Starp mums, meitenēm, runājot

5. nodaļa BAIBA, TEVIS DĒĻ ES…»

Pie sestā dzīvokļa durvīm Daumants apstājās. Nospodrinātā misiņa plāksnītē ar vecmodīgiem burtiem bija iegravēts nepazīstams uzvārds «N. Naikovskis». Bet Baibu taču sauca — Baltiņa. «Droši vien komunā­lais dzīvoklis,» Daumants prātoja un nospieda zvana pogu.

Durvis atvēra padzīvojis vīrietis samta rrfājas žaketē ar smailu ķīļ- bārdiņu un švītīgām ūsiņām. Retie mati bija rūpīgi pārsukāti pāri kai­lajam galvvidum.

«So ģīmi gan varētu acumirklī uzzīmēt,» Daumantam iešāvās prātā.

— Atvainojiet — vai Baiba mājās?

— Ko jums vajag no Baibas? — Vīrietis aizdomīgi nopētīja puisi no galvas līdz kājām.

— Viņai uzdots mani apgaismot, — Daumants paskaidroja.

— Kā tas saprotams? — ūsainis brīnījās.

— Gluži vienkārši — viņai mani jāapgaismo politiski, sabiedriski un ari jāpalīdz mācībās, — Daumants turpināja. — Es, redzat, mūsu astotajā «b» piederu pie atpalikušajiem. Tā sakot, kauna traips.

— Baibas nav mājās, — vīrietis strupi noteica un aizcirta durvis.

Daumants paraustīja plecus un, pa trim kāpieniem lēkdams, priecīgs

metās pa kāpnēm lejā.

— Kas tas bija par garu lamzaku, kas taujāja pēc tevis? — patēvs noprasīja, kad Baiba ar mazo brāli atgriezās no bērnudārza.

— Tas nebija nekāds lamzaks, bet gan mans klasesbiedrs.

— Kādēļ tieši tev viņš jāapgaismo?

— Klases kolektīvs tā nolēma. Tas ir mans sabiedriskais pienākums.

— Tavs? — patēvs brīnījās. — Tad nu gan atraduši, kam tādas lie­tas uzticēt. Tālāk par priekšistabu tu viņu neved. Un pielūko, ka nekas nepazūd. Pazīstu t,os garmatainos pinkaiņus.

Patēvs aizvēra aiz sevis durvis. Baiba atviegloti uzelpoja.

— Un vairāk par reizi nedēļā lai viņš te nevelkas! — Durvis pavērās vēlreiz. — Neaizmirsti, ka es tevi ēdinu un apģērbju. Pabaro Rolandiņu un sāc gatavot vakariņas.

Otrā rītā uz tāfeles bija uzzīmēts ūsains vīrietis ar smailu Mefistofeļa bārdiņu un uz leju nošļukušām ūsām.

— Es mazgāju rokas nevainībā, — Daumants klāstīja. — Ierados tieši piecos, kā norunāts, līdzi ņemot mācību grāmatas, jaunākās avīzes, komjaunatnes statūtus un visādu citādu literatūru. Bet durvīs stāv šis pilsonis un raida mani prom. Visu vakaru smagi pārdzīvoju, ka neesmu izpildījis klasei doto solījumu. — Daumants liekuļoti slaucīja acis. — Bet naktī sapnī redzēju Zaigu inkvizitora tērpā ar knaiblēm rokās. Viņa gatavojās man maukt nagus.

Klase gardi smējās.

— Neāksties! — Zaiga apskaitās. — Mums jau viens klauns ir, tu gribi būt otrs?

— Piedod, ka tā iznāca, — Baiba starpbrīdī atvainojās. — Mani aiz­sūtīja uz bērnudārzu pēc brālīša. Varbūt tomēr būtu prātīgāk, ja ar tevi noņemtos kāda cita, piemēram, Zaiga. Viņa ir teicamniece un daudz gud­rāka par mani.

— Paldies par kūkām, es labāk ēdu rupjmaizi. — Daumants patiesi izbijās. — Tu vismaz esi puslīdz normāla. Kad drīkstu piekāpt? Varbūt šodien?

— Nē, šodien ne. Man ir veļas diena. Labāk ceturtdien, tūlīt pēc stundām. Naikovskim tad ir mācības ekonomikā un viņš nāk vēlāk mājās.

Ceturtdien Baiba un Daumants no skolas izgāja reizē.

— Varbūt dāma vēlas, lai es viņai panesu somu un paņemu zem ro­kas, — Daumants pa paradumam zobojās.

— Apkaunies! — Baibai pat asaras saskrēja acīs. Kādēļ klase tieši viņai uzgrūda šo slaistu un ņirgu? Kādēj ne Annai, Dvīņiem vai Sanitai? Tās gan neļautu sevi apcelt, dotu tūlīt pretī.

— Neuzmet nu lūpu! — Daumants labinājās. — Pasaki — kas tas īsti ir par tipu ar to bārdiņu un ūsām?

— Naikovskis? Mans patēvs.

Daumants iesvilpās.

— Tēvs miris?

— Nē, tēvs pameta mūs ar māti, kad es sāku iet pirmajā klasē.

— Un kur viņš ir tagad?

— Nezinu. Māte teica, ka esot apņēmis citu sievu, skaistāku un gud­rāku par viņu, un aizbraucis uz Turkmēniju vai Tadžikiju. Vismaz mūsu mājās viņš vairs nav rādījies.

Pagāja krietns brīdis, kamēr Baiba atslēdza daudzās atslēgas.

— Pie jums kā komisijas veikalā, — Daumants, apstaigādams dzīvo­jamo istabu, konstatēja. — Un ož pēc naftalīna un pagājušā gadsimteņa.

— Ļoti trāpīgi, — Baiba iesmējās. — Tās ir Naikovska senču mēbe­les. Naikovskis apgalvo, ka tās esot nenovērtējami dārgas. Bet es šos vecos krāmus līdz nāvei ienīstu. Katru dienu man no visiem kokgriezu­miem ar īpašu spalvu slotiņu rūpīgi jānoslauka putekļi. Patēvs pats pār­bauda. Ja kaut kas nav padarīts pa prātam, tūlīt sāk savus sprediķus: es viņu kapā iedzīšot, es viņa mūžu apēdīšot un tā tālāk. Lūdzu, ņem to vērā un mani pārāk nekaitini, arī tevi es varu apgrauzt.

Abi sāka jautri smieties.

— Tu apsēdies te pie mana galdiņa un sagatavo rītdienas stundas, bet es pa to laiku nomizošu kartupeļus.

— Sis numurs tev, meitenlt, neies cauri. Klase uzdeva tev mani ap­skaidrot un pāraudzināt laika garā, nevis tikai atprasīt uzdoto, — Dau­mants zobojās.

Baiba piegāja pie Daumanta un uzlika viņam roku uz pleca.

— Ja tu esi atnācis tikai par mani pasmieties, tad ej tūlīt prom. Man patiešām gribas tev palīdzēt, tikai nezinu, kā.

Daumants neizturēja meitenes skaidro acu skatienu un nodūra galvu.

— Es pats sevi neizprotu, — viņš murmināja. — Jūs visi kā mūris pret mani. Vienīgi Imants ne. Tad kaut kā man sevi jāparāda, kaut vai ar kaušanos vai ar to nelaimīgo karikatūru, lai jupis viņu parautu.

— Tu izrīkojies muļķīgi, kā puišelis no trešās klases.

— Nu, pasaki godīgi, vai tu apvainotos, ja es Daces vietā būtu uzzī­mējis tevi?

Baiba brītiņu padomāja.

— Redzi, meitenes ir jūtīgākas nekā zēni. Tu droši vien tā nedomāji, bet iznāk, it kā Dace būtu… — Baiba sastostījās, — … mīlējusies ar Pēteri. Bet es varu galvot, ka viņi pat nav saskūpstījušies. Vai tagad tu saproti?

Daumants brīdi klusēja.

— Tu esi pirmā meitene, kas ar mani draudzīgi aprunājas. Un vispār, reizēm es jūtos kā padzīts suns.

— Es arī. — Baiba smagi nopūtās.

To nu Daumants nebija gaidījis.

Vecmodīgais sienas pulkstenis ar dobju skaņu noskandināja četras reizes. Baiba izbijās.

— Pārnāks mamma un Naikovskis, bet pusdienas nebūs gatavas. Man jāiet uz virtuvi.

— Es tev palīdzēšu, — Daumants piedāvājās. Baibai par lielu izbrīnu, viņš itin veikli prata lobīt kartupeļus un tīrīt saknes.

— Pieņemsim, ka tu gluži kretīns neesi, — Baiba uzsāka pārtraukto sarunu.

— Pieņemsim, — Daumants piekrita.

— Cik laika tev vajadzēs, lai sāktu kārtīgi mācīties?

— Mēnesis būtu vajadzīgs.

— Ķīmiju un angļu valodu tu zini labāk par mani, bet pārējos priekš­metos es tev varētu palīdzēt.

— Jūs visi, arī mans treneris Roberts Strauts, velkat vienu mel­diņu — mācīties, mācīties, mācīties. — Puisis nopūtās. — Kādēļ? Ko tas man dos? Krietns amatnieks nopelna divreiz vairāk par inženieri ar visu augstskolas diplomu.

— Bet…

— Es jau zinu, ko tu teiksi, — izglītība padara cilvēku garīgi bagā­tāku, kulturālāku un tā tālāk. To pašu man katru dienu kaļ mamma un brālis Kristaps, to pašu skandina skolā. Bet es gribu ātrāk nopelnīt lielo rubli un darīt to, kas pašam patīk.

Baibas māte, pārnākusi no darba, atrada abus cītīgi gatavojam pus­dienas.

— Nu tad līdz rītam, — Daumants atvadījās. — Cau!

Savus šefa pienākumus Baiba centās pildīt apzinīgi. Viņai pat nebija nekas pretī sēdēt ar Daumantu vienā solā.

— Man viens pīpis, vai līdzās Sanita vai ēģiptiešu mūmija, — Imants deklarēja. — Noderīgāka, protams, būtu Zaiga, tā vismaz nav tik stulba un avārijas brīdi spētu pateikt priekšā.

— Skrej jau, skrej, ja viņš tev tuvāks un dārgāks par mani! — Sanita pārmeta Baibai.

Nākamais solabiedrs Sanitai nepavisam nebija pa prātam. Imants nekādi nespēja izprast tos zēnus, kuri luncinājās ap meitenēm, rakstīja zīmītes un aicināja uz satikšanos. Viņš dziļi pārdzīvoja to, ka Daumants, klases stiprākais un vērtīgākais zēns, visu acu priekšā gāja bojā un viņš, Imants, tur nekā nespēja palīdzēt.

— Man šķita, ka tu esi īsts tērauds, bet, kā izrādās, pietiek kādam skuķim pamirkšķināt skropstas, un tu izplūsti viņas priekšā kā ķīselis, — viņš pārmeta Daumantam.

— Baibu tu, akmeņu vācēj, liec mierā, citādi iepazīsies, lūk, ar šo te. — Daumants piebāza Imantam pie deguna savu iespaidīgo dūri.

— Nu, ko tu, jokus nesaproti?

Visvairāk Daumanta pāraudzināšanā varētu darīt zīmēšanas skolo­tāja Maiga Putniņa, par to gan klases audzinātājs, gan Baiba bija cieši pārliecināti. Tie skolēni, kuriem bija mākslinieka talants, atradās īpašā viņas aizbildniecībā. Nežēlodama brīvo laiku, skolotāja Putniņa nāca uz skolu agrāk no rīta un palika vēlāk pēc stundām, apmācot papildus savus talantus gan zīmēšanā, gan gleznošanā, gan dažādās grafikas tehnikās. Rezultāti neizpalika. Skolotājas labsirdīgā, apaļā seja ar jaukajām vaigu bedrītēm laistīt laistījās, kad viņas skolēni konkursos izcīnīja pirjnās vietas.

Skolotāju istabā šī Maigas Putniņas aizraušanās vairākkārt izsauca dzīvas debates.

— Kāda jēga nākt agrāk uz skolu vai lieki sēdēt pēc stundām? Do­mājat, viņi jums teiks par to paldies? — vēstures skolotāja Zariņa sprie­delēja.

— Es to nedaru par paldies. Katrā cilvēkā mīt mākslinieks, bērnos jo sevišķi. Nedrīkstam ļaut šai dzirkstelei izkvēlot.

— «Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams», — lat­viešu valodas skolotājs nocitēja Raini.

— Bet jūsu pašas jaunrade? Kādreiz jūs slavēja par spējīgu portre- tisti. — Vjēsturniece ignorēja Kadiķa piebildi.

— Seit skolā es spēju dot vairāk, nekā sēdot darbnīcā un darinot vidu­vējus portretus. Kad sanāk mani kādreizējie audzēkņi, tagad jau pazīs­tami mākslinieki, un rāda savus darbus, man ir tāda sajūta, ka ikvienā no viņiem ir arī daļiņa no manis.

— Jūs, kolēģe, esat ideāliste, — vēstures skolotāja ironizēja. Viņa pati skolā neuzkavējās nevienu lieku minūti. Pēc universitātes beigšanas viņai te bija jānostrādā trīs obligātie gadi. Sis bija pēdējais. Savus pie­nākumus viņa veica, un vairāk, pēc viņas uzskatiem, nevienam nebija tiesības prasīt.

— Tad jau iznāk, ka mūsu skolā salasījusies īsta ideālistu kompā­nija — skolotājs Caune, skolotāja Cīrule, skolotājs Kadiķis, mani arī varētu pie tiem pieskaitīt, — Ieva Līce smējās.

— Tā ir jūsu darīšana, — vēsturniece nepadevās. — Man šķiet, ka

skolotājam drīkst būt arī sava personiskā dzīve. Uz redzēšanos līdz rītam!

Kādā starpbrīdī daži no astotās «b» uzjautrinājās par Daumanta trā­pīgo angļu valodas skolotājas Mādžorijas Sīpas karikatūru. Klāvs, precīzi attēlodams viņas žestus un izrunu, papildināja izrādi. Neviens pat nepamanīja zīmēšanas skolotāju, kura vēroja notiekošo.

— Rausītis! Veči, izgaistam!

Astotie ar troksni metās uz durvīm. Daumants ar lupatu steidzīgi no­tīrīja tāfeli. Baiba nobijusies atlaidās solā.

— Vai tu to zīmēji? — skolotāja vaicāja.

Daumants pamāja ar galvu.

— Tu esi tas jaunais ar lietuvisku vārdu?

— Par to atbildīgi mani senči. — Daumants paraustīja plecus.

— Vai mani tu spētu uzzīmēt?

— Lūdzu, bet par sekām es neatbildu. — Daumants, brīdi papētījis skolotāju, veikli uzzīmēja uz tāfeles viņas apaļīgo augumu, kura dēļ to dēvēja par Rausīti.

Pēc zvana sanākuši klasē, astotie nezināja, kā izturēties.

— Vareni! — Putniņa skaļi iesmējās. — Pēc stundām ienāc zīmēša­nas kabinetā.

— Kas tie par fokusiem? — Reinis Kadiķis, paskatījies uz tāfeli, ap­skaitās. — Tūliņ nodzēs!

— Skolotāja Putniņa pati lika, — Baiba aizstāvēja savu aizbildināmo. — Viņa bija ļoti'apmierināta ar portretu.

— Lai Rausītis ieskrienas, bet es nekur neiešu, — Daumants čukstēja Baibai.

— Iesi gan. Un neaizmirsti, ka klase tev uzdeva par pienākumu pie­dalīties arī sienasavīzes noformēšanā.

— Baidos, ka Putniņa neliek man uzdarboties savā «talantu studijā».

— Tas būtu lieliski. Ja pats pacenstos, rudenī varētu iestāties rozen- tāliešos.

— Zīmēt tos bārdainos ģipšus? Pateicos! Mākslinieka gods mani ne­velk.

— Un kas tad tevi velk?

— Es jau tev teicu, kas.

— Tu esi totāls muļķis!

— Pateicos! To man skandina katru dienu.

Uz zīmēšanas kabinetu Baiba Daumantu aizvilka gandrīz vai ar varu.

Kāds desmits skolēnu cītīgi gleznoja kluso dabu, arī Dace Ērgle no viņu klases. Uz galda stāvēja brūna māla krūze, tai līdzās divi sārt­vaidži āboli. Saules stari mirgoja uz spožās glazūras.

— Krūze nav tikai brūna. Vērojiet uzmanīgi, tur atspīd gan sārtie toņi no āboliem, gan zaļganie no galdauta, gan baltie un zilganie no saules un loga stikla, — Maiga Putniņa skaidroja.

Daumants ar interesi apskatīja akvareļus. Ja viņam būtu jāuzzīmē, vai viņš spētu? Būs mājās pa klusam jāpamēģina. Un ja nu no viņa pa­tiešām kādreiz iznāk slavens mākslinieks? Tāds kā Uldis Zemzaris, Ed­gars Iltners vai Gunārs Krollis? Tas gan būtu varens joks. Ar vienu spļā­vienu viņš pārspļautu savu izcilo brālīti. Izstādes, medaļas, goda nosau­kumi. Raksti avīzēs — jaunais, spējīgais grafiķis, nē, labāk gleznotājs Daumants Pētersons … Talantīgā mākslinieka Pētersona izstāde Varšavā, Sofijā, Prāgā…

Un kāpēc gan ne?

— Tev ir vērīga acs saskatīt pašu raksturīgāko, tas ir labi. Kā tev veicas ar krāsām? — skolotāja Putniņa apvaicājās.

Daumants klusēja. Viņa spējas zīmēt karikatūras bija atklājušās pa­visam nesen, kad treneris Roberts Strauts lūdza noformēt kluba satīrisko sienasavīzi «Ušņu duramais».

— Varbūt tev saglabājušies agrākie zīmējumi?

Zīmēšana un fizkultūra bija vienīgie priekšmeti, kuros Daumants sa­ņēma piecniekus.

— Visi krāsnī.

— Žēl. Es apjautāšos tavas iepriekšējās skolas zīmēšanas skolotājam. Kā viņu sauca?

— Lūdzu, nedariet to, es jūs ļoti lūdzu! Es atnesīšu zīmējumus, ja jums tie vajadzīgi, es uzzīmēšu visu, ko vien gribat.

Skolotāja Putniņa domīgi raudzījās glītajā puisī, kas samulsis nezi­nāja, kur likt savas garās rokas. Viņš labprāt būtu laidies lapās, ja blakus kā ēna nestāvētu Baiba. Domās viņš sūtīja meiteni pie visiem velniem.

— Nodarbības mums notiek pirmdienās no rītiem un piektdienās pēc sestās stundas. Tā kā tu noteikti ierastos! — skolotāja piekodināja.

— Mēs ar Daci par to parūpēsimies, — Baiba apsolīja.

Sestdienas pēcpusdienā Daumants uz boksa treniņu ieradās ar blok­notu un flomāsteriem rokās un brīvajos brīžos cītīgi zīmēja.

— Va velns! — Hronists brīnījās. — Raibais ar visiem vasaras rai­bumiem. Re, kā bliež Valdiņam pa kreiso sānu! Un treneris. Un Rižiks ar lecamo aukliņu. Tev, Daumant, ir baigais paķēriens. Gatavais māksli­nieks, liec kaut vai izstādē.

— Nu, ko jūs, — Daumants apkaunējās. — Skolotāja lika.

Svētdienas pēcpusdienā māsa palūdza Daumantu uz stundiņu pieskatīt mazo Andrīti. Daumanta bloknotā līdzās bokseriem parādījās kustīgā mazuļa attēli — sīkais bāž mutē kājas īkšķi, smejas ar platu, bezzobainu muti, pēta grabulīti, sīkajam birst asaras.

— Kas tad tas? — Kristaps, durvis pavēris, apjautājās. — Vai jauns hobijs?

— Tinies prom uz aizver durvis no otras puses! — Daumants kaut­rējās un mājās nevienam nerādīja savus zīmējumus.

— Iesākumam labi, es teikšu pat ļoti labi, — skolotāja Putniņa, iz­klājusi Daumanta skices uz galda, slavēja. — Tev tikai trūkst zināšanu cilvēka anatomijā. Dažai figūrai kājas nesamērīgi garas, citai atkal ķer­menis par garu, bet to visu var iemācīties. Protams, ja pats pacenšas.

Daumants vēl nebija cieši izlēmis, vai ir vērts censties vai ne. Viņš

jutās kā cilvēks, kuru kāds no viņa paša neatkarīgs spēks grūž uz priekšu.

* * *

Pēc nedēļas visa skola skrēja skatīties jauno sienasavīzi. Neviens no attēlotajiem dauzoņām, sliņķiem un stundu kavētājiem netika saukts vārdā, bet visus varēja pazīt pēc zīmējumiem. Anonīms dzejnieks ar pseidonīmu Māceklis katram bija veltījis pienācīgu pantiņu. Pīpmanī, kas, no zēnu istabas bailīgi pabāzis galvu, skatījās apkārt, visi pazina Dau­mantu Pētersonu no astotās «b». Bet kurš tik veikli prata zīmēt? Astotā «b» klusēja.

Nodaļā «Pieredzes apmaiņa špikošanā» kāda meitene slēpa špikerus matu sprogās. Sevišķu jautrību radīja sludinājums, ierāmēts ar sarkanu: «Uzmanību! Norakstīšana no tālienes! Konsultācijas pie I. J. Turpat par nelielu atlīdzību izīrējams spēcīgs jūrnieku tālskatis.»

To Imants draugam ilgi nespēja piedot. Tālskati viņš bija izmantojis vienu vienīgu reizi, lai noskatītos no Pētera angļu diktātu. So ķēpīgo valodu, kurā runāja vienu, bet rakstīja pavisam ko citu, Imants nespēja sagremot.

Daumants centās, ļāva Baibai atprasīt uzdoto, reiz izpelnījās pat ķīmijas skolotājas Māras Cīrules atzinību, kas skolā bija reta parādība.

— Bez tevis, Baiba, es būtu pazudis, — viņš jokoja. — Tu mani esi pieradinājusi kā Mazais Princis lapsu Sent-Ekziperī stāstā.

Klusībā Daumants skaitīja dienas, kas atlikušas līdz izšķirošajām boksa sacensībām, — laiciņu, kad bija jāmēģina savaldīties. Kas būs pēc tam, tad jau manīs.

Roberts Strauts katram jaunajam bokserim izdalīja divus ielūgumus.

— Es ceru, ka mans sargeņģelis nepametīs savu apsargājamo tik grūtā brīdī. — Daumants, viegli piesarcis, pasniedza Baibai ielūgumu. Otru saņēma Imants.

* * *

Sacensības notika sporta skolas zālē.

— Mana guvernante Baiba, — Daumants iepazīstināja.

Hronists, Rižiks un citi zēni neizpratnē blisināja acis.

— Ko jūs brīnāties? Man tagad, tāpat kā ārzemju bagātnieku bērniem, piesaistīta aukle, smalkā valodā runājot — guvernante.

Puikas palaida skaļo zviedzienu. Baiba uzmeta lūpu.

— Nu, nu, vai pajokot vairs nedrīkstēs? — Daumants labinājās. — Es būšu ceturtajā pārī. Turiet īkšķus!

Pie galda drūzmējās tiesneši. Sportistu ģērbtuvē Roberts Strauts vēl­reiz sapulcināja savus audzēkņus un piekodināja cīnīties godīgi, kā īstiem sportistiem pieklājas.

Rižiks jau devās uz ringu. Daumants uzvilka speciālos bokseru zāba­kus, zilās sporta biksītes, dzelteno krekliņu un rūpīgi apsaitēja rokas ar elastīgajām saitēm. Imants viņam palīdzēja. Pakrūtē nepatīkami kņudēja.

— Nodarbojies ar pašiedvesmu, — Imants teica. — Saki sev: es uzva­rēšu, es esmu veiklāks un stiprāks par savu pretinieku. Senie jogi tā darīja.

Daumants ar iesildīšanās vingrinājumiem bija ticis līdz «ēnu boksam», kad zālē atskanēja aplausi un ģērbtuvē gluži sasarcis iemetās Rižiks. Uzvara!

— Otrajā raundā es viņu nokautēju. Ar kreiso. Dažreiz ir labi, ja esi kreilis.

— Ringā aicinām Daumantu Pētersonu un Valdi Zariņu. — Atskanēja skaļrunī.

Daumantam likās, ka sirds sadalījusies vairākās daļās un nu pukst gan pie kakla un deniņos, gan degunā un plaukstās. Rižiks, viņa sekun­dants, pacēla ringa auklu un noņēma no pleciem pūkaino dvieli.

— Ierīvē pazoles! Kas ar tevi notiek? Atjēdzies!

Izņēmis no ūdens glāzes zobu aizsargus, Rižiks uzlika tos drauga zobiem.

Daumanta pretinieks Zariņš jautri smējās un sarunājās ar saviem līdzjutējiem, kas sēdēja pirmajos solos. Viņš bija pārliecināts par savu

uzvaru.

— Bokseri, uz vidu! — ringa tiesnesis aicināja.

Abi pretinieki paspieda viens otram roku. Atskanēja gongs. Valdis uzbruka, Daumants aizstāvējās. Valdis bija pusgalvu īsāks, bet plecīgāks par savu nepieredzējušāko pretinieku. Viņa rokas strādāja kā divi veseri, vairāk gan trāpīdami tukšu gaisu, jo Daumants veikli izvairījās. «Man viņš jānokausē un tad jāpāriet uzbrukumā,» Daumants domāja. Uztrau­kums bija pārgājis. Spēcīgs sitiens pa uzaci viņu gandrīz notrieca zemē. Daumants revanšējās ar labo no apakšas pa pretinieka zodu. Pirmais raunds beidzās neizšķirti.

Rižiks apslaucīja drauga plecus un seju ar mitru sūkli un apvēdināja ar dvieli. Daumants pataustīja pieri. Virs uzacs pacēlās sāpīgs sapam- pUms.

— Izbojāja tavu fizionomiju, — Rižiks, kompresi uzlicis, runāja. — Ne­kas, pēc pāris dienām pazudīs. Tāds ir boksera liktenis.

Neizturami gribējās pamest ringu, bet to nedrīkstēja. Daumants pa­skaloja muti. Viņa pretinieks ringa zilajā stūrī izskatījās mazliet apjucis. Viņa sekundants kaut ko skaidroja un plātījās ar rokām.

— Tu nogaidi, kad viņš kļūst neuzmanīgs, un tad gāz, — Rižiks mā­cīja.

— Ringa zilajā stūrī sporta skolas audzēknis Valdis Zariņš, otrās jaunatnes sporta klases bokseris. Piecpadsmit cīņās viņš izcīnījis divpa­dsmit uzvaras, — skanēja skaļrunī. — Ringa sarkanajā stūrī Daumants Pētersons, kurš aizvada savu pirmo cīņu.

Atskanēja gongs, un sākās otrais raunds. Valdis mainīja taktiku. Ne­ļaudams Daumantam attapties, viņš izdarīja māņu kustību un no visa spēka trieca pa vēl nesadzijušo degunu. Drausmīgas sāpes izskrēja cauri Daumanta ķermenim, mute pieplūda asinīm. Viņš kā nopļauts nokrita zemē.

Zālē sacēlās troksnis. Sporta skolas līdzjutēji aplaudēja, Pārdaugavas puikas svilpa, kliedza, dauzīja kājām. Tiesneši brīdi apspriedās. Nekādu pārkāpumu viņi nebija saskatījuši.

Daumants cīnījās pēc elpas. Tā laikam jūtas zivs uz sauszemes, viņam iešāvās prātā. Viņš izspļāva asinis uz grīdas un ievilka elpu.

— Viens, divi, trīs… — «Kādēļ viņi skaita tik ātri?» Daumants pa- slējās uz rokām. Tieši pretī viņš ieraudzīja Baibas plati ieplestās acis. Tajās viņš saskatīja izbailes. Un pēkšņi viņš atskārta, ka šī nopietnā, pieticīgā meitene viņam kļuvusi tuvākais cilvēks pasaulē, ka viņas dēļ jāsakopo visi spēki, jāuzvar.

… septiņi, astoņi… Vēl dažus elpas vilcienus. Pie «deviņi» Dau­mants piecēlās kājās. Nelabums pakrūtē un sāpes bija pierimušas. Pavi­sam tuvu viņš ieraudzīja Valda mazās, pierē iegrimušās ačteles. Dau­mants zibens ātrumā izstiepa roku un sita no visa spēka. Trāpīts! Zāle noelsās, to neviens nebija gaidījis. Valda skatiens aizmiglojās, un viņš nevarīgi saļima zemē. Pārdaugavieši gavilēja. Tīra uzvara!

Abu komandu cīņa beidzās neizšķirti.

— Labāk, nekā es cerēju, — Roberts Strauts rezumēja. — Tagad labi

boksa cimdi un pārējais inventārs mums tikpat kā rokā.

* » *

— Man sirds apstājās, kad tu nogāzies zemē, — Baiba atzinās, kad visi bariņā devās uz trolejbusu. — Vairs nekad es nenākšu uz šādām sacensībām. Tā taču ir visparastākā izkaušanās.

— Ko tu, bokss ir visvīrišķīgākais no visiem sporta veidiem, vienīgais, kurā vēl nav ielauzušās sievietes, — Daumants protestēja.

— Tu smagi maldies, — Hronists viņu pārtrauca. — Amerikā notiek ne vien sieviešu boksa sacensības, bet arī kečs.

— Kas tas ir — kečs? — Baiba interesējās.

— Tā ir tāda cīņa, kurā atļauts viss — sist pa pakrūti, raut drēbes nost, lauzt, spert, kost, — Hronists paskaidroja. — Es reiz redzēju filmu. Baigais skats. Par laimi, pie mums tas aizliegts.

Nedēļu jaunajam boksa čempionam vajadzēja pavadīt Traumatoloģijas institūtā, kamēr sadziedēja lauzto degunkaulu.

— Nu, ko es teicu! — Zaiga gandrīz vai gavilēja, ieraudzījusi Dau­manta pārsaitēto galvu. — Viņš atkal ir piedalījies kādā kautiņā. Un tādu mēs vēl gatavojamies uzņemt komjaunatnē.

— Nečauksti! — Imants viņu apsauca.

— Cik Daumants tev maksā par aizstāvēšanu? — Zaiga ironiski ap­jautājās.

Imants īsumā pastāstīja par notikušajām boksa sacensībām.

— Klase var lepoties ar tādu sportistu, — viņš nobeidza.

Daumants piesarcis klusēja.

— Neticiet, — Zaiga neatlaidās. — Viņi droši vien pa abiem to sace­rējuši, lai aizbildinātos.

— Es arī biju sacensībās un visu redzēju, — Baiba apliecināja. — Tas bija klasisks nokauts.

Daumants zem galda viņai pateicīgs paspieda roku.