Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

5.Rēgu Karalis

Pāris dienu pirms Jaungada kupidoniņš atgādāja Taņai vēl vienu vēstuli no Baba Jaguna. Lūgdamies konfektes, tuklais puišelis visādi grozījās un dīdījās, un no viņa bultu maka izkrita zelta bulta, Ixa Taņa to atklāja tikai pēc viņa aizlidošanas.

- Ir nu gan lempis!

Nobāzusi bultu starp diviem lieliem dīvāna spilveniem, Taņa tūdaļ to aizmirsa. Lielā nepacietībā viņa atplēsa Baba Jaguna vēstuli.

“Tu noteikti jau nojauti kas Tev raksta." Kā jau parasti, Jages mazdēls neapgrūtināja sevi ar pieturzīmju likšanu. Atvaino ka rokraksts tik neskaichs Viss tikai Neslavja Melkuļa dēļ tas ir vardes kājiņu dēļ Šausmīgi neērti ar tādām rakstil droši vien tāpēc vardēm joprojām nav savu profesoru Žēl bet man tā arī neizdevās noskaidrot ko viņi slēpj Galvenajās kāpnēs Atlido drizāk mēs noteikti vēlreiz tur iekļūsim Tagad esmu izdomājis kā apiet visas Neslavja aizsardzības zinies

Tu atsūliji zīmīti kurā lūdzi lai noskaidroju kas ir Rūgu Karalis Ja viņš Tev sagādājis nepatikšanas tad tā arī pasaki Izlūdzos no džina Abdullas pāris grāmatu Tad nu tā: Rēgu Karalis - tas ir tāds spokains tips ar bezzobainu muti līdz ausim Daži apgalvo ka viņš ir viens no pirmajiem džiniem cili stāstā ka poltergeists bet visi ir vienisprātis ka viņš spēj iesūkt ganes sevī iekšā un tos izšķīdināt Vēl stāsta ka viņš lietojot ārkārtīgi stiprus lāstus un visi viņa pareģojumi piepildoties Bet vispār par viņu zināms ļoti maz Tik maz ka pat mošķzinības stundās par viņu neko nemāca

Ieraudzīt Rēgu Karali var vienīgi Vecgada vakarā turklāt vienīgi tad ja tuvumā ir kāds rēgs kuru viņš grib aizvākt prom Ar “Skicus šmaukusi” tu viņam neko nepadarīsi tam viņš ir pārāk, slīpēts tāpēc labāk nemaz nemēģini Aiztrenkt viņu var tikai ar vienu vienīgu zinti- "Karavadžis leoksirius”

Tas tad ari viss Ceru ka Tev izdevās izburtot manus keburus Kā klājas tavam kontrabasam Svilpis О Lupis lūdza nodot Tev sveicienus Viņš teica ka šogad pūkbols būšot jāspēlē tik nopietni kā vēl nekad Vispasaules meistarsacīkstes nav vis nekādi joki Mūsu "vārti ” tāpat kā pagājušo gadu būs pats Niknainis Džini jau saņēmuši pavēli nospodrināt viņa zvīņas līdz žilbinošam spožumam un vispār parūpēties lai Niknainis būtu vislabākajā formā

Pagaidām atā Starp citu vai Tu jau zini pašu jaunāko Svilpis paņēma mani komandā viena trešklasnieka vielā Nu viss man jālēkā tālāk Gribu vēlreiz ieeļļot savu putekļsūcēju ”

Pamanījusi vēstules apakšā pamatīgu eļļas traipu, Taņa pasmaidīja. Viņa skaidri iztēlojās, ka Babs Jaguns eļļo savu

putekļsūcēju. Viņš gāž tam virsū tik daudz eļļas, ka putekļsūcēja iekšienē kaut kas sāk burbuļot. Reiz Babs Jaguns tā pārcentās ar eļļošanu, ka vispār vairs nevarēja uzsēsties uz putekļsūcēja, jo visu laiku slīdēja no tā nost.

“Ja viņš neatmetīs šo ieradumu, tad pretinieka pūķim nebūs ilgi jācieš izsalkums,” Taņa prātoja.

Pēkšņi gaitenī atskanēja balsis; rokas pa gaisu mētādams, istabā ieskrēja tēvocis Hermanis. Aiz viņa kā brūni apcepts rausītis ripoja krustmāte Ninele. Taņa steigšus noslēpa vēstuli.

- Ko tad tas nozīmē? Vai gribi novest mani līdz infarktam? - raudulīgi klaigāja pats labākais deputāts. - Vai tad tu neapjēdz, ka jau pēc divdesmit minūtēm atbrauks televīzija?

Krustmāte Ninele uzmeta Taņai vērtējošu skatienu.

- 'lev jāpārģērbjas. Paņem kaut ko no Pipucītes mantām! - viņa pavēlēja.

Pipai nekas netika žēlots. Toties Taņu Stulbovi ģērba nejēdzīgi - nonēsātajās lupatās, ar kurām tirgojās Hermaņa Stulbova firma “Zeķes Second Hand". Turklāt nez kāpēc vienmēr iznāca tā, ka Taņa dabūja vai nu tādus apģērba gabalus, kuros viņa nekādi nevarēja ielīst, vai ari tādus, kas izskatījās kā šūti pēc hipopotama mēra. Pirmajā gadījumā krustmāte Ninele teica: “Nemelo, tas tev nav par mazu!” -bet otrajā gadījumā: “Bērniem vienmēr pērk lielākas drēbes, jo viņi vēl aug.”

Tiklīdz Taņa bija beigusi pārģērbties, divi īsi zvani pie durvīm pavēstīja par televīzijas darbinieku ierašanos. Taņa ar Pipu piesardzīgi pavēra istabas durvis un palūkojās gaitenī. Tēvocis Hermanis, steigšus stīvēdams virsū sejai savu vismaigāko izteiksmi, sarokojās ar raidījuma vadītāju. Tas bija sīks, diezgan muskuļots vīrelis ar apaļām brillēm un gariem, līdz pat pleciem krītošiem matiem - Nikolajs Šmauktenis, populārais raidījuma “Ģimenes tikšanās” vadītājs. Viņam aiz muguras mīdījās pavadoņi: bārdains operators ar kameru, skaņu operators un grimētājs.

- E-ēsiet sve-ēicināts, - koķeti stiepdams zilbes, teica Šmauktenis. - Се-ēru, ka neesam pārāk no-osebojušies. Uz tās jūsu Ru-ūbļova šosejas ir br-riesmīgi sastrēgumi.

- Tas nekas... Jūs esat gandrīz laikā, - atsaucās tēvocis I Iermanis.

Televīzijas ļaudis lietišķi nopētīja dzīvokli.

- Filmēsim šeit... Vietas pietiek, un var izmantot dabisko apgaismojumu. - Bārdainais operators rādīja uz lielo dīvānu, uz kura Taņa vēl nesen bija sēdējusi, lasīdama Baba Jaguna vēstuli.

- La-ābi, es piekrītu. Ti-īkai tad va-ājadzēs atnest šurp ga-āldu. Un vēl kā-ādu istabas pu-ūķi ar visu p-odu, lai va-āru aiz tās paslēpt lapiņu ar saviem ja-āutājumiem, - lietišķi bilda raidījuma vadītājs.

Tēvocis 1 Iermanis steidzīgi piekrita.

- Ninulīt, atnes, lūdzama, divas puķes. Es arī noslēpšu savai lapiņu ar atbildēm, - viņš teica.

- To nu gan ne-ēvajag. Visam jānotiek da-ābiski. Jūs taču e-ēsat savās mājās! - Šmauktenis iebilda.

Kamēr operators krustmātes Nineles vadībā pārvietoja galdu un staipīja puķupodus, slavenais raidījuma vadītājs atkrita krēslā un piepūta vaigus. Tūdaļ viņam apkārt sāka lēkāt grimētājs ar otiņām un pūdernīcu.

Pa to laiku tēvocis Hermanis kaut kur bija sameklējis trauciņu ar īrisu konfektēm un novietoja to uz galda blakus Taņai.

- Nemuldi neko lieku, vai saprati? Sēdi un sūkā īrisus! Un neiedomājies palaist vaļā suni! - viņš pusbalsī nošņāca.

- Vai īrisi nav saindēti? - Taņa nenovaldījusies pavaicāja.

- Gan es ar tevi vēlāk parunāšu! - tēvocis Hermanis kļuva mazliet zaļganāks un pasmaidīja tik maigi, ka Taņai sametās bail.

Drīz sākās filmēšana. Kā jau viņai bija pavēlēts, Taņa rātni sēdēja ar taksi uz ceļgaliem un košļāja īrisus. Saindēti tie nebija, toties tik lipīgi, ka Taņa vairs nespēja atvērt muti: zobi bija sacementējušies kopā. Acīmredzot tieši tāds arī bija tēvoča Hermaņa viltīgais plāns.

- H-ēsiet sve-ēicināti, mīļie te-ēlevīzijas skatītāji! - žilbinoši smaidīdams, tarkšķēja Šmauktenis. - Mēs esam viesos pie ievērojamā po-olitiķa un pla-āukstošā bi-īznesmeņa I Ier-maņa Ņikitiča Stulbova un viņa brīnišķīgās ģi-īmenes. I Icr-mani Ņikitič, va-āi jūs neiepazīstinātu mūs ar sa-āviem ģi-īmenes locekļiem?

Tēvocis 1 Iermanis sāka daudzvārdīgi iepazīstināt ar Pipu un krustmāti Nineli. Taņa nemaz necentās ieklausīties viņa vārdu plūdos, tomēr pēkšņi satrūkās, kad negaidīti tika pieminēts viņas vārds.

- Un šī ir Taņa Grotere! Bārenīte, kas jau desmit gadus dzīvo pie mums... Ļoti sarežģīts bērns. Mums viņu atnesa -ha-ha! - kontrabasa futrālī, - teica tēvocis Hermanis.

Bārdainais operators tūlīt pagrieza kameras objektīvu pret Taņu.

- Pa-āLiesi? Vai viņas ve-ēcāki bija mu-ūzikanti? - Šmauk-tenis sarosījās.

- Kur nu! Futrāli viņi droši vien atrada atkritumu izgāztuvē! - iespurcās krustmāte Ninele. Tūlīt gan viņa attapās un žigli piebilda: - Bet mēs tik un tā mīlam šo meiteni kā savu īsto meitu. Un mūsu Pipa ir viņas labākā draudzene.

Dzirdēdama tādas aplamības, Pipa nikni nošķaudījās. Bet Taņa, kam zobi joprojām bija salipināti ar īrisu, varēja tikai neskaidri ieīdēties, lai paustu savu protestu.

Raidījuma vadītājs piesardzīgi pavilka savu špikeri laukā no puķupoda aizsega.

- Kā sauc to brīnišķīgo suņuku jūsu audzēknei uz ceļgaliem? - viņš vaicāja, drošības labad nemaz nemēģinādams takšeli paglaudīt.

- Tas ir Pusotrs Kilometrs, - pavēstīja tēvocis I Iermanis.

- Cik oriģināls vārds! - sajūsminājās Šmauktenis. - Es vērīgi se-ēkoju jūsu priekšvēlēšanu ka-āmpaņai. Tā bija ti-īk neparasta! Un kur jūsu tru-ūsīši ir tagad?

Tēvocis Hermanis sastomījās.

- Viņi dzīvo laukos... Mēs bieži viņus apciemojam. I lermanim ir ļoti skumji bez viņa pūkainīšiem, lx:t viņš cenšas. - Palīgā steidzās krustmāte Ninele.

Pēkšņi takšelis, kas jau sen bija gaidījis piemērotu mirkli, no Taņas ceļgaliem veikli uzlēca uz galda un saķēra zobos raidījuma vadītāja špikeri. Šī rotaļa Pusotram Kilometram patika vairāk par visu: turēt kaut ko zobos un neatdot.

- Mans te-ēksts! To pa-āņēma suns! - žēlabaini iekliedzās Šmauktenis.

- Tie ir sveši papīri! Nedrīkst tos ņemt! Atdod! - Tēvocis Hermanis enerģiski pūlējās lapiņu atdabūt atpakaļ.

Tēvocis pieļāva ļoti nopietnu kļūdu. Ja viņš būtu izlicies, ka papīreļi nevienam nav vajadzīgi, takšelis palaistu tos vaļā jau pēc minūtes. Toties tagad Pusotrs Kilometrs cieši saspieda žokļus. Suns bija nolēmis cīnīties līdz galam, un krustmāte Ninele to saprata.

- Hermani! Labāk aiznesīsim suni prom! - viņa brīdinoši dūdoja. Bet pats labākais deputāts vairs nevarēja apstāties.

- Atdod! - viņš šņāca. - Tu, garā nūdele! Nebūs nekādi joki! Ko tu īsti iedomājies?

Dobji nīkdams, taksis atspiedās ar ķepām pret galdu un nelaida špikeri laukā no mutes. Saniknojies Stulbovs pielēca kājās, saķēra lapiņas un sāka griezt tajās iekrampējušos suni sev ap galvu.

- Nevajag! - iebļāvās Pipa. Bet bija par vēlu.

Papīri pārplīsa, un Pusotrs Kilometrs, airēdamies pa gaisu ar īsajām kājelčm, uzkrita raidījuma vadītājam taisni uz galvas.

- Mana parūka! Izslēdz kameru! Suns noraus man parūku! - Šmauktenis izbijies kliedza. Satraukumā svaidīdamies ar rokām, viņš netīšām pagrūda galdu.

Smagais galds iezvēla tēvocim 1 Icrmanim pa ceļgaliem. Pats labākais deputāts zaudēja līdzsvaru un nogāzās uz dīvāna.

Vēl pēc sekundes tēvocis Hermanis necilvēciski iegaudojās un palēcās gandrīz, līdz griestiem.

- Mani ievainoja! Šausmīgi sāp! Uz mani šāva snaiperis! Nē, vēl sliktāk, es uzsēdos uz adatas! - viņš vaidēja.

Krustmāte Ninele un Pipa metās pie tēvoča.

- Neuztraucies, I Iermani! Tu neasiņo, nekur nav neviena asins piliena, - veikusi rūpīgu apskati, viņu mierināja krustmāte.

- Patiešām? Bet kas tad man iedūra? - tēvocis I lerma-nis neticīgi vaicāja.

Bet Taņa pēkšņi atcerējās kupidoniņa zelta bultu, kuru viņa bija paslēpusi starp dīvāna spilveniem. Ja tēvocis Hermanis sadūries ar šo bultu, viņš neizbēgami kādā iemīlēsies. Jautājums tikai: kurā.

Ar tēvoci notika kaut kas dīvains. Vispirms viņš nozilēja, tad tumši piesarka, acu priekšā viņam lēkāja tuklas, sarkanas sirsniņas, krūtis saldi smeldza.

- Es mirstu! Gals klāt! - viņš novaidējās, saļimdams uz grīdas.

- Filmē, filmē visu, tikai mani ne! Tā būs sensācija! - atplaukstu piesedzis pliko pakausi, Nikolajs Šmauktenis bļāva bārdainajam operatoram.

Taksis Pusotrs Kilometrs izlīda no krēsla apakšas, izspļāva apzelēto Šmaukteņa parūku un sāka stīvēt nost čības no tēvoča 1 lermaņa kājām. Suns uzskatīja, ka tēvocis ir miris, tātad čības viņam tik un tā vairs nebūs vajadzīgas un tās drīkst piesiekalot. Bet tēvocis Hermanis pēkšņi atvēra vienu aci un trāpīgi iespēra sunim ar kāju.

- Lai kāds palīdz man piecelties! - viņš pavēlēja krustmātei Ninelei. - No miršanas nekas neiznāk.

Krustmātes balstīts, tēvocis Hermanis uztrausās kājās un sāka neizpratnē lūkoties apkārt. Pamanījis sekcijas stiklā savu atspulgu, pats labākais deputāts vispirms atrāvās atpakaļ, bet pēc tam mulsi pasmaidīja.

- Paskat vien. Kā sauc to smukulīti? To tur? - viņš apvaicājās krustmātei Ninelei.

- Hermani, kas tev uznācis? Tas taču esi tu! - krustmāte brīnījās.

- Es? Vai tiešām? - Stullx>vs jūsmīgi iesaucās. - Ai, cik jauki! Kādas man skaistas actiņas, cik pareizi veidots degun-tiņš! Un zods - tādi ir tikai cilvēkiem ar stipru gribu. Un droši vien es esmu arī ļoti gudrs.

- Ē-ē... It kā jau jā... - murmināja krustmāte Ninele.

Tēvocis 1 Icrmanis līdzjūtīgi paplikšķināja viņai pa vaigu.

- Tā jau man likās. Nabaga resnulīt, tu droši vien esi ne-prātīgi iemīlējusies manī. Nav taču iespējams manī neiemīlēties. Gribi, es mazliet atkāpšos, un tu varēsi tīksmināties par mani iztālēm. Vai šeit ir kāds liels spogulis? - Tēvocis I Ierma-nis, tirinādams rokas kā tauriņš spārnus, izvirpuļoja gaitenī.

- Gribētos zināt, vai kāds spēs mīlēt mani tikpat stipri, kā es sevi mīlu? - viņš klaigāja.

Viņam nekavējoties sekoja bārdainais operators, Šmauk-tenis ar savu svītu un Pipa ar krustmāti Nineli. Istabā palika tikai Taņa. Vai slāpdama aiz smiekliem, viņa viļājās pa dīvānu un klausījās, kā tēvoci Hermani pūlas atraut no spoguļa, bet viņš tikai klaigā:

- Tra-la-lā! Nāciet skatīties, cik es esmu skaists! Un šīs uzacis! Jūs vēl neesat redzējuši manas uzacis! Ei, aizvāciet prom to plikpauri! Kāpēc viņš skraida man pakaļ ar mikrofonu? Iedodiet man mušu sitamo! Šis tips neprot mani apbrīnot!

Pēc tam atskanēja skaļš plīkšķis. Tēvocis Hermanis laikam bija iegāzis ar plaukstu pa raidījuma vadītāja pakausi. Nikolajs Šmatiktenis žēlabaini iebrēcās. Skaņu operators un

grimētā js metās viņu aizstāvēt. Gaitenī sākās kautiņš. Tēvoča Hermaņa pusē cīnījās krustmāte Ninele un taksis. Pārbijusies Pipa bija paslēpusies skapi un spiedza.

Nepagāja ne minūte, kad skaļi, skrejoši soļi lejup pa kāpnēm un tēvoča Hermaņa triumfa auri vēstīja, ka pats labākais deputāts un viņa varenā dzīvesbiedre guvuši uzvaru šai smagajā kaujā.

- Klau, meitenīt! - tēvocis Hermanis uzsauca savai meitai. - lien laukā no skapja! Vai tu redzēji, cik es esmu stiprs? Cik drosmīgi es kāvos? Un to visu parādīs pa televizoru. Mani ieraudzīs visa valsts! Starp citu, kur palikusi tā baismīgā resnule, kas šeit visus izsvaidīja? lai jau viņai tiek, lai nāk un patīksminās par mani, kaut gan viņa nav manā gaumē.

- Es esmu šeit, Hermani! - atskanēja dobja balss. Durvīs iestājās krustmāte Ninele - sarkana kā biete un saniknota kā vērsis.

Rokas iepletusi, viņa lēnām nāca virsū savam dzīvesbiedram. Tēvocis Hermanis tūdaļ novērtēja situācijas bīstamību un mēģināja paslēpties zem gultas.

- Nesalauz man degunu! Ar salauztu degunu es nederēšu par fotomodeli! - viņš pārbijies čiepstēja.

Taņa smieklu lēkmē noripoja no dīvāna uz grīdas. Izbijušais trusis Šļupsteklis kārtējo reizi bija sitis pušu visus rekordus! Televīzijas intervija ar viņu tiešām būs neaizmirstama.

Nedaudzās līdz Jaungadam atlikušās dienas aizritēja diezgan sāji - nekas interesants nenotika.

Tēvocis Hermanis uzvedās pavisam normāli - vismaz

līdz brīdim, kad viņam mēģināja atņemt spoguli. Pāris reižu viņš pat aizbrauca uz domi un bija sašutis par to, ka tur neprot par viņu tīksmināties. Skandalozā intervija tika parādīti televīzijā, bet - pretēji gaidītajam - nekādu troksni nesacēla un tēvoča karjeru nesabojāja, jo Stulbovu jau sen visi uzskatīja par ākstu. Turklāt cilvēki bija aizņemti ar gatavošanos svētkiem.

Drīz pēc pusnakts, nosēdējuši pāris stundu pie galda un televizora, Stulbovi devās gulēt, pirms tam daudznozīmīgi pavēstot Pipai, ka rīt viņu zem eglītes gaidīs dāvanas.

- Kolosāli! Droši vien Salavecis atbrauks ar iepirkumu ratiņiem! - iespurcās Pipa.

Salavecim Pipa ticēja vēl mazāk nekā afrikāņu ciltis, kas nepazīst ziemu, toties viņa ticēja savas dīkšanas un činkstēšanas spēkam. Turklāt viņa bija paguvusi slepus noskatīties, kur krustmāte Ninele paslēpj visus no automašīnas atnestos saiņus un maisiņus.

Ari Taņa drīz apgūlās. Viņa sāka domāt par Tibidohsu, iztēlodamās, kādas dāvanas pati sagatavos Babam Jagunam un Vaņam un ko viņi uzdāvinās Taņai. Šīs iztēles ainas pamazām jau bija sākušas pārvērsties jaukos un vieglos Jaungada sapņos, kad pēkšņi Taņu atmodināja nepatīkams, šņācošs troksnis.

Taņa atvēra acis un uzrāvās sēdus. Istabas vidū, pamazām sabiezējot, mutuļoja pelēcīga migla. Tad migla sagriezās gaudojošā, mežonīgā viesulī - un visvairāk biedēja tas, ka šis viesulis nesakustināja pat nevienu papīra lapiņu uz galda.

- Kas tur ir? - Taņa satraukta vaicāja.

Migla sabiezēja pavisam, un istabas vidū pēkšņi parādījās maza auguma kuprainis ar milzīgu, puniem klātu galvu un šauru muti kā knipim. Cauri viņa augumam neskaidri vīdēja palodze.

Pārlaidis pāri istabai vienaldzīgu skatienu, kuprainis ar acīm ieurbās meitenē.

- Kur viņa ir? - viņš vaicāja šņācošā balsī.

- Kas?

- Rēgs, kuram es atsūtīju savu zīmi. Neizārstētā Dāma... Pienācis laiks viņai izgaist. Ahā, es jau nojaušu, kur viņa ir...

Kuprainis pagrieza savu kroplīgo galvu. Skaidri varēja sadzirdēt, kā zem dīvāna kāds neveiksmīgi cenšas apslāpēt šņukstus.

Rēgu Karalis uzsita knipi, un čemodāna vāks atsprāga vaļā. Neizārstētā Dāma vaidēdama izlidoja laukā. Pūlēdamās paslēpties, viņa metās uz tuvāko sienu, bet siena nelaida viņu cauri.

Rēgu Karalis iesmējās. Viņa acu zīlītes iekvēlojās kā divas sarkanas ogles. Viņš atpleta muti. Taņu pārņēma šausmas. Baismīgā mute kā zobena cirtiena atstāta rēta šķēla kupraiņa seju uz pusēm, līdzinoties bezdibenīgai, melnai akai.

Neizārstētā Dāma iespiedzās, vēl pēdējo reizi mēģināja izrauties un tad padevīgi lidoja pretī savai bojāejai. Rēgu Karaļa hipnotiskais skatiens vilka viņu klāt gluži kā notvertu cilpā.

- Netraucē mani! Netraucē! 1-ū varētu uzrasties jauns rēgs, jāizgaist vienam no vecajiem! Pīs izvēlējos viņu. - Rēgu Karaļa mute pletās arvien platāka.

Taņ:i attapās un paķēra no galda Baba Jaguna vēstuli. Kur bija tie buramvārdi? Л, lūk, kur tie ir!

- Karavaclžis teokslrius!- iekliedzās Tapa.

Zaļa dzirksts pārslīdēja pār gredzenu un tūdaļ apdzisa.

- Es taču teicu: netraucē!

Kuprainis nicinoši novicināja savu izkaltušo roku uz Tapas pusi. Tai pašā mirklī Tapa sajuta grūdienu krūtīs. Sagrīļojusies viņa nokrita uz grīdas pie dīvāna, ar vaigu uz paklāja mīkstā uzkārsuma. Neizārstētā Dāma joprojām padevīgi virzījās tuvāk pretīgajai rīklei, kas gluži kā puiva akacis visu spēja sevī iesūkt.

“Kāpēc buramvārdi neiedarbojās?” kā caur miglu pūlējās apjēgt Tapa, mēģinādama pacelt roku. Plakstiņos ielija smagums.

Pēkšņi Tapa atcerējās, ko stundā bija stāstījis Sardana-pals. Burvība nav vārdos, tie tikai palīdz burvību īstenot. Burvība nav arī gredzena dzirkstī. Burvība ir apziņā, prasmē, gribas piepūlē. Ja tā visa pietaikst, nelīdzēs ne spēcīgākais gredzens, ne arī biezākā buramvārdu rokasgrāmata no džina Abdullas bibliotēkas. Vajag no visas sirds un dvēseles ienīst šo derdzīgo, rijīgo briesmoni, vajag no visas sirds un dvēseles vēlēties palīdzēt - un tad...

- Neuzdrīksties! - pēkšņi, neizprotamā veidā iekļuvis viņas domās, ieaurojās kuprainis. - Neuzdrīksties! Tu to vēl nožēlosi!

“Ahā, tātad viss ir pareizi,” noskārta Taņa, jūtot sevī augam pārliecību.

- Karavaclžis teokslrius!- viņa teica lēni un skaidri.

Teofila Grotera gredzens vienā mirklī nokaita un izšķī-

la dzirksti. Sākumā tik sīka kā sērkociņa galviņa, dzirksts strauji pietūka un kļuva līdzīga pūķbola bumbai. Pielidojusi pie Rēgu Karaļa, dzirksts ieslīdēja tā atplestajā rīklē un tur bez skaņas uzsprāga. Rēga apveidi saritinājās un saira.

- Tu pati neapjēdz, ko izdarīji... Kādam rēgam tu neļāvi parādīties. - Rēgu Karaļa balsi skanēja naids. - Es spēju redzēt nākotni: tevi gaida grūti pārbaudījumi. Diez vai tu tos pārcietīsi... Bet es centīšos, lai tu kļūsti par rēgu un nonāc verdzībā pie manis... Tu vēl tūkstošreiz nožēlosi!

Rēgu Karali tikko vairs varēja saskatīt. Vēl pēc mirkļa viņš izgaisa pavisam.

Istabas vidū drebot raudāja Neizārstētā Dāma, un no čemodāna glūnēja Poručiks Rževskis.

- Lai mani pērkons sasper, lai atpakaļ pie dzīvajiem aizsviež! - Poručiks sauca. - Neesmu dzirdējis, ka Rēgu Karalim kāds jebkad būtu traucējis aizstiept izraudzīto upuri. Gribētos gan zināt, kas tas par rēgu, kuru viņam vajadzēja palaist pasaulē mūsu Dāmas vietā? Droši vien kāds ietekmīgs tipiņš, ja jau Karalis tā satraucās.

Taņa atslīga uz dīvāna. Nokaitušais gredzens joprojām kūpēja. “Tu tūkstošreiz nožēlosi!” Taņa atcerējās Rēgu Karaļa draudus. Nē, tie noteikti nebija tikai tukši draudi.

- Un ja nu viņš ierodas vēlreiz? - Taņa vaicāja.

Poručiks Rževskis tik enerģiski papurināja galvu, ka tā

reizes desmit sagāzās uz sāniem. Kad galva beidzot nostājās taisni, deguns bija noslīdējis uz pakauša.

- Neieradīsies, - pārliecības pilnā balsī teica rēgs, piestiprinādams degunu atpakaļ vietā. - Rēgu Karalim pieder tikai viena nakts gadā. Un gada laikā daudz kas var mainī-

ties. Bet es tomēr viņa brīdinājumu uztvertu ļoti nopietni. Ja viņš teica, ka tevi gaida grūti pārbaudījumi, tad tā arī notiks...

“Jauki gan. Agrāk man vismaz bija Četru Stihiju talismans... Un kam es tagad tik ļoti nepatīku?” prātoja Taņa, atcerēdamās oranžā apmetnī tērpto cilvēku, kurš liecās pāri jumta margām, lai ieraudzītu, vai viņa ir nositusies.

Neizārstētā Dāma beidzot bija atjēgusies un koķeti sagrozīja šķībāk savu cepurīti ar rožu ziediem.

- Ak, cik labi! - viņa saldkaisli teica. - Tā kā joprojām esmu dzīva, es varēšu jums izstāstīt, kā reiz aizrijos ar kaulu. Tas būs ļoti pamācošs stāsts. Es nespēju ne ieelpot, ne izelpot. Turklāt es viscaur pārklājos ar izsitumiem dūres lielumā. Ārsts, mani ieraudzījis, aiz šausmām nomira. Es vēlāk aizgāju uz viņa bērēm...

Taņa steigšus aizbāza ausis ar pirkstiem, bet Poručiks Rževskis izmisīgi iegaudojās un paslēpās čemodānā.