Vāverēns Toms un viņa draugi

SLIDOTAVĀ

Kaķēns miks sēdēja istabā uz loga un domāja: kādēļ vajadzīga ziema? Ne­kādi nevarēja sadūšoties iziet laukā.

No virtuves iznāca māmiņa Nura-Mura, kā vienmēr, melnā, kārtīgā tērpā.

- Miku, tev jāsāk pierast pie ziemas…

- Bet, māmin…

- Nerunā pretī! Ja kaķis neaprod ar snie­gu, no tāda nevar iznākt īsts kaķis. Vis­pirms tu iesi līdz dārza stūrim un atpakaļ!

Miks nopūtās un gāja. Nebija vēl aizbri- dis līdz dārza vidum, kad pagriezās atpa­kaļ. Ieraudzījis, ka māmiņas zaļās acis met zibeņus, vēlreiz nopūtās un čāpoja tālāk.

Apstājās pie sava vasaras drauga vardu­lēna Vara mājiņas. Te viss bija kā izmiris. Ķieģeļi pilnīgi ieputināti, dēlītis apsnidzis ar apaļu kalnu kā maizes klaipa mugura.

- Kas Varim nekaiš, guļ kaut kur nolīdis un gaida pavasari. Neviens viņu nedzen ārā aukstā sniegā…

Atgriezies lievenī, Miks trīs reizes skaļi nošķaudījās:

- Apšķī! Apšķī! Apšķī!

- Uz veselībām, - Ņura-Mura novēlēja.

- Māmin, vai es arī nevarētu doties zie- mas miegā kā vardulēns Varis?

- Kaķi neguļ ziemas miegu. Kaķiem ir jānorūdās.

Jau pēc nedēļas Miks labpatikā katru rītu vārtījās baltajā sniegā tā, ka tas putēja uz visām pusēm. Pēkšņi nāca jauns pār­baudījums.

Kādu dienu māmiņa Nura-Mura iznesa melnus zābakus, pie kuriem bija piestip­rinātas slidas.

- Tagad tu esi diezgan norūdījies, jāsāk slidot. Kas neprot slidot, par īstu kaķi ne­var izaugt.

Miks satrūcies skatījās te uz slidām, te uz māmiņu: ?

- Bet es taču… to nu gan es nevarēšu. Kas tas ir slidot?

- Tas ir tā - uzvelc slidzābakus un skrien pa ledu. Vāverēns Toms jau sen to dara.

Degunu nokāris, Miks soļoja uz dīķi un do­māja drūmas domas: - Ja nu ledus ielūst… ja nu atceļā apsaldē ķepiņas… ja nu…

Bet te arī dīķis bija klāt. Tas kā šķīvis gulēja ieplakā, kailu alkšņu ielenkts. Vis­apkārt gar malu čabēja niedres un šūpojās vilkvālītes. Pašā vidū kā spogulis vizēja vā- verēna Toma notīrītais slidlaukums. Un tam visam apkārt sniegi… sniegi… sniegi kā balts tuksnesis.

Un tur jau arī pats vāverēns Toms. Paš­reiz viņš joņoja apkārt slidlaukumam div­desmit piekto reizi.

Vāverēns, ieraudzījis Miku, nobremzēja tik spēcīgi, ka ledus druskas vien sagriezās pa gaisu.

- Sveiks, Tom, es arī atnācu… slidot.

- Sveiks, Mik, es jau labi sen tevi gaidu.

Miks apsēdās uz pusapputināta alkšņa celma, apāva slidzābakus un kāpa no krasta lejā. Līdzko spēra soli uz ledus, katra kāja aizslīdēja uz savu pusi, un Miks kā maiss novēlās. Satrūkās - tūliņ Toms smiesies, tā ka visi piekrastes alkšņi skanēs.

Kā par brīnumu, smiekli neatskanēja, vā­verēns palīdzēja piecelties.

Pamācījis Miku slidot, Toms teica:

- Tagad centies pats.

Saprotams, ka sākumā kritiens sekoja kritienam, taču beidzot Miks tīri labi turē­jās kājās un pat virzījās uz priekšu.

- Kas tad tas?! - vāverēns Toms pēkšņi iesaucās.

Kā no zemes izaudzis, uzkalniņā aiz dīķa parādījās žilbinošs slēpotājs gaiši pelēkā kostīmā: gara sarkanrūtaina šalle plivinā­jās vējā. Veikli izlocīdams cilpas, viņš trakā ātrumā tuvojās dīķim, aiz slēpotāja sa­griezās liels sniega mākonis.

Mikam no brīnumiem pat mute pavērās.

- Tāds trakulis var būt tikai zaķēns Jēkabiņš, - teica Toms.

Un tas arī bija Jēkabiņš. Viņš meistariski nobremzēja pie celma.

- Hallo, Tom! - zaķēns skaļi uzsauca, Miku izlikās neredzam.

- Sveiks, Jēkabiņ! - atņēma Toms un riņ­ķoja tālāk savus apļus.

Jēkabiņš iedūra slēpes sniegā, viens divi apāva slidzābakus, iesvilpās un nākamajā mirklī atradās dīka vidū.

Miks stāvēja, kājas iepletis, un bija aiz­mirsis pat muti aizvērt.

Tad Jēkabiņš sāka griezties uz vienas kājas kā vilciņš, pēc tam atmuguriski veidoja apļus.

- Geniā… - iesaucās Miks, bet tai brīdī Jēkabiņš drāzās viņam virsū. Saprotams, ka pēdējā mirklī zaķēns atlēca sāņus, bet Mikam pietika ar nobīli, un viņš nokrita uz visām četrām.

- Tādās reizēs, mīlīt, jāturas pašam pie savām ausīm, - smējās Jēkabiņš. Tad viņš vaicāja Tomam: - Kas ir tā nelaimes ču- piņa uz slidām?

- Tā nav nekāda nelaimes čupiņa, bet gan mans draugs kaķēns Miks, kas dzīvo krusttēva Mārtiņa mājās, pie mana ozola.

Zaķēns labi zināja, kas tās ir par mājām. Viņam bieži pat sapnī rādījās jauno, skaisto ābelīšu rindas dārza dienvidu malā. Jēka­biņš zināja, ka dziļu sniegu ziemā pasaulē nav nekas garšīgāks par jaunu ābelīšu mizu. Bet pie šā gardā kumosa varēja pie­kļūt reti, jo kā krusttēvs Mārtiņš, tā arī visi citi ābelītes apsēja ar asām skujām. Sākumā zaķēnam nebija nekāda noteikta plāna, tikai nojauta, ka šis acīm redzami panaivais kaķēns, kas dzīvo starp tik skais­tām ābelītēm, kādreiz varēs noderēt.

- Hm… mm… - Jēkabiņš gari novilka. Kā nebijusi nozuda viņa bravūra. Mīlīgs smaids atvēra platos, spēcīgos zobus.

- Var redzēt, ka Miks ir apdāvināts spor­tists, tikai vajadzīgs labs treneris.

Zaķēns pieskrēja pie Mika, palīdzēja pie­celties, laipni sacīdams:

- Iepazīsimies, - zaķēns Jēkabiņš, esmu slavens sportists - gargabalnieks un īsga- balnieks.

- Bet es esmu Miks, atvainojos, ka man iznāca tas kritiens.

Nu bija viena no tām nedaudzajām rei­zēm, kad Jēkabiņam sametās kauns: es nerrojos, bet Miks atvainojas.

Veselu stundu Jēkabiņš mācīja Miku sli­dot, laiku pa laikam atkārtodams: - Nu, vai tu redzi, ka esmu tavs labākais draugs? Vai tu redzi?

Kad pienāca laiks posties uz mājām, Jēkabiņš ieveda Miku niedrēs un kaut ko ilgi čukstēja. Vāverēns Toms to visu redzēja, bet nelikās ne zinis.

Mājup ejot, zaķēna laipnība sasniedza augstāko pakāpi, viņš pakalpīgi nesa Mika slidzābakus.

Kad Toms jau bija prom, zaķēns Mikam teica:

- Ievēro, līdzko satumst, lai šķēres būtu klāt. Vectēvam steidzīgi vajag salāpīt kažociņu.

Kad sāka krēslot, Miks, paņēmis šķēres, aizdrāzās norunātajā vietā pie lielā ozola. Te viņu gaidīja Jēkabiņš.

- Vai atnesi? - viņš čukstēja.

- Atnesu, - Miks, no šīs slepenības no­bijies, drebēja.

- Pagaidi! - pēkšņi no ozola nolēca vāve­rēns Toms.

Kaķēns un zaķēns pilnīgi sastinga.

- Kā tu domā, Jēkabiņ, vai tas ir labi - otru apmānīt?

- Es… es… vectēvam… kažociņš caurs…

salst… - stostījās zaķēns.

- Tu domā, ka es nezinu, kas tie par vec­tēva kažociņa caurumiem? Tu gribēji pār­griezt auklas, ar kurām piesietas skujas, lai pēc tam varētu apgrauzt ābelītēm mizu.

Miks šausmās gandrīz paģība. Ak tad tāds ir viņa jaunais sirdsdraugs?!

Bet zaķēns nepadevās.

- Vai tu gribi, lai nomirstu badā? Redzi, cik dziļi sniegi un viss vēl apsalis ar cietu garozu. Kur lai ņem ēdamo? Jums ir viegli runāt. Paēdušais jau izsalkušo nekad ne­saprot.

- Lai arī cik grūti, bet godīgumu nedrīkst zaudēt, - sacīja vāverēns. - Un badā tu ne­nomirsi. Jau no paša rīta krusttēvs Mār­tiņš pie vītoliem aiznesa lielu klēpi siena, vēl noteica - jāpameklē tas smalkākais, citādi garausītim negaršos.

Nu bija atkal tā reize, kad Jēkabiņš no­kaunējās. Zaķēns kaut ko murmināja. Lai­kam tā bija atvainošanās. Nākamajā mir­klī viņš aizjoza uz vītolu pusi.

Vāverēns Toms uzskrēja savā ozolā, bet Miks, atgriezies virtuvē, saritinājās uz siltā mūrīša un aizmiga.