Dzīvoklis bez numura

2

Preču stacijas dežurants pašlaik pārbīdīja balto torni no b8 uz b2 un pieteica melnajiem šahu. Melnie — tie bija hitlerieši, un, lai gan dežurantam partnera trūkuma dēļ vajadzēja domāt par abām pusēm, allaž iznāca tā, ka zaudēja melnie. Spuldze zem zaļā abažūra meta omulīgu gaismu uz figūrām un bandiniekiem. Visu dienu te nāca un gāja intendantūras virsnieki, skanēja pa­vēles un lamas. Nu beidzot gaiss bija tīrs — darba diena tuvojās noslēgumam, un dežurants varēja nodoties savai kaislībai.

Ārā atskanēja automobiļa taures signāls. Tūlīt pēc tam kāds pieklauvēja. Nepaguvis piespiest melnos pa­doties, dežurants piecēlās. Nācēja izrādījās sieviete. No zaļās cepurītes spraucās laukā vijīgi, gaiši mati, sejas krāsa atgādināja ziloņkaula šaha figūras. Bet valdonī­gais tonis tūdaļ padzina patīkamo iespaidu.

— Es no «Ostland Faser». Te mana apliecība.

Dežurants ar nepatiku pagrozīja pirkstos tumšzilo grāmatiņu. Viņš labprāt palūgtu uzpūtīgo mamzeli vāk­ties pie visiem velniem, bet dienests paliek dienests. Viņa turpināja:

— Mēs te šodien no Līgatnes saņēmām papīru. Pār­sverot izrādījās, ka trīīkst 95 kilogrami, tātad viens rullis, acīm redzot, palicis vagonā . . .

— Nevar būt, — protestēja dežurants. — Jūsu sa­gādes sekcijas šefs Senegera kungs parakstījās, ka saņē­mis visu.

— Tas vēl nekā nenozīmē. Kļūdas vienmēr var gadīties. Nu, vai man ilgi nāksies gaidīt? Iesim pārbau­dīt vagonus.

Uzmetis šaha dēlim nožēlas pilnu skatienu, dežurants sniedzās pēc luktura. Jāiet vien ir. Kamēr šī pati nepār­liecināsies, miera nebūs. Sai brīdī iezvanījās galda tāl­runis. Dežurants nocēla klausuli.

Vērojot viņa dīvaino vaibstu spēli, Nadja tūlīt nojauta, ka kaut kas nav kārtībā. Kā vienmēr, briesmu brīžos mute kļuva sausa un pār muguru pārskrēja auk­stas tirpas. Viņa paspēra pussoli uz durvju pusi. Labi, ka tepat ārā gaidīja Šiliņš ar VEF rūpnīcas smago mašīnu.

Dežurants, turot klausuli rokā, apgriezās:

— Zvana Senegera kungs. Teicu, ka jūs esat atbrau­kuši . . . Viņš mani laikam lāgā nesaprata . . . Lūdzu, aprunājieties pati . . .

īsajās sekundēs, kamēr dežurants pateica šos nedau­dzos vārdus, Nadja izcīnīja smagu iekšēju cīņu. Runāt ar «Ostland Faser» pārstāvi nozīmēja nodot sevi. Bēgt nozīmēja atteikties no papīra. Viņa zināja, cik lielas ce­rības saistīja ar to Daugavietis. Bez tam, ja stacijas vārti ir ciet, mašīnai no šejienes šā vai tā neizkļūt. Tad arī Šiliņš būs iekritis. Vēl mirklis, un dežurantam viņas vilcināšanās liksies aizdomīga. Tad prātā iešāvās vēl viena iespēja. Pareizi, tā jārīkojas! Drošiem soļiem viņa piegāja pie galda. «Kaut viņš nemanītu, ka man dreb roka!» domāja Nadja, pielikdama klausuli pie auss.

— Hallo?

Dusmīga balss kaut ko pateica vāciski. Nadja ne vārda nesaprata, bet, lai maldinātu dežurantu, vairākas reizes piekrītoši pamāja. Balss kļuva arvien satrauktāka. Nogaidījusi [Jāris mirkļu, Nadja ar enerģisku «Jawohl» izbeidza sarunu un uzmanīgi nolika klausuli tā, lai ne­nospiestu kontakta pogas. Tagad Senegers var trakot, cik grib. Strāva izslēgta, abonenta vads aizņemts.

Ar smaidu, kas nāca no sirds, viņa pievērsās dežu­rantam:

— Šefs grib, lai es vēl aizbraucu uz pārvaldi. Mums jāpasteidzas.

Viņi izgāja pagalmā. Visapkārt valdīja tumsa, tikai šur tur kā jāņtārpiņi mirgoja dzelzceļnieku lukturi, ap lokomotīves dūmeņiem spietoja sarkanas un dzeltenas dzirksteles. Devusi Šiliņam mājienu, lai seko ar mašīnu, Nadja devās pie pēdējā vagona, kuru Jānis tai bija ap­rakstījis.

— Tukšs, — norūca dežurants un jau grasījās kāpt zemē.

— Un kas tur tai kaktā?

— Gruži vien ir, jūs taču paši redzat, — un, lai pār­liecinātu tiepšu, dežurants ar kāju paspēra dēļus sānis. Sev par lielu izbrīnu viņš ieraudzīja papīra rulli.

— Jā, jums bijusi taisnība, — viņš vīlies teica, pa­līdzot iecelt rulli mašīnā. Bija tāda sajūta, kā paspēlējot šaha partiju, kur uzvara likusies pilnīgi droša.

Pa to laiku, kamēr Nadja izkļuva no apdraudētā stāvokļa un nobeidza spēli ar matu, Daugavietis uzmeta uzsaukuma tekstu. Viņš nebija nekāds literāts. Grūti nā­cās ietērpt domas pārliecinošos teikumos. Taču pārlie­cināt vajadzēja, citādi uzsaukums nebūs nekas vairāk kā apdrukāta lapa. Uzmundrinot sevi tādās reizēs, viņš mēdza atcerēties kaut kur lasītus vārdus: «Paņemiet rokā zīmuli, centieties būt patiess līdz galam, un no jums iznāks rakstnieks.» Tā viņš arī darīja. Patiesība vadīja Jāņa zīmuli, rūgta, bet ne bezcerīga.

«… Asinis un varmācība uz katra soļa. Asinis un varmācība, kas vērsta pret katru, kam nav apšaubāmās laimes piederēt pie fīrera rases.

Fašisti brīvu un laimīgu tautu grib pārvērst par ver­giem, par mēsliem zemei, no kuras tie vāc asiņainu ražu.

Nav tādas vietas mūsu Latvijā, kur cilvēks būtu drošs no viņu ļaundarībām. Fašistu ķetnas sniedzas visur. Tās var jūs sagrābt ik bridi, vienalga, vai esat darbā, uz ielas vai mājās.

23. oktobri rīdziniekiem nācās lieku reizi pārliecinā­ties par to. Visā pilsētā okupanti rīkoja cilvēku medības. Simtiem sagūstīja uz ielas 1111 aizveda uz Preču staciju strādāt smagus darbus. Tos, kas izrādīja nepaklausību, ar varu iegrūda mašīnās. Cilvēkus, kas daudzas stundas bija stāvējuši pie veikaliem, atstāja bez maizes. Žēlas­tību neizpelnījās ne jauna māte, kam mājās zīdainis, ne veca māmuļa, kas tikko turas uz kājām.

Ikviens, kas saprot fašisma īsto dabu, nešaubīdamies teiks, ka tas ir tikai sākums. Šodien jūs aizveda tikai līdz Preču stacijai, rīt jūs aizsūtīs spaidu darbos uz Vā­ciju. Šodien jūs aizveda uz dažām stundām, rīt aizvedīs uz neatgriešanos. Lai pasargātu sevi un savus bērnus no bojā ejas, jums ir tikai viens līdzeklis — aktīva cīņa …»

Nepabeidzis uzsaukumu, Daugavietis pacēla galvu. Viņa ievingrinātā dzirde saklausīja kāpņu telpā pazīsta­mus soļus. Beidzot Nadja atgriezusies! Viņš ar neparastu prieku un maigumu satvēra viņas rokas.

— Nu, kā?

Nadja jokodamās ieņēma militāru stāju:

— Majors Cvetkova ziņo: jūsu pavēle izpildīta. — Tad pavisam nopietni piebilda: — Bet varēja misēties. Iedomājies, kas par nejauku sagadīšanos! Kamēr biju tur, zvanīja kāds no «Ostland Faser» … — Un viņa īsumā atstāstīja notikumu.

Daugavietis sadrūma. Jau apziņa vien, ka Nadja bi­jusi tādās briesmās, sāpināja.

— Un cik tālu tu esi ticis? — viņa jautāja, matus pieglauzdama.

— Apmēram līdz pusei. Še, paskaties!

Nadja uzmanīgi izlasīja tekstu un šo to palaboja:

— Tagad vēl dažus konkrētus faktus, un, man šķiet, būs tīri labi. Un vēl kas … Galvenais uzsvars jāliek uz Sarkanās Armijas varonīgajām kaujām. Ļaudīm jāredz perspektīva, jājūt, ka viņi nav vieni šai lielajā cīņā.

— Labi, Nadja, ievērošu. — Un, uzmetis skatienu rokas pulkstenim, Daugavietis piecēlās.

— Bet nu man jāsteidzas uz javku.

— Kaut kas svarīgs?

— Vēl nezinu, kas tur iznāks. Apse no Austrumu grupas uzņēmis sakarus ar cilvēku, kas strādā Slokas papīrfabrikā. Lai gan mēs uz kādu laiku esam nodro­šināti, tomēr nedrīkst palaist garām šo izdevību.

— Es tikmēr sagriezīšu papīru uzsaukumiem. Vaja­dzētu vēl līdz rītam novilkt.

— Katrā ziņā. Skrejlapām jāiziet ļaudīs, kamēr no­tikums vēl svaigā atmiņā.

Pulkstenis virs Valdmaņa veikala Marijas un Dzir­navu ielas stūrī bija tīts tumsā, kad Jānis tuvojās savam mērķim. Viņš ienira melnajā ejā, kuras vienā galā zili maskētā spuldzīte ar mājas numuru meta blāvu gaismu uz apkvēpušo mūri. Te sākās tumši tuneļi un šahtām līdzīgi, šauri pagalmi — četru ielu iesprostotais namu jūklis, ko dēvēja par Berga bazāru. Dienā šeit valdīja skaļa kņada. Darbnīcās dūca autogēni, grabēja skārds, šņāca ēveles, veikalos pircēji sīksti kaulējās ar īpašnie­kiem, sētā rūca motocikli, zviedza laucinieku piesietie zirgi, bērni trokšņaini spēlēja «vistiņas». Tagad te bija klusums un tumsa. Tikai reizēm pagalmam pāri pār­skrēja kāda ēna — Daugavieša soļu iztraucēta žurka. Grūti iedomāties, ka virs šiem melnajiem tuneļiem, aiz šiem putekļainajiem logiem, kas nekad neredzēja sauli, mājo cilvēki. Nepievilcīga, drūma vieta, kas vienam ot­ram liktu nodrebināties. Daugavietis nāca šurp ne pirmo reizi. Viņš ar gudru ziņu izvēlējās šo vietu, lai satiktos ar biedriem. Te tas jutās puslīdz drošībā — no Berga bazāra varēja izkļūt uz Dzirnavu, Marijas un Elizabetes ielu. Viņa rīcībā bija pat ceturtais, tikai viņam zināmais ceļš, kas ved uz Krišjāņa Barona ielu.

Iespiedies pievārtē, Daugavietis paskatījās rokas pulkstenī. Gaismojošās fosfora bultiņas rādīja tieši pus­desmit. Tūlīt jāierodas Apses ieteiktajam cilvēkam.

Kāds pagāja garām un vilcinādamies nāca atpakaļ. Seju tumsā nevarēja saredzēt. Tas arī nekā nelīdzētu, jo viņi nekad agrāk nebija tikušies. Pazīt vienam otru vajadzēja pēc iepriekš norunātā jautājuma un atbildes.

Daugavietis paspēra dažus soļus uz priekšu un noņēma platmali:

— Piedodiet, lūdzu, — cik tagad būtu pulkstenis? Manējais apstājies. — Atbilde sekoja nekavējoties:

— Pusdesmit pēc Pu'lkovas laika.

Abi sarokojās. Cik tumsa atļāva saskatīt, svešais biedrs bija maza auguma, paresns, ģērbies ādas mētelī.

— Nu, stāstiet, kā jums tur iet pa Sloku!

Svešais ziņoja: viņš pats esot meistars kalandrēšanas cehā, grupā viņi pavisam esot deviņi cilvēki. Visi pilnīgi uzticami. Stāstot svešinieks virzījās arvien tuvāk šaura­jam, palsajam lokam, ko veidoja zilā spuldzīte ejas viņā galā. Tā varēja būt nejaušība, tomēr Jānis, instinktīvi vairīdamies no gaismas, vilka otro atpakaļ tumsā. Bet, kad Slokas biedrs, iepriekš neaicināts, piedāvāja papīru pagrīdes spiestuves vajadzībām, Daugavietim radās pir­mās šaubas.

— Tā jau būtu laba lieta, — viņš atbildēja, — bet man ar tipogrāfiju nav nekādas darīšanas, — un pie se­vis nodomāja: «Apse nemaz nezina, ka man sakari ar slepeno spiestuvi; kāpēc tad šis tieši man piedāvā papīru ?»

Daugavietis sāka svešo uzmanīgi iztaujāt. Jo vairāk viņš vaicāja, jo apšaubāmāka likās Slokas grupas pastā­vēšana. Kaut kas te nebija kārtībā. Vajadzēja uzdot Apsēm aizbraukt uz Sloku un pārbaudīt šo cilvēku. Ti­kai tad drīkstēja uzņemt sakarus. Bet tagad x ātrāk jātiek vaļā.

Nopratis no Daugavieša vārdiem, ka saruna beigu­sies, svešais apstājās.

— Aizpīpēsim uz šķiršanos, — un, nenogaidījis Jāņa atbildi, viņš uzrāva sērkociņu. Bet Jānis bija veiklāks. It kā spējā uzliesmojuma apžilbināts, viņš ar plaukstu aizsedza seju.

Aizdomas apstiprinājušās. Šis cilvēks gribēja ieska­tīties viņam sejā, lai pēc tam spētu uzzīmēt pēc ārienes. Bet provokators nedrīkstēja manīt, ka ir atklāts. Kas var zināt — varbūt spiegam nāca līdzi gestapiešu aste. Tādā gadījumā Daugavieti apcietinātu uz vietas. Jāizlie­kas, jānorunā nākošā tikšanās, provokatoram jādod cerības uzzināt kaut ko par tipogrāfiju. Un, paņēmis viņu draudzīgi zem rokas, Jānis teica:

— Mums katrā ziņā jāsatiekas. Teiksim, otrdien šai pašā vietā. Vai varēsiet atbraukt?

— Protams. Es varētu pat ātrāk.

— Nē, ātrāk nav nozīmes. Gribu līdz tam laikam nodibināt sakarus ar tipogrāfiju.

Viņi izšķīrās. Neatskatīdamies Daugavietis izgāja uz Dzirnavu ielas. Jau pēc dažiem kvartāliem viņš pārlieci­nājās, ka provokators seko. Nu vajadzēja jaukt pēdas. Iegājis kādā sētā, kura savienoja divas ielas, Jānis pa­slēpās aiz puspievērtajiem vārtiem. Pēc brīža parādījās provokators un steigšus metās uz otru izeju, kas, acīm redzot, arī viņam bija pazīstama. Daugavietis atstāja paslēptuvi un, drošības pēc līkumojot pa Vecrīgas labi­rintu, devās .uz māju pusi. Kad viņš atslēdza dzīvokļa durvis, tuvējās baznīcas tornī nozvanīja desmit — stundu, pēc kuras okupētajā Rīgā uz ielas drīkstēja rādīties tikai ar īpašu atļauju.