Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

2.Kupidoniņš trauku skapītī

Visā Maskavā nebija otras tik nīgras, ķildīgas un neciešamas ģimenes kā Stulbovi. Šī ģimene sastāvēja no tēvoča Hermaņa, krustmātes Nineles un viņu meitas Pipas (saīsinājums no Pēnelope). Grūti bija noticēt, ka Stulbovi ir Gro-teru radinieki. Tiesa, viņus gan saistīja diezgan attāla radniecība: tēvocis Hermanis bija Taņas tēva Leopolda Grotera vecmāmiņas trešās pakāpes krustdēls.

Cilu radinieku truloīdu pasaulē Groteriem nebija. Tieši tāpēc, kad Taņas vecāki aizgāja bojā cīniņā ar Sēigu del Torti, Sardanapals un Medūzija atstāja gadu veco Taņu pie tēvoča Hermaņa dzīvokļa sliekšņa, ieguldījuši mazulīti kontrabasa futrālī.

Un patlaban Taņa, turēdama rokā šo pašu no pūķādas izgatavoto futrāli, atkal stāvēja pie Stulbovu durvīm, taču tagad futrālī gulēja lidojošais kontrabass, bet otrā rokā Taņa nesa vīstoklī satītus Melnos Aizkarus, kas bija pārsieti ar īpašu, burvestības iegrožojošu aukliņu, kuru nekādā ziņā ne-

drīkstēja pārraut, jo vienīgi vesela šī aukliņa spēja Aizkarus atturēt no to iemīļotajiem jociņiem.

IJz grīdas blakus Taņai stāvēja čemodāns, kurā pusbalsī šķendējās rēgi. Dāma plijās Poručikam virsū ar stāstiem par kaitēm, kuru viņai bija vairāk, nekā atrodams medicīnas enciklopēdijā. Garajās stundās, kamēr Taņa lidoja pāri okeānam, iežņaugusi starp ceļgaliem kontrabasa lakotos sānus, Dāma bija paguvusi uzskaitīt tikai tās savas slimības, kas sākās ar burtu “a”.

Taņai Dāma mazliet atgādināja tēvoci Hermani ar viņa šaušalīgo bailīgumu. Stulbovam vajadzēja tikai nejauši no-šķavāties, un viņš tūdaļ traucās pie sava daktera uz konsultāciju. Ja šķavām nāca klāt iesnas, tēvocis Hermanis nekavējoties likās gultā, sakrustoja rokas uz krūtīm un uzsāka daudzvārdīgu atvadīšanos no krustmātes Nineles un Pipas.

“Divi mēneši! Man vajadzēs te izturēt veselus divus mēnešus!” Taņa domās atkārtoja, drūmi lūkodamās uz durvīm un nevarēdama saņemties, lai nospiestu zvana pogu.

- Klusāk! Es tūlīt zvanīšu, - viņa brīdināja satrakojušos rēgus.

- Tad nu gan nobiedēji! Es jau krītu ģībonī! - iezviedzās smieklos Poručiks Rževskis.

- Kā tu teici, kā sauc tavus radiniekus? Tēvocis Pulma-nis un krustmāte Flanele? Es viņiem parādīšu savas mandeles un pastāstīšu par savām aknu kolikām... Viņiem tas būs ļoti pamācoši! - jūsmīgi teica Neizārstētā Dāma.

- Protams, protams! Kas var būt vēl aizraujošāki - Poručiks zobojās. - Man no tik aizraujošiem stāstiem galva krīt nost. Oi, turiet, ķeriet! Bāc!

Neizārstētā Dāma skaļi iespiedzās.

- Jūs, armijas asprāti, tūlīt pat lieciet savu galvu atpakaļ! Atradis īsto vietu, kur svaidīties ar galvām! Fui, kāda riebeklība! Viņa tik pretīgi mirkšķina man uz ceļgaliem! -viņa dusmīgi kliedza.

Poručiks turpināja idiotiski ķiķināt.

- Es jūs brīdināju! Vai nu sēdiet klusu, vai arī... Labi, paši vainīgi. - Taņa pagrozīja zīmogu pie čemodāna roktura, un abi rēgi nekavējoties aprima.

Saņēmusi drosmi, Taņa piespieda zvana pogu.

“Nez, ko Stulbovi teiks par manu atgriešanos? Droši vien īpaši sajūsmināti viņi nebūs,” meitene prātoja.

Zvans vēl nebija beidzis džinkstēt, kad dzīvoklī ierējās taksis, kurš saucās Pusotrs Kilometrs. Šis resnais un ļaundabīgais dzīvnieks labi iederējās Stulbovu ģimenē. Takša iemīļotā nodarbība bija kost ciemiņiem papēžos. Ja suni izdzina gaitenī, tas aiz niknuma piesiekaloja tur noliktos zābakus.

Vēl pēc pusminūtes dzīvokļa dziļumos atvērās durvis un pa linoleju sāka plakšķēt smagas pēdas. Taņa noskurinājās. Krustmāte Ninele! Šos soļus Taņa pazītu starp tūkstoš citiem.

- Kāpēc tu rej, manu žurkulīt? Nāc pie māmucītes, nāc klēpītī! - krustmāte Ninele vidžināja.

Smagās pēdas beidza plakšķēt, un Taņa noskārta, ka tiek uzmanīgi vērota pa ārdurvju actiņu.

- Ak nē! - krustmāte Ninele iebļāvās nelabā balsī. - Tikai ne to! Hermani! Hermani, tur atvilkusies tava radiniece! Ne jau velti mani šonakt pa miegam visu laiku žņaudza kaut kāds skelets!

Kļuva dzirdami vēl citi soļi - paklusi, tādi, kas vairāk izklausās pēc “cok-cok-cok”. Tēvocis 1 lermanis bija trīsreiz vieglāks par savu dzīvesbiedri. Kārns, ar zaļganu seju, viņš izskatījās pēc vampīra. Šķiet, ka viņa rados bija pats grāfs Drakula - bet ne no Taņas tēva puses; tā vismaz apgalvoja Jage.

Bet atšķirībā no sava ilkņainā radinieka tēvocis Hermanis neprata burties. Viņš vispār neticēja nekādām maģiskām padarīšanām. Viņš nu gan justos pārsteigts, ja uzzinātu, ka šos pāris mēnešus Taņa nevis blandījusies pa stacijām, bet mācījusies īstā burvju skolā.

-Jā, tā ir viņa. Es taču teicu: nekur viņa nepazudīs. Kā uznāks sals, tā pārradīsies! - Taņa dzirdēja tēvoča 1 Iermaņa dzēlīgo balsi. - Pipa, Pipa, nāc šurp! Paskaties tu arī!

Nojautusi, ka pie actiņas tūlīt nostāsies ļaunā priekā līksmojošā Pipa, Taņa jau savlaicīgi izbāza mēli. Viņa labi zināja, ka Stulbovu meita necieš viņu ne acu galā. Pipa bija sagandējusi Taņas bērnību, nemitīgi darot viņai pāri, ieslēdzot viņu lodžijā, nosūdzot un uzrīkojot visādas nejaucības. Taņai nebija nekāda iemesla domāt, ka pa to laiku, kamēr viņa mācījusies Tibidohsā, Pipa būs mainījusies uz labo pusi.

- Tanka Grotere, ak nē! Viņas vien mums vēl trūkst! Es tā cerēju, ka viņai kaut kas būs lēcies! Ka viņai ķieģelis uzkritis uz galvas vai ari viņa iebāzta cietumā! - brēca Pipa.

- Nu ko tu runā, Pipiņ! Tā nedrīkst! Mums jābūt līdzjūtīgiem pret nabaga bārenīti. Viņa taču nav vainīga, ka viņas vecāki bija tik nožēlojami ļautiņi un ka viņa ir tikpat nožēlojama, - sīrupainā balsī teica krustmāte Ninele.

- Nē-e! Mammu, tēti, netaisiet vaļā durvis! Labāk aizba-

rikādēsimies un nelaidīsim viņu iekšā. Lai iet, no kurienes nākusi! - spiedza Pipa, ieķērusies mammai kājā.

- Nomierinies, Pipiņ. Mēs nevaram nelaist viņu iekšā. Ja to uzzinās žurnālisti, viņi sabojās tavam tētim karjeru. Vēlāk viņu paklusām nosūtīsim uz stingrā režīma internātu, kur audzina bērnus ar kriminālām nosliecēm, - meitai čuk-stēja_ krustmāte Ninele.

- Kāpēc vēlāk? Kāpēc nevar sūtīt viņu prom tūlīt? - bļāva Pipa. - Ja ielaidīsiet viņu iekšā, es aiziešu no mājām. Viņas dēļ man ir pliks pauris! Viņa bija tā, kas uzlēja man verdošu tēju! Iedodiet viņai kājslauķi, lai nakšņo gaiteni! Vai sapratāt?

Bet krustmāte Ninele un tēvocis Hermanis izlēma citādi. Nošķindēja atslēga, durvis atvērās, un Taņas priekšā nostājās Stulbovi visā savā krāšņumā. Pirmajā rindā kā neieņemams cietoksnis slējās krustmāte Ninele, izskatīdamās pēc rītasvārkos un čībās ietērpta nīlzirga; viņai rokās nikni siekalojās taksis. Tēvocis Hermanis bija nostājies maliņā, un Pipa slēpās viņam aiz muguras.

Mati, kurus Pipa zaudēja pēc mēģinājuma apliet ar līmi maģisko grāmatu, bija paguvuši mazliet ataugt un tagad -īsi un durstīgi - spurojās uz visām pusēm. Toties pinņu skaits bija vismaz četrkāršojies. Turklāt Pipai mugurā bija pidžama. “Tātad pie truloīdiem pašlaik ir nakts! Šausmas, es taču pati redzēju, ka tumšs. Kā man uzreiz nepielēca? Tagad esmu viņus izrāvusi no gultas!” Taņa atskārta.

Taču izrādījās, ka tas nemaz nav slikti.

- Vai tu zini, cik pulkstenis? Jau trīs nakti, - nīgri teica krustmāte Ninele. - Ir pārāk vēls, parunāšu ar tevi rītdien!

Tēvocis Hermanis pagaidām cieta klusu, bet viņa mazās ačeles nikni urbās lidz šim neredzētajā ādas čemodānā un vīstoklī ar Melnajiem Aizkariem. Taņa nojauta, ka tēvocis tūdaļ gribēs noskaidrot, kas tur iekšā un kur viņa dabūjusi šīs mantas.

- Tēvoci Hermani, kā klājas jūsu trusīšiem? - viņa apvaicājās, cerēdama atmaidzināt tēvoča sirdi. - Vai jau aizmiguši?

Dzirdot šķietami nevainīgo jautājumu, visi Stulbovi kļuva zili aiz niknuma. Viņiem ļoti nepatika atcerēties šo sava mūža epizodi. Toreiz tēvocis Hermanis gribēja iesist Taņai pļauku, bet trāpīja pa burvju kontrabasu. Un burvju instrumenti necieš tādu apiešanos. Tāpēc tēvocis Hermanis sāka iztēloties, ka kļuvis par trusīti Šļupstekli, iemitināja dzīvoklī vēl simt savu brāļu garaušu un pat sniedza interviju televīzijā, paziņodams, ka dievina dzīvniekus un to dēļ atsakās no politiskās karjeras...

- Ne vārda par trušiem! Mēs tos atdevām zooloģiskajam dārzam, vai skaidrs? Vismaz noderēja plēsīgo zvēru barībai! - krustmāte Ninele skarbi teica.

- Tavai zināšanai, mūsu tētuku atkal ievēlēja par deputātu! Pēc tās intervijas visi vēlētāji balsoja par viņu... Tētuks tagad ir vienreizīgi populārs! Viņam pat lūdz autogrāfus! -spiedza Pipa.

- Bet tēvocis Hermanis... Viņš no visas tiesas mīlēja trusīšus! Viņš taču pats bija trusis Šļu... - Taņa brīnījās.

Tēvocis Hermanis niknumā sāka spārdīt grīdu. Viņš bija ļoti kārns, tāpēc viņam vajadzēja augstu palēkties, lai spārdīšanās izklausītos pietiekami iespaidīga.

- NĒ! Apklusti! Nekas es nebiju! Hs esmu deputāts I Ier-manis Stulbovs! Vislabākās frakcijas priekšsēdētājs un vishumānākās komisijas vadītājs! Vai tu saprati? - viņš kliedza, siekalām šķīstot uz visām pusēm.

Viņa seja bija kļuvusi pavisam zaļa. Nobijusies, ka tēvocis varētu viņai iesist, Taņa katram gadījumam atkāpās tālāk.

- Sapratu, sapratu. Un vispār es jau eju gulēt, - viņa teica, skumīgi secinādama, ka truša veidolā tēvocis Hermanis bija daudz simpātiskāks.

Kaut gan daudz netrūka, lai tēvocis Hermanis Taņu būtu nožņaudzis, atgādinājums par viņa dzīves kāpostu un burkānu posmu panāca, ka vislabākais deputāts aizmirsa noskaidrot, kas atrodas aizdomīgajā čemodānā. Tēvocis sažņaudza deniņus plaukstās un, šūpodamies ka svārsteklis, aizsoļoja uz guļamistabu. Viņam nopakaļ, tipinādama uz īsajām kājiņām, aizsteidzās Pipa. Kopā ar Taņu palika tikai krustmāte Ninele.

- Tagad ir ziema, lodžijā auksts, tāpēc tu gulēsi lielajā istabā. Tikai neiedomājies naktī blandīties pa dzīvokli - ādu pār acīm novilkšu! Lampu nededzini! Televizoram neskaries klāt! - krustmāte bēra komandas, blenzdama kaut kur sienā virs Taņas galvas.

Aizslēgusi visas dzīvokļa durvju slēdzenes un aizlikusi durvīm priekšā ķēdīti, krustmāte Ninele sekoja tēvocim Hermanim.

“Laipni lūdzam! Esmu mājās.” Taņa nopūtās.

Ierāpusies dīvānā, viņa apņēma ceļgalus ar rokām. Prātā nāca atvadīšanās no Baba Jaguna un Vaņas Blēdova. Šķiroties viņi bija apmainījušies ar adresēm. Vai klasesbiedri vi-

ņai atrakstīs? No Tibidohsas viņa bija atlidojusi tikai pirms sešām stundām, taču jau tagad vientulība krimta kā ķirmis. Taņa juta nepieciešamību pēc kāda tuva un mīļa cilvēka, kuram viņa varētu visu izstāstīt.

Čemodānu ar rēgiem viņa pabīdīja zem dīvāna, vīstokli ar Melnajiem Aizkariem nolika uz krēsla un apgūlās, spiezdama sev klāt kontrabasu.

- Tu esi vienīgais, kas man vēl atlicis! Un es nemaz nezinu, vai mēs abi šeit varēsim lidot, - Taņa šņukstēdama teica kontrabasam.

Kontrabasa stīgas skumji iedūcās.

Lēnām aizritēja dienas - cita par citu garlaicīgākas. Stul-bovi gluži kā sazvērējušies centās Taņai sagandēt dzīvi, padarot to pēc iespējas neciešamu.

Pipa nemitīgi viņu izspiegoja un izmantoja pat niecīgāko ieganstu, lai trauktos nosūdzēt. Krustmāte Ninele viņai visu laiku piesējās, bet tēvocis Hermanis vispār nepievērsa viņai uzmanību, it kā Taņa būtu tukša vieta. Tēvocis gandrīz nekad neuzrunāja Taņu vārdā, bet reiz, kad viņa virtuvē netīšām apsēdās uz tēvoča krēsla, viņš pretīgumā saviebās un pieprasīja: “Aizvāciet to prom! Tam šeit nav jāsēž!”

Toties vienmēr, kad pie viņiem ieradās žurnālisti, tēvocis Hermanis pārvērtās līdz nepazīšanai. Tad viņš piespieda Taņu apsēsties sev blakus, apskāva meiteni ap pleciem un stāstīja:

- Es tik ļoti priecājos, ka viņa atradās. Viņa man ir gluži kā paša meita. Kaut gan, atklāti sakot, ar šo meitēnu

mums ir ļoti daudz problēmu. Mēs ar sievu paņēmām viņu audzināšanā no nelabvēlīgas ģimenes...

- Gandrīz vai no atkritumu izgāztuves! - Pipa steidzās paziņot.

- Meitiņ! Tā teikt nav pieklājīgi, - krustmāte Ninele liekulīgi nošausminājās un tūlīt pēe tam pavēstīja skaļā čukstā: - Mēs gan turam to noslēpumā, bet patiesībā tā arī bija... Cik daudz pūļu mēs pielikām, lai viņu nomazgātu un iemācītu rīkoties ar nazi un dakšiņu!

Taņa pacietīgi to visu uzklausīja, kaut gan bija simtreiz tīrīgāka par Pipu un dakšiņu neapšaubāmi prata lietot daudz labāk nekā krustmāte Ninele, kura ar dakšiņas zariem tīrīja nagus. Bet Stulboviem sagādāja baudu runāt visādas pre-teldības par Leopoldu Groteru un viņa sievu Sofiju.

Līdz desmit gadu vecumam Taņa nemaz nebija zinājusi, ka viņas vecāki gājuši bojā. Viņa ticēja, ka tētis sēž cietumā, bet mamma ubago dzelzceļa stacijās - tādus melus viņai sastāstīja Stulbovi. Tikai Tibidohsā viņa beidzot uzzināja patiesību: ka Leopolds un Sofija Groteri bijuši izcili magi un gājuši bojā, aizstāvot savu meitiņu, kad Taņa nebija vēl pat gadu veca.

LJn skola - vecā truloīdu skola - bija kaut kas pavisam murgains. Taņa jutās pārsteigta, ka paguvusi tik īsā laikā pavisam atradināties no sēdēšanas parastā klasē. Visi mācību priekšmeti viņai šķita bezjēdzīgi. Nebija ne lidojošu klases žurnālu, ne apkūpējušu burvju dziras katlu, un neviens skolotājs nelaidās šūpuļtīklā lejup no augšstāva kā profesors Blakts. Stundās neviens nedziedināja grifonus, kā to bija darījis Tararahs, un neviens neuzsūtīja skolēniem ļaunās acs

nolādējumu, kā mēdza izrīkoties Zobrāvēja, lai iedvesmotu viņus iemācīties buramvārdus. Šeit viss bija garlaicīgs un parasts. Bet pats ļaunākais, ka šai skolā nemācīja Taņas visiemīļotāko priekšmetu - maģisko pilotāžu.

Pipa bija paguvusi sakūdīt klasesbiedrus pret Taņu, un visi aizdomīgi vēroja meiteni, nemitīgi prašņādami, kāpēc pazudusi dzimumzīmīte no viņas degungala. Vai tik viņai neesot iztaisīta plastiskā operācija? Klasesbiedri taču nevarēja zināt, ka tas, ko viņi uzskatīja par dzimumzīmi, īstenībā bija Četru Stihiju talismans, kurš aizgāja bojā, kad Taņa cīnījās ar Sērgu del Torti.

Bet Gēna Buljonovs - neattapīgais lempis, kurš reiz netīšām bija ieraudzījis, kā Taņa lido uz kontrabasa, - vilkās viņai nopakaļ un uzplijās ar muļķīgiem jautājumiem. Drīz Taņai tas apriebās tik ļoti, ka viņa visā nopietnībā sāka prātot, vai neuz-sūtīt Gēnam kādu ne pārāk smagu lāstu, lai tiktu no viņa vaļā.

Piektdienā atgriezusies no skolas, Taņa ieraudzīja, ka krustmāte Ninele stāv pie krēsla, turēdama rokā vīstokli ar Melnajiem Aizkariem.

“Ir nu gan man caura galva! Kāpēc aizmirsu tos kaut kur nobāzt?” meitene domās nošausminājās.

Kliegdama “Netaisiet vaļā! Nevajag!”, Taņa metās glābt vīstokli, taču krustmāte Ninele jau noklakšķināja šķēres. Pārgrieztā burvju aukliņa noslīdēja uz grīdas, pārvērtās par veiklu čūskulēnu un aizlīda aiz radiatora.

- Kādas smagas bārkstis! Paklau - izskatās tā nekas! Vecmodīgi gan, toties tiem ir stils... Kur tu tos ņēmi? - pētīdama aizkarus pret gaismu, Stulbova aizdomīgi vaicāja.

зв

- Man tos iedeva...

- Лк jā, nu protams... tas pats jukušais večuks, vai ne? -Krustmāte Ninele nicīgi paraustīja plecus.

•Saprazdama, ka Stulbovi tik un tā viņai neticēs, Taņa viņiem neko nestāstīja par Tibidohsu. Viņi nez kāpēc bija nosprieduši, ka meitene veselu mēnesi nodzīvojusi pie kāda večuka un viņa sievas, bet večuka adresi negrib viņiem teikt. Stulbovi uzskatīja, ka šis večuks Taņai uzdāvinājis aizkarus un čemodānu.

- Zini, ko es izdomāju? Piekāršu tos savā guļamistabā! Tas būs stilīgi! - krustmāte Ninele paziņoja. - Tikai vispirms tie jāaiznes uz ķīmisko tīrītavu. Tur iekšā ir vismaz trīs kilogrami netīrumu.

- Tos nedrīkst nest uz ķīmisko tīrītavu! Nekādā ziņā! -Taņa pārbijās, ieraudzījusi, kā aizkaru malas nodreb sašutumā.

Kā jebkurš sevi daudzmaz cienošs maģiskais priekšmets, arī Aizkari ļoti lepojās ar to, ka nav mazgāti kopš Senvīra laikiem.

- Tu jau nebūsi tā, kam es prasīšu, ko drīkst un ko nedrīkst! Žigli sāc gatavot stundas! - Krustmāte Ninele nospur-cās un aizgāja, pārmetusi Melnos Aizkarus pār plecu.

Protams, krustmāte nevarēja pamanīt to, ko labi redzēja Taņa viņai aiz muguras: uz Melnajiem Aizkariem parādījās sakrustoti kauli un galvaskauss, turklāt atriebīgie Aizkari bija piešķīruši galvaskausam skaidri samanāmu līdzību ar krustmātes Nineles seju.

Taņa nopūtās, saprazdama, ka neizdosies panākt, lai krustmāte Ninele atsakās no sava nodoma. Krustmāte bija biezādaina kā nīlzirgs un spītīga kā vesels ēzeļu ganāmpulks.

- 1.ai jau dara, ko grib. Es viņu brīdināju. Toties tagad viņa vairs nežēlosies par bezmiegu! - Taņa nomurmināja, ielūkodamās zem dīvāna, lai pārbaudītu, vai čemodāns ar rēgiem vēl ir savā vietā.

Čemodāns joprojām bija aizvērts, un Taņa nomierinājās. Tātad Pipa, kas visu laiku rīvējās turpat apkārt, vēl nebija piekļuvusi pie rēgiem.

Tonakt Taņa ilgi nevarēja aizmigt. Viņa gulēja uz dīvāna, lūkojās griestos, kuru vidū rēgojās milzīga, lapseņu pūznim līdzīga lustra, un domāja par Tibidohsu.

Aiz loga gaudoja vētra. Vēja brāzmas grieza pa gaisu sauso, aso sniegu un svieda to logos. Visu laiku Taņai šķita, ka pie rūts kāds klaudzinās, tāpēc, kad pie vēdlodziņa patiešām sāka klauvēt, viņa sākumā nepievērsa šim troksnim nekādu uzmanību.

Vienīgi tad, kad klaudzieni kļuva pavisam skaļi, Taņa pagriezās uz loga pusi un... tikko noturējās, lai neiekliegtos aiz sajūsmas. Tas bija kaut kas neticams! Aiz loga gaisā karājās pārsalis kupidoniņš sarkanās apakšbiksēs.

Kupidoni - jeb amori - bija burvju pasaules pastnieki. Augām dienām viņi ar pasta somu plecā traucās no burvja pie burvja, izsniegdami vēstules, bandroles un telegrammas.

Taņa atvēra vēdlodziņu. Kupidoniņš ielidoja istabā, nikni iečiepstējās un sāka purināt sniegu laukā no sava bultu maka. Pēc tam viņš papurināja savu somu, un no tās izlidoja divas sniegā nedaudz samirkušas aploksnes. Viena vēstule bija no Baba Jaguna, otra - no Vaņas Blēdova.

- Urrā! Pasts! - līksmoja Taņa, piespiedusi vēstules pie krūtīm.

Nevarēdama izlemt, kuru no abām lasīt vispirms, viņa aizvēra acis, sajauca aploksnes kā kārtis un izvēlējās virsējo. Tajā bija Vaņas Blēdova vēstījums.

“Sveika!’’ Blēdovs rakstīja. “Man klājas diezgan normāli. Pie vecākiem neatgriezos - Tu jau zini, kādi viņi man ir. Pļēguro lā, ka bail. Vajadzētu man tikai tur parādīties, un šie uzreiz ķertos pie siksnas, tas skaidrs kā diena.

Tagad dzīvoju pie vecmāmiņas, ilgojos pēc Tibidohsas... Vai atceries, cik tas bija lieliski- ārstēt ugunsputnus un vienradžus? Ar harpijām gan labāk nepities- viņas pretīgi smird, un nagi ari viņām ir pārāk asi.

Nesen skolā viens zēns - drusciņ vecāks par mani, viņam jau pilni trīspadsmit - sāka man piesieties, izrevidēja manu somu, atrada tur pudelīti - un izdzēra, bet tā bija tinktūra nāru ārstēšanai. Zivju zvīņas viņam nemaz nepiestāv- tās uzauga gan uz plaukstām, gan kakla un vaigiem, un es nezinu, kā dabūt zvīņas nost. Aizrakstīju Tararaham, bet viņš vēl nav atsūtījis atbildi. Nezinu, vai viņš vispār atbildēs, jo pitekantropi nav nekādi lielie rakstītāji. Bet Tara-rabs taču varētu palūgt kādu palīgā - kaut vai to pašu Plaktu vai Jagi, vai Zobrāvēju. Bet citādi - tas tips dabūja, ko pelnījis, jo viņš man nedeva mieru nevienu brītiņu. Tādas tās lielas! Neslinko un atraksti man!

Bs bieži Tevi atceros. Tu taču zini, ka es... (Tālāk daži vārdi bija daudzreiz pārsvītroti.) īsi sakot, atā! Un raksti!

Starp cilu, pavisam aizmirsu pastāstīt, ka nesen redzē-

ju milzīgu putnu. Tas izskatījās pēc Beigtā Grifa! Tiesa, es tā ari netiku skaidrībā, vai tas bija Grifs vai tomēr ne. Ja bija, tad man nav skaidts, kas viņam meklējams truloīdu pasaulē. Nu labi, vēlreiz atā, bet katrā ziņā esi piesardzīga.

Tavs draugs Vaņa”

Rūpīgi pret gaismu izpētījusi nosvītrotos vārdus, Taņa iesmējās un atplēsa Baba Jaguna vēstuli. Vaņa bija rakstījis uz parastas, šķībi no skolas burtnīcas izplēstas rūtiņu lapas, bet Jaguns bija izmantojis lielu bērza tāss gabalu. Tāss otrā pusē varēja izlasīt viņa vecmāmiņas Jages sastādītu recepti; Jage kādam bija parakstījusi krokodila asaras un jaunības ābolus.

Vēstule bija parastajā Baba Jaguna stilā - ne “sveiki”, ne “uz redzēšanos”, ne pieturas zīmju. Viena vienīga apziņas plūsma: ko redzu, to rakstu.

Toties atsūtīta šī vēstule bija nevis no kāda nepazīstama nostūra, bet no Tibidohsas. Babs Jaguns bija vienīgais skolēns, kuram atļāva remonta laikā palikt skolā. Sardana-palam gluži vienkārši nekas cits neatlika, jo Babam lagūnām truloīdu pasaulē nebija neviena radinieka, pie kura viņu varētu aizsūtīt. Viņam bija tikai vecmāmiņa Jage.

“Nesen izjaucu putekļsūcēju uzliku caurulei jaunu uzgali tagad paceļoties vans neskaudīs Vecmāmiņa gan teica ka ik reizes kad es laboju putekļsūcēju viņai pēc tam jāsa-audzējot man kauli tāpēc nevajagot līst mehānismā ja ir tādas rokas kā man bet kādas tad man ir rokas tādas pašas kā citiem Vai Tu kādreiz esi izjaukusi savu kontrabasu bet

tur iekšā droši vien nekā jēdzīga nav Taņa cik kolosāli mēs spēlējām pūķbolu mēs ar vecmāmiņu visu laiku Tevi atceramies kā Tu toreiz iemeti liesmudzčsi bumbu rīklē vampīru pūķim toreiz mums visiem bija mute vaļā daži gandrīz nogāzās no soliņa žēl ka spēle palika nepabeigta jo pūķi saplūcās bet tas sivēns Šurasiks pārcirta Senvīra matu un ievā rija visu to putru nu bet nekas gan jau vēl uzspēlēsim Neseni biju pūku angāros Niknainis aizmidzis ziemas guļā bet Dzīvsudrabim šķēpa ievainojums jau pavisam aizdzijis tomēr Tararabs nāk pie viņa katru dienu tāpat kā agrāk

Tibidohsā notiek kaut kas dīvains man neviens neko nestāsta bet Neslavis kā tu droši men atceries aizslēdzis Galvenās kāpnes un viņi visi no kaut kā baidās visās malās aizsardzības zintes veselām kaudzēm Nesoli nevar normāliJxtsperi ik mirkli iedarbojas buramvārdi Turklāt tagad celtniecība rit pilnā sparā saradušies mājas gari no visām malām un me-žaveči un milži u n vēl visādi mošķi grūti pat noticēt cik daudz Ceļ dienām un naktīm Ūsainis ar Kalnaini knapi pagūst šiem akmeņus pienest bet Nūjainis nenes neko tāpēc ka viņam uz galvas uzgāzās paceļamais tills Viņš gribēja noskaidrot kā tas tilts darbojas un pabāza pauri apakšā Vecmāmiņa teica cits būtu beigts uz vielas bet šim nekas tikai dabūjis smadzeņu satricinājumu un nemitīgi ķiķina bet tas drīz pāries

Kā Tavs tēvocis Hermanis vai nekrīt uz nerviem ja ļoti krīt tad pasaki man es likšu ar viņu galā Viņš taču ir tikpat jauns kā Tā Kuras Nav Ak jā vēl viens jaunums Iztīrot pagrabu no drupām To Kuras Nav neatrada Sardanapals teica ka tas neko nenozīmējot bet būtu taču vajadzējis palikt kaut mazam plankumiņam

Nesen dzirdēju kā Zobrāvēja to apsprieda ar Tararabu bet viņi tūlīt apklusa tikko ieraudzīja mani un lika man iet uz turieni uz kurieni es gāju bet es nekur negāju es tāpat vien pastaigājos tāpēc ka vienam man šeit ir garlaicīgi vecmāmiņa ņurd ka man vajagot mācīties bet es jau neesmu traks lai mācītos kad neviens cits nemācās un stundas nenotiek

Varbūt drīz pamēģināšu tikt līdz tām kāpnēm kuras Ne-slavis noslēdzis tāpēc ka apnicis visu laiku iet ar liela likumu un ļoti neērti Kāpnes kā kāpnes nekas briesmīgs tur nevar būt

Nu labi es beigšu jo kupidonam apnicis gaidīt manu vēstuli viņš te vecmāmiņas plauktos sāka meklēt konfektes un izlēja visas tinktūras nu gan es noraušos viņam jau nekas viņš aizlidos bet vecmāmiņa man ir ar raksturu Viņai noteikti vajag sakurināt kādam pirti”

Lai atšifrētu Baba Jaguna ķeburus, Taņa vēstuli pārlasīja vairākas reizes.

“Atkal izjaucis savu putekļsūcēju.” Iztēlodamās šo ainu, viņa jautri iesmējās un nolēma, ka Babs Jaguns nepavisam nav pārvērties, ja jau viņam joprojām patīk rakņāties maģiskajā tehnikā. Labāk gan būtu, ja viņš pievaldītu rokas, jo putekļsūcējs ar vertikālās pacelšanās iekārtu ir smalks rīks, ar kuru jāapietas īpaši piesardzīgi.

Taņai sagribējās vēlreiz pārlasīt arī Vaņas vēstuli, bet turpat blakus atskanēja sašutuši čiepstieni un kāds sāka raustīt viņas naktskrekla stērbeli. Kupidoniņš! Viņu Taņa bija pavisam aizmirsusi. Taņa nokaunējās, ka nav parūpējusies par pastnieku.

- Vai tu esi nosalis? Varbūt gribi pasildīties pie radiatora? - viņa vaicāja.

Kupidoniņš papurināja galvu un norādīja ar pirkstu vispirms uz savu muti un tad uz vēderu. Viņš nepārprotami gribēja, lai viņu pabaro. Tuklie kupidoniņi neprātīgi mīlēja saldumus. Par pasta piegādi ar viņiem parasti norēķinājās smalkmaizītēs vai konfektēs. Nekādus citus atlīdzības veidus viņi neatzina.

- Labi. Iesim uz virtuvi. 'Tikai klusu... I.ai neviens nepamostas, - Taņa nočukstēja, atvērdama durvis uz. gaiteni.

Paša labākā deputāta grāfa Drakulas radinieka Hermaņa Stulbova dzīvoklī nevarēja sūdzēties par telpas trūkumu. Pat tualetes tur bija veselas trīs, un gaitenī pietika vietas paprāvai palmai. Tomēr Taņa tur nejutās omulīgi. Daudz labāk viņai patika Tibidohsas juceklīgie labirinti - ar aurojošiem caurvējiem, ar noslēpumainām lādēm nišās, ar kožu saēstiem lidojošiem turku paklājiem, kuros tik mīksti iegrima kājas.

Kupidoniņš lidoja Taņai pa pēdām, saldumu gaidās plikšķinādams biksīšu gumiju sev uz vēderiņa. Tumsā viņš nepamanīja gaiteņa pagriezienu un ietriecās ar pieri Pipas istabas durvīs. Bāc!

- Kas tur atvilcies? Ko vajag? - otrpus durvīm miegainā

balsī noblāvās tēvoča Hermaņa meitiņa.

» » »

Berzēdams uz pieres izaugušo punu, kupidoniņš sāka nikni pīkstēt, gribēdams izteikt visu, ko domā par šīm durvīm, bet Taņa aizspieda viņam muti.

- Es prasu: kas tur ir? - Pipa nervozi pārjautāja.

Taņa saprata, ka vēl pēc: mirkļa Pipa sāks spiegt. Vajadzēja steidzīgi kaut ko izdomāt.

- Vau, vau! - Taņa paklusu ierējās un paskrāpēja durvis ar nagiem. 1л1 nu ko, bet takšeli atdarināt viņa prata nevainojami.

Dzirdot pazīstamos rējienus, Pipa tūdaļ nomierinājās.

- Vācies prom, Pusotr Kilometri Nelaidīšu iekšā! Tu ap-siekalosi manas čības! - Viņa nožāvājās, iekrizdama ar degunu spilvenā.

Virtuvē Taņa neizlēmīgi apstājās pie skapja, kurā krustmāte Ninele glabāja saldumus. Taņa bija pārliecināta, ka Pipa vakarā aplīmējusi visu skapi ar neredzamiem diegiem un matiņiem. Ja kaut viens no tiem tiktu pārrauts, rīt izceltos neiedomājams tracis.

Bet Pipa jau nevarēja zināt, ka Taņa no Zārcienes iemācījusies brīnišķīgos burvju vārdus “Migtus ielienius!”. Tam, kurš izmanto šo melnās maģijas zinti, vairs nav jāuztraucas par atslēgām un aizbīdņiem. Jāatceras vienīgi, ka caur aizslēgtām durvīm jāiet atmuguriski.

Taņa nočukstēja “Migtus ielienius!", izbāza roku cauri skapja durvīm un sāka aptaustīt plauktu saturu. Iečaukstējās daudzās paciņas. Kaut arī krustmāte Ninele nemitīgi ieturēja arvien jaunas diētas, saldumu krājumi tomēr regulāri tika papildināti.

- A, skaidrs... Ko tu labāk gribi: cepumus, vafeles, konfektes, kūkas, šokolādi vai marmelādi? - vaicāja Taņa.

Kupidoniņš uzbudinājumā lēkāja un sita sev pa vēderu, likdams saprast, ka grib itin visu.

- Vai nebaidies pārsprāgt? - Taņa brīnījās. - Nu labi, dari, kā vēlies.

Kad pēc pusstundas Taņa nolika uz galda pēdējo kūku, kupidoniņš vairs nespēja iestūķēt to mutē, kaut gan abām rokām pūlējās to paveikt. Viņa vēderiņš bija izstiepies kā gumijas bumbieris, un šķita, ka apakšbikses tūlīt pārplīsīs.

Pateicīgi nočiepstējies, kupidoniņš savicināja spārniņus, gribēdams pacelties gaisā. Tomēr viņam izdevās atrauties no zemes tikai par kādu pusmetru. Tad pārbarotajam pastnie-ciņam zuda pēdējie spēki. Viņš samirkšķināja ačeles, svētlaimīgi pasmaidīja, salika spārniņus - un ietriecās ar degunu galdā, saceldams briesmīgu troksni. Taņa metās kupidoni-ņam klāt, domādama, ka viņš lauzis kaklu, bet neviens ar lauztu kaklu nevarētu tik omulīgi šņākuļot un pabāzt zem vaiga vafeļu iesaiņojuma papīru.

Taņa pārlieku vēlu atcerējās, ka Medūzija mošķzinības stundā viņiem bija ieteikusi nekādā ziņā nepārbarot kupi-doniņus, jo tiem trūkst mēra sajūtas. Bet mazais pastnieks lūdzās saldumus tik mīlīgi, ka Taņa nespēja skopoties.

“Ko lai tagad ar viņu iesāk?” Taņa prātoja.

Pati sev pārmezdama vieglprātību, viņa sāka slaucīt no galda drupačas - un tobrīd kaut kur dzīvokļa dziļumos atskanēja steidzīgi soļi. Laika pārdomām vairs nebija. Taņa satvēra kupidoniņu un pamanījās iestumt viņu trauku skapī. Tikko viņa bija aizcirtusi skapja durvis, kāds iebrāzās virtuvē.

Iedegās gaisma. Apžilbusī Taņa aizvēra acis. Atguvusi redzes spēju, viņa atklāja, ka viņas priekšā nostājies saniknots tēvocis Hermanis. Pie viņa kājām aizvilkdamies rēja nodevīgais takšelis.

- Ko tu šeit dari? Kurš tev atļāvis naktī nākt uz virtuvi? Tu taču zini, cik man trausls miegs! - tēvocis Hermanis rēca. - Vai tev nepietika ar rīsu biezputru vakariņās?

- Nē, pilnīgi pietika. Man ļoti patīk, ja biezputra līp pie šķīvja, - teica Taņa, pūlēdamās nemanāmi ar kāju pabīdīt zem galda no šokolādēm palikušo staniolu.

Protams, paša labākā deputāta acīm nekas nepaslīdēja garām.

- Tu melo! Tu esi nekaunīga un samaitāta mele! Viscaur atsitusies savā tēvā! - viņš šņāca. - Tūlīt ej uz gultu un neuzdrīksties nākt laukā! bet rīt es ar tevi vēl parunāšu!

Taņa paraustīja plecus un devās uz savu istabu. Tēvocis Hermanis, aizkaitināti dvesdams, viņai sekoja. Virtuvē palika tikai suns. Taksis aizdomīgi palūkojās apkārt, paostīja gaisu un sāka rūkt uz trauku skapīti.

Pēc kāda brīža skapīša durvis atvērās. No turienes laukā palūkojās dusmīgs kupidoniņš. Galvā viņam bija uzmaukusies krustmātes Nineles iemīļotā zilā tasīte. Ieraudzījis ku-pidoniņu, Pusotrs Kilometrs aiz niknuma sāka šķaudīt.

Kupidoniņam ļoti nepatika rupja uzvedība. Viņš žigli uzgrūda taksim virsū lielu kastroli, un taksis pilnībā pazuda skatienam. Kastrolis sakustējās un, bailīgi kvekšķot, palīda zem krēsla. Kupidoniņš nožāvājās, rūpīgi aizvēra skapīša durvis, palika bultu maku sev zem galvas un atkal aizmiga.

Taņa bija domājusi, ka nākamais rīts sāksies ar pamatīgu bāršanos un bargu sodu, taču tēvocis Hermanis jau agri

aizbrauca kārtot savas lietas, bet krustmātei Ninelei bija gluži labestīgs noskaņojums. Kad Taņa iegāja virtuvē, krustmāte sēdēja pie galda un ēda citronu. Taņai pietika paskatīties uz viņas pusi, lai žokļa muskuļi jau krampjaini savilktos. Bet krustmāte Ninele pat nesaviebās.

- Katram sevi cienošam cilvēkam no rīta noteikti jāapēd viens citrons! - krustmāte moži skaidroja. - Tas ir ārkārtīgi veselīgi. Atjauno skābju līmeni organismā un attīra smadzenes no nevajadzīgas informācijas. Lūdzu, padod man šķīvīti, lai varu izspļaut sēkliņas.

Taņa jau pavirzījās uz. trauku skapīša pusi, bet pēkšņi atskārta, ka tur guļ pārēdinātais pastnieks.

- Nu ko tu tur mīdies? Vai man pašai būs jāceļas? - nepacietīgi uzkliedza krustmāte Ninele.

- Nevajag, es tūlīt! - Cenzdamās aizstāties priekšā skapja durtiņām, Taņa tās piesardzīgi pavēra - un atviegloti uzelpoja, kupidoniņu tur vairs neieraugot. Acīmredzot viņš bija pamodies agri no rīta un aizlidojis.

Pasniegusi krustmātei šķīvīti, Taņa apsēdās viņai blakus.

- Ak jā, šodien no ķīmiskās tīrītavas atnesa tavus aizkarus, - Stulbova teica.

- Tik drīz? - Taņa nobrīnījās. Viņa nebija domājusi, ka ķīmiskajā tīritavā tiks galā tik ātri.

Krustmāte Ninele sarauca uzacis.

-Jā, es arī jutos pārsteigta. Starp citu, līdz šim nebiju ievērojusi, ka mūsu ķīmiskajā tīrītavā strādā vieni stos-tekļi.

“Drīz arī šeit dzīvos vieni vienīgi stostekli,” Taņa nosprieda, tomēr nekādos skaidrojumos neielaidās. Krustmātei

Ninelei taču nepatika piegružot smadzenes ar nevajadzīgu informāciju.

No pagaldes atskanēja klusas rejas. Pusotrs Kilometrs, atslābinājies un tāds kā izklaidīgs, gulēja uz paklājiņa, maigi lūkodamies uz tēvoča Hermaņa veco žokejnīcu, kuru vislabākais deputāts parasti mauca galvā gada siltākajā daļā, sargādams pakausi no saules dūriena. Taksim pierē bija puns. blakus žokejnīcai gulēja apgāzts kastrolis.

Svētdien tūlīt pēc brokastīm krustmāte Ninele un Pipa aizbrauca uz klubu spēlēt boulingu. Taņu līdzi neņēma, un viņai arī diez ko negribējās. Pēc pūķbola visas pārējās spēles šķita neinteresantas. Vai tad vispār kaut kas var līdzināties tam brīdim, kad apkārt svilpo vējš, un tu, kontrabasu starp ceļgaliem iespiedusi, šaujies prom no tevi tvarstošā pūķa, bet pēc tam strauji piķē un iemet viņam rīklē liesmudzēsi bumbu vai piparbumbu.

Izmantodama brīdi, kad neviens viņu netraucē, Taņa uzrakstīja atbildes Vaņam Blēdovam un Babam Jagunam. “Pagaidām paslēpšu tās zem paklāja un šonakt nosūtīšu,” viņa nolēma.

Izsaukt kupidonu dienas laikā bija bīstami. Tuklais, spārnotais puišelis sarkanās apakšbiksēs droši vien pievērstu sev truloīdu uzmanību.

Taņa izvilka no dīvāna apakšas ādas futrāli, ar plaukstu noslaucīja no tā putekļus un noklikšķināja senlaicīgo slēdzi. Vāks atkrita vaļā, un meitene ieraudzīja meistara Teofi-la Grotera darināto burvju kontrabasu - šā diženā izgudrotāja un vienmēr neapmierinātā gremžas balss tagad dzīvoja viņas gredzenā.

Tibidohsā Taņa bija trenējusies katru dienu. Tagad pietika tikai palūkoties uz kontrabasu, lai viņa sajustu nepārvaramu kāri atkal izbaudīt lidojuma jūsmu.

“Nūjā, Medūzija un Sardanapals gan mūs brīdināja... Tru-loīdi varot ieraudzīt, un visādas tādas nelaimes... Bet kā lai es pavasari spēlēju pūķbolu, ja tagad nevingrināšos? Vajag tikai uzņemt pareizo augstumu - lai truloīdi nepamana, un viss būs kārtībā. Neviens taču nepētīs mazu plankumiņu debesīs, turklāt ja vēl jāskatās saulē?” Taņai nebija grūti atrast sev attaisnojumus.

Viņa apģērbās, paņēma kontrabasu un izgāja lodžijā.

Bija pats dienas vidus, laiks saulains un auksts. Naktī sasnigušais sniegs dzirkstīja tik spoži, ka iesāpējās acis. Taņa uzsēdās uz kontrabasa, satvēra lociņu ērtāk, nočukstēja: “Skrienulus sadegas!"- un izšķīla no gredzena zaļu dzirksti.

U-u-u-uh!

Lodes ātrumā kontrabass aiztraucās debesīs. Ne jau velti Taņa bija izmantojusi straujākos no visiem lidojuma buramvārdiem. Jau nākamajā mirkli viņa meta līkumus starp daudzstāvu mājām. Kad ievajadzējās izdarīt virāžu, viņa noliecās uz priekšu, ar elkoni stingri apskāva grifu un ar lociņu norādīja kontrabasam virzienu.

Iztēlodamās, ka pakaļ dzenas pretinieka pūķis, Taņa cēlās vertikāli gaisā, lai tūlīt kā akmens kristu lejup, vairoties no pūķa uzbrukumiem. Viņai jau sen bija gribējies iemēģināt paņēmienu, kuru Svilpis O. I.upis - melnais mags un viņu komandas treneris - dēvēja par “momentāno apsvie-dienu”.

“Momentāno apsviedienu” varēja izmantot, bēgot no

pretinieka pūķa; vajadzēja veikli apgriezties otrādi uz sava instrumenta un, lidojot atmuguriski, iemest bumbu tieši pūķa atplestajā rīklē. Pēc tam vajadzēja strauji atliekties atpakaļ un doties piķējošā lidojumā.

Izklausījās vienkārši, bet vārdos jau viss ir vienkārši; īstenībā šādi apgriezties un turklāt vēl pamanīties nepazaudēt lociņu - tas bija gandrīz nereāli. Un tad vēl pēc bumbas iemešanas izvairīties no liesmām, kuras pūķis noteikti izpūtīs, un nolidot pikējumā mazu gabaliņu virs zemes, neietriecoties tajā...

“Babam Jagunam nu gan būtu ko brīnīties, ja man izdotos! Jo īpaši spēles laikā. Viņam mute paliktu vaļā. Un Zār-ciene? Viņa aiz skaudības apkodītu sev visus nagus kopā ar pirkstiem!” Taņa aizsapņojās.

Viņa neatlaidīgi pūlējās tikt galā ar “momentāno apsvie-dienu”, bet pēc katra neveiksmīgā mēģinājuma bija spiesta atzīt, ka apgriešanās laikā nav iespējams noturēt lociņu taisni. Kontrabass sāka svaidīties un zaudēja ātrumu, un tātad, ja tuvumā atrastos pūķis, Taņa noteikti jau būtu nokļuvusi viņam rīklē.

“Un ja tagad man piespēlētu bumbu? Droši vien es uzmestu to taisni tiesnesim uz galvas. Bet tiesnešiem ļoti nepatīk, ja viņus no augšas apmētā ar bumbām, turklāt ja vēl pagadās piparbumba...” Taņa prātoja.

Pēc divdesmit treniņa minūtēm viņa bija pārliecinājusies, ka traukties uz kontrabasa atmuguriski spēj tikai retais. Lai to paveiktu, vajadzēja būt vai nu dzimušam pūķ-bolistam, vai vājprātīgajam - jo kurš gan cits uzdrīkstēsies lidot “uz aklo”, labākajā gadījumā tikai aptuveni nojaušot,

kas notiek tev aiz muguras? Aukstā gaisa strāvas cenšas tevi nogrūst no instrumenta, bet aiz muguras nez no kurienes uzrodas celtņa strēle vai daudzstāvu nams.

Veikli paslīdējusi zem kontrabasa grifa, Taņa atkal apsēdās normāli. Viņai priekšā vīdēja četras vienādi pelēkas deviņstāvu mājas, sakļāvušās ap pagalmā ierīkoto futbola laukumu. Meitene mazliet paliecās uz priekšu, izstiepa roku ar lociņu un uzsāka pikējumu, nolēmusi izlidot starp mājām. Kontrabass paklausīgi nira lejup.

Taņa jau grasījās atkal uzņemt augstumu, bet pēkšņi uz viena no jumtiem pavīdēja oranžā apmetnī tērpies stāvs. Tikko Taņa bija paguvusi nobrīnīties, ka truloīdi valkā tādus pašus apmetņus kā burvji, oranžā figūra strauji pacēla roku -un nākamajā mirklī lociņš meitenes rokā aizdegās.

Sākumā uzliesmoja tikai pats galiņš, bet uguns strauji virzījās tālāk, tuvodamās Taņas plaukstai. Taņa iekliedzās un pārsteigumā gandrīz izlaida lociņu no pirkstiem. Tomēr pēdējā mirklī viņa atcerējās, ka lociņu nedrīkst nomest, jo tad kontrabass kļūs nevaldāms un nokritīs zemē. Viebdamās aiz sāpēm, Taņa sažņaudza liesmojošo lociņu vēl ciešāk, izkliedza drošības buramvārdus “Uiuiui blidācus bladācus!” un laidās lejup. Par graciozu nosēšanos nu vairs nebija ko domāt. Galvenais- nenolauzt kaklu un censties nesadragāt instrumentu.

Trīsdesmit metru līdz zemei, divdesmit... Starp mājām baloja kupenas. Zeme strauji tuvojās. Kontrabass tikpat kā vairs nepakļāvās lociņam. Taņa ieraudzīja, ka krīt tieši uz elektrības vadiem. Ja viņa tādā ātrumā iedrāzīsies vadā, tas pārcirtis viņu uz pusēm vai atšķels nost kājas.

“Momentānais apsviediens”! Citas izejas nebija. Taņa strauji izliecās un atgāzās atpakaļ - kā “momentānā apsvie-diena” sarežģītajā nobeigumā. Un viņai izdevās! Izdevās neticamos apstākļos! Лг muguru piespiedusies pie kontrabasa, saplūdusi ar to vienotā veselumā, meitene izslīdēja pa vidu elektrības vadiem, nevienam no tiem nepieskardamās.

- Budurubus izpletņus!- viņa izdvesa bremzēšanas buramvārdus.

Vectētiņa Teofila gredzens steigšus izšķīla zaļu dzirksti. Labi vēl, ka šoreiz gredzens iztika bez apnicīgiem sprediķiem.

Burvju vārdi iedarbojās, kaut arī tikai pašā pēdējā mirklī!!! Kontrabass atkal - un pēdējo reizi - pakļāvās lociņam, no kura bija atlicis tikai niecīgs apdegulis. Instruments samazināja ātrumu, palika nekustīgi karājamies gaisā un tad bez īpašiem zaudējumiem iegāzās lielā kupenā.

Noripojusi no kontrabasa, Taņa nometa lociņu un steigšus iebāza apdedzināto plaukstu sniegā. Ledainās adatiņas durstīja apsārtušo ādu, bet tā bija patīkama durstoņa. Uz trim labās rokas pirkstiem jau sāka uztūkt čulgas.

Pēkšņi Taņai noreiba galva. Neskaidra atmiņu aina iesitās apziņā asi kā pļauka. Oranžais stāvs uz jumta!

Nevilkdama roku ārā no sniega, Taņa atgāza galvu un nopētīja tuvākās mājas. Nē, šī ne, tā arī ne... Lūk, tā - ceturtā pelēkā māja! Draudīgais stāvs oranžā apmetnī joprojām rēgojās uz jumta. Turoties pie margām, apmetnī tērptais cilvēks vērīgi lūkojās lejup. Acīmredzot viņam ļoti gribējās noskaidrot, kas noticis arTaņu.

Pārliecinājies, ka meitene palikusi dzīva un pat uzslēju-

sies kājās, oranžā apmetņa īpašnieks vīlies novicināja roku, trīsreiz strauji apgriezās riņķī, apmetnis uzliesmoja, un uz jumta neviena vairs nebija. Taņa nožēloja, ka nav varējusi saskatīt sava ienaidnieka seju, taču attālums bija pārāk liels. Taņai trūka pat aptuvena priekšstata par to, vai uz jumta stāvēja vīrietis, sieviete vai kāds pusaudzis. Skaidrs bija vienīgi tas, ka uz jumta tikko stāvējis ļoti spēcīgs burvis - un šis burvis mēģināja Taņu nonāvēt. Tā bija rūpīgi izplānota slepkavība. Ja Taņa apmulsumā būtu izlaidusi no rokām lociņu, viņai vairs neatliktu laika izrunāt bremzēšanas vārdus.

Taņa atcerējās, ka mirkli pirms lociņa aizdegšanās no nepazīstamā cilvēka pirksta bija izlēcis purpursarkans punktiņš! Sarkana dzirksts, kādu var izšķilt vienīgi melnā maga gredzens.

Taņa juta, kā viņu pārņem izbailes. Kā lai te nenobīstas? Varbūt tas ir tikai ļauns sapnis? Kuram gan ievajadzējies viņu nogalināt - jo īpaši tagad, kad Sērgas del Tortes vairs nav? Vai Medūzijas aizdomas tomēr ir pamatotas un Sērga ir dzīva? Vai uz jumta stāvēja pati Sērga vai kāds no viņas palīgiem?

Jautājumu bija daudz vairāk nekā atbilžu. Atcerējusies, ka Sardanapals atļāvis rakstīt viņam vēstules, kad vien Taņai sagribētos, meitene nolēma aizsūtīt vēstuli bez kavēšanās. Tā kā truloīdu pasaulē viņai draud briesmas, viņa varbūt saņems atļauju atgriezties Tibidohsā agrāk nekā pārējie?

Taņa uzvēla kontrabasu plecā un vilkās mājup. Bez lociņa šis burvju instruments bija kļuvis par smagu nastu. Pēc brīža nogurusī Taņa apstājās atvilkt elpu un atslēja kontrabasu pret soliņu pie kādas mājas lieveņa.

Apdedzinātā plauksta briesmīgi sāpēja, un meitene dru-džaini pūlējās atcerēties, vai slepus no Tibidohsas līdzi atvestajās burtnīcās nav kādas noderīgas receptes vai buramvārdu. Pūķbola treniņos un spēlēs viņai bieži bija gadījies apsvilināties. Bet tad tuvumā vienmēr trāpījās Jage ar savu lielisko līdzekli no vampīra žults.

Šai universālajai ziedei pret apdegumiem bija tikai viena nepilnība - protams, ja neņēma vērā tās pretīgo smaku, pietika netīšām pieskarties tai ar mēles galiņu, lai nelaimīgais spēlētājs pārvērstos par vampīru. Pārvērtība bija acumirklīga un neatgriezeniska. Tieši tāpēc vampīru komandai nekad nepietrūka labu spēlētāju. Bet kur lai truloīdu pasaulē sadabū vampīra žulti? Diez, ko teiktu tēvocis Hermanis, ja Taņa joka pēc palūgtu, lai viņš aizskrien uz aptieku pēc šīs ziedes?

Nodārdēja ar dzelzi apsistās nama parādes durvis. Neatlaidīgi vilkdama sev līdzi sakumpušu pusaudzi ar plāksteri uz pieres, laukā iznāca dāma kažokādas cepurē.

Pamanījusi Taņu, dāma apstājās un jūsmīgi teica:

- Miša, paskaties, cik laba meitenīte! Viņa spēlē kontrabasu pat sala laikā uz ielas! Bet tevi ar koku nevar aizdzīt uz mūzikas skolu!

- Liecies mierā! Viņa ir zubrītāja! Nojūgusies teicamniece! - nošņāca pusaudzis, nikni šķielēdams uz Taņu.

Par spīti situācijas bezjēdzībai, par spīti tam, ka viņu tikko kāds mēģināja nogalināt, par spīti tam, ka plauksta bija apsvilināta un zābaki piesmēlušies ar ūdeni, - tam visam par spīti Taņa skaļi iesmējās.