Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Drīz bumba, kuras pieskāriens sasaldēja, bija piespiedusi visus trīs draugus pie darbnīcas sienas. Šķita, ka vēl pēc mirkļa viņi kļūs par tādām pašām ledus skulptūrām kā Vera Papagaile.

- Gaidiet mani šeit! Es mēģināšu to izkausēt! - iesaucās Balis Jaguns.

- Labāk iesim kopā! - iebilda Taņa.

- Nevajag, es viens pats!

Jaguns pieskrēja pie akmens zivs, uzrāpās tai mugurā, pagaidīja, kamēr bumba pievēlās tuvāk, un iekliedzās:

- Dzirkstīts J'rontus!

Zaļā kaujas dzirksts ietriecās bumbas augšpusē. Pirmajā mirkli bumba sarāvās, bet tad sāka strauji izplesties, aizpildot visu gaiteni. Babs Jaguns nolēca no zivs un kāpās atpakaļ.

- Brīdinu pēdējo reizi! Nometiet burvju gredzenus! Mūsu burvestību nevar iznīcināt! - kliedza Zobrāvēja.

Viņas parasti tik klusā balss, daudzu atbalšu pastiprināta, aizdārdēja pa visu gaiteni. Taņa nosprieda, ka likti lietā arī skaļrunas buramvārdi.

Redzot, ka Jaguns joprojām nepadodas un metas bēgt, Zobrāvēja pamāja ar roku. No viņas plaukstas atdalījās tāds kā gaismu izstarojošs zelta tīkls. Strauji griezdamies, tas pa gaisu aiztraucās Jages mazdēla virzienā.

-JAGUN! - Taņa sauca. - AIZMUGURĒ!

Babs Jaguns skrējienā apgriezās un apšaudīja tīklu ar kaujas dzirkstīm, bet dzirkstis izlidoja caur tikla acīm, nenodarot tam neko ļaunu.

Tīkls uzkrita Jagunam virsū un ietina viņu. Nākamajā mirklī viņš jau atradās mirdzošās bumbas iekšienē. Kad bumba aizripoja tālāk, gaiteņa vidū uz grīdas gulēja vēl viena ledus skulptūra. Zobrāvēja pietuptās un novilka Jagunam no pirksta gredzenu.

- Vai tagad tu redzi? Vai saproti? Viņš nebija zombijs! -

Tana kliedza.

»

- Jā, nebija. Viņš nav zombijs, - aizsmakušā balsī atsaucās Vaņa.

Viņa skatiens drudžaini šaudījās apkārt, meklējot, kur patverties. Pēkšņi Taņai kaut kas apsvilināja roku. Atkal liesmoja lociņš viņas rokā. Pat liesmodams tas neatlaidīgi rādīja uz aku. Taņa iekliedzās. Tātad viņas minējums bijis pareizs. Zobrāvēja ir tā, kura toreiz uz jumta gribēja viņu nogalināt!

Dižā Zubija pusbalsī izteica kaut kādu pavēli. Maģiskā bumba uzpūtās vēl lielāka un tad pēkšņi pārsprāga, sašķīs-

tot vairākos simtos sīku uguntiņu. Tās tecēja pa sienām un jumtu, ielenkdamas Taņu un Vaņu.

Sapratusi, ka bumbu vada Zobrāvēja, Taņa pacēla roku ar gredzenu un izkliedza iemidzināšanas buramvārdus:

- Pundus krācundus!

Zaļā dzirksts aiztraucās pie Zobrāvējas, bet viņa paguva ietīties savā oranžajā apmetnī. Dzirksts pārslīdēja pāri apmetnim un trāpīja Katjai Kioskovai. Katja nožāvājās, miegaini nočāpstināja lūpas un gar sienu noslīdēja zemē.

Zobrāvēja norūpējusies noliecās pie meitenes. Skolotāja izskatījās izbrīnījusies, gandrīz vai apstulbusi - bet kāpēc? Nevarēja taču būt, ka viņu tā pārsteidz visparastākie iemidzināšanas buramvārdi, kuru iedarbība ilgs nieka pāris stundu?

Bet prātošanai vairs neatlika laika. Liesmojošais lociņš arvien uzstājīgāk rādīja uz aku.

- Ātrāk! Bēgsim uz turieni! - Taņa uzsauca Vaņam.

Ugunīgā kūniņa viņiem apkārt kļuva arvien blīvāka. Viņi

ielēca akā - vispirms Vaņa, tad Taņa un akmens zivs ar skaļu čērkstoņu atgriezās savā iepriekšējā vietā, nošķirot viņus no Zobrāvējas un bīstamās bumbas.

Nokļuvusi akā, Taņa juta, ka viņu sagrābj dzeldīgs virpulis. Viņa pūlējās atgrūsties ar rokām un peldēt, bet tas nebija iespējams. Straume vispirms rāva viņu lejup, tad strauji sagrieza sāņus, bet tad nez kāpēc sāka vilkt augšup, kur dejoja un lēkāja sudrabainām zivtiņām līdzīgi bur-bulīši. Taņas apziņā viss bija sajaucies, garām ņirbēja nepazīstamas, ņirdzīgas sejas. Viņai šķita, ka virzās pa šauru kanālu, kurš, ik pa mirklim sazarodamies, met iepriekš neparedzamas cilpas starp Tibidohsas biezajiem mūriem. Pat “momentānā apsviediena” mirklī viņa nebija piedzīvojusi neko tamlīdzīgu.

Viņai sāka trūkt gaisa. lai saglabāto savaldību, Taņa mēģināja skaitīt, bet skaits nojuka jau pie “astoņi”. Gandrīz zaudējusi samaņu, viņa pēkšņi tika izgaista augšpusē. Aizgūtnēm kāsēdama, Taņa gulēja uz aukstas akmens plāksnes. Pa labi un pa kreisi stiepās divas vienmērīgas baku kolonnu rindas. Aiz malējās kolonnas šūpojās piekaramais tilts. Tā čīkstoņā varēja saklausīt bezspēcīgu niknumu: Taņa jau atradās viņpus.

“Izgaistošais stāvs! Esmu iekļuvusi Izgaistošajā stāvā!” atskārta Taņa.

Viņa grīļodamās pieslējās kājās. Kaut gan drēbes joprojām bija sausas, viņu kratīja drebuļi.

- Vana! Vana! - viņa sauca. Taču atsaucās tikai vārga atbalss. Kalsnais puisēns dzeltenajā krekliņā bija pazudis. Atcerējusies kanālu sarežģītās ejas, Taņa saprata, ka Vaņu, kurš bija ielēcis akā pirms viņas, straume aiznesusi kādā no sānu atzariem.

Toties lociņš, kas akā bija apdzisis, dīvainā kārtā joprojām atradās Taņai rokā. Lūk, ko nozīmē pūķbolā iegūtā pieredze! Kūleņodama pa straumi, Taņa tomēr nebija izlaidusi lociņu no pirkstiem.

Tagad tā gals izliecās un neatlaidīgi rādīja tiltiņam pretējā virzienā. Sagatavojusies ik mirkli izšķilt dzirksti no sava gredzena, Taņa soļoja gar kolonnām. Viņa jau varēja saska-

tīt, ka garās, šaurās zāles tālākajā galā kaut kas melnē. Neizprotamais, tumšais plankums īpaši izcēlās uz balto akmens plākšņu fona.

Pēkšņi turpat blakus atskanēja guldzoši smiekli un taisni no grīdas lēnām izslējās pretīgs kuprainis ar punai-nu galvu.

- Rēgu Karalis! - pūlēdamās atcerēties atgaiņāšanas buramvārdus, iekliedzās Taņa. Nu kāpēc tieši kritiskajos mirkļos viņai viss izskrien no prāta?

Šaurā krupja mute sašķobījās smaidā.

- Aha! Pazīsti gan. Vai aizmirsi, kas jāsaka? Nekas, neuztraucies: es nebūšu tas, kurš tevi nonāvēs. Šī nav mana diena. To izdarīs citi. Bet es pievākšu tavu dvēseli, kad tā būs šķīrusies no miesām.

- Viņa no tām nešķirsies! - iesaucās Taņa.

- Tur nu tu kļūdies. Šķirsies gan, turklāt pavisam drīz. Uz redzēšanos līdz brīdim, kad būsi mana verdzene!

Kupraiņa apveidi izplūda. Smalka netīras miglas strūkliņa iesūcās grīdas plaisā.

- Kāds mīlīgs večukiņš! Nekad nepalaiž garām iespēju pasacīt labus vārdus! - nomurmināja Taņa, ar zābaka purngalu iesperdama plaisā ceļā pagadījušos akmeni.

- Še tev dāvaniņa no verdzenes! - viņa nokliedza, aizraidīdama līdzi akmenim dažas dzirkstis.

Plaisā kāds sašutumā iekvakšķējās. Šķita, ka Taņas nākamais saimnieks nupat ticis pie puna uz sava rēgainā paura.

Ugunī nomelnējušais lociņš Īrija izstiepies taisns kā bulta. Nospriegotā stīga klusītēm dunēja. Lociņš mudināja Taņu doties uz priekšu. Tas rādija tieši uz melno plankumu. Pienākusi tuvāk, Taņa atklāja, ka plankums īstenībā ir liels, ideāli precīzs kubs, kura skaldnes veido seši spoguļi.

Ielūkojusies tuvākajā spogulī, Taņa sava atspulga vietā redzēja tikai melnu tukšumu. Tad spogulī iemirdzējās sīka uguntiņa, un meitene ieraudzīja, ka viņai pretī no kuba dziļumiem izpeld laiva, kurā sēž dzeltenā vecene.

No rumpja atcirstajās rokās vecene turēja tievu, brūnu sveci. Vecenes tukšie acu dobumi lūkojās tieši Taņai sejā.

- Beidzot esam sastapušās! Ilgi gan vajadzēja tevi gaidīt! - nošņāca pazīstama balss.

Taņa atlēca atpakaļ. Viņai kļuva baisi.

- Sērga del Torte! Bet tu taču esi mirusi!

Vecene nošņirkstināja zobus.

- Diemžēl tā ir. Tu izlaidi brīvībā titānus, un tie mani sašķaidīja. No manas miesas nepalika pāri itin nekas, bet kaulus aiznesa un apglabāja purva nīgrji. Tas, ko tu tagad redzi, ir tikai nožēlojams atspulgs. Bet bojā es neaizgāju. Mans uzticamais kalps Rēgu Karalis atnesa manu dvēseli šurp, uz Melno Kubu, un palaida sešu Tukšuma Spoguļu krustpunktā. Jūs visi domājat, ka šeit ir tikai Izgaistošais stāvs, taču īstenībā šī ir absolūtās burvestības mājvieta. Šī ir pēdējā haosa saliņa visā Tibidohsā, un vara šeit pieder vienīgi man. Senvīrs daudzreiz pūlējās šo vietu iznīcināt, bet viss bija velti. Tagad Senvīra vairs nav, bet es joprojām esmu! Es joprojām dzīvoju! Es - Sērga del Torte, haosa valdniece!

Taņa dziļi ievilka elpu. Firmās bailes, ko viņa bija izjutusi, ieraugot Sērgu, jau sāka pāriet. Pamazām viņā atmodās naids pret derdzīgo veceni, kas bija noslepkavojusi viņas vecākus.

- Ir nu gan, par ko līksmot! Kas tu par haosa valdnieci? Tu esi nulle, tukša vieta! Tavs haoss ir ieslodzīts Tibidohsas pagrabos un nekad neizrausies no turienes laukā. Un tu pati eksistē tikai šā Kuba iekšienē. Jā, tu esi nekas, tevis nav! -Taņa kliedza.

Vecene atieza muti nejaukā smīnā.

- Jā, es varu dzīvot tikai šai Kubā! Man nav ne mana agrākā burvju spēka, ne iespējas izkļūt no šejienes! Es varēju kļūt par rēgu, kā to grilrēja Rēgu Karalis, bet tu iztraucēji. Nekas, tā ir pat labāk. Rēgam nebūtu viegli paveikt to, ko esmu nodomājusi...

- A, tātad tu biji paredzējusi ierasties Vecgada naktī! Lūk, par kādu rēgu runāja Karalis! - Taņa atcerējās, ko bija teicis pretīgais kuprainis, kad viņa ar saviem burvju vārdiem lika viņam aizvākties.

-Jā, tai vajadzēja būt man! Bet tu neļāvi izgaist tai niecībai - Neizārstētajai Dāmai -, un es nevarēju ieņemt viņas vietu. Toreiz tu nostājies man ceļā, un pēc tam tu man aizšķērsoji ceļu, kad pūķa asinis bija ataicinājušas manu garu un mani spēki jau sāka atgriezties... - naida pilnā balsī teica Sērga del Torte.

- Dzelksnis Niknaiņa kaklā!

-Jā, tā atkal biju es, un atkal tu iztraucēji... Лк, cik stipri es tevi neieredzēju, kādus lāstus sūtīju pār tevi, bet tas neko nelīdzēja, jo mans bijušais spēks bija pārgājis pie tevis. Vēl joprojām nesaprotu, kā tas varēja notikt. Parasti ir tā, ka spēks izvēlas savam bijušajam īpašniekam līdzvērtīgu burvi, bet tu, nenozīmīgais meitēn, taču nevari būt man līdzvērtīga. Droši vien tu gluži vienkārši patrāpījies tuvumā.

Galvaskausa acu dobumos sāka šaudīties niknas liesmas. Izkaltušās rokas stiepās pēc Taņas un bezspēcīgi atdūrās pret stikla virsmu.

- Nu nekas, labi vien ir, ka tā noticis! - čērkstēja Sērga del Torte. - Vari mani apsveikt! Drīz man atkal būs ķermenis! Lielisks, jauns ķermenis, ļoti spēcīgs un veikls! Es kustināšu sava ķermeņa rokas, staigāšu ar tā kājām, skatīšos ar tā acīm, elpošu ar tā plaušām. Vēl tikai jāizpurina no mana jaunā ķermeņa tā līdzšinējā dvēsele. Jā, un dvēseli es kā kaulu pametīšu savam uzticamajam sunim Rēgu Karalim. Pēdējā laikā nabadziņš staigā tāds nobēdājies, trūkst jaunu upuru.

- Kur tad tu dabūsi to ķermeni? - Taņa neticīgi vaicāja.

Sērga skaļi iesmējās. Varēja manīt, ka viņu iepriecina

meitenes neattapība.

- Neuztraucies, man nemaz nevajadzēs pašai iet tam pakaļ. Mans jaunais, jaukais ķermenītis pats atnācis pie manis. Vai gribi uz to palūkoties? Varbūt tu kaut kur jau esi to redzējusi?

Sērga noknakšķināja pirkstus. Spoguļa tumsa pašķīrās, un Taņa ieraudzīja tajā savu bālo, saviebto seju un tumšos matus.

- Nu, kā tev patīk mans jaunais ķermenis? Tā nekas, vai ne? - parādījusies otrā spogulī, apvaicājās Sērga.

- Bet tas taču ir mans ķermenis! - Taņa gandrīz vairs nepazina savu aizsmakušo balsi.

- Vairs ne uz ilgu laiku, - Sērga viņu mierināja. - Un nevajag nervozēt. Es negribu, lai manam jaunajam ķermenim uznāktu sirdslēkme. Pret to jāizturas saudzīgi. Vai tagad tu visu saproti, tu - naivuļa burvja stulbā meita? Kāpēc tev elpa raustās kā pārbiedētam kucēnam? Vai tad vēl nav skaidrs, ka spēlē tu esi zaudējusi?

Sērga atkal noknakšķināja pirkstus. Taņas atspulgs savilka seju zobgalīgā grimasē un pamāja ar roku.

- Es neatdošu tev savu ķermeni! Tu nespēsi man to atņemt!

- Es? Mazulīte Grotere, paliec jel rāma! Es it neko netaisos tev atņemt! - sēca Sērga del Torte. - To izdarīs mani kalpi, mani mīļie zombiji. To man ir trīs - cits par citu labāki. Ja es kādam no viņiem pavēlēšu pārgrauzt tev rīkli vai pat nocirst sev pašam kāju, pavēle tiks izpildīta bez kavēšanas. Savas gribas katram no viņiem palicis ne vairāk par tējkaroti. Visi trīs - tikai katrs savā laikā - viņi pieļāva vienu un to pašu kļūdu, mēģinādami iznīcināt manu spoguļku-bu... Nožēlojamie aplamnieki, viņi taču nevarēja apjēgt, ka es pati atmānīju viņus uz stāvu. Bez manis viņi nemūžam neatrastu ceļu šurp. Tikai tas viens vājprātīgais rēgs zināja ceļu, bet viņu aiznesa Rēgu Karalis... Viņš taču ir ļoti simpātisks, vai nav tiesa? Mans kuprainis ar krupja mutīti, kurā viņš iebāž dvēseles.

Sērga del Torte pētīgi palūkojās uz Taņu.

- Ja vēlies, es varu tevi ar viņiem iepazīstināt. Bet vispār jau tu viņus pazīsti sen... Ei, jūs tur! Nāciet pa vienam šurp!

Sērga del Torte aicinoši noknakšķināja sausos pirkstus. No baltās kolonnas atdalījās kāds stāvs... Vai tiešām tā bija docente Gorgonova, tērpusies garā, oranžā apmetni? Viņas vaļā atlaistie mati šņāca kā čūskas un stiepās klāt Taņai.

- MEDŪZIJA! - Taņai izlauzās pārsteiguma kliedziens.

- Kā tad, ka viņa! - dzeltenā vecene apliecināja. - Otrā svarīgākā persona Tibidohsā, visu mošķu bieds, docente Me-dūzija Gorgonova. Man bija svarīgi dabūt tieši viņu, un es viņu dabūju... Kad viņa aizgāja uz bibliotēku pie džina Abdullas, Rēgu Karalis veiksmīgi piebīdīja viņai pa tvērienam pergamentu ar senu kaiti. Es pati to uzzīmēju, kad biju vēl dzīva. Un kartē... protams, tur bija parādīts ceļš uz šejieni, uz Izgaistošo stāvu. Tomēr pat ar visu kaiti, saprazdama, ka vajag atbīdīt sāņus akmens zivi, Medūzija nebūtu varējusi pie manis nokļūt, ja es nepagrieztu maģisko straumi pareizajā virzienā. Citādi viņa, tāpat kā jebkurš cits, kam ienāktu prātā bāzt šeit savu degunu, aizietu bojā strupceļā.

- Bet Medūzija... Kāpēc viņa nespēja tevi pieveikt? Viņa taču ir tik varena burve... - mulsi murmināja Taņa, pūlēdamās saskatīt nekustīgajā, gluži kā ledū kaltajā Gorgo-novas sejā kaut kripatiņu līdzjūtības.

- Jā, es uzņēmos risku. Medūzija gandrīz sadedzināja manu kubu. Viņai tik ļoti gribējās mani iznīcināt... Taču, kā redzi, nekas viņai neiznāca. Es uzvarēju, nobūru viņu ar zombiju zintēm un ieguvu ļoti derīgu sabiedroto. Vai ne, Medij, tu taču esi mana sabiedrotā? - maigi vaicāja Sērga del Torte.

- Jā, saimniec. Ja vajadzēs, es atdošu par tevi savu dzīvību, - kā atbalss atsaucās Medūzija. Viņas milzīgās acis šķita pavisam tukšas.

Pēkšņi Taņai plaukstā kaut kas iešņācās. Lociņš bija pārvērties par čūsku un centās ap vīt ies ap viņas rokas locītavu. Meitene iekliegusies aizsvieda lociņu prom. Odze žigli aizslīdēja pa grīdu uz savas saimnieces pusi. Medūzija pie-tupās un pastiepa plaukstu odzei pretī. Čūska ielīda viņas piedurknē. Docente Gorgonova izskatījās mazliet dzīvāka nekā pirmajā mirkli. Droši vien Sērga del Torte, gan neizlaižot zombiju no savas gribas žņaugiem, tomēr bija izlēmusi piešķirt tam nedaudz brīvības.

- Ļoti mīļi, ka paķēri līdzi manu čūskiņu! Man viņas tik ļoti pietrūka! No visām manām čūskām šī ir visattapīgākā. Tieši tāpēc jau es sadedzināju tavu veco lociņu, lai varētu iesūtīt pie tevis šo spiedzi, - ņirdzīgi teica Medūzija.

Taņa nodrebēja. Viņas delnu atkal apsvilināja toreizējā sāpe.

- Tātad... tur pie truloīdiem uz jumta! Bet es domāju, ka Zobrāvēja...

Medūzija iesmējās.

- Ko tu neteiksi! Zubija uz jumta! Tas nu gan būtu varens skats! Tā vista, viņa taču uzreiz nogāztos lejā, jo baidās no augstuma. Nē, uz jumta stāvēju es. Tādēļ uz veselu dienu biju spiesta pamest Tibidohsu. Pateicu Sardanapalam, ka man neizturami sāp galva, aizgāju uz magpunktu, apgūlos tur, tad aizbarikādēju durvis un izkāpu pa logu. Nemaz nebija tik vienkārši divreiz apmānīt pasauļu pārejas Zinti, lxrt galā es tiku. Pat Neslavini neradās nekādas aizdomas. Viņš tikai nobrīnījās, ka kupidoni laidelējas biežāk nekā parasti. Tavām gaitām visu laiku sekoja Beigtais Grifs, tāpēc nebija pārāk sarežģīti notrāpīt brīdi, kad tu lidosi garām jumtam. -Acis piemiegusi, Gorgonova lūkojās uz Tapu. - Un tu gluži veltīgi drebinies. Vari man ticēt - nekas tev nedraudēja. Ja es no visas tiesas būtu gribējusi tevi nonāvēt, tad izdarītu to, izmantojot pamatīgākus buramvārdus. Bet man tikai vajadzēja, lai tu paliec bez lociņa. Mana dāvana taču tevi iepriecināja, vai nav tiesa?

- Bet es varēju nosisties! - Taņa iekliedzās.

- Nositusies tu nebūtu pat tad, ja nomestu lociņu. Vari man ticēt, es to nepieļautu, - Medūzijas balsī skanēja pārliecība. - Mums nebija vajadzīga tava nāve. Nu padomā pati: ja es tā gribētu, tad mana čūska naktī tevi sadzeltu un tu nomirtu baismīgās mokās, pietūkusi kā kolonna. Bet saimniecei vajadzēja tavu ķermeni, tavu dzīvo ķermeni. Tu ne iedomāties nevari, kā es nopūlējos, lai pasargātu šo jauno ķermeni no bojājumiem spēlē pret babajiem.

Taņu kratīja drebuļi. Viņu pārņēma naids un pretīguma sajūta. Viņa atcerējās, kā pūķbola spēles laikā vairākkārt bija licies, ka lociņš patvaļīgi dod pavēles kontrabasam. Izrādījās, ka lociņu - pareizāk, čūsku - vadījusi Medūzija.

- Tātad tas, ka es tik labi spēlēju...

Docente Gorgonova piekrizdama pamāja.

- Par to vari pateikties man. Es izmantoju ļoti smalku pastiprinājuma burvestību. Pat Sardanapals nespēja to pamanīt, kur nu vēl tas idiots Amats ar saviem primitīvajiem talismaniem... Bet šo to paveici arī tu pati. Tā, piemēram, “momentāno apsviedienu” spēles beigās. Un abas bumbas ari iemeti tu, tāpēc nevajag domāt, ka visa spēle ir tikai mans nopelns. Jāatzīst, tev ir zināma prasme...

- Bet dzelksnis Niknaiņa kaklā? Vai to ari iedūrāt jūs? -vaicāja Taņa.

Medūzija noliedzoši pakratīja galvu.

- Nē. Ks tikai aptinu dzelksni ar “Galdiņ, aizsargājies!”, lai netīšām pati sevi nesavainotu, un iznesu to laukā no Izgaistošā stāva. Starp citu, šo galdautu pēc tam atrada tavs draugs, un viņam radās aizdomas. Viņš sāka pa naktīm blandīties gar akmens zivi.

- Bet kā tad dzelksnis?

- Dzelksni es atdevu kādam citam. Otram zombijam, kuru pēc saimnieces pavēles pati atvilināju šurp. Naktī, izmantojot to pašu saimnieces zīmēto karti. Visi uzķeras uz tik vienkārša āķa, nudien garlaicīgi! Divatā mēs viņu ātri vien pieveicām. Viņš pat nepaguva uzstādīt maģisko barjeai. Viņš, tas otrais zombijs, ir tas, kurš pēc tam iedūra dzelksni, -Medūzija skaidroja.

Viņa neko necentās slēpt, un nebija jau arī nekādas vajadzības kaut ko noklusēt. Ar vienu desmito daļu no viņas burvju spēka taču pietiktu, lai Tapas Groteres dvēsele uz mūžu šķirtos no miesām.

- Bet Niknainis... kāpēc viņš nesaplosīja to zombiju? -iesaucās Taņa.

- Ak, tā bija mana lieliskā izvēle! Es visu nekļūdīgi izskaitļoju! - sarunā iejaucās Sērga del Torte. - Iedomājies tikai, manam otrajam vergam piemīt iedzimtas spējas sapras-ties ar dzīvniekiem. Savulaik viņš pat nodarbojies ar veterināro maģiju... Ņēmās ar ugunsputniem, ar kentauriem, ar nārām - ar visādiem ķēmiem... Niknainis, kad bija vēl mazs pūķulēns, viņu taisni vai dievināja. Un nekādi nevarēja iedomāties, ka viņš ņems un iedurs šim kaklā dzelksni. Tik labs draugs!

- Tararahs? -- Taņa nespēja ticēt dzirdētajam. - Vai tiešām Tararahs? Nav tiesa!

- Лк nē! Tararahs tas nebiji Dzelksn’ iedur’ es! - atskanēja pazīstama, šļupstoša balss, un Taņa ieraudzīja profesoru Blaktu.

Viņa nesaprata, no kurienes profesors uzradies. Droši vien bija slēpies aiz kuba.

- Es lab’ pret jums izturējos, Grotere. Es pat liku jums lai.'»’ atzīm’ savā priekšmeti Bet jūs atmaksāj’ ar nepateicībl Jūs izrāv’ no Niknaiņ’ kakP manu dzelksn’, ar kuru es gri-bēj’ izsaukt savas saimnieces gar’ no šitā liel’ spoguli - tuvodamies Taņai ar savām līkajām kājelēm, pārmetoši teica profesors.

Viņa senlaicīgais gredzens ļauni sprakšķēja, gan pa vienai, gan pa pāriem izšķildams sarkanas dzirkstis, kas aizsvilināja grīdu zem meitenes kājām.

Taņa kāpās atpakaļ, līdz viņas mugura atdūrās pret kolonnas auksto marmoru.

- Tad tāpēc atlants toreiz uzmina jums virsū! - Taņa pēkšņi kaut ko atskārta.

- Kā jūs to zināt? Ak jā, es saprati Jūs taču fēl nebij’ aizbraukus’ pie tailoīdl Nē, toreiz es nebij’ saimnieces kalps!

Es tikai nākt’ klejoj’ pa Tibidohs’ un meklēj’, kā nokļūt uz Izgaistos’ stāv’. Toreiz Medūzija fēl nebij’ man’ atradīts’ un atvedus’ šurp. Es negribēj’ dedzināt luktur' un muļķ’ atlant’ mani neredzēj’...

Profesors Blakts saviebās, kā mocīdamies zobu sāpēs.

- Nu fiss, meiten’, tagad tev beig’! Es taisīs’ paf-paf! -viņš paziņoja.

Blakts cēla augšup pirkstu ar gredzenu. Cenzdamās aizsteigties viņam priekšā, Taņa izšķīla dzirksti no sava gredzena, bet zombijs ar apmetni to atvairīja. Tad Blakts notēmēja un raidīja savu dzirksti. Tā pašāvās garām pavisam tuvu Taņas vaigam, apsvilinot ādu. Kolonna ieplaisāja. Marmora drupačas bira lejup. Taņa tikko paguva atlēkt malā.

- Muļķis tāds, tu gandrīz nospiedi skuķi! Neuzdrīksties savainot manu jauno ķermeni! Tas man vajadzīgs vesels! Tūlīt pat atkāpies! - izkaltusi vecene Melnajā Kubā kļuva nikna.

Profesors Blakts sarāvies kāpās atpakaļ kā nopērts suns. Skaidri varēja redzēt, ka viņam ārkārtīgi gribas taisīt “paf-paf!”, tomēr neklausīt saimnieci viņš neuzdrīkstējās.

Šķita, ka Sērgas del Tortes mirusī balss aizpilda visu Izgaistošo stāvu.

- Pienāc man tuvāk, Grotera meita! Nebaidies! Vēl minūtes piecas vai desmit tu varēsi padzīvot. Kamēr es nebūšu devusi pavēli, mani zombiji tevi neaiztiks.

Taņa gausi tuvojās Kubam. Visiem spēkiem viņa centās novilcināt laiku un sakopot domas. Varbūt, vairoties no dzirkstīm, līkločiem skriet uz tiltiņu un tālāk lejup pa Lielā torņa pakāpieniem pie ciklopiem? Tomēr nē, Taņa pārāk skaidri atcerējās, kas notika ar Neslavja mantiju. Tiltiņam pāri viņa netiks.

Turklāt vēl viens jautājums bija palicis bez atbildes. Tas jau sen nedeva Taņai mieru.

- Jūs taču jau gaidījāt mani šeit, Izgaistošajā stāvā, vai ne? Kā Medūzija un Blakts varēja zināt, ka es ieradīšos taisni šonakt? Vai to paziņoja lociņš? - viņa vaicāja.

Sērga del Torte brīdinoši pakratīja pirkstu.

- Nē. Lociņš bija tikai pavadonis, lai tu - hi-hi! - nenomaldītos un laikus atvestu pie manis savu simpātisko ķermeni. Bet šurp uz stāvu tevi atvilināja pēdējais no maniem kalpiem. Lai viņu paverdzinātu, man pat karti nevajadzēja izmantot, viņš jau tāpat visu laiku grozījās tepat tuvumā. Pietika likt akmens zivij īstajā brīdī izkustēties no vietas, un to izdarīja profesors Blakts, īstajā brīdī iedarbinādams mehānismu. Starp citu, šis trešais kļuva par zombiju tikai pirms pāris dienām, tieši pirms jūsu idiotiskās spēles ar pūķiem un lidojošām bumbiņām. Nesaprotu, kas vietējiem dumiķiem tā patīk tai pflķbolā? Kad būšu kļuvusi par Tibidohsas pa-vēlnieci, atvērusi Baisos vārtus un pasviedusi haosam Sar-danapalu, nekāda pūķbola vairs nebūs, to es apsolu, - teica Sērga del Torte. - Bet tagad, kamēr vēl neesi nodota Rēgu Karaļa verdzībā, palūkojies uz manu trešo “dēliņu”. Hi, kalp, nāc šurp!

Taņa dzirdēja sev aiz muguras soļus. Viņa pagriezās un skaļi iekliedzās. Pat skolotāju negaidītā nodevība nebija viņu tā satriekusi.

Pazīstamais dzeltenais krekliņš kā maiss karājās uz kalsnā auguma, bet acis - zombi ja acis - skatījās Taņai gluži vai cauri. Kā gan viņa līdz šim nebija to ievērojusi! Būtu varējusi uzminēt jau toreiz, kad viņš sāka apmelot Babu Ja-gunu. Tātad Vaņa ari iekļuvis Izgaistošajā stāvā. Nav spējis turēties pretī kārdinājumam un paciemojies šeit naktī pirms pūķbola spēles! IJn atgriezies kā paklausīgs, Sērgai del Tortei padevīgs zombijs!

- Nu kā tu varēji, kā? - sauca Taņa ar asarām acīs. ■

- Esmu savas pavēlnieces kalps, - nedzīvā balsī teica Blēdovs.

-Tu taču Sērgu ienīdi!

- Es kļūdījos. Tagad esmu savas pavēlnieces kalps, -Vaņa atkārtoja.

- Tā tas ir. Mans kalps un vairāk nekas. Bet nenosodi viņu pārāk bargi. Zombijs ir zombijs. Viņš samaksāja par savu ziņkārību. Tici man, tavs draugs pretojās manām burvībām daudz pamatīgāk nekā Blakts un pat Medūzija. Viņam ārkārtīgi negribējās kļūt par nodevēju. Bet senā maģija ir senā maģija. - Sērga del Torte smīnēja.

- Bet kā tad Zobrāvēja? Un Kioskova? - Taņa izmisīgi ķērās pie pēdējā salmiņa. - Ja šie trīs ir zombiji, kura pusē tad ir viņas? Mēs taču vēl nupat cīnījāmies ar viņām! Un viņām no acīm plūst zila gaisma!

- Kārtējā muļķība! Visparastākā vīrusu burvestība un it nekas vairāk. - Sērgas del Tortes balsī jautās nicinājums. - Šīs abas idiotes nodarbojās ar eksperimentiem pamestajā darbnīcā. Viņas izmēģināja aizliegtus buramvārdus, un tad

ar viņu acīm arī notika tās aplamības. Ja viņas vērstos pēc palīdzības pie Sardanapala, viņš tās izdziedētu piecās minūtēs. Bet šīs zaķapastalas baidījās.

- Bet es taču pati dzirdēju, ka viņas norunāja nākamajā naktī iekļūt akadēmiķa kabinetā! Ar kinžalu!

- Iekļūt kabinetā - jā, protams. Bet viņas negrasījās nevienu nogalināt. Sardanapala kabinetā glabājas sens talismans, kas atbrīvo no visiem nolādējumiem. Viņas neuzdrīkstējās palūgt akadēmiķim talismanu, jo tad viņš uzzinātu, ka viņas bijušas darbnīcā, kurā jau Senvirs aizliedza spert kāju. Tāpēc Zubija nolēma ielavīties Sardanapala kabinetā nakti, kad tur neviena nav. Bet kinžalu viņas gribēja paķert līdzi katram gadījumam - ja nu sastaptos ar zelta sfinksu. Atklāšu tev noslēpumu: sfinksu iemidzina tikai gaismas zibšņi uz metāla...

>

- Kāpēc tad Zobrāvēja un Kioskova mums uzbruka?

- To vajag jautāt man! - sarunā iejaucās Medūzija. - Es, nojauzdama, ka šonakt jūs būsiet pie akmens zivs, iestāstīju viņām, ka īstie zombiji esat jūs. Cerēdama jūs notvert, Zubija sagudroja to aplamo triku ar sasaldēšanas bumbu. Tas mums lieliski noderēja. Vienā rāvienā tikām vaļā no nevajadzīgiem lieciniekiem - no Baba Jaguna un Veras Papa-gailes. Turklāt tu vēl pamanījies iemidzināt Kioskovu. Vam iedomāties, kā Zobrāvēja brīnījās. Dzirkstij, kas atsitās pret viņas apmetni, taču vajadzēja apdzist, bet tā atlēca un turklāt precīzi trāpīja mērķī...

Sērga del Torte bija kļuvusi nepacietīga. Viņa piecēlās, aizpildot vienlaikus visus spoguļus.

- Labi. pietiks pļāpāt. Man vajadzīgs viņas ķermenis! -viņa pavēlēja.

Pirms Taņa paguva attapties, profesors Blakts, Medūzi-ja un Vaņa jau bija ielenkuši viņu ciešā lokā, paceldami rokas ar gredzeniem. Taņa pūlējās izrauties, bet juta, ka nespēj ne pakustēties. Viņas augums bija gluži kā no koka. Zombiju nekustīgie skatieni un gredzenu burvestība turēja viņu uz vietas.

- Tas ari viss, - teica Sērga. - Tagad viena dzirksts taisni pieres vidū, īsas izraidīšanas zintes - un tava dvēsele pametis ķermeni, atbrīvojot to man... Лк jā, aizmirsu pavaicāt - cik bieži tu tīri zobus? Nevēlies atbildēt? Nekas, gan jau pati tikšu skaidrībā. Ķerieties pie darba, mani zombiji!

Profesors Blakts derdzīgi pasmīnēja, gatavodamies izšķilt dzirksti. Lai neredzētu uzliesmojumu, Taņa aizmiedza acis. Bet tad Sērga del Torte iekliedzās:

- Stop, es pārdomāju! Lai to izdara puišelis! Ne jau katram ir tā laime iet bojā no labākā drauga rokas.

Blakts negribīgi pakāpās sāņus, palaizdams savā vietā Vaņu. Jaunais zombijs pacēla roku. Viņa gredzens bija pavisam aivu pie Taņas pieres. Zem acīm Vaņam vīdēja tumši loki, vaigi bija iekrituši.

- Tu tagad nogalināsi mani? Vai vēl atceries savu vēstuli ar nosvītroto rindiņu? Vai atceries? Vai tu domā, ka es to nevarēju salasīt? - Taņa vaicāja.

Vaņas roka nodrebēja.

- Esmu savas pavēlnieces kalps, - viņš teica.

Taņai nez kāpēc nemaz nebija bail. Pēkšņi viņai viss kļuva vienaldzīgs. “Labāk jau Vaņa nekā “mazais Blaktēns” ar savu paradumu grauzt kāju nagus. Interesanti, vai viņš tos joprojām grauž?” minēja Tapa.

Pa Vaņas netīro vaigu noritēja asara, atstādama aiz sevis baltu vadziņu. Tātad kaut kur viņā vēl bija dzīvs senais draugs. Bet gredzens joprojām tikpat neatlaidīgi tēmēja uz Taņas pieri.

- Vai esi gatavs? - vaicāja Sērga del Torte. - Piebeigsi viņu uz “trīs”. Viss skaidrs? Viens... divi... Galon tevis паи!!!

- Dzirkstus frontus! - iesaucās skanīga zēna balss.

Izlēkusi no Vaņas gredzena, žilbinošā cīņas dzirksts iezvēla pa degunu profesoram Blaktam.

Tibidohsas “tumšo” priekšnieks apmulsumā savicināja rokas, iespiedzās un nogāzās uz muguras. Šai mirklī viņš ārkārtīgi līdzinājās krunkainam krupim.

Vaņa pieskrēja pie Taņas un apskāva viņu.

- Es visu atceros, itin visu! Es neatdošu tevi šiem pre-tekļiem!

- Lai nolādētas šīs cilvēku jūtas! Viņš norāvies no mana āķa! - šņāca Sērga del Torte. Viņa palūkojās uz Medūziju. - Zombij, vai tu mani dzirdi?

- Jā, kundze! - atsaucās docente Gorgonova.

- Nogalini puišeli! Nekavējies! Meitēnu neaiztiec! Viņa man vajadzīga dzīva!

Medūzija nāca tuvāk.

- Bēdz! Es viņus aizkavēšu! - Vaņa pastūma apjukušo Taņu aiz kolonnas turpat blakus un pats pieliecies aizskrēja aiz nākamās.

Pēc mirkļa vairākas Medūzijas izšķiltās cīņas dzirkstis ietriecās kolonnā, aiz kuras slēpās Vaņa. Akmeņi bira lejup. Vaņa centās atšaudīties, lx±t viņam nebija pa spēkam pieveikt tāda līmeņa burvi. Profesoru Plaktu viņam izdevās dabūt gar zemi vienīgi tāpēc, ka tas negaidīja uzbrukumu.

Docente Gorgonova bez īpašas piepūles ar savu apmetni atsita visas Vaņas dzirkstis, vienlaikus šķildama savējās. No viņas triecieniem marmors drupa kā cepumi. Viņas gredzens nepacietīgi sprakšķēja, raidot arvien jaunus un jaunus burvju šāviņus.

Vaņu glāba vienīgi tas, ka viņš visu laiku skraidīja un slēpās aiz kolonnām.

- Skrien! Nu ko tu stāvi, skrien uz tiltiņu! - viņš kliedza Taņai. - Un ko tu šauj garām, krokodiliene tāda? Tālskati mājās aizmirsi, vai? Nu, nožāvājies, tēmē!

Medūzija, sašutumā pietvīkusi, kaut ko nomurmināja. No viņas gredzena izlidoja vienlaikus divas dzirkstis. Viena aiztraucās pie Vaņas, novērsdama viņa uzmanību, bet otra pa to laiku nemanāmi aplidoja apkārt kolonnai un ietriecās viņam mugurā.

Vaņa iekliedzās, nokrita un pūlējās aizlīst aiz kolonnas.

- Labs trāpījums! Un tagad piebeidz viņu! - komandēja Sērga del Torte.

Medūzija nesteidzīgā gaitā piegāja pie Vaņas un pacēla gredzenu.

- Tagad tev gals klāt, pienapuika! Manām burvestībām

nav iespējams pretoties. Pacentīšos, lai tu nomirsti ātri... -

viņa teica.

>

Apjautusi, kas tūlīt notiks, Taņa beidzot atguvās.

- Stāvi! Neuzdrīksties viņu aiztikt! Ja ne, es izšķaidīšu tavu saimnieci! - viņa iekliedzās. Izlēkusi no paslēptuves, viņa pacēla roku ar Teofila Grotera gredzenu.

Gredzens bija notēmēts uz Melno Kubu, kura sešās skaldnēs atspoguļojās Sērga del Torte. Medūzija apmulsusi sastinga.

- Ko man darīt, kundze? - viņa vaicāja.

- Es taču teicu: piebeidz puišeli! - Sērga del Torte atkārtoja pavēli. - Bet nē, pagaidi! Lai viņa šauj pirmā, tā būs pat labāk.

Taņa jau gribēja izšķilt dzirkstis, bet pēkšņi sajuta asu šaubu dūrienu. Kāpēc Sērga vēlas, lai viņa šautu pirmā? Ak jā, spogulis! Kubs taču sastāv no spoguļiem! Vai tas nenozīmē, ka jebkura uz to raidītā burvestība atspoguļosies tajā un atgriezīsies pie Taņas?

Tieši tā arī notiks. Burvestība trieksies viņā no visiem sešiem spoguļiem un pakļaus viņu Sērgai. Vai tas pats nebija noticis ar Medūziju un Blaktu? Šie pieredzējušie burvji, pirmo reizi iekļuvuši Izgaistošajā stāvā, droši vien centās Kubu iznīcināt - un paši padarīja sevi par zombijiem, ieguldot savā triecienā pārāk daudz graujoša spēka.

Varbūt tāpēc Sērga del Torte bija tik pārliecināta par savu uzvaru?

Medūzija skaļi smējās. Profesors Blakts, atjēdzies no burvju dzirksts iedarbības, bija paslējies uz elkoņiem. Uz viņa plikā, rutkam līdzīgā paura rēgojās pamatīgs zilums.

- Ko tu gaidi, kāpēc nešauj? - ņirgājās Sērga. - Pastei-clzies! Uzdāvā man pāris dzirkstellšu! Лк tu negribi? Ei, zom-biji, man apnicis gaidīt! Nogaliniet puiku!

- Ak tev vajadzīga dzirksts? Še, saņem!

Taņa pieskrēja pie sagrautās kolonnas un paķēra marmora gabalu. Tas bija ļoti smags. Labi vēl, ka viņa bija pagrābusi nevis pašu lielāko, bet tādu, ko spēj pacelt. Atvēzējusi akmeni virs galvas, Taņa gāja pie Kuba. Sajūta bija tāda, it kā viņa mestu piparbumbu pūķa nokaitušajā rīklē.

- Nē-ē-ē! Apturiet viņu! Viņai ir akmens! - atspīdot vienlaikus visos sešos spoguļos, mežonīgi iekliedzās Sērga.

Taņai trāpīja uzreiz vairākas Medūzijas un Blakta izšķiltās dzirkstis. Neviena no tām nepaskrēja mērķim garām. Meiteni caururba drausmīgas sāpes. Bet akmeni vairs nebija iespējams apturēt. Aprakstot gaisā plašu loku, marmora atlūznis jau lidoja uz Melno Kubu. Nost ar burvestībām! Kāpēc gan neatgriezties pie senā, visiem tailoīdiem pazīstamā paņēmiena? “Ķieģelis ir drošāks par pistoli. Tas vienmēr ir pielādēts!” Šis teiciens patika tēvocim Hermanim, vislabākās partijas vislabākajam deputātam.

Taņa nokrita zemē. Kritiena laikā viņa sadzirdēja plīstoša stikla džinkstoņu un Sērgas del Tortes šaušalīgo kliedzienu. Pēc tam virs Taņas sakļāvās necaurredzamas tumsas ezers.

Taņa atjēdzās. Visapkārt bija tumsa. Viņa gulēja un nezināja, kur atrodas. Ja nu tāda ir nāve? Vai tiešām viņa jau kļuvusi par Rēgu Karaļa verdzeni un viņš izvēlējies viņai šādu mocību veidu - mūžīgu tumsību? Taņa baidījās pagriezt galvu. Ja nu viņa mēģinās to izdarīt un atklās, ka nekādas galvas viņai vairs nav? Un auguma arī nav? Tikai pēc brīža viņa beidzot saņēmās un pagriezās. Izdevās! Kreisajā pusē neskaidri baloja spilvens. Tas Taņu nomierināja. Tagad viņa zināja, ka guļ gultā. Pakustinājusi rokas, meitene sajuta mīksto pidžamas drānu. Nebija nekādu šaubu: viņa ir dzīva.

Ar grūtībām uzvilkusies sēdus, Taņa aizsniedzās līdz lampai. Iedegās gaisma. Šo istabu viņa nepazina. Uz zema dīvāniņa blakus viņas gultai snauda Babs Jaguns un Vaņa.

Gaisma uzmodināja abus zēnus. Viņi apžilbuši mirkšķināja acis.

- Nē! Kāpēc tu ieslēdzi gaismu? Tu mūs nodosi! - satraukts iesaucās Babs Jaguns, mezdamies izslēgt lampu.

- Nodošu?

- Nu kā tad! Tu taču esi magpunktā. Sardanapals uz visstingrāko aizliedza pie tevis iet. Bet es jau nu zinu, ar kādiem buramvārdiem mana vecmāmiņa aizslēdz durvis. Tā nu mēs šeit ielīdām.

Taņa ar pateicību uz viņu palūkojās. Cik tas ir lieliski, ja tev ir draugi!

- Vai es jau ilgi šeit guļu?

- Trešo nakti. Pāris reižu tu biji atmodusies, bet tikai uz īsu brīdi. Jagei tikko pietika laika padzirdīt tevi ar zāļu novārījumu. Jau otrajā dienā tu sāki atlabt. Bet vēl pāris dzirksteļu - un cauri būtu... Tev paveicās, ka Kubs uzreiz saplīsa! - kautrīgi smaidīdams, teici Vaņa.

- Tas bija izcils blieziens! Ks aizgāju palūkoties! - Babs

Jaguns uzslavēja Taņu. - Ar vienu akmeni saplēst uzreiz sešus spoguļus - tas kuram katram vis neizdotos. Šaubu nav: mana skola!

- Rimsties, lielībniek! - Taņa pasmaidīja, kaut gan tas prasīja piepūli. Galva viņai joprojām plīsa vai pušu, lūpas bija kā no gumijas.

- Kā es nokļuvu magpunktā? Kas mani aiznesa no Izgaistošā stāva? - viņa vaicāja.

- Tevi aizstiepa Medūzija ar Blaktu. Arī mani viņi iznesa, kaut gan es nebiju tik nopietni ievainots. Jau pēc pāris stundām tiku uz kājām, l>et Jage tik un tā piespieda mani veselu dienu novāļāties pa gultu. Ārprāta garlaicība! Labi vēl, ka blakusgultā atkausējās Jaguns. Šausmas, cik daudz ūdens no viņa satecēja! Zobrāvēja arī šo to sajēdz no burvestībām! -Vaņa smējās.

- Bet kāpēc Medūzija ar Blaktu mūs glāba? Viņi taču gribēja mūs nonāvēt. - Nepatīkamās atmiņas lika Taņai noskurināties.

- Gribēja jau gan... Taču ne jau viņi to gribēja, bet Sērga viņus piespieda. Viņi bija tādi paši gūstekņi kā es. Tikai es spēju norauties no Sērgas āķa, 1x4 viņi ne. Kad Melnā Kuba vairs nebija, izgaisa arī ļaunā burvestība. Vai vari iedomāties, kā viņi brīnījās, kad attapās un ieraudzīja, ka atrodas Izgaistošajā stāvā blakus spoguļu lauskām? Medūzija atjēdzas diezgan ātri, bet Blakts... Es pat nobijos, ka viņš sajuks prātā.

- Nebūtu nekāds brīnums. Vai zini, kas šodien darījās garajā starpbrīdī? - Vaņu pārtrauca Babs Jaguns. - Vera Pa-pagaile, uzcirtusies savā smalkākajā blūzē un nomālējusies kā simt pieci tūkstoši indiāņu, visu laiku dzinās Blaktam pakaļ, bet šis slēpās no viņas pa kaktiem... Viņa tomēr atradusi Blakta mīlestības vēstules.

- Vēstules? Vai tad viņš tādas rakstījis? - Taņa negribēja tam ticēt.

Baba Jaguna ausis zobgalīgi ievizējās.

- Protams, ne... Tās uzrakstīja Zārciene. Un nolika tā, lai Vera var atrast. Tu jau zini, kā Kapličovai patīk tādi jociņi.

Taņa vārgi pasmaidīja.

- Starp citu, kā klājas manam kontrabasam? Vai Zārciene vēl nav saskaldījusi to malkā? Viņa jau sen draudēja.

- Lai tik pamēģina! - sašutis izgrūda Babs Jaguns. - Nav jau viņa nemaz tik liela muļķe. Jā, atklāšu noslēpumu -Svilpis O. Lupis sadabūjis tev lielisku lociņu. Tik tiešām lielisku - un pilnīgi noteikti bez jebkādas melnās maģijas. Sar-danapals un mana vecmāmiņa paši pārbaudīja.

- Vai tiešām? - Taņa nopriecājās.

- Kāda mums vajadzība melot? Gribi, tūlīt aizskriešu un atnesīšu. Pa Galvenajām kāpnēm būšu atpakaļ vienā mirklī! - Vaņa pieteicās.

- Pa Galvenajām kāpnēm? Ko tu runā? Tur taču...

Vaņa iesmējās.

- Tu domā Izgaistošo stāvu? Neuztraucies: Neslavis Mel-kulis jau likvidējis visas barjeras un aizsūtījis ciklopus atpakaļ uz sardzes telpām... Tagad tas ir parasts Tibidohsas stāvs. Un nekas vairāk. Visa burvestība bija Melnajā Kubā. Tiesa gan, no tiltiņa joprojām var nozvelties - ja ļoti pacenšas. Bet arī tiltiņš vairs nesvaidās kā jucis.

Vaņa aizdrāzās pēc lociņa, taču tūdaļ pat no gaiteņa atskanēja viņa pārsteiguma kliedziens. Blēdovs ieskrēja atpakaļ istabā un mēģināja aizslēgt durvis, taču nepaguva.

Magpunktā iesoļoja Neslavis Melkulis, Sardanapals, Me-dūzija un Zobrāvēja, bet aiz viņu mugurām rēgojās profesors Blakts, Tararahs un Jage.

Vaņa un Babs Jaguns gribēja palīst zem gultas, bet viņiem neizdevās noslēpties. Iedegās gaisma, un viņos raudzījās daudzi pārmetoši skatieni.

- Lūk, ko mēs šeit atrodam! Blēdovs un Jaguns! Tā jau es domāju! Ielavīdamies magpunktā pie skolnieces Groteres, turklāt vēl nakts vidū, jūs esat izdarījuši ļoti smagu disciplīnas pārkāpumu! Nešaubos, ka tiksiet bargi sodīti! Paliksiet bez vasaras brīvdienām, un profesors Blakts pats personiski izsniegs jums burkas, kurās savākt mūsu pagrabos savairojušās smirdvaboles. Nē, nevis burkas, bet spaiņus! - pieri raukdams, teica mācību pārzinis.

- Neslavi! - Sardanapals viņu pārtrauca.

- Nu ko - Neslavi? - Mācību pārzinis nelikās mierā. - Kā tik kas, tā Neslavis. Man taču vajag kādu atstāt bez brīvdienām vai aizsūtīt trimdā pie truloīdiem? Beigu beigās -vai es esmu mācību pārzinis vai neesmu? No manis vairs nebaidās pat pirmklasnieki!

- Citreiz, Neslavi. Bet šodien ne... Šī mums ir laimīga diena. No rīta tika paziņots, ka pūķbola čempionāts tomēr notiks, un tas notiks pie mums, Tibidohsā! - teica Sardanapals.

- Urrā! - Rabs Jaguns iebļāvās tik skaļi, ka Medūzija aizspieda ausis, 1x4 Jage piedraudēja mazdēlam ar dūri.

- Bet tagad... tagad vēl viena priecīga vēsts. Taņa ir atguvusies! - akadēmiķis Sardanapals nošņauca degunu un padeva zīmi Zobrāvējai.

Zobrāvēja iznāca priekšā, nokremšļojās un svinīgi iesāka:

- Grotere, visu skolas pasniedzēju vārdā es ar prieku pavēstu jums patīkamu jaunumu! Jūs bijāt tik varonīga un tik daudz paveicāt Tibidohsas labā, ka akadēmiķis Sardanapals nolēma piešķirt jums balvu un pieļaut nelielu atkāpi no skolas kārtības noteikumiem...

Taņa paslēja galvu no spilvena. Kaut kas traks! Diez kāda tad būs šī atkāpe no noteikumiem? Varbūt viņai atļaus nepildīt mājasdarbus vai gulēt līdz divpadsmitiem dienā? Tas gan būtu ko vērts!

- No šodienas ar īpašu akadēmiķa rīkojumu galdauts ar rīvētiem rutkiem uz visiem laikiem tiek piešķirts jūsu galdam! - teica Zobrāvēja.

Vaņa Blēdovs ar blīkšķi nogāzās uz grīdas. Akadēmiķis Sardanapals, nospriedis, ka tā ir sajūsmas izpausme, kautrīgi pasmaidīja.

- Nevajag pateikties, nevajag! Rutkos ir tik daudz vitamīnu.

Dmitrijs Jemecs

TAŅA GROTERE UN IZGAISTOŠAIS STĀVS

Redaktore Silvija Silīte Korektore Dace Kapara Operatore Ilona Smirnova Maketētājas Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

Apgāds “Kontinents”,

LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130.

Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s “Paraugtipogrāfija”, LV-1050 Rīgā, Puškina ielā 12. Pasūt. Nr. 23114399.

D. Jemecs

Je 413 Taņa Grotere un Izgaistošais stāvs / No krievu vai. tulk. Amanda Aizpuriete. - R., Kontinents, 2003- - 330 Ipp.

ISBN 9984-27-055-6

Informāciju par šo grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.