Ūdens atmiņa

6. nodaļa

Tā tika saukta par rutīnas pārbaudi, taču mēs zinājām, ka rutīnai tur nelīdzinās nekas. Rutīnas pārbaudes veica divi kareivji, un tās ilga, augstākais, dažas stundas. Turpretī pie mums gandrīz divas nedēļas uzturējās viens augsts virsnieks un seši kareivji, no kuriem divi pārmaiņus stāvēja sardzē pie tējas nama un četri pētīja māju un tās apkārtni. Viņi izstaigāja rūpīgi iepriekš izplānotus, lēnus maršrutus no viena pagalma gala līdz otram, turp un atpakaļ, izpētot katru centimetru. Rokās viņi nesa plakanus monitorus. Uz tiem izzīmējās daudzkrāsaini attēli, kuru neregulārās malas un mainīgie, reizēm sakrītošie veidoli mazliet atgādināja kartes.

Pateicoties mātes grāmatām, man bija miglains priekšstats par ierīču darbības principiem.Tas raidīja zemē radioviļņus, un ekrāns tos paskaidroja: zīmējumi rādīja augsnes blīvumu un mitruma sastāvu. Militāristiem līdzi bija arī dažādas urbšanas un mērīšanas ierīces. Viena no viņiem, sieviete ar nemainīgu sejas izteiksmi, staigāja, satvērusi divas sakrustotas dzelzs stieples. Reizēm viņa, acis aizvērusi, apstājās un tad ilgi lūkojās uz tām, itin kā kaut ko gaidītu. No vecākiem uzzināju, ka tējas nams ir izolēts un tur tiek veikta pastiprināta meklēšana, jo stiepļu sievietes metāla rīkste pirmajā dienā nošūpoju-sies un norādījusi uz leju nama lievenī.

Tēvs raizīgi skatījās uz dēļu kaudzi, kas auga augumā tējas nama priekšā, militāristiem uzlaužot grīdu.

-Tas vairs nekad nebūs tāds kā agrāk, - viņš murmināja saspringtiem lūpu kaktiņiem. - Tādu koku mūsdienās grūti dabūt, un tējas nama būvniecībai vajadzīgo amata prasmju nav nevienā pašā ciemā.

Starp maniem vecākiem šajās dienās ņirbēja blīvs klusums, zem kura kustējās rūpīgi slēptas bailes un vārdā nesauktas, noklusētas lietas.Tas bija kā līdz galējai robežai aprimis, nedabiski nekustīgs ūdens: kaut viens vārds, kas tajā iekristu, kaut viens akmens, kas sakustētos dibenā, to pilnībā pārvērstu, radītu aizvien jaunus un jaunus riņķus, līdz atspulgs kustības spēka ietekmē būtu pārvērties līdz nepazīšanai. Vairījāmies runāt par ko citu, izņemot pašas ikdienišķākās lietas, jo militāristu klātbūtne uzslēja starp mums neredzamas sienas, ko mēs neuzdrīkstējāmies noplēst.

Vakaros gulēt devos, tikai kad biju zagšus pārbaudījusi, vai kareivji ar savām ierīcēm nav devušies uz fjellu, un no rītiem mana sirds biezi un smagi dauzījās rīklē, kad pamodos no domas, ka viņi varbūt paplašinājuši meklējumus ārpus nama un dārza. Kamēr nebiju pārliecinājusies, ka tā nav, nespēju ieēst brokastis. Sapņos redzēju klintī paslēptos ūdeņus, un nakts vidū varēju uztrūkties no krūškurvi žņaudzošas sajūtas, ka nez kā, par spīti neiespējamībai, avota balss no fjella atskan līdz namam un dārzam. Ilgi klausījos caururbjošajā klusumā, līdz mani atkal apņēma miegs.

Sākumā domāju, ka mātes interese par ūdensmeklētāju ierīcēm ir izlikšanās, lai slēptu nervozēšanu. Tomēr, dienām ritot, sāku aptvert, ka aiz viņas izturēšanās ir patiesa interese, kuru viņai grūti noslēpt. Viņa kūsāja no vēlmes uzzināt par ierīcēm ko vairāk, izmēģināt tās pašai, apgūt to darbības mehānismus un lietojumu. Bija pagājuši vairāk nekā piecpadsmit gadi kopš tā laika, kad viņa bija strādājusi par Jaunā Pītera universitātes ekspedīciju pētnieci, un armijas rīcībā esošā tehnika bija modernāka nekā civilajiem pieejamā. Viņa staigāja

kareivjiem līdzi un jautāja par ierīcēm, un nolasīju viņai no sejas, kā viņa visu iegaumē, lai, izdevībai pienākot, varētu to visu darbistabas mierā pierakstīt. To ievēroja arī tēvs un kļuva pret māti strups vārdos un izvairīgs. Viss, kas tajās dienās palika nepateikts, savilkās ap mums kā tīkls, kas mūs nosmacētu un saberztu, ja mēs laikus neatrastu ceļu ārā.

Gribēju runāt ar Sanju. Vēlējos, kaut nebūtu aizgājusi no viņas darbnīcas tik spēji. Biju nosūtījusi viņai trīs ziņas, lūdzot, lai viņa atnāk, taču atbildi nesaņēmu. Nebiju droša, ko par to vajadzētu domāt, jo viņai arī tāpat bija paradums atbildēt vien retumis. Kamēr māte staigāja apkārt, iepazīdamās ar militāristu ierīcēm, un tēvs stāvēja pie tējas nama, acīmredzot cerēdams, ka viņa klātbūtne iegrožos postījumus, kurus militāristi izraisīja, es sanesu savā istabā vairākus klēpjus grāmatu un paliku pie tām.

Man joprojām neizgāja no prāta sudrabkrāsas ripas klausīšanās. Man vienmēr bija bijis samērā skaidrs priekšstats par to, kāda bijusi agrākā pasaule, - vai drīzāk par to, cik maz par agrāko pasauli zināms. Par spīti visām manām ziemas fantāzijām vai ilgām pēc sniega, es nekad nebiju apšaubījusi to, kas man bija mācīts skolā un kas tika stāstīts grāmatās. Biju uzskatījusi par pašsaprotamu, ka tas, ko parasti uzskata par patiesību, ir patiesība, un nekam citam nav nozīmes. Bet ja nu tā nemaz nebija? Ja nu saglabājušies stāsti bija tikai apsūbējušas un deformējušās spoguļa lauskas - un vēl sliktāk: ja nu kāds bija sasitis spoguli tīši, lai atspulgu izkropļotu? Es zinu, ko jūs esat izdarījusi... Un, ja tas būs atkarīgs no manis, visa pasaule uzzinās, kas notika patiesībā, balss ripā bija teikusi.

Kad biju izklājusi grāmatas pa visu grīdu, pēdīgi atradu tajās divas lielas pasaules kartes, ko saliku blakus salīdzinājumam. Viena attēloja agrāko pasauli, auksto ziemu un debesis skrāpējošo pilsētu pasauli. Otra bija tagadējās pasaules karte.

Raudzījos uz kontinentu un okeānu aprisēm, kas bija pārvērtušās gandrīz līdz nepazīšanai.

Cik daudz gan bija apēdusi sāls un ūdens.

Skatījos uz man vistuvākajām vietām. Baltā jūra, kas atradās uz austrumiem no dzimtā ciema un Kuolojerviem, nebija ietiekusies tik tālu iekšzemē, tā neatradās tikpat tuvu kā tagad. Skandināvijas Savienības upes un ezeri bija izgaisuši lielākos ūdeņos, agrākās krasta līnijas bija pazudušas izsenis.

Un tas nebija viss.

Nogrimušas salas, krastu līdzenumi, sāls saēstas upju ieteces. Lielas pilsētas, kas tagad bija kādreizējo dzīvju klusi rēgi jūras līķautā, visur, visur.

Vecajā kartē ziemeļu un dienvidu pols bija baltā krāsā. Zināju, ka tas attēlo ledu, kas reiz tika saukts par mūžīgo ledu, līdz izrādījās, ka tas nepavisam nav mūžīgs. Agrākās pasaules laika beigās zemeslode bija sasilusi un jūru līmenis cēlies straujāk, nekā kāds bija pratis paredzēt. Vētras plosīja kontinentus, un ļaudis bēga no mājām turp, kur vēl bija vieta un sausa zeme. Pēdējos naftas karos notika nelaime, kas piesārņoja lielāko daļu no agrākās Norvēģijas un Zviedrijas ūdens resursiem un padarīja teritorijas par neapdzīvojamām.

Nākamais gadsimts tika saukts par Krēslas gadsimtu, un tā laikā bija beigušies naftas krājumi. Liela daļa no agrākās pasaules tehnoloģijām pamazām izzuda. Par pašu svarīgāko kļuva izdzīvošana. Viss, kas netika uzskatīts par neaizstājamu ikdienišķai dzīvības izvilkšanai, izputēja.

Domāju par ripā saglabātajiem vārdiem. Vīrieša balss bija runājusi par Tronhcimu, Trendelāgu un Jotunheimeni. Tās piederēja Zaudētajām zemēm, kā tika dēvētas Skandināvijas Savienības piesārņotās daļas. JaJansona ekspedīcija bija reāla, ko tā bija darījusi Zaudētajās zemēs Krēslas gadsimtā? Kā vispār bija iespējams turp doties, un cik droši tas varēja būt? Gandrīz gribēju ticēt Sanjas apgalvojumam, ka ripas ieraksts

ir tikai stāsts. Man tas šķita patiess, taču es zināju, ka labākie stāsti ir tieši šādi: tiem iespējams noticēt, pat zinot, ka tie ir iztēles radīti.Tomēr kaut kas ripā mani nepārliecināja. Tas vēstījumam trūka konstruēta, izdomāta stāsta formas. Tam bija ikdienības un patiesīguma forma.

Aizšķīru grāmatas un sakrāvu uz sava galda, taču tikai tad, kad biju ielocījusi stūrīšus karšu lappusēs.

Sešas dienas pēc tam, kad bija ieradušies militāristi, mūsu vārtos negaidot parādījās Sanja. Viņa bija nogājusi visu ceļu no ciema un nesa ar siksnām pie muguras piestiprinātus tukšus ūdensmaisus. Tie bija tie paši, kuros pirms dažām nedēļām biju viņai aizvedusi ūdeni samaksai par labošanas darbiem.

- Iesim iekšā, - es teicu.

-Tēvs stāstīja, ka piejums ejot vaļā vietējā invāzija, - Sanja ieteicās, kad bijām iegājušas mājā. - Kāpēc gan?

Viņa novilka savu kukaiņu cepuri. Palīdzēju viņai noņemt no muguras ūdensmaisus, ko uzkāru priekšnamā uz pakaramajiem.

- Laikam iztēlojas, ka mums tējas nama pagrabā ir kāda slepena aka, - es atbildēju. Mana balss izklausījās mierīgāka, nekā pati biju gaidījusi.

- Man taču būtu vajadzējis saprast, ka tev ir kāds baiss noslēpums, - Sanja teica, sejai savelkoties vienā no viņas šķībajiem smīniem. - Vai viņiem tiešām nav nekā labāka ko darīt, kā tērēt laiku tādām muļķībām? Kāds acīmredzot ir sadusmojies uz tavu tēvu un iesniedzis nepamatotu denunciāciju, tikai lai ieriebtu.

Pasmaidīju, tomēr seja šķita stīva. Izskatījās, ka viņa negrasās pieminēt mūsu strīdu, un arī man nebija nekādas vajadzības to darīt. Dažas plaisas aizaug pašas no sevis, es nodomāju. Nav nekāda iemesla tās atkal uzplēst.

- Vai tev jāsteidzas atpakaļ? - es vaicāju.

Sanja papurināja galvu.

Virtuvē uztaisīju mums ledustēju. Ledus gabaliņi māla krūzēs knakšķēja, kad lēju uz tiem bālzaļgano, remdeno šķidrumu. Apsēdāmies pie galda, un es izņēmu no skapja kaltētus augļus.

- Ak, ja arī mums būtu saldētava, - Sanja nopūtās un iestrčba tēju. - Pagājušajā gadā centos vienu salabot, taču tā darbojās tikai pāris nedēļas, pirms saplīsa pavisam. Rezerves daļas būtu vajadzējis vest no pilsētas, un tās būtu aprijušas divu mēnešu pārtikas budžetu.

- Vai tev reizēm nešķiet savādi, ka plastmasas kapā var atrast tik daudz agrākās tehnikas, ko viegli atkal iedarbināt? - es jautāju.

- Kas tur savāds?

- Skolā un visās grāmatās tiek apgalvots, ka agrākās pasaules tehnika bija trausla un tādu vairs nav iespējams ražot.

-Та jau ari ir. Lielākā daļa no tā, kas atrodams plastmasas kapos, ir tīrie krāmi.

- Un grāmatas?

- Kas ir ar grāmatām?

- Kāpēc ir saglabājies tik maz agrākās pasaules grāmatu? - Zināju, ka tējas meistara namā ir vairāk grāmatu nekā jebkurā citā ciema mājoklī, un vecāki bija man stāstījuši, ka tās ir retums arī pilsētās. Papīra cenas dēļ tika iespiests ļoti maz grāmatu, bet atrast agrākās pasaules sējumus praktiski nebija iespējams, ja vien nebija pieejas valsts bibliotēkām vai armijas arhīviem. Skolā tika izmantotas tikai komu-nikatorgrāmatas.

- Lielākā daļa grāmatu bija lielajās pilsētās, kas palika zem ūdens, kad jūras mainīja savas robežas, - Sanja teica.

- Jā, bet vai tu jelkad esi redzējusi vēstures grāmatu, kas būtu uzrakstīta pirms Krēslas gadsimta?

- Kāda jēga no tādas vēstures grāmatas, kurā nebūtu Krēslas gadsimta un tagadējās pasaules notikumu?

- Un tomēr, tās visas taču nevarēja palikt zem ūdens? Kad pilsētas sāka grimt, kāpēc netika izglābts vairāk agrākās pasaules grāmatu?

- Nezinu. - Sanja noplātīja rokas. - Varbūt nebija laika. Varbūt vispirms vajadzēja izglābt cilvēkus. Varbūt...

Viņu pārtrauca sauciens pagalmā. Cēlos un piegāju pie loga. Redzēju, kā viens no kareivjiem - īsa auguma, ar brillēm - māj diviem citiem, kas viņam pusskriešus tuvojās. Nedzirdēju, ko viņš teica, taču, pāris teikumu pārmijuši, visi trīs devās uz tējas namu. No virtuves loga tējas namu nebija iespējams saskatīt, un pēc mirkļa viņi manam skatienam nozuda.

- Kas tad nu? - Sanja vaicāja.

- Nezinu. - Nespēju nedomāt par to, vai kareivji būtu kaut ko atraduši, liet ne mājā, ne tējas namā, ne dārzā taču nebija nekā, ko atrast?

Šķita, ka mana sirds ir aplieta ar aukstu ūdeni. Sapratu, varbūt pirmo reizi, cik maz man stāstījis tēvs un māte. Vai tējas namā ir paslēpta karte ar norādēm uz avota atrašanās vietu, un militāristi to atklājuši? Vai kaut kas par avotu ierakstīts tējas meistara grāmatā, kuras biezās, bāli brūnganās lappuses bija piepildītas ar tēva precīzo rokrakstu un no kuras viņš man bija ļāvis lasīt tikai fragmentus, pats vērīgi mani uzraudzīdams? Vai varbūt kādā citā no tām dzīvojamās istabas stikla vitrīnā rūpīgi ieslēgtajām grāmatām, kurās aizgājušie tējas meistari sīki aprakstīja ceremonijas? Es nezināju, un mana fantāzija mirklī uzbūra tūkstošiem stāstu, no kuriem itin neviens nebeidzās labi.

- Tev nav jānāk, ja nevēlies, - es sacīju Sanjai. - Droši vien tas nekas nav.

Viņa tomēr sekoja, kad novietoju māla krūzi uz galda, uzliku galvā kukaiņu cepuri un izgāju ārā. Zālājs bija vienās bedrēs un zemes čupās, kurām metām līkumus, taču ievēroju, ka akmensdārzs un tējas krūmi tam līdzās saglabājušies neskarti, neskaitot zābaku pēdas, kas šķērsoja smiltis. Saārdītās zemes vidū soļi šķita nedroši un ceļš svešs.

Kad pagriezos ap tējas nama stūri, ieraudzīju savus vecākus pie liela rakuma zālājā. Viņi stāvēja blakus un, kaut gan nedz uzlūkoja viens otru, nedz pieskārās viens otram, tobrīd bija cieši piederīgi, gluži kā kādas celtnes akmens kolonnas vai divu koku savijusies stumbri, ko pirms vairākiem gadiem biju redzējusi Mirušajā mežā. Komandieris Tara stāvēja rakuma pretējā pusē, un pie bedres bija sapulcējušies arī citi kareivji. Apstājos dažu soļu atstatumā no saviem vecākiem. Sanja pienāca man blakus, un, kaut gan es nedz uzlūkoju viņu, nedz pieskāros viņai, zināju, ka viņa ir pavisam tuvu.

Rakums bija dziļš un ar stāvām malām, un vēlās pēcpusdienas slīpā saule nesniedza līdz tā lejai. Tomēr skaidri redzēju dibenā kaut ko līdzīgu cietai, cilvēka būvētai sienai, un vēl dziļāk uzplaiksnīja tumšs ūdens kā asara zemes acī. Centos lasīt savu vecāku sejas izteiksmes, un jau otru reizi neilgā laikā man šķita, ka viņi ir man sveši. Es nezināju visu, ko zināja viņi. Es nezināju, cik daudz viņi man izstāstījuši.

Viens no kareivjiem izvilka no akas ūdeni ar stikla trauku, kas atradās teleskopiska metāla kāta galā. Ūdens bija duļķains, taču Taro paņēma trauku, pacēla uz augšu kukaiņu cepuri, iemērca pirkstus ūdenī un nolaizīja pirkstu galus.

— Izskatās, ka jūsu zemēs ir dzeršanai piemērots ūdens, — viņš teica un cieši raudzījās uz tēvu. - Pieļauju, ka jūs nezinājāt par tā esamību?

-Ja es to zinātu, vai gan slēptu nojums? - tēvs atbildēja un nenovērsa skatienu.

- Meistar Kaitio.jūs un jūsu ģimene tagad varat iet, - Taro sacīja. - Varat būt droši, ka mēs jūs informēsim par turpmāko.

Tēvs lēnām pagriezās, lai ietu. Viņš paskatījās uz māti un paskatījās uz mani, un viņa izteiksme pārvērtās. Tēvs atkal pagriezās pret Taro un mierīgiem soļiem pa rakuma malu gāja pie viņa. Pāris kareivju grasījās viņu aizkavēt, taču Taro tiem pamāja, lai liek tēvam

mieru. Tēvs apstājās Taro priekšā. Tur nu viņi stāvēja iepretī debesīm un zemei, un saārdītā tējas nama atliekām, - garš virsnieks zilā uniformā un vīrs, kura matos jau metās sirmums, tērpies tējas meistara vienkāršajās lina drānas.

-Jūs domājat, ka visu iespējams iegūt, - tēvs teica. - Ka jūsu vara sniedzas visur. Un tomēr ir lietas, kas nekad neļausies cilvēka važām. Es vēl dejošu uz jūsu kapa, Taro. Ja manas miesas vairs nebūs šeit, to darīs mana dvēsele, brīva no kaulu būra.

Taro mazliet pagrieza galvu, tomēr nenolaida acis no tēva.

-Ja es tā kārtīgi apdomājos, - viņš teica, - tagad, kad esam izpētījuši apkārtni, ir īstais laiks pievērsties pašas mājas izpētei. Liuhala, Kanto, - viņš raidīja savus vārdus diviem kareivjiem, - pavadiet meistaru Kaitio un viņa ģimeni atpakaļ un uzsāciet meklējumus. Strādājiet ļoti pamatīgi.

Karavīri nāca pie tēva. Viņš nepakustējās. Man šķita, ka viņš grasās Taro iesist, taču pēdīgi, ilgi lūkojies virsniekā, viņš pagriezās un sāka iet uz māju. Karavīri sekoja tieši viņam pa pēdām. Māte, kura visu šo ainu bija noskatījusies klusējot, saņēma mani aiz rokas un devās viņiem pakaļ, vezdama mani līdzi.

Viņa gāja lēnām un, kad mūs neviens vairs nevarēja sadzirdēt, pačukstēja:

— Esmu izpētījusi mūsu zemes vairākkārt un zinu, ka šeit nav avota. Tas ir tikai lietus ūdens, kas sakrājies vecā, aizbērtā akā.

— Kāpēc jūs viņiem to neizstāstījāt? - es vaicāju.

- Būs labāk, ja viņi to sapratīs paši. Tas viņus apkaunos un liks aiziet prom. Kāds no viņiem varbūt pat atvainosies.

-Taro jau nu ne, - es teicu un domāju par izteiksmi komandiera sejā, par nepiekāpību, kas aiz tās slēpās.

- Viņš ne, - māte piekrita.

Kad ienācām mājā, kareivji jau bija sākuši vērt vaļā skapjus un atvilktnes, celt ārā mantas un mest tās uz grīdas. Redzēju tēvu uzkum-

pušu stāvam virtuves durvis. Viņš bija pacēlis vienu roku pie krūtīm un smagi elpoja.

- Vai ar tevi viss kārtībā? - māte vaicāja. Tēvs neatbildēja tūlīt. Pēc mirkļa viņš iztaisnoja muguru, padzina sāpes no sejas un teica: - Nekas, nekas. Mazliet aptrūkās elpas.

Reizēm cenšos atcerēties, ko māte darīja, sameklēt viņas tonī vai kustībās apstiprinājumu tam, ka viņa neapjauta vairāk, kā toreiz pateica. Un citos brīžos esmu centusies to apgāzt, atrast atmiņās kaut ko, kas apstiprinātu, ka viņa apjauta vairāk un zināja, ka tēvs sācis skatīties prom no dzīves. Neatrodu ne vienu, ne otru, neatrodu ne zīmes, kas man ļautu būt drošai par vienu vai otru virzienu. Starp mums ir atstatums, kuru nekad nevarēšu pārvarēt, laika un pārmaiņu, un neatsaucamu beigu atstatums, pagātne, kas nekad nemainīsies. Un, tā kā es nevaru aizvilkt šo aizu ciet, man ir jāiet pa tās malu un jāļau j, lai tā ir daļa no manas dzīves, viena no tām tumšajām plaisām, kuras pastāvēšanu nevaru aizliegt un kurā nekad nevarēšu ienest gaismu.

Mana māte zināja. Mana māte nezināja.

Atcerējos Sauju, kura bija nākusi dažus soļus iepakaļ un palikusi aiz durvīm. Atstāju vecākus priekšnamā noskatāmies kareivjos, kuri grieza riņķī telpas, un izgāju ārā, lai pavadītu viņu līdz vārtiem.

Apstājos lievenī. Vispirms Sanju neredzēju, taču tad pamanīju. Viņa stāvēja uz tējas nama celiņa. Ar Sanju sarunājās gaišmatains karavīrs, kuru bieži biju redzējusi Taro sabiedrībā un tāpēc uzskatīju par viņa tuvāko apakšvirsnieku. Nedzirdēju viņu vārdus un aiz kukaiņu cepures kārtīgi neredzēju ari Sanjas seju, taču viņas locekļos bija jaušams saspringums. Karavīrs kaut ko teica, un Sanja nemierīgi sakustējās. Devos pie viņiem. Mani pamanījusi, Sanja satrūkās.

- Man vajadzētu iet, - viņa teica man vai varbūt karavīram.

- Nodod sveicienus tēvam, - karavīrs sacīja un devās uz tējas namu.

- Esot sens tēva skolasbiedrs, - Sanja man teica, kad gājām uz vārtiem. - Jautāja visādas dīvainas lietas.

Kad tagad, pēc visa notikušā, iedomājos Sanju, šī ir otra no divām ainam, kas neaicināta parādās acu priekšā, spilgtāk nekā citas, ko esmu aicinājusi velti. Viņa stāv aiz vārtiem, melnie mati slīgst uz pieres un vaigiem, augums kalsns un stūrains raupjajā lina audumā. Kukaiņu cepures ēna viņai uz sejas ir asa, un zaru tīkls ap mums, lēnām aiznesdams viņu prom, ir mīksts kā čuksti.

Nepaceļu roku.

Nesaku ne vārda, lai viņu aizkavētu.

Es stāvu un noskatos koku slīdošajā ēnu dejā viņai uz muguras, viņai uz rokām, stāvu klusu un nekustīgi, un viņa dodas prom un neatskatās.

Pēc divām dienām kareivji beidzot savāca savas ierīces un aizgāja no mūsu teritorijas. īsais, briļļainais karavīrs ieradās un sniedza mums skopu paskaidrojumu: ticis atzīts, ka ūdens ir lietus ūdens, kas sakrājies gadu desmitiem neizmantotā vecā pazemes akas konstrukcijā. Turpmākajos meklējumos noskaidrojies, ka ne mājā, ne dārzā nav tekoša ūdens, izņemot likumīgo ūdensvadu.

Viņu beidzamais darbs bija salauzt dzīvojamās istabas grāmatskapja slēdzeni un izgāzt no plauktiem visus apmēram trīs dučus tējas meistaru grāmatu, kas bija iesietas ādā. Kad viņi sāka tās nest ārā no mājas, tēvs protestēja.

- Jūs tajās neatradīsiet neko svarīgu, — viņš teica. — Tas ir tikai personīgas dzimtas dienasgrāmatas. Turklāt, ja jūs būtu palūguši, es jums iedotu atslēgu, - viņš rūgti piebilda.

Kareivji, kas nesa grāmatas, pat neapstājās, lai noklausītos.

Viņi atstāja dārzu vienās bedrēs, un viņu mēģinājums salabot tējas nama postījumus bija tikai formāls. Tēvs piesoļoja pieTaro.

— Vai jūs patiešām grasāties atstāt tējas namu tādā stāvoklī? — viņš vaicāja. - Vai jūs saprotat, cik grūti būs atrast kādu, kas to saremontētu?

Taro acis bija melnas, cietas un nekustīgas.

- Meistar Kaitio, - viņš teica. - Man kā Jaunās Cjaņas pārstāvim ir pienākums izpētīt visas iespējamās liecības par dzeršanai piemērotu ūdeni. Nav mana vaina, ja tās izrādās maldinošas.

Un tā viņi aizgāja, ne par ko neatvainojušies, neko neatlīdzinājuši.

Biju iztēlojusies, ka pēc karavīru aiziešanas viss atkal būs kā agrāk, taču savādais klusums, pie kura bijām pieraduši, nekur neatkāpās, šis nedabiski nekustīgais ūdens ap mums.

Gaidīju akmens sakustēšanos.

Kad tā laiks beidzot pienāca, tas notika tādā veidā, kādu nebijusi mācējusi iztēloties.

Pāris nedēļas pēc pārmeklēšanas atkal dzirdēju, kā mani vecāki virtuvē sarunājas.

- Viņi atgriezīsies, - māte teica. - Viņi jau nu nepiekāpsies.

- Viņiem vairs nav nekāda iemesla, - tēvs atbildēja.

Māte ilgi klusēja un pēdīgi teica: - Es esmu izlēmusi.

- Mums jārunā ar Noriu, - tēvs sacīja.

Nepaspēju atgriezties savā istabā, tāpēc izlikos, ka grasos iet ārā. Tēvs iznāca no virtuves. Man nevajadzēja atskatīties. Pazinu viņa soļus un zināju, ka viņš apstājies man aiz muguras.

- Noria, - viņš klusām pasauca. Apstājos un skatījos uz viņu. Priekšnama trūcīgajā apgaismojumā viņam uz sejas gūlās ēnu tīkls, zilpelēka krēsla, kas sijājās cauri logiem. - Māte grib ar tevi runāt.

Sekoju viņam uz virtuvi, kur māte sēdēja pie galda, un viņai priekšā bija tukša tējas krūze. Man šķita, ka ēnas mums seko, aptinas ap lielo kvēllukturi, kas karājās virs galda, un vājina tā gaismu. Redzēju tās ari mātes sejā.

- Sēdies, Noria, - viņa teica.

Paklausīju uzaicinājumam. Tēvs apsēdās līdzās mātei. Viņi atkal bija vienā frontē, kā pie rakuma malas, divas akmens kolonnas, divi savijušies koki.

- Mēs ar tavu tēvu esam apspriedušies, - māte teica. - Mēs abi vēlamies tev dot drošu dzīvi, taču neesam vienisprātis par to, kādai tai vajadzētu būt. - Viņa apklusa un paskatījās uz tēvu, un tad ierunājās viņš.

- Noria, ja tu nevēlies kļūt par tējas meistari, tagad ir īstais brīdis to pateikt. Esmu pārliecināts, ka Taro, zemi vienreiz pārbaudījis, turpmāk liks mūs mierā. Diez vai viņam ienāks prātā meklēt avotu fļellā, un, pat ja ienāktu, tas ir paslēpts tik labi, ka tā atrašana nav ticama. Mēs šeit esam drošībā. Diemžēl tava māte domā citādi.

- Taro neatstās pusratā, ko uzsācis, - māte teica. - Dzīve šeit neatgriezīsies vecajās sliedēs. Viņi piekļuva jau daudz tuvāk, nekā tu varētu iedomāties, Noria.

- Bet viņi taču nebija aizgājuši pat uz fjclla pusi, - es teicu.

- Ir kaut kas, ko tu nezini, — māte atbildēja. — Izstāsti viņai, Mikoa.

- Tu zini, ka mēs izmantojam vairāk ūdens nekā lielākā daļa ģimeņu, - tēvs iesāka. - Un zini, ka daļa no tā ir normas ūdens, bet daļa nāk no avota. Noteikti esi ievērojusi atšķirību.

Tējas ceremonijās izmantotais ūdens vienmēr garšoja svaigi, gluži kā nupat no avota smelts. Та bija daļa no tējas mācības. Tēvs man bija iemācījis pagaršot tējai izmantojamo ūdeni un izvēlēties svaigāko, tīrāko, ja bija izvēles iespēja. Ikdienā izmantojām no ūdensvada nākošo ūdeni, kura garša mēneša sākumā bija sasmakusi un kurš mazliet oda pēc zivīm, kā jau attīrīts jūras ūdens. Mēneša beigās ūdens garša jūtami uzlabojās. Atšķirībā no citām mājām, pie mums ūdens mēneša beigās taupīts netika, un tas nekad arī neaptrūkās, tā nu mums nevajadzēja pirkt nesamērīgi dārgo tirgus ūdeni.

- Vai mēs mēneša sākumā lietojam normas ūdeni un, kad tas beidzies, fjella avota ūdeni? - es vaicāju. - Bet kā var būt, ka tie plūst pa vienu ūdensvadu?

- Savest visu vajadzīgo ūdeni no fjclla būtu pārāk smags darbs, — māte teica. - Tas būtu arī aizdomīgi. Tam vajadzētu heliratus, lielas

ūdens tvertnes un biežus braucienus. Drīz vien kāds ievērotu, ka tējas meistars vairākas reizes nedēļā atgriežas no fjclla ar pilnām mucām. Mēs nebijām pirmie, kas apjauta, cik tas nepraktiski. Mēs nezinām, kad tika izbūvēts ūdensvads, taču tas eksistēja jau Mikoas tēva laikā. Tas nav ierakstīts itin nevienā no tējas meistaru grāmatām. Tā būvētājs saprata, ka būtu pārāk bīstami atstāt par to rakstiskas ziņas. Vads ir prasmīgs darbs: tas nāk no fjella dzīlēm, ir pamatīgi paslēpts zemē un pievienojas normas ūdens caurulēm tik tālu no mājas, ka, pārmeklējot tējas meistara teritoriju, to nevar atrast. Vienīgais risks ir tāds, ka tas jāatver un jāaizver ar roku fjclla iekšienē. Mums paveicās, ka, ierodoties militāristiem, tas nejauši bija ciet.

- Rezerves ūdensvads ir paslēpts tikpat labi kā avots, - tēvs ieteicās. - Nezinot atrašanās vietu, to uziet ir gandrīz neiespējami.

- Viņi ir pieraduši meklēt, un viņu ierīces ir precīzas.

- Viņiem nav ne mazākā iemesla atgriezties.

- Viņiem nav ne mazākā iemesla neatgriezties!

Starp viņiem nolaidās klusums. Pēc mirkļa tēvs ierunājās, sūtīdams savus vārdus tikai man.

-Tava māte uzskata, ka tējas meistara nams vairs nav droša vieta, kur dzīvot. - Viņš uzmeta mātei skatienu un gaidīja. Redzēju, ka māte rūpīgi izraugās vārdus.

- Noria, man ir piedāvāta pētnieces vieta Sjiņdziņas universitātē. Esmu apsolījusies piedāvājumu pieņemt.

- Vai mēs pārcelsimies uz Sjiņdziņu? - es jautāju. Es precīzi nezināju, cik garš ceļš līdz turienei, taču zināju, ka tā ir tālu, Jaunās Cjaņas dienvidu piekrastē. Ceļojums cauri kontinentam pat ar ātrākajiem vilcieniem noteikti ilgst nedēļām. Tēvs un māte saskatījās.

- Tu esi pilngadīga, un tāpēc mēs nevaram izlemt tavā vietā, -māte teica. - Vai tu vēlies doties ar mani uz Sjiņdziņu vai palikt šeit ar savu tēvu? Tev tas nav jāizlemj tūlīt, taču man ir jābrauc jau pirms mēnessgriežiem, tāpēc atlicis vien mēnesis.

Skatījos uz māti. Skatījos uz tēvu. Šķita, ka rīkle pietūkst. Ciemā, tieši tādā attālumā kā iezīmētais nams, pie kura cilvēki pielika soli, kareivji trina ieročus un neieklausījās lūgumos. Jebkuru bridi viņi atkal varēja pievērst uzmanību mums, ja vispār bija to novērsuši. Es nekādi nevarēju zināt, kuram no maniem vecākiem ir taisnība, un nevarēju gan aizbraukt, gan palikt.

Man nebija skaidrības par lēmumu, un es baidījos, ka vārdi, kurus izvēlēšos, padarīs to par iecirstu akmeni. Tomēr klusums savā ziņā šķita vēl ļaunāks.

Es atveru muti un izstāstīju, ko darīšu.