Vāverēns Toms un viņa draugi

ZVIRBULĒNA MIĶELĪŠA VAROŅDARBS

Miķelītis bija pavisam jocīgs zvirbulēns. Visi radi - lielīgie zvirbuļi, bet viņš - bailīgais zvirbulis. Miķelītis baidījās vienmēr un no visa kā. Vakaros, gulēt ejot, viņš drebinādamies vaicāja māsiņai Viti- ņai: - Vai tu tiešām nemaz nebaidies no tumsas?

- No tumsas? Tumsā taču nekā nevar re­dzēt, nav no kā baidīties, - Vitiņa samie­gojusies atbildēja.

Miķelītis tomēr turpināja drebināties. Dienā atkal cita nelaime. Pārāk gaišs un ik uz soļa saskatāmas briesmas.

Reiz Miķelītis pastaigājās pa dārzu. Ce­liņi tā sakarsuši, ka lēkājot svila kājiņas. Te Miķelītis redz: rāpo liela, zila muša, klibo uz vienas kājas, ievainotais spārns velkas pa zemi.

- To nu gan es apēdīšu, - nolēma put­nēns.

Viltīgā muša pazina Miķelīti un zināja par viņa bailīgumu.

- Labdien, Miķelīt, - viņa steidzīgi ieru­nājās, - es jau tevi gaidu.

Galīgā nesaprašanā Miķelītis apstājās.

- Kādēļ tu mani gaidi?

- Man ļoti garšo zvirbulēni, es tos ķeru un ēdu. Pašreiz ir pusdienas laiks un esmu izsalkusi, - muša bravūrīgi sacīja.

Miķelītis gan nekad nebija dzirdējis, ka muša ēd zvirbuļus. Cik viņš atcerējās, visu laiku bija tieši otrādi. Bet ko var zināt! Tū­līt Miķelītis arī nobijās un steidzīgi uz- spurdza vāverēna Toma ozolā. Notupās uz zariņa un bailīgi raudzījās uz visām pu­sēm.

Toms sēdēja uz mājiņas sliekšņa un lā­pīja maišeli riekstošanai.

- Miķelīt, tu atkal izskaties nobijies, - viņš teica, pielāgodams maisa caurumam ielāpu.

- Es nobijies? Kur tu tādas aplamības

nemi? Bet vai tas tiesa, ka zilas mušas ēd zvirbulēnus?

Toms sirsnīgi pasmējās un tad draudzīgi teica: - Tev, Miķelīt, reiz jātiek no tām muļķīgām bailēm vaļā. Tevi sāks piezobot, tāpat kā pērnajā gadā sienāzi Sprukstiņu, kuru piemuļķoja vilks Pelēcis.

- Lūdzu, pastāsti, kā pelēcis piemuļķoja Sprukstiņu?

- Tas notika tā, - sāka stāstīt vāverēns. - Kādā dienā Sprukstiņš ar savu nodris­kāto vijoli padusē gāja spēlēt ezīša Āda- miņa dzimšanas dienas ballē. Te, kur ga­dījies, kur ne, Pelēcis uz ceļa priekšā.

- To, ka es tevi apēdīšu, tu laikam pats saproti?

- Neēd vis, vilciņ, no manis jau nekāds labais ēdamais neiznāk.

- Labi, - teica vilks Pelēcis, - man paš­reiz nāk virsū lielais snaudiens. Es tur aiz kadiķa nosnaudīšos, bet tu spēlē. Kamēr spēlēsi, paliksi dzīvs. Beigsi spēlēt, ap­ēdīšu.

Vilks aiziet un apguļas. Pelēkā cepure vien caur zariem rēgojas. Bet Sprukstiņš spēlē. Paiet diena, pienāk vakars, bet Sprukstiņš tikai spēlē, tikai spēlē. Beidzot, kad vakara miglā samirkst vijoles stīgas, jāmet miers tā kā tā, arī gals tā kā tā. Bet

tavu brīnumu, vilks guļ un nekustas, tikai ce­pure vien kadiķos rēgojas. Varbūt gaidīdams pats nobeidzies? Ies skatīties. Redz: no vilka ne vēsts, tikai vecā, pelēkā cepure pamesta zarā. Sprukstiņš no dusmām raud, vijolei stī­gas pagalam, ezītis Ādamiņš piekrāpts.

- Tā iet, ja pārlieku baidās, vilks jau ne­maz sienāžus neēd, - nobeidz savu stāstu Toms, iedurdams ielāpā pēdējo dūrienu.

Miķelītis ilgi domāja, tad prasīja:

- Bet ko lai dara, ja bailes pašas mācas virsū?

- Dzen prom.

- Bet ja neiet?

- Ja centīsies, tad ies. Zinu no pieredzes, es tā aizdzinu palaidnību.

- Un palaidnība vairs nekad nenāks pie tevis atpakaļ?

- Reizēm nāk, bet es atkal aizdzenu.

- Labi, Tomiņ, mēģināšu, - apņēmīgi

teica Miķelītis.

Pa to laiku pagalmā bija izcēlusies liela kņada. Māmiņa vaimanāja vienā gabalā, un draudzenes piebiedrojās. īsts bēdu kon­certs. Bija pazudusi Miķelīša māsa Vitiņa. Tepat skraidījusi un pēkšņi kā zemē ielī­dusi. Nav un nav.

Pie ūdens sūkņa žāvējās krusttēva Mār­tiņa garie gumijas zābaki. Viens apgāzies.

Tieši no tā Miķelītis sadzirdēja tādu kā klusu čiepstēšanu.

- Vai tikai tur nav māsiņa! - iesaucās Mikelītis un metās pie zābaka. Garais zābaks izskatījās kā baismīga, tumša ala. Tur va­rēja sagaidīt vislielākās briesmas. Miķelīti sagrāba bailes, un viņš atlēca trīs soļus at­pakaļ. Gribēja jau dot kājām vaļu. Bet Vitina? Kas notiks ar Vitinu? Skaidrs, ka viņa pati saviem spēkiem ārā netiek.

Miķelītis no jauna metās uz priekšu. Bai­les atkal atrāva atpakaļ. Tad atcerējās sa­runu ar vāverēnu Tomu.

- Bailes, ejiet prom! Bailes, ejiet prom! - Miķelītis iesaucās. Un tiešām, likās, it kā baiļu kļūst mazāk un mazāk. Acis pievēris, viņš vienā rāvienā metās melnajā alā. Tū­līt Vitiņas čiepstēšana kļuva skaļāka.

- Māsin, nebaidies! Tas esmu es, Mike- lītis! Steidzos tev palīgā. Nāc man pretī, tu taču vienmēr biji tik drosmīga.

- Nedrīkstu kustēties, man liekas, ka tad apmaldīšos vēl vairāk.

Miķelīša bailes jau bija pilnīgi prom. Steidzīgi viņš devās uz priekšu. Nonācis pie māsiņas, paņēma to aiz spārniņa un mie­rīgi veda laukā.

Tikusi saules gaismā, Vitiņa teica: - Pal­dies, brālīt, ka mani izglābi. Tu gan esi drosmīgs! Un tajā melnajā alā tev baiļu ne­maz nebija?

- Ies nu no katra nieka baidīties! - Mike- lītis vienaldzīgi noteica.

Māmiņas priekiem nebija gala, kad ierau­dzīja Vitiņu sveiku un veselu. No visām malām nāca zvirbuļi un apsveica Miķelīti par viņa varoņdarbu.

No tā laika Mikelīti neviens vairs nesauc par bailīgo zvirbulēnu.