Vāverēns Toms un viņa draugi

ZEMESTRĪCE

Meža tehniķa Mārtiņa leduspagraba malā auga veca priede. Augšējos zaros mitinājās vecmāmuļa Vārna.

Apakšā, pie pašām saknēm, atradās vec­tētiņa Kurmja mājiņa. Ar vaļēju lieveni tā vērās pret dārzu, bet caur virtuves durvīm pa garu apakšzemes eju varēja nokļūt pie malkas grēdas. Pēdējos gados pa šo eju gan vairs nestaigāja.

Vectētiņš Kurmis bija pensionārs un kus­tējās samērā maz.

- Manos gados nav jātrako, tad briesmīgi izkritās svarā, bet tie tievie jau ne pēc kā neizskatās, - prātoja vectētiņš. Virtuvi viņš izveidoja par savas dzīves centru un tādēļ tur sanesa visu, kas nepieciešams, - pat televizoru. - Es mīlu ēst daudz un bieži, - viņš parasti teica.

Vislabāk vectētiņam Kurmim garšoja ga­ļas ēdieni. Pie tam tos gatavoja ozolzīļu mērcē. No rītiem parasti dzēra ozolzīļu ka­fiju, bet vakaros pirms gulētiešanas - ozolzīļu uzlējumu. Viņam bija iestāstīts, ka ozolzīles dzen prom reimatismu, citādi viņš uz tām pat nepaskatītos.

Zīles vajadzīgajā daudzumā piegādāja vāverēns Toms. Vāverēns bija vienīgais, ar kuru Kurmis draudzējās. Varbūt tieši ozol­zīļu dēļ. Toms turpretī draudzējās ar vi­siem un centās katram palīdzēt. Viņš lab­prāt atnesa vectētiņam no autoveikala arī vajadzīgos gaļas produktus.

Reiz, kad Kurmim tuvojās dzimšanas diena, vāverēns Toms jautāja:

- Varbūt gribi sarīkot viesības? Es protu glīti klāt galdu.

- Ko? Viesības? Lai citi apēd manu labu­mu? - pukojās Kurmis.

- Vai tad nav garlaicīgi tā dzīvot vienam pašam?

- Man nekad nav garlaicīgi! Es citiem lieku mieru, lai citi man liek mieru, - atrūca Kurmis.

Klusi un mierīgi virtuves mīkstajā krēslā ritēja vectētiņa dienas. Te skatījās uz baltā virtuves skapīša novietoto televizoru, te lasīja "Meža Vēstnesi".

Taču, līdzko tika līdz desmitajai rindiņai, avīze noslīdēja uz ceļiem, un no mīkstā krēsla atskanēja omulīga šņākšana.

- Šī avīze ir garlaicīga, būtu vairāk dru­kājuši par mežacūku briesmu darbiem kartupeļos un meža izlaupītājiem, kuri no­lasa negatavas ogas un riekstus, - taisno­jās vectētiņš.

Tajā reizē, kad sākās lielais notikums,

diena ritēja kā parasti. Katlā sautējās gaļa. "Meža Vēstnesis" gulēja uz grīdas. Vectē­tiņš Kurmis snauda.

Te kāda asa smaka iekoda degunā. Vec­tētiņš atvēra acis. - Jā, jā, tā atkal bija pie­degušā ēdiena smaka.

- Hi, hi- Kurmis nosmīnēja. - Tā vecā tur augšā atkal piededzina savas pankūkas.

Viņam pašam bieži piedega ēdiens, un tādēļ viņš priecājās ja tāda pati nelaime kādreiz piemeklēja arī vecmāmuļu Vārnu. Līdzko no katla sāka nākt tīkama smarža, uzreiz snaudiens arī klāt. Pietiek tikai mir­kli pievērt acis skaties, - gaļa oglē un katls arī pagalam

- varbūt piedegšo trauku var izmazgāt, es palīdzēšu - tadās reizēs piedāvājās vāverēns toms -

citreiz kad būs attiecīgs garastāvoklis-noteica vectētiņš Kurmis un iznesa piede- gušo katlu garajā apakšzemes ejā. Katr- reiz kad atbrauca autoveikals, vectētiņš iegādājās piecus sešus katlus.

- Vai tu zini, kas ir rezerve? - viņš pra­sīja Tomam.

- Zinu. Rezerve ir jauni katli, - momen­tāni atbildēja Toms.

- Jā, pareizi, tā ir mana rezerve. Un tādēļ, ja katli piedeg, tūlīt nav jāmazgā.

Jāpagaida, kamēr uznāk strādāšanas no­skaņojums.

Kā jau tas bija domājams, arī šoreiz ne­piedega vis vecmāmuļas Vārnas pankūkas, bet gan sautējums ozolzīļu mērcē. Pukoda­mies vectētiņš Kurmis sadegušo gaļu iz­svieda laukā, bet piededzināto katlu gri­bēja novietot apakšzemes ejā.

Kas gan te bija katlu - lielu, mazu, ga­renu, apaļu, ar rokturiem, bez rokturiem, ar vākiem, bez vākiem. Visi piedeguši. Laikam strādāšanas noskaņojums nebija uznācis gadiem.

- Ak tu mī un žē! Kas te par postažu! Vairs nav kur piedegušu trauku nolikt! Kas tad to tā pieslānījis? Kur tāds milzums va­rēja rasties? Varbūt tas tikai ejas sākumā?

Grūstot un pārvietojot katlus, Kurmis pamazām virzījās uz priekšu. Visur bija viens un tas pats. Visur stāvgrūdām pilns. Tikai pašā vidū tā kā atradās brīvāka vieta. Vismaz uz brīdi varēja elpu atvilkt.

Te augšā virs galvas kaut kas smagi no­dunēja: bums! Katli sāka skanēdami grūs­tīties un dejot, tie, kas atradās uz plauk­tiem, krita zemē, bet nebija lāgā kur no­krist. Tikai pārbīdījās no vienas puses uz otru. Pa starpām bira arī zeme. Brīvākajā vietiņā, kur atpūtās Kurmis, pieblīvējās tā,

ka par kustēšanos vairs nebija ko domāt. Tagad viņu kā dzelzs stangās spieda no visām pusēm.

- Tā ir zemestrīce, un tā ir bojā eja… - nopūtās vectētiņš Kurmis. - Zemestrīcēs ir gājušas bojā pat veselas pilsētas, kā par to kādreiz ziņoja "Meža Vēstnesis". Varbūt arī par mani rakstīs avīzēs.

Par laimi, vectētiņa mājā ar ozolzīļu grozu ieradās vāverēns Toms.

- Vectētin, vectētin, kur tu esi? - sauca vāverēns, atradis virtuvi tukšu.

No apakšzemes atskanēja vārga balss.

- Es esmu te, gaitenī, zemestrīce mani ieraka katlos.

- Bet vai tu vēl esi dzīvs, vectētin?

- Vēl drusciņ esmu…

- Tad jau labi, nekādas zemestrīces nav.

Meža tehniķis Mārtiņš atveda dēlus kūtiņas remontam un nosvieda pie tavas mā­jas. No tā sakustējās ejas vecie balsti, un tevi apraka katlos. Es tūlīt organizēšu glābšanu.

- Velti, Tomiņ. Neviens jau nenāks. Es arī daudzus gadus nevienam neesmu palī­dzējis. Jāsagaida vien gals. Piedegušos kat­lus novēlu vecmāmuļai Vārnai.

Vāverēns Toms neko daudz neklausījās, bet lielā steigā apskrēja visu apkārtni, saukdams: - Palīgā! Palīgā! Trauksme! Vec­tētiņš Kurmis dzīvs aprakts katlos! Palīgā! Palīgā!

Tad tikai sākās. Skrēja no malu malām. Visi devās palīgā. Bija tikai vienota doma: jāglābj vectētiņš Kurmis. Strādāja, kā saka, vaiga sviedros. Visdūšīgāk rāvās vilku sugas suns labais Marss. Zeme vien šķīda uz visām pusēm. Vecmāmuļa Vārna, drusku pieklibodama, vēla prom akmeņus. Kaķēns Miks un Toms kārpīja nost smiltis. Pat pelīte Pīkstīte centās ar savu slotiņu aizslaucīt pēc iespējas vairāk zemes.

- Tikai tu, Mik, man nebārsti smiltis acīs, - viņa rājās.

- Mierīgāk, mierīgāk, - pamācīja gailis Cips, - ja sāk svīst, tad darbs jāpārtrauc, citādi tas kaitē veselībai.

Viņā tomēr neviens neklausījās.

Kad beidzot iegruvums bija atrakts, no apdegušo katlu grēdas apmulsis un sakau­nējies izrāpās vectētiņš Kurmis.

- Paldies, draugi, - viņš sacīja, - pēc tik lielām pūlēm es jūs pacienāšu ar bērza sulām.

Dzēra bērza sulas, dziedāja dziesmas un gāja rotaļās.

Otrā rītā vāverēns Toms apciemoja vectē­tiņu, kurš dūšīgi berza katlus. Strādāšanas noskaņojums bija klāt.

- Sveiks, Tomiņ! Kas jauns? Vai kādam nav kaut kas jāpalīdz?

Vāverēns Toms saprata, ka pagājušajā naktī arī vectētiņa Kurmja sirdī bija notikusi "zemestrīce".