Vāverēns Toms un viņa draugi

KĀ KAĶĒNS MIKS UN VINA DRAUGI MAKŠKERĒJA

Pagalms vēl bija iegrimis pelēkā miglā, kad bezdelīga Čiuvita uzsāka dziesmu. Nočivinājusi viņa devās svarīgā uzdevumā - modināt trīs makškerniekus.

Vispirms Ciuvita aizlidoja uz vardulēna Vara mājiņu. Tikko viņa piesita ar knābīti pie jumta dēlīša, Varis mundri izbāza galvu un teica:

- Labrīt, Ciuvita, es jau tevi labu brīdi gaidu.

Pēc tam viņa pieklauvēja pie vāverēna Toma mājiņas durvīm lielajā ozolā. No iekšpuses atbildēja samiegojusies balss:

- Visu nakti neesmu ne acu aizvēris!

- Zinu jau, zinu, neliecies tikai atkal uz otras auss, - uzsauca Ciuvita un steidzās tālāk. Priekšā vēl stāvēja pats grūtākais modināšanas darbs.

Viņa uzspurdza augstu gaisā un piķēja tieši uz siena šķūnīša jumta, tad sāka ener­ģiski klauvēt pie pievērtās lūkas. Labu brīdi nekādas atbildes. Beidzot atskanēja kaķēna Mika balss - tā kā nomodā, tā kā pa miegam:

- Tūlīt, tūlīt, pēc septiņām minūtēm.

- Nevis pēc septiņām minūtēm, bet neka­vējoties. Ja jau reiz esmu apsolījusies pie­celt, tad arī piecelšu.

Iekšpusē dzirdama žāvāšanās un staipī- šanās, tad lūkas spraugā parādījās samie­gojies kaķēna purniņš.

- Kā - kur jāsteidzas? Pats lūdza laikus piecelt uz makšķerēšanu.

- Ko?! Uz makšķerēšanu? Un to tu tikai tagad saki?

Ar slaidu lēcienu Miks bija pagalmā un sāka cilāt makšķerēšanas piederumus, kas bija sarindoti pie šķūnīša sienas.

- Plaks! Plaks! - klāt bija arī Varis.

Kā no gaisa nokritis, viņiem blakus atra­dās vāverēns.

Ciuvita, apmierināta par paveikto uzde­vumu, pacēlās augstu gaisā un pirmā de­vās uz upes pusi.

Vienu zivju uztveramo tīkliņu gara kātā dabūja nest vardulēns Varis, otru - vāve­rēns Toms. Miks pats paņēma zaļi krāsotu makšķeri, zivju ieliekamo tīkliņu un pa­kāra plecā somu. Tad apstājās un pārdo­māja, vai nekas nav aizmirsts:

- Pirmkārt - makškere ir.

- Otrkārt - kastīte ar rezerves āķiem - ir.

- Treškārt - zivju uztveramie tīkliņi - ir.

- Ceturtkārt - Јivju ieliekamais tīkliņš - ir.

- Piektkārt - iebarojamā ēsma - ir.

- Sestkārt - mīkla, ko likt uz āķa, - ir. Kas tā bija par mīklu! Ja zivis kaut ko

saprastu no labas mantas, tām bariem va­jadzētu ķerties uz tādas ēsmas. Pirmās šķi­ras, augstākā labuma kviešu milti, iejaukti tīrā olas baltumā, klāt vēl mazliet medus un pāris pilienu saulespuķu eļļas.

- Tātad - nekas nav aizmirsts. - Aiziet! Labi apbruņotā komanda jeb, kā Miks

pats teica, "zivju šausmas" devās ceļā. Ka­ķēns pa vidu, abi palīgi katrs savā pusē. Kad taciņa ievijās alksnājā, atskanēja braša dziesma:

Trīs vīri agrā rītā, hei, hei, hei, hei, hei! Uz upi soļoja, hei, hei, hei, hei, hei! Tur noķert lielu zivi, hei, hei, hei, hei, hei! Tie visi cerēja, jā!

Nonākuši Rebaiņupītes krastā, Varis un Toms gribēja apmesties pie lielā alkšņa, taču Miks dūšīgi soļoja tālāk, uzmanīgi vērojot ūdeni.

- Kas tev pazudis? - prasīja Toms. Viņš nevarēja sagaidīt vien, kad īsti sāksies sen gaidītā makšķerēšana.

- Jāmeklē atstraume, - Miks lietišķi pa­skaidroja.

- Ko ar to dara? - neatlaidās Toms.

ir tāda vieta, kur straume, sastapusi šķērsli, apstājas un pat griežas atpakaļ. Tur pludiņu nenes prom, - Miks stāstīja to, ko pats bija noklausījies, kad krusttēvs Mār­tiņš ar saviem draugiem pārrunāja mak­šķernieku gaitas.

Pie kāda kārklu cera, kas ar zariem iegri­ma ūdenī, Miks meklēto atstraumi atrada. Lielā daudzumā sameta iebarojamo ēsmu - vārītus zirņus un saspaidītus kartupeļus. Šai barībai vajadzētu te pulcināt visas Re­baiņupītes zivis. Galvenā kārtā, protams, lielos brekšus.

Miks nosēdās vidū starp Vari un Tomu, kuriem bija jātur gatavībā uzķeramie tīk­liņi.

Kaķēns saviļāja "burvīgo" mīklu zirņa lieluma lodītē, uzmanīgi uzmauca uz āķa un svieda makškeri. Plunkš! - makškeres kāta gals noplīkšķēja ūdenī.

- Netrokšņojiet! - Miks uzsauca drau­giem un bargi paskatījās te uz vienu, te uz otru, kaut gan tie sēdēja elpu aizturējuši.

Pludiņš lēni šūpojās. Te straume to nesa uz vienu pusi, te atstraume pavirzīja atpa­kaļ, un tā bez gala. Ilgi.

Abiem palīgiem apnika vērot pludiņu, viņi sāka domāt katrs savu domu. Varis prātoja, ka pasaulē nav nekas skaistāks par baltajām ūdensrozēm un cik būtu patī­kami starp tām izpeldēties. Toms skatījās uz Lielo Mežu tālumā un apcerēja, cik šo­gad varēs ievākt riekstu.

Pēkšņi kaķēns iesaucās:

- Ir! Ir!

Zibenīgi pacēlās abi uztveramie tīkliņi. Miks atspēries rāva. Augstu gaisā pazibēja pliks āķis.

Kaķēns pētīja āķi.

- Bija taču… mīklas lodīte arī apēsta… Bet zivs nav. Nesaprotami.

- Varbūt tu savlaicīgi nepiecirti? - vai­cāja Varis.

Miks neatrada par vajadzīgu pat atbil­dēt.

Āķis ar jaunu ēsmas lodīti iegrima ūdenī. Sākās atkal gaidīšana.

- Skat, skat, kur Ciuvita! - vāverēns Toms iesaucās.

Patiešām, bezdelīga, aplidojusi tālus ap­vidus, sameklēja makšķerniekus.

Izmetusi vairākas gaisa cilpas, Ciuvita nolaidās zemu jo zemu, veikli pieskārās ūdens līmenim un atkal pacēlās gaisā. Tikko paspēja uzsaukt:

- Kā iet ar makšķerēšanu?

- Normāli! - Miks atņurdēja, un viņam bija taisnība, jo zivju neķeršanos daudzi uzskata par normālu parādību.

Vēl pāris reižu pamazgājusies, bezdelīga nozuda debesu zilgmē.

- Tu redzēji, cik veikli viņa mazgājas lido­jot, jauki būtu arī mums papeldēties, - prā­toja Varis.

- Nav laika, jāstrādā, - Miks atcirta.

- Varbūt šajā vietā nemaz zivju nav, - sa­cīja Toms. - Lai Varis nonirst un paskatās.

Tikai pēc laba brīža Miks šim ierosinā­jumam piekrita. Varis aizpeldēja līdz lielai lēpenes lapai un no turienes strauji ienira.

Pagāja labs brīdis, līdz viņa acis pierada pie zemūdens valstības. Un tad vardulēns ieraudzīja brīnumu lietas. Bars sīko rau­dinu un plicīšu pa gabaliņiem uzmanīgi, lai pludiņš pat nepakustētos, lupināja no āķa garšīgo mīklu. Paprāvs breksis mazos apmacija, ka tas izdarams bez dzīvības

briesmām. Pēkšņi nez no kurienes atdrāzās sapals un uztraukts pavēstīja:

- Te nav ko laiku tērēt, tur pie tilta at­nākuši puikas ar gruntsmakšķerēm. Viņi liek uz āķa siļķu gabaliņu un sieru. Es jums saku - vienreizējs uzkožamais!

Breksis - skolotājs tikai nokomandēja:

- Virzienā uz tiltu aiz manis, marš! Nākamajā mirklī visā atstraumē nebija

vairs nevienas zivs. Kad Varis izpeldēja krastā, Miks un Toms to sagaidīja ar sau­cieniem:

- Nu? Nu?

- Nav ko niekoties, cerību nekādu! Varis izstāstīja visu, ko bija redzējis zem

ūdens.

- Mums ar savu ēsmu pie tilta nav ko da­rīt, - noteica Miks.

Draugi savāca makšķerēšanas piederu­mus un devās mājās.

Ejot pa pagalmu, kaķēns pie sūkņa ierau­dzīja krusttēva Mārtiņa garos gumijas zā­bakus.

- Ja man būtu tādi zābaki, tad arī droši vien ķertos zivis, - skumji sacīja kaķēns Miks.'