Starp mums, meitenēm, runājot

4. nodaļa DIVKAUJA JEB MONTEKI PRET KAPULETI

Dace noslimoja visu oktobri. Pēteris un pārējie klasesbiedri viņu 'katru dienu apciemoja un paskaidroja skolā uzdoto, tādēļ slimniece no mācībām neatpalika.

Kādu rītu astotā «b» uz tāfeles ieraudzīja karikatūru: Romeo plus Džuljeta — iznāk sīkais. Zēnā bez grūtībām varēja pazīt Pēteri, bet mei­tenē — Daci. Tik labi prata zīmēt vienīgi Daumants.

— Mats matā kā dzīvi, — Imants noņirdzās. — Tev, vecīt, ir paķē- riens.

— Ja viņš domā, ka ir briesmīgi asprātīgs, tad smagi maldās, — Anna noteica.

Dvīņi savu nostāju deklarēja ar vienu vienīgu vārdu: — Stulbenis!

Dace, vēl bāla pēc slimības, sēdēja, aizsegusi seju ar rokām.

— Neņem galvā, Dace! — Juris, garām iedams, viņu mierināja. — Daumants par to pēc stundām smagi norausies.

Pēteris iemetās klasē reizē ar zvanu.

— Kas noticis? — viņš uztraucās, pamanījis, ka Dacei pār vaigiem rit asaras. Meitene pamāja uz tāfeles pusi. Pēteris piegāja pie tāfeles-, izņēma kabatas lakatiņu, notīrīja nosvīdušās brilles un, tās atkal uzlicis, brīdi skatījās. Klase klusēja.

— Tu nu gan esi baigais, — Pēteris, pagriezies pret Daumantu, lēnām teica. — Visu, kas pasaulē skaists, tu centies apmētāt dubļiem. Es lepo­jos ar Daces draudzību. Un nevienam neļaušu to nozākāt.

Pēteris piegāja pie Daumanta un, vājo dūri sažņaudzis, no visa spēka ietrieca to Daumanta sejā.

— Saņem, ko esi pelnījis!

Pašķīda asinis. Daumants sāpēs ierēcās un metās Pēterim virsū.

— Es tevi kotletēs samalšu! — Daumanta dūres kā veseri cēlās un krita uz Pētera galvas un pleciem. Brillei nolidoja zemē un sašķīda smalkās drumslās. Tuvredzīgās acis piemiedzis, Pēteris nemākulīgi aiz­sargājās.

— Divkauja mīlestības dēļ, cik romantiski! — Sanita sajūsmā spiedza.

— Gluži kā Šekspīra lugā — Monteki pret Kapuleti.

— Viņi viens otru nositīs! — vaimanāja Dace. — Zēni, ko jūs blen­žat? Dariet taču kaut ko!

— Daumant! Pēteri! — Neviens nebija pamanījis klases audzinātāju*

— Kurš iesāka kautiņu?

— Pēteris! — Imants tūlīt atsaucās.

— Daumants vainīgs! — meitenes viņu pārkliedza.

— Es nezināju, ka dažiem cilvēkiem mūsu klasē trūkst humora izjū­tas, — Daumants, degunu taustīdams, neveikli taisnojās.

— Grib izlavīties, glumiķis tāds!

— Šī nav pirmā reize, kad viņš izdara rupjības.

— Nekavēsim mācības. Pēc sestās stundas visi palieciet klasē, tad noskaidrosim, — skolotājs izlēma.

— Es nevaru, — Daumants paziņoja.

— Kādēļ?

— Man boksa treniņš.

— Mānās.

— Pats tu mānies! Pēc divām nedēļām izšķirošās sacensības, treneris neļauj kavēt nevienu nodarbību.

— Nekas, ar tavu treneri mēs parunāsim īpaši, — Zaiga piedraudēja.

— Lai tikai kāds pamēģina, es tam tādus lukturus uzzilināšu …

— Kaušļi, marš, uz medicīnas kabinetu! Atbildēt nāks… — Skolotājs brīdi pētīja atzīmju žurnālu. Tas bija visbriesmīgākais brīdis. Klase pa­lēnām norima. Gar loga rūti sīca vēlīna muša. — Zaiga Zīle.

— Klases sapulci un vienlaicīgi komjaunatnes grupas sanāksmi pazi­ņoju par atklātu, — Zaiga pēc stundām velti centās pārkliegt klases troksni.

— Atļaujiet iziet, es neesmu kom­jaunietis, — Daumants paziņoja un virzījās uz durvīm.

— Kādēļ tad tu neesi?

Daumants paraustīja plecus.

— Muļķīgs jautājums. Vecajā skolā teica, ka raksturs neatbilstot. Arī no­pelnu nav nekādu.

— Pareizi darīja, — Zaiga piezī­mēja. — Nāc šurp un atsēdies te priekšā uz krēsla.

— Pazemīgi pateicos par man parā­dīto godu. Man tepat solā ir labi.

— Ej vien, dēliņ, ej, lai mēs visi tā kārtīgi varam tevi, nākamo Leonardo da Vinči, apskatīt. — Klāvs izbīdīja Daumantu no sola. — Nāc, es tevi aiz­vedīšu zem rociņas kā brūti!

Visi atviegloti viņi bija glābti. — Velc garumā, nopūtas. Uz brīdi Sanita čukstēja.

— Kādēļ Daumantam vienam jāat­bild? — Imants satraucās. — Tas ir netaisni. Pētera dēļ mūsu skola zaudēja drošu pirmo vietu orientēšanās sacen­sībās. Sen zināms, ka šādi liriski zēniņi ir neglābjami mīkstčauļi. Tādi prot tikai pantiņus kalt un sērīgi nopūsties. Aizmirsis savus biedrus, aizmirsis sko­las godu, mūsdienu Romeo liekas slīpi un guļ nost. Es saprotu Daci, viņa patiešām bija slima, bet kas kaitēja Pēterim? Un tagad viņš ne par ko kaujas. Lai paskaidro!

— Sevis dēļ es pie viņa ģīmja savus pirkstus nesmērētu. — Pēteris negribīgi piecēlās no sola. Pārsistā uzacs, pārsieta un aplīmēta ar leiko­plastu, neganti sāpēja. Daumanta stāvoklis bija drūmāks — ārsts izteica aizdomas, ka lauzts deguna kauls.

— Dienas kārtībā jautājums par klases kolektīva godu, — Zaiga cen­tās pārkliegt pārējos. — Vai Pēterim bija tiesības sist Daumantam?

— Bija gan, — sauca galvenokārt meitenes. — Pēteris aizstāvēja savu klasesbiedreni. Viņš rīkojās kā īsts džentlmenis. Senos laikos tādu neģēli kā Daumants piedurtu ar zobenu pie zemes.

— Ko jūs piekasāties? Labi, es uzzīmēju karikatūru. Un kas par to? Žurnāls «Dadzis» pilns ar karikatūrām, bet tāpēc neviens par to neuz­traucas. Tad jau visus pazīstamos karikatūristus — Bidstrupu, Efelu, mūsu pašu Vīndedzi un Ošu vajadzētu slodzīt cietumā vai sadauzīt vi­ņiem degunus.

— Tēlo Nezinīti Saules pilsētā.

— Grib apvārdot mums zobus.

— Nav vērts ar viņu noņemties, — Dace ieminējās. — Varbūt viņš nemaz nepazīst, nav izjutis īstu draudzību?

— Nē, neesmu un arī negribu izjust.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka es neticu draudzībai starp zēnu un meiteni. Agri vai vēlu tā noved pie mīlestības.

Klase noelsās. Skolotājs Kadiķis piecēlās, lai apsauktu Daumantu, bet tad pārdomāja — nav vairs nekādi mazie, lai paši tiek galā.

— Pazīstu tādas draudzības, — Daumants turpināja. — Mana māsa veselu gadu lidinājās pa mākoņiem, augas dienas jūsmoja par savu sapņu princi, bet tagad viena pati audzina sīko. Draudziņš sen jau sa­laiž ar citām.

— Neticiet viņam. Daži nelieši neko vēl nenozīmē. Ir pasaulē mīles­tība, kas pārdzīvo nāvi un vēl pēc gadsimtiem iepriecina cilvēkus. Pie­mēram, Romeo un Džuljeta, tie paši, par kuriem daži nejēgas te ņirgājas.

— Rakstnieka izdoma! Literatūra!

— Lūdzu, varu nosaukt ari īstus cilvēkus — Kārlis Markss un viņa sieva Ženija.

— Ļeņins un Krupskaja.

Ārā gaudoja vējš, ar troksni triekdams rupjas lietus lāses klases logā. Klasē valdīja puskrēsla, bet neviens nepiecēlās, lai iedegtu gaismu.

— Kā jūs, skolotāj, vai jūs ticat, ka mūsu laikos var būt tikpat stipra un cēla mīlestība kā, piemēram, Romeo un Džuljetai?

Reinis Kadiķis brīdi klusēja. Lielākai daļai audzēkņu mīlestības vārds vēl bija bez seguma, viņi paši vēl nezināja pirmās mīlestības skaistumu. Dažiem tā šķita kā skaists, kārdinošs noslēpums, ar kuru jāiepazīstas pēc iespējas ātrāk. Bet viens otrs, saklausījies vecāku puišu neķītrības, ņir­gājās par meitenēm, nespēja apvaldīt sevi. Kas gan notiek ar Daumantu?

Skolotājs klusēja. Klase gaidīja atbildi.

— Mīlestība — tā ir laime, — Reinis Kadiķis domīgi teica. — Mīles­tība padara cilvēku labāku, stiprāku, godīgāku. Un arī mūsu laikā ir mīlestība, kas stiprāka par nāvi, es pats to esmu piedzīvojis.

— Vai, skolotāj, lūdzu, pastāstiet!

— Nē, draugi, tie ir pārdzīvojumi, kas pieder vienīgi man un tai sie­vietei, kas jau sen atdusas zem smiltīm.

— Tu, Daumant, netici mīlestībai, jo pats to neesi pārdzīvojis. — Tā varēja būt Ritas balss. — Vai tādām jūtām kā biedriskums, godīgums, draudzība tu arī netici?

— Kur viņš ir tas godīgums? Skaisti vārdi, ar kuriem tāpat kā ar mannas putriņu mūs baro skolā. Bet kā ir īstenībā? Piedzēries vīrs sit sievu un terorizē visu ģimeni, bet neviens to neliekas manām, — godīgi, jā? Veikalā pārdevēji krāpj pircējus par kapeiku, par piecām, bet, ja ga­dās kāda glupāka tantiņa, arī vairāk. Vai tas ir godīgi? — Daumanta glītajā sejā bija pretīga grimase. — Nu, kā tur teica viens no senajiem dzejniekiem, tas, kurš nomira ar diloni:

Virs zemes nav taisnības, Dūrei tik spēks …

Es dodos vingrināt dūres, čau!

Iekams kāds viņu spēja aizkavēt, Daumants ar troksni aizcirta klases durvis. Viņa soļi skaļi aizdimdēja pa tukšo koridoru.

— Muļķis! Domā, ka atklājis jaunu Ameriku! — Sanita skaļi un ni­cinoši nosauca viņam pakaļ.

«Vai mana māte arī tāpat pa kapeiciņai no zieda, pa divām?» Sanitai pirmo reizi ienāca prātā. «Mūsu mājā naudas papilnam. Bet mātei alga maza. Tēvam gan lielāka, viņš ir veikala vadītājs. Mamma saka, tas būtu pēdējais muļķis, kas laistu pārdošanā importa mantas, neparūpējies vis­pirms par ģimeni, par draugiem un paziņām, no kuriem kas atlec. Un viņai taisnība. Visām meitenēm skauž manas platformenes un skolotājam droši vien arī. Zēl, ka uz skolu jānāk formas tērpā. Ja meitenes redzētu

manu angļu bikšu kostīmu, viņas kļūtu zaļas … Bet Daumants gluži vien­kārši ir muļķis, par tādām lietām nav skaļi jākliedz.»

Klasē no jauna iestājās klusums.

— Cilvēkam tādēļ ir dotas acis, lai redzētu, smadzenes, lai domātu. Neesat vairs mazie, — skolotājs ierunājās. — Simtiem un tūkstošiem ģimeņu dara savu darbu, mierīgi dzīvo, un tos neviens nepamana, bet pietiek vienam pļēguram palaist rokas, kad par to zina visa apkārtne. Tas tādēļ, ka negodīgums pats lec acīs. Blēdīga pārdevēja, huligāns, kas uz ielas aizskar garāmgājējus, zaglis no soda neizbēgs. Daumants skatās pasaulē itin kā pa šauru durvju spraudziņu.

— Daumantu vajag padzīt no mūsu klases, — Zaiga ierosināja.

— Viņa dēļ mums pēdējā laikā iet galīgi šķērsām.

— Laikam es būšu pie visa vainīgs, — klases audzinātājs atzinās.

— Viņa tēvs ir mans bijušais cīņubiedrs. Iepriekšējā skola Daumantam bija jāatstāj. Es cerēju, biju pat pārliecināts, ka mana klase, īpaši kom­jaunieši, tiks galā paši…

— Daži zēni uz viņu skatās kā kādreiz ticīgie uz svētbildi.

— Nu gan tu, Zaiga, lej! — Jānis pārtrauca Zaigu. — Kurš tad skatās?

— Imants, par piemēru.

— Es neko, — Imants taisnojās. — Viņš solījās mani iemācīt boksē­ties. Viņš ir sava rajona jaunatnes čempions. Visi Pārdaugavas huligāni griež viņam ceļu.

«Jau vēls,» Baiba pie sevis bažījās. «Māte lika notīrīt saknes un izvā­rīt zupu. Pārnāks patēvs, sāksies atkal sprediķošana. Kādēļ Daumants tāds iecirtīgs un ļauns? Varbūt viņu, tāpat kā mani, mājās nesaprot? Varbūt viņš ir vientuļš un viņam nav neviena drauga, ar ko aprunāties? Bet mēs, nekā nenoskaidrojuši, tūlīt gatavi sodīt, padzīt…»

— Pagaidi, Zaiga, vispirms jāizpēta, kādēļ viņš ir tāds ļauns, — Baiba ieminējās. — Ja nu viņam ir slikti mājas apstākļi? Vajadzētu ap­runāties ar viņa vecākiem.

— Es rīt pievakarē aiziešu, varbūt kāds no jums nāktu līdzi? — Rei­nis Kadiķis ierosināja.

— Lai iet Baiba.

— Es gan ne, — Baiba samulsa. — Labāk kāds no zēniem. Pie mums taču ir vienlīdzība.

— Uzskati, ka tas ir tavs komjaunatnes uzdevums. — Zaiga steidzās ieprotokolēt.

— Varbūt skola varētu nodibināt boksa sekciju? Gribētāju atrastos kaudzēm. Un lai Daumants nodarbojas, — Dace, klases fizorgs, ierosi­nāja. ;

— Un lai zīmē karikatūras skolas sienasavīzei, nevis uz tāfeles. Jāpa­stāsta zīmēšanas skolotājai Maigai Putniņai, ka mums uzradies jauns Leonardo da Vinči. Saderam, ka viņa būs stāvā sajūsmā, — Anna iero­sināja.

— Redzat nu, tas jau kaut kas konkrēts, — skolotājs nopriecājās.

— Bet tagad mums jābeidz. Ir jau vēls.

— Kā, vai tad Daumants par savām izdarībām nesaņems nekādu sodu? — Zaiga sašuta. — Apvainot publiski klasesbiedrus, piekaut Pēteri, kas vājāks par viņu, — vai to drīkst pieļaut? Ja man personīgi būtu teik­šana ..,

— Vispār tev taisnība, bet nozieguma apstākļi un cēloņi, cienījamā biedre prokurore, jāizmeklē plaši un pamatīgi, tādēļ spriedums pagaidām tiek atlikts, — Klāvs pārtrauca Zaigu.

— Dace šodien raudāja, — mazākais brālis pie vakariņu galda pa­vēstīja.

Visa lielā Ērgļu ģimene, abi vecāki un pieci brāļi, satraucās — kas uzdrošinājies darīt pāri viņu mīļajai māsiņai? Dacei nācās visu izstāstīt.

— Ko viņi mums piesienas? — Meitenei atkal sāka birt asaras. — Vai tas kas ļauns, ka mēs ar Pēteri draudzējamies?

— Neņem pie sirds, — Ilmārs, vecākais brālis, viņu mierināja.

— Pēteris gan ir mazliet pavārgs, bet citādi puika uz goda.

— Nākamvasar ņemsim viņu līdzi pārgājienā, lai norūdās, — mazais Māris piebilda.

Vēlu vakarā, kad visi jau gulēja, Dace ieritinājās mātei blakus gultā.

— Bet ja nu tā ir mīlestība? — viņa jautāja. — Man ir tik labi ar Pēteri. Viņš nav tāds kā pārējie, neķerstās un nezviedz par katru muļ­ķīgu joku. Un kādus dzejoļus viņš raksta! Nevienam nerāda, tikai man un savai mātei. Ko man tagad darīt, dzīt viņu prom?

«Meita jau izaugusi,» māte tumsā pasmaidīja.

— Draudzība ir kā glezna puķe, kas pastāvīgi kopjama un lolojama. Tiem, kuri par to smejas, pašiem droši vien nav bijis īstu draugu.

— Pēteris arī tā saka. — Dace nomierinājās. — Cik labi, ka tu, mam- mucīt, esi tāda …

— Nu, kāda tad?

— Mīļa un saprotoša. Cita māte būtu iedomājusies nezin ko.

— Tu man esi gudra meita, pati zini, ko drīkst un ko ne. Mēs ar tēti tev ticam. Bet tagad veikli gultā!

Dace noskūpstīja māti un nomierinājusies devās pie miera.

* * *

Daumants uz boksa treniņu ieradās pārskaities. Uzpampušais deguns neganti sāpēja. Par boksēšanos nevarēja būt ne runas. Labi, ja sadzīs līdz sacīkstēm.

— Kas tev lēcies? — Hronists, zēns, kam pilna galva ar sportistu vārdiem un rekordiem, apjautājās.

— Ziepes!

— Mājās vai skolā?

— Skolā. Mājās būs rītu. Baidos, ka treneris mani atskaitīs no grupas.

To neparko nedrīkstēja pieļaut. Daumants bija pats veiklākais, bez

viņa draudētu totāla izgāšanās.

— Tu trenerim nekā nestāsti.

— Ir mums klasē viena tāda no «taisnības cīnītājām». Piedraudēja atvilkties un izklačot visus manus grēkus, sākot ar zīdaiņa vecumu.

— Izstāsti, kāda viņa izskatās! Norīkosim pie kluba durvīm dežūras un nelaidīsim iekšā.

— Es varu uzzīmēt.

Ar pāris vilcieniem Zaigas portrets bija gatavs. Hronists no bloknota izplēsto lapiņu noglabāja krūšu kabatā.

— Viss būs kārtībā, vecīt! Sitai Felicitai mūsu treneri neredzēt kā savas ausis.

— Viņu sauc Zaiga.

— Man viens pīpis.

Par nieka karikatūru celt tādu traci! Daumants jutās nepamatoti ap­vainots.

Māte saraudātām acīm atvēra durvis.

— Kas tev ar degunu? — viņa satraucās.

— Sīkums. Viens pamatīgāk iebelza. Uzlikšu kompresi, līdz rītam pāries.

— Paēd virtuvē un ej savā istabā, nestrīdies ar tēvu! — māte lūdzās.

Daumants smalki pazina visas tēva dzēruma stadijas.

— Es ar vienu roku padaru vairāk nekā viņi ar divām! Pirms kara es biju pats labākais mēbeļu galdnieks Pārdaugavā!

Lielīšanās bija pirmā dzēruma stadija. Otrajā stadijā pretīrunāšana noveda pie trauku dauzīšanas un kautiņa. Vecāko dēlu tēvs neaiztika pat vislielākajā skurbumā. Ciest nācās mātei, māsai un jaunākajam — Dau­mantam.

Tēvs sēdēja pie galda sasarkušu seju, niknuma pilnām acīm, labā roka savilkta dūrē, kreisās rokas tukšā krekla piedurkne ļengani noka­rājās gar sāniem.

— Rītu pie mums atnāks mans klases audzinātājs Reinis Kadiķis. Papūlies būt skaidrā, — Daumants paziņoja.

— Dzirdi, Mārtiņ, skolotājs Kadiķis nāks ciemā.

— Lai viņš iet… Es pazīstu tikai vienu Kadiķi, to, ar kuru partizānos cīnījos plecu pie pleca, mūsu komisāru. Tas gan piederēja pie inte… inteliģentiem, grāmatas mugursomā stiepa līdzi, bet bija lāga vīrs. Zelta cilvēks.

— Tas pats.

— Komisārs Kadiķis jāuzņem godam. Lai būtu dzeramais un zakus- kas, dzirdi, māt! Bet ko viņš vēlas? — Vecais Pētersons aizdomīgi pa­skatījās dēlā. — Vai tu atkal esi ko savārījis? Nositīšu, ja mani apkau­nosi komisāra acīs! Dzirdi? Ar tevi runā! — Tēvs cirta dūri uz galda tā, ka tējas glāzes nodžinkstēja.

— Paliec nu mierā, Mārtiņ! — māte viņu apsauca. — Ej labāk gulēt.

— Visus nositīšu kā mušas! — Pētersons auroja.

— Ja tu vēl kaut reizi aiztiksi mammu vai māsu, tev būs darīšana ar šo! — Daumants parādīja tēvam boksa cimdu un aizcirta istabas durvis.

Kristaps, abām rokām ausis aizklājis, mācījās.

— Tu pasaki man — kādēļ viņš dzer, kādēļ?

— Nomierinies. Daudzi dzer.

— Man no tā nekļūst vieglāk. Atceries, cik labi bija pirms pieciem gadiem. Māte staigāja dziedādama, māsa spēlēja akordeonu. Kad tu pēdējo reizi dzirdēji māti dziedam vai māsu spēlējam? No kora māte sen aizgājusi. Un kā viņa novecojusi, mati gluži sirmi.

Daumants pakāra pie sienas boksa cimdus un ar visām drēbēm ieme­tās dīvānā.

— Pabeigšu astoto klasi, saņemšu pasi un izgaisīšu no šīs mājas.

— Uz kurieni? Ar piepūšamo matraci pa Gauju?

— Došos uz Sibīriju celt Baikāla—Amūras dzelzceļu.

— Domā, ka tur tādus memmesdēliņus bez izglītības un aroda gaida ar atplestām rokām? Naivulis! Palasi avīzes! Vairāki desmiti tūkstoši komjauniešu ar celtnieku un citām specialitātēm no visas Savienības gaida izsaukumus.

— Lai taigā zāģētu kokus un cilātu cirvi, pietiek ar astoņām klasēm. Un vēl maksā lielo rubli! Nesaprot mani ne mājās, ne skolā! Vienīgi klubā starp īstiem puikām var atvilkt elpu. Jāķeras pie mācībām. — Dau­mants smagi nopūtās.

Kas rīt par stundām? Anglene — to viņš, Kristapa magnetofonu klau­sīdamies, puslīdz apguvis, gan izķepurosies, ja izsauks. Latviešu grama­tikā trijnieks — tur neizsauks. Vēsturi izlasīs pirms stundas. Ķīmija — tā gan jāapskatās. Otrreiz nonākt konfliktā ar skolotāju Māru Cīruli Daumants nevēlējās. Klusībā viņš bija pateicīgs skolotājai par to, ka tā viņu toreiz nenosūdzēja direktoram un nesamazināja atzīmi uzvedībā.

— Pieklusini savu kasti, citiem arī jāmācās!

— Vēl trīs minūtes, un tavā rīcībā būs totāls miers.

Aiz sienas žēli raudāja mazais Andrītis. Nāca zobi.

* * *

Skolotājs un Baiba ilgi klīda pa tumšajām Pārdaugavas ieliņām, līdz atrada savrupmāju, kur Daumanta vecāki īrēja dzīvokli.

Reini Kadiķi uzņēma kā mīļu, sen neredzētu ciemiņu. Uz galda kon­jaka pudele spīdināja zvaigžņoto etiķeti, tai līdzās šķīvji ar bagātīgām uzkodām.

— Nevajadzēja tev, Marij, tā pūlēties, — Reinis Kadiķis rājās. — Šo­reiz mūsu tikšanās nebūs no priecīgajām.

— Pie glāzītes sarunas vieglāk veicas, — namatēvs aicināja ciemiņus pie galda.

— Paldies, es jau paēdu, — Baiba atteicās.

— Daumant, ieved klasesbiedreni savā istabā! — māte vēlēja.

Nelielajā istabā tik vien bija vietas kā divām tahtām un galdam.

Vienu sienu klāja goda raksti, otru — bokseru fotouzņēmumi.

— Lūdzu, mis, piesēstieties, jūtieties kā mājās! Tiesa, nekādi plašie apartamenti mums, kā redzat, nav, bet ko lai dara, ja tādi apstākļi. Trū­kums nav negods. Varbūt ierausim pa glāzītei arī mēs, lai sarunas labāk veiktos?

— Tie pie sienas tavi diplomi? — Baiba painteresējās.

— Kur nu man pie tādiem tikt! Tie vecākā brāļa Kristapa, ģimenes lepnuma, komjaunatnes stipendiāta, meistarklases sportista, nākamā zinātnes korifeja un tā tālāk, un tā tālāk. Vecāki ar viņu lepojas tāpat kā ar saviem kaujas ordeņiem un medaļām.

— Es būtu lepna par tādu brāli.

— Bet es, lūk, neesmu lepns. Kristaps tāds un Kristaps šitāds, tēvs katru dienu zāģē un vilē, es turpretī viņu kapā iedzīšot, māte savukārt ņemas ar raudāšanu. Nu, ko es teicu, paklausies pati. — Daumants pa­vēra durvis.

— … kopš bērnības viņu kāds nelabais dīdītu…

— Tas par mani.

— Neviens žogs viņam nav par augstu, neviens grāvis — par platu. Ja kādam kaimiņam izsists logs vai aizlauzta ābele, vainīgo nemaz ne­meklēja, tūlīt nāca pie manis. Mazam nozilināja sēdamvietu, bet ko ta­gad lielam padarīsi? — Daumanta tēvs žēlojās. — Reiz novēlās no koka un tā sasitās, ka ārsti pusgadu lāpīja. Cerējām, kļūs rāmāks, bet kas to deva…

Daumants ieslēdza magnetofonu un uzgrieza uz skaļāko.

— Kādēļ tu vilkies pie manis? Kas tevi te aicināja? — viņš kliedza meitenei sejā.

Baiba neatbildēja.

— Ko tu blenz ar saviem prožektoriem un klusē? Lamā, kaunini, tādēļ jau esi nākusi. Ciest nevaru, ka uz mani skatās tādām teļa acīm.

— Es labāk iešu. Dzīvo laimīgs! — Baiba sniedza viņam roku. Dau­mants juta tās raupjo ādu un izbrīnīts paskatījās uz klasesbiedreni.

— Ko tad tu, malku zāģē, vai, ja tādas rokas? — viņš, pavērsis šauro meitenes plaukstu uz augšu, apvaicājās.

— Beržu, mazgāju, vāru, ari malku protu sazāģēt. — Smaids kā ašs saules stars pārslīdēja pāri meitenes sejai un tūlīt ari apdzisa.

— Bet es domāju, ka tu tāda pati izlutināta memmesmeitiņa kā pārē­jās mūsu klasē. Laikam būšu kļūdījies.

— Es tevi nesaprotu, Daumant. Ko tu trako? Tev ir vecāki, kuri tevi mīl, tev ir lielisks brālis, laba māsa.

— Lielisko brāli es redzu tikai svētdienās un arī ne vienmēr. Māsa, kura tā mīlēja mūziku un jokus, tagad sarūgtināta klusē, tēvs arvien biežāk pārnāk mājās galīgi pilnā, kliedz un ārdās. Mammas žēl, viņa, nabadzīte, to visu smagi pārdzīvo. Bet par to klasē ne vārda, norunāts? Ejam, es tevi pavadīšu.

— Nevajag, neesmu no bailīgajām.

— Tu nepazīsti mūsu nomali.

Daumanta vecāki un skolotājs Kadiķis, iegrimuši pedagoģiskās pār­runās, jauniešu aiziešanu pat nepamanīja.

Pilsētas nomale tinās drēgnā novembra miglā. Ielas grima tumsā. Nelielo nameju apgaismotie logi starp kailajiem kokiem spīdēja kā kaķu acis. Izdzirdis gājēju soļus, šur tur laiski ierējās suns.

Baiba bailēs sarāvās, kad no šķērsielas negaidot iznira pusaudžu bars un ielenca viņus no visām pusēm.

— Dod aizsmēķēt!

Daumants paspīdināja kabatas lukturīti.

— Tie esat jūs? Kur tad Cirkainais? — viņš izsmejoši jautāja.

— Nav vairs čirku, ietupināja uz sutkām, un viss krāšņums — tutū. Zēns baigi pārdzīvo.

— Pasakiet, lai komisijas veikalā nopērk parūku. Un nododiet no mums kvēlu sveicienu.

— Pārdoti, Bokseri! Veči, tinamies prom!

Tikpat pēkšņi kā uzradušies, zēni pagaisa tumsā. Baiba atviegloti uzelpoja.

— Kā tev var patikt šādi biedri? Tie taču uzvedas kā īsti huligāni, — viņa brīnījās.

— Nekādas vainas. — Daumants paraustīja plecus. — Parasti zēni. Pirms gada es arī tāpat pa vakariem klīdu apkārt. Ko citu lai iesāk? Senči ieslēdzas mājās kā kurmji alās, ziemā augus vakarus notup pie televizora vai iet pie kaimiņiem sist trumpas. Vasarā atkal pēc darba līdz pat tumsai rušinās pa savu dārzu. Nomirt var aiz garlaicības. Barā tomēr jautrāk, uztrinkšķinājām ģitāru, pakūpinājām cigaretes, izsūcām pa vīniņam. Gadījās, ka pabaidījām arī vienu otru gājēju, tāpat pa jo­kam. Bet tad viss sagriezās kā karuselī. Ir mums te tāda upīte un ne­liels mežs. Pērnvasar mēs upīti aizsprostojām, lai būtu kur pamērcēties. Kādu dienu skatāmies — aizsprosts izjaukts. Mēs salabojām. Pēc pāris dienām — atkal izjaukts. Izlikām posteņus. Izrādās, ka- vainīgs tas pats Cirkainais ar savu svītu. Izcēlās baigais kautiņš. Vienam pārsita degunu, man vaigs pušu, citam asinis pa visu ģīmi.

«Izrādās — jūs pat kauties pa īstam neprotat?» Pašā cīņas kar­stumā izdzirdām zobgalīgu balsi. Sākumā izbijāmies, domājām, ka pār­ģērbies milicis un nupat būs mums vakars.

«Iepazīsimies,» šis saka. «Roberts Strauts.»

«Nu, un kas par to, ka Strauts,» Cirkainais ņirdz. «Ezers vai jūra skanētu lepnāk. Vai šitajā strautā bebri arī dzīvo?»

Cirkainā svīta irgojās.

«Piekļūstiet,» Hronists saka. «Vai kādreizējais republikas čempions vidējā svarā?»

«Tieši tā,» atbild biedrs Strauts un, redzot mūsu glupos ģīmjus, pa­smaida. «Gribat, es jūs iemācīšu cīnīties pa īstam?»

Kurš kārtīgs zēns gan to negribētu? Vārdu sakot, ar Strauta gādību mūsu rajonā nodibinājās boksa klubs «Asie cimdi». Senči sākumā cēla brēku, jau tā kautiņu pietiekot. Bet tagad pieklusuši. Ar divniekiem klubā neuzņem. Vecākie zēni kopā ar brīvprātīgajiem kārtības sargiem patrulē ielās. Huligāni kļuvuši rāmāki — baidās. Ar Cirkainā kompāniju mums būs īpaši rēķini. Pārāk uzmācīgi kļuvuši, aizskar sievietes, aptīra ierei­bušos. Labi, ka viņu barvedis beidzot saņēmis mācību. Un zini, Baiba, kolosāls cilvēks ir mūsu treneris, otra tāda es nezinu. Puiši viņa dēļ dzīvību nežēlotu.

Izgājuši cauri nelielam parkam, abi nokļuva pavisam citā pasaulē. Krāsainās logu ugunis, miglā izplūdušas, zaigoja kā stikla bumbuļi, un daudzstāvu namu torņi Baibai atgādināja milzīgas izrotātas svētku egles.

Nesen atvērtā tirdzniecības centra plašajos skatlogos kā izstādē rin­dojās dažādas preces. Kinoteātris reklamēja kārtējo grāvēju — mīlestī­bas drāmu ar traģiskām beigām. «Jauniešiem līdz 16 gadiem ieeja aiz­liegta.»

— Man jau ir sešpadsmit, es drīkstu skatīties, kā tur divi skūpstās, bet tev dažu dienu pietrūkst, tevi šī filma var samaitāt. Kārtējā pieau­gušo liekulība, vai ne? Bet pēc gada pa televizoru to noskatīsies pat pirmklasnieki, — Daumants ironizēja.

Trolejbusa pietura atradās blakus kinoteātrim.

— Paldies, ka pavadīji.

— Baiba, esi cilvēks, parunā ar Zaigu, lai viņa mani pirms sacensī­bām nenosūdz trenerim. Saproti, tas būs mačs ar sporta skolas audzēk­ņiem, un mums ir ļoti svarīgi pierādīt, ka esam spējīgi uzvarēt. Tad mums ir cerības izkaulēt no šefiem treniņa inventāru.

— Pats nevari parunāt? Man šķita, ka tu esi drosmīgāks.

— Jūsu Zaiga man atgādina, lūk, šo skatlogu manekenu — skaistu, b'et nedzīvu, bez sirds. Es baidos sarunāt kārtējo rupjību un visu izbo­jāt, — Daumants vaļsirdīgi atzinās. — Jau viņas izskats man izsauc žulti. Bet Dacei, ja viņa to vēlas, varu atvainoties. Nedomāju, ka viņai tas ķersies pie sirds.

Pēc garām diplomātiskām pārrunām Zaiga, kas dievināja visādus protokolus un citādus dokumentus, klases dienasgrāmatā ierakstīja:

Ar savu uzvedību antisabiedriskais un antipolitiskais elements Dau­mants Pētersons vairākkārt apkaunojis astotās «b» klases labo vārdu. Lai celtu viņa sabiedrisko apziņu, klases kopsapulce uzdod viņam mē­neša laikā veikt sekojošus pasākumus:

1) aktivi iesaistīties klases un skolas sienasavižu noformēšanā;

2) palīdzēt fizkultūras skolotājam noorganizēt skolā boksa pulciņu;

3) lai celtu skolnieka Daumanta Pētersona politisko līmeni, viņam uzdots mēneša laikā sagatavot referātu par svarīgākajiem starptautiska­jiem notikumiem.

Kontrole pār šo lēmumu izpildi uzdota Baibai Baltiņai.

— Bez jebkādiem fokusiem, Pēterson, — Zaiga piebilda. — Sprie­dums ir galīgs un nav pārsūdzams.

— Klausos, biedrene prokurore. — Daumants pazemīgi pievilka kāju. Pašreiz svarīgākais bija, lai Roberts Strauts neuzzina par viņa uzvedību skolā.

— Gan mēs pataisīsim viņu mīkstu, — Zaiga izgrūda. Labi, ka Dau­mants šo piezīmi nedzirdēja.

Kas tagad būs? Baiba vakarā ierakstīja dienasgrāmatā. Klase man uzticēja pāraudzināt to slaistu un kausli Daumantu. Vai es to spēšu? Un ko par to teiks māte un mans patēvs?