Ūdens atmiņa

2. nodaļa

Zeme vēl dvašoja nakts aukstumu, kad palīdzēju tēvam salādēt ieplīsušos ūdensmaisus helipēda zemajā piekabē. To apskrambātie plastmasas sāni rīta saulē spīdēja. Nostiprināju ap ūdensmaisiem platas siksnas un, kad biju pārliecinājusies, ka maisi turas pietiekami droši, uzmetu plecā savu jūraszāļu somu, un apsēdos uz helipēda sēdekļa.

- Dodies pie Jukaras, - tēvs teica. - Viņš iedos atlaidi. - Jukara bija ciema vecākais plastmasnieks un tēva draugs. Es viņam vairs neuzticējos kopš tā laika, kad viņa labotie maisi pagājušā gadā bija atkal saplīsuši jau pēc pāris lietošanas reizēm, tāpēc neko neteicu, tikai pamāju ar galvu tā, ka to varēja uztvert par piekrišanu.-Un neesi prom visu dienu, - tēvs turpināja. - Mums rīt nāks viesi. Man būs vajadzīga tava palīdzība tējas nama uzkopšanā.

Sāku mīt pedāļus, lai helipēds iekustētos. Viena no saules baterijām bija saplīsusi, un motors niķojās, tāpēc man nācās nomīties gandrīz visu putekļainā ceļa gabalu cauri zeltainzaļi līganajam mežiņam, kas ieskāva māju. Tikai mazliet pirms mežmalas ritenis iemurrājās klusu un līdzeni. Piesardzīgi pagriezu riteni un piekabi uz platākā ciema ceļa, bloķēju pedāļus un ļāvu kājām uz tiem atpūsties, kamēr helipēds palēnām virzījās uz ciemu. Rīta gaiss vēsi skārās pie manām kailajām rokām, un dunduru vēl nebija daudz. Novilku kukaiņu

cepuri un lāvai gaisam strāvot man sejā kopā ar sauli. Debesis bija kaili zilas un sausas, zeme bija nekustīga, un es redzēju, kā mazi dzīvnieki lauku putekļos meklē ūdeni.

Kad biju pabraukusi garām dažiem namiem ciema nomalē, nonācu krustojumā. Ceļš uz Jukaras darbnīcu nošķīrās uz kreiso pusi. Apstājos un mirkli svārstījos. Tad turpināju ceļu pa labi, līdz ieraudzīju pazīstamo, aplupušo zilo žogu.

Tāpat kā lielākā daļa ciema ēku, Sanjas mājas bija agrākās pasaules laiku vienstāva nams ar vairākām telpām. Pie tā bija dārzs un garāža no tā perioda, kad lielākajai daļai ļaužu vēl bija ātrie agrāko laiku transportlīdzekļi. Uz sienām bija redzamas atkārtotu remontu pēdas. Sanjas vecāki bi ja stāstījuši, ka jumts kādreiz bijis gandrīz gluds un uz tā nav bijis saules paneļu. Man bija grūti iztēloties tādu jumtu.

Kad apstājos pie atvērtajiem vārtiem, priekšpagalmā stāvēja Sanja, kura lādēdamās tukšoja metāla toverī ūdensmaisa atlikušo saturu. Ārdurvis bija vaļā, un cauri durvju atveri sedzošajam kukaiņu tīklam no nama iekšienes strāvoja gandrīz neuztverami klusa komunikatorziņu plūsma. Viņai galvā nebija kukaiņu cepures, un, kad viņa paskatījās uz mani, redzēju, ka viņa nav gulējusi.

- Sasodītais pūšļotājs pārdevis sālsūdeni, - viņa izgrūda un nikni aizbāza melnos matus aiz ausīm. - Es nesaprotu, kā tas varēja notikt, jo vispirms ūdeni pagaršoju, tāpat kā vienmēr, un tas bija dzerams. Vecis plēsa briesmīgu cenu, tāpēc nopirku tikai pusi maisa, taču arī tā nauda tagad vējā.

- Kāda tvertne viņam bija? - es jautāju, stumdama riteni iekšā pa vārtiem pagalmā.

- No tām veco laiku, - Sanja atbildēja. - Liela caurspīdīga tvertne uz paaugstinājuma, pie tās šļūtene, ar kuru viņš lēja ūdeni.

- Dubultšļūtenes blēdis, - es teicu. - Pagājušajā gadā redzēju tādus pilsētā. Paaugstinājumā ir paslēpta otra tvertne, kurā ir sālsūdens. Šļūtenei ir divi iestatījumi: ar vienu šļūtene ņem ūdeni no dzeramā

ūdens tvertnes, bet ar otru - no paslēptās tvertnes. Nogaršot pārdevējs piedāvā no saldūdens tvertnes, taču slepus maina šļūtenes iestatījumu un pārdod sālsūdeni.

Sanja mirkli blenza uz mani un teica: - Stulbā idiote. - Zināju, ka viņa runā par sevi. Par sālsūdeni viņa droši vien bija iztērējusi lielāko daļu no nedēļas budžeta.

- Tā būtu varējis iziet jebkuram, - es teicu. - Tu nekādi nevarēji zināt. Tomēr droši vien vērts palaist apkārt vēsti, lai citi zina uzmanīties.

Sanja nopūtās. - Redzēju, ka tieši pirms vakara tirgus slēgšanas no viņa ūdeni pirka arī citi. Diez vai tas tēviņš vēl ir mūsu pusē. Noteikti jau meklē nākamo idiotu.

Neteicu skaļi, ko nodomāju: vairāk nekā vienreiz biju dzirdējusi savus vecākus runājam - ja blēžu sarodas vairāk, tas, visticamāk, nozīmē, ka laiki kļūs vēl sliktāki. Nebija nekādas nozīmes, cik bieži ko-munikatorziņas atkārtoja, ka visi nemieri ir pārejoši un karš tiek kontrolēts. Reizēm ūdens aptrūkās arī labos laikos, taču lielākoties ļaudis iztika ar savu mēneša ūdens normu, un pūšļotājiem nebija vērts pūlēties un apbraukāt ciemus. Kaut gan ceļojošie ūdens tirgotāji, kas reizēm iebrauca mazajos ciemos, turēja cenas augstas, viņi arī labi zināja, cik apdraudēts ir viņu iztikas veids, un pret dzeršanai nederīga ūdens pārdevējiem neizturējās laipni. Blēži nebija nekas neparasts, taču šis bija jau trešais, kas mūsu ciemā parādījies divu mēnešu laikā. Viņu skaita negaidītais pieaugums pārsvarā nozīmēja, ka pilsētās baumo par striktāku normu ieviešanu, un daļa pūšļotāju pameta pārslogotās pilsētu melnās biržas, lai meklētu mazāku konkurenci un lētticīgākus klientus.

- Vai jums atkal problēmas ar ūdensvadu? - es jautāju.

- Visu to draņķību vajadzētu izrakt un apmainīt pret jaunu, -Sanja teica. - Ja būtu laiks, es to izdarītu pati. Minja pagājušajā nedēļā atkal saslima, neuzdrošinos viņu dzirdīt ar mūsu ūdeni, pat ja tas

uzvārīts.Tēvs apgalvo, ka tam pilnīgi nekas nekaiš, taču man šķiet, ka, gadiem dzerdams netīru ūdeni, viņš vienkārši ticis pie dzelzs vēdera.

Minja bi ja Sanjas divgadīgā māsiņa, slimīga jau kopš dzimšanas. Pēdējā laikā arī meiteņu māte Kira bieži bija nevesela. Nebiju Sanjai stāstījusi, taču reizi vai divas vakara puskrēslā biju redzējusi pie viņu durvīm sēžam svešinieci, kalsnu un tumšu būtni, kas nebija naidīga, taču izskatījās zinām, ka laipni uzņemta netiks itin nekur. Tā bija sēdējusi nekustīga un klusa, pacietīgi gaidījusi, nedz devās iekšā, nedz gāja prom.

Atcerējos, ko tēvs man bija teicis par nāvi un tējas meistariem, un, kad paraudzījos uz Sanju un negulēto stundu ēnām viņas sejā, kas nebija vecāka par manējo, tad, atceroties pie viņas durvīm gaidošo būtni, piepeši iesmeldzās kauli.

Dažas lietas nevajadzētu redzēt. Dažas lietas nav jāpasaka skaļi.

- Vai tu esi prasījusi atļauju ūdensvada labošanai?

Sanja nosprauslojās. - Vai tu iedomājies, ka mums ir laiks gaidīt, kamēr viņi izskatīs atļaujas pieteikumu? Man jau ir gandrīz visas vajadzīgās daļas. Neesmu tikai izdomājusi, kā to izdarīt slepus no ūdens uzraugiem.

Viņa to pateica starp citu, it kā runa būtu par vieglu, ikdienišķu lietu, nevis noziegumu. Iedomājos ūdens uzraugus, viņu nekustīgās sejas aiz zilajām kukaiņu cepurēm, vienmērīgo maršēšanu, kad viņi divatā soļoja pa ciemu, pārbaudot, kā ļaudis izlieto ikmēneša ūdens normu, un piespriežot sodus. Biju dzirdējusi par sišanām un aizturēšanām, un pārmācīšanām, un ciemā sačukstējās arī par sliktākām lietām, taču es nezināju, kā ir patiesībā. Domāju par uzraugu ieročiem: gariem, vizošiem zobeniem, biju redzējusi, kā viņi ar tiem griež metālu, uz ielas spēlēdamies ar vecas sievietes namā konfiscēta pretlikumīga ūdensvada gabaliem.

- Atvedu tev salabošanai, - es ierunājos un sāku taisīt vaļā siksnas ap savu ūdensmaisu kravu. - Nekādas steigas nav. Cik daudz prasīsi?

Sanja, vilkdama pirkstu gar kaudzes malu, saskaitīja maisus. - Darbs pusei dienas. Trīs maisus ūdens.

- Maksāšu četrus. - Zināju, ka Jukara tādu darbu būtu paveicis par diviem maisiem, taču man bija vienalga.

- Ja četrus, tad vienu salāpīšu tūlīt.

- Atvedu vēl kaut ko. - Izņēmu no somas plānu grāmatu. Sanja paraudzījās uz to un sajūsmā izsaucās: - Tu esi lieliska! — Tad viņas seja atkal sadrūma. - Ek, vēl neesmu izlasījusi līdz galam iepriekšējo.

- Tas nekas. Esmu tās izlasījusi vairākkārt.

Sanja grāmatu paņēma it kā negribīgi, taču es redzēju, ka viņa ir apmierināta. Tāpat kā vairumam ciema ģimeņu, arī viņas ģimenei grāmatu nebija. Komunikatorstāsti bija lētāki, un tos, atšķirībā no papīra, varēja nopirkt jebkurā tirgū.

Aiznesām ūdensmaisus apkārt mājai uz Sanjas darbnīcu, ko viņa bija uzcēlusi aizmugures pagalmā. Jumts bija pīts no jūraszālēm, un starp balsta kokiem izstiepti kukaiņu tīkli veidoja trīs darbnīcas sienas. Mājas aizmugures siena bija ceturtā. Sanja mums aiz muguras aizvēra smalkacu tikla durvis un aizšāva bultu, lai gaisa strāva tās neatrautu vaļā.

Izliku ūdensmaisus no klēpja uz ēvclsola darbnīcas vidū. Sanja uzkrāva tiem virsū pārējos un uzlika augšējo maisu uz viena no garajiem galdiem pie stacionārās sienas. Tēvs sūces vietu bija atzīmējis ar biešu krāsu: uz maisa virsmas tās veidols izskatījās kā neregulāra zvaigzne.

Sanja iededza saules degli, un tā vadi oranžsarkani iekvēlojās. Viņa sameklēja zem galda kasti, kurā bija dažāda lieluma plastmasas ielāpu gabali, un izvēlējās vienu no tiem. Vēroju, kā viņa uzmanīgi karsē te ūdensmaisa sūces vietu, te plastmasas ielāpu, līdz abas virsmas bija kļuvušas lipīgi un stigri mīkstas. Sanja uzlika ielāpu uz plīsuma un, pārliecinājusies, ka tas nosedz visu sūces vietu, sāka pieblīvēt līmējumu.

Gaidot pārlaidu acis darbnīcai. Kopš mana iepriekšējā apciemojuma pirms pāris nedēļām Sanja atkal bija sanesusi jaunus plastmasas lūžņus. Garie galdi kā parasti bija pilni ar darbarīkiem, otām, krāsu trauciņiem, koka statņiem, tukšiem kvēllukturiem un visu ko tādu, kam es pat nezināju pielietojumu. Tomēr visvairāk vietas aizņēma koka kastes, kas bija pārpildītas ar plastmasas un metāla lūžņiem. Atrast metālu bija grūtāk, jo visas noderīgās daļas jau pirms gadu desmitiem bija aizvestas uz armijas kausētavām pilsētās, un pēc tam ļaudis metāla kapos bija vākuši visu, kas noderēja kaut jelkādam mērķim.Tagad tur vairs bija atrodami tikai nesalāgojami atsevišķi gabaliņi, kam nebija nekā kopīga citam ar citu.

Toties šķita, ka plastmasas lūžņi nebeigsies nekad, jo agrākās pasaules plastmasa - atšķirībā no mūsējās - gadsimtiem saglabājās nesadalījusies. Lielākā daļa bija tik nekvalitatīva vai ar tik pamatīgiem defektiem, ka to nevarēja pārveidot ne par ko izmantojamu, taču, ja parakās dziļāk, reizēm varēja atrast dārgumus. Labākie atradumi bija agrākās pasaules laiku tehnikas saplīsušās daļas, kopā savijusies plastmasa un metāls, paredzētas tādu lietu darīšanai, kas tagadnes pasaulē vairs darītas netika. Reizēm pamestas ierīces gabals joprojām varēja būt visai labā stāvoklī vai viegli salabojams, un mēs brīnījāmies, kāpēc tas reiz vispār ir izmests.

Vienā pagaldes kastē atradās ieplaisājuši plastmasas trauki: krūzes, šķīvji, ūdens krūka. Zem tiem bija divi melni plastmasas taisnstūri, apmēram to grāmatu lielumā, kādas man bija mājās pašas istabā, dažus centimetrus biezi. Vienā pusē tie bija gludi, taču otrā pusē bija divi apaļi, zobaini caurumi baltām malām. Vienam no taisnstūriem bija nokritusi mala un ārā izlīdusi tumša, spīdīgi gluda lente. Uz plastmasas bija kaut kāds reljefs teksts. Lielākā daļa nebija salasāma, taču trīs burtus es izšķīru: VI IS.

- Kas tie tādi? - es jautāju.

Sanja bija beigusi šuves pieblīvēšanu un pagriezās, lai paskatītos.

- Nav ne mazākās nojēgas, - viņa teica. - Izraku pagājušajā nedēļā. Domāju, ka tās ir kādas agrākās ierīces maināmās daļas, taču neesmu apjēgusi, kam tās izmantotas.

Sanja iekāra ūdensmaisu statīvā. Paies kāds laiks, pirms plastmasa pilnībā sacietēs un šuve atkal turēs. Viņa paņēma no galda apjomīgu auduma mugursomu un uzmeta mugurā.

- Vai gribi piedalīties vākšanā, kamēr ūdensmaiss atdziest? - viņa vaicāja.

Kad bijām nogājušas dažus kvartālus, grasījos nogriezties uz ielas, pa kuru parasti devāmies uz plastmasas kapu. Tomēr Sanja apstājās un teica:

- Neiesim pa turieni.

Zīme manu uzmanību piesaistīja tūlīt. Ielas malā bija koka nams, kura izbalojušais, plaisainais krāsojums reiz bija bijis dzeltens.- Vienam no saules paneļiem uz jumta trūka stūra. Māja ne ar ko neatšķīrās no lielākās daļas ciema namu: tā bija būvēta agrākās pasaules laikā un vēlāk pielāgota tagadējās pasaules apstākļiem. Tomēr pašlaik tā starp krāsu zaudējušajām sienām un noplukušajiem pagalmiem dūrās acis, jo bija vienīgā šis ielas māja, kam uz durvīm bija svaiga krāsa. Uz nolupušās koka virsmas bija uzvilkts koši zils aplis, tik spīdīgs, ka izskatījās vēl mitrs. Agrāk tādu nebiju redzējusi.

- Kas tas tāds? - es vaicāju.

- Šeit nerunāsim, - Sanja sacīja un vilka mani prom. Redzēju, kā no kaimiņu nama iznāca kaimiņš. Viņš vairījās skatīties uz iezīmēto namu un pielika soli, kad vajadzēja iet tam garām. Izņemot viņu, iela bija pilnīgi tukša.

Sekoju Sanjai uz apkārtceļu. Viņa pameta skatienu uz visām pusēm un, tā kā neviens nebija redzams, čukstēja:

- Nams tiek uzraudzīts. Aplis uz durvīm parādījās pagājušajā nedēļā. Tā ir zīme par smagu ūdensnoziegumu.

- Kā tu zini?

- Māte stāstīja. Maiznieka sieva kādu dienu esot apstājusies pie mājas vārtiem, un tad gluži kā no gaisa uzradušies divi ūdens uzraugi un prasījuši, kas viņai te darāms. Esot teikuši, ka nama iemītnieki ir ūdensnozicdznieki. Maiznieka sieva varēja doties prom tikai tad, kad bija apliecinājusi, ka nākusi vienīgi pārdot saulpuķu sēklu cepumus.

Es zināju, kas dzīvo šajā namā. Bezbērnu pāris ar saviem jau pavecajiem vecākiem. Man bija grūti iztēloties, ka viņi varētu būt izdarījuši ūdcnsnoziegumu.

- Kas noticis ar iemītniekiem? - es vaicāju. Domāju par viņu ikdienišķajām,pavītušajām sejām un necilajām drānām.

- Neviens droši nezina, vai viņi vēl ir namā vai arī aizvesti prom, -Sanja atbildēja.

- Kā tev šķiet, kas viņus sagaida?

Sanja paskatījās uz mani, paraustīja plecus un klusēja. Atcerējos, ko viņa bija teikusi par pretlikumīga ūdensvada ievilkšanu. Palūkojos atpakaļ. Iela un nams vairs nebija saredzami, taču zilais aplis joprojām plaiksnījās acu priekšā: smeldzošs tetovējums uz ciema miesas, tā iekaisis, ka nebija droši tam tuvoties, un klusuma klāts.

Turpinājām iet pa apkārtceļu.

Pārgājām pāri seklam, duļķainam strautiņam, kas sūcās cauri ainavai netālu no plastmasas kapa. Bērnībā mums abām bija noliegts nākt uz šejieni. Māte bija teikusi, ka zeme ap kapu ir indīga un pārvietošanās pa to bīstama - kāja kuru katru brīdi varēja paslīdēt un kāda asa mala uzplēstu drānas un ādu. Toreiz savus slepenos nācienus vienmēr rūpīgi izplānojām, parasti tie notika starp dienu un nakti, kad vēl nebija tik tumšs, ka mums vajadzētu kvēllukturus, bet vairs ne tik gaišs, ka mūs varētu pazīt jau pa gabalu.

Plastmasas kaps bija liela, puduraina, staigna ainava, kurā krasi un neparedzami slējās asi stūri un raupjas virsmas, taisnas malas un

robainas lūzuma vietas.Tas savādie, stūrainie viļņi un kalnu grēdas mainīja savu veidolu. Ļaudis pārvietoja atkritumu kaudzes no vienas vietas uz citu, līdzenumus piemīdīja vēl blīvāk, raka dziļas bedres un paaugstināja kalnus tām blakus, meklējot noderīgu plastmasu un kokmateriālus, kas zem atkritumu slāņiem nebūtu pārlieku izliekušies. Kapa pazīstamā smaka un izskats man arvien atgādināja garstulmu zābakus, kurus allaž biju apāvusi baidīdamās, ka citādi savainošu stilbus, atgādināja to auduma raupjumu, cik karsti un slideni tajos jutās manas kājas.

Tagad man bija tikai vasaras kurpes ar koka zolēm, kas kārtīgi nenosedza pat potītes, taču es biju vecāka un bija gaiša diena. Mirusī plastmasa krakstēja zem soļu svara, un ap mūsu cepurēm skaļi spindzēja dunduri un citi kukaiņi. Biju norotījusi piedurknes un stingri nosējusi ap plaukstu locītavām, jo zināju, ka pat neliela kailas miesas josla pievilinās vēl vairāk kukaiņu. Manas potītes līdz vakaram būs sarkanas un sapampušas.

Turēju acis vaļā, ja nu gadītos kaut kas vākšanas vērts, taču gāju garām tikai neinteresantiem priekšmetiem: drūpošām, netīri baltām plastmasas plāksnēm, neērta paskata kurpēm, kuru augstie papēži bija aplūzuši, apbružātai lelles galvai. Apstājos un atskatījos, taču Sanja vairs nenāca man pa pēdām. Viņa bija pietupusies dažu metru attālumā un raka kaut ko ārā no lūžņu čupas. Klāt piegāju brīdī, kad viņa no ieplaisājušu bļodu, greizu pakaramo un garu melnu plāksnīšu jucekļa izvilka kaut ko, kas izskatījās pēc kastes ar vāku.

Kastei bija taisnstūra forma, nekad agrāk to redzējusi nebiju. Ap-skrambātā melnā virsma izskatījās pēc tādas, kas reiz bijusi gluda un spīdīga. Taisnstūra abos galos bija pa apaļam padziļinājumam, ko noklāja smalkacains metāla tīkls.

- Skaļruņi, - Sanja teica. - Esmu tādus pašus redzējusi citās agrāko laiku ierīcēs. Šis ir izmantots, lai kaut ko klausītos.

Starp skaļruņiem atradās taisnstūrveida padziļinājums, mazliet platāks par manu plaukstu. Tam bija ieplēsts vāks, ko varēja atvērt aiz

augšējā stūra. Ierīces augšpusē bija virkne podziņu, uz kurām bija mazas bultiņas katra sava virzienā, un viena lielāka poga. Ja to pagrozīja, sarkans rādītājs slīdēja pa skalu, uz kuras bija atzīmēti skaitļi, kas neko nenozīmēja: 92, 98, 104 un tā tālāk. Skalas labajā pusē bija redzama burtu kombinācija Mhz. Augšpusē vēl bija par priekšējā paneļa iedobi mazliet lielāks apaļš padziļinājums, ko sedza daļēji caurspīdīgs vāks.

Nejautājusi zināju, ka Sanja grasās nest ierīci uz savu darbnīcu. Viņas sejas izteiksme atklāja, ka prātā viņa jau iztēlojas ierīces iekšpusi un redz, kā viņa to atver, iegaumē detaļu kārtību, pievieno elektrību no saules ģeneratora, lai redzētu, kas notiks.

Klīdām pa plastmasas kapu vēl kādu laiku, taču atradām tikai parastos krāmus, saplīsušas rotaļlietas, šķembas no kaut kā neatpazīstama, neizmantojamus traukus un nebeidzamas appelējušu plastmasas maisiņu skrandas. Kad griezāmies atpakaļ uz ciemu, teicu Sanjai:

- Man gribētos aizrakties līdz plastmasas kapa dibenam. Varbūt tad es saprastu agrāko pasauli un ļaudis, kas šo visu izmeta.

-Tu pārāk daudz domā par viņiem, - Sanja teica.

- Arī tu par viņiem domā, - es atbildēju. - Citādi tu nenāktu šurp.

- Es domāju nevis par viņiem, bet par viņu ierīcēm, par to, ko viņi pratuši, un par to, ko atstājuši mums. - Viņa apklusa un uzlika plaukstu man uz dilba.

Cauri piedurknes audumam jutu viņas pirkstu siltās kontūras un tos ietverošo sauli, divus dažādus karstumus līdzās. - Nav vērts par viņiem domāt, Noria. Arī viņi nedomāja par mums.

Esmu centusies par viņiem nedomāt, taču viņu agrākā pasaule ielāso mūsu tagadējā pasaulē, tās debesīs, tās putekļos. Vai tagadējā pasaule, pasaule, kas ir, jelkad ielāsoja viņu pasaulē, pasaulē, kas bija? Iztēlojos vienu no viņiem stāvam tās upes krastā, kas pašlaik ir sausa rēta mūsu ainavā, sievieti, kura nav nedz jauna, nedz veca, vai varbūt

vīrieti, tam nav nozīmes. Cilvēka mati ir gaišbrūni, viņš skatās garām strāvojošajā ūdenī, kas varbūt ir duļķains, varbūt dzidrs, un viņa domās ielāso kaut kas, kā vēl nav bijis.

Man gribētos domāt, ka cilvēks pagriežas un dodas uz mājām, uti savas iztēles ainas dēļ kaut ko todien izdara citādi un nākamajā dienā atkal, un aiznākamajā atkal.

Un tomēr redzu viņu no jauna, citādu, tādu, kas aizgriežas un neko nedara citādi, un es nezinu, kurš no viņiem ir īsts un kurš ir atspulgs dzidrā, nekustīgā ūdenī, tik ass, ka to maldīgi var noturēt par patiesu.

Skatos debesīs un skatos gaismā, un skatos uz zemes veidolu: tie ir tādi paši kā viņu pasaulē, un tomēr nav, un lāsošana nekad nebeidzas.

Atceļā līdz Sanjas mājām mēs neko daudz nerunājām.

Kamēr es piestiprināju salaboto ūdensmaisu pie riteņa un, minot pedāļus, iekustināju helipēdu, viņa stāvēja lieveņa paēnā. Diena ap mums liesmoja augsta un koša, un viņa bija maza un kalsna, un zilpelēka tumšajā ēnā.

- Noria, - viņa teica. - Ka paliek ar samaksu?

— Divus pirmos maisus atvedīšu vēl šodien, — es atbildēju. Kad devos ceļā uz tējas meistara namu, ieraudzīju viņas smaidu. Tas bija skops un bezkrāsains, bet tomēr smaids.

Tēvs nepriecātos.