Starp mums, meitenēm, runājot

1. nodaļa ja man būtu burvju VARA…

— Starp mums, meitenēm, runājot, jauniņais ir pats glītākais zēns klasē, — Sanita Samtiņa konstatēja. — Ievērojāt, kādas viņam acis? Kā apakštasītes. Un skropstas garas, ar uzliektiem galiem kā meitenei.

— Ja man būtu tādi sprogaini mati, es gan būtu laimīga, — Rita Ozola nopūtās.

— Bet ja nu ilgviļņi?

— Nē, tiem ir sīkas cirtas kā aitām.

— Vispār ar zēniem mums nav paveicies, visi tādi mazliet uz augšu pasisti. Alegro noskaņots uz mūziku un mūs ne redz, ne dzird. Arnītis citādi puika uz goda, prot dejot pat kiku un džaivu, bet pamaza auguma. Pēteris kā paskatās uz meitenēm, tā sarkst un bālē, — Anna Liepa, pie katra zēna vārda noliekdama pa pirkstam, skaitīja.

— Sarkst un bālē viņš tikai Daces priekšā, — Sanita precizēja. — Un piedevām vēl stostās.

— Ģirts Leja stundām ilgi var blenzt uz pavisam parastu zvirbuli, bet mēs viņam esam tukšs gaiss, Imants Jansons, tas īgņa un rūcējs, pēc izskata un auguma būtu pieņemams, bet bezprātīgi iemīlējies akme­ņos, — Anna turpināja.

— Un ģeogrāfijas skolotājā Cēzarā Caunē, neaizmirsti, — Dace Ērgle piebilda.

Jau veselu nedēļu notika mācības, bet astotā «b» nekādi nevarēja ieiet sliedēs. Viņi kopā no jauna pārdzīvoja pagājušo vasaru. Klases audzi­nātājs Reinis Kadiķis velti izrunājās par to, cik svarīgi jau pašā mācību gada sākumā kārtīgi mācīties, par to, ka viņi tagad ir abiturienti, ka visiem kopā jāsasniedz dzīves pirmā augstiene. Labi domātie vārdi un pa­mācības lidinājās gaisā un neatrada dzirdīgu ausu.

Vasara bija pagadījusies lietaina. Tagad septembrī, it kā gribēdama panākt nokavēto, saulīte ripot ripoja pa zemes virsu, mācības nevienam nebija ne prātā.

Pirmdienas rītā klase, sadalījusies grupiņās, dūca un skanēja kā bišu strops.

—1 Mēs ar brāli nostrādājām pārāko stiķi. — Ģirtam Lejam, ko visi dēvēja par Kovārni, klausītāju netrūka. — Kamēr senči pa Karpatiem, mēs ar plostu pa Gauju. Kolosālais brauciens, es jums saku.

— Pastāsti — vai Ģirts Jakovjevs īstenībā ir tikpat glīts kā uz ek­rāna? — meitenes iztaujāja klases kinozvaigzni Arni Līci.

— Baumo, ka viņam ap acīm jau krunciņas un ka viņš jauniešus vairs nevarēšot tēlot, — Sanita tincināja.

— Muļķības! Ir tāda ziede, par grimu sauc, ar to aizšpaktelē visas krunciņas.

— Stāsti! — Anna iebukņīja Arnīti. — Vai mēli esi aprijis, vai?

— Viņš droši vien Ģirtu pa gabalu vien redzējis, — Rita Ozola ķircinājās.

— Vai es kāda brūte, vai, ka iešu viņam krunciņas skaitīt? — Arnis apskaitās. — Bet vispār Ģirts ir supervecītis. Jaunajā filmā viņš man ir tāds kā audžutēvs. Bet tagad aši tinieties prom, preses konference beigusies!

— Profesor, lūdzu, iedod nospiest algebru! — Arnis demonstratīvi pagrieza meitenēm muguru.

Marga Kalna klasē iemetās gluži sasarkusi.

— Uh! — viņa atviegloti nopūtās. — Es jau domāju, ka nokavēšu. Nāc, Rita, man tev jāpavēsta pārākais noslēpums.

Abas meitenes iesēdās solā un, cieši viena otrai piespiedušās, sāka sačukstēties.

— Tikai apzvēri, ka nevienam neteiksi ne pušplēsta vārdiņa!

— Apkaunies!

— Nu tad tā. Es sākšu no paša sākuma. Vakar no rīta es ielienu gultā pie māmiņas. Tu jau zini, tas mums iegājies no sendienām. Tad mēs aprunājamies par visu, kas sakrājies uz sirds, — par mācībām un par kleitām. Tētis pa to laiku virtuvē gatavo brokastis. Svētdienās viņš tās pienes mums tieši pie gultas. Bet vakarrīt viss bija pavisam' citādi. «Tu jau esi liela meita,» māmiņa man saka. Es prātoju, kas nu būs? Vai atkal sadomājuši doties ceļojumā uz ārzemēm un atstāt mani vienu pašu kā pērngad? Bet nē …

— Ai, ai! — Klāvs Kļaviņš, meiteņu priekšā nostājies, grozīja galvu. — Kāds dabas fenomens — Siāmas dvīņi mūsu klasē. Viens ķermenis, bet divas galvas. Ja skolotājs izsauks, būs jāatbild abām.

— Uzliec jaunu skaņuplati, šitā ir galīgi nospēlēta! — Rita atcirta un demonstratīvi pagrieza Klāvam muguru. — Nu, stāsti tālāk! Tikai ne vārdiņa neizlaid.

Pie klases durvīm atskanēja spalgs svilpiens.

— Šefs! — Juris Ķirsis, saukts Alegro, pavēstīja. — Nesas šurp kā plēsts.

Klase pieklusa. Viņi jau sen bija vienojušies, ka ar latviešu valodas skolotāju un klases audzinātāju Reini Kadiķi viņiem paveicies. Kaut gan paskops ar atzīmēm, viņš centās būt taisnīgs, un šo viņa īpašību klase vērtēja visaugstāk. Kaimiņi, astotā «a», bija galīgi nomocījušies ar savu īgno un piekasīgo anglieti.

Apsveicinājies skolotājs apsēdās savā vietā un atvēra klases žurnālu.

— Es ceru, ka vakar visiem bija pietiekami daudz laika, lai iemācī­tos. Kas tad mums šodien bija uzdots? Salikta sakārtota teikuma analīze. Kuram būs drosme pieteikties brīvprātīgi?

Klasē iestājās stindzinošs klusums.

— Zaiga, proties! — Sanita iebukņīja priekšā sēdošajai klases labā­kajai skolniecei.

— Mēs vakar bijām sēnēs. Un bez tam mani jau izcēla piektdien, — Zaiga atčukstēja.

Virs noliektajām galvām pacēlās vientulīga roka.

— Tas ir labi, Jāni, ka tu bez savas ķīmijas atzīsti ari tādu necilu priekšmetu kā latviešu valodas gramatiku.

— Es neatzīstu, tas ir, es principā atzīstu, — Jānis sastostījās. — Klases vārdā lūdzu, skolotāj, pārceliet gramatiku uz rītdienu, bet šo­dien mums kaut ko pastāstiet, piemēram, par savām partizāna gaitām.

Skolotājs piemiedza acis. Gar acīm un ap muti savilkās smalkas smieklu krunciņas — atklājuši viņa vājo vietu.

— Par partizānu gaitām pārrunāsim kādreiz mežā pie ugunskura. Bet tagad, ja nevēlaties gramatiku, rakstīsim sacerējumu.

Skolotājs piegāja pie tāfeles, paņēma krītu, kādu mirkli padomāja un tad uzrakstīja: «Ja man būtu burvju vara …»

Brīdi klasē valdīja apjukums, pat tāds kā izbīlis. Tad sacēlās troksnis.

— Lūdzu, skolotāj, burvji jau sen kā izmiruši.

— Nav vis izmiruši, viņi pārcēlušies uz kapitālistiskajām zemēm. Anglijā, piemēram, oficiāli reģistrēti 11 507 burvji, kas ar buršanos no­pelna sev maizi. Un Amerikā vēl vairāk.

— Veči, vai jūs esat lasījuši Raita grāmatu «Burvestību liecinieks»?

— Kur to var dabūt? Sen jau izpārdota.

— Manai mammai grāmatnīcā ir blats.

— Iedod izlasīt.

Skolotājs sasita plaukstas. Troksnis pierima.

— Lūdzu, skolotāj, mums nav līdzi burtnīcas. — Alegro izspēlēja pašu svarīgāko trumpi. Pēc sacerējumiem viņš nejuta ne vismazākā ai­cinājuma.

Klase atviegloti nopūtās.

Kadiķis parakņājās savā milzīgajā portfelī un izvilka žūksni baltu lapu.

— Lūdzu, Juri, izdali!

Alegro, skābi smaidīdams, apstaigāja solus.

— Kas ir, Baiba?

— Skolotāj, vai citu tematu nedrīkst? Piemēram, «Komjaunieša tēls latviešu padomju literatūrā» vai arī «Kā es pavadīju vasaru».

— Nē, šoreiz es gribu pavērot, kā strādā jūsu fantāzija.

— Bet vai drīkst rakstīt par visu ko, piemēram, par iedomātu pasaku valsti vai par kosmosu? — Pēteris Liepiņš, labākais sacerējumu rakstī­tājs, pajautāja. Skolas sienasavīzei viņš jau divus gadus sūtīja dzejoļus, aizslēpies aiz kautrīga pseidonīma «Māceklis». Skolēni smalkjūtīgi gla­bāja viņa noslēpumu, kautrīgā autora priekšā tēlodami nezinīšus.

— Es jau teicu — tas ir brīvais temats. Izņēmuma kārtā par sacerē­jumiem nelikšu atzīmes.

— Hūū! — no pēdējiem soliem atskanēja skaļa atvieglinājuma nopūta.

— Tas, protams, nenozīmē, ka var nodot baltu lapu.

Čalošana pamazām pieklusa. Klasē iestājās darbīgs klusums.

Reinis Kadiķis lēnām piegāja pie atvērtā loga. Krūtis plosīja trula sāpe, it kā ļauna roka būtu sagrābusi sirdi un nelaistu vairs vaļā. Sa­taustījis kabatā nitroglicerīna pudelīti, viņš ar ierastu kustību ieslidi­nāja mutē sīko tabletīti. Sāpes atlaidās gandrīz momentāni.

Bija silta septembra diena. Zvirbuļi pērās pa peļķēm un trieca tik skaļi kā pavasarī. Vecmāmiņas, skolas priekšā uz sola sasēdušas, gai­dīja savus pirmklasniekus.

— Vakar manējais iznāk ar asiņainu degunu. Juris šim aizšāvis kāju priekšā.

— Aug bez tēva, ko no tāda var gaidīt.

— Skolotājs saka — neklausot, staigājot stundās pa klasi apkārt.

— Bet manai mazmeitiņai piecnieki vien.

No zāles pa atvērto logu ielidoja dziesmas skaņas:

Kur tu skriesi, vanadziņi, Ar tiem vaska spārniņiemi…

Jaunāko klašu koris. Dziesma aprāvās. Laikam skolotāja Ieva Līce bija saklausījusi kaut ko nepareizu. Apskaužami jauna un enerģiska šī Līce, pati kā līksma dziesma. «Kur tu skriesi, vanadziņi…» Kur nu man vairs aizskriet? Jāizvelk šie astotie līdz pavasarim, tad — pensijā un darbs pie iesāktā manuskripta. To esmu parādā saviem kritušajiem biedriem.

Reinis Kadiķis pagriezās pret klasi. Marga un Rita atrāvās viena no otras un negribīgi sāka rakstīt. Abas nešķiramas kopš pirmās klases, lepojas ar iesauku «Siāmas dvīņi», cenšas vienādi ģērbties. Arī pašreiz abām vienādas baltas mežģīņu apkaklītes.

Zaiga Zīle, klases labākā skolniece, pierakstījusi jau trešo lapu. Ar viņu viss kārtībā, gan komati savā vietā, gan citāti no literatūras. Bet cik sacerējumā būs pašas domu? Klasē Zaigu nemīl, dēvē par «zubrī- tāju».

Anna Liepa, pērnā gada «Mis 7.b», sapņaini blenž uz tāfeli, it kā no tās kaut kas būtu norakstāms. Pa vasaru viņa k]uvusi vēl glītāka, gaišie mati vienās sprogās, mazais deguntelis mīlīgi uzliekts. Tikai rak­sturs meitenei pārāk spurains un mēle asa.

Sanita ar iemīlējušās skatienu aplūko savas krāsainās platformenes.

— Mūsu senči ar tādām pa kūts mēsliem bradāja. — Tas, protams, ir Klāvs, klases lielākais zobgalis.

Noskan klusi smiekli.

— Muļķis! — Sanita nočukst pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visa klase.

Jānis Krūmiņš, skolotājam par lielu izbrīnu, raksta aizgūtnēm. Sa­nita domīgi košļā spalvaskātu un skatās pulkstenī. Viņas solabiedrene Baiba Baltiņa aizklājusi uzrakstīto ar roku, lai Sanita neredz. Kautrē­jas. Visus šos gadus Baiba piederējusi pie parastās viduvējības, kas neizceļas ar spilgtām dotībām, bet nesagādā arī skolotājiem liekas rai­zes. Skolotājs neatceras, ka Baiba ar kādu būtu draudzējusies. Ar Sanitu viņa sēd kopā tikai gadījuma pēc — abas meitenes dzīvo vienā mājā. Tas arī ir vienīgais, kas abām kopējs. Baiba pa vasaru izmainī­jusies. Stūrainais augums kļuvis apaļīgāks, smalko sejiņu apņem iesārtu matu vilnis, kas uz muguras sapīts garā, resnā bizē. Neglītais pīlēns pamazām pārvēršas par baltu gulbi, domāja skolotājs.

Zvans kā ass zobena cirtiens pāršķēla klusumu.

Skolotājs apstaigāja solu rindas un savāca lapas. Daži vēl steidza uzrakstīt pēdējos teikumus, bet lielākā daja aulekšiem metās ārā no klases prom uz pagalmu.

Marga un Rita apsēdās uz sava iemīļotā soliņa, kuru no pārējo acīm noslēpa kupli ceriņu krūmi.

— Nu, stāsti, nevelc garumā!

— Mūsu mājā ap Jauno gadu būs mazs bērniņš, — Marga izgrūda vienā elpas vilcienā. — Mēs ilgi spriedām, kas būtu labāks — zēns vai meitene. Māmiņa domā, ka meitene, lai man būtu draudzene uz visu mūžu. Bet man jau esi tu, vai ne? Mēs ar tēti labāk gribētu zēnu. Un tad mēs salūkojām kalendāru, lai izvēlētos vārdu. Tēvs kā sadedzis par Klāvu, bet man, kad iedomājos mūsējo Klaunu, kļūst nelabi. Kādi tagad vārdi! Sarmji, Ritvari un Anriji, Drosmji un Druvji, Aigari un Arvili. Bet tētim labāk patīk tie veclaicīgie — Kaspars, Mārtiņš, Kristaps, Jānis. Man tagad būs mazāk brīva laika. Mēs ar tēti nolēmām māmiņu pasaudzēt. Es katru dienu mazgāšu traukus un gatavošu ēdienu, tētis rūpēsies par produktiem un piekops māju. Taisni šausmas, kas tik nu būs! Es protu vienīgi uzcept kartupeļus un olas, bet nevar jau katru dienu ēst kartupeļus ar olām, apriebsies.

— Mēs ar vecmāmuļu tevi apmācīsim. Viņa mums ir lieliska saim­niece.

Zvans sauca uz nākamo stundu.

— Kā es tevi, Marga, apskaužu! Man patīk pavisam maziņi bēr­niņi, — Rita klusu teica. — Ja mana māmiņa nebūtu dzemdībās nomi­rusi, brālītim tagad būtu septiņi gadi.

Marga paspieda draudzenes roku, un abas, tāpat saķērušās, metās skriešus uz klasi.

* * *

Pāri pilsētai brāzās negaiss. Ielu spuldzes kā mazas, gaišas planētas šūpojās vējā. Nelielais debesu kvadrāts virs satumsušo namu korpusiem dega baltām ugunīm. Logu stiklos cirtās smagas ūdens lāses. Pie katra pērkona dārdiena rūtis žēli iedžinkstējās. Ļaudis pamodās no miega un iededza gaismu. Iela paloja kā upe. Šļakatas šķiezdami, uz depo devās pēdējie trolejbusi. Aprakstīto lapu kaudzītes uz Reiņa Kadiķa galda vējā kustējās un čabēja.

Kur tas bija? Latgalē, nē, pie Lubānas, kad debesis tāpat plaiksnīja un lietus gāza straumēm. Viņi ar Mārtiņu devās spridzināt fašistu nolik­tavu. Mārtiņš toreiz pazaudēja kreiso roku. Trīsdesmit gadu jau pagājis, puse cilvēka mūža. Bet šie četri gadi kā ēna nāk visur līdzi. Ik dienas to atgādina lode blakus sirdij, nejauši satikts cīņubiedrs, sēru vēsts avīzē: «Pēc ilgas un grūtas slimības miris Lielā Tēvijas kara dalībnieks, par­tizānu nodaļas komandieris …»

Reinis Kadiķis pārbrauca ar abām plaukstām pār seju, kā atmiņas aizdzīdams, un atgriezās tagadnē.

«Ja man būtu burvju vara …»

Skolotājs ieskatījās savu astotklasnieku dvēselēs, uzzināja pašu dār­gāko.

Lielākā daļa sapņoja par kosmosu, par lidojumiem uz Mēnesi, uz citām planētām un vēl tālāk — uz citām galaktikām, no kurām nav at­griešanās. Viņu fantāziju rosinājuši Mihailova un Lema romāni, redzētās kinofilmas.

Anna, iecirtīgā skaistule, rakstīja: «Es ļoti gribētu satikt savu tēvu. Māte par viņu nekā nestāsta, es pat nezinu, vai viņš ir dzīvs vai miris. Agrāk, kad es vēl biju maziņa un mamma mani vienu atstāja mājās, es iedomājos — tūlīt, tūlīt atvērsies durvis un ienāks mans tētis tāds liels, stiprs, un pacels mani līdz debesīm, bet atnāca mamma, darbā nogurusi, ar smagu pārtikas somu rokās.

Es zinu, ka tas ir slikti, bet es apskaužu tos bērnus, kuriem ir abi vecāki. Ja man būtu tētis, mēs kopā ar viņu slēpotu, klausītos mūziku, viņš man būtu pats labākais draugs.» Un beigās: «Lūdzu, skolotāj, ne­rādiet nevienam manu sacerējumu!»

Sanitas darbā kā burvju spogulī redzama viņas un vecāku šaurā lietu pasaulīte: «Ja man būtu burvju vara, es mūsu triju istabu vietā uzburtu lielu, greznu dzīvokli, vislabāk savrupmāju dārza vidū. Skapji lai būtu pilni ar modernām drēbēm un kurpēm, istabā mīksti paklāji un lakotas mēbeles, bet dārzā lai ziedētu rozes. Tie, kuri staigā ar nošķiebtām kur­pēm, vienu vienīgu drēbju kārtu un apgalvo, ka viņiem tas vienalga, tūk­stoškārt melo. Visiem patīk labi ģērbties un ērti dzīvot, un liekulis ir tas, kas to noliedz.»

Ar šādiem uzskatiem bērns nepiedzimst, tie pārņemti no vecākiem, no- sliktiem draugiem un paziņām. Sanitas māte — pārdevēja puķu veikalā, tēvs — komisijas veikala direktors. Meitai — importa kurpes, importa drānas un importa domas. Ko darīt? Vai audzinātāja uzdevums ir pār­audzināt vecākus? Pēc gada Sanita pošas uz tirdzniecības tehnikumu, ja vien izturēs konkursu.

Skolotājs ierakstīja bloknotā — «Sanita» un pielika lielu jautājuma zīmi.

«Ja man būtu burvju vara, es panāktu, lai visi mani biedri iemīlētu mūziku tikpat stipri kā es. Mūzika ir brīnumvalsts, kurā drīkst ieiet tikai labi, jūtīgi, godīgi cilvēki. Visādiem karjeristiem, mēlnešiem, kauš]iem un citādiem draņķiem tur ieejai jābūt slēgtai. Man žēl, ka šo zemi atrod tik maz manu skolasbiedru. Bet varbūt viņi maldās, īsto ceļu meklē­dami? Ja man būtu burvju vara, es sagādātu mūsu skolai daudz mūzi­kas instrumentu — elektriskās ģitāras, sitamos, trompetes, saksofonus, kontrabasus, lai visi, kas vēlētos, varētu iemācīties spēlēt. Un tad mēs izveidotu savu klases ansambli. Es tam rakstītu mūziku, bet Pēteris dziesmu tekstus …»

Tas, protams, ir Juris, mūzikas piesātinātais zēns ar absolūto dzirdi. Jura tēvs ir slavens kora diriģents, māte — operas soliste. Zēns pa vakariem mācās mūzikas skolā klavieru spēli.

Skolotāja bloknotā parādījās otrs ieraksts: «Mūzikas instrumenti. Or­ķestris. Ieva Līce.»

Zaiga Zīle iztēlojusies divdesmit pirmā gadsimteņa skolu, kad visā pasaulē uzvarējis komunisms. Kā jau viņš paredzējis, te viss savā vietā — gan Marksa un Ļeņina citāti, gan Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa dzejoļi. 2ēl tikai, ka aiz šīm pareizajām rindām nejūt pašas rakstītājas domu. Vienīgi nobeigumā Zaiga ir atklāta. «Sajā nākotnes valstī vecāki un bērni dzīvos draudzīgi, uzticēsies cits citam. Vecāki neuzspiedīs savu gribu, ar varu nepavēlēs bērniem kļūt par teicamniekiem, nesodīs par katru zemāku atzīmi, nerakņāsies pa bērnu lietām un neraus no rokām grāmatas, kurās rakstīts par mīlestību. Mātes slepeni nenoklausīsies tele­fona sarunas, meitenes un zēni drīkstēs brīvi draudzēties, un neviens viņus tādēļ neapsaukās par brūti un brūtgānu.

Ja man būtu burvju vara, es vēlētos, lai šī nākotnes valsts sāktos jau rīt…»

Reinim Kadiķim nekad nebija iznācis laika aiziet pie Zaigas vecākiem uz māju. Tēvs, liela uzņēmuma galvenais grāmatvedis un skolas vecāku komitejas loceklis, kārtīgi ieradās uz visām sapulcēm. Jaunākais brālis Jānis, kluss, tāds kā iebaidīts zēns, mācījās ceturtajā klasē. Kādēļ Zaiga tā raksta? Vai par sevi? Skolotājs atcerējās, cik izmisusi bija meitene, kad viņai pagājušajā gadā latviešu valodā draudēja četrinieks, kā viņa lūdzās, lai atļauj atzīmi izlabot. Saņēmusi trijnieku angļu valodā, Zaiga reiz noģība.

Jā, te kaut kas nebija kārtībā.

Vislielāko pārsteigumu skolotājam sagādāja Baibas Baltiņas sacerē­jums — pasaka par mūsdienu Pelnrušķīti.

«Kādā ģimenē dzīvoja meitene. Viņa bija ļoti neglīta, vāja, tieva, ar sarkaniem matiem un raupjām, sastrādātām rokām, tādēļ mājās viņu sauca par Pelnrušķīti. No rītiem meitene cēlās agri jo agri, lai paspētu pagatavot brokastis mātei, ļaunajam patēvam un viņu īstajam dēlēnam — rupjam, izlutinātam zeņķim. Skolā meitenei bieži nāca miegs, jo mājās viņai bija tik daudz darāmā, ka nācās strādāt arī pa naktīm. Reiz skolā nolēma rīkot balli. Visas meitenes darināja jaunus tērpus, iegādājās vieglas deju kurpītes. Bet Pelnrušķītei bija tikai viena salāpīta kleitiņa un vecas, nošķiebušās kurpes. Māte un patēvs ar savu īsto dēlu aizgāja uz viesībām, bet Pelnrušķītei bija jāsēd mājās un jāada patēvam kamzolis. Viņa ada un raud, ada un raud. Pēkšņi skatās — viņas priekšā vece­nīte. Tā saka: «Ņem šo gredzenu, pagrozi, un visas tavas vēlēšanās pie­pildīsies.» — «Man ļoti gribētos aiziet uz sarīkojumu skolā.» — «Tikai atgriezies pirms pusnakts mājā,» vecenīte, kas patiesībā ir mīlā Laima, piekodina.

Pelnrušķīte nepagūst ne paldies pateikt, kad vecenītes vairs nav, pa­zudusi, kā zemē iegrimusi. Meitene pagroza gredzenu un saka: «Es vēlē­tos sev skaistu tērpu!» Un tavu brīnumu! — viņai mugurā pasakains tērps. Meitene pagroza gredzenu vēlreiz — nomīdīto kurpju vietā kājās vieglas balles kurpītes augstiem papēžiem. Skolā visi brīnās — no ku­rienes uzradusies šī skaistā meitene? Zēni ar viņu vien grib dejot. Mei­tenes nepazīst savu klasesbiedreni un aiz skaudības griež muguras.

Izdejojusies, izlīksmojusies Pelnrušķīte pa sētas durvīm izlavās no skolas un teciņus vien uz mājām. Pagriež gredzenu — lepnās kleitas vietā atkal vecā, salāpītā, pagriež vēlreiz — kājās nomīdītās kurpes. Pārnāk mājās māte, pārnāk patēvs, Pelnrušķīte cītīgi sēd un ada kam­zoli. Un notiek brīnums — patēvs uzslavē pameitu.

No tās dienas meitenes dzīvē viss vērsās uz labu. Darbi ritēt ritēja viņai no rokas. Meitene strādā un dzied. Ļaudis iet garām, apstājas, pa­klausās, un viņiem kļūst priecīgs prāts. Māte klusībā lepojas ar savu meitu, pat ļaunais patēvs …»

Sacerējumam nebija nobeiguma.

«Tas laiks, kad ticēju burvjiem un visādiem citādiem mošķiem, ir sen pagājis. Ja spētu izgudrot neredzamu ieroci, es, tāpat kā kapteinis Nemo, cīnītos pret visādiem neliešiem un liekuļiem, birokrātiem un citādiem bezgožiem. Daumants Pētersons.»

Skolotājs piegāja pie grāmatplaukta, kurā stāvēja trīsdesmit divas mapes, katram audzēknim sava. Kopš ceturtās klases viņš te atzīmēja bērnu rakstura ievirzes, sekmes, intereses, talanta iezīmes. Jaunākajās klasēs bērni dzīvoja ar sirdi uz delnas, bet šie astotie ieslēgušies kā seifā. Nav viegli uzminēt katra šifru un paraudzīties, ko kurš vērts.

Kaut vai tas pats Daumants. Cik viņam gadu? Sešpadsmit. Mārti­ņam, viņa tēvam, kad tas kaujā ar fašistiem pazaudēja roku, bija sep­tiņpadsmit. Viņi zināja, par ko cīnās, riskēja ar dzīvību, nešaubījās ne mirkli. Daumantam ar pazeminātu atzīmi uzvedībā un trijniekiem nācās atstāt iepriekšējo skolu. Kas viņam liedz mācīties? Bet varbūt ir kādi īpaši apstākļi?

Ko viņš, klases audzinātājs, zina par Baibas garīgo pasauli, par viņas mājas apstākļiem? Un ja nu aiz pasakas atrodas rūgtā dzīves īstenība? Un kas slēpjas aiz Zaigas sacerējuma?

Reinis Kadiķis piegāja pie atvērtā loga. Negaiss kā rūpīgs sētnieks bija aizslaucījis visus pilsētas netīrumus un putekļus. Smaržoja pēc skuju meža un sēnēm. Pilsēta dusēja. Tikai retumis pa ielu aizšvīkstēja kāda automašīna vai raitiem soļiem aizsteidzās vēlīns gājējs. Debesīs spīdēja tīras, nomazgātas zvaigznes. Pretējā nama logi bija tumši. Vie­nīgi divos trešajā stāvā blāzmoja mājīga, zaļgana gaisma. Angļu valo­das skolotāja Mādžorija Sīpa ari piederēja pie naktsputniem.

Baiba Baltiņa aizvēra latviešu gramatikas grāmatu un saldi nožāvā­jās — lai skolotājs saka, ko grib, bet teikuma mācība tik vēlai stundai nav pati saistošākā lasāmviela.

Dažas meitenes jūsmo par mūsu jauno klasesbiedru Daumantu Pētersonu, viņa ierakstīja savā dienasgrāmatā. Man viņš šķiet tāds ākstigs, grib, lai visi viņu ievēro. Bet to pasaku par Pelnrušķīti man nevajadzēja rak­stīt. Klases audzinātājs iedomāsies diezin ko, atnāks vēl pie mums uz mājām.

— Es esmu apmierināts ar jūsu sacerējumiem, — skolotājs Kadiķis otrā dienā pavēstīja. — Daži uzrakstījuši pat spīdoši.

Astotie izbrīnījušies saskatījās — latviešu valodā ar uzslavām viņi parasti netika lutināti.,

— žēl, ka mēs norunājām nelikt atzīmes, — skolotājs turpināja. — Divnieku pelnījis nebūtu neviens. Zaigai, Jurim, Pēterim, Annai un vēl dažiem būtu piecnieki. Arī Baibai. Baibas sacerējumu es gribētu nolasīt jums priekšā.

— Nē, lūdzu, skolotāj, nevajag! — Baiba izmisusi iesaucās un aiz­klāja rokām seju.

— Ko tu psiho! — Sanita viņai iegrūda dunku sānos. — Būtu ļāvusi, lai lasa. Lūdzu, skolotāj, palasiet kādu citu sacerējumu! — viņa mēģi­nāja glābt stāvokli. — Zaigas vai Pētera.

Šoreiz nelīdzēja nekādi triki, no ienīstās latviešu valodas gramatikas astotā «b» tomēr neizspruka.