Dzīvoklis bez numura

32

Skaidrīte izgāja uz vagona platformas un nostājās pie neaptumšotā loga. Sudrabainais sniegs, kas klāja zemi, apgaismoja vakarīgo ainavu ar nedzīvu neona gaismu. Garāmslīdošie koki izskatījās spokaini bāli. Vējš nesa no lokomotīves dzirkstis, kas veidoja zvaig­znājus un skrēja vagonam līdzi. Lokomotīve svilpa, tilti dunēja, izbrauktās sliedes zem riteņiem neritmiski kla­bēja, bet dabā bija tāds miers, tāds cildens, neskarts skaistums, un negribējās domāt, ka vilciens trauc caur fašistu okupētu zemi.

Taču Skaidrīte to ne mirkli nedrīkstēja aizmirst.

Viņa atcerējās braucienu uz Rīgu 1941. gada vasarā, kad šosejai uzlidoja štukasi. Toreiz viņa paniskās bailēs gulēja grāvmalā, bija bezpalīdzīgs fašistu upuris. Pagā­juši divarpus gadi, un lomas mainījušās. Ne vairs upu­ris, bet cīnītāja atgriežas Rīgā. Jā, par spīti visām draudošām briesmām meitene bija nolēmusi turpināt pagrīdes darbu. Rīgā droši vien vairs nedrīkstēja palikt, bet arī citur darbojas nelegālas organizācijas, arī citur viņa varēja noderēt.

Tāpat kā toreiz, kad nācās šķirties no mājām, Skaid­rītei sažņaudzās sirds. Bija žēl pamest dzimto Rīgu. Taču daudzajās garajās naktīs, nekustīgi guļot slimnīcas gultā, kad sūrstošās apdeguma brūces neļāva aizmigt, viņa tik bieži bija iztēlojusi savu rītdienu, ka beidzot aprada ar šo domu.

Tikpat bieži viņai vārdu pa vārdam uzpeldēja at­miņā saruna ar šucmaņiem, pašas atjautīgie meli par divdesmit noslēptajām «Tēvijām». «Bet ja nu viņi pa­manījuši, ka tīšām esmu apgāzusi lampu?» viņai reizēm iešāvās prātā. «Droši vien mani tur aizdomās. Tāpēc ne­drīkst nevienam rakstīt, arī māmiņai ne. Nedrīkst arī jautāt, kas mani šurp atvedis. Varbūt nejauši uguns­grēka liecinieki? Bet kāpēc tik tālu — uz Jelgavu? Nē,J tie noteikti būs bijuši biedri, kas zināja, ka atrodos briesmās …»

Tā Skaidrīti mocīja tūkstošiem domu, līdz viņa nā(- * pie slēdziena, ka skaidrību varēs rast tikai Rīgā .t skaidrību un jaunu uzdevumu.

Izkāpusi no vilciena, Skaidrīte jau devās uz Mīl- grāvja autobusa pieturu, bet tad atcerējās, ka savā dzī­ves vietā rādīties nedrīkstēja. Tur visdrīzāk viņu varēja meklēt.

Brīdi viņa stāvēja neziņā, tad nopurināja sastingumu un aizsoļoja vecpilsētas virzienā. Iegriezusies Grēcinieku ielā, viņa ieraudzīja šucmaņi un neviļus iespiedās pie­vārtē. Tad pasmaidīja par savu aušību un gāja tālāk. Taču tūdaļ ieiet namā neuzdrošinājās. Minūtes piecas viņa pastaigājās pa pretējo ietvi, lūkodamās sava dzī­vokļa tumšajos logos. Māte droši vien norūpējusies, kaut gan nezina, ka meitenei var draudēt apcietināšana. Bet ja nu tomēr zina! Un ja jau veselu nedēļu viņas dzīvoklī, īgnu skatienu vērodams durvis, sēž gestapo aģents un gaida Skaidrīti atgriežamies? . . .

Mājās rādīties nebija ieteicams . . . Varbūt ieiet pie kaimiņiem? Tie droši vien zinās, vai viņu meklē.

Uz pirkstgaliem Skaidrīte ielavījās namā, klusītiņām piezvanīja.

Durvis atvēra Daugavietis. Ieraudzījis meiteni, viņš aizvilka to pie gaismas, grozīja uz visām pusēm, tad, laimīgi smiedamies, teica:

— Var redzēt, ka izgājusi caur uguni un ūdeni . . . Neko lielu tas tev tomēr nav kaitējis . . . Tikai žēl, ka nācies apcirpt matus.

— Ko darīt? .. . Nelaimes gadījums, — nomurmi­nāja Skaidrīte.

— Mums gan liekas, ka tu to kiosku tīšu prātu no­dedzināji.

Skaidrīte pieķērās pie krēsla atzveltnes. Provokā­cija! … Slazdi!… Pirmā diena Rīgā, un jau iekritusi!… Viņa centās saglabāt mieru un pat piespieda sevi pa­smaidīt:

— Kāpēc lai es to būtu darījusi?! Neesmu taču prātā jukusi.

— Lai iznīcinātu uzsaukumus.

— Jums laikam spokojas, — viņa turējās pretī ar īgnumu sejā.

daugavietim patika meitenes stūrgalvība. Sak, re-

S cik ilgi viņa vēl liegsies.

— Kā nu ne . . . Divdesmit «Tēvijas» numuri un katrā pa pieciem uzsaukumiem.

Atbildes vietā Skaidrīte metās bēgt, un tikai pie pašām durvīm viņam izdevās to noķert.

— Skaidrīt, nu, nomierinies, nomierinies . . . Tev ne­kas vairs nedraud . . . Aizvakar tavā dzīvoklī bija pie­nācis paziņojums. Tevi atlaiduši no darba par uguns­drošības noteikumu neievērošanu. Tātad briesmas ga­rām.

Bet Skaidrīte joprojām bija izmisusi un sašutusi.

— Es nekā nezinu . .. Kādēļ jūs par mani izplatāt baumas? … — viņa bez mitas atkārtoja.

Vajadzēja atsaukt Nadeždu. Tikai viņa spēja izklie­dēt Skaidrītes šaubas.

— Tas tev, protams, ir pārsteigums, vai ne? — smaidīja Daugavietis. — Atsēdies, Skaidrīt, man tev daudz kas jāpaskaidro …

Meitene klausījās ar aizturētu elpu, kā kādreiz bēr­nībā, kad māte stāstīja par teiksmaino Lāčplēsi. Līdz šim viņa bija domājusi, ka zina visu, un tikai tagad saprata, ka vēl daudz kas jāmācās, lai līdzinātos šiem pagrīdes varoņiem. Viņai grūti nācās ticēt, ka visu laiku nemaz nav pazinusi šos cilvēkus. Kā gan viņa bija va­rējusi uzskatīt Kalniņu par parastu studentu, Burtnieku par grāmatu tārpu, tēvoci par skopu namsaimnieku, kas notriec naudu kāršu spēlē! Un māte, klusā, mīļā māte, kurai bija nācies dzirdēt no viņas daudz rūgtu pārme­tumu par nevēlēšanos evakuēties … Visu to atceroties, Skaidrītei kļuva karsti no kauna.

— Tā … Tagad pateikšu galveno .. . Domāju uzti­cēt tev uzdevumu, ko kuram katram nevarētu uzticēt. Redzi, slepenā spiestuve atrodas tepat, mūsu dzīvoklī. Biedrs, kas tur strādā, viens nevar novilkt visus uzsau­kumus, Nadjai vienmēr jāpaliek augšā, lai briesmu ga­dījumā iedarbinātu trauksmes signālu, bet es uz veselu mēnesi braukšu uz Liepāju. Tu manā vietā palīdzēsi spiestuvē, jo, dzīvojot šai namā, vari iet un nākt, nera­dot aizdomas. Seko man, es tev parādīšu, kur atrodas mūsu dzīvoklis bez numura …

Sākumā Skaidrīte nepazina cilvēku, kas stāvēja, no­liecies pār burtu kasti. Bet, kad viņa ieskatījās tanī tuvāk, kāds varens spēks ierāva sirdi visas asinis un seja kļuva nekustīga un bāla. Skaidrīte stāvēja kā sastin­gusi, pat prieku neizjūta, tikai lielu, neaptveramu laimi, kas ledaini stindzināja. Bet, kad Ēriks ar nedrošu kus­tību izstiepa viņai pretī abas rokas, ledus izkusa un pārvērtās karstās asarās.

Viņi pat nedzirdēja, ka Jānis aizgāja. Šai mirklī visā viņu pasaule sastāvēja no šī šaurā, pustumšā pagraba, un tur bija tik daudz saules, ka tās versmainā enerģija spētu aizdedzināt pat akmeņus.

Bet ārā joprojām trakoja fašistiskā nakts, un ober­šturmfīrers Raup-Dīmenss kā kurmis raka pazemes ejas, lai nokļūtu līdz viņiem.