana humora izjūta bija paralizēta.

— Kopš vakardienas esmu nodzīvojis pāris gadus, Kelvin, — viņš piebilda. — Pāris diez­gan labus gadus. Un tu?

— Neko… — es pēc brīža atbildēju, jo nezināju, ko lai saku. Mīlēju viņu, bet jutu, ka tagad man no viņa jāuzmanās, pareizāk sakot, mani biedēja nolūks, kādā viņš pie manis atnācis.

— Neko … — Snauts atkārtoja tādā pašā tonī kā es. — Pat tā? …

— Par ko tu runā? — izlikos, ka nesaprotu.

Viņš piemiedza asinīm pieplūdušās acis un,

pieliecies tā, ka uz sejas jutu viņa silto elpu, čukstēja:

— Mēs iestiegam, Kelvin. Ar Sartoriusu es vairs nevaru sazināties, zinu vienīgi tik daudz, cik tev uzrakstīju, tas ir, to, ko viņš man pateica pēc šīs mūsu mazās konferen­ces …

— Viņš izslēdza videotelefonu? — es jau­tāju.

•— Nē. Viņam tur īssavienojums. Liekas, ka viņš to izdarīja tīšām vai… — Snauts izdarīja kustību ar dūri, kā kaut ko dragā­dams.

Klusēdams skatījos uz viņu. Kreisais mutes kaktiņš viņam sašķobījās neglītā smaidā.

— Kelvin, es atnācu, jo …

Viņš nepabeidza.

— Ko tu taisies iesākt?

— Tu domā šo vēstuli?… — es gausi at­bildēju. — Varu to izdarīt, neredzu iemesla, lai atteiktos, tāpēc arī te sēžu, gribēju orien­tēties …

— Nē, — viņš pārtrauca. — Ne tāpēc …

— Nē?… — pārjautāju, tēlodams izbrīnu. — Tad runā, es klausos.

— Sartoriuss, — viņš pēc brīža noburk­šķēja. — Viņam liekas, ka viņš atradis ceļu … zini.

Snauts nenolaida no manis acis. Es mierīgi sēdēju, cenzdamies saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi.

— Pirmkārt, šī lieta ar rentgenu. Tas, ko ar rentgenu darīja Gibariāns, atceries. Ir iespējama zināma modifikācija …

—i Kāda?

— Mēs vienkārši raidījām staru kuli okeānā un modulējām tikai tā intensitāti at­bilstoši dažādiem likumiem.

— Jā, es zinu to. Niļins jau to darīja. Un ļoti daudz citu.

— Pareizi, tikai viņi lietoja mīksto staro­jumu. Bet mums bija cietais, mēs triecām okeānā visu, kas atradās mūsu rīcībā, ar pilnu jaudu.

— Tam var būt nepatīkamas sekas, — es piebildu. — ANO un Četru konvencijas pār­kāpums.

— Kelvin… neizliecies. Tam taču tagad nav nekādas nozīmes. Gibariāns nav starp dzīvajiem.

— Ahā, Sartoriuss grib visu uzvelt viņam?

— Nezinu. Neesmu ar viņu par to runā­jis. Tas nav svarīgi. «Viesis» allaž ierodas tikai atmošanās brīdī, tāpēc Sartoriuss domā, ka ražošanas recepti okeāns, acīm redzot, no mums iegūst miega laikā. Tas uzskata, ka vis­svarīgākais mūsu stāvoklis ir tieši miegs. Tā­pēc viņš tā rīkojas. Un Sartoriuss grib viņam nodot realitāti — mūsu domas nomoda laikā —, saproti?

— Kādā veidā? Pa pastu?

— Asprātības atstāj vēlākam laikam. Šo izstaro jumu kūli modulēs kāda Stacijas ap­kalpes locekļa smadzeņu strāvas.

Man viss uzreiz kļuva skaidrs.

— Ahā, — es teicu. — Šis kāds esmu es. Ko?

— Jā. Viņš domāja tevi.

— Sirsnīgs paldies.

— Ko tu par to teiksi?

Es klusēju. Nekā nesacīdams, viņš lēni pa­raudzījās uz lasīšanā iegrimušo Hareju un pēc tam atkal pievērsās manai sejai. Jutu, ka kļūstu bāls. Nevarēju sevi novaldīt.

— Tātad kā? … — viņš jautāja.

Paraustīju plecus.

— Šo rentgenisko sprediķošanu par cilvēka diženumu es uzskatu par ākstību. Un tu arī. Varbūt ne?

— Tā?

— Jā.

— Tas ir ļoti labi, — viņš teica un pa­smaidīja, it kā es būtu izpildījis viņa vēlēša­nos. — Tātad tu esi pret Sartoriusa plānu?

Es vēl nesapratu, kā tas notika, bet no viņa acīm nolasīju, ka viņš bija panācis to, ko gri­bēja. Klusēju, ko gan es tagad varēju sacīt?

— Lieliski, — viņš teica. — Tāpēc, ka ir vēl viens projekts. Pārbūvēt Roša aparatūru.

— Anihilatoru? …

— Jā, Sartoriuss jau izdarījis aptuvenus aprēķinus. Tas ir reāli. Un nebūs pat vaja­dzīga liela jauda. Aparāts darbosies cauru diennakti vai neierobežoti ilgi, radīdams anti- lauku.

— Pa … pagaidi! Kā tu to iedomājies?!

— Ļoti vienkārši. Tas būs neitrīno anti- lauks. Parastā matērija paliek bez izmaiņām. Iznīcina tikai… neitrīno sistēmu. Saproti?

Viņš apmierināti pasmaidīja. Es sēdēju ar puspavērtu muti. Pamazām viņš pārstāja smaidīt. Sarauca pieri, pētījoši skatījās manī un gaidīja.

— Tātad pirmo projektu — «Domas» mēs atmetam. Ko? Otro? Sartoriuss pie tā jau sēž. Nosauksim to «Brīvība».

Aizvēru uz brīdi acis. Steidzīgi apsvēru. Snauts nebija fiziķis. Sartoriuss izslēdza vai iznīcināja videotelefonu. Ļoti labi.

— Es to nosauktu precīzāk — «Slak­tiņš» … — es gausi pateicu.

— Pats biji slaktētājs. Varbūt ne? Bet tagad tas būs kaut kas pavisam cits. Nekādu «viesu», nekādu F būtņu — nekā. Jau materializēša- nās sākuma momentā iestāsies sairums.

— Tas ir pārpratums, — es atteicu, ar smaidu kratīdams galvu; cerēju, ka izskatos pietiekami dabisks. — Tas nav morālisks pe­

dantisms, tikai pašsaglabašanās instinkts. Es nevēlos mirt, Snaut.

— Ko? …

Viņš bija pārsteigts un aizdomīgi skatījās uz mani. izvilku no kabatas saburzītu lapiņu ar formulām.

— Es arī esmu par to domājis. Tas tevi pār­steidz? Es taču pirmais izvirzīju neitrīno hi­potēzi, vai ne? Paskaties. Antilauku var iero­sināt. Parastajai matērijai tas ir nekaitīgs. Tas tiesa. Bet destabilizācijas momentā, kad nei­trīno sistēma sairst, atbrīvojas stabilizācijas enerģijas pārpalikums. Pieņemot uz viena miera masas kilogramu desmit astotajā pa­kāpē ergu, vienai F būtnei dabūjam piecas līdz septiņas reizes desmit astotajā pakāpē. Zini, ko tas nozīmē? Tas līdzinās neliela urāna lādiņa sprādzienam Stacijā.

— Ko tu saki! Bet… bet Sartoriusam va­jadzēja to ņemt vērā …

— Nav obligāti, — es noliedzu ar ļaunu smaidu. — Redzi, lieta tāda, ka Sartoriuss pie­der pie Frēzera un Kajolli skolas. Viņi uz­skata, ka sairšanas brīdī visa saites enerģija atbrīvojas gaismas starojuma veidā. Tas vienkārši būtu spēcīgs uzliesmojums, iespē­jams, ne gluži nekaitīgs, bet ne iznīcinošs. Taču eksistē arī citas hipotēzes, citas neitrīno lauka teorijas. Pēc Kaijata, pēc Avalova, pēc Siona, emisijas spektrs ir krietni plašāks, bet maksimumu tas sasniedz cieto gamma staru diapazonā. Tas jauki, ka Sartoriuss tic saviem skolotājiem un viņu teorijai, bet ir citi, Snaut. Un zini, ko tev pateikšu? — es turpinājii, redzēdams, ka mani vārdi atstāja iespaidu. — Jāņem vērā ari okeāns. Ja viņš izdarīja to, ko ir izdarījis, tad noteikti ar optimālo metodi. Citiem vārdiem: viņa rīcība, man rādās, ir arguments par labu citai sko­lai — pret Sartoriusu.

— Iedod man šo lapiņu, Kelvin …

Pasniedzu viņam to. Viņš pielieca galvu,

pūlēdamies saprast manus ķeburus.

— Kas tas ir? — viņš parādīja ar pirkstu.

Paņēmu no viņa zīmīti.

— Tas? Lauka transmutācijas tenzors.

— Dod šurp …

— Kam tev? — zināju, kāda būs atbilde.

— Jāparāda Sartoriusam …

— Kā vēlies, — es vienaldzīgi atteicu. — Vari to paņemt. Tikai redzi, neviens to nav pārbaudījis eksperimentāli, tādas struk­tūras mēs vēl nepazīstam. Viņš tic Frēzeram, bet mani aprēķini ir pēc Siona. Viņš tev sacīs, ka es neesmu fiziķis un Sions arī tāds nav. Vismaz viņa izpratnē. Bet tā ir tēma disku­sijai. Nenovēlu sev diskusiju, kuras iznākumā es varu pārvērsties tvaikos, lai Sartoriusa slava augtu lielāka. Tevi varu pārliecināt, viņu ne. Pat nemēģināšu.

— Un ko tu gribi pasākt? … Viņš pie tā strādā, — Snauts pateica vienmuļā balsī. Viņš sakumpa, viss viņa mundrums izgaisa. Nezi­nāju, vai viņš man tic, bet man jau bija viss vienalga.

— To, ko dara cilvēks, kuru grib nogali­nāt, — es klusi atbildēju.

— Mēģināšu ār viņu sazināties. Varbūt viņš domā par kaut kādiem drošības līdzek­ļiem, — Snauts nomurmināja un pievērsa ska­tienu man. — Klausies, bet ja nu tomēr? … To, pirmo projektu. Ko? Sartoriuss piekritīs. Noteikti. Tad būtu … katrā gadījumā… kaut kādas izredzes …

— Tu tam tici?

— Nē, — viņš nekavējoties atbildēja. — Tikai… kas tur slikts?

Negribēju pārāk ātri piekrist, tieši tas man bija vajadzīgs. Viņš kļuva par manu sabied­roto novilcināšanas spēlē.

— Padomāšu, — es teicu.

— Nu, es aizeju, — Snauts pieceļoties sa­cīja. Viņam nokrakstēja visi kauli, ceļoties augšā no krēsla. — Tātad encefalogrammu ļausi sev izdarīt? — viņš jautāja, ar pirkstiem berzēdams priekšauta virsmu, it kā gribētu notīrīt neredzamu traipu.

— Labi, — es teicu.

Nepievērsdams uzmanību Harej ai (viņa skatījās uz šo ainu klusējot, turēdama grā­matu uz ceļiem), viņš piegāja pie durvīm. Kad tās aizvērās, es piecēlos. Izgludināju lapiņu, kuru turēju rokā. Formulas bija īstas. Nebiju tās viltojis. Tikai nezinu, vai Sions būtu vie­nis prātis ar mana risinājuma gaitu. Droši vien ne. Satrūkos. No mugurpuses pienāca Hareja un pieskārās manai rokai.

— Kris!

— Ko, mīļa?

— Kas tas bija?

— Es tev teicu. Doktors Snauts.

— Kas viņš par cilvēku?

— Maz viņu pazīstu. Kāpēc tu jautā?

— Viņš tā uz mani skatījās …

— Būsi viņam iepatikusies.

— Nē, — viņa pakratīja galvu. — Tas bija pavisam savāds skatiens. Viņš skatījās uz mani kā … it kā …

Viņa nodrebēja, pacēla uz mani acis un tūlīt pat tās nolaida.

— Iesim no šejienes prom …