Vāverēns Toms un viņa draugi

PARADĪZES KĀPOSTI

Kas tiesa, tas tiesa - gailis Čips bija gudrs. Nav tādu lietu, ko viņš nezinātu. Ja Cips teica vistām: - Rīt būs skaists laiks, - tad tā arī bija. Dažreiz gan saulaina laika vietā lietus gāza kā spai­ņiem. Tad viņš vēl cēlāk pacēla sarkano sek­sti, noplivināja visās varavīksnes krāsās zibošo asti un sacīja: - Es jau zināju, ka līs, tikai negribēju jūs satraukt.

Ja dzīvē nebija pietiekami daudz gudrī­bu, Cips tās pats izdomāja.

Kādu dienu Cips, pakāpies uz trušu aplo- cina sētas vārtiem, kliedza:

- Urrā! Kikerigī!

Pieaugušie truši savās mājiņās par to nelikās ne zinis, tikai kustināja ausis un nepārtraukti ēda. Vienīgi mazais, bal­tais Guntiņš bija sajūsmā par Cipa vare­nību.

- Es neesmu ziņkārīgs, - Guntiņš kaut­rīgi sacīja, - bet vai tu, Cip, nevarētu pa­teikt, ko var redzēt, ja pakāpjas uz vārti­ņiem? Es vēl nekad neesmu tik augstu pa­kāpies.

- Tu, mazais niekkalbi, gribi zināt, ko es te redzu?

- Jā gan, Cip.

- Visu pasauli!

- Neesmu ziņkārīgs, bet vai pasaule ir loti liela?

- Ne pārmērīgi, tā pa vidām.

- Kā man gribētos paskatīties uz pasauli!

- Tu tak viegli vari izlīst caur stiepļu pi­numu, nāc, sēsties te man blakus.

- Vai tu domā, ka es to varētu?

- Kādēļ gan ne?

- Pirmkārt, tādēļ, ka man bail no Marsa. Viņam nepatīk, ka mēs staigājam apkārt.

- Kas baidās no nieka suna, tam dzīve grūta. Es gan ne no kā nebaidos! Urrā! Urr…

Pēdējais "urrā" netika izkliegts līdz galam. Ar varenu lēcienu Cips pārlaidās pāri avenājiem un nozuda aiz kūts stūra, jo tepat no upenāju krūma atskanēja Marsa dobjā balss:

- Kas te lielās un traucē man pusdienas miegu?

Otrā dienā Cips atkal ieradās. Guntiņš, pie­bāzis purniņu pie stiepļu pinuma, vaicāja:

- Neesmu ziņkārīgs, bet vai šodien pa­saulē kaut kas jauns?

- Traki jaunumi! Lieli jaunumi! Nepār­spējami jaunumi!

- Kas noticis? - no ziņkāres Guntina sarkanās acis iegailējās.

- Otrā pasaules malā paradīzes kāposti sagriezušies milzīgās galvās!

- Ai, kā man garšo kāposti! - Guntiņš iz­saucās.

- Jā, un pie tam tik skābi, ka asaras birst.

- Skābus kāpostus es neēdu, - Guntiņš vīlies atteica.

- Ne jau visi ir skābi. Pustīrums ar skā­biem, pustīrums ar saldiem. Vēlies nogar­šot?

- Kārtīgi truši nekad nevēloties neiespē­jamo.

- Ar mani nekas nav neiespējams. Aiziet pēc paradīzes kāpostiem!

- Bet Marss?

- Marsa nav mājās, tikko aizskrēja uz mež­malu paskatīties, vai mežacūkas par daudz nelien kolhoza kartupeļos.

Nākamajā mirklī Guntiņš bija no māji­ņas ārā. Pelēkā trušu māte Matilde gan savā mājiņā brīdinoši piesita trīs reizes kāju pie grīdas, bet kas to ņēma vērā.

Kā vējš skrien, kā miets atduras.

Abi kāpostu tīkotāji atdūrās ne vairāk, ne mazāk kā pie Rebaiņupītes. Ūdens te bija dzidrs un auksts.

- Čip, man liekas, ka tā ir upe, - gandrīz vai ievaidējās Guntinš.

- Jā, - lietpratīgi noteica Cips, - tā tie­šām ir upe.

- Un upē ir ūdens…

- Protams. Upēs parasti mēdz būt ūdens.

- Varbūt iesim atpakaļ?

- Cips nekad neiet atpakaļ!

- Bet kā mēs tiksim pāri?

- Tu pārpeldēsi, es pārlidošu, - pašapzi­nīgi teica Cips.

- Es esmu tik mazs trusītis, ka vēl nemaz nezinu, vai protu peldēt.

- Re, kur laiva! - Cips pēkšņi iesaucās.

- Patiešām, laiva, - Guntinš piebalsoja.

Tas, ko Cips sauca par laivu, nebija ne­kas cits kā kublinš sēnu sālīšanai, smiltīm

izberzts, tas mirka ūdenī.

- Nu tik brauksim, nu tik brauksim! Lec iekšā, Guntin, es atgrūdīšos no krasta.

Guntiņš ielēca laivā, Cips ieskrējies no visa spēka stūma. Līdzko kublinš sāka slī­dēt no krasta, Cips uz mirkli palaida to vajā, jo likās, ka tūlīt, tūlīt saslapinās kājas. Šīs dažas sekundes draudēja būt liktenīgas, jo attālums starp Cipu un kubliņu, kas pel­dēja prom, kļuva arvien lielāks.

- Čip, Čip! - Guntiņš kliedza.

Arī Čips pats saprata, ka kaut kas jāda­ra. Plaši izpletis spārnus, viņš lēca. Ar to sākās nelaime. Cips nokļuva gan uz kubli- na malas, bet tas no lielā svara noliecās uz sāniem, un laiva ieplūda ūdens. Cips lekaja no vienas malas uz otru. Kublinš šūpojās kā kuģis vētrā.

Guntiņš kļuva arvien slapjāks un slap­jāks.

- Es neesmu ziņkārīgs, bet kā tu domā, Čip, vai mēs jau slīkstam? - bailīgi vaicāja Guntinš.

- Laikam vel ne, - izgrūda Cips.

Nākamajā mirklī laiva apgāzās.

- Tagad gan… - kliedza Čips.

Abi braucēji ķepurojās ūdenī, un viņu dzīvības atradās briesmās. Tieši šai mirklī Guntiņš atcerējās trušu mātes Matildes brī­dinošo kājas piesitienu.

Par laimi, kublinš apgāzās, bet, kā jau koka trauks, nenogrima. Tagad tas peldēja pa straumi ar dibenu uz augšu. Kā plosts. Pēdējiem spēkiem Čipam un Guntiņam izde­vās pieķerties pie kubliņa malas.

Lēni līgodamās, laiva peldēja pa straumi.

- Palīgā! - Cips izdvesa. -,Kas tad to te dzirdēs, beigas jau laikam tā kā tā, - viņš nodomāja.

Vilku suns Marss apstaigāja visu mež­malas kartupeļu lauku, nikni norūcās par jaunajiem mežacūku postījumiem. Atceļā, strauji pacēlis galvu, ieklausījās. Nāka­majā mirklī viņš trakā ātrumā drāzās uz

Rebaiņupīti.

Tajā brīdī, kad nelaimīgie ceļotāji jau bija zaudējuši pēdējās cerības, pie krasta nošļak- stēja ūdens. Spēcīgiem vēzieniem Marss pel­dēja uz laivu.

- Marss, mīļais Marss! - priecīgi iesau­cās Guntinš.

Glābējs uzmanīgi stūma kubliņu uz kras­ta pusi. Pirmais malā izlēca Čips. Marss palīdzēja Guntiņam tikt uz sausuma.

- Prom, tu slapjā vista! - dusmīgi Čipam uzsauca Marss. - Kā nav kauna mazākos ievilināt nelaimē?

Kad Cips bija jau paskrējis tik tālu, ka jutās drošībā, viņš atgriezās un nikni teica:

- Tikai, lūdzu, bez apvainojumiem un ņe­miet, cienījamais, to vērā, ka es neesmu vista, bet izcili skaists gailis.

- Lielībnieks tu esi! Mānītājs! Gan mēs vēl parunāsim!

Rūpīgi noslaucījis Guntiņu, Marss teica:

- Un tagad, mazo palaidni, diedz steidzīgi uz mājām, es tev salauzīšu avenāju kaulus, lai nedabū iesnas vai plaušu karsoni.

Tikai pie pašām mājām Guntiņš uzdro­šinājās pajautāt:

- Es neesmu ziņkārīgs, bet paradīzes kā­postus gan laikam nekad nedabūšu nogar­šot?

- Muļķīti, nekādu paradīzes kāpostu nav. To Cips tikai sadomāja, lai būtu ko lielīties. Aiz upes gan bija kolhoza agrīnie kāposti, bet jau vakar kolhoznieces visas kāpostgal- viņas nogrieza un aizveda uz Rīgu.

Pēc brīža Guntiņš savā mājiņā grauza Marsa atnestos avenāju kaulus. Garšīgi ne­bija, bet zāles paliek zāles.

Cips līdz tumsai apžāvējās siena šķūnītī un ielīda kūtī, kad vistas jau tupēja laktā. Kūtī bija silti un patīkami. Raibaļa gre­moja, sivēntiņš Ruksītis miegā šņāca.

- Kur tu, Čip, tik ilgi biji? - jautāja Čie- piņa, pavirzoties laktā tālāk, lai Čipam būtu vieta.

- Zini, kas par traku lietu? Es visu vakaru skatījos, ka mēnesim taisās pieaugt deguns.

- Un pieauga? - Čiepiņa pusmiegā jau­tāja.

- Vēl ne. Tuvākajās dienās vajadzēs aiz­lidot un paskatīties, kas tur uz mēness īsti notiek.

Šo jauno Cipa lielību neviens nedzirdēja, jo visi jau gulēja saldā miegā.