Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

No rīta Taņu atmodināja mežonīgs Zārcienes spiedziens. Ierāvusies gultas stūrī, Taņas istabas kaimiņiene ar drebošu roku rādīja uz Melnajiem Aizkariem.

- Kas tad nu, Kaplič? Vai atkal sapņoji par Glumovu ar tauriņu ķeramo tīklu? -Taņa nožāvājās.

Pēc nakts piedzīvojuma galvā jautās smagums, plakstiņi bija kā ar svinu pielieti.

- Tas nav Glumovs! Tas nav mans sapnis! - kliedza Zār-ciene.

Taņa pameta skatu uz logu un sastinga. Uz Melnajiem Aizkariem nekustīgi stāvēja dzeltena vecene ar sažuvušu seju un tukšiem acu dobumiem. Viņas no rumpja nocirstās rokas sniedzās pēc Taņas. Melnie Aizkari ķiķināja aiz sajūsmas, ka izdevies notvert tik retu sapni.

- Skicus šmaukusi - iesaucās Taņa, izšķildama zaļu dzirksti.

Melnie Aizkari nodrebēja. Vecene nozuda. Tomēr Taņa vēl ilgi nespēja attapties. Visu laiku viņai acu priekšā rēgo-

jās nocirstās rokas un tukšie acu dobumi, vecene, kuras īstais vārds bija Sērga del Torte...

KĀPĒC VIŅAI RĀDĪJIES TĀDS SAPNIS? To Taņa nekādi nespēja saprast.

Torit - piektdien, 13- februārī, - pirmā stunda bija kārtējā ļaunas acs lāsta noņemšana, un nodarbība iesākās neparasti. Šoreiz Zobrāvējai rokā nebija dzejas sējumiņa, un skolotāja pati arī izskatījās pavisam citāda - it kā koncentrējusies kaut kam ļoti svarīgam. Viņas briļļu izliektās lēcas šķita biezākas nekā parasti.

Varbūt tādēļ, lai slēptu acis?

Taņa tūlīt aizgainīja šo domu, tomēr nejaukas mieles palika.

Zobrāvējai padusē iespiestais klases žurnāls klusītēm kaut ko murmināja. Vispār žurnāls bija mazliet nojūdzies -vismaz BabsJaguns tā apgalvoja.

- Sākumā, kā vienmēr, pārbaudīsim mājasdarbu, - Zob-rāvēja sacīja.

Viņa nevērīgi pameta žurnālu gaisā, un tas sāka strauji lidināties pa klasi, uz mirkli sastingstot virs katra skolēna pakauša. Žurnāla lappuses švīkstēja. Garā zoss spalva žigli kaut ko pierakstīja, reizumis ienirdama tintnīcā. Skolēni neviļus ierāva galvu plecos.

- Tūlīt zvels Glumovam pa pauri! - Dusja Mopsikova iesmējās.

Visi bija tik ļoti pieraduši pie žurnāla bargās apiešanās ar Glumovu, ka pats Glumovs bija ļoti pārsteigts, kad žurnāls, paslīdējis garām viņa paurim, skaļi uzplaukšķināja pa pieri Zārcienei.

- Par ко tad man? Es visu izpildīju! - Kapličova bija sašutusi.

- Čukuru Immčukani? - žurnāls klusītēm nočiepstēja un atgriezās pie Zobrāvējas.

Skolotāja uzmeta skatu izliktajām atzīmēm un pamāja ar galvu.

-Jūs droši vien atceraties: es apsolīju, ka vēlāk mēs mācīsimies par liktenīgu lāstu. Un tagad tā diena ir pienākusi. Lai jūsu attieksme pret šo tematu būtu nopietnāka, es aizņēmos no Neslavja Melkuļa dažus rekvizītus.

Zobrāvēja uzsita knipi. Dūms atvērās, un klasē ieripoja liels ozolkoka zārks ar ritenīšiem. Vāks atsprāga vaļā, un kļuva redzams, ka zārks ir tukšs.

- Oho, cik smalks... Tādā gan gribētos pagulēt! - jūsmīgi izdvesa Zārciene, mitēdamās berzēt pieri.

Viņa tiešām prata novērtēt labu zārku, jo viņas vecāki truloīdi strādāja iestādē, kas saucās “Rituālie pakalpojumi”. Iespējams, no viņiem Zārciene bija mantojusi savu melno humoru un stulbo jociņu krājumu.

Daži ieķiķinājās. Zobrāvēja sarauca pieri.

- Es gan ieteiktu jums atturēties no smiešanās. Ļoti iespējams, ka stundas beigās šajā zārkā gulēs kāds no jums. Visticamāk tas, kurš neievēros manus ieteikumus vai nenoklausīsies līdz galam manus paskaidrojumus. Varat man ticēt: liktenīgais lāsts nav vis nekāds parasts nobūrums, ar kuru pa spēkam tikt galā katram no jums, vienīgi Glumovam ne... Glumov, vai tu nesaprati, ko es teicu? Beidz dedzināt solu ar kaujas dzirkstīm!! Paliksi pēc stundām, lai pārkrāsotu solu! Protams, ja tik ilgi nodzīvosi!

Guna iestenējās, un gredzens izkrita viņam no rokas.

- Liktenīgais lāsts ir pats baismīgākais no visa, ko izmanto mūsdienu melnā maģija, - Zobrāvēja mierīgā balsi turpināja. - Tas iekļauts Senvīra sastādītajā simt aizliegto buramvārdu sarakstā. Neviens vairs nedrīkst kādam mācīt šo lāstu, taču daudzi burvji diemžēl vēl prot to izmantot. Tieši tāpēc mēs mācāmies par liktenīgo lāstu ļaunas acs noņemšanas nodarbībās.

-Jau pirmajā klasē? - bikli vaicāja Rita Doduzkrīta.

Acis piemiegusi, Zobrāvēja palūkojās uz Ritu un pabīdīja savas brilles augstāk uz deguna. Šķita, ka viņa nevar izlemt, vai vajadzētu atbildēt. Tomēr šī meitene ar asajiem sejas vaibstiem bija viena no labākajām Zobrāvējas skolniecēm, un skolotāja atmaiga.

- Ļoti labs jautājums, Doduzkrīta! Tik tiešām, līdz šim ar liktenīgo lāstu iepazinās piektajā klasē, kad skolēniem jau ir pietiekami liela pieredze. Bet šogad - sakarā ar dažiem apstākļiem - Sardanapals man ieteica noturēt liktenīgā lāsta stundas visās klasēs.

Taņa mēmi saskatījās ar Vaņu Blēdovu. Sakarā ar dažiem apstākļiem - tas skanēja draudīgi un neskaidri. Un tāpēc biedēja.

- Bet kāpēc tā jāsteidzas? Vai kāds grasās šo lāstu izmantot? - Vaņa vaicāja.

Zobrāvēja sakrustoja rokas uz krūtīm. Šķita, ka šis jautājums viņu pārsteidzis nesagatavotu.

- Ko tu pļāpā, Blēdov? Kas tās par muļķīgām iedomām? -viņa nervozi iesaucās. - Negribu dzirdēt vairs nevienu jautājumu! Vai visiem skaidrs? Un tagad iegaumējiet. Liktenīgā

lāsta iedarbība sākas ar stiprām vēdergraizēm; pēc tam nolādētais ar šo lāstu sačokurojas un kļūst līdzīgs mūmijai. No ņemt šo lāstu var tikai pirmajās piecās minūtēs. Ja šajās piecās minūtēs nepagūsiet lāstu neitralizēt, neviens jums vairs nepalīdzēs, pat Sardanapals ne. Varat jau uzreiz tīties baltā palagā un soļot pa taisno uz kapsētu. Zārciene, vai tu visu saprati?

- Kas tur ko nesaprast? - negribīgi noburkšķēja Zārciene.

- Ļoti labi! Iegaumējiet turpmāko! Liktenīgā lāsta noņemšanai der tikai vieni vienīgi buramvārdi: “Gāris millis!" Pirmā zilbe ir gara, otrajā vārdā uzsvars uz “Г. Buramvārdiem jāpievieno divkārša zaļa vai sarkana dzirksts. Vēl ārkārtīgi jāsasprindzina gribasspēks. Ja vilcināsieties vai izbīsieties - viss, gals klāt...

Zobrāvēja ieturēja iespaidīgu pauzi un tad vairākas reizes atkārtoja buramvārdu formulu.

- Un tagad ķersimies pie praktiskajām nodarbībām. Vai kāds brīvprātīgi piesakās izmēģināt liktenīgo lāstu?

Neviens nepieteicās. Katrs, pie kura kaut uz mirkli aizkavējās Zobrāvējas skatiens, pūlējās nemanāmi palīst zem sola. Rita Doduzkrīta pat pamanījās kļūt neredzama. Tiesa gan, tikai daļēji, jo viņas drēbes joprojām bija redzamas.

- Žēl gan, ka jūs visi esat tādi gļēvuļi. - Zobrāvēja bija sarūgtināta. - Būs man pašai kāds jāizvēlas.

Viņa gāja cauri klasei, vērīgi ielūkodamās katrā audzēknī. Zārciene drebēja. Milzīgais Guna Glumovs neveiksmīgi pūlējās paslēpties aiz penāļa. Babam Jagunam skaļi klabēja

zobi. Pēkšņi Zobrāvēja apstājās, pastiepa pirkstu pret Veru Papagaili un skaļi teica:

- Korķonis izsūonis!

- Ai-i-i! - Vera skaļi iespiedzās un nogāzās no krēsla.

Zārks sāka nepacietīgi virināt vāku.

- Viņa ir mirusi! Vera pagalam! Viņu nogalināja! - šausmās lūkodamās uz draudzenes nekustīgo stāvu, kliedza Dus-ja Mopsikova.

Visi sēdēja kā sastinguši. Papagaile gulēja uz muguras, viņas seja bija bāla kā krīts, sarkanumu saglabāja vienīgi savulaik durvīs iespiestais deguntiņš.

Zobrāvēja nesteidzīgi piegāja pie Veras un notupās viņai blakus.

- Viņa ir mirusi, mirusi! - Mopsikova atkal ievaimanājās.

- Mirusi, tu saki? Diez vai! Kāpēc viņai būtu jāmirst? Nav taču nekāda iemesla! - izsmējīgi teica Zobrāvēja. - Es tikai gribēju palūgt Veru, lai viņa man palīdz. Jums taču vajadzētu atcerēties, ka “Korķonis izsitonis!” ir parastie gaismas izslēgšanas buramvārdi. Jūs tos mācījāties vienā no pirmajām stundām. Jūtos apbēdināta, ka Papagaile tik nevērīgi klausās manus paskaidrojumus un ka viņai ir tik slikta atmiņa.

Pēc brītiņa Vera piesardzīgi atvēra acis un pieslējās sēdus - acīmredzot pati skaidri nezinādama, vai atrodas jau viņpasaulē vai vēl tepat. Visi varēja pārliecināties, ka viņa patiešām ir sveika un vesela un nogāzusies ģībonī tikai aiz. pārbīļa. Viņa pat saņēmās tiktāl, ka izšķīla no gredzena zaļu dzirksti un apdzēsa visas lampas. Klase iegrima pustumsā, tikai caur pavirši aizvilkto aizkaru spraugām vēl spiedās daži gaismas stariņi.

- Burvīgi, tiešām burvīgi, - teica Zobrāvēja. - Liktenīgo lāstu parasti izmanto naktī, tāpēc ari noņemt to jāmācās tumsā.

Skolotājas balsī ieskanējās tāds kā ļauns prieks, kaut ari viņa centās to noslēpt. Taņai šķita, ka Zobrāvējas biezajām briļļu lēcām cauri laužas spoža, zila gaisma. Bet tas ilga tikai vienu mirkli...

- Grotere! - Taņa izdzirdēja skolotājas balsi. - Lūdzu iznāciet klases vidū un nostājieties pie mana galda!

Taņa nodrebēja. Bija vien jāceļas kājās. Ceļgali viņai ļodzījās. Kopš stundas sākuma Zobrāvēja ne reizi nebija uz viņu paskatījusies, tāpēc šis aicinājums nāca pavisam negaidīts.

Aizķerdamās aiz soliem, Taņa aizvilkās līdz skolotājas galdam. Viņas domās valdīja galīgs sajukums. Pustumsā viņa redzēja, kā Zobrāvēja notēmē uz viņu garu pirkstu, kā sabiezē ceriņkrāsas gaiss un kā skolotāja šai gaisā ievelk dīvainu zīmi no vairākām krusteniskām līnijām.

- Furillis ebus tnifus bonitjis apendicītus purvamus! -klusā balsī skaitīja Zobrāvēja.

Baismīgais hieroglifs sakustējās un līda Taņai virsū, lēnītēm griezdamies un šķeldams tumsu ar savām asajām šķautnēm. Meitene iekliedzās un mēģināja ar plaukstu atvairīt zīmi, taču tā jau bija paguvusi izkust.

Pēc tam Taņa pēkšņi juta, ka vēders savelkas sāpīgā mezglā. Viņa vairs nespēja noturēties kājās un nokrita uz grīdas. Deniņos dūra, galva smeldzoši pulsēja. Zārks iečīkstināja ritenīšus un sāka ar sava apšuvuma bārkstīm bungot sēru maršu.

Taņa juta sūcošu tukšumu savā iekšienē. Dzīvība pameta viņu, kāds to izdzēra - malku pa malkam, lāsi pa lāsei. Viņa pūlējās atcerēties glābjošos buramvārdus, taču tas neizdevās... Viņa nespēja atminēties vairs nevienu Zinti, pat ne parastos lidojuma buramvārdus, kurus ik dienas bija atkārtojusi desmitiem reižu.

“Es laikam mirstu. Varbūt esmu jau mirusi? Eh, nav nekādās starpības!” Apziņā pavīdējusī doma šķita sveša un nevajadzīga.

Taņu pārņēma vienaldzība un tāds kā pusmiegs.

- Cīnies! - viņai uzsauca Zobrāvēja. - Cīnies! Atceries! Tev atlikušas tikai divas minūtes!

Taņa mēģināja piecelties, bet grīda vilka viņu sev klāt. Ar lielu piepūli viņai izdevās uzslieties sēdus. Galva reiba. Viņai iekšpusē bija melna tumsa un tukšums, tukšums, tukšums. Vienaldzīgi, tikpat kā vairs neatšķirdama vārdus, viņa vēroja, kā kliedzienā noapaļojas Zobrāvējas lūpas, kā Vaņa Blēdovs un Babs Jaguns pielec no sola un skrien pie viņas.

- Gāris nullis!- auroja Babs Jaguns.

- Gāris nullis! Saki “Gāris nullis”! - Vaņa Blēdovs purināja Taņu aiz pleca.

Draugu balsis Taņa vienlaikus gan dzirdēja, gan arī nedzirdēja. Galvu plēsa pušu trulas sāpes. Tagad viņa jau zināja, kas jāpasaka, lai atbrīvotos no burvestības, bet nez kāpēc vilcinājās.

Viņa vilcinājās tāpēc, ka viņai rēgojās rubīnsarkani burti, kas peldēja laukā no tumsas. Izniruši no tumsas, burti sakārtojās īsā un baismīgā frāzē.

- Dārdam vilktam!- ne par ko vairs nedomādama, Taņa izkliedza.

Teofila Grotera gredzens nokaita un izšķīla trīskāršu sarkanu dzirksti. Tumšajā klasē noplaiksnīja žilbinošs uzliesmojums. Babs Jaguns un Vaņa kā no kartona izgrieztas figūriņas aizlidoja katrs uz savu pusi, apgāzdami pāris solu. Pat Zobrāvēja tikai ar grūtībām noturējās stāvus. Zārkam atplīsa vāks. Senlaicīgie, no Senvīra laikiem mantotie logu rāmji pazaudēja visas rūtis.

Taņa grīļodamās piecēlās. Deniņos vēl smeldza, bet sāpes bija pārgājušas. Nez kāpēc viņa jutās pārliecināta, ka liktenīgais lāsts vairs nekarājas viņai virs galvas kā Damokla zobens. Viņa bija izārstējusies no burvestības, bet kā? To viņa nespēja apjēgt. Pat vēl ļaunāk - viņa jau bija daļēji aizmirsusi tikko izkliegtos buramvārdus.

- Trīskārša sarkanā dzirksts! Tā Grotere nu gan dragā! Un vēl “baltajā” nodaļā! Pat Blakts nekad nešķiļ vairāk par divām sarkanām dzirkstīm vienlaikus! - Taņa dzirdēja pārsteigtās Zārcienes noelšanos.

“Melnie” burvji lūkojās Taņā ar godbijību, “baltie” - ar bailēm un neizpratni. Vaņa un Babs Jaguns viebdamies cēlās kājās. Viņu sejās bija lasāms aizvainojums un izbrīns. Pie Taņas viņi vairs nepienāca.

Viņa gribēja mesties draugiem klāt un lūgt piedošanu, bet Babs Jaguns un Vaņa kāpās atpakaļ, un Taņa palika nekustīgi stāvam. Visiem bija skaidrs, ka noticis kaut kas baismīgs un negaidīts, kaut kas tāds, kam nebija vajadzējis notikt...

Zobrāvēja, acis aizmiegusi, taustījās pa grīdu, meklēda-

ma ieplaisājušās brilles. Beidzot kāds no skolēniem viņai tās pasniedza, viņa uzlika brilles un palūkojās apkārt.

- Kjiet visi laukā no klases! Grotere, tu paliec! lai kāds pasauc šurp Sardanapalu! - aizsmakušā balsī izrīkoja Zob-rāvēja.

Taņa nepamanīja, kā no klases izgāja pēdējais skolēns un kā ieradās akadēmiķis Melnjūris. Viņa atjūdzās vienīgi tad, kad iedegās lampas. Izrādījās, ka viņa stāv klases vidū blakus apgāztam solam, bet Sardanapals un Zobrāvēja lūkojas viņā, acis neatraudami, kā pūloties ieraudzīt kaut ko paslēptu dziļi viņas iekšienē.

- Nezinu, kā tas varēja notikt, - steidzīgi taisnojās Zobrāvēja. - Izsaucu Groteri, jo biju pārliecināta, ka viņa tiks galā. Tas nebija bīstami. Neitralizācijas buramvārdi ir pavisam vienkārši, un es taču biju tepat blakus... Bet Grotere... Akadēmiķi, jūs taču redzat, kā šeit izskatās... Viņa pati atbrīvojās no liktenīgā lāsta, turklāt ļoti dīvainā veidā. Nemaz nezinu, vai viņa pēc tā, kas šodien notika, vairs varēs palikt Tibidohsā. Viņa teica... - Zobrāvēja cieši aizmiedza acis, ar plaukstu apsedza savu gredzenu un kaut ko iečukstēja Sardanapalam ausī.

Viņa čukstēja ļoti klusu, tomēr daļu viņas sacītā Taņa saklausīja. Zobrāvēja sacīja:

- Trīs sarkanas dzirkstis.

Akadēmiķis bēdīgi pašūpoja galvu, tad pagriezās, ar mājienu paaicināja Taņu sev līdzi un izgāja no klases. Viņš klusēja, kamēr viņi nonāca pie kāpnēm, kas veda uz viņa kabinetu. Abas akadēmiķa ūsas raustījās, lxit bārda bija apvijusies viņam ap kaklu un plūda lejup gar plecu kā vecmodīga šalle.

Baltais mags izskatījās diezgan pārsteigts un samulsis. Ticis līdz kāpnēm, viņš pagriezās pret Taņu un, vairīdamies no meitenes skatiena, teica:

- Es saprotu, ka tu biji izbijusies, tev sāpēja. Šis liktenīgais lāsts ir ārkārtīgi nepatīkams... Un tomēr: zvēru pie Senvī-ra mata, es nesaprotu, kā tu varēji uzzināt aizliegtu augstākās maģijas zinti? Pat mēs ar Medūziju neuzdrīkstamies izmantot šos buramvārdus. Bet ļoti labprāt tos lietoja Sērga del Torte.

Turpmākās dienas Taņai bija grūtas. “Baltie” magu nodaļas skolēni vairījās no viņas un šķielēja uz viņu ar bailīgu skatienu, toties “tumšie” visādi centās viņai pielīst, un tas bija tikpat nepatīkami. Pat Zārciene vairs nekašķējās. Bet Guna Glumovs! Muti atvēris, viņš vilkās Taņai aiz muguras kā aste - nu gluži tāpat kā savulaik pie truloīdiem Gēna Bul-jonovs. Tas bija komisks skats - sīka meitenīte un milzīgs lempis, kas nemitīgi min viņai uz papēžiem un nezina, kur likt savas garās rokas.

- Kas tad nu, Glum, vai tu ari ilgojies aplaupīt banku? Vai cepure ar acu spraugām tev jau ir? - Taņa reizēm saniknojās.

- Ko-a? - Glumovs stāvēja ar atplestu muti.

Tibidohsā nebija nevienas bankas, un jokus Glumovs

nesaprata. Bet vēlāk Taņai kāds pastāstīja, ka Glumovs tik tiešām pagatavojis sev cepurīti ar acu spraugām, un tad vakarā ar šo cepuri galvā klejojis pa Divu Stihiju zāli, visu laiku palēkdamies, cenzdamies aizsniegties līdz lustrai un no-

skrūvēt no tās zelta čiekuriņus. Lēkāja, lēkāja, kamēr atnāca viens no atlantiem un saķēra viņu aiz auss.

Profesors Blakts, kas agrāk Taņu nevarēja ciest, ari bija ļoti pārvērties. Viņš saldi smaidīja, stundas laikā nāca klāt un glaudīja viņai galvu ar savu sviedraino plaukstu. Vēl vairāk, viņš pat ielika Taņai žurnālā divus piecniekus pēc kārtas, kaut arī viņai neizdevās no pārrūgušām mušmirēm, ciklopu ausu sēra un beigtu mušu spārniņiem izvārīt pļāpības eliksīru.

Bet reiz, kad visi jau bija izgājuši no klases, profesors Blakts palūdza, lai Taņa vēl uzkavējas un parāda viņam savu gredzenu. Atteikt šķita neērti, un Taņa - kaut arī nelabprāt - pastiepa gredzenu Blaktam. “Melnās” nodaļas priekšnieks ilgi raudzījās tajā ar savām sarkanajām ačelēm. Pietūkušie bezskropstu plakstiņi aiz izbrīna mirkšķinājās.

- Ps zaudēj’ prāt’! - Blakts murmināja. - Tas ir “baltās” maģijas gredzen’! Kāpēc tas nav izkus’ pēc trim sarkan’ dzirkst?

Negaidot vectētiņa Teofila gredzens atdzīvojās.

- Kas tur pļāpā muļķības? - viņš ērcīgi vaicāja.

Izdzirdējis šo balsi, bargais profesors Blakts nodrebēja

un ierāva galvu plecos.

- Es prasīju, kas tur pļāpā? - gredzens aizkaitināts pārvaicāja.

- Fai tas esat jūs, maģistr Teofil? - bailīgi jautāja Blakts.

- Kurš atļaujas saukt mani vārdā? - gredzens ar aizdomām noprasīja. - Ak tā, mazais Blaktēns? Marš kaktā, draņķa puišeli, un neuzdrīksties nākt laukā no turienes pirms stundas beigām!

- Es... Ko jūs atļaujaties? - sašutis svepstēja Blakts, bet gredzens nepievērsa viņa vārdiem ne mazāko uzmanību.

-Ja vēlreiz, redzēšu, ka tu grauz kāju pirkstus, dzer varžacu nodzīšanas šķidrumu un slēp zem segas skunksu, par to kļūs zināms visai Tibidohsai! - gredzens paziņoja.

Profesors Blakts sagrīļojās, izmeta gredzenu no rokas un, nemitīgi atskatīdamies, tipināja uz savu šūpuļtīklu. Viņš izskatījās pavisam satriekts. Pacēlusi gredzenu, Taņa uzmauca to pirkstā.

“Paskat vien! Ar ko tik mūsu Blakts savulaik nodarbojies! Grauzis kāju pirkstus un dzēris varžacu šķidrumu!" Viņa bija pārsteigta. Nebija viegli noticēt, ka profesors kādreiz bijis grūti audzināms pusaudzis un Taņas vectētiņš Teofils mācījis viņam maģiju.

- Mazais Blaktēns! - Taņa atkārtoja un iesmējās, nolēmusi, ka noteikti par šo iesauku pastāstīs Vaņam un Babam Jagunam.

Žēl tikai, ka pēdējā laika abi draugi pret Taņu izturējās savādi - ne jau nu gluži vairījās, jo mieru viņi bija salīguši diezgan drīz, tomēr meitene bieži juta, ka Vaņa un Babs Jaguns met uz viņas pusi nemierīgus skatienus. Agrākās attiecības vairs neatjaunojās, lai arī kā viņiem visiem trim to gribētos.

Todien, kad Zobrāvējas stundā viņa bija izkliegusi Sērgas del Tortes iecienītos buramvārdus, Taņa ilgi prātoja, kam lai lūdz padomu. Vērsties pie Meduzijas viņa neuzdrīkstējās, bet Sardanapals bija sācis izturēties pret viņu lietišķi un skarbi. Taņa pat baidījās, ka Sardanapals izlems viņu pārcelt uz “tumšo” nodaļu, kā tas reiz bija noticis ar Šurasiku.

Beidzot Taņa izlēma aiziet pie Jages, kas vienmēr bija labi pret viņu izturējusies. Raibā čigānu lakatā ietinusies, Sausnējā večiņa pašlaik ņēma nost no uguns katlu. Atšķirībā no profesora Blakta klases ar noglumējušo grīdu, biezas pelējuma kārtas klātajiem senajiem katliem un šaušalīgi smirdošajiem brūvējumierņ Jages magpunktā vienmēr bija tīrs. Smaržoja pēc piparmētrām un raudenēm, zem koka lāviņām gulēja izspūrušas bērzzaru pirtsslotas. Arī tinktūras, ar kurām Jage ārstēja savus pacientus, parasti bija smaržīgas, ar tīkamu garšu.

Ne jau velti pat uz mūžīgiem laikiem ievēlētajam Tibi-clohsas galvam Sardanapalam Melnjūrim patika ārstēties ar Jages uzlievitēm. Reizēm gadījās, ka pēc tādas ārstēšanās viņš tā pārveseļojās, ka maršēja pa gaiteņiem ar Senvīra burvju vāli rokā, ar ūsām sitot pats sev takti, un dziedāja sanskrita buramvārdus ar neskaidru jēgu.

- Nāc palīgā! Salej šito tur iekšā! - komandēja Jage, pasniegdama Taņai katlu ar karstu virumu.

Uz galda stāvēja platkaklaina stikla pudele. Tajā peldēja tādi kā sīki kāpuriņi, kā kurkuļi. Tikko Taņa bija salējusi pudelē Jages virumu, kāpuriņi sāka raut no tā laukā gaļas gabaliņus un strauji kļuva lielāki.

- Neiesaku bāzt tur iekšā pirkstu. Protams, ja pirksts tev nav apnicis, - teica Jage.

- Kas tie ir par kurkuļiem? - Taņa vaicāja.

- Nevis kurkuļi, bet kaulaudzes, - Jage īgni skaidroja. - Tās steigšus jāpavairo. Drīz sāksies pūķbola čempionāts. Un tas nozīmē, ka gan iedauzītu galvu, gan salauztu roku un kāju būs vairāk, nekā vajadzīgs.

Taņa noskurinājās, pamatoti iedomājusies, ka arī viņa taču var kļūt par vienu no kaulu lauzējiem. Viņa atcerējās, ka reiz jau redzējusi kaulaudzi izlienam no Baba Jaguna pārsējiem. Bet tā bija pieaugusi - liels, plakans kukainis ar trauslām kājiņām. Kukainis varētu šķist pat derdzīgs, ja vien tas nebūtu apveltīts ar brīnumaino spēju saaudzēt lauztus kaulus. Tiesa, šim nolūkam kaulaudzi vajadzēja novietot zem ģipša, turklāt, kā apgalvoja Babs Jaguns, tas neizturami kutēja.

Beigusi barot kaulaudzes, Jage apsēdās, lai atpūstos. Viņas rokā pati no sevis uzradās pīpe ar īsu ķirškoka kātu. Smaržīgie dūmu mākonīši veidoja teiksmainu zvēru figūras.

Taņa mulsi stāvēja blakus, nespēdama saņemties, lai sāktu runāt. Acis piemiegusi, Jage laipni viņā palūkojās un tad draudzīgi vaicāja:

- Nu, ko tu esi ievārījusi? Vai pateici aizliegtus buramvārdus?

- Sērgas del Tortes buramvārdus. Tā sacīja Sardanapals, -Taņa skumji atzinās.

- Zinu, zinu. Senvīrs tos sauca par haosa buramvārdiem. Taisni vai jābrīnās, ka jūs visi palikāt dzīvā. Vai tu tos zināji jau agrāk?

- Nē. - Taņa papurināja galvu. - No kurienes lai es tos zinātu? Es nobijos, ka nepratīšu noņemt liktenīgo lāstu, un pēc tam... pēc tam tas viss notika.

- Tiešām dīvaini. Bet man šķiet, ka Sardanapals vairāk uztraucies par ko citu. Tos buramvārdus taču tu būtu varējusi nejauši kaut kur padzirdēt vai izlasīt; viņu uztrauc trīs sarkanās dzirkstis. Tik daudz dzirksteļu vienā rāvienā spēj

izšķilt tikai ļoti spēcīgs melnais burvis. Tāda līmeņa burvis kā Tā, Kuras Nav.

Taņa juta, kā dreb viņas rokas.

- Vai tad gredzens nav tas, kas rada dzirkstis? - viņa vaicāja.

- Gredzens gan, - Jage piekrita. - Bet gredzens viens pats neko nevar izdarīt. Tajā tikai uzkrājas burvja enerģija. Ja burvju gredzenu uzmauks pirkstā truloīdam, nebūs nevienas, pat ne visvārgākās dzirksts.

Brītiņu abas klusēja. Taņa lūkojās uz jages grumbainajām rokām, uz viņas raibā lakata rakstiem, klausījās, kā krāsnī sprakšķ bērza pagales. “Negribu... negribu vairs dzirdēt šo vārdu. Es neesmu Sērga del Torte. Es neesmu viņa,” domāja Taņa.

- Vai tev rādās neizprotami sapņi? Tādi sapņi, no kuriem tev bail? - Jage pēkšņi pavaicāja.

- Nē, - atbildēja Taņa un tūlīt saprata, ka samelojusies.

No kurienes tad Melnie Aizkari bija ķēruši dzelteno, mirušo veceni ar tukšajiem acu dobumiem, kuros pland nibinsar-kana uguns? Veceni, kuras nocirstās rokas sniedzās pēc Taņas?

- Man jāskrien uz treniņu. Pēc divām nedēļām jāspēlē pret babajiem, bet Svilpis apgalvo, ka mēs vēl neesot gatavi. - Taņa cēlās kājās.

Jage lūkojās uz viņu ar urdlgu skatienu. Večiņas acu kaktiņos bija ievilkušās skumīgas rieviņas.

- Vēlu veiksmi. Ceru, ka tev nebūs vajadzīgas kaulau-dzes. Pieskati manu Jagunu, lai viņš netrako par daudz. Pagājušajā gadā lielāko daļu kaulaudžu iztērēju viņa lūzumiem, -Jage teica.

- Labi, es centīšos. - Taņa pamāja ar galvu.

Viņa jau bija pie magpunkta durvīm, kad Jage viņai uzsauca:

- Pagaidi! Gribu, lai tu iegaumē vienu un... lai ne no kā nebaidies. Burvju spēks - tieši spēks, nevis māka, - nevar izgaist, kad izgaisis pats burvis. Spēks meklē sev jaunu saimnieku, un to ari atrod. Un tad jaunais īpašnieks izlemj, kā šo spēku izmantot. Neviens nevar viņu piespiest darīt ļaunus darbus, ja viņš pats to negrib...