Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

4.Trīsdesmit četri ugunsdzēsēji

Reizēm ir patīkami pamosties nakts vidū. Pagulēt, pa-blenzt griestos, paprātot par visu ko nebūtisku. Varbūt pat pasēdēt virtuvē un slepus izdzert tasīti kakao. Taču ar vienu noteikumu... Ja vien tu пера mosties no krustmātes Ni-neles baismīgā kliedziena, kā tas rīta agrumā atgadījās ar Taņu.

Taņa uzslējās sēdus uz dīvāna. Pusmiegā viņa nekādi nevarēja aptvert, kas un kāpēc tur klaigā. Beidzot atjēgu-sies, viņa pielēca kājās un skrēja uz krustmātes Nineles guļamistabu. Pārbiedētā krustmāte Ninele aiz šausmām bļāva un spārdījās, un Melnie Aizkari bija pārklājuši viņu no galvas līdz kājām. Tēvocis Hermanis lēkāja gar gultu kā nejēga kazlēns, nesaprazdams, no kura gala ķerties klāt, un vispār tikai aptuveni iztēlodamies, kas tur īsti notiek. Vēl pēc nepilnas minūtes krustmāte Ninele sāka līdzināties retas tauriņu šķirnes kokonam.

» i

- Hermani! Dari taču kaut ko! Pārgriez tos, es smoku nost! Ātrāk! - kliedza krustmāte Ninele.

Nonācis galējā apmulsumā, deputāts sāka ņemt nost no sienas aso jataganu, kurš viņam bija uzdāvināts kādā Turcijas vēstniecības ballē. Rokas Hermanim nevis tikai trīcēja, bet raustījās. Taņa saprata, ka vēl pēc mirkļa vienas kašķīgas krustmātes vietā viņai būs divas. Melnie Aizkari priekšnojautās ļauni ķiķināja.

- 11ERMANI! Griez pušu! - atkal iebļāvās krustmāte Ninele, valstīdamās pa gultu kā melna kūniņa. Varēja noprast, ka viņai nav ne mazākā priekšstata par briesmām, kādas viņai draud. Viņa baidījās no aizkariem, kaut gan vajadzēja baidīties no tēvoča Hermaņa.

Pats labākais deputāts izbolīja acis un atvēza jataganu. Viņa acīs zibsnīja neprāts. Taņa saprata, ka nedrīkst kavēties ne mirkli.

“Škicus šmaukusi ’’Taņa paklusi nomurmināja, nemanāmi izšķiļot no gredzena zaļo dzirksti.

Šie vienkāršie, bieži lietotie buramvārdi lieliski palīdz gan pret rēgiem, gan pret primitīviem bioloģiskajiem vampīriem - tādiem kā Melnie Aizkari. Ne jau velti Medūzija saviem skolēniem iemācīja šo zinti jau pirmajā moškzini-bas stundā. Aizkari tūdaļ atslāba, un krustmāte Ninele varēja iztīties laukā.

- Uf! Es atkal varu ievilkt elpu! - nopriecājās krustmāte. Taču tūlīt pēc tam viņa atkal iespiedzās, ieraudzījusi tēvoci Hermani ar aizmiegtām acīm un atvēztu jataganu.

Stulbovs bija ļoti bāls un apņēmīgs, diemžēl viņu kratīja tik stipri drebuļi, ka spožais asmens raustījās viņa rokās, neapšaubāmi apdraudēdams gan pašu tēvoci Hermani, gan citus apkārtējos.

Turpmākās piecas minūtes pagāja, atbruņojot pašu labāko deputātu un atliekot jataganu atpakaļ maksti.

- Kas tas bija? Nūjā... Es nebiju piekārusi aizkarus pietiekami droši. Tie nokrita un aptinās man apkārt, un es gandrīz nosmakti... Un tomēr - kā tie aizkari varēja nokrist tik tālu no loga? - stenēja krustmāte Ninele, izvilkdama no naktsgaldiņa atvilktni ar zālēm.

Taņa noprata, ka krustmāte jūtas neērti, jo meitēns viņu redzējis tik muļķīgos apstākļos.

Taņa gribēja paskaidrot, ka Melnie Aizkari nekad nevienu nežņaudz. Šie Aizkari tikai noglūn cilvēku sapņus un pēc tam augām dienām rāda tos citiem. Bet tēvocis Hermanis neļāva Taņai ne muti atvērt. Atjēdzies un atklājis, ka Taņa stāv viņu guļamistabā, tēvocis Hermanis sāka lēkāt un bļaut:

- Ko tu te stāvi? Marš gulēt, kamēr neesmu tevi nodevis patversmē! Kas tev tas par ieradumu - nakti blandīties pa dzīvokli?

- Paskatieties turp, - teica Taņa, rādīdama uz krustmāti Nineli.

Tēvocis Hermanis pagriezās.

- Pagaidi, Ninellt, tu taču dzer jau trešo baldrijāņu pudelīti! Tā jau var nomierināties līdz nāvei! - viņš satraucās.

- Es drebu vienā drebēšanā, - apsaldētā balsī teica krustmāte Ninele.

Tēvocis Hermanis satvēra Taņas plecus un izstūma viņu laukā no istabas. Bet vēl pirms durvju aizciršanās meitene paguva ieraudzīt, ka Melnie Aizkari rāda, kā zilas kotletes ar ķepiņām dejo riņķa danci apkārt milzīgai eglei, kurai stumbrs no desas un zari no cīsiņiem... Tad tādi sapņi rādī-

jās krustmātei Ninelei, kas jau trešo nedēļu neveiksmīgi pūlējās ielīst savā jaunajā balles kleitā!

Taņa pieklaudzināja ar pirkstu kauliņiem pie pieres un atgriezās uz dīvāna. Prātodama par to, kādi tie Stulbovi tomēr ir dulburi, viņa jau grasījās laisties miegā, bet pēkšņi kāds uzstājīgi sāka klauvēt pie vēdlodziņa.

Gaisā aiz loga plivinājās Uts pats iepriekšējais kupido-niņš, kurš neticami ātri - pa vienu vienīgu nakti - bija paguvis aizlidot līdz Tibidohsai un atgriezties.

Šoreiz kupidoniņš bija labāk piemērojies aukstajam klimatam un aptinis ap kaklu zilu šalli. Apmaiņā pret Sarda-napala vēstuli Taņa izsniedza viņam trīs cepumus un vienu ievārījuma burciņu. Kupidoniņš nošņaukājās, savilka seju lietišķā grimasē un aizlidoja.

Taņa atvēra aploksni.

“Mīļā Taņa!" rakstīja Sardanapals. ‘‘Rakstu Ten atbildi bez liekas kavēšanās, kamēr šis spārnotais blēdītis grauž cepumus, piebirdinādams visu grīdu... Protams, es saprotu, ka Tev gribās pēc iespējas ātrāk atgriezties Tibidohsā, taču remonts vēl nav pabeigts. Daudzas plaisas pagrabā vēl nav aiztaisītas, no pieciem sagruvušajiem torņiem pagaidām atjaunoti tikai trīs... Turklāt ar spēkavīriem ir liela noņemšanās. Vakar Ūsainis saderējis apēda veselu maisu cementa un tagad gul magpunktā ar šaušalīgu aizcietējamu. Jage nekādi netiek skaidrībā, kā viņam palīdzēt. Starp citu, Medū-zija ari nesen veselu dienu nogulēja magpunktā, mocīdamās ar stiprām galvassāpēm. Lietā pārslodze liek sevi man it, turklāt vēl mošķi rada visādus kavēkļus.

Un vēl viens jau nums, kurš Tev droši vien liksies interesants. Vakarnakt tavs draugs Babs Jaguns mēģināja nokļūt līdz aizslēgtajām kāpnēm. Viņam izdevās aizlavīties garām ciklopiem, bet viņš bija piemirsis par Neslavja Melkuļa aiz-sargzintēm...

Tagad Babs Jaguns visu laiku pavada savā istabā, jo ar vardes kājām jau izir tikai lēkāt... Ceru, ka Tu mācīsies no šā piemēra. Neslavis, kura zinlēm Babs Jaguns uzskrēja virsū, apgalvo, ka vardes kājiņas Jagunam palikšot aptuveni nedēļu vai divas, taču, ja mēģināšot lāstu noņemt agrāk, tās varot palikt arī uz mūžu.

Tā, Taņa! Tagad par vissva rīgāko.

Katru dienu es saņemu milzum daudz vēstuļu no Tibi-dobsas skolēniem! 'Tas jau būtu pat ļoti patīkami, ja vien viņi visi nesagudrotu dažādas aplamības, lai viņiem atļautu atgriezties pirms noteiktā laika. Guna Glumovs raksta, ka viņš netīšām esot iekodis sunim un suns saslimis ar trakumsērgu. Rita Doduzkrīta pa naktīm pārvēršoties vampīrā un vajājot savus vecākus, bet Dusja Mopsikova apgalvo, ka viņu saņēmuši gūstā teroristi, kas pieprasot nevīs izpirkuma naudu, lx^jt kasti šokolādes, bet, ja šokolādes nav, deivšot aii marmelāde...

Tu stāsti, ka Tevi kāds gribējis nonāvēt, bet mums ar Me-dūziju tas nešķiet ticami. Droši vien lociņš Tev rokās uzliesmoja kāda cita iemesla f>ēc. Varbūt Tu netīšām pateici aizdedzinošos buramvārdus? Nākamreiz atceries, ka

aizdedzinošie buramvārdi nav nekāda bērnu spēlīte.

Atgriezties Tibidohsā Tu varēsi, taču ne agrāk kā pēc pāris nedēļām - kopā ar pārējiem. Remontdarbi rit pilnā gaiļa, tāpēc ceram, ka paspēsim sakārtot vismaz daļu skolas.

Vēlāk aizsūtīšu pie Tevis vēl vienu kupidoniņu ar vēstuli. Nekādā ziņā nemēģini doties uz Tibidohsu bez uzaicinājuma. Tā Tu vari aiziet bojā. Pārejas buramvārdus mēs esam nobloķējuši, cauri tiek laisti vienīgi pastnieki. No maģiskās pasaules nokļūt iruloidu pasaulē šobrīd nav iespējams nevienam, izņēmums varētu būt vienīgi kāds ļoti spēcīgs un pieredzējis bums. Visiem citiem tas nozīmētu drošu nāvi.

Un beigās patīkama vēsts.

Medūzija sūta Tev dāvanu - jaunu lociņu. Bet viņā pieprasa no Tevis solījumu vairs nolidināties truloīdu pasaulē un nekādā ziņā nevingrināties nez kādos “momentānajos apsviedienos”. Lociņš ir noburts tā, ka mēs tūdaļ uzzināsim par katru tā nelikumīgas izmantošanas gadījumu un varēsim pieņemt atbilstošus lēmumus.

Ar cieņu

Burvju Bikšulenču prēmijas laureāts

akadēmiķis Sardanapals Melnjūris ”

Taņa trīsreiz pārlasīja Sardanapala atbildi un tikai tad saprata tās jēgu. Atteikums! Viņai aizliegts atgriezties Tibidoh-sā! Sardanapals viņai netic! Skat, ko viņš uzrakstījis: ‘'Varbūt Tu netīšām pateici aizdedzinošos buramvārdus? Nākamreiz atceries, ka aizdedzinošie buramvārdi nav nekāda bērnu spēlīte. ”

"'Kaut kas neiedomājams! Par ko viņi mani uzskata? Un vispār - vai iespējams atrast tādu idiotu, kurš bļautu aizdedzinošos buramvārdus, kad viņa instruments iziet no pikējuma?” sašutusi prātoja Taņa.

Divas nedēļas! Vēl veselas divas nedēļas! Un Jaunais gads jau tikpat kā klāt! Tātad Vecgada nakts, par kuru tiek stāstīts, ka Tibidohsā tad notiekot milzum daudz jautru brīnumu, viņai būs jāpavada kopā ar Stulboviem!

Kā allaž, visas pieejas eglītei būs aizbarikādētas ar Pi-pai domātām dāvanām, 1x4 vistālākajā kaktā mētāsies viena paciņa Taņai. Tur iekšā būs krustmātes Nineles vecie slēpju zābaki, nodriskāta veste bez pogām no tēvoča Hermaņa firmas, tukša šampūna pudele vai vēl kaut kas tādā garā - atbilstoši Stulbovu iztēles spējām.

Domājot par šo klajo netaisnību, Taņai iesūrstējās acis. Tiesa, vispār jau akadēmiķi un Medūziju varēja saprast. Saņemdami tik daudz muļķīgu vēstuļu, viņi paši vairs lāgā netika skaidrībā, kam ticēt un kam ne.

Tad meitene atcerējās, ka vēstulē tomēr bija minēts arī kaut kas patīkams. Lociņš! Taņa rūpīgi izpētīja aploksni, 1x4 Medūzijas dāvanas tur nebija. Turklāt aploksnē to nemaz nevarētu iebāzt.

Taņa jau gribēja saukt atpakaļ kupidoniņu, nospriedusi, ka viņš aizmirsis atdot viņai sūtīto sainīti, taču tad atskanēja kluss svilpiens. Pa vēdlodziņu strauji ielidoja kaut kas garš un tievs, līdzīgs bultai. Ielidoja un sastinga gaisā tieši zem kristāla lustras, kas izskatījās pēc: lapseņu pūžņa.

Taņa vilcinādamās stiepa roku, bet lociņš pāls ielēca viņai plaukstā. Taņa bija pārsteigta. Viņas iepriekšējais lociņš neprata lidot patstāvīgi un lidojuma laikā bieži pat traucēja. Bet šis jaunais lieliski zināja, kas tam jādara. Izgatavots no tumšas koksnes, nevainojami nopulēts, tas bija elastīgs un viegls. Šķita, ka lociņš nevar vien sagaidīt brīdi, kad varēs traukties cauri mākoņiem, vadot straujo kontrabasu.

“Stūrgalvīgs, ar raksturu, taču arī jūtīgs un paklausīgs. Lociņš, kurš domāts nevis diletantam, bet īstam profesionālim. Un pats galvenais - to nevar pazaudēt. Tas pats atrod plaukstu!” Taņa jutās ļoti pateicīga Medūzijai.

Ja Medūzija nebūtu pieprasījusi, lai viņa vairs nelidinās truloīdu pasaulē, Taņa noteikti lociņu iemēģinātu. Bet tagad vajadzēja turēt solījumu. Medūziju nevarēja piemānīt -ne jau velti mošķi baumoja, ka viņa visu redzot vēl trīs metrus zem zemes. Un tad vēl nosūdzētājas zintes, ar kurām lociņš noburts, - ar tādām labāk nesapīties...

Taņa atvēra futrāli un saudzīgi novietoja lociņu blakus kontrabasam. Tad pārlaida plaukstu pār silto pūķādu un aiztaisīja senlaicīgo vara sprādzi ar noslēpumainajām rūnām. Atlika vienīgi gaidīt.

Dienas pirms skolas brīvlaika vienmēr šķiet īpaši garas, un stundas - īpaši bezjēdzīgas. Sekunžu rādītājs līp pie ciparnīcas, bet uz minūšu rādītāju labāk vispār neskatīties, citādi sāks likties, ka tas kāpjas atpakaļ. Nesen sakritušais biezais sniegs pārvēršas šķīdonī, pēc tam vēlreiz sasnieg sniegs, un vēlreiz sākas slapjdraņķis. Viena vienīga garlaicība, un cauri. Garlaicība gan ārā, gan iekšā.

Pāris reižu Taņa izlaida rēgus no čemodāna. Taču arī rēgi bija tādi kā sadrūmuši. Poručiks skumīgi šķindināja savus dunčus, bet Neizārstētā Dāma sūdzējās par veselību gandrīz divreiz mazāk nekā parasti - un tas šķita aizdomīgi.

- Kas jums lēcies? Apvainojušies esat, vai? Es taču ļauju jums izklaidēties, - Taņa centās tikt skaidrībā.

- Un to tu sauc par izklaidēšanos - iebāzt degunu tavas krustmātes pūdernīcā vai sasiet jūrnieka mezglā tēvoča

Hermaņa kaklasaiti? Ha, ha un vēlreiz ha! Vai tad tu nezini, ka drīz būs Jaungads? - negribīgi noburkšķēja Poručiks.

- Tas taču ir jauki! Priecāties vajadzētu! Lai nu kādi, tomēr svētki! - izbrīnījusies atbildēja Taņa.

Rēgs sašutumā sāka ņirbēt, it kā Taņa būtu pateikusi galīgas aplamības.

- Par ko lai mēs priecājamies? Vai par to, ka Vecgada nakti vienmēr atnāk Rēgu Karalis un nogalina kādu no mums... Brīnišķīgs iemesls līksmībai! Mani vienmēr sajūsmina cilvēku neizglītotība.

- Rēgu Karalis? - Taņa neizpratnē pārvaicāja. - Rēgi taču ir nemirstīgi, kā tad tos var nogalināt?

- Daudz jau nu tu saproti! - Poručiks pasmīnēja. - Nemirstīgi, nu kā tad! Bet kāpēc vajadzēja sadurt dunčus man mugurā? Vienreiz neveikli pajokojies - un lūdzu! Divpadsmit galda naži un viens kinžals... Vai tad nevarēja paskaidrot, kas un kā? Pateikt, ka nedrīkst likt kājas uz galda un balles zālē svaidīties ar kotletēm? Tiesa, toreiz gan es vēl biju dzīvs, bet kāda tur starpība?

Poručika teiktais Taņu ieinteresēja. Viņa pirmo reizi dzirdēja par traģiskajiem apstākļiem, kuros Rževskis kļuvis par rēgu.

Bet Neizārstētajai Dāmai ari gribējās parunāties, un viņa Poručiku pārtrauca.

- Viņam taisnība! - ar termometru bakstīdama sev ausi, Dāma iesaucās. - Nemirstīgs ir vienīgi tas, kurš nekad nav dzimis. Jā, atšķirībā no tā dēvētajiem dzīvajiem mūs nevar uzdurt uz zobena vai nosist ar ķieģeli! Mums nav jābaidās no iesnām, un mēs spējam iziet cauri gandrīz visām sienām

un citiem šķēršļiem. Bet Rēgu Karalim pieder neierobežota vara pār mums. Reizi gadā viens no mums izgaist, un viņa vietā uzrodas jauns rēgs. Protams, izgaist nevienam negribas. Pat es, kaut gan mokos ar tik daudzām kaitēm... ap-čī... vēlētos vēl padzīvot...

Dāma palūkojās apkārt ar izmisušu skatienu.

- Ja vismaz vēl justu līdzi kaut jel - atvainojiet par izteicienu - pēdējā cūka! - Viņa novaidējās. - Kaut jel reizi kāds no rīta būtu man pajautājis: “Kā jūties, mīļumiņ? Vai kaulus nelauž? Vai deniņos nepukst?” Nē, kur nu - visi tikai mūk projām, tiklīdz es parādos. Viebjas, kā spitālīgo ieraudzījuši!

Sapratis, ka viņa līdzbiedru atkal sāk gaudu stāstus, Poručiks ar skaļu šmakstienu iesūcās grīdā. Aptuveni pēc minūtes viņa galva, piesardzīgi atskatīdamās, parādījās puķupodā.

- Nu lūk... Tātad Rēgu Karalis. Tibidohsā Vecgada naktī mēs vienmēr slēpāmies, bet tik un tā kāds no mums pagaisa. Pagājušo gadu nozuda Trakais Vectētiņš... Tas bija diezgan baigs spociņš, galīgi prātu izkūkojis. Visu laiku skraidelēja un kaut ko meklēja. Neko negribēja dzirdēt par manu migrēnu un deguna polipiem, - Neizārstētā Dāma turpināja ar tik rūgtu pārmetumu balsī, it kā tieši viņas neuzklausīšana būtu Vectētiņa pazušanas iemesls.

- Ko tad viņš meklēja? - Taņā pamodās ziņkāre.

- Trakais Vectētiņš? - pārjautāja Poručiks. - Vai nu apslēptos dārgumus, vai ko citu... Vispār viņš bija ārkārtīgi nerunīgs. Tikai staigāja cauri mūriem un vienmēr kaut kur pazuda. Trīssimt gadu laikā neviens nebija dzirdējis viņa balsi.

Tiesa gan, klīda baumas, ka viņš vienīgais zinot, kur ir durvis uz Izgaistošo stāvu - tādas durvis, pa kurām var arī atgriezties atpakaļ.

Taņa paliecās uz priekšu, lai nepalaistu garām nevienu vārdu. Nu jau otro reizi viņai kāds stāstīja par Izgaistošo stāvu. Tātad turp ved ari drošs ceļš.

- Ko tu dari, Rževski? - izbīlī iekliedzās Dāma. - Kāpēc tu viņai to saki? Tas taču ir noslēpums... Visu rēgu kopējais noslēpums! Ja Karalis uzzinās, ka tu izpļāpājies, viņš vispirms atsūtīs tev zīmi, bet pēc tam...

- Nejaucies pa vidu, zaķapastala! Neko tādu es viņai nepateicu! Kā es varu viņai izstāstīt par durvīm, ja pats nezinu, kur tās ir! - Poručiks noburkšķēja.

Rževskis centās tēlot brašuli, tomēr varēja manīt, ka viņš stipri vien zaudējis drosmi.

Drīz vien Poručiks pārvērtās par dūmu strūkliņu un ienira čemodānā. Neizārstētā Dāma, joprojām žēlodamās, viņam sekoja. Taņa saprata, ka vairāk neko no viņiem neizdabūs, un aizvēra čemodānu.

Nedēļu pirms ziemas brīvdienām gripa pieveica uzreiz divas skolotājas - krievu valodas un ģeogrāfijas pasniedzēju. Aizpildot tukšumus stundu sarakstā, mācību pārzinis ieplānoja tik daudz matemātikas, ka smadzenēs visiem sāka ņirbēt veselie skaitļi un daļskaitļi, iksi un igreki.

Matemātikas skolotājs Igors Valentinovičs bija patiesi šaušalīgs tips. Ar savu milzīgo augumu, zilgano degunu un vienmēr sabužināto matu ezīti viņš mazliet atgādināja Heig-

to Grifu. Vienīgi smirdēja viņš nevis pēc maitas, bet tikai pēc ausu sēra. Taņa bija pārliecināta, ka viņš noteikti iepatiktos profesoram Blaktam, Tibidohsas “tumšās” nodaļas priekšniekam.

Visvairāk Igors Valentinovičs ienīda neprecīzas atbildes un jokus. Par niecīgāko atkāpi no saviem noteikumiem viņš lika divniekus. Un noteikumu viņš bija izgudrojis neticami daudz. Atkāpei no burtnīcas malas vajadzēja būt tieši četras rūtiņas platai. Cirkulim vajadzēja gulēt pa labi no lineāla. Penālī vajadzēja atrasties diviem parastajiem zīmuļiem, turklāt katram noasinātam no abiem galiem. Grāmatai vajadzēja būt novietotai uz paliktņa. Dienasgrāmatai vajadzēja būt noliktai blakus matemātikas grāmatai, turklāt atšķirtai tajā lappusē, kurā parasti ieraksta piezīmes. Roku vajadzēja celt perpendikulāri solam. Un tā līdz bezgalībai. Un pēdējais, pats neizpildāmākais noteikums: atcerēties visus šos noteikumus no galvas...

Igora Valentinoviča stundās valdīja nāves klusums. Ja kāds skolēns netīšām iekāsējās, tas tūdaļ bailīgi ierāva galvu plecos.

Todien matemātiķim nez kāpēc bija īpaši slikta oma. Drūmi sasveicinājies, viņš uzrakstīja uz tāfeles teksta uzdevumu un lika visiem to atrisināt.

Uzdevums bija tāds:

“Ugunsdzēsības sacensībās 34 ugunsdzēsēji 3 minūtēs nodzēsa 75 ugunskurus. Cik laika vajadzēs 3 ugunsdzēsējiem, lai nodzēstu 109 ugunskurus?”

Taņa drūmi blenza uz tāfeli. Māk nu gan tie truloīdi sagudrot sev problēmas! Katrs Tibidohsas skolēns, pat visdum-

jākais, jā, pat Guna Glumovs tiktu galā ar šiem ugunskuriem vienā sekundē. Lai nodzēstu uguni, vajag pateikt: “Brik-šus šnākulus!” - un izšķilt burvju dzirksti, un visi tuvējie ugunskuri apdzisis. Gluži vienalga, vai pieci vai simt pieci. Bet visiem ugunsdzēsējiem, ja viņi nav burvji, atliks tikai sērīgi nopūsties, no savām šļūtenēm aplaistīt puķītes un mainīties ar ķiverēm, lai nav tik garlaicīgi.

Tā prātodama savā nodabā, Taņa automātiski sāka burtnīcā zīmēt ugunsdzēsējus un ugunskurus un bija tā aizrāvusies, ka nevilšus satrūkās, kad viņai pie pašas auss pēkšņi atskanēja nikns bļāviens:

- GROTERE!

Palūkojusies augšup, Taņa šausmās ieraudzīja, ka pār viņas burtnīcu noliecies pats Igors Valentinovičs - tik aizkaitināts kā simt purva nīgrju kopā.

Tibodohsā nevienam nebija aizliegts zīmēt stundas laikā. Kas gan tur slikts, ja pa burtnīcu, reizēm pārlecot no vienas lappuses uz nākamo, skraidīs trīsdesmit četri ugunsdzēsēji ar izbīdāmajām kāpnēm un cirvjiem? Un skraidīs viņi noteikti, jo visi burvju zīmējumi tūdaļ atdzīvojas. Reizēm pat pārāk strauji - kad vēl nav piezīmētas ausis, mati un kājas. Un tas ir diezgan neērti. Nemaz nav tik viegli uzzīmēt ķiveri ugunsdzēsējam, kurš vēja ātrumā šaudās pa lappusi.

- Ar ko tu nodarbojies, Grotere? Atbildi, kad tev jautā! -Igors Valentinovičs kļuva vēl niknāks.

- Ne ar ko, - bailīgi atsaucās Taņa, ar plaukstu aizklādama skraidošos ugunsdzēsējus, kas draudēja dusmīgajam matemātikas skolotājam, vicinādami savas šļūtenes un laužņus.

- Pats redzu, ka tu neko nedari! I5et vajadzēja risināt uzdevumu! - Igors Valentinovičs piesarka. - Dod šurp dienasgrāmatu!

Taņa vilcinājās, baidīdamās noņemt plaukstu no lappuses, pa kuru šaudījās cilvēciņi, steigšus vākdami prom kāpnes.

Matemātiķis pastiepa roku pēc dienasgrāmatas, taču tā neatradās paredzētajā vietā. Kā par nelaimi, Taņa bija dienasgrāmatu aizmirsusi mājās, tāpēc ka visu nakti rakstīja vēstules Vaņam un Babam Jagunam un no rīta jutās samiegojusies.

Ar skaļu sprakšķi salūza lineāls, kuru Igors Valentinovičs bija turējis rokā.

- Ak tad arī dienasgrāmatas tev nav? Lai vecāki atnāk uz skolu! - viņš pavēlēja. - Nekavējoties! Tūlīt tu skriesi uz mājām un atgriezīsies kopā ar vecākiem. Marš!

- Mans tētuks nenāks. Un mammuce arī nenāks. Viņiem nenāk ne prātā sarkt šīs idiotes dēļ. Mēs viņu paciešam mājās tikai aiz žēlsirdības. Viņa taču ir nepieskait.... m-m-ām-mām... Fū! - Pipa gribēja vēl kaut ko noķērkt, bet pēkšņi aizrijās ar savu dzēšgumiju, kura nez kā bija iekļuvusi viņai mutē.

- Vecāku nav, dienasgrāmatas nav, stundās neko nedara... Lieliski, gluži vienkārši lieliski, - drūmi teica matemātiķis. - Būšu spiests spert ārkārtējus soļus. Es necietīšu šo personu savās stundās! Lai kāds aiziet un paaicina šurp mācību pārzini... nē, labāk direktoru!

- Es aiziešu! - līksmi pieteicās Lena Mumrikova. Skaļi pačukstējusi Pipai: - Cauri ir ar mūsu Groteri! - Ļena pielēca kājās un izskrēja no klases.

liet Igors Valentinovičs bija ievērojis gredzenu Tapas pirkstā.

- Un kas tas tāds? Cik reižu neesmu teicis, ka nevajag skolā nēsāt rotaslietas! Dod to šurp, pats atdošu taviem audžuvecākiem! 7'u vēl esi par mazu tādām mantiņām!

Tapa cieši sažņaudza dūri. Tas nu būtu par traku - ļaut savam burvju gredzenam pārceļot vispirms pie matemātikas skolotāja un tad pie tēvoča Hermaņa. Bez gredzena Tapa taču neko vairs nevarēs izdarīt, pat ne izsaukt kupidoni-ņu, lai nosūtītu vēstuli uz Tibidohsu!

- Gredzenu es neatdošu! - viņa sacīja klusām, bet skaidri. Acīs viņai sariesās asaras. Pat toreiz, kad viņu turēja aizdomās par zelta zobena nozagšanu, viņa nebija jutusies tik draņķīgi.

- ЛК NKATDOSI? Tad es to paņemšu! - ieaurojās skolotājs, kas bija zaudējis pacietību. Viņš ar varu sāka raut gredzenu nost no Taņas pirksta.

Burvju gredzeniem tāda apiešanās nepatīk. Vilkt tos otram no pirksta drīkst tikai ļoti spēcīgi, speciālos buramvārdus apguvuši burvji, bet truloīdi jau nu noteikti ne. Turklāt Taņas gredzens bija īpašs, ar šaušalīgu raksturu un vectētiņa Teofila Grotera čērkstošo balsi. Sarunāties gan tas varēja tikai piecas minūtes dienā, toties nejauko raksturu nekad nezaudēja.

- Nevajag! - iekliedzās Taņa. Bet bija jau par vēlu.

Sadusmotais gredzens nošņāca: “Še tev!” - un izšāva

divas zaļas dzirkstis. Abas blakus tās aizslīdēja pa skolotāja degunu; pēc tam viena dzirksts ienira viņa labajā ausī, otra -kreisajā.

Tai pašā mirkli Igora Valentinoviča mati saslējās stāvus. Acu zīlītes iepletās, sāka bezjēdzīgi grozīties un beidzot apstājās pie virsdegunes. Taņa izbijās. Tieši tas pats bija noticis ar tēvoča Hermaņa acīm, pirms viņš iedomājās, ka ir trusis Šļupsteklis. Vai tiešām būs vēl viens trusis? Bet nē, šoreiz notika pavisam kas cits.

Pilnīgi aizmirsis Taņu, Igors Valentinovičs palaida vaļā viņas roku un pieskrēja pie tāfeles.

- Turpinām stundu! Sēdiet visi mierīgi! - viņš bargi pavēlēja. - Es jums paradīšu, kā vajag risināt tādus nieka uz-devumiņus... Es tos pārkožu kā riekstus... Tātad trim ugunsdzēsējiem vajadzēs... ē-ē... Starp citu, kāpēc grāmatā nav uzrakstīts, kā ugunsdzēsējus sauc? Tā ir nejēdzība! Pieņemsim, ka vienu sauc Vasja, otru - Petja, bet trešo... ē-ē...

Klase atdzīvojās.

- Serjoža! - ieteica Gēna Buljonovs.

- Tieši tā, Serjoža... Kā tu to zini? Bet izskaties pēc du-miķīša! - matemātikas skolotājs nopriecājās. - Vasja ar Pet-ju dzēš, bet Serjoža...

- Spēlējas ar šķiltavām... - izspļaudama dzēšgumiju, sacīja Pipa.

- AR ŠĶILTAVĀM? - Igors Valentinovičs nodrebēja. Viņa iztēle, kas līdz šim nebija sniegusies tālāk par decimāldaļskaitļiem, sāka dzirkstīt un mutuļot. - 'Pieši tā, ar šķiltavām! -viņš steigšus turpināja. - Citi ugunsdzēsēji nodzēš, bet šis parazīts tikai pagroza kramiņu: čirks! - un atkal ugunsgrēks! Viņi dzēš, bet šis atkal: čirks! Ārprāts! Uzdevums nonācis strupceļā. Neaprēķināma bezgalība!

Igors Valentinovičs ārkārtīgā satraukumā skraidīja pa klasi. No vienas kājas viņam nomuka zābaks, bet viņš to pat nepamanīja.

- Oi, oi, oi! Posts un bēdas! Padodiet man to Serjožu šurp! Es viņam rādīšu, kā dedzināt! Un ja nu tur tuvumā ir papīrfabrika? Vai dinamīta noliktava? - skolotājs klaigāja.

Atskanēja klauvējiens pie klases durvīm. Klasē ielūkojās skolas direktors. Viņš Īrija augumā mazs un apaļīgs un izskatījās ļoti līdzīgs burtam О ar ezītī apcirptiem matiem. Viņam aiz muguras ļaunā priekā dīdījās Ļena Mumrikova.

- Kas noticis? Kāpēc man vajadzēja aiziet no sanāksmes? Ko Grotere izdarījusi? - viņš neapmierināts vaicāja.

Atskanot direktora balsij, Igors Valentinovičs sastinga. Viņa šķielējošās acis sāka dīvaini mirkšķināt.

- Ar Groteri tiksim galā pēc tam... Bet kas tu tāds esi? Kāpēc nosebojies? Dod šurp dienasgrāmatu! - skolotājs uzlēca direktoram.

- Kurš, es? Es? - Direktors neticēja savām ausīm.

- Nūja, ka tu! Vai tu esi jauniņais? Kā tevi sauc? - skolotājs turpināja aurošanu.

- Vai tas ir kāds joks? Es esmu Sergejs Andrejičs... -direktors mulsi teica.

Skolotājs salēcās kā dzelts. Acu zīlītes aizšāvās katra uz savu pusi un tad atkal sastapās pie virsdegunes.

- Re kā! Serjoža! Tad tāds tu esi! - viņš novilka sīrup-saldā balstiņā. - Tātad spēlējamies ar šķiltavām? Traucējam risināt uzdevumus? Gribam nodedzināt skolu?

Direktors sāka atmuguriski kāpties uz durvīm.

- Es nesaprotu, ko jūs runājat, - viņš klusi teica.

Būtu viņš labāk klusējis! Skolotājs nikni metās direktoram virsū un saķēra viņu aiz apkakles.

- Ak tu nesaproti? - rēca Igors Valentinovičs. - Kādu saprašanu no tevis var gaidīt? Simt deviņus ugunskurus iededzinājis, šitāds sprukstiņš! Par viņu pat matemātikas grāmatā rakstīts! Bet ja nu tur būtu muca ar benzīnu?

Direktors izrāvās, uzkāpa lēnai Mumrikovai uz kājas un izskrēja no klases, kaut ko murminādams par psihiatrisko slimnīcu.

- Kur tu skriesi? Un šitādus vēl ņem ugunsdzēsējos! Lai vecāki tūlīt nāk uz skolu! Un vecmāmiņa ar vectētiņu arī lai atnāk! Un visi lai ņem līdzi siksnas! - kliedza skolotājs, dzīdamies direktoram pakaļ.

Arī Taņa izskrēja laukā no klases. Kādas šausmas! Tibi-dohsā viņiem uz visstingrāko noliedza truloīdu pasaulē izmantot maģiju, bet viņa to dara gandrīz vai ik dienas. Sar-danapals un Neslavis Melkulis nu gan viņai sados!

- Tūdaļ atcel savu burvību! - viņa čukstēja gredzenam.

- Nekādi nav iespējams! - gredzens čērkstēja vectētiņa Teofila balsī. - Tā ir burvība uz trim dienām. Un vispār es nemaz vairs neatceros, kādu lāstu viņam uzlaidu. Man taču -hi-hi! - ir totālā skleroze!

-Jautri gan! Vai tu vari izdarīt vismaz kaut ko? - niknojās Taņa, nolūkodamās, kā fizkultūras skolotājs Prihodkins sagrābj Igoru Valentinoviču, kurš spārdās un spļaudās, un aizlauž tam rokas aiz muguras.

- Vai varu? Protams, es varu uzdziedāt! - gredzens paziņoja pēc īsa pārdomu brīža un gaudulīgi uzsāka: - Vecmāmiņai bija divas jautras zosis!

Zinādama, ka gredzens tagad nebūs pierunājams apklust, kamēr nebūs izlietojis savas piecas minūtes, Taņa steigšus iebāza roku kabatā un aizskrēja uz gaiteņa tālāko galu. Bet no Taņas kabatas vēl diezgan ilgi skanēja čērkstošas balss dziedāta dziesmiņa:

Viena palsa, oira balta -Divas jautras zosis!

Vēlu vakarā, jau likdamās gulēt, Taņa saklausīja šņukstus, kas atskanēja no rēgu čemodāna. Raudāja Neizārstētā Dāma. Turklāt šoreiz viņa šņukstēja citādi - rūgti un klusi. Tas nemaz neatgādināja ierasto demonstratīvo raudāšanu, kāda parasti pavadīja Dāmas žēlošanos par veselību.

Taņa pavēra čemodāna vāku. Dāmas rēgs izslīdēja pa spraugu un apsēdās uz dīvāna maliņas - skumīgs un sagumis. Rozes pie Dāmas salmu cepures bija noliekušas galviņas kā dziļās bēdās.

- Kas tad nu? Kas tev noticis? - Taņa vaicāja.

Dāma atpleta sažņaugto plaukstu. Tajā gulēja vizuļojoša sudraba plāksnīte - gara un šaura, mazliet līdzīga atslēgai.

- Tā ir zīme. Es to saņēmu no Rēgu Karaļa.Un tas nozīmē, ka viņš ieradīsies pēc manis... Es izzudīšu... - Dāma žēlabaini teica.