Starp mums, meitenēm, runājot

9. nodaļa VAI TU DRĪKSTI KĻŪT PAR KOMJAUNIETI, DAUMANT?

No Baibas dienasgrāmatas:

Reiz pienāks bridis un zvaigznes dienas laikā Uzmirgos man pie zilajām debesīm, Tad teikšu ardievas pelēkiem lietiem Un sveikšu dzīvi un nākotnes laimi.

Tik ļoti gribētos, lai šie Edītes Pjafas vārdi piepildītos arī manā dzīvē. Mīļā, labā dziedāšanas skolotāja! Viņa tik. ilgi runāja, līdz pārliecināja manu mammu. Es drīkstu apmeklēt dziedāšanas stundas «Blāzmas» klubā un pie Tagila mājās mācīties klavierspēli. Naikovskis staigā sapūties un ar mani tikpat kā nerunā. Viņš ne dzirdēt negrib, ka turpināšu mācības vidusskolā. Piecpadsmit gadi esot īstais vecums, lai cilvēks pats sāktu pelnīt un sevi uzturēt. Mamma ar viņu strīdas vai katru dienu.

Man no darba nav bail, bet dziedāšanu gan negribētos pamest.

* * *

Pie plakāta, uz kura bija uzzīmēts bokseris, jau vairākas dienas pul­cējās zēni, apspriedās, strīdējās.

— Tas ir netaisni, — mazākie protestēja. — Kādēļ uzņem tikai no trīspadsmit gadiem? Mēs arī gribam.

— Neko darīt, likums paliek likums. — Daumants, kas brīvprātīgi bija uzņēmies boksa pulciņa organizēšanu, paraustīja plecus. — Jums vēl pāris gadiņu jāpaciesas. Neskumstiet! Es no pieredzes zinu, ka laiks skrien ātri kā vēja spārniem un…

— Tu nepūt mums pīlītes, — Zaigas brālis Uģis no ceturtās klases viņu pārtrauca. — Saki labāk — vai mums atļaus vismaz paskatīties, kā jūs trenējaties?

Viņam pēkšņi bija radusies ideja izveidot pašiem savu nelegālu boksa klubu: paskatīsies, kā lielie zēni trenējas, un raus vaļā.

— Es palūgšu trenerim, varbūt atļaus. — Daumants atkratījās no sīkajiem.

Visiem par lielu izbrīnu, boksa pulciņā pieteicās arī Pēteris un Pro­fesors, abi vājākie zēni astotajā «b».

Pēterim bokss, kā viss, kas saistījās ar fiziskā spēka pielietošanu, bija pretīgs. Bet viņam bija savi apsvērumi, kurus viņš uzticēja vienīgi Dacei.

Profesors ticēja, ka ar stipru gribu cilvēks var panākt visu. Kopā ar tēvu izstrādājuši katrs sev dienas režīmu, viņi pie tā stingri turējās, pie­ļaujot atkāpes tikai ārkārtējos gadījumos. Jāņa māte šausminājās, redzot vīru un dēlu katru rītu skrējām pa dārzu un pēc tam aplaistoties ar aukstu ūdeni. Brīvdienās notika kilometriem tāli pārgājieni kājām vai ar slēpēm. Gribot negribot māte bija spiesta atzīt, ka agrāk tik slimīgie dēls un vīrs toziem pat neieklepojās, nerunājot nemaz par gripu vai ikgadējām angīnām.

Izlasījis trīskārtējās Romas olimpiādes čempiones amerikāņu spor­tistes Vilmas Rūdolfas biogrāfiju, Jānis nolēma apgūt vairākus sporta veidus un sākt ar boksu. Tas nekas, ka viņam vāja muskulatūra. Vilma Rūdolfa, kas bērnībā slimoja ar bērnu trieku un tikai ar pūlēm spēja stai­gāt, ar stipru gribu un neatlaidību kļuva par «melno gaceli» — vienu no izcilākajām pasaules skrējējām. Un mūsu pašu Valērijs Brumels, pasau­les rekordists augstlēkšanā! Pēc smagas motocikla katastrofas piederīgie un draugi domāja, ka viņš neizdzīvos, nemaz jau nerunājot par atgrieša­nos lielajā sportā. Priekšlaicīgi sācis staigāt, viņš otrreiz salauza kājas potīti un pēc daudzām smagām operācijām tomēr atrada sevī spēku at­griezties sporta laukumā.

— Labāk ķēpājies ar savu ķīmiju, tur tev labi veicas, — Imants Pro­fesoram silti ieteica. — Ar tādiem skangaliem kā tavas rokas boksā nav ko meklēt.

— Saderam, ka tieši pēc gada es tevi nokautēšu, — Profesors viņam atcirta.

— Lielība naudu nemaksā — un tā tālāk! — Imants pagrieza muguru, pārtraukdams sarunu.

— Daumants labojas, — Zaiga, kopā ar Baibu apskatīdamas jaunāko sienasavīzes numuru, konstatēja.

— Tu tikai tagad to pamanīji? — Baiba brīnījās.

— Un ja nu viņš visu to dara, lai izpatiktu tikai tev?

— Kādēļ tad tieši man? — Baiba nesaprata.

— Nu tādēļ, ka… — Zaiga sastostījās, — meitenes apgalvo, ka viņš tevi… ka tu …

Baiba spēji nosarka.

— Jūs visi esat galīgi aptaurēti! Uzdevāt man ar viņu nodarboties un nu iedomājaties diezin ko, — viņa apskaitās. — Varat paši ar viņu auklē­ties! Man pietiek!

Paķērusi somu, Baiba skriešus metās prom pa koridoru.

— Nepsiho! Pagaidi! — Zaiga sauca viņai nopakaļ.

Vairākas dienas Daumants nekādi nevarēja saprast, kas viņa sola- biedrenei lēcies. Baiba bija nerunīga, grieza galvu sānis un pat nepaska­tījās uz viņa pusi, itin kā starp abiem būtu uzcelta necaurredzama siena.

Ceturtdienā, kā parasts, abi izgāja no skolas reizē. Bija silta aprīļa pēcpusdiena.

— Apmetīsim mazu līkumu pa parku! — Daumants ierosināja.

— Var jau, — Baiba negribīgi piekrita.

Kanāla ūdens saulē vizēja kā dzīvsudrabs. No siltajām zemēm atlido­jušie strazdi šūpojās koku zaros un priecīgi svilpoja. Večiņas, sasēdušās piesaulītē uz soliem, laiski tērzēja un baroja ar maizes drumstalām balo­žus. No zemes kā zaļi, smaili šķēpi spraucās tulpju asni.

— Ievēro, ka tagad agrā pavasarī katrai koku sugai ir savs notonē- jums. Bērzi izskatās violeti, sēru vītoli — zaļganpelēki, kārkli — spilgti sarkani, daži pat oranžīgi. — Daumantam bija spilgti izteikta krāsu izjūta. — Zini, man šķiet, ka arī katram cilvēkam ir sava krāsa, kas izteic viņa būtību. Sanitu es redzu dzeltenu, Annu — sarkanu, dvīņus Margu un Ritu — rožainus, Daci — zaļu, Profesoru un Klāvu — zilus.

— Un kādu krāsu tu piešķīri man?

— Baltu.

— Kādēļ? Mana mīļākā krāsa ir zilā.

— Tādēļ, ka tu manā uztverē esi tīra un balta kā ziedoša ābele.

Baiba piesarka. Un ja nu tas, ko Zaiga teica, ir patiesība, viņai jau kuro reizi ienāca prātā.

— Tu pēdējā laikā esi tāda sadrūmusi? Vai tev kas kait? Vai mājās kas noticis?

Baiba purināja galvu.

— Ja patēvs tevi aiztiek, paziņo tikai man, gan es viņam…

— Man tev, Daumant, kas jāsaka, — Baiba sastostījās. — Mums ne­iznāks vairs kopā mācīties.

— Kādēļ?

— Redzi, ceturtdienās tieši tajā laikā man klavierstundas. Un nav jau ari vairs nekādas īpašas vajadzības, atzīmes tu esi izlabojis. Un vispār saņēmies.

Daumants klusēja. Tās dažas stundas, kuras viņi abi pavadīja divatā, viņš katru nedēļu gaidīja ar nepacietību. Tās bija kā saulaina diena, ku­ras siltuma pietika visai nedēļai.

— Kādēļ tu neatbildi? — Baiba pavērās skolasbiedra sadrūmušajā sejā^

Ko lai viņš atbild? Teikt taisnību? Neparko. Jau tā viss skaidrs. Viņš, Daumants, Baibai ir tikai objekts, ar kuru lieki jānoņemas, uzspiests sa­biedriskais pienākums, no kura viņa tagad grib atkratīties.

— Viss skaidrs, — viņš caur zobiem izgrūda. — Kas es tev esmu, apaļa nulle, pīslis salīdzinājumā ar to…

— Ar ko tad?

— Neizliecies, melot tu tik un tā neproti! Visas meitenes klačojas, ka tu esot tā švītīgā ūsaiņa dēļ galvu zaudējusi. Kur nu man ar tādu sacen­sties! Pats saprotu — nākamajai estrādes zvaigznei jau tāds kā es par prastu,

— Nekliedz tik skaļi, ļaudis skatās. Ejam, apsēdīsimies uz soliņa, pa­runāsimies! — Baiba paņēma Daumantu aiz rokas. — Kas tev tādas muļ­ķības stāstīja? Droši vien Sanita?

Daumants klusēja un, galvu noliecis, sadrūmis raudzījās zemē sev pie kājām. Pielēca zvirbulis, cerīgi paskatījās ar spožajām acu pērlītēm uz abiem pusaudžiem, bet, gaidītās drupatiņas nesaņēmis, saboza spalvas un aizlidoja pie citiem sēdētājiem.

«Viņš ubago drumstalas tāpat kā es Baibas draudzību,» Daumants pavīpsnāja pats par sevi.

— Gluži tāpat, kā tev patīk bokss, man sagādā prieku dziedāšana, — Baiba sirsnīgi teica. — Vai tu spēj to saprast?

— Tev ar skolas ansambli nepietiek?

— Nepietiek. Klubā daudz vairāk nodarbību, mūzikas un kustību kon­sultanti.

— Tad jau gan. — Daumants negribīgi piecēlās, itin kā gaidīdams aicinājumu vēl brītiņu pasēdēt. — Es nu iešu. Cau!

Baiba domīgi noskatījās, kā zēns izgaist ceļa līkumā, tāds nelaimīgs, nokārtu galvu.

«Ko es izdarīju! Apmānīju savu klasesbiedru. Un kādēļ? Muļķīgu iedomu pēc. Daumants manī iemīlējies? Jāsmejas. Zaiga pati to izdomāja. Kas ar meitenēm notiek? Agrāk visas sanāca kopā bariņā, skaļi iztriecās. Tagad staigā pa pāriem, klusām sačukstas. Marga ar Ritu, Sanita ar Annu, Dace ar Pēteri. Anna vecāko klašu zēnu vēstules nelasa vairs skaļi priekšā, tikai Sanitai. Un Sanita arī labā, karas Tagilam kaklā. Bet tas viņu nevar ieredzēt ne acu galā. Tagils… Kādēļ man kaist vaigi, kad viņš uz mani paskatās? Vai tāda būtu mīlestība? Nē, nē, tūkstoškārt — nē!»

Vējš sapurināja koku za.rus. Melns padebesis zibsnīdams un dunēdams ātri brāzās pāri debgsīm.

— Ja pērkons iedārdina kailos kokos, būs bada vasara, — kāda ve­čiņa no blakus sola noteica un sīkiem solīšiem veicīgi tipināja prom.

Sāka līt lielām lāsēm. Baiba metās skriešus, portfeli kā lietussargu uz galvas uzlikusi.

Daumants visu vakaru nogulēja uz sava dīvāna, seju sienai pievērsis.

— Vai jāmācās nav? — vecākais brālis apjautājās.

— Pie velna visas mācības!

— Atkal senā dziesma. Vienu brīdi jau šķita, ka esi nācis pie prāta.

— Kāda jēga zubrīties, iet uz zīmēšanas kursiem, ja vienīgajam cil­vēkam pasaulē par to nospļauties? — Daumants prātoja. — Draudzība,

mīlestība — kur tās ir? Tukši vārdi, rakstnieku izdoma!

* * *

— Kur ir karikatūras? — Pēteris, sienasavīzes redaktors, nākamajā dienā Daumantam apjautājās.

— Nav.

— Kā — nav? — Pēteris nesaprata.

— Gluži vienkārši — nav un nebūs.

— Vai tev kāda skrūve vaļā?

— Visas, ja gribi zināt! — Daumants pagrieza skolasbiedram muguru.

— Es par jums, Pēterson, biju labākās domās, — ķīmijas skolotāja Māra Cīrule pārmetoši noteica un ielika divnieku.

— Kas ar tevi notiek? — Baiba pavērās solabiedrā ar savām lielajām, skaidrajām acīm.

— Kāda tev daļa? — Daumants, ļauni vīpsnādams, atcirta. — Varbūt esmu nelaimīgi iemīlējies.

«Lai Zaiga un pārējās meitenes domā, ko grib,» Baiba nosprieda, «es viņu nedrīkstu pamest. Jāpanāk, lai Daumants labi noliek eksāmenos un iestājas vai nu rozentāliešos, vai lietišķās mākslas vidusskolā.»

— Lūdzu, piedod, ja vari, — viņa starpbrīdī atvainojās. — Es tevi apmānīju, ceturtdienās man nav nekādu nodarbību. Meitenes sāka tenkot, ka tu … ka mēs … Un tad es nolēmu pārtraukt mūsu kopīgās nodarbības.

Daumanta sejā atmirdzēja prieks. Viņš samulsis klusēja.

* * *

Astotie jau labu laiku gatavojās komjaunatnes biedra karšu apmaiņai, iepazinās ar savas komjaunatnes organizācijas vēsturi, vāca materiālus par komjauniešiem varoņiem, pārskatīja statūtus.

Vienā no sanāksmēm Baiba ierosināja uzņemt komjaunatnē arī Dau­mantu. Viņa uzskaitīja sabiedriskos pienākumus, kurus viņš veica ar labiem panākumiem, sekmes mācībās.

— Bet divnieks ķīmijā? — Zaiga viņu pārtrauca.

— Tā bija mana vaina, — Baiba piesarkusi atzinās. — Bez tam šis divnieks sen jau izlabots.

— Es no savas puses ieteiktu pagaidām atturēties, — Zaiga iebilda. — No Daumanta Pētersona visu ko var sagaidīt. Starp citu, mēs nemaz nezinām, kādēļ viņam nācās atstāt iepriekšējo skolu.

— Lai arī ko viņš būtu pastrādājis, par to viņš jau sodu saņēmis. Divreiz par vienu noziegumu nesoda, — Baiba protestēja.

— Tomēr lai paskaidro, — Zaiga neatlaidās.

Daumants negribīgi piecēlās.

— Manā kādreizējā skolā bija divi tādi tipini, kas paslepšus pievāca svešus sugas suņus un pēc kāda laika sita gaisā Ciekurkalna tirgū. Kad mūsu mājas saimniece pazudušā takšeļa dēļ bezmaz aizgāja pie senčiem, nolēmu šo lietu izpētīt. Izsekoju vainīgos un sadevu pēc nopelniem. Diem­žēl viens no viņiem izrādījās skolas direktora dēls.

— Tu aizmirsi pastāstīt, ka Alfons tevis dēļ gandrīz aci pazaudēja. — Izrādījās, ka Zaigai šis notikums bija zināms visos sīkumos.

— Tavs Alfoniņš saņēma, ko pelnījis, bet Daumants, ja gribi zināt, ir pats kolosālākais zēns mūsu klasē! — Imants metās draugu aizstāvēt. — Zaigai kremt, ka viņš nepievērš tai ne mazāko uzmanību.

— Lūdzu bez personiskiem apvainojumiem, — Anna, kas vadīja sa­pulci, piezīmēja.

— Ja Zaigai šķiet, ka es metīšos viņas priekšā ceļos un lūgšu piedo­šanu, tad viņa smagi maldās, — Daumants nobēra un izmetās no klases.

— Vispār Baibai taisnība. Daumants ir ļoti spējīgs, tikai bez stipras gribas, — Jānis Krūmiņš sacīja. — Pašreiz viņš ir uz pareizā ceļa. Un kam gan citam, ja ne mums, klases komjauniešiem, jāpalīdz viņam uz tā noturēties?

— Bet kurš no skolotājiem tādam dos rekomendāciju? — Zaiga neat­laidās. — Varbūt Māra Cīrule, kurai viņš piesmirdināja ķīmijas kabinetu?

— Nebaidies, galvotāji atradīsies, — Baiba viņu pārtrauca. — Es jau ieminējos skolotājai Putniņai un mūsu klases audzinātājam. Viņi neiebilst. Pasaki — kas tev ir pret Daumantu?

Zaiga piesarka. Viņa vēl nespēja apjēgt, kā gan Alfons, bērnības draugs un pastāvīgais pavadonis uz kino, viņu tik neglīti piekrāpis, sa­stāstīdams par Daumantu īstus briesmu stāstus. Alfonam naudas nekad netrūka. Tad, lūk, kā viņš to ieguva! Tāds kārtīgs zēns, glīti ģērbies, pieklājīgs, labi mācās. Vienīgais, ar kuru vecāki atļāva satikties.

Baiba pavadīja Daumantu līdz skolas komjaunatnes komitejas durvīm. •— Es turēšu īkšķi, — viņa apsolīja.

Pamanījis starp komitejas locekļiem Zaigu, Daumants satraucās. Bet viņa, kā par brīnumu, klusēja.

— Nu, kā? — Baiba jautāja, kad Daumants piesarcis iznāca no komi­tejas.

— Normāli. Uz visiem jautājumiem atbildēju.

— Apsveicu!

— Vēl par agru. Kas zina, ko nolems rajona komjaunatnes komiteja. Taču arī tur viss izgāja labi.

* * *

Dace, kura bija rajona komjaunatnes komitejas locekle, pēc nedēļas paziņoja, ka Daumants komjaunatnes biedra karti saņemšot reizē ar pā­rējiem. Kad Baiba viņam to pavēstīja, Daumants it kā izbailēs satvēra galvu.

— Nu man vakars! Vienas aukles vietā tagad būs trīsdesmit. Ardievu, bērnu dienu nerātnības! Nākamajam komjaunietim tas nepieklājas!

Baiba skaidri redzēja, ka aiz šīs uzspēlētās bravūrības Daumants slēpj savu prieku, pārsteigumu, samulsumu.

Visas trīs astotās klases nolēma jauno biedra karšu izsniegšanu pār­vērst par liegiem svētkiem.

— Sniegsim arī nelielu koncertu. Alegro, kā ar tavu slaveno ansambli?

— Viss kārtībā. Iestudējam jaunu programmu kopā ar populāro estrā­des solisti Baibu Baltiņu.

— Uzaicināsim vecākus, lai viņi pastāsta par savām komjauniešu gaitām un darbu. — Tā bija Marga, kas to ierosināja.

Astotie brīdi klusēja, apsvērdami katrs savu vecāku kandidatūras.

— Mans tēvs uzstātos katrā ziņā. Nolasītu garlaicīgu referātu par to, cik mūsu dzīvē liela nozīme ekonomiskajām zināšanām, — Zaiga prātoja. — Tēvam patīk runāt, bet mums būtu jāžāvājas. Nē, viņu nevajag aici­nāt. Bet vispār Margas priekšlikums ir vērā ņemams.

— Daces mamma varētu pastāstīt par jaunākajām modēm. Tu palūdz viņai, varbūt varētu nodemonstrēt arī kādus jauniešu modeļus, īpaši izlai­duma tērpus, — Anna ierosināja.

— Klāva tēvs ir no celtniekiem. Daudzi astotie pošas uz celtniecības tehnikumu, viņiem būtu interesanti paklausīties.

— Un kur tad Profesora māte! īsta profesore, kas sarakstījusi veselu grēdu grāmatu. Stāsta, ka eksāmenu laikā studentiņiem zobi tā klabot, ka to varot dzirdēt pat uz ielas.

Alegro pieteica abus vecākus. Viņš bija pārliecināts, ka tie neatteiksies. Lai pastāsta par mūziķu un dziedātāju darbu. Skolasbiedri uzzinātu, cik daudz jāstrādā, lai uzrakstītu labu dziesmu, cik grūti to iemācīt korim un kāds prieks pašam un klausītājiem, ja tas izdodas.

Baiba par saviem vecākiem pat neieminējās. Patēvs nenāktu ne lū­dzams, māte, vienkārša audēja, kautrētos uzstāties. Tiesa, darbā viņa bija pirmrindniece, viņas fotogrāfija ik gadus bija rūpnīcas goda plāksnē. Bet ielūgumu uz sarīkojumu Baiba viņai iedos, lai tad izlemj pati — nākt vai nenākt.

— Arni, ko tu klusē? Tev slavenakā mamma visā skola.

— Nekas nesanāks. Mamma pašreiz ir Tadžikijā. Tur uzņem filmu par izlūkiem. Mammai jātēlo ārzemju spiedze. Viņa raksta, ka iemācījusies rāpties pa klintīm kā īsta alpīniste.

— Žēl, — Anna nopūtās. Viņai jau sen bija kluss sapnis pēc vidus­skolas beigšanas mācīties par aktrisi. Un ne jau viņai vien.

— Lieliska ideja, — Reinis Kadiķis paslavēja savējos.

— Tāds pasākums prasa daudz pū]u, — Mādžorija Sīpa, astotās «a» klases audzinātāja, šaubījās. — Pazīstu mūsu vecākus — pie televizora viņi gatavi sēdēt katru vakaru, bet, tiklīdz jāatnāk uz skolu, tā atrunas — neesot laika, esot aizņemti.

—+ Man arī šķiet, ka jums nekas nesanāks, — piesardzīgā mācību da­ļas vadītāja piekrita Mādžorijai Šīpai. — Kādēļ jūs nevarat darīt tāpat kā citas skolas — aiziet uz komjaunatnes komiteju, saņemt jaunās biedra kartes — un viss?

— Mēs negribam kā citi, mēs gribam svinīgāk, tepat mūsu skolā, — Dace neatlaidās. — Ar komjaunatnes rajona komiteju mums jau sarunāts, pats sekretārs apsolījās atnākt un izsniegt biedra kartes.

— Vai komjaunieši vieni paši tiks ar visu galā? — Reinis Kadiķis jautāja.

— Tiks! — triju astoto klašu pārstāvji korī atsaucās.

— Uz jūsu atbildību, skolotāj Kadiķi, — mācību daļas vadītāja ne­gribīgi piekrita.

— Lai notiek.

— Jūsu šefs ir kolosālais vecītis, — «ābečnieki» un «cēbečnieki», izgā­juši no skolotāju istabas, atzinīgi novērtēja Kadiķa atbalstu. — Bez viņa

mūsu pasākums būtu izbraucis cauri.

* * *

— Māt, atļauj man nogriezt bizi! — Baiba, posdamās sarīkojumam, lūdzās. — Kā tas izskatīsies — moderns bikšu kostīms un vecmodīga bize kā govs aste pār muguru. Visas mūsu klases meitenes sen jau nogriezu­šas, tikai es …

— Mani neinteresē citas meitenes, — māte viņu pārtrauca, — bet tu bez bizes mājās nerādies.

No Baibas dienasgrāmatas:

Nevienai mūsu klases meitenei nav tik vecmodīgu un aizspriedumainu vecāku kā man. Viņi ieņēmuši galvā, ka gari mati esot sevišķs skaistums. Pabeigšu skolu, iešu strādāt un par pirmo algu tūlīt uz frizētavu. Nogrie­zīšu garos matus un nokrāsošu melnus. Apriebusies man tā sarkanā

krāsa. Visi mani apsaukā par Rudo, par Rudmati.

* * *

Komjauniešu sarīkojums neizgāzās, kā to bija paredzējusi Mādžorija Sīpa. Gluži otrādi, visiem tas ļoti patika. Kāds no rajona komitejas in­struktoriem par to pat uzrakstīja avīzē, slavēja labo izdomu, vecāku akti­vitāti, iepazīstinot skolēnus ar dažādiem arodiem, kas sevišķi svarīgi as­totajās klasēs, kad skolu audzēkņi stāv uz jaunās dzīves sliekšņa.

Dažs no astotajiem savus vecākus negaidīti ieraudzīja itin kā no citas puses. Ja mājās māte bija nerunīga, darbā nogurusi, gatavoja vakariņas, kaut ko lāpīja, mazgāja, piekopa, bet tēvs lasīja avīzi, skatījās televizoru, reizēm sabāra par sliktām atzīmēm, tad te, svētku drānās saposušies, ve­cāki ar aizrautību runāja par savu darbu, par komjauniešu gaitām, un visiem bija interesanti.

Komjaunieši, jaunās biedra kartes un ziedus rokās turēdami, uzma­nīgi klausījās.

Mazajā aktieru istabiņā aiz skatuves valdīja dzīva rosība. Dace, Anna, Marga, Rita un vēl dažas meitenes, saposušās Daces mātes atnestajos tērpos, gatavojās tēlot manekenes.

— Tagad modeļu demonstrētājas iet deju soļiem un palecoties, — Sa­nita klāstīja. — Es redzēju poļu modes skatē.

— Ļauj, es sakārtošu tev matus! — Daces māte veiklām rokām atpina Baibas bizi un savija to pakausī smagā mezglā. Pie deniņiem un ausīm apgrieztās sīkās šķipsniņas sagriezās vijīgos gredzenos.

— Uzģērb šo izlaiduma tērpu! — Viņa ielika meitenes rokās baltu, gaisīgu vīstokli.

Baibas māte meitenē ar balto sarīkojuma tērpu un glīto matu sakār­tojumu sākumā nemaz nepazina savu meitu. Pirmo reizi viņa dzirdēja to dziedam. Mājās patēvs to stingri jo stingri bija aizliedzis. Un pirmo reizi viņai ienāca prātā, ka, bez ierunām iztapdama vīra iegribām, viņa meitai

daudzreiz nodarījusi pari. Ja skola Baibu visādi uzteica, tad mājās viņu turēja vienīgi par kalponi.

Juris Ķirsis iepazīstināja Baibas māti ar saviem vecākiem.

— Jūsu meitai ir laba balss ar plašu diapazonu un patīkamu tembru, — kora diriģents Ķirsis slavēja. — Tas ir rets talants, kuru ne­drīkst pamest novārtā.

— Meitenei katrā ziņā jāmācās mūzikas skolā, ar pašdarbību vien nepietiek, — Jura māte, pazīstama operas soliste, piebilda.

Baibas māte kļuva domīga.

Pēc svētkiem astotajiem sākās pēdējais, pats grūtākais darba posms. Izlaiduma eksāmeni bija tepat pie durvīm.