Solaris

APSPRIEDE

Es gulēju augšpēdu, man uz pleca viņas galva, prātā nevienas domas. Tumsa, kas pie­pildīja istabu, sabiezēja. Dzirdēju soļus. Sie­nas izgaisa. Kaut kas milža virs manis, aiz­vien augstāk, bezgalīgi. Es sastingu, tumsas apņemts, bez pieskārieniem iekļauts tumsas skāvienā, jutu tās dzidro, elastīgo caurspīdī­gumu. Lielā tālumā saklausīju sirdi. Agonijas gaidās koncentrēju visu uzmanību, spēku pa­liekas, bet agonija nenāca. Vienīgi kļuvu ar­vien mazāks, bet neredzamās debesis, nere­dzamie horizonti, bezformas izplatījums bez mākoņiem, zvaigznēm, atkāpjoties un augot veidoja mani par savu centru, es pūlējos ie­spraukties savā guļas vietā, bet zem manis vairs nekā nebija, un tumsa vairs neko ne­slēpa. Sažņaudzu rokas, aizsedzu ar tām seju. Tās vairs nebija. Pirksti izgāja cauri, gribēju kliegt, kaukt.. .

Istaba bija kļuvusi zili pelēka. Mēbeles, plaukti, kakti starp sienām iezīmēti it kā pla­šiem matētiem triepieniem, viss bezkrāsains, tikai kontūras vien. Žilbinošs, pērļains bal­tums vizēja klusumā aiz loga. Biju nosvīdis slapjš, paskatījos sānis, viņa raudzījās manī.

— Tev notirpa roka?

— Ko?

Viņa pacēla galvu. Acis bija tādā paša krāsā kā istaba, pelēkas, tās mirdzēja melno skropsta ielokā. Iekams sapratu vārdus, sajutu viņas čuksta siltumu.

— Nē. Ak tā, jā.

Uzliku roku viņai uz pleca. Tiklīdz biju pieskāries viņai, man pārskrēja tirpas. Lē­nām viņu apkampu ar otru roku.

— Tu redzēji sliktu sapni.

— Sapni? Jā, sapni. Un tu negulēji?

— Nezinu. Varbūt ne. Man negribas gulēt. Bet tu guli. Kāpēc tu tā skaties?

Pievēru acis. Jutu sīki, ritmiski sitam viņas sirdi, turpat, kur mazliet lēnāk pukstēja ma­nējā. «Butaforija,» es nodomāju. Bet mani nekas nepārsteidza, pat mana paša vienal­dzība ne. Bailes un izmisums jau palika aiz muguras. Es atrados tālāk, o, tik tālu neviens vēl nav bijis. Ar lūpām pieskāros viņas kak­lam, noskūpstīju mazu, gludu kā gliemežvāka iekšiene bedrīti starp cīpslām. Arī te sita pulss.

Atbalstījos uz elkoņa. Nekādas blāzmas, ne­kādu rītausmas maigo nokrāsu, horizontu ap­ņēma pelēkzili kāvi, pirmais stars caururba istabu kā bulta, viss ievizuļojās atspulgu

rotaļā, varavīkšņainas ugunis iedegās spo­gulī, rokturos, niķelētās caurulēs, likās, ka gaisma triecas katrā priekšmetā, kas gadās ceļā, it kā gribēdama atbrīvot, uzspridzināt šauro telpu. Vairs nebija iespējams skatīties. Aizgriezos. Harej as acu zīlītes sašaurinājās un pievērsās manai sejai.

— Vai jau sākas diena? — viņa jautāja klusinātā balsī.

Tas bija it kā pa pusei miegā, pa pusei īstenībā.

— Te vienmēr tā, mīļā.

— Bet mēs?

— Ko mēs?

— Ilgi te būsim?

Man gribējās smieties. Bet, kad no manām krūtīm izlauzās neskaidras skaņas, tie nebija smiekli.

— Domāju, ka diezgan ilgi. Tu negribi?

Harej as plaksti nodrebēja. Viņa uzmanīgi

vēroja mani. Vai viņa mirkšķināja acis? Ne­biju pārliecināts. Viņa pavilka segu, un es redzēju uz viņas pleca iesārtojamies mazu, trīsstūrainu dzimumzīmīti.

— Kādēļ tu tā skaties?

— Tāpēc, ka tu esi skaista.

Viņa pasmaidīja. Bet tā bija tikai pieklā­jība, pateicība par komplimentu.

— Tiešām? Tu skaties tā, it kā … it kā …

— Kas?

— It kā kaut ko meklētu.

— Nerunā niekus!

— Nē, it kā tu domātu, ka ar mani kaut kas ir noticis vai es tev kaut ko nebūtu pateikusi.

— Kāpēc tā?

— Ja jau tu tā liedzies, tad noteikti. Bet lai nu paliek.

Aiz liesmojošiem logiem dzima nāvējoša zila tveice. Ar roku aizsedzis acis, sameklēju brilles. Tās gulēja uz galda. Atsēdos uz gultas, uzliku acenes un ieraudzīju viņas attēlu spo­gulī. Viņa kaut ko gaidīja. Kad atkal apgūlos viņai blakus, viņa pasmaidīja.

— Bet man?

Uzreiz sapratu:

— Brilles?

Piecēlos un sāku rakņāties atvilktnēs, pār­baudīju galdiņu pie loga. Atradu divus pārus, abus pārāk lielus. Pasniedzu viņai. Viņa pie­laikoja, bet brilles noslīdēja iīdz pat degun­galam.

Ar stieptu čīkstienu aizvērās logu aizsarg- plāksnes. Vēl mirklis, un Stacijā, kas līdzīgi bruņurupucim ieslēpās savā čaulā, iestājās nakts. Taustīdamies noņēmu viņai acenes un kopā ar savām noliku zem gultas.

— Ko mēs darīsim? — viņa jautāja.

— To, ko dara naktī, — gulēsim.

— Kris!

— Ko?

— Varbūt sagatavot tev jaunu kompresi?

— Nē, nevajag. Nevajag … mīļā.

Tad, pats nesaprotu kāpēc, varbūt izlikda­mies, — bet pēkšņi tumsā apskāvu viņas trauslos plecus un, juzdams, ka tie trīc, noti­cēju viņai. Kaut gan neesmu pārliecināts. Man piepeši sāka likties, ka es krāpju viņu, nevis viņa mani, ka viņa ir īsta.

Pēc tam vēl vairākas reizes laidos snaudā, bet arvien mani no miega izrāva krampji; sirds, kas neganti dauzījās, lēnām norima, līdz nāvei noguris, spiedu viņu sev klāt. Viņa ļoti uzmanīgi pieskārās manai sejai, pierei, pār­baudot, vai man nav temperatūra. Tā bija Hareja. Citas, īstākas, nevarēja būt.

Pēc šīs domas manī kaut kas izmainījās. Es pārtraucu cīņu. Gandrīz momentāni aizmigu.

Mani uzmodināja viegls pieskāriens. Pieri ieskāva patīkams vēsums. Kaut kas mitrs un mīksts sedza manu seju, tad apliekamais lē­nām pacēlās, un es ielūkojos pār mani nolīku- šajā Harej as sejā. Abām rokām viņa izgrieza marli virs porcelāna bļodiņas. Blakus stāvēja pudelīte ar šķidrumu pret apdegumiem. Viņa man uzsmaidīja.

— Tev nu gan ir ciets miegs, — viņa teica un uzlika marli no jauna. — Vai sāp?

— Nē.

Saraucu pieri. Tiešām, tagad apdegumu vairs nejutu.

Hareja sēdēja uz gultas malas, ietinusies baltā, oranži svītrotā vīriešu peldmētelī. Mel­nie mati bija izrisuši uz apkakles, piedurknes uzrotītas līdz pat elkoņiem, lai netraucētu.

Jutu velnišķīgu izsalkumu, gandrīz divdes­mit stundas neko nebiju ēdis. Kad Hareja bei­dza pūlēties ap manu seju, es piecēlos. Pēkšņi ieraudzīju divas pilnīgi vienādas baltas klei­tas ar sarkanām pogām, vienu, kuru es viņai biju palīdzējis novilkt, uzšķērsdams dekoltē, otru, kurā viņa ieradās vakar. Šoreiz viņa pati

ar šķērēm izardīja šuvi. Pateica, ka droši vien rā vēj slēdzis sabojājies.

Šīs divas vienādās kleitas bija visbriesmī­gākais no visa, ko līdz šim biju piedzīvojis. Hareja kārtoja zāļu skapīti. Slepus aizgriezos no viņas un ar zobiem iecirtos dūrē līdz asi­nīm. Arvien vēl skatoties uz šīm divām klei­tiņām vai, pareizāk, uz vienu un to pašu, di­vas reizes atkārtotu, sāku kāpties uz durvju pusi. No krāna joprojām ar troksni lija ūdens. Atdarīju durvis, klusām izslīdēju gaitenī un piesardzīgi tās aizvēru.

Dzirdēju vāju plūstoša ūdens šalkšanu un pudeļu šķindu, tad pēkšņi šīs skaņas pār­trūka. Koridorā dega iegarenas griestu lam­pas, neskaidrs atstarotas gaismas plankums krita uz durvīm, pie kurām es gaidīju ar sa­kostiem zobiem. Turēju rokturi, kaut arī ne­cerēju, ka spēšu to noturēt. Spējš rāviens gandrīz izsita man to no rokām, bet durvis ne­atvērās, tikai nodrebēja un sāka briesmīgi krakšķēt. Apstulbis palaidu rokturi un atkā­pos. Ar durvīm notika kaut kas neiedomā­jams, gludā plastmasas plāksne ieliecās, it kā kāds no manas puses to spiestu uz iekšpusi, uz istabu. Sīkām lauskām sāka atšķelties emalja, atkailinot durvju stenderes tēraudu, kas saspringa arvien vairāk. Es pēkšņi sa­pratu: viņa nevis grūda durvis, kas vērās uz gaiteni, bet mēģināja tās atdarīt, velkot uz savu pusi. Gaismas atspīdums uz baltās vir­smas sašķobījās kā ieliektā spogulī, atskanēja skaļš krakšķis, un monolītā, līdz pēdējai ie­spējai izliektā plāksne ieplīsa. Tai pašā laikā no durvīm izrautais rokturis ielidoja istabā. Caurumā tūlīt kļuva redzamas asiņainas ro­kas, kas, atstājot uz lakojuma sarkanas pēdas, vilka tālāk — durvis salūza divās daļās, sa­griezās eņģēs greizi, un balti oranžs radījums ar nedzīvu, zilganu seju, asaraini elsojot, me­tās man pie krūtīm.

Ja šī aina nebūtu mani paralizējusi, es droši vien mēģinātu aizbēgt. Hareja konvulsīvi cīnījās pēc elpas, sita galvu pret manu plecu, purinot savus izjukušos matus. Kad es viņu apkampu, sajutu, ka viņa neturas uz kājām. Izspraucies gar sašķaidīto durvju spārnu, ienesu viņu istabā un noliku gultā. Viņas nagi bija salauzti un asinīm noplūduši. Kad viņa pagrieza roku, ieraudzīju pilnīgi sadriskāto delnas iekšpusi. Ielūkojos viņas sejā: atvērtās acis bez izteiksmes skatījās man cauri.

— Harej!

Viņa kaut ko nesaprotami murmināja.

Tuvināju pirkstus viņas acij. Plaksts aizvē­rās. Piegāju pie zāļu skapīša. Gulta iečīkstē­jās. Pagriezos. Viņa sēdēja izslējusies, ar iz­bailēm skatīdamās uz savām asiņainajām ro­kām.

— Kris, — viņa ievaidējās, — es … es … kas ar mani noticis?

— Uzlaužot durvis, tu savainoji rokas, — es vēsi teicu.

Kaut kas notika ar manām lūpām, sevišķi ar apakšējo, kas bija kā notirpusi. Iekodos tajā ar zobiem.

Hareja brīdi skatījās uz robotajiem plast­masas gabaliem, kas brīvi nokarājās no dur­vju stenderes, tad pievērsa acis man. Zods vi­ņai iedrebējās, redzēju, kā viņa pūlējās pār­varēt bailes.

Nogriezu gabalu marles, izņēmu no skapīša pulveri, ar ko apkaisīt brūces, un atgriezos pie gultas. Viss, ko nesu, pēkšņi izslīdēja no manām atslābušajām rokām, stikla trauciņš ar želatīna plēvi saplīsa, bet es pat nepielie- cos. Nekas vairs nebija vajadzīgs.

Saņēmu viņas roku. Nagus vēl apņēma plāna sakaltušu asiņu apmale, bet brūces bija izgaisušas, un delnas iekšpusi klāja jauna, sārta āda. Tā manu acu priekšā kļuva arvien baltāka.

Apsēdos, noglaudīju viņas seju un mēģi­nāju pasmaidīt; nevaru apgalvot, ka man tas būtu izdevies.

— Kāpēc tu to izdarīji, Harej?

— Nē. To … es?

Viņa ar skatienu parādīja uz durvīm.

— Jā. Neatceries?

— Nē. Tas ir, pamanīju, ka tevis nav, stipri pārbijos un …

— Un ko?

— Sāku tevi meklēt, nodomāju, ka varbūt tu esi vannas istabā …

Tikai tagad pamanīju, ka skapis ir nobīdīts sāņus un redzama ieeja uz vannas istabu.

— Un vēlāk?

— Skrēju pie durvīm.

— Un?

— Neatceros. Kaut kam bija jānotiek?

— Kam?

— Nezinu.

— Bet ko tu atceries? Kas bija pēc tam?

— Sēdēju te, uz gultas.

— Bet to, ka es tevi atnesu, neatceries? Viņa svārstījās. Lūpu kaktiņi noslīdēja uz

leju, seja saspringa.

— Man liekas … Varbūt. Pati nezinu. Viņa nolaida kājas uz grīdas un piecēlās.

Piegāja pie salauztajām durvīm.

— Kris!

No mugurpuses apskāvu viņas plecus. Viņa drebēja. Tad aši apgriezās, meklēja manu ska­tienu.

— Kris, — viņa čukstēja. — Kris . ..

— Nomierinies.

— Kris, bet ja nu man ir epilepsija .. . Kris? Epilepsija, žēlīgais dievs! Man gribējās smieties.

— Ko nu, mīļā. Durvis vienkārši, zini, te ir tādas, nu, tādas durvis .. .

Mēs atstājām istabu, kad ārējā aizsargplāk- sne ar stieptu čīkstoņu atsedza logus, parādot okeānā grimstošu saules disku.

Devāmies uz nelielu virtuvīti koridora viņā galā. Saimniekojām abi ar Hareju, pārmeklē­jot ledus skapjus un pieliekamos. Uzreiz pa­manīju, ka viņa ne sevišķi orientējas ēdiena gatavošanā un prot tikai nedaudz vairāk kā atvērt konservu kārbas, tas ir, tikpat maz, cik es. Notiesāju divu tādu kārbu saturu un iz­dzēru neizmērojamu daudzumu kafijas. Arī Hareja ēda, bet tā, kā reizēm ēd bērni, negri­bēdami apbēdināt pieaugušos, pat ne ar pie­spiešanos, bet mehāniski un vienaldzīgi. Pēc tam devāmies uz mazo operāciju zāli blakus radiostacijai; man padomā bija kāds plāns. Pateicu, ka gribu viņu izmeklēt, nosē­dināju uz saliekamā krēsla un dabūju no ste­rilizatora šļirci un adatas. Zināju gandrīz no galvas, kur kas atrodas, tā mēs bijām izdresēti treniņos Stacijas kopijā uz Zemes. Paņēmu pilienu asins no viņas pirksta, izdarīju uz­triepi, izkaltēju sausinātājā un, ievietojis aug­stā vakuumā, apsmidzināju ar sudraba joniem.

Šī lietišķā darbošanās mani nomierināja. Hareja, atlaidusies uz saliekamā krēsla spil­veniem, aplūkoja ar aparātiem pieblīvēto telpu.

Klusumu pārtrauca nevienmērīgs iekšējā telefona zvans. Pacēlu klausuli.

— Kelvins, — es teicu un nenovērsu acis no Harej as. Viņu bija pārņēmusi apātija, it kā pēdējās stundās piedzīvotie notikumi būtu viņu novārdzinājuši.

— Tu esi operāciju zālē? Beidzot! — sa­klausīju it kā atvieglojuma nopūtu.

Runāja Snauts. Gaidīju, piespiedis klausuli pie auss.

— Tev ir viesis, ko?

— Jā.

— Un esi aizņemts?

— Jā.

— Neliela izmeklešana, hm?

— Un tad? Gribi saspēlēt šaha partiju?

— Izbeidz, Kelvin. Sartoriuss grib tevi re­dzēt. Pareizāk sakot — mūs abus.

— Tas ir jaunums! — es pārsteigts atbil­dēju. — Bet kas ir ar … — es aprāvos un tad pabeidzu: —- Vai viņš ir viens?

— Nē. Es neprecīzi izteicos. Viņš grib pa­runāties ar mums. Mēs visi savienosimies ar videotelefona palīdzību, tikai aizklāsim ekrā­nus.

— Ak tā? Kāpēc tad viņš pats man nepie­zvanīja? Kautrējas?

— Kaut kas tamlīdzīgs, — Snauts neskaidri noburkšķēja. — Kā tad paliek?

— Runa ir par vienošanos? Teiksim, pēc stundas. Labi?

— Labi.

Redzēju viņu uz ekrāna, tikai seju, ne lie­lāku par delnu. Kādu brīdi, ko pavadīja viegls strāvas troksnis, viņš pētījoši skatījās man acīs. Beidzot, mazliet svārstīdamies, teica:

— Kā tev klājas?

— Ciešami. Un kā tev?

— Liekas, ka mazliet sliktāk nekā tev. Vai es varētu …

— Gribi atnākt pie manis? — es atskārtu. Pāri plecam paskatījos uz Hareju. Viņa gu­lēja, nolikusi galvu uz spilvena un sakrusto­jusi kājas, un kā garlaikodamās mētāja sudra­botu bumbiņu, ar kuru noslēdzās ķēdīte pie krēsla atbalstņa.

— Rimsties, vai dzirdi? Rimsties! — manu dzirdi aizsniedza Snauta paceltā balss.

Ieraudzīju uz ekrāna viņa profilu. Pārējo nedzirdēju, viņš aizsedza ar roku mikrofonu, bet redzēju, kā kustējās viņa lūpas.

— Nē, nevaru atnākt. Varbūt vēlāk. Tā­tad pēc stundas, — viņš ātri pateica, un ek­rāns nodzisa.

Es uzkarināju klausuli.

— Kas tas bija? — Hareja vienaldzīgi jau­tāja.

— Ir te tāds vīrs. Snauts. Kibernetiķis. Tu viņu nepazīsti.

— Vai vēl ilgi jāgaida?

— Tev garlaicīgi? — es jautāju.

Pirmo, kas pagadījās preparātu sērijā, ievietoju neitrīno mikroskopa kasetē un pēc kārtas nospiedu slēdžu krāsainos taustiņus. Dobji iedūcās spēka lauki.

— Izpriecu te nav daudz, un, ja mana sa­biedrība tevi neapmierinās, tad nebūs labi, — es teicu, izklaidīgi pagarinot pauzes starp vār­diem. Tai pašā laikā ar abām rokām pievilku klāt lielo, melno aparātu, kurā spīdēja mikro­skopa okulārs, un iespiedu pieri mīkstā gumi­jas lodziņā. Hareja kaut ko pateica, bet tas mani neaizsniedza. It kā no liela augstuma redzēju milzīgu, sudraboti mirdzošu tuksnesi. Vieglā dūmakā tīti, it kā sasprēgājuši un sa- dēdējuši tanī zvilnēja plakani, klinšaini pau- guriņi. Tie bija sarkanie ķermenīši. Pieliku asumu un, neatraudams acis no okulāriem, arvien vairāk iedziļinājos sudrabaini kvēlo­jošā klajumā. Vienlaikus ar kreiso roku griezu galdiņa regulējošo rokturi un, kad vientuļam laukakmenim līdzīgais punktiņš ievirzījās melno līniju krustojumā, palielināju attēlu. Objektīvs tuvojās deformētam, vidū iekritušam eritrocītam, kurš nu jau izskatī­jās pēc apaļa, klinšaina krātera, ar melnām, asām ēnām apmales padziļinājumos. Tad šī apmale, ko klāja adataina, kristalizēta sud­raba jonu kārtiņa, pazuda aiz mikroskopa lauka robežām. Parādījās duļķainas, it kā caur opalescējošu ūdeni redzamas, pusizkusušu, sametušos olbaltuma ķēdīšu kontūras. Notvē­ris melnajā krustojumā kādu no olbaltuma drupu sablīvējumiem, lēnām virzīju palielinā­šanas sviru tālāk, aizvien tālāk . .. kuru katru brīdi šim ceļojumam dziļumā vajadzēja beig­ties .. . vienas molekulas plakanā ēna aizpil­dīja visu ekrānu … noskaidrojās … tūlīt!

Tomēr nekas nenotika. Man vajadzēja ieraudzīt atomu drebošos plankumus, līdzīgus trīsošam receklim, bet to nebija. Ekrānā kvē­loja tīrs sudrabs. Pagrūdu sviru līdz galam. Dūkoņa nikni pieauga, bet es joprojām neko neredzēju. Atkārtots spalgs signāls deva man ziņu, ka aparatūra ir pārslogota. Vēlreiz ieskatījos sudrabainajā tukšumā un izslēdzu strāvu.

Paskatījos uz Hareju. Viņa žāvādamās at­vēra muti, bet tad veikli žāvas pārvērta par smaidu.

— Kā tur ir ar mani? — viņa jautāja.

— Ļoti labi, — atteicu. — Domāju, ka . . . nemaz nevar būt labāk.

Joprojām skatījos uz viņu, atkal juzdams šīs tirpas apakšlūpā. Kas īsti bija noticis? Ko tas nozīmēja? Šis ārēji tik vārgais un traus­lais, taču būtībā neiznīcināmais ķermenis — savos pamatos sastāvēja no nekā? Uzsitu ar dūri pa mikroskopa cilindrisko korpusu. Var­būt kāds defekts? Varbūt nefokusējas lauki? … Nē, es zināju, ka aparatūra ir kār­tībā. Nokāpu pa visiem pakāpieniem: šūnas, olbaltuma konglomerāts, molekulas, — viss izskatījās tieši tā, kā esmu redzējis tūkstoš preparātos. Bet pēdējais solis uz leju izgaisa tukšumā.

Paņēmu viņai asinis no vēnas un pārlēju mērcilindrā. Sadalīju daļās un ķēros pie analī­zes. Tā aizņēma vairāk laika, nekā domāju, mazliet bija aizmirsušās iemaņas. Reakcijas izrādījās normālas. Visas. Bet ja nu . ..

Uzpilināju sarkanajai asins pērlītei koncen­trētu skābi. Nokūpēja, lāse kļuva pelēka, pār­klājās ar netīru putu kārtiņu. Sadalīšanās. De- naturācija. Tālāk, tālāk! Pasniedzos pēc mēģe­nes. Kad pagriezos atpakaļ, plānais stikla trauks gandrīz izšļuka man no pirkstiem.

Pašā mēģenes dibenā zem netīrā uzvirdņa no jauna parādījās tumši sarkans slānis. Skā­bes sadedzinātās asinis atjaunojās! Tas bija bezjēdzīgi! Tas bija neiespējami!

— Kris! — es izdzirdu it kā no liela tā­luma. — Telefons, Kris!

— Ko? Ak tā, paldies.

Telefons zvanīja jau sen, tikai tagad to sa­dzirdēju.

— Kelvins, — pacēlu klausuli.

— Snauts. Es ieslēdzu līniju tā, ka mēs va­ram dzirdēt visi trīs vienlaicīgi.

— Sveiciens jums, doktor Kelvin, — at­skanēja Sartoriusa augstā, nazālā balss. Šķita, ka runātājs, aizdomu pilns, modrs un ārēji mierīgs, uzsāk ceļojumu pa laipām, kas uz katra soļa bīstami salīgojas.

— Esiet sveicināts, doktor! — atbildēju.

Man gribējās smieties, bet nebiju pārlieci­nāts, vai šīs jautrības iemesli man ir pietie­kami skaidri. Par ko tad es varēju smieties? Turēju kaut ko rokā: mēģeni ar asinīm. Pa­kratīju to. Asinis jau bija sarecējušas. Var­būt viss, kas notika iepriekš, bija tikai murgi? Varbūt man tikai tā izlikās?

— Gribēju kolēģiem darīt zināmus dažus apsvērumus, kas saistīti ar … ē … fanto­miem, — dzirdēju un tai pašā laikā nedzir­dēju Sartoriusu. Balss centās izlauzties līdz manai apziņai. Es pretojos šai balsij, jopro­jām pētīdams mēģeni ar sarecējušām asinīm.

— Dēvēsim tos par F būtnēm, — Snauts žigli piemetināja.

— A, lieliski.

Ekrāna vidū melnoja vertikāla līnija, par zīmi, ka vienlaicīgi uztveru divus kanālus, — abpus līnijai bija jābūt manu sarunu biedru sejām. Stikls tomēr palika tumšs, un vienīgi šaura, spīdoša strēmelīte visgarām rāmītim liecināja, ka aparatūra darbojas, tikai ekrāni ar kaut ko aizsegti.

— Katrs no mums ir izdarījis dažādus eks­perimentus … — atkal tā pati piesardzība runātāja nazālajā balsī. Klusuma mirklis. — Varbūt vispirms sniegsim cits citam infor­māciju, bet vēlāk es varētu izklāstīt to, ko esmu konstatējis personiski… Varbūt jūs pirmais, doktor Kelvin? .. .

— Es?

Pēkšņi sajutu Harej as skatienu. Noliku mē­ģeni uz galda tā, ka tā paripoja zem statīva ar stikliem, un, ar papēdi piebīdījis sev tuvāk augstu trijkāji, apsēdos. Pirmajā brīdī gribēju atteikties, bet sev par pārsteigumu sacīju:

— Labi. Neliela apspriešanās? Labi! Tikpat kā nekā neesmu paveicis, bet varu runāt. Viens histoloģisks preparāts un pāris reak­ciju. Mikroreakciju. Palika iespaids, ka …

Līdz šim brīdim man nebija ne jausmas, ko lai stāstu. Piepeši manī it kā atvērās slūžas:

— Viss normas robežās, bet tā ir komēdija. Maska. Savā ziņā tā ir superkopija: reprodu- cējums precīzāks par oriģinālu. Tas nozīmē, ka tur, kur cilvēkā mēs atduramies pret dis- krētības robežu, strukturālās dalāmības ro­bežu, šinī gadījumā, pateicoties subatomu struktūrai, ceļš ved tālāk!

— Tūlīt. Tūlīt. Kā jūs to saprotat? — Sarto­riuss jautāja.

Snauts klusēja. Bet varbūt tas bija viņš, kas paātrināti elpoja klausulē? Hareja paskatījās uz manu pusi. Sapratu, ka uzbudinājumā pē­dējos vārdus esmu gandrīz vai izkliedzis. At­jēdzies, salīku uz sava neērtā ķeblīša un aiz­vēru acis. Kā to lai izsaka?

— Mūsu ķermeņa vissīkākais konstruktī­vais elements ir atoms. Domāju, ka F būtnes uzbūvētas no vēl niecīgākām daļiņām nekā parastie atomi. Daudz niecīgākām…

— No mežoņiem? … — Sartoriuss pateica priekšā. Viņš nemaz nebija pārsteigts.

— Nē, ne no mežoņiem … Mežoņus varētu konstatēt. Atšķirtspēja šai aparatūrai — te pie manis, lejā — sasniedz desmit mīnus div­desmitajā pakāpē angstrēmu. Pareizi? Bet pat ar šādu palielinājumu nekas nav redzams. Tātad tie nav mežoni. Drīzāk laikam neitrīno.

— Kā jūs to saprotat? Neitrīno sistēmas taču ir nestabilas …

— Nezinu. Neesmu fiziķis. Iespējams, ka tos stabilizē kaut kāds spēka lauks. Neesmu šai lietā kompetents. Katrā ziņā, ja viss ir tā, kā stāstu, tad F būtnes sastāv no daļiņām, kas ir vismaz desmit tūkstoš reizes mazākas par atomiem. Bet tas nav viss! Ja šūnas un olbal­tuma molekulas būtu uzbūvētas tieši no šiem «mikroatomiem», tad mēs tās redzētu attiecīgi samazinātas. Un sarkanos asinsķermenīšus arī, un fermentus, visu, bet nekā tamlīdzīga nav. No tā izriet, ka visi olbaltumi, šūnas, šūnu kodoli ir tikai maska! īstā struktūra, kas atbildīga par «viesa» funkcionēšanu, slēpjas dziļāk.

— Bet, Kelvin! — Snauts gandrīz ieklie­dzās.

Es šausmās apklusu. Pasacīju «viesis»? Jā, bet Hareja to nedzirdēja. Starp citu, viņa to nesaprastu. Ar roku balstīdama galvu, viņa skatījās pa logu, viņas smalkais, skaidrais profils iezīmējās uz purpursarkanas blāzmas fona. Klausule klusēja. Dzirdēju tikai tālus elpas vilcienus.

— Kaut kas te ir, — Snauts nomurmināja.

— Jā, iespējams, — Sartoriuss piebilda, — tikai mums jāpārvar viens šķērslis: okeāns nesastāv no šīm Kelvina hipotētiskajām daļi­ņām. Tas sastāv no parastajām.

— Varbūt viņš spēj sintezēt arī tādas, — es piezīmēju.

Piepeši mani pārņēma apātija. Šī saruna ne­bija pat smieklīga. Tā bija nevajadzīga.

— Bet tas izskaidrotu šo neparasto preto­šanās spēju, — Snauts nomurmināja. — Un reģenerācijas tempus. Varbūt pat enerģijas avots atrodas tur, dzelmē, viņām taču nav jāēd…

— Ludzu vardu, — atsaucas Sartoriuss.

Es viņu necietu. Kaut jel viņš paliktu vis­maz savas samākslotās lomas ietvaros!

— Es gribu pieskarties motivācijas jautā­jumiem. F būtņu rašanās motivācijai. Es jau­tātu tā: kas ir šī F būtne? Tā nav ne konkrētas personas kopija, ne arī pati persona, tā ir tikai materializēta projekcija no tā, ko par doto personu zina mūsu smadzenes.

Šī apzīmējuma trāpīgums mani pārsteidza. Šis Sartoriuss, kaut arī izraisīja manī antipā­tiju, tomēr nebija muļķis.

— Tas ir pareizi, — es iestarpināju. — Tas pat izskaidro, kāpēc ieradās tādas perso … būtnes un ne citādas. Tika izmantoti visspil­gtākie, visizolētākie atmiņas attēli, kaut gan nevienu no šiem attēliem, protams, nevar pil­nīgi norobežot, un «kopēšanas» procesā bija, varēja būt skartas citu attēlu paliekas, kas ga­dījuma pēc atradās blakus; lūk, tāpēc atnācē­jam brīžiem ir vairāk zināšanu, nekā varēja būt īstajai personai, kura tam jādublē …

— Kelvin! — Snauts atkal iesaucās.

Mani pārsteidza, ka vienīgi viņš reaģēja uz maniem neuzmanīgajiem vārdiem. Sartoriuss, kā likās, no tiem nebaidījās. Vai tas nozīmētu, ka viņa «viesis» pēc dabas nav tik vērīgs kā Snauta «viesis»? Uz īsu brīdi iedomājos kaut kadu pundurveida kretīnu, kas mīt blakus mā­cītajam doktoram Sartoriusam.

— Jā, mēs to ievērojām, — šai mirklī viņš atbildēja. — Tagad, kas attiecas uz F būtņu rašanās motivāciju … Pirmkārt, visai dabiska ir doma, ka ar mums tiek eksperimentēts. To­mēr tādā gadījumā tas būtu jānosauc par … sliktu eksperimentu. Ja mēs kaut ko pētām, tad no rezultātiem un vispirmām kārtām no kļūdām mācāmies un, pētījumus atkārtojot, izdarām labojumus … Šoreiz par to nevar būt ne runas. Tās pašas F būtnes rodas no jauna… nekoriģētas … bez papildu aizsar­dzības pret mūsu … mēģinājumiem atbrīvo­ties no tām …

— Vārdu sakot, te nav sevī noslēgta iedar- bes cikla ar koriģējošu atgriezenisko saiti, kā to apzīmētu doktors Snauts, — es piezī­mēju. — Un kas no tā izriet?

— Tikai tas, ka eksperimentam tas būtu bijis … brāķis, kaut kādā citā sakarībā neti­cams. Okeāns ir … precīzs. Tas liek sevi ma­nīt kaut vai dubultīgajā F būtņu konstrukcijā. Līdz zināmai robežai tās uzvedas tā, kā uzves­tos īstenībā … īstie …

Viņš nevarēja izķepuroties.

— Oriģināli, — Snauts žigli pateica priekšā.

— Jā, oriģināli. Bet, kad situācija pār­sniedz vidēja … ē … oriģināla normālās iespējas, F būtnei it kā «izslēdzas apziņa» un sākas pilnīgi cita darbība, kas nav raksturīga cilvēkiem…

— Tas tiesa, — es teicu, — bet tādējādi mēs tikai sastādām šo … šo būtņu izturēšanās katalogu un neko vairak. Tas ir gaužām ne­auglīgi.

— Es neesmu par to tik pārliecināts, — Sar­toriuss protestēja.

Pēkšņi sapratu, kas mani tik ļoti kaitināja: viņš nerunāja, bet uzstājās, gluži tāpat kā In­stitūta sēdēs. Acīm redzot, citādi viņš neprata.

— Šeit spēlē iesaistās arī individualitātes jēdziens. Okeāns no tā absolūti neko nesa­prot. Tā jābūt. Man liekas, cienītie kolēģi, ka šī eksperimenta … ē … visaizvainojošākā, šokējošā puse pilnīgi paslīd viņam garām, jo atrodas ārpus okeāna saprašanas robežām.

— Jūs uzskatāt, ka tas notiek bez iepriek­šēja nolūka? … — es jautāju.

Šis apgalvojums mani mazliet pārsteidza, bet padomājis atzinu, ka to nav iespējams iz­slēgt.

— Jā. Es neticu nekādai ļaunprātībai, nik­nam viltum, nodomam pēc iespējas jūtamāk ievainot… kā domā kolēģis Snauts.

— Es nemaz nepiedēvēju okeānam cilvē­ciskas izjūtas, — Snauts pirmo reizi ņēma vārdu, — bet varbūt tu pastāstīsi, kā izskaid­rot šo pastāvīgo atgriešanos?

— Varbūt uzstādīta kāda ierīce, kas grie­žas riņķī kā gramofona plate, — es sacīju ne bez apslēptas vēlēšanās iedzelt Sartoriusam.

— Lūdzu kolēģus nenovirzīties no te­mata, — doktors paziņoja nazālā balsī. — Tas vēl nav viss, ko gribēju pateikt. Normālos ap­stākļos es uzskatītu, ka uzstāties kaut vai ar iepriekšēju ziņojumu par manu darbu stāvokli ir pāragri, bet, ņemot vērā specifisko situāciju, es pieļauju izņēmumu. Man radās iespaids, atkārtoju, man radās iespaids, šo­brīd nekas vairāk, ka kolēģa Kelvina hipotēzē slēpjas patiesība. Es runāju par neitrīno sis­tēmu uzbūves hipotēzi… Šādas sistēmas mēs pazīstam tikai teorētiski, nezinājām, ka tās var stabilizēt. Te parādās zināmas izredzes, jo iznīcināt to spēka lauku, kas piešķir sistēmai stabilitāti. ..

Jau labu brīdi manīju, ka tumšais priekš­mets, kas aizsedza ekrānu Sartoriusa pusē, tiek bīdīts prom: pašā augšmalā izveidojās sprauga, un varēja manīt kaut ko iesārtu, kas tur lēni kustējās. Tagad tumšā plāksne pēkšņi nokrita.

— Prom! Prom!! — klausulē atskanēja drausmīgs Sartoriusa kliedziens.

Ekrāns uzreiz kļuva gaišs, un starp labora­torijas uzročos ietērptajām doktora rokām, kuras ar kaut ko cīnījās, iemirdzējās liels, zel­tains diskveida priekšmets, un viss nodzisa, pirms paguvu saprast, ka šis zelta disks ir sal­menīca …

— Snaut? — es teicu, dziļi ievilcis elpu.

— Jā, Kelvin, -— man atbildēja kibernētiķa nogurušā balss.

Šinī mirklī sajutu, ka viņu mīlu. Es tiešām uzskatīju par labāku nezināt, kas «viesojas» pie viņa.

— Šai reizei pietiks, ko?

— Liekas, jā, — es atbildēju. — Paklau, ja varēsi, nokāp lejā vai atnāc uz manu kabīni,

labi? — steidzīgi piebildu, lai viņš nepagutu nolikt klausuli.

— Norunāts, — Snauts teica. — Tikai ne­zinu, kad.

Ar to arī noslēdzās problēmu diskusija.