Starp mums, meitenēm, runājot

8. nodaļa «presto» — tas nozĪmĒ ĀTRI

— Baiba, nāc uzdejo mūsu priekšā! — Klāvs pirmdienas rītā, klasē iemeties, skaļi uzsauca un izvilka no somas milzīgu konvertu. — Palū­kojieties, tieši pēc Ritas «Mīlestības vēstulnieka» parauga. Iesmaržota. Pat bultas caururbtā asiņojošā sirds nav aizmirsta.

— No kā? — Sanita tūliņ iedegās ziņkārē.

— To tu paprasi pašai Baibai. Es vēstuli atradu piespraustu pie kla­ses durvīm.

— Kāds muļķojas, — Baiba apskaitās.

Daumants ar redzamu interesi vēroja, kā viņa atplēš konvertu. Tajā atradās mazāka aploksne. Baiba izlasīja aprakstīto lapiņu, spēji nosarka un ātri paslēpa kabatā.

— Vai tas papīrītis tev tik dārgs, ka slēp pie sirds? — Daumanta balsī skanēja satraukums.

Baiba neatbildēja.

Uz skolu viņa vienmēr nāca kā uz atpūtas vietu un klusībā nožēloja, ka stundas paiet tik ātri. Bet šodien laiks vilkās lēnām, kā svina kurpēm kājās. Vēsturniecei nācās meiteni izsaukt trīs reizes.

— Atjēdzies! — Daumants iegrūda solabiedrenei dunku sānos.

— Baltiņa, kas jums noticis? Pastāstiet par franču utopisko sociālistu Sensimonu.

— Franču utopiskais sociālists Klods Anrī de Sensimons piedzima… — Baiba nedroši iesāka.

Daumants atšķīra «Jauno laiku vēstures» 141. lapaspusi un nolika Baibai priekšā. Tālāk viss gāja bez aizķeršanās.

Skolotāja Zariņa bija stipri tuvredzīga, bet brilles nenēsāja. Atklāti runājot, ar vēstures skolotāju astotai «b» nebija nekādu pārpratumu. Sko­lotāja atļāva atbildēt turpat no vietas, bet nolasīt no grāmatas prata ikviens. Pirmajos solos, par laimi, sēdēja apzinīgie — Zaiga, Marga, Rita, Profesors, kuri kārtīgi sagatavoja visas stundas, pat vēsturi.

Teciņiem Baiba metās uz mājām. Uz krūtīm paslēptā vēstule itin kā dedzināja.

«Jaukā meitene Baiba!

Nekādi nespēju aizmirst to patīkamo vakaru manā vecajā skolā, kuru pavadīju kopā ar Jums. Jums ir vienreizēji laba balss, to tikai vajag

skolot un izkopt. Nedariet muļķības un neejiet strādāt uz fabriku, kā esat nodomājusi. Aušanas ceha troksnis un putekļi visu sabojās. Man šis tas ir padomā, kas varētu interesēt arī Jūs. Varbūt mēs varētu satikties? Mans telefons 377977.

Ar draudzīgu sveicienu —

Tagils.»

Viņš nav dusmīgs! Viņš ir piedevis viņas muļķīgi bērnišķīgo bēgšanu. Viņš domā par viņu — neglīto, slikti ģērbto, neveiklo. Ko tagad darīt? Varbūt steigties uz automātu un piezvanīt? Nē, vispirms labi jāpārdomā.

Naikovska dzīvoklī Baibai piederēja tikai niecīgs stūrītis tā dēvētajā goda istabā — mazs galdiņš, pie kura viņa mācījās, un vecmodīgs, izgu­lēts dīvāns ar augstu atzveltni, kuru rotāja ieapaļš, blāvs spogulis. Dī­vāna atsperes pie katras sakustēšanās žēli nodžinkstēja. Reiz māte gri­bēja veco graustu izmest un tā vietā nopirkt modernu tahtu, bet Naikov­skis sacēla traci — lai neizdomājot visādas muļķības, tā esot dārga pie­miņa no viņa nelaiķes māmiņas un tā tālāk. Māte piekāpās.

Baiba, aizmirsusi salauztās atsperes, ar sparu iemetās savā guļvietā. No laimes viņai gribējās dziedāt kā putnam.

— Ko bļausties kā negudra? — māte, no savas istabas iznākusi, bārās. Seja viņai bija sagulēta sarkana, matos rullīši. No rītakleitas līda ārā sagumzīts naktskrekls. — Cilvēks visu nakti nostrādājies, paša mājās vairs nebūs miera.

— Atvaino, lūdzu.

— Uzliec vārīties skābos kāpostus! Gaļa pieliekamā.

Baiba pirmo reizi ar tīri sievišķīgu interesi aplūkoja savu māti. Viņa visiem spēkiem cīnījās pret vecumu — piekrāsoja sirmojošos matus, reizi nedēļā lika sejas masku, centās ieturēt diētu. Vienu vīru zaudējusi, māte tagad trīcēja par otru. Naikovskis to zināja un bieži vien izturējās pret sievu augstprātīgi, pat nicinoši. Baibai bija pretīgi skatīties, kā māte ubago vīra mīlestību. Naikovskis bieži mēdza atgādināt, ka cēlies no diž­ciltīgiem poļu paniem. Vairāk par visu Baiba neieredzēja patēva liekulību, skopumu, nežēlību un iedomību. Meiteni viņš pacieta tikai tādēļ, ka viņa padarīja vairāk nekā apēda.

Baibai bija jāatskaitās par katru izdoto kapeiku, par katru stundu, kuru viņa pavadīja ārpus mājas. Divreiz Naikovskis nekad nemēdza at­kārtot. Siksnu, kas gadiem ilgi karājās pie virtuves durvīm, māte novāca pavisam nesen.

Pie vakariņu galda patēvs ar lielu prieku mēdza stāstīt nezin kur saklausītas tenkas par palaidnēm meitenēm, kuras dzer, plpo un ielaižas ar vīriešiem, līdz beidzot nokļūst vai nu kolonijā, vai slimnīcā.

«Mūsdienu jaunatne ir galīgi izlaidusies. Pusaugu skuķis ir jātur gro­žos kā neiebraukts zirgs.» Tādi bija viņa parastie izteicieni.

Dienasgrāmatā, kuru Baiba glabāja, pabāztu dziļi zem dīvāna, viņa reiz ierakstīja: «Es viņu tik briesmīgi ienīstu, ka būtu laimīga, ja viņš nomirtu vai aizietu no mums.» Mātei bija krietni pāri trīsdesmit, kad piedzima Rolandiņš. Mazulis tūlīt ieņēma ģimenē centrālo vietu. Rolandiņam tika saulainākā istaba, Rolandiņam gardākie kumosi, Rolandiņam skaistākās rotaļlietas. Mazais princis dra vien saprata, ka vainu par padarītajām nerātnībām ērti uzgrūst māsai.

Rolandiņa sadauzītās veclaicīgās porcelāna vāzes dēļ nabaga meitene veselu nedēļu nespēja ne sēdēt, ne gulēt uz muguras. Pat māte toreiz, plēsdama no meitenes čūlājošās muguras pielipušo kreklu, pārmeta vīram nežēlību.

«Mugura sadzīs, bet kas man atdos manas vecmāmiņas panes Zosjas dārgumu?» Naikovskis atkliedza. «Tā viņai vajag. Un dabūs vēl!»

«Dabūs vēl, dabūs vēl,» Rolandiņš mēdījās, uz vienas kājas lēkādams.

Prom drūmās domas. Tagad viss būs citādi. Viņa darīs parastos mā­jas darbus, bet iekšēji būs laimīga. Viņai šodien pat jāpiezvana.

«Hallo,» atskanēs Tagila balss. «Labdien,» viņa teiks. «Vai jūs zināt, kas zvana?» — «Protams. Jūsu balsi es pazītu starp tūkstošiem citu.»

Jāuzliek vārīties kāposti, un tad viņa aizskries līdz automātam ielas stūrī. No kaimiņienes telefona tādas sarunas ir bīstamas, par to var uz­zināt Naikovskis.

Trīcošām rokām Baiba iemeta telefona automātā divkapeiku. Atsaucās nelaipna sievietes balss.

— Lūdzu, vai Tagils mājās?

— Es nezinu, jāpaskatās. Kas zvana?

Baiba sastomījās:

— Viņa studiju biedrene.

Varēja dzirdēt, kā aizdip viegli soļi. Pie automāta būdiņas durvīm nepacietīgi klauvēja kāds vīrietis.

— Tagils klausās, ko vajag? — viņa izdzirda.

— Seit Baiba.

— Kāda Baiba? Ā, atceros — no manas kādreizējās skolas, — balss kļuva manāmi laipnāka. — Mums kaut kur jāsatiekas. Varbūt «Rīgas» bāriņā? Nē, tur tik jaunas meitenes nelaiž iekšā. Aizkāpsim uz kafejnīcu «Presto». Vai jūs rītdien esat brīva? Teiksim — ap sešiem?

Sešos viņa nekādi nevarēja, tad jāiet uz bērnudārzu pēc Rolanda.

— Labāk septiņos, — viņa nedroši ieminējās.

— Labi, norunāts. Satiksimies pie ieejas. Cau! — Tagils nolika klau­suli. 1

Baibai sagrīļojās ceļi. «Presto» droši vien ir lepna kafejnīca un tur viss ir ļoti dārgs. Bet viņai no skolas pusdienām ietaupīts viens vienīgs rublis.

Jāpaprasa Sanitai, kur tā kafejnīca atrodas. Un ko viņa lai velk mu­gurā? Ar skolas kleitu neērti, kauns no Tagila. Viņš ir elegants, kā no modes žurnāla, bet viņa — noplukuši skolniecīte ar vecmodīgu bizi.

Baiba piezvanīja pie Sanitas durvīm.

— Tu nāc kā saukta, — Sanita nopriecājās. — Es nekādi nespēju atrisināt uzdevumu algebrā. Ejam manā istabā.

Samtiņi dzīvoja daudz pārticīgāk nekā Naikovskis un Baibas māte. Istabas kaktā elektriskais kamīns. Uz īpaša galdiņa lepojās krāsainais televizors. Grīdas klāja dārgi tepiķi, pie sienām gleznas. Importa ēdam­istabas iekārta spīdināja stiklotās vitrīnas un spoži lakotos sānus. Viena istaba ar iebūvētu grāmatplauktu bija sadalīta divās daļās, lai meitai un dēlam būtu katram sava telpa.

— Vai tu esi bijusi kafejnīcā «Presto»? — Baiba neuzkrītoši apvai­cājās.

— Protams. Pusdienas mūsmājās neviens negatavo. Mamma man dod naudu, un es katru dienu paēdu kādā kafejnīcā. Mēs ar Annu pazīstam visas labākās kafejnīcas, tikai vakaros gan bīstami, var uzrau­ties uz skolotājiem. Vai tu tiešām ne reizes neesi bijusi kafejnīcā?

Baiba piesarka un papurināja galvu.

— Ak, naivā nevainība! Cikos tev randiņš?

— Septiņos.

— Tikai nedomā iet skolas formā, — Sanita brīdināja. — Un frizūru izveido kaut kā modīgāk, citādi tu izskaties pēc bērna un tevi vispār ne­laidīs iekšā.

— Vai tu nevarētu man aizdot pāris rubļu un uz rītvakaru savu strī­poto džemperi?

— Protams. Un bikses arī, ja vēlies.

Sanita pēc dabas nebija skopa. Viņa tūlīt noprata, ka Baibas nepa­rastie jautājumi saistās ar noslēpumaino vēstuli. Bet, lai kā viņa nopū­lējās, Baiba izvairījās un neatzinās, kas ir rakstītājs. Tiklīdz klasesbied­rene aizgāja, Sanita ņēmās zvanīt Annai.

— Baibai rīt septiņos randiņš kafejnīcā «Presto».

— Sitai dievgosniņai? — Anna neticēja. — Ar ko tad?

— Tas mums abām jānoskaidro. Ejam mēs arī.

* * *

Visu vakaru Baiba, ierāvusies savā kaktā un aizkrāvusies ar grāma­tām, izlikās cītīgi mācāmies. Patēvs, māte un Rolandiņš skatījās pa tele­vizoru mūžveco komēdiju «Jautrie zēni». Viņi skali smējās par dzīvnie­kiem, kas notiesāja viesiem domāto cienastu.

«Jāpaņem mammas lūpu krāsa un mazlietiņ jāuzkrāso lūpas,» Baiba prātoja. «Bet varbūt piezvanīt Tagilam un pateikt, ka es neiešu uz ka­fejnīcu? Tas būtu visprātīgāk. Mēs varētu pastaigāties pa kanālmalas apstādījumiem vai aizbraukt uz Mežaparku. Nē, tur labāk ne, vakaros tur tumšs. Bet ja nu Tagils pamana, ka es pirmo reizi kafejnīcā, un

sāk zoboties? Nē, nav ko prātot, norunāts paliek norunāts.»

* *

Baidīdamās nokavēt, Baiba skrēja teciņus. Pie Lielā pulksteņa viņa apstājās atvilkt elpu. Vēl bija pāris minūšu laika.

Tagils piebrauca ar elegantu tumšsarkanu žiguli.

— Atvainojiet mirklīti! Es novietošu mašīnu pie «Rīgas» viesnīcas un mirklī būšu atpakaļ.

Sanita un Anna stāvēja tieši pretī pasāžā, aizslēpušās aiz staba.

— Tā viņai vajag, lai neiedomājas diezin ko, — abas nopriecājās, pamanījušas Tagilu aizbraucam. — Bet kādēļ Baiba neiet prom?

Baiba pētīja skatlogos izstādītās Rīgas modes. No mīkstas drānas izgatavoto ziemas mēteli ar pūkaino lapsādas apkakli viņa labprāt sauktu par savu. Tumšbrūnie samta svārki un mežģīņu blūzīte būtu piemērots izejamais tērps. Baiba grūti nopūtās.

— Ejam! — Tagils paņēma meiteni zem rokas un ieveda kafejnīcā. Anna un Sanita viņiem sekoja.

— Nav vietu! — tresots šveicars, kas atgādināja operešu varoni, mei­tenes strupi atraidīja.

— Nekas, mēs pagaidīsim, — Sanita iespītējās.

— Bērniem vakaros ieeja aizliegta. — Šveicars aizcirta durvis abu meiteņu priekšā.

— Mēs neesam nekādi bērni, un šī ir jauniešu kafejnīca.

Ārā stipri sala. Annai plānajos zābaciņos kāju pirksti kļuva nejūtīgi, un viņa lēkāja no vienas kājas uz otru.

Līdz ar siltu gaisa mutuli no zāles izvēlās trokšņains jauniešu bars. Abas meitenes veikli ielavījās iekšā, un šveicars atmeta ar roku.

Pie galdiņiem sēdēja jaunieši. Instrumentālais ansamblis uz neliela paaugstinājuma ar skaļruņa palīdzību taisīja tādu troksni, ka sarunāties varēja tikai kliedzot. Jauniešus tas acīmredzot neuztrauca. Viņi vienā mierā sūca kokteiļus, sasaucās, smējās. Daži pāri aizrautīgi locījās dejā brīvajā laukumiņā pie orķestra.

Tagils šajā kafejnīcā acīmredzot bija savējais.

— Čau, uzlecošā zvaigzne! Kā ar komponēšanu, vai apsolītā dziesma gatava? Nāc pie veciem zēniem! — Skanēja no visām pusēm.

— Paldies, šoreiz mēs esam divatā.

Oficiante, mazliet izsmejoši appētījusi Baibu, ierādīja nomaļu galdiņu, iepriekš noņemot uzrakstu «Rezervēts».

— Ko pasūtīsim? — jautāja oficiante.

— Lai dāma izvēlas. — Tagils pievērsās Baibai.

— Es, man… — Baiba sastostījās. — Man glāzi tējas, lūdzu, un, ja drīkst, gabaliņu tortes.

Oficiante iesprauslājās.

— Divus «Do-re-mi», divsimt gramu «Ekspress», olīvītes, siera radzi­ņus, — Tagils pats izvēlējās.

Pēc mirkļa viss pasūtītais jau atradās uz galda.

Saldais, stiprais dzēriens ar smalki sarīvētu šokolādi un riekstiem garšoja pasakaini.

Piepīpētajā gaisā un pustumsā Anna un Sanita ilgi meklēja klases­biedreni, līdz pamanīja pašā zāles kaktā, aizslēpušos aiz kuplas palmas. Meitenēm paveicās. Pāris galdiņu tālāk pašreiz atbrīvojās vietas.

— Divas melnas kafijas un saldējumus «Ēdelveiss», — Sanita pasū­tīja.

— «Edelveisa» nav, ir tikai firmas saldējums «Presto». Un vairāk neko? — oficiante nelaipni apjautājās. Beznaudīgajām jaunietēm, kas stundām ilgi nīka pie plikas kafijas tases, lieku laipnību un smaidu nebija ko dāļāt.

— Un divus «Pētergaiļus», — galdabiedrs, vīrietis krietni grādos, tēloja labdari. — Es zinu, ka tādiem skuķēniem ar naudām paknapi, īpaši; ja gadās stingrāka mamma.

— Ko tad darīt ar tiem kokteiļiem? — oficiante strupi noprasīja.

— Nes vien šurp, cielaviņ, gan jau pa visiem trim pieveiksim.

* * *

— Klāvs droši vien jau izstāstīja, ka es mācos konservatorijā, kom­pozīcijas klasē. So to esmu arī pats sacerējis, galvenokārt estrādei, — Tagils stāstīja. — Ir man tāds neliels bigbīta ansamblis pie kluba «Blāzma», puiši uz goda. Iemīlējušies mūzikā līdz ausīm. Iemalkosim! Nebaidies, tas ir gluži nekaitīgs padzēriens, garastāvokļa uzlabošanai, vairāk nekas. Tikai ar solisti mums neveicās. Pašreizējā ir īsta Klotilde, kupla miesās, ar drūmu, nodzertu balsi.

Tagils parādīja, cik resna ir pašreizējā soliste, Baiba skaļi iesmējās. Viņai bija tik jautri un viegli, it kā Tagilu būtu pazinusi gadiem ilgi.

— Varbūt tu varētu mēģināt pie mums padziedāt?

Baiba izbijās. Viņa atcerējās lielo uztraukumu, pat nelabumu, kas viņu bija pārņēmis skolas sarīkojumā pirms uziešanas uz skatuves. Otr­reiz to negribējās pārdzīvot.

— Klubs algo pensionētu operdziedātāju, kas varētu tevi apmācīt, — Tagils kārdināja. — Mums ir arī deju skolotāja, kas tev iemācītu, kā brīvāk kustēties pa skatuvi. Toreiz skolā tu stāvēji kā nohipnotizēts tru­sītis. Iemalkosim! Par draudzību un mūziku!

Aiz palmas sēdēdamas, Sanita un Anna nenolaida no klasesbiedrenes acis.

— Viņš cenšas viņai kaut ko ieborēt, žēl tikai, ka mēs neko nedzirdam. Man galva džinkst no šī baigā trokšņa.

Oficiante atnesa pasūtīto kafiju, saldējumus un kokteiļus. Anna tos demonstratīvi piebīdīja galdabiedram, kas, galvu rokās atspiedis, miglai­nām acīm blenza kaut kur tālumā.

Abas meitenes kādu brīdi darbojās ar kafiju un saldējumu.

— Superais, vai ne? — Sanita konstatēja.

—< Mm.

* * *

— Varbūt padejosim, — Tagils ierosināja.

Baiba slepus paskatījās uz saviem apdilušajiem filca zābaciņiem un izbijās.

— Nē, nē!

— Nu, kā tad būs ar mūsu sadarbību? — Tagils neatlaidās. Satvēris meitenes plaukstu, viņš to cieši paspieda. Karsta strāva no viņa pirkstiem izplūda pa Baibas roku un izlija pa visu ķermeni. Tagila skatiens pielipa meitenes sejai.

— Es tagad gribētu būt Baibas vietā, — Sanita nopūtās. — Tik skaists vīrietis! Gandrīz kā franču kinoaktieris Alēns Delons.

— Muļķe gatavā, — Anna apskaitās. — Vai tu patiešām neredzi, ka tas nelietis cenšas mūsu zostiņu apdzirdīt? To nu gan mēs nedrīkstam pieļaut! >

Baiba sēdēja kā apmāta un baidījās'pakustēties. Viņa nesaprata, kas ar viņu notiek. Vienlaikus viņai gribējās gan smieties, gan raudāt. Galva bija dīvaini tukša, un nebija bailes — pat no patēva ne.

— Saki — jā, — Tagils diedelēja.

— Jā, jā, jā, — Baiba nodziedāja.

— Iemalkosim! Uz nākamās estrādes zvaigznes veselību!

Pēkšņi Baiba juta, ka uz augšu sakāpj dīvains nelabums. Viņa nobāla.

— Ir jau vēls, man jābūt mājās.

Tagils pamāja oficiantei.

— Tagad viņš to naivulīti iesēdinās savā mašīnā, aizvedīs uz mājām un samaitās, — Anna čukstēja. — Ejam! — Neļāvusi Sanitai attapties,

viņa piegāja pie Baibas un pavēloši noprasīja: — Kur tavs garderobes- numurs?

— Jūs neviens nav aicinājis, — Tagils apskaitās.

Sanita nenolaida acis no Tagila un muļķīgi smaidīja. Baiba juta, ka

viņai trīc ceļgali.

— Es iešu kopā ar savām draudzenēm, — viņa, Annai elkonī ieķēru­sies, atrunājās.

— Kā vēlies! — Tagils nemaz nemēģināja meiteni atturēt. Savu viņš bija panācis. — Neaizmirsti mūsu norunu. Svētdien, pulksten divpadsmi­tos, es tevi gaidīšu pie «Rīgas» viesnīcas. Manu mašīnu tu tagad pazīsti, — Baibai mēteli turēdams, viņš pačukstēja. — Cau!

Annai un Sanitai ne skatiena neveltījis, Tagils izgāja no kafejnīcas. Sanita nopūtās.

— Tu nezini, kur te tualete? — Baiba pēdējiem spēkiem pačukstēja.

Svaigajā gaisā Baibai kļuva labāk.

— Nekad, nekad savā mūžā nedzeršu nekā grādīga, — viņa pati sev apzvērēja. — Pirmā un pēdējā reize.

Augstu virs galvas, mirgojošu zvaigžņu ielenkts, spīdēja apaļš mē­ness. Ejot pa parka celiņiem, sniegs gurkstēja zem meiteņu kājām. Pēc piepīpētās kafejnīcas vēsais gaiss spirdzināja kā saldējums.

— Viņš tevi aicināja pie sevis mājās, jā? — Sanita nenocietās.

— Klāvs apgalvo, ka viņam esot pasakaina māja — īsta pils.

Baiba pakratīja galvu.

— Nepaspēja, mēs laikā iejaucāmies. Tu ar šitādiem uzmanies! — Anna brīdināja.

Jo tuvāk nāca mājas, jo Baiba kļuva nemierīgāka. Izglāba Sanita.

— Ienāc pie manis, uzkod piparmētru konfektes, tad nejutīs konjaka smaržu, — viņa pamācīja. — Pēc tam es tevi pavadīšu.

— Baiba bija pie manis, mēs kopā rēķinājām algebru, — Sanita pa­skaidroja Naikovskim.

Patēvs dusmīgi paskatījās uz meiteni, bet nekā neteica. Ar Samtiņiem bija izdevīgi uzturēt labas attiecības. Tirdzniecības darbiniekus viņš vēr­tēja augstu.

— Jocīga meitene tā Baiba, ne īsti bērns, ne īsti sieviete, — Tagils prātoja, kopā ar Justu vēlu vakarā dzerdams kafiju. — Līdzko es uz viņu ciešāk paskatos, tā sarkst un bālē. Cita būtu no prieka gaisā uzlēkusi, bet šī ne un ne. Nācās krietni nopūlēties, līdz pielauzu. Un vēl nav drošs, ka nepārdomā. Kā lai pret viņu izturos?

— Kā vectētiņš pret savu mazmeitiņu, — Justs zobojās. — Tā būs visdrošāk.

No Baibas dienasgrāmatas:

Pirmais randiņš manā mūžā. Viņš bija ļoti skaists, ļoti pieklājīgs un ■ļoti asprātīgs. Meitenes klasē jūsmo par kafejnīcām, bet man gan nepa­tika. Šausmīgs troksnis, gaiss piepīpēts. Un cilvēki tādi ākstīgi, sievietes skaļi smejas un vaibstās.

Man ļoti gribētos iemācīties dziedāt tikpat jauki kā Norai Bumbierei -vai Margaritai Vilcānei. Bet man jau nav tik laba balss. Jāaprunājas ar dziedāšanas skolotāju Ievu Līci.

* * *

— Visprātīgākais, ko tu, manuprāt, vari darīt, ir pabeigt vidusskolu, bet pa vakariem apmeklēt mūzikas skolu, — skolotāja Ieva Līce ieteica.

— Dziedāšana, tāpat kā jebkura cita māksla, ir jāmācās no pašiem pa­matiem — no ābeces. Neklausi, ja kāds apgalvo, ka esi jau gatava estrā­des zvaigzne, un neaizmirsti, ka, nesaudzējot labu balsi, var to pārpūlēt un pat pazaudēt uz visiem laikiem. Bet par klubu «Blāzma» vispirms jāpainteresējas. Pagaidi mani tepat mūzikas kabinetā, es aiziešu piezvanīt.

Ieva Līce neko nemēdza atlikt uz citu dienu, ja spēja to paveikt tūlīt.

— Viss skaidrs, — atgriezusies viņa teica. — Par dziedāšanas konsul­tantu tur strādā bijušais operas tenors Irbe. Ja tev atliek laiks, vari droši pie viņa pamācīties. Un nodod, lūdzu, sirsnīgus sveicienus no manis. Viņš. kādreiz bija arī mans pedagogs.

* * *

— Apsveicu ar meitas panākumiem. — Sanitas mātes balsī skanēja vāji slēpta skaudība. Abas kaimiņienes bija nejauši satikušās trepju telpā.

Par kādiem panākumiem viņa runā? Baibas māte izbrīnījusies paska­tījās uz eleganti tērpto Samtiņu. Baiba viņai nebija bildusi ne pušplēsta vārda.

— Ja manai Sanitai būtu tāda balss, es no lielas laimes nezinātu, ko- darīt, — Samtiņa tērgāja. — Nekā viņai nežēlotu. Diemžēl Sanitiņai nav talanta uz mākslām, mūsu privātskolotāja arī tā domā. Viņa vairāk atsi­tusies manī uz praktisko. Bet viens gan man jums, kaimiņiem, jāsaka:: par to meiteni jums būtu vairāk jāparūpējas. Viena vienīga skolas klei­tiņa — un tā pati salāpītiem elkoņiem un krūtīs par šauru. Reiz skolas- sarīkojumā iedevām kādu no Sanitas tērpiem, lai meitenei nebūtu kauns no citiem. Neesat taču nekādi tukšinieki. — Sanitas māte atslēdza sava dzīvokļa durvis.

Baibas māte, rīdama aizvainojuma asaras, kāpa pa trepēm uz augšu.

Baiba, apģērbusi vecu izbalējušu rītakleitu, virtuvē mazgāja traukus.

— Kas tie par panākumiem? — māte īgni pajautāja. — Kauns, ka man viss jāuzzina no svešiem, nevis no pašas meitas.

Baiba samulsa. Pēdējos gados māte ne reizes nebija painteresējusies- par viņas skolas gaitām. Divnieku un piezīmju viņai nebija, skolotāji ne­sūdzējās, tātad viss kārtībā.

«Pa kuru laiku viņa tā pārvērtusies?» māte, meitā vērdamās, prātoja. «Bija neglīts pusaugu skuķēns garām, tievām kājām, pēc sejas uz mata kā mans pirmais vīrs, vienīgais vīrietis, kuru es biju kvēli mīlē­jusi, pašaizliedzīgi strādājusi pāri spēkiem, lai viņš varētu izstudēt par inženieri, bet vēlāk tā ienīduši, kā vien spēj ienīst pamesta sieva. Visus šos gadus Baiba kā mūžīgs atgādinājums raudzījās manī ar pirmā vīra acīm, smaidīja ar viņa smaidu.»

— Lai paliek trauki, ģērbies veicīgi! Ejam! — māte pavēlēja.

— Uz kurieni?

— Tad jau redzēsi.

Tumši zili svārki, formas blūzīte, bikšu kostīms, krimplēna izejamā kleita, vieglas kurpītes — Baibai vaigi karsa no satraukuma. Māte viņu tomēr mīl, vai citādi viņa būtu tērējusies. Viņa tikai neprot mīlestību izrādīt kā citi — ar maigumu, ar glāstiem. Meitene lidot lidoja uz mājām, lai visu rūpīgi pielaikotu.

— Vai nu tev būs tas pats, kas citām? — māte apjautājās.

— Paldies! — Meitas pateicīgais skatiens izteica vairāk nekā vārdi.

— Vajadzēja paciesties līdz vasarai, kad skuķis pats sāks pelnīt, — Naikovskis, apskatījis pirkumu, niknojās. — Cik nu vairs līdz skolas bei­gām, varēja iztikt ar veco kleitu. Tik daudz naudas izgrūst!

Baiba rija asaras.

— Kaimiņi mūs aprunā, saukā par skopuļiem. Samtiņiene to klaji pa­teica man acīs, — māte atrunājās. — Tavs žigulis jau nekur neaizbēgs.

Naikovskis iegāja guļamistabā, skaļi aizcirzdams durvis.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

5i nu gan ir brinutn jauka diena. Tik skaistas drānas man nekad nav piederējušas. Cik labi, ka nevajadzēs vairs lūgt no Sanitas.

Parīt svētdiena. Kādēļ man vajadzēja Tagilam solīties? Viņi iedos man notis, liks dziedāt, bet es nepratīšu. Būs briesmīgs kauns. Aiziešu līdz

mašīnai un pateikšu Tagilam, lai pameklē sev citu solisti.

* *

Padzirdējusi par Baibas lēmumu, Sanita sašuta:

— Vai tu esi aptaurēta? Palaist garām tādu kolosālu izdevību. Ja man būtu tik laba dziedamā rīkle kā tev, es ne mirkli nešaubītos. Ja tu baidies, es varu tavai mammai pateikt, ka mums abām svētdienā kaut kur jāaiziet.

To, ka vairāk par Baibas dziedāšanu viņu interesēja Tagils, Sanita ar gudru ziņu noklusēja.

Baiba velti bažījās. Ansambļa puiši viņu uzņēma draudzīgi, kā savējo. Garais Egils, kas spēlēja gan uz mazajām elektriskajām ērģelītēm, gan ģitāru, strādāja mūzikas instrumentu rūpnīcā un vakaros mācījās mūzi­kas skolā. Bundzinieks Ģirts bija vidusskolas desmitajā klasē, bet trom­petists Ivars, pēc profesijas virpotājs, kā viņš pats stāstīja, muzicēja, lai brīvajos brīžos būtu atpūta, bet dvēselei prieks.

Baiba iepazina pavisam citu Tagilu — bez nekādas rokas spiešanas un acīs skatīšanās. Kluba zāle viņiem atvēlēta tikai divas stundas, tās maksimāli jāizmanto.

— Sāksim ar dziesmiņu no Baibas repertuāra. — Tagils pats piesēdās pie klavierēm. Baiba viņu pateicīgi uzlūkoja.

Tā reiz nu ir tā dzīve, Tā sola, dod un ņem. Tam iznāk sīva ķīve, Kas pats ko grib un lemj.

Puiši priecīgi saskatījās.

— Vēlreiz, tikai mazliet brīvāk un jautrāk, — Tagils palūdza. — Tu droši vien esi ievērojusi, cik nepiespiesti dzied un kustas Margarita Vil- cāne. Tici man, šis vieglums ir iegūts grūtā darbā, desmitiem reižu mē­ģinot vienu un to pašu muzikālo frāzi, vienas un tās pašas kustības, līdz beidzot tas ir iegājies asinīs.

Sanita sapūtusies sēdēja tukšās zāles stūri. Visi viņu bija aizmirsuši, pat Baiba, kura no rīta apgalvoja, ka bez draudzenes būšot pagalam. Kā viņiem neapnīk drillēt vienu un to pašu līdzīgi sabojātai skaņuplatei?

Sanitai pulksteņa šautriņa pa ciparnīcu rāpoja lēni kā gliemezis, tur­pretī Baibai laiks aizskrēja ātri kā vēja spārniem. Viņa tikai tā pa īstam sāka iejusties, kad zālē iespurdza mazie dejotāji un nodarbības vajadzēja beigt.

— Pirmai reizei nav slikti, — Tagils novērtēja. — Muzikālā dzirde tev ir vienreizēja. Pāris stundu nedēļā pastrādāsim pie manis mājās.

— Viņu jau mamma nelaidīs, — Sanita iedzēla.

— Varbūt man parunāt ar taviem vecākiem? — Tagils piesolījās.

— Naikovskis jūs nolidinās pa trepēm tāpat kā mūsu klases Dau­mantu, — Sanita nerimās.

Baiba no kauna piesarka.

Tagilu kaitināja šī pašpārliecinātā, pēc pēdējās modes ģērbtā lellīte.

— Vai Baiba tevi nolīgusi par advokātu? — viņš ironiski apjautājās.

— Es vispār varu nerunāt, — Sanita apskaitās. — Baiba pati lūdza, lai es viņu glābjot un sargājot.

— No kā tad?

— No tādiem meiteņu medniekiem kā jūs, — Sanita atcirta.

— Kas viņai pēkšņi lēcies? — Baiba brīnījās, kad Sanita neatsveici- nājusies izmetās laukā no zāles.

No Baibas dienasgrāmatas:

Tagils uzdāvināja man slavenās franču dziedātājas Edītes Pjafas grā­matu «Panākumu balle». Viņas bērnība bijusi daudz drūmāka par ma­nējo. Piedzimusi Parīzē tieši uz Belvilas ielas trotuāra. Māte viņu pame­tusi, vecmāmiņa barojusi ar ūdeni atšķaidītu vīnu, bet tēvs katru nedēlu vedis mājās jaunu pamāti.

Edīte nekad nav apmeklējusi skolu, visu mūžu rakstījusi ar kļūdām, nav pazinusi notis. Astoņu gadu vecumā viņa jau uzstājusies kopā ar tēvu — ielas akrobātu — Parīzes laukumos, kazarmās, krodziņos.

Man tagad ir viens vienīgs sapnis — iemācīties dziedāt.